Tikās Baltijas valstu zinātņu vēsturnieki

24-10-2008

Tiekoties vēsturniekiem, tostarp zinātņu vēsturniekiem, parasti tiek aplūkoti seni notikumi un godināta Aizsaulē aizgājušu cilvēku piemiņa. 9. un 10 oktobrī notikušajā XXIII Baltijas valstu zinātņu vēstures konferencē, kura jau 50 gadus sanāk kādā no šo valstu universitāšu pilsētām, vadmotīvs bija valstiskas neatkarības iegūšana pirms 90 gadiem.

Konferences turpinājums bija divu piemiņas plākšņu atklāšana Lielajos kapos 13. oktobrī, ko sponsorēja firma ITERA–Latvija, un Rīgas Tehniskās universitātes 49. starptautiskā zinātniskā konference, kuru personīgi sveica Valsts prezidents Valdis Zatlers. Par visu to – saruna ar Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidentu un XXIII Baltijas valstu zinātņu vēstures konferences organizācijas komitejas priekšsēdētāju akadēmiķi JĀNI STRADIŅU.

Kāda bija konferences statistika?

Konferencē ar referātiem un stendu ziņojumiem piedalījās vairāk kā 150 dalībnieki no 11 valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Somijas, Lielbritānijas, Austrijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Portugāles. No Austrijas, piemēram, mūsu konferenci bija pagodinājis Eiropas Fizikas biedrības fizikas vēstures sekcijas vadītājs prof. Šusters. Darbs noritēja divās plenārsēdēs un 5 sekcijās. Pirmajā plenārsēdē man nācās runāt par Baltijas valstu zinātņu vēstures konferenču ideju un realizāciju 50 gadu laikā – no faktiski nelegālas (bez oficiāliem ielūgumiem un iespiestas darba kārtības, neiekārtotā zālē, kur bija paredzēts ierīkot Fundamentālās bibliotēkas lielo lasītavu), varbūt pat sasteigtas pirmās konferences 1958. gada 6. – 7. jūnijā, jo konferences iniciators akadēmiķis Pauls Stradiņš ļoti vēlējās to piedzīvot (viņš aizgāja Aizsaulē 14. augustā, tātad šogad ir ne tikai viņa izveidotā Medicīnas vēstures muzeja oficiālās atklāšanas 50. gadadiena, bet arī paiet 50 gadi, kopš viņa vairs nav; tam bija veltīta konferences medicīnas un muzejniecības sekcijas īpa-ša piemiņas sesija) līdz šodienai, kad mums jādomā, kā rīkoties tālāk – turpināt kā līdz šim vai paplašināt valstu loku, piesaistot Ziemeļvalstis. Referātā tika izmantoti daudzi jaunatrasti dokumenti. Vēl plenārsēdē akadēmiķis Ivars Knēts nolasīja ļoti interesantu referātu par augstāko inženierizglītību cauri gadsimtiem, mūsu tehniskās inteliģences kalves Rīgas Tehniskās universitātes priekšvēsturi, sākot ar Rīgas Politehnikumu, vēlāko Politehnisko institūtu, tā atjaunošanu pirms 40 gadiem, izdalot no Latvijas Valsts universitātes sastāva. Starp citu, RTU konferencē bija labs referāts par vairākiem RPI atjaunošanas mēģinājumiem 1919. – 1958. gadā, savukārt es runāju par inženierzinātņu veidošanās sākumu Latvijā. Diez, vai daudzi zina, ka 1852. gadā Verners Sīmenss bija ierīkojis pirmo telegrāfa līniju no Bolderājas līdz Rīgai. Taču atgriezīsimies pie mūsu konferences plenārsēdēm. Profesors Reins Vihalems no Tartu Universitātes nolasīja ļoti interesantu referātu par filozofiju padomju gados un to, ka daži marksisma postulāti ir lietojami arī šodien. Piemēram, atkal populāras kļūst Marksa tēzes par Feierbahu, tādas kā prakse ir patiesības kritērijs un filozofi ir skaidrojuši pasauli, mūsu uzdevums ir to mainīt, bet Marksa Kapitāls ir šobrīd ekonomistu vispirktākā grāmata. Ļoti labs bija akadēmiķa Jura Ekmaņa referāts par Baltijas jūras reģiona zinātņu akadēmiju sadarbību. LZA viceprezidente Ilga Jansone iepazīstināja ar Letonikas gada iecerēm. Profesors Jozs Krištopaitis no Viļņas runāja par zinātni un valstiskumu XX gadsimta pagriezienu punktos, akcentējot Lietuvas pieredzi.

Darbs sekcijās bija ļoti saspringts. Daži nožēloja, ka nevar noklausīties daudzus interesantus referātus, jo tie tika lasīti vienlaicīgi.

Ļoti interesanti ritēja darbs lielākajā – medicīnas vēstures un muzejniecības – sekcijā, kas strādāja P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Daudzi ārzemju viesi bija sajūsmā par muzeju, jo viņiem tāda nav. Atsevišķa piemiņas sesija bija veltīta ilggadīgam muzeja direktoram Kārlim Āronam, kuram šogad būtu svinama 75 gadu jubileja. Pēc paša vārdiem, no Baltijas zinātņu vēstures konferencēm atvadījās atvaļinātais medicīnas apakšpulkvedis epidemiologs Konstantīns Vasiļjevs no Odesas, bijušais rīdzinieks, kurš piedalījies gandrīz visās konferencēs, sākot ar pirmo. Neraugoties uz 90 gadu vecumu, viņš nolasīja referātu, kurā analizēja konferenču tematiku pa periodiem. Aizbraukušam no Rīgas uz Odesu 1966. gadā, viņam sākumā bija grūti pieņemt dažu neatkarību atguvušo Baltijas valstu zinātnieku, kā viņam šķita, pārliecīgo nacionālismu. Konferencē Viļņā 1991. gadā kādam lietuviešu mediķim, turklāt toreizējās Augstākās Padomes deputātam, viņš citēja Antona Pavloviča Čehova vārdus, ka nav nacionālās zinātnes un nacionālās medicīnas, tāpat kā nav nacionālā reizrēķina. Uz to oponents lielmanīgi atteicis:”Kas tas tāds Čehovs ir, ka viņš būtu jāklausa?” Konstatntīns Vasiļjevs, protams, apvainojies, bet vēlāk tomēr braucis uz konferencēm gan Tartu, gan Rīgā, gan Viļņā. Šī nu gan būšot pēdējā. Pēc viņa domām, neesot ne latviešu, ne lietuviešu, ne krievu. Esot pribalti, kuriem raksturīgs noteikts pazīmju kopums. Konstantīns G. Vasiļjevs (viņa dēls, arī Konstantīns, tikai Konstantīns K. Vasiļjevs, arī piedalījās konferencē, bet mazdēls Jurijs K. Vasiļjevs bija referāta līdzautors) ir interesanta personība. Strādādams Tālajos Austrumos, kritis nežēlastībā, jo savā disertācijā publicējis slepenus datus par turienes epidēmijām. Interesants bija Bjorna Feldera (Vācija) referāts par eigēniku fašistiskajā režīmā un igauņu zinātnieka Kena Kallinga referāts par psihiatriju vācu okupācijas laikā. Tās ir tādas mazzināmas medicīnas vēstures lappuses. Ļoti patīkami, ka zinātnes vēstures pētniecībā ienāk jauna paaudze, turklāt ne tikai pašā pētniecībā, bet arī konferenču organizēšanā. Es gribu nosaukt divas jaunas doktores, kas nesen aizstāvējušas promocijas darbus tieši zinātnes vēsturē. Tās ir RTU muzeja vadītāja un konferences organizācijas komitejas sekretāre Alīda Zigmunde un Medicīnas vēstures muzeja zinātniskā sekretāre Maija Pozemkovska. Igaunijas jauno zinātnes vēsturnieku paaudzi pārstāv Pēters Mīrseps un Erki Tammiksārs. Viņš arī konferencei sekojošajā Baltijas valstu zinātnes vēstures un filozofijas asociācijas ģenerālajā asamblejā izteica gatavību 2010. gada oktobrī rīkot konferenci Tallinā. Arī profesors Anto Leikola uzaicināja 2010. gadā piedalīties zinātņu un ideju vēstures simpozijā Helsinkos, kas gan notiek ļoti neregulāri.

Konferences atklāšanas plenārsēdē jūs saņēmāt Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu “par ilggadēju un rezultatīvu darbu Latvijas, Baltijas un Eiropas zinātnes vēstures pētniecībā, par Baltijas zinātniskā darba organizēšanu un aktivizēšanu”.

Tad pat jau pasniedza arī asociācijas goda biedra diplomus, kuri bija piešķirti 16. septembrī. Tos saņēma prof. Ivars Knēts par RPI vēstures pētījumiem, profesors Liberts Klimka, darbīgākais Lietuvas zinātnes vēstures pētnieks un paleoastronomijas muzeja organizētājs Moletos. Diemžēl Tartu Universitātes bibliotekārs Hains Tanklers, kurš uzrakstījis interesantu grāmatu par Tartu Universitātes sakariem ar Latviju un veltījis to starptautiskajam igauņu kongresam – igauņiem, kuri dzīvo ārpus Igaunijas (starp citu, kongress ESTO – 2004 notika Rīgā, Reiterna namā), aizgāja Aizsaulē trīs dienas pēc diploma piešķiršanas. Mūsu vidū vairs nav Vilhelma Ostvalda mazmeitas Greteles Braueres, kura arī tika apbalvota ar Goda locekļa diplomu. Bet Jurim Upatniekam (ASV) diplomu par devumu hologrāfijas izgudrošanā un latviešu zinātnieku prestiža celšanu pasaulē pasniegs akadēmiskās vienības “Austrums” jubilejā.

Greteli Braueri ar labu vārdu jūs pieminējāt arī Lielajos kapos, atklājot piemiņas (In memoriam) plāksni Vilhelmam Ostvaldam līdzās viņa vecāku un brāļa kapa vietām. Šo pa-sākumu finansiāli atbalstīja firmas ITERA–Latvija prezidents Juris Savickis, kuru jūs esat padarījuši bezmaz vai par Lielo kapu fanu. Viņš solīja vest pie atjaunotajiem pieminekļiem un jauniekārtotajām piemiņas vietām izciliem zinātniekiem savas meitas un stāstīt viņām no jums dzirdētos stāstus par šiem cilvēkiem. Starpplanētu kuģošanas teorētiķis Fridrihs Canders, ķīmiķis Valdemārs Fišers. Tagad – Vilhelms Ostvalds un Edvīns Iegrīve. Viens – Nobela prēmijas laureāts, otrs – izcils ķīmiķis analītiķis. Visas šīs piemiņas vietas tapušas ar Jura Savicka gādību.

Tas, ko dara Juris Savickis, ir apbrīnas un parauga vērts. Cik daudz mums ir uzņēmēju, kurus interesētu vēsture tādā mērā, lai viņi būtu ar mieru ieguldīt tās popularizēšanā naudu? Ideja uzlikt piemiņas plāksni Rīgas Politehniskā institūta Goda biedram ar diploma Nr.1 Vilhelmam Ostvaldam ( viņu gan Pirmā pasaules kara laikā kā vācieti, kura idejas Krievijai nebija pieņemamas, no Goda biedriem izslēdza, bet 2003. gadā šis nesmukums ir novērsts) ļoti iepatikās viņa mazmeitai Gretelei Brauerai, pēdējai no Ostvalda mazbērniem, kurai bija tiesības dzīvot viņa plašajā īpašumā “Energie” pie Leipcigas. Droši vien viņa ir arī pēdējā, kura atdusas klintī iekaltajās kapenēs līdzās savam slavenajam vectēvam. Pāris mēnešus pirms aiziešanas viņa atrakstīja man vēstuli ar uzrunu “Mans mīļais profesor Stradiņ, jūs esat zelta gabaliņš. Noguris un ne vienmēr vesels, jūs tomēr visus gadus esat gājuši uz mūsu kopējo lielo mērķi – godināt Vilhelmu Ostvaldu viņa dzimtajā pilsētā.” Viņa solīja uzrakstīt apsveikuma tekstu plāksnes atklāšanas sakarā, un to arī izdarīja, pievienojot izsmeļošus datus par plašo Ostvaldu dzimtu. Greteles māte ir slavenā zviedru fiziķa Svantes Areniusa krustmeita, bet tēvs O. E. H. Brauers, slavens izgudrotājs, kopā ar Ostvaldu atrisināja problēmu, kā amonjaku pārvērst par slāpekļskābi. Pēc šīs metodes pasaulē joprojām iegūst sprāgstvielas un minerālmēslus. Mēs nevarējām iedomāties, ka šie sirsnīgie, skaidrā un noteiktā rokrakstā rakstītie vārdi būs pēdējie, ko no viņas saņemsim. Otra piemiņas plāksne, kura glīti iekomponēta Valdemāra Fišera pieminekļa lejasdaļā, ir viņa sievai, kura atdusas Berlīnē, vermahta armijā kritušajiem dēliem un 1944. gadā mirušajam svainim Edvīnam Iegrīvem, kura kapa vieta pie Poznaņas (toreiz – Pozenes) nav zināma. Edvīns Iegrīve (Eegriwe, kā viņa uzvārdu raksta citu valstu ķīmijas literatūrā) ir pārvācojies Jelgavas grāmatsējēja dēls, vecpuisis ar īpatnībām, kurš dzīvoja sava māsasvīra Fišera ģimenē un kopā ar māsu 1939. gadā repatriējās uz Vāciju. Kaut arī viņš bija atteicies ieņemt amatus Latvijas Universitātē, Pozenē viņš kļuva par universitātes docentu. Viņš izstrādājis apmēram 40 jaunas krāsu reakcijas, saņēma no vācu firmām sintētisko krāsvielu paraugus un empīriski pārbaudīja to noderību. Lielu popularitāti ieguva viņa izstrādātā metode, kā pārbaudīt metilspirta klātbūtni etilspirtā, vienkārši sakot, vai degvīnam spirta falsifikatori nav pielējuši dzīvībai bīstamo koka spirtu. Iegrīves izstrādātās reakcijas 1920. – 1943. gadā publicētas labākajos vācu ķīmijas žurnālos. Viņš ir pilnā mērā pelnījis, ka viņa vārdu ieraksta līdzās ģimenes locekļiem.

Konferences noslēgumā Akadēmiskajā bibliotēkā tika atklāta literatūras un dokumentu izstāde par zinātnes vēsturi Baltijā.

Iesaku katram, kas par to interesējas, aiziet un aplūkot izstādi, kura būs atvērta līdz 1.decembrim. Paldies Artai Porietei, kura paveikusi milzu darbu, lai atlasītu un eksponētu tik plašu materiālu, sākot ar XVIII gadsimtu. Turpat ir redzamas tēlnieka Jura Strupuļa, mūsu Zinātņu akadēmijas goda locekļa, veidotas zinātniekiem veltītās medaļas. Arī unikāla kolekcija. Divos stendos izvietoti materiāli, ko uz konferenci atveda mūsu igauņu un lietuviešu kolēģi. Konference ir beigusies, gaidīsim nākošo pēc diviem gadiem Tallinā. Lai mūsu igauņu kolēģiem veicas!

Pēdējā atjaunošana 25-10-2008
Powered by Elxis - Open Source CMS