(Īss referāta izklāsts LZA sapulcei 20.11.2008)

Par mehāniku bieži sastopami divi viedokļi:

mehānika ir praktiski orientēta nodarbe, saistīta ar dažādu mašīnu vai iekārtu veidošanu un labošanu;

mehānika kā zinātne ir maza un vienkārša fizikas sastāvdaļa.

Katrā no šiem apgalvojumiem ir daļa patiesības, bet tā ir tikai ļoti neliela daļa. Mehānikas zinātne ir daudz plašāka par šādiem vulgāriem priekšstatiem. Izmantojot klasisko terminoloģiju, var teikt, ka mehānika ir patstāvīga zinātne, kurai ir četri avoti un četras sastāvdaļas:

lietišķā matemātika;

inženierzinātnes;

materiālzinātnes;

fizika.

Galvenā cieto vielu mehānikas īpatnība ir tā, ka lai pētītu un aprakstītu vielu deformēšanos un kustību, nepieciešams reālos materiālus aizvietot ar idealizētiem modeļiem. Šādi modeļi ir lielisks lauks matemātikas pielietojumiem, attīstībai un skaistu teoriju veidošanai. Fundamentālas mehānikas teorijas elegance var būt pat par norādi tās patiesīgumam un atbilstībai reālās pasaules izzināšanai. Viegli atrast dažādus piemērus.

Bet šādu modeļu un teoriju izveidi izsauc nepieciešamība pēc praktiskiem aprēķiniem, kuri tiek izmantoti inženierzinātnēs. Tehnikas attīstība nav iedomājama bez mehānikas zināšanām, modeļiem un teorijām.

Pētījumi mehānikā stimulē jaunu materiālu izveidi, kas savukārt izraisa strauju atsevišķu mehānikas virzienu attīstību. Kā vienu no spožākiem piemēriem var minēt kompozīto materiālu mehāniku un Polimēru mehānikas institūta izveidi 1963.gadā un tā turpmāko darbību.

Visbeidzot, dažādas fizikas nozares balstās uz klasiskajiem mehānikas pamatiem.

Aplūkojot mehānikas attīstību Latvijā, jāatzīst, ka tā faktiski sākās tikai pēc Otrā pasaules kara. Kā personas, kas visvairāk ietekmēja pētījumus mehānikā jāatzīmē akadēmiķi A.Mālmeisteru un profesoru J.Panovko. Tajā pašā laikā vairāki Latvijas izcelsmes zinātnieki ārvalstīs guva pasaulē plaši pazīstamus rezultātus mehānikā. Pirmām kārtāsm šeit jārunā par profesoriem Jāni Dunduru (ASV) un Raleju Tepferu (Zviedrija).

Tālāko mehānikas attīstību Latvijā, ietekmēja esošās politiskās realitātes. Uzplaukums daudzās eksaktās zinātnēs un konkrēti mehānikā bija vērojams septiņdesmitos un astoņdesmitajos gados. Šis uzplaukums bāzējās uz

obligātu un labu fizikas un matemātikas līmeni vidusskolās;

labi pārdomātiem mācību plāniem universitātēs;

sadarbību starp Zinātņu akadēmijas institūtiem un attiecīgām katedrām augstskolās.

Rezultātā absolventu vidū tikai no vienas katedras LU fizikas-matemātikas fakultātē (Elektrodinamikas un nepārtrauktās vides mehānikas katedras) ir izveidojušies samērā daudz pasaules zinātniskā sabiedrībā pazīstamu profesoru. Piemēram: J.Vārna Zviedr5ijā, Luleå universitātē, J.Dzenis ASV Nebraskas universitātē, Bojarevičs Anglijā, Kembridžas universitātē, A.Bogdanovičs lielas kompozītu firmas vadītājs ASV un daudzi citi.

Pēc neatkarības atgūšanas labi izveidotā eksakto zinātņu izglītības sistēma tika sistemātiski sagrauta sākot no pašiem pamatiem – likvidējot obligāto fizikas mācīšanu vidusskolās, samazinot fundamentālo mācību līmeni augstskolās, sagraujot ZA sistēmu utt.

Pašreiz sapostītajā sistēmā notiek reanimācijas process, balstoties uz Eiropas Savienības līdzekļiem, bet atjaunot sagrauto nav tik vienkārši.

Bet noslēgums šim apskatam tomēr ir optimistisks, jo zinātkāri, kas varbūt ir galvenais cilvēces attīstības dzinējspēks, nevar iznīcināt, Tā vienmēr rodas no jauna jaunajos cilvēkos, vienmēr būs jaunieši ar mirdzošām acī, kuri sekos lielā zinātnieka Dāvida Hilberta pārliecībai: "Mums vajag zināt. Un mēs izzināsim".