13. un 14. novembrī Latvijas Kara muzejā notika starptautiska konference “Latvijas valsts neatkarība: ideja un realizācija”. To organizējis LU Latvijas vēstures institūts un Latvijas Kara muzejs, konferenci atbalstīja Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija un valsts pētījumu programma “Letonika”.

Atsevišķi dokumenti vēstī par izcilu latviešu trimdas pārstāvju darbību. Tā, piemēram, Latvijas valstiskuma atjaunošanas kontekstā interesanta ir bijušo Latvijas politiķu Fēliksa Cielēna, Bruno Kalniņa, Jāņa Breikša un Voldemāra Bastjāņa 1960. gada 19. decem-bra vēstule jaunievēlētajam ASV prezidentam Džonam Kenedijam par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.

Jau pieminētais ASV prezidents Herberts Hūvers pirms stāšanās prezidenta amatā organizēja humānās palīdzības program-mu Pirmā pasaules kara izpostītajām Eiropas valstīm. Tā radās Amerikas Palīdzības pārvalde, kura deva nozīmīgu ieguldījumu arī Latvijas apgādē ar pārtiku Brīvības cīņu laikā, par ko vēsta Hūvera institūtā esošā Tomasa Orbisona dokumentu kolekcija. Starp tiem – Latvijas Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1920. gada 23. jūlija pateicības vēstule Tomasam Orbisonam par Latvijai sniegto palīdzību. Fotogrāfijā redzams, kā glītos mētelīšos un cepurītēs tērpti Rīgas bērni dāvina Lieldienu olas Tomasam Orbisonam 1920. gadā. Cepurītes un zābaciņi, kaut vienādi, bet jauni un ļoti glīti, nebūt ne humpalas...

Latvijas Valsts arhīva pārstāvis, pateicies par dāvinājumu, teica, ka dokumenti drīzumā būs pieejami visiem interesentiem. Par dāvinājumu pateicās arī Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis.

Igaunijas Republikas vēstnieks Latvijā Jāks Jērits, sveicot konferences dalībniekus, ieteica piekārt pie sienas senu Livonijas karti vai to aplūkot internetā. Pēc tam katrs pēc savas saprašanas var izdarīt politiskus, lingvistiskus, kultūras secinājumus par Igauniju un Latviju. Igauņiem latvieši vienmēr ir tuvāki nekā somi. Mums nav savstarpēju politisku problēmu, bet ir kopīgas intereses, tomēr pēc diviem gadiem vēstnieka amatā viņš var apgalvot, ka mēs viens otru nesaprotam. Nav pastāvīgu preses pārstāvju, nav labas, mūsdienīgas vārdnīcas, nav kultūras informācijas, nav pat dzelzceļa satiksmes starp abām galvaspilsētām. Abām valstīm ir jāseko, lai tās nenoslēgtos un vienmēr atcerētos, ka ar Eiropu mēs esam saistīti daudz vairāk nekā ar pārējo pasauli. Latvijai stipru valstisku un nacionālu veselību Jāks Jērits novēlēja ar vārdiem, kurus pieradis dzirdēt Latvijā, bet tik reti – no Igaunijas vadītāju mutes – Dievs, svētī Latviju! 

Savus novēlējumus izteica arī Lietuvas Republikas pārstāve, izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe, LU rektors Mārcis Auziņš. LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, kā vienmēr, runāja emocionāli. Gan par situāciju 1918. un 1990. gadā un to, ka visi Latvijas 90 gadi ir jāvērtē kā process, kas nekad nav apstājies, bet okupācijas laikā turpinājies zemdedzē. Gan par to, ka saērcināti un neiecietīgi vērtējam pašu radītos stereotipus. Sabiedrībā dominē konservatīvisms, nevis demokrātiskās vērtības, vēstures skaidrošanā gandrīz vai veidojas jauni baltie plankumi. J. Stradiņš aicināja skatīties uz procesiem un parādībām daudz plašāk un izteica ķecerīgu domu, ka varbūt ekonomiskā krīze veicinās pievērsties sociālām problēmām, piemēram, jaunajai ekonomiskajai trimdai, kad latvieši atkal aizplūst pasaulē. Latvijas un nācijas galvenais garants esam mēs paši – mūsu vitalitāte, zināšanas, prasmes, ekonomikas organizēšana un plašs skats uz savu un pasaules vēsturi. J. Stradiņš novēlēja vēsturniekiem aktīvi strādāt Latvijas simtgadei, kad no vēstures skatuves būs nogājusi ne tikai Latvijas dibinātāju paaudze, bet lielā mērā arī Latvijas atjaunotāju paaudze. Kādam taču ir jāatceras vēsture!

To, ka vēsturniekiem ir ļoti daudz jādara, pētot un skaidrojot sabiedrībai mūsu valsts vēsturi, apliecināja viens no pirmajiem konferences referātiem – Ērika Jēkabsona “Latvijas Neatkarības kara (1918. – 1920.g.) militārās vēstures historiogrāfija: stāvoklis un galvenās tendences”. Joprojām nav vienota skatījuma un kopīgu pētījumu par laiku, kad latvieši, arī sievietes un bērni, vienīgo reizi karoja zem saviem karogiem. Vecie, pārizdotie darbi, pēc kuriem šodien vadās studenti, pēc 1934. gada tika ļoti ideoloģizēti, “piefrizēti”, mazāk patīkami notikumi nonāca “balto plankumu” statusā. Nākošajā gadā atzīmēsim Brīvības cīņu 90 gadu jubileju, tā ir kopīga visam reģionam un arī jāatzīmē kopīgi – vispirms jau ar jauniem pētījumiem.

Konference, kurā piedalījās vēsturnieki arī no Igaunijas, Lietuvas, Šveices, Vācijas, Somijas un Čehijas, beidzās ar 640 lappušu biezās grāmatas “Nevardarbīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945 – 1991)” atvēršanu. Autoru kolektīvs: Valdis Blūzma, Tālavs Jundzis, Jānis Riekstiņš, Heinrihs Strods, Džīns Šārps. Tālavs Jundzis ieteica to par rokasgrāmatu tautām, kas ar vardarbīgām metodēm cenšas atgūt neatkarību. Ja paveiksies ar līdzekļiem, tad latviešu izdevumam sekos arī angliskais variants. Tāpat gribētos, lai sekotu arī dokumentu sējums.

Šī mazā ieskata noslēguma kāds skumīgs secinājums. Konferences zālē ienākot Latvijas Republikas prezidentam, vēstniekiem un citām oficiālām personām, pa centrālo eju kā slūžu vaļā palaists strauts iešalca fotokorespondentu straume, kas, zibinot zibspuldzes, nobloķēja priekšējās rindas. Viss, kas nākamajā dienā bija uzzināms par ASV dāvinājumu un konferenci, bija skrejoša rindiņa televīzijas ziņu subtitros. Ne “Dienā”, ne “Neatkarīgajā” neviena fotogrāfija tā arī neparādijās... Kur nu vēl kāda informācija. Vai vēsturnieki vien varēs līdzēt?

Z. Kipere