Otrdien, 16. aprīlī, LZA goda doktors Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits, viesojoties Latvijas Zinātņu akadēmijā, Senāta locekļus iepazīstināja ar savām pārdomām par tēmu "Cilvēcība un digitālās tehnoloģijas".
Paužot, ka viņa zinātniskās intereses objekts ir valsts, Egils Levits atzīmēja, ka zinātne par valsti jeb valsts zinātne mūsdienās nav pietiekami attīstīta. Tai pašā laikā "cilvēcība" un "digitālās tehnoloģijas" ir tieši valsts jautājums.
Ja apmēram līdz m.ē. 14. gadsimtam valdīja dievišķā kosmosa kārtība, kur cilvēkam bija sava noteikta vieta, tad sākot ar 14.-16. gs., bet jo sevišķi ar 17. gadsimtu situācija mainījās, iepriekšējo pasaules kārtību pakāpeniski pārņēma sekulārisms, kur pasaules centrā ir cilvēks - viena bioloģiska suga, kas tagad tika nostādīta pasaules centrā un kļuva par visas pasaules mērauklu. Atttiecīgi - izmaiņas skāra arī valsti un tiesības, cilvēktiesībās viens no centrālajiem postulātiem ir cilvēks, kur tas tiek definēts kā ar autonomu gribu apveltīts, pašpietiekams subjekts. Tehnoloģijas sākotnēji ir bijušas tikai palīginstrumenti cilvēka gribas īstenošanā. Pārvaldīt dabu - tāds līdz šim ir bijis cilvēka mērķis.
Ar jauno tehnoloģiju radīšanu pasaule ir radikāli mainījusies, pašlaik, kā prezumēja Egils Levits, mēs atrodamies vēsturiskās attīstības otrajās krustcelēs. Jauno kārtību raksturo jaunās tehnoloģijas - algoritmi un t.s. lielie dati jeb big data. Jaunās tehnoloģijas savukārt raksturo tas, ka cilvēks kļūst paredzams. Ja līdz šim cilvēks ir bijis t.s. ‘melnā kaste' (black box), kura būtību nekad līdz galam neizzināt, tad ar big data un algoritmu palīdzību cilvēks kļūst paredzams. Kaut arī šobrīd pasule atrodas šī procesa pašā sākumā, cilvēks kļūst arvien vairāk manipulējams. Manipulācija ir notikusi arī iepriekš, tomēr līdz šim tas nav bijis mērķtiecīgi. Digitālās tehnoloģijas dod iespēju mērķtiecīgi ietekmēt manipulāciju ar cilvēku. Veidojas situācija, kad cilvēki joprojām domā, ka tā ir viņu griba, kamēr patiesībā cilvēks jau tiek manipulēts, un rezultātā cilvēks kļūst vadāms. Demokrātiska valsts ir pilnīgi atkarīga no tā, ka tās pilsoņi ir brīvi. Ja paredzamība īstenojas, arī emocionālā paredzamība, tad demokrātija kļūst par fasādi. Tā kā tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, tas apdraud demokrātiju. Kas motivē veidot šādu sistēmu? Tā ir peļņas interese.
Attīstās t.s. ‘maigais totalitārisms' - maigā novērošana. Cilvēks pieņem lēmumus, bet patiesībā tie jau tiek ietekmēti. Jaunais virziens ir emocionālo reakciju paredzamība. Piemēram, ASV darba intervijās kandidātu novēro monitorā, kas analizē viņa izturēšanos, žestus, mīmiku. Jauns pavērsiens tiesu praksē bija tiesas spriedums Viskonsinas štatā par to, vai ieslodzīto var atbrīvot pirms termiņa, ja ir konstatēta pozitīva prognoze. Tomēr tika pieņemts lēmums, ka ieslodzīto nevar atrīvot. Šai gadījumā lēmumu pieņēma mašīna. Formāli valsts lēmumi var tikt uzticēti datoriem. Tiesnešus var aizstāt ar algoritmiem. Vai mēs gribam, ka mašīna pieņem lēmumu par cilvēku? Vai tas ir savienojams? Vai šī komerciālā interese, kas ir lielo pasaules koncernu kā Facebook vai Google darbības pamatā, balstās uz tiem pašiem noteikumiem kā parasts bizness? Vai to mēs gribam attiecināt uz augsto tehnoloģiju mašīnām? Šie ir jautājumi, uz kuriem jāmeklē atbildes šodien!
Noslēgumā, uzsverot, ka cilvēce atrodas uz jauna laikmeta sliekšņa, Egils Levits ieskicēja jautājumu par mākslīgo intelektu. Mākslīgais intelekts kā pašmācoša sistēma, kas mācās no savām kļūdām un pieredzes. Attīstoties, var tikt sasniegts sava veida strupceļš jeb ‘point of no return', kad mākslīgais intelekts vienmēr būs priekšā cilvēkam. Jau šodien jāpieņem lēmums, vai redzam, prognozējam, kāds būs šis ceļš. Optimisti apgalvo, ka mēs to programmēsim. Bet pašmācoša sistēma var iziet ārā no saviem rāmjiem. Un - nākošais jautājums - vai šis mākslīgais intelekts būs labvēlīgs cilvēkam. Politiskā un juridiskā atbildība to prasa. Tas varētu novest pie cilvēces beigām. Ja būs mākslīgais intelekts, tad mēs varam nokļūt tā varā. Politiskā rūpība prasa, lai mēs par to domātu šodien. Tas ir jāievieš sabiedrības apziņā, jāiniciē politiskajā diskursā. Jābūt apzinātībai, jāredz riski. Tas ir valsts, demokrātijas un sabiedrības uzdevums. Digitālās tehnoloģijas uzdod mums jaunus jautājumus, kas var būt izšķiroši cilvēcei.
Diskusijā iesaistījās arī akadēmiķi B.Andersons, A.Ērglis, I.Kalviņš, R.Karnīte un O.Spārītis.
Ilze Stengrevica,
LZA sabiedrisko atiecību speciāliste