Padomju režīms, ar aptuveni četrus gadu ilgu pārtraukumu, ko aizpildīja nacistiskās Vācijas okupācijas laiks, Latvijai bija uzspiests 50 gadus. Pirmajos okupācijas gados tika iznīcināta tā Latvijas sabiedrības daļa, kuru režīms uzskatīja par bīstamu. Atlikušajai nācās piemēroties jaunajiem apstākļiem. Viens no padomju ideoloģijas saukļiem bija: "Mēs jaunu pasauli sev celsim". Utopiskā "jaunā pasaule" bija komunistiskā sabiedrība, kurā tiks īstenots cēlais lozungs "no katra pēc spējām, katram pēc vajadzības". Lai šo ideālo pasauli sasniegtu, bija jārada jauna - padomju cilvēka identitāte. Padomju ideologi lieliski apzinājās vēstures lomu identitātes veidošanā. Bija jārada jauna izpratne par vēsturi. Atbilstoši marksisma dogmām, tautas masas veidoja vēsturi. Vēsture sākās ar un noslēdzās ar bezšķiru sabiedrību. Viss pārējais bija šķiru cīņa, kas noslēdzās ar "ekspluatatoru jūga gāšanu". Līdz ar to okupācija un komunistiskā režīma uzspiešanu varēja attēlot kā "atbrīvošanu no ekspluatatoru jūga" un "tautas ilgu piepildījumu".
Savukārt tā sabiedrības daļa, kurai rūpēja Latvijas liktenis, apzinājās vēstures lomu nacionālās identitātes saglabāšanā. Visu padomju okupācijas periodu notika savdabīga, un līdz šim maz apzināta un pētīta sacensība - no vienas puses - vēsture kalpoja kā instruments jaunas, padomju identitātes radīšanā, no otras - tā bija būtiska nacionālās identitātes saglabāšanai.
Pirmajos pēckara gados Latvijā bija palikuši vien daži pārstāvji no spēcīgās latviešu arheologu paaudzes, kura bija izveidojusies Latvijas Republikā. Francis Balodis (1882-1947), Eduards Šturms (1895-1959), Hugo Riekstiņš (1904-1998) un Valdemārs Ģinters (1899-1979) bija devušies trimdā, Ādolfs Karnups (1904-1973) apsūdzēts muzeja vērtību slēpšanā, notiesāts, sākotnēji piespriestais nāvessods vēlāk aizstāts ar ieslodzījumu, ko izcieta Astrahaņā, atgriezās Latvijā 1956. gadā. Pēteris Stepiņš (1914-1999) kara laikā bija iesaukts Latviešu leģionā, nonāca filtrācijas nometnē Sibīrijā. Centrālajā Valsts vēsturiskā muzeja (padomju periodā Latvijas PSR Vēstures muzeja) Arheoloģijas nodaļā turpināja strādāt Lūcija Vankina (1908-1989).
Latvijā, bet ne pēc savas gribas - laivu ar kuru viņi bēga uz Zviedriju, pārtvēra Baltijas jūrā - bija palikuši dzīvesbiedri Elvīra Šnore (dzim. Vilciņa, 1905-1996) un Rauls Šnore (1901-1962). R. Šnore tika tiesāts, un laikā no 1946. - 1955. gadam atradās apcietinājumā Mordovijas APSR, savukārt Elvīrai Šnorei ļāva strādāt 1946. gadā nodibinātajā Vēstures un materiālās kultūras institūtā, Materiālās kultūras vēstures sektorā. Cena par palikšanu bija līdzdalība "arheoloģijas pārkārtošanā uz marksisma teorijas pamatiem", kas sevī ietvēra bijušo kolēģu un skolotāju, īpaši jau Franča Baloža, nesaudzīgu kritiku. 1953. gadā iznāca rakstu krājums "Buržuāziskie nacionālisti - vēstures viltotāji", kurā bija ievietots arī Elvīras Šnores raksts "Pret buržuāziskajām koncepcijām Latvijas arheoloģijā". Nebūtu pamatoti uzskatīt šo rakstu par pagrieziena punktu pārejā uz "marksisma teorijas pamatiem". Īstenība arheoloģiju atbilstoši marksisma vēsturiskā materiālisma uzskatam pārkārtoja jau no Krievijas atbraukušais vēsturnieks Jānis Zutis (1893-1962), bet jo īpaši igauņu arheologs Harijs Moora (1900-1958).
Vērtējot E. Šnores, H. Moora un citu izvēli, tā jāskata laikmeta kontekstā. Cerības uz Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu praktiski bija zudušas. Pēc 1949.gada marta deportācijas šķita, ka latviešu tautas pastāvēšana ir apdraudēta - runa nebija pat par nacionālās identitātes saglabāšanu, runa bija tikai par senākās vēstures materiālo liecību saglabāšanu. Pēc Elvīras Šnores meitas, Ievas Cimermanes liecības, māte to tā arī sapratusi.
Padomju sistēmā zinātnes dzīvi vadīja Zinātņu Akadēmija. Tās sistēmā ietilpstošās institūcijas nodarbojās ar zinātni. Universitātes un pārējās augstskolas, izmantojot zinātnes sasniegumus, gatavoja speciālistus. Savukārt muzeji atradās Kultūras ministrijas vai vietējo padomju pakļautībā. To uzdevums bija "darbaļaužu ideoloģiskā audzināšana". Kultūras ministrija sistēmā strādājošie ar zinātni varēja nodarboties tikai pastarpināti, to iespējas aizstāvēt zinātņu kandidāta disertācijas bija ierobežotas. Tiem, kuri režīma uzticību nebaudīja, nācās samierināties ar darbu Kultūras ministrijas sistēmā.
P. Stepiņš pēc filtrācijas nometnes strādāja Liepājas muzejā, Ā. Karnups Medicīnas vēstures muzejā. Vladislavs Urtāns (1921-1989), kurš arheoloģijā ienāca pēckara gados, bija atgriezies no labošanas darbu nometnes. Laikā no 1950. līdz 1958. gadam viņš strādāja Madonas Novadpētniecības muzejā, tad Latvijas PSR Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā. Pēckara gados arheoloģijā ienāca arī Jānis Graudonis (1913-2005), kurš gan nebija tiesāts, tomēr bija apzīmogots kā "buržuāziskais nacionālists". Viņš varēja strādāt LPSR ZA Vēstures institūta Arheoloģijas sektorā, tomēr viņa akadēmiskā karjera tika kavēta.
Absurda bija situācija ar trimdā dzīvojošo V. Ģinteru, kurš nacistiskās okupācijas apstākļos bija darbojies Latvijas Centrālajā padomē, organizējis bēgļu laivas uz Zviedriju, bet laikā no 1949. līdz 1979. gadam bija Latviešu Nacionālā fonda priekšsēdētājs. Izcilajā Latvijas arheologu kopdarbā Latvijas PSR arheoloģija (1974), viņa vārds nav minēts. Vienlaicīgi vairāki arheologi - Elvīra Šnore, Anna Zariņa (1921-2015) u.c. turpināja atsaukties uz V. Ģinteru. Šeit izpaudās viena no padomju režīma īpatnībām - pašcenzūra. Laiks, kad par nepamanītu ideoloģisku kļūdu draudēja kriminālatbildība, gan beidzās pēc Staļina nāves, tomēr draudi zaudēt amatu, prēmiju vai kādu citu no pieticīgajiem "sociālisma labumiem", saglabājās.
Ja pētījumi par Austrumlatviju, jo tur varēja saskatīt kontaktus ar slāviem tika veicināti, tad monogrāfiski pētījumi par Rietumlatviju nebija vēlami.
Viena no padomju perioda īpatnībām bija tā, ka plaša uzmanība tika veltīta etniskajiem jautājumiem. Neapstrīdama autoritāte baltu etnoģenēzes jautājumos bija krievu arheologs Valentīns Sedovs (1924-2004). Baltu etniskās vēstures pētniecība uzplauka arī Lietuvā un Latvijā. Tajā iesaistījās ne tikai arheologi, bet arī valodnieki un antropologi. Par redzamām autoritātēm kļuva Jānis Graudonis arheoloģijā, Raisa Denisova (1930-2019) antropoloģijā. Nav šaubu, ka šie pētījumi sekmēja nacionālās identitātes saglabāšanos un piesaistīja arheoloģijai jaunus cilvēkus. Liela nozīme bija senā apģērba pētniecībai, ko veica A. Zariņa. Arheologa Jāņa Apala (1930-2011) izpētītā un rekonstruētā Āraišu ezerpils kļuva par vienu no spilgtākajām latviskās identitātes zīmēm. Pētījumi Daugavas lejtecē bija nozīmīgi lībiešu etniskās identitātes saglabāšanai. Nevar nepieminēt arī pētījumus viduslaiku pieminekļos - Ikšķiles baznīcā un pilī, Turaidas, Cēsu pilīs u.c., kas stiprināja eiropeisko identitāti, pakāpeniski veidojot priekšstatu, ka tie nav svešķermeņi mūsu kultūrainavā, bet gan daļa no mūsu vēsturiskā mantojuma.
Ļoti plaši pētījumi 20. gs. 60. un 70. gados notika Daugavas krastos sakarā ar Pļaviņu HES un Rīgas HES celtniecību. Tā iznīcināja daudzus dabas un arheoloģijas pieminekļus. Tajā pat laikā tika uzkrāts milzīgs arheoloģiskais materiāls, kurā izpēte un interpretācija turpinās mūsdienās. Kopumā var secināt, ka arheoloģija, līdzīgi kā daudzas citas jomas padomju režīma apstākļos, pateicoties tiem cilvēkiem, kuri tajā darbojās, ieguva pavisam citu nozīmi, kā tas bija iecerēts - tā nekalpoja par līdzekli jaunas, padomju cilvēka identitātes veidošanā, bet sasniedza patiesi augstu zinātnisku līmeni, vienlaicīgi palīdzot nosargāt nacionālo identitāti. Tas rāda, ka jautājums par kolaborāciju okupācijas režīma apstākļos ir ļoti komplicēts un tā izpēte savu aktualitāti tik drīz nezaudēs.
Dr.hist. Guntis Zemītis,
LZA akadēmiķis, LU LVI direktors
* Referāts sagatavots VPP "Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai" projekta "Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskajos lūzumu punktos" ietvaros.
Referāts nolasīts LZA HSZN sēdē "Vēsturiskā atmiņa noklusējumu un aizliegumu laikmetā"25. 04.2019.
