BRĀĻIEM LĪDZI

Pasaules karš Latvijā izgāja cauri katram pagalmam, katrai saimes istabai. Un kavējās pus gadsimtu, šķeļot mūs pušu un dalot “tautu tuvumā un tautu tālumā”. Ar tādu pieredzi Latvijai jābūt gudrai. Ticu, tā ir. Tāpēc Jaunā Rīgas teātra monoizrāde VECTĒVS šķiet vai pašas Providences radīta un sūtīta, lai smeļamies optimismu un ticību paši no savas vēsturiskās pieredzes. Paldies par to mūsu goda loceklim Alvim Hermanim un viņa aktierim Vilim Daudziņam, “Vectēva” literārajam autoram un skatuviskajam iemiesotājam. Mēs skatījāmies izrādi dienu pēc skandalozā mītiņa Doma laukumā un mīļās, vecās Dailītes zālē guvām gara stiprinājumu kā jaunībā. Tieši par to vislielākais prieks. Jo likās, kļūstam īgņas, likās, ka mūsu laikos viss bija citādāks. Arī teātris. Izrādās nē! Paldies Alvi, no visas sirds.

Atmiņā pavīdēja aina no Hamleta. Dāņu princis izsmēja Rozenkrancu, kurš uz viņa lūgumu neprata spēlēt flautu:

– Vai tiešām tu domā, ka varēsi ar mani spēlēties kā ar šo instrumentu?– Nē! Es esmu daudz, daudz sarežģītāks par koka stabulīti!

Vai arī mums tā nevajadzētu atbildēt politisko partiju intrigantiem?

Tauta prata pastāvēt vēl grūtākos laikos. Māksliniekiem nav jāiet Saeimā. Tiem jādara tas, ko tikai viņi var, jo grūtajos laikos mums vienmēr blakus gāja kultūra un māksla. Šodien Hermanis un Jaunais Rīgas teātris ir pirmie, kas ir cēlušies un saka:

– Nu mēs ejam brāļiem līdzi!

Sekmes un izturību jums, mīļie, talantīgie un valstiski domājošie!

Jānis Streičs,
LZA goda loceklis