Šobrīd LU Latvijas vēstures institūts realizē valsts pētījumu programmas "Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai" projektu "Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzumu punktos".

Šā gada 17. jūnijā notika darba grupas "Sociālās kontroles mehānismi: indivīda, sabiedrības un valsts attiecības" (vad. Dr.hist. Daina Bleiere) rīkots seminārs, kurā projektā iesaistītie atskatījās uz pirmajā pusgadā paveikto. Valsts pētījumu programmas ir valsts pasūtījums zinātniekiem. Dažkārt šķiet, ka to nosaukumi ir pārāk gari un sarežģīti, bet uzdevumu - pārmērīgi daudz. Var jau pārmest, ka programmas ir pārāk komplicētas, un ka no senatnes pētniekiem gaida rekomendācijas kā valstij attīstīties nākotnē. Bet paskatoties uz situāciju uzmanīgāk, kļūst skaidrs, ka neatbildētu jautājumu ir pārāk daudz, un tieši izpratne par vēsturi veido mūsu identitāti.

D. Bleieres vadītā darba grupa pēta kompleksās indivīda, sabiedrības un valsts attiecības dažādos Latvijas vēstures periodos. Lai kaut nedaudz raksturotu jautājuma komplicēto raksturu un nozīmi, var atzīmēt, ka padomju ideoloģija, kura mums bija uzspiesta teju piecdesmit gadus, mācīja, ka valsts rodas līdz ar ekspluatatoru šķiru rašanos un kalpo kā ierocis ekspluatatoru rokās. Sasniedzot komunismu, valsts atmiršot. Tas netraucēja totalitārajam režīmam izveidot birokrātisku, centralizētu valsti, kura savus pilsoņus pakļāva pilnīgai kontrolei. Latviešu pieredze dzīvot valstī, kuru veido un kontrolē pilsoņi, ir mērāma vien dažos gadu desmitos. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā valsts un tās pilsoņu attiecības atkal piedzīvoja izmaiņas, ar kurām ne visi spēja samierināties. Strauju pārmaiņu laikmetā arvien lielāku nozīmi iegūst cilvēka identitāte un izpratne par to - cik tajā specifiski latviskā, cik eiropeiskā, cik padomju mantojuma. Šīs atskārsmes var izrādīties arī sāpīgas - reizēm pat tik sāpīgas, ka atsakāmies tās pieņemt. Bet tikai izprot sevi un savas pagātnes nospiedumus sevī, ir iespējams veidot to, ko saprotam ar valsts ilgtspēju.

To, ka vēsturei ir īpaša loma identitātes veidošanā, saprata jau apgaismības laikmetā. Katrs režīms un katra okupācijas vara ir centusies uzspiest savu vēstures naratīvu. Tai pat laikā, īpaši padomju okupācijas gados, bija svarīgi saglabāt kaut ko no Latvijas vēstures.

Viena no vēstures jomām, kuru uzskatīja par relatīvu brīvu, bija senākā vēsture, kuru padomju laikā konsekventi dēvēja tikai par "arheoloģiju". Šis vārds nepretendēja uz vēstures skaidrošanu, bet praktiski tāda notika. Jautājums tomēr ir gana sarežģīts - vai arheoloģija tiešām bija tik brīva? Šie jautājumi vēl nav pietiekoši plaši izdebatēti un to darījuši galvenokārt pētnieki, kuri paši dzīvoja un strādāja padomju periodā. "Zinātnes Vēstnesī"¹ publicēts Gunta Zemīša referāts "Latvijas arheoloģija noklusējumu un aizliegumu laikmetā", kas sniedz vispārēju ieskatu padomju režīma selektīvajā attieksmē pret tiem arheologiem, jeb, runājot padomju terminoloģijā, "kadriem", kuri bija strādājuši Latvijas Republikas laikā, vai ienāca arheoloģijā drīz pēc Otrā pasaules kara. Doktorante Zenta Broka-Lāce pieder paaudzei, kura nav dzīvojusi un strādājusi okupācijas gados. Darba grupā viņa pēta Latvijas arheoloģiju arī padomju okupācijas apstākļos.

Viens no sabiedrības pārveidošanas paņēmieniem padomju okupācijas periodā bija ierasto tradīciju izskaušana, tās aizstājot ar jaunām - "padomju tradīcijām". Pie šīs tēmas strādā Dr.hist. Ilze Boldāne-Zeļenkova, vācot materiālus Latvijas Valsts arhīvā un LU LVI Etnogrāfisko materiālu krātuvē.

Saskaņā ar padomju ideoloģiju komunistiskā partija "izteica visas tautas gribu". Tas bija lielisks piesegs visām, arī noziedzīgām darbībām. Jau pati padomju okupācija tika iztēlota kā tautas gribas izpausme - "sociālistiskā revolūcija". Arī sabiedrības kontrolei un represijām vajadzēja izskatīties pēc "tautas gribas" izpausmēm. Tāpat nav šaubu, ka bija cilvēki, kuri sadarbojās ar okupācijas varu. Iemesli varēja būt dažādi. Vislabāk to var izprast detalizēti aplūkojot kādu konkrētu rajonu. Vēsturnieks Dr.hist. Dzintars Ērglis VPP ietvaros pēta vietējo varas institūciju iesaisti sabiedrības kontrolē un represijās Ventspils apriņķa teritorijā (1945-1956). Darba pamatā ir Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) Ventspils apriņķa komitejas (AK) materiāli, kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Svarīgākie materiāli Ventspils AK lietās atrodami slepenajā sarakstē par prokuratūras, tiesas, IeM un VDM darbību, kadru izvēli u.c.

Sovetizācijas tēmai uzmanība tika pievērsta arī D. Bleieres vadītās darba grupas seminārā, kurā piedalījās Lietuvas Vēstures institūta vadošais pētnieks Dr. Sauļus Grībkausks (Saulius Grybkauskas) ar lekciju "Padomju perioda pētījumi Lietuvā un Baltijas republiku tehnokrātu sadarbība padomju laikā". Lietuviešu vēsturnieks pētījis Baltijas republiku industrializāciju padomju periodā un tehnokrātu kadru sagatavošanu. Kā zināms, Latvijai uzspiestā industrializācija noveda pie dramatiskām izmaiņām iedzīvotāju sastāvā, samazinot latviešu īpatsvaru līdz 52% no iedzīvotāju kopskaita. Lietuvā tā nenotika. Arī tehnisko inteliģenci veidoja t.s. "nacionālie kadri" - paši lietuvieši. Cik lielā mērā to noteica republiku komunistiskās partijas vadītāji, cik PSRS politiskie uzstādījumi, cik augstskolu savstarpējā konkurence. Cik apstākļu sakritība? Nav šaubu, ka būtiska nozīme bija "nacionālkomunistu" sagrāvei Latvijā 1959. gadā, kamēr lietuviešiem salīdzinoši veiksmīgi izdevās uzspiesto padomju saimniecības modeli pielāgot savām nacionālajām vajadzībām.

Nav šaubu, ka vien no būtiskākajiem vēsturiskajiem lūzuma posmiem, ceļā uz Latvijas valsti, bija dzimtbūšanas atcelšana Baltijas guberņās 19.gs. sākumā. 2019. gada 16.-18. oktobrī notiks LU rīkota konference"Cilvēka personiskā brīvība un tiesiska uz demokrātiskām vērtībā balstīta neatkarīga valsts", ko organizē VPP projektā izpildītājs Jānis Lazdiņš. Ar referātu un sekojošu publikāciju konferencē piedalīsies arī Guntis Zemītis, kurš savās pārdomās par brīvību kā attīstības priekšnosacījumu jau dalījies atklājot jauno Turaidas muzejrezervāta ekspozīciju "Klaušinieks - saimnieks - pilsonis".

Vēl viens būtisks VPP uzdevums ir valsts drošības stiprināšana. Humanitāro zinātņu loma drošības nodrošināšanā mūsdienās ir būtiski pieaugusi. Šī doma izskanēja arī LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas organizētajā forumā - ES šobrīd mazāk apdraud militāra iejaukšanās, vairāk populisms un nespēja kritiski domāt. Ļoti svarīgi, ka vēsturnieki apzina un analizē vēsturisko pieredzi. Uldis Krēsliņš VPP ietvaros strādā pie tēmas "Latvijas iekšējā drošība: apdraudējumi, risinājumi, neveiksmes un sasniegumi. 1919-1923".

Pēc Otrā pasaules kara tajā Eiropā, kur nebija uzspiests komunistiskais režīms, kritiski tika izvērtētas visas pagātnes lappuses, arī neērtās. Tikai tā bija iespējams izveidot mūsdienu eiropeisko identitāti. Dzelzs priekškara pretējā pusē, kurā atradāmies arī mēs, pagātnes izvērtēšana notika selektīvi - nacistiskos noziegumus nosodīja, par padomju - klusēja. Tomēr arī nacistiskie noziegumi tika vērtēti subjektīvi. Tāpat nepilnīgi un selektīvi tika vērtēta pretošanās kustība nacistiskās Vācijas okupācijas režīma laikā. Valsts pētījumu programmā šai tēmai pievērsušies Uldis Neiburgs un Inese Runce. U. Neiburgs veic Latvijas pretošanās kustības nelegālo laikrakstu ("Latvija", "Tautas Balss", "Brīvā Latvija. Latvju Raksti", "Lāčplēsis", "Par Latviju" u.c.) apzināšanu LNA LVVA, LNA LVVA un citās vēstures avotu krātuvēs. I. Runce pēta līdz šim maz apzinātās Baznīcas un nacistiskās Vācijas okupācijas režīma attiecības. Saprotams, ka padomju historiogrāfijā tās tikai ignorētas, vai apzināti izkropļotas. Viņas tēmas VPP ir "Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu" pagrīdes  darbība Latvijā un Baznīcas attieksme pret holokaustu un ebreju
glābšanu.

VPP ietvaros turpinās jau iepriekšējās VPP "Letonika" ietvaros uzsāktā sadarbība ar Valmieras muzeju un jaunajiem vēsturniekiem. Ilze Boldāne-Zeļenkova LU Akadēmiskajā apgādā iesniegusi sagatavoto rakstu krājumu "Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi IV".

Valsts pētījumu programma pamazām tuvojas vidusposmam, kad arhīvos, ekspedīcijās, konferencēs un semināros iegūtās atziņas materializēs rakstos un pirmajās monogrāfijās.

Dr.hist. Guntis Zemītis
VPP projekta "Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzumu punktos" vadītājs

¹ Zemītis G. Latvijas arheoloģija noklusējumu un aizliegumu laikmetā. Zinātnes Vēstnesis. Nr. 11 (574)