Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā

Gadu mijā Latvijas vēstures institūta apgādā klajā nāca akadēmiķa, valsts emeritētā zinātnieka, habilitētā vēstures doktora ĒVALDA MUGURĒVIČA grāmata “Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā”, kurai pamatā ir Salaspils Mārtiņsalas arheoloģiskajos izrakumos iegūtais 12.–14. gs senlietu materiāls. Mārtiņsala ar tirgotāju un krustnešu uzbūvētajām Baltijā senākajām mūra celtnēm un tai piederīgo Salaspils novadu līdz 13. gs. sākumam ieņēma centrālo stāvokli Daugavas lejtecē. Pirms uzsākt Rīgas HES celtniecību, kuras laikā bija paredzēta Mārtiņsalas appludināšana, grāmatas autora vadībā 1966.–1974. gadā tika pilnībā atsegta krustnešu celtās senās pils un baznīcas teritorija, plaši pētīts vietējo iedzīvotāju ciems un kapsēta. Ar arheoloģiskajos izrakumos iegūto materiālu, tā izpēti un novērtējumu tagad lasītāji var iepazīties bagātīgi ilustrētajā grāmatā, kuras autors ir izcils dzelzs laikmeta un viduslaiku arheoloģijas, kā arī senāko rakstīto vēstures avotu par Baltijas tautām (Livonijas 13.– 14. gs. hronikas) speciālists. Ieskatīsimies, ko autors raksta grāmatas nobeigumā:

“Salaspils Mārtiņsala arheoloģiskajos pētījumos ir unikāla senvieta tai ziņā, ka tā ar saviem pieminekļiem – ciemu, pili, baznīcu un kapsētu, kas no 12. gs. beigām līdz 14. gs. vi-dum pastāvēja vienlaicīgi, spilgti atspoguļo Latvijas vēstures nozīmīgu periodu. Šai laikā smagas militāras cīņas apstākļos notika vietējās sabiedrības piespiedu pāreja uz Rietumu civilizāciju līdz ar kristīgās ticības izplatīšanos un agrākā pagānisma apkarošanu.

Pirms arheoloģiskajiem izrakumiem pētnieku rīcībā bija rakstīto vēstures avotu trūcīgās ziņas par Salu Daugavā kā lielākā lībiešu novada centru, no kura tika organizēta pretestība krustnešiem, kas “ar uguni un zobenu” 13. gs. sākumā savā varā pakļāva Daugavas lejteces apgabala iedzīvotājus. Lai gan Mārtiņsalu krustakarotāji jau 12. gs. beigās izraugās par vienu no pirmajiem atbalsta punktiem Baltijā, tomēr tikai pēc divu gadu desmitu cīņām, kad iznīcināts nepakļāvīgo lībiešu valdošais slānis – vecākie (seniores), kas tiek izsūtīti uz Vāciju, krustnešiem izdodas te nostiprināties. Lībiešu ciema vietā celtā mūra pils deva novada Salaspils vārdu, bet no pilij blakus uzceltās Sv. Mārtiņa baznīcas Sala ieguva Mārtiņsalas nosaukumu. Taču rakstītie avoti nesniedza tuvākas ziņas par novada iedzīvotāju sastāvu, dzīvesveidu un nodarbošanos, tāpēc arheoloģiskajiem izrakumiem bija būtiska nozīme šo jautājumu risināšanā.

Arheoloģiskajos izrakumos atsegti Mārtiņsalas seno iedzīvotāju nocietinājumi un celtnes, kas izmantotas krustnešu iebrukuma laikā, kā arī vēlākā periodā. Celtniecības palieku studijas liecina, ka paliekošu iespaidu atstāja Salā būvētās mūra celtnes, kas veidotas pēc Rietumeiropas parauga. Mārtiņsalas pils ir Baltijā vecākais kastelas tipa nocietinājums, kas vēlākā laikā nav pārbūvēts, tāpēc bija unikāla iespēja analizēt netraucētu 12. gs. beigu – 14. gs. vidus pils kultūrslāni. Koka ēku celtniecībā un apkurē, darbarīku un iedzīves priekšmetu lietošanā starp ciema un pils iedzīvotājiem 12. gs. beigās – 13. gs. pirmajā pusē nav būtisku atšķirību, tās padziļinājās tikai 13. gs. otrajā pusē un laika posmā līdz 14. gs. vidum. Mārtiņsalas pilī atrastie ieroči, salīdzinot tos ar atradumiem ciema teritorijā, liecināja par vācu krustnešu pārākumu apbruņojuma ziņā, kas nodrošināja viņu uzvaru atklātā laukā un cīņā pie mūra nocietinājumiem.

Vietējās izcelsmes rotu daudzveidība raksturīga gan ciema iedzīvotājiem, gan arī pils iemītniekiem mūra nocietinājuma pirmajā apbūves periodā, kad uz kādu laiku lībieši šo pili bija iekarojuši. Vācisko rotu atradumu mazais skaits skaidrojams ar to, ka krustakarotāji nāca no Rietumeiropas, kur tai laikā vīrieši ikdienā rotas nevalkāja. Lielais kulta piekariņu skaits kā ciemā, tā kapsētā skaidrojams ar 12. – 14. gs. vietējo iedzīvotāju elkdievību, par ko žēlojās tā laika hronisti.

Par tirgotāju darbību liecina pārsvarā gandrīz tikai pilī iegūtais inventārs – monētas, stienīši, svariņ, atsvariņi – , kas saistāms ar Rietumu tirgotāju aktivitātēm jau no vikingu laika, kad tirdzniecībai pievērsās arī ciema iedzīvotāji. Tā kā vietējie iedzīvotāji kopš 13. gs. savas pozīcijas tirdzniecībā un amatniecībā sāka zaudēt, viņu nodarbošanās saistījās galvenokārt ar lauksaimniecību, medībām un zveju, kas atspoguļojas atradumos ciema vietā.

Etniskā situācija un sociālā organizācija Salaspils novadā gadsimtu gaitā veidojās vietējo iedzīvotāju kontaktos ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Līdz. 10. – 11. gs. Daugavas lejtece bija zemgaļu apdzīvotības areālā. Līdztekus Baltijas somu (lībiešu) ieceļošanai, tiem sajaucoties ar zemgaļiem, ko vikingu periodā veicināja skandināvu darbība, starp novada iedzīvotājiem bija arī latgaļi. Zīmīgas ir divas Salaspils novada brīvnieku dzimtas (lībiešu un letu/latgaļu), kas savas privilēģijas bija saglabājušas Livonijas periodā 14. gadsimtā. Šo dzimtu pārstāvjus sauca par ķoniņiem/ķēniņiem. Salaspils ķēniņu priekšteču dzīvesvietas ir lībiešu ciemi ar piedevām bagātiem kapulaukiem Daugavas krastos starp Salaspili un Ikšķili. Novada centrs bija Mārtiņsala, kur uzturējās Daugavas lībiešu vadītājs un vecākais Ako. Par viņa lomu sabiedrībā un pilnvarām liecina tas, ka uz kopējo cīņu pret krustakarotājiem viņš bija aicinājis savu sabiedroto Poloclas kņazu, lietuviešus un Turaidas lībiešus.

Tāpat kā citur vācu celtās pilīs, arī Mārtiņsalas pilī bez svešzemju bruņiniekiem dzīvoja daži vietējās sabiedrības elites pārstāvji un kalpotāji, kas atspoguļojas 13. – 14. gs. arheoloģiskajā materiālā. Nevācu izcelsmes pils iemītnieki bija pakļauti pārvācošanai. Pretstatā tam iedzīvotāji, kas mitinājās tālāk no centra, savu tautību un senču tradīcijas saglabāja. Mārtiņsalas arheoloģiskā materiāla analīze liecina, ka lībiešiem latviešu tautas veidošanās procesā bija nozīmīga loma.”