“Kārtīgam latviešu saimniekam nebija šķību pakšu un cauru jumtu”, saka Jānis Streičs

No visiem latviešu filmu personāžiem tieši Jāņa Streiča varoņi ir apveltīti ar tik lielu pozitīvās enerģijas lādiņu, ka tā pietiek nu jau ne vienai vien skatītāju paaudzei. “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā” skatāmies katros Jāņos vismaz vienā, bet nereti arī vairākos TV kanālos. Šķiet, vienīgā filma, kas pa īstam folklorizējusies (“U meņa vsjo v porjadke!”, “Man kā vēsturniecei...”, Giluču Jāzepa kakis). Jāņa Paukštello nenopietnais cilvēks dzīvē redz citas vērtības, ne tikai naudas pelnīšanu.

LZA viesojas pie Jāņa Streiča “Rūdolfa mantinieku” filmēšanai uzbūvētajā lauku sētā kinopilsētiņā Cinevilla

Mazais Boņuks ar eņģeļa dvēseli. Arī mazliet trakā (labā nozīmē) Džūlija Lamberte, kas īsto dzīvi saskata uz skatuves, bet visapkārt – vienu vienīgu teātri. Jāņa Streiča varoņi (kādreiz teica “pozitīvie varoņi”) dzīvi uztver gaiši, un arī pret savām likstām neizturas kā pret nepanesami smagu likteņa nastu uz kamiešiem. Viņi izstaro labestību un arī pretī no skatītājiem saņem to pašu.

Kas šodien, kad virs galvas kā Damokla zobens karājas valsts parāds un darba zaudēšanas draudi, kad Saeimas logos lido akmeņi, var palīdzēt skatīties uz dzīvi gaiši? To jautājam Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim kinorežisoram JĀNIM STREIČAM.

Kā notiek enerģiju apmaiņa? Tu akumulē savu garīgo enerģiju, aizlaid to tautā un pēc tam saņem atpakaļ jauniem darbiem?

Vispirms, paldies par to, ka liki man padomāt par šo tēmu – kā es to esmu izjutis. Man šķiet, ka mūsos ir trīs spēki. Proti, tas ir garīgais, tas ir radošais un tas ir fiziskais spēks. Tie cilvēkos ir dažādos daudzumos, taču ļoti cieši saistīti. To maiņu un savstarpējo iedarbību esmu izbaudījis praksē, uz savas ādas, un tas laikam sākās ar filmu “Mans draugs nenopietns cilvēks”, kurā es jutu ļoti zīmīgu pagriezienu savā dzīvē, kas mani gadiem uz priekšu pagrieza, atvēra (te var lietot vēl daudz citus sinonīmus), kad es sajutu sevī to, ko nekad iepriekš nebiju jutis. Tieši darbs pie nenopietnā cilvēka, šī rakstura, proti, kur rast prieku dzīvei, spēku dzīvei. Te var pakavēties mazliet pie filmēšanas vēstures. Scenārijs man un kinooperatoram Mikam Zvirbulim ļoti patika, lai gan es nespēju formulēt, kas bija tas, kas man patika. Es biju kā izmests no laivas. Miks tāpat. Tas viss atvērās darba procesā – doma par nacionālo raksturu, kas ir latvieša nacionālais raksturs? Šajos apstākļos, kad ir tik drūmi,ir jāatrod optimisms, un mēs to optimismu meklējām, rakstot situācijas, jo ne jau viss bija scenārijā. Prātā nāk Paukštello tēlotā varoņa frāze, kad viņš saka pragmatiķim Čiekuram: “Bet kad dzīvot?” Viņš grib redzēt, kā viņa puikas aug, būt viņiem blakus šajā skaistākajā periodā, viņš negrib nozagt ne sev, ne bērniem šo prieku – dzīvot. Jo ne jau vienmēr cilvēki apzinās to prieku un baudu, ka viņi dzīvo. Viņi steidzas, dara un dara. Reizēm aptaujās par tādiem cilvēkiem lasām: “Es gribētu būt viņa vietā!” Bet tā ir šķietamība, nezinot lietas būtību, jo varbūt iekšēji viņš laimi no tā, ka dzīvo, nemaz nejūt. Viņš jūt tikai steigu, alkatību pakamt vēl, paspēt vēl, neļaut citam aizsteigties priekšā, nostiprināt savas pozīcijas, savu partiju. Vai viņš jūt, ka dzīvo, ka var iet pa ielu lietus laikā un nebaidīties, ka mašīna tevi apšļāc, jo ārā ir skaists pavasaris? Atdoties dzīvei – to mēs reti darām. Tā ir liela dzīves gudrība. Galu galā filma mani tā uzskatos iespaidoja, arī sabiedrībā tas bija ļoti jūtams. Es saņēmu daudz vēstuļu, mani uzaicināja uz Žurnālistikas fakultāti un es četras stundas varēju runāt ar studentiem. Un manī klausījās! Tas nozīmē, ka kaut kas manī bija noticis. Es atceros, ka uz Latvijas radio jaunatnes raidījumu “Dzirkstele” nāca kaudzēm vēstuļu, un es divās sērijās runāju ar jaunatni par dzīves vērtībām, jo par to jau arī ir filma. Arī “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Kur tad ir īstais kapitāls? Vai tajā mašīnā, kuru Mirtas tante atstāj, vai cilvēku attiecībās, kuras šī tantiņa raisa tajos, kas saskaras ar šo ētiski, garīgi tīro cilvēku. Tas ir galvenais kapitāls, ko ieguva šie cilvēki un, galvenais, ko ieguva skatītāji. Mašīna kļuva smieklīga un nevajadzīga. Iedomājies – tajā laikā, kad tas likās liels kapitāls! Bet skatītāji nenožēloja un par to smējās. Tas garīgais spēks, par ko sākām runāt, jau ir atkarīgs no tā, ko dieviņš ir devis. Tas ir kaut kas līdzīgs gara stāvoklim, par ko psihiatri saka – gara stāvoklis ir jūtu stāvoklis bez noteikta objekta. Tā būtībā ir organisma ķīmija, katram cilvēkam tā ir sa-vādāka, bet gara stāvokļa kritums un pacēlums ir vienāda garuma periodi. Septiņi gadi depresijas un septiņi gadi pacēluma. Vai gads depresijas un gads pacēluma. Psihiatrs Rūdolfs Krūmiņš teica, ka ir laimīgi cilvēki, kuri visu mūžu nodzīvo pacēlumā, viņiem depresijas vispār nav,un par piemēru nosauca profesoru Paulu Stradiņu, kuram viss mūžs ir bijis tikai pacēlums.

Nākošais – radošais spēks. Tas ne visiem ir dots. Cilvēkam ir smalka dvēsele, viņš lieliski izjūt mākslu, grāmatas, viņš labprāt gribētu izteikt sevi. Viņš sāk un viņam nesanāk. Bet garīgo un radošo spēku mijiedarbībā viņš var to attīstīt. Es jutu, ka man režijā notika pagrieziens pēc “Nenopietnā cilvēka”, kad šī mijiedarbība notika.  

Trešais – fiziskie spēki, kuri var dubultoties. Tajā pašā “Limuzīnā” Lilita Bērziņa bija ļoti slima un bija bažas, vai viņa varēs nospēlēt Mirtas tanti. Un viņa kļuva vesela! Visiem ir zināms gadījums ar ziņnesi un Napoleonu. Ziņnesis noasiņojis ar steidzīgu ziņu auļo pie Napoleona. Kad viņš ziņu ir nodevis, Napoleons saka: “Mans kungs, jūs esat ievainots!” “Nē, jūsu majestāte, es esmu miris”, atbildēja ziņnesis un sabruka miris.

Kā notiek šī spēku pārnese starp režisoru un skatītāju? Atbildes reakcija. Par “Nenopietnu cilvēku” jau tu teici. Bet “Limuzīns”?

Tas ir skaistākais, kas dod spēku strādāt un izturēt. Tas ir fenomens, un interesantākais, ka neviens nav centies izdibināt, kā tas ir noticis. Kāpēc tas tā ir?

Es domāju, ka “Limuzīna” gadījumā tā ir ārkārtīgā labestība, kas cilvēkiem ir tik nepieciešama. Latviešu mentalitāte, latviešu raksturi, kādi nu viņi ir – ar visu nenovīdību, skaudību un tajā pat laikā altruismu.

Tie ir mūsējie. Tas man atgādina kādu sarunu Maskavā ar cilvēku, kurš palīdzēja, lai “Limuzīns” vispār varētu tapt. “Paskaties, kā gruzīnu filmās tas ir. Pēdējais nelietis, bet simpātisks, tādēļ, ka gruzīns.” Tas man ļoti iekrita prātā. Mēs, latvieši, visi esam kā radi, bet radi mēdz būt visādi, ak, dievs, kādi vien ne! Tāpat kā draugi. Tu zini, ka viņš tev neatdos naudu, ko aizņēmies, bet tu vienalga ar viņu tiecies. Zini, ka uz viņu nevar paļauties, ka viņš muld, bet viņš ir savējais. “Limuzīns” skatītāju padarīja ļoti gudru, jo viņš ne tikai dzird, ko tēlotāji runā, bet jūt, redz viņiem cauri, ko viņi domā, lasa viņu domas. “Kādam ir jāpaliek mājās!” Olga Dreģe runā vienu, bet skatītāji saprot, ka domāts ir pavisam kas cits.

Visi trīs minētie spēki ir ļoti svarīgi, bet ir gadījumi, ko es apbrīnoju, kad ļoti slims cilvēks, ar ļoti maziem fiziskiem spēkiem spēj radīt šedevru. Acīmredzot, radošie spēki ir tik lieli, ka tie kompensē fiziskos. Ne velti ir gadījumi, kad cilvēks bailēs no tīģera stabā uzskrien. Man radošais noteikti tik spēcīgs nav, lai kā narkotika nomāktu fiziskās sāpes, kā tas ir daudziem citiem.

Kā rodas jauna tēma?

Reizēm saskarsme ar kādu materiālu ir kā dzirkstele, kas var radīt sprādzienu. Kādreiz ir vajadzīga pavisam maza dzirkstelīte. Vai atslēga, kas atslēdz tevī tādus dārgumus, par kuriem tu neko nezināji. Piemēram, tas, kas notika ar “Cilvēka bērnu”.Dzimtā puse Latgale, neteiktu, ka bija īpaši tuva, mīļa. Es tajā atgriezos, tur man bija radi. Es neatzinu to, ka cilvēki kautrējās runāt dialektā, es to uzskatīju par lielu kultūras vērtību, taču latgaliskais manī, atšķirībā no maniem draugiem Andra Vējāna un gleznotāja Jāzepa Pīgožņa, tā īsti nebija pamodies. Es Latgalē rādījos ļoti reti, par ko saņēmu no draugiem maigus pārmetumus. Tad notika brīnums ar “Cilvēka bērnu”. Es rakstīju literāram žurnālam par savu bērnību, un tas kaut ko manī atslēdza, pamodināja. Jutu, ka esmu pieskāries kaut kam lielam, skaistam, mani radi man likās kā tādi antīkie varoņi gandrīz vai. Kaut gan mana bērnība sākumā man šķita neinteresanta, pelēka, nabadzīga. Viss interesantais notika citos novados, par to ir uzrakstījis Jaunsudrabiņš, Brigadere, Aspazija. Latgalē nekā tāda nebija, jo tā bija trūcīga. Es ilgojos pēc Latvijas, un tā bija Blaumaņa, Viļa Lāča, Andreja Upīša, Brigaderes Latvija. Brīnums ar mani notika, kad es sāku rakstīt. Tas liek domāt par spring life metodi, kas esot pasaulē izplatīta. Tas nozīmē pārvarēt grūtības, meklējot garīgi spēku sevī pašā, kur tas noteikti ir. Daudzi cilvēki to neapzinās. Tas ir viņa tuviniekos, viņa bērnībā, tikai vajag sevī iegremdēties un to atrast. Tas ir tas spring life, jo vārdam spring ir trīs nozīmes – avots, pavasaris un lēciens. Dzīves avots. Vai dzīves lēciens. Vai dzīves pavasaris. Jānis Klīdzējs izlasīja manas bērnības atmiņas un atzūtīja uz žurnāla redakciju vēstuli “rakstniekam un režisoram Jānim Streičam”. Tas, ka viņš mani nosauca par rakstnieku, man bija liels pagodinājums. Sākām sarakstīties. Es jau biju sācis vākt Klīdzēja stāstus un rakstīt scenāriju televīzijas seriālam. Pastāstīju par savu ieceri, un viņš atsūtīja man četras savas grāmatas. Pirmo lasīju “Cilvēka bērnu” un sākumā nodomāju, ka tas puika Boņuks derētu manā seriālā, bet kad beidzu lasīt romānu, es sapratu, ka viņš negrib būt nekāds seriāla personāžs, bet patstāvīgs galvenais varonis pilnmetrāžas filmā. “Cilvēka bērna” scenāriju pieņēma uz urrā, jo līdz ar brīvības vēsmām Krievijā uz ekrāna sāka parādīties visbriesmīgākā černuha, viss negatīvais. Un pēkšņi vienas gaišas, ētiski tīras filmas scenārijs! Turklāt bija sākusies arī baznīcas atdzimšana. Apstiprināja bez iebildumiem. Tad sākās mana iedziļināšanās materiālā un braukšana pa Latgali, skaistā filmēšanas vasara Rēzeknes apkārtnē. Es varēju it kā ieiet pagātnē un redzēt, cik skaisti dzīve bija sākusies tajos gados, kad bija pārciests Pirmais pasaules karš. Tas pārvērta arī mani, kā daudziem liekas, lielā Latgales patriotā, kaut gan tas īstenībā tā nav, jo es jau 50 gadus esmu rīdzinieks. Kad par mani saka – Latgales patriots, man liekas, ka es apzogu savus radus un draugus, kas dzīvo tur. Es Latgali mīlu, jā, tā ir mana dzimtene, es darīšu visu, ko spēju tās labā, bet es taču dzīvoju Rīgā.

Kā radās doma par “Rūdolfa mantiniekiem”, kura krietna daļa jau ir nofilmēta? (Te jāpiebilst, ka pagājušā gada rudenī, Jāņa Streiča uzaicināta, grupa Zinātņu akadēmijas locekļu un darbinieku apmeklēja Cinevillā “Rūdolfa mantinieku” filmēšanai uzbūvēto gruntīgo lauku sētu, kas maz atgādināja latviešu lauku dzīvei veltītajās filmās bieži vien redzamās visai pelēcīgās un paplukušās ēciņas.)

Laikam jau tas bija kaut kādā mērā saistīts ar 1905. gada revolūcijas jubileju, kad parādījās jauns ieskats vēsturē, jauni materiāli par zemnieku un muižas attiecībām. Tā nebija nekāda plikadīdu revolūcija. Es uzskatu, ka tā bija buržuāziskā revolūcija, sevišķi laukos, jo tajā piedalījās gan bagātie, gan nabagie. Lielsaimnieki bija ārkārtīgi spēcīgi, tādi, kam muižnieki daudzās vietās netika līdzi. Bet muižas ar saviem nosacījumiem viņus žņaudza, neļāva izvērsties, muižnieki nevarēja pieļaut, ka bauri kļūtu bagāti. Par to ir filma. Mani kaitina, kad filmas rāda mūsu pagātni ar sabrukušām, netīrām ēkām, mani kolēģi aizmirst, ka Latvija bija ļoti sakopta. Tas ir pašcieņas jautājums. Mana sieva, lietuviete, jautāja, skatoties latviešu filmas par seniem laikiem: “Kāpēc jums, latviešiem, nav pašcieņas? Kādi lauki, kādas siamniecības! Tie ir nezālēs ieauguši grausti. Bet Latvija taču tāda nebija.” Lietuviešiem tā bija pasaku zeme. Lietuviešu rakstnieks Mikols Sluckis rakstīja: “Mums viss gaišais saistījās ar Rīgu.” Mana sievas tēva māsa visu mūžu sapņoja, kaut nokļūtu Rīgā, kur viņa bija bijusi jaunībā. Zārai Leanderai Rīga visu mūžu mirdz kā skaistākā pilsēta, jo viņa 14 gadu vecumā dzīvoja Rīgā pie savas tantes, Zviedrijas diplomāta sievas kā kompanjone. Te arī notika viņas pirmā publiskā uzstāšanās diplomātu salonā. Kopā ar diplomātiem viņa apmeklēja Rīgā teātri, operu, un opera bija slavena, tajā uzstājās pasaules klases zvaigznes. Tas man ļāva citām acīm pavērties uz Latviju.

Vai tā būtu tāda kā pašnoniecināšana?

Drīzāk nezināšana. Cilvēki skatās filmas un jūsmo. Es prasu: “Vai jūs neuztrauc tas, ka jumti ir cauri? Kad ēkas ir satrunējušas? Ka tīrumu vispār nav, ir tikai nezāļu lauki? Jūs neuztrauc dadži sētmalā?” “Nē.” Man palika baigi. Tas man uzsita asumu un gribējās parādīt latviešiem, kāda bija mājas kultūra. To jau es darīju arī “Limuzīnā” – lai visi redz, kādas ir mūsu lauku sievietes, mūsu kultūras radītājas. Tas atbilst Dieva baušļiem: tev būs ģimeni, māju godā turēt un tev būs svētīto dienu svētīt. Šie divi baušļi rada kultūru, un sieviete ir šo baušļu turētāja – ar savu māju, ar savu svētdienu. Filmas scenārijs tapa vienā elpas vilcienā kā atbilde ierosinājumam taisīt “Skroderdienas Silmačos”. “Silmači” mums ir vairāk nekā izrāde, teātris. “Silmači” mums ir dievkalpojums, garīgais rituāls. To pārnest filmā nepienāktos, bet par šo tēmu – jā. Es izvēlējos spēli par Blaumaņa tēmu, paņemot no viņa dažus varoņus, situācijas. Piemēram, Blaumanim ir novele “Undupa četrjūgs” par zemnieku, kurš negrieza ceļu grāfam un pat uzbūvēja sev karieti. Tas būs arī filmā.

Faktiski filma būs par pašcieņu? Citu jau neko vairs nedzird, kā tikai krīze, krīze, ak, mēs nabadziņi!

Krīze acīmredzot bija vajadzīga, jo sabiedrība ir ārkārtīgi slima kā pasaulē, tā arī pie mums. Drudzis un augsta temperatūra nokauj baciļus. Mēs vēl nezinām, kas ar mums notiks, bet mēs esam to sagatavojuši. To ir sagatavojusi pasaulē valdošā visatļautība. Es domāju, ka drudzis nobeigs daudzus baciļus, un pasaule kļūs tīrāka. Ātri iegūtā lielā nauda ātri aizies, jo tai nav tās pozitīvās auras, kas piemīt grūtā darbā iegūtai naudai. Nauda pati par sevi ir tikai nauda, tai vērtību piešķir cilvēks. Robinsons viens pats uz salas no zelta stieņiem var sasliet tikai trijkāji, kur katliņu pakārt. Pietiek pie salas piestāt kādam kuģim, un Robinsons kļūst par miljonāru.

Vai tad tas nav tas pats, par ko bija runa “Nenopietnajā cilvēkā”? Dzīves jēga un dzīvošana pretstatā plikai naudas raušanai.

Cilvēki aizmirst, ka viņi ir mirstīgi. Viņi domā, ka viss turpināsies mūžīgi, ka visam pietiks laika, nepadomājot, ka viņi paši šajā pasaulē ir tikai īsu laiku, tādēļ ir svarīgs katrs mirklis, ko mēs izdzīvojam.

Z. Kipere