Jau ilgāku laiku Latvijas Zinātņu akadēmijā tiek aktualizēta ideja par atsevišķas Inženierzinātņu nodaļas izveidi LZA. Šī ierosme vairākkārt diskutēta LZA Prezidijā, un vienā no 2019. gada pēdējām sēdēm tā bija iekļauta arī LZA Senāta darba kārtībā. Ar pamatproblēmām inženierzinātnēs, to lomu un potenciālu Latvijas tautsaimniecībā un zinātnē, savstarpēji diskutējot un papildinot vienam otru, senatorus iepazīstināja LZA akadēmiķi, RTU profesori Andrejs Krasņikovs un Tālis Juhna.

Andrejs Krasņikovs Foto J. Brencis

Tālis Juhna Foto no personīgā arhīva

 Savu ziņojumu akadēmiķis, LZA viceprezidents A. Krasņikovs uzsāka ar pārdomām par to, kas nepieciešams veiksmīgas valsts attīstībai. Viņaprāt ar pašreizējiem uzstādījumiem - efektīva nodokļu politika, valsts pārvalde un investīcijas - Latvija var būt vien pakalpojumu valsts, kas "dara kaut ko ļoti primitīvu". Saskaņā ar Romas kluba pētījumu datiem par veiksmīgām ekonomikām uzskatāmas tādas, kas spēj piedāvāt lielu produktu un pakalpojumu daudzveidību. Akadēmiķis uzsvēra tendenci, ka ekonomikas ar nelielu produktu un pakalpojumu daudzveidību, tai skaitā Latvijā, "tiecas specializēties uz tiem produktiem, kurus ražo kaimiņi". "Mēs gribam ražot koka klucīšus, gribam ražot visu to, ko dara mums visriņķī. Un tur mēs nebūsim sekmīgi, ja mums nebūs kabatā noslēpums, nebūs inženieriskais know-how," atzīmēja A. Krasņikovs. Lai kabatā šis noslēpums būtu, valstij nepieciešami augsti kvalificēti inženieri. Kā piemērs šādai know-how pieejā balstītai, sekmīgai ekonomikai tika piesaukts Vācijas gadījums. Lai veicinātu Latvijas ekonomisko izaugsmi, akadēmiķis ieteica spēcināt valsts inženierkorpusu - tieši zinātniskās struktūras, valstiskās struktūras - un nodrošināt zinātņu doktoru klātbūtni rūpniecībā. A. Krasņikovs pievērsa uzmanību faktam, ka tehnoloģijas sniedz augstāku pievienoto vērtību arī pakalpojumiem, un atkal ir nepieciešami inženieri, kuri izstrādā programmatūru un algoritmus augstvērtīgu pakalpojumu nodrošināšanai. Lai Latvija kļūtu konkurētspējīga un bagāta ekonomika, kas spēj piedāvāt lielāku produktu un pakalpojumu daudzveidību, ir nepieciešami augsti kvalificēti inženieri rūpniecībā un studenti augsti kvalificētās inženierzinātņu fakultātēs. Akadēmiķis atgādināja, ka, nākot uz LZA, viņš proponējis ideju par vairāku tehnisku augstskolu nepieciešamību Latvijā. Lai gan šai idejai joprojām nav atbalsta, viņš turpina uzstāt, ka Latvijai ir nepieciešama ne tikai viena, bet vairākas Eiropas un pasaules līmeņa tehniskās augstskolas! "Tad mēs būsim veiksmīgi! Ja mums būs tikai pa vienai fakultātei, pa vienai specialitātei, tad mums būs gara dziesma", viņš rezumēja.

Uz LZA prezidenta Ojāra Spārīša jautājumu: "Vai ir iespējams tāds modelis - vairākas tehniskas augstskolas zemē, kurā nav ražošanas?" A. Krasņikovs atbildēja apstiprinoši: "Viennozīmīgi var! Tas viss ir saistīts! Ražošana ir saistīta ar speciālistiem. Ja nav inženieri rūpnīcās, tad ražošanas nebūs! Ja valsts ir pieražojusi speciālistus, tad ražošana būs!" Viņš gan piebilda, ka Latvija ir pārāk maza valsts, lai uzturētu lielus uzņēmumus. "Mūsu valstī jāattīsta mazi, mobili uzņēmumi, kuri bez lieliem finanšu zaudējumiem spētu mainīt savu eksporta struktūru divu mēnešu laikā. Tā ir mūsu nākotne!"

Pēc A. Krasņikova domām inženieris - "zinātnieks, kurš noved pētījumu līdz ieviešanai" - ir mūsdienu attīstības rādītājs! Un Latvijā to katastrofāli trūkst! Uz to norāda Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija, līdzīga situācija ir kokapstrādē, vieglajā rūpniecībā, citur. Valstij būtu jānāk ar savu inženieru sagatavošanas programmu, bet neviens par to nedomā. Te akadēmiķis saskata LZA lomu - izstrādāt un iesniegt priekšlikumus! Latvijā ir vairākas augstskolas, kas sagatavo inženierus, un tajās strādājošie arī vēlētos redzēt savas institūcijas pārstāvjus LZA locekļu vidū.

Akadēmiķis informēja senatorus, ka viņš ir apzinājis 23 LZA locekļus, kas varētu sevi pozicionēt kā inženierzinātņu pārstāvjus. Starp tiem 10 akadēmiķi, 10 korespondētājlocekļi, 1 ārzemju loceklis un 2 goda locekļi. Apzināto akadēmiķu iedalījums pa nozarēm: informācijas tehnoloģijas - 2, ķīmijas tehnoloģijas - 1, infrastruktūra un celtniecība - 1, mehānika - 3, enerģētika - 3. Lielākā daļa no tiem ir cilvēki cienījamā vecumā, un šis apstāklis arī būtu jāmaina, piesaistot akadēmijai jaunus cilvēkus. Prezentācijas noslēgumā A. Krasņikovs uzsvēra: "LZA ir vajadzīga Inženierzinātņu nodaļa, vajadzīgs inženierzinātņu darbs, lai LZA ar saviem citiem pētījumiem sinerģiski ieietu inženierzinātnēs, un inženierzinātnes būtu LZA diža sastāvdaļa. Lai mēs vienoti varētu virzīties uz priekšu!"

Savā ziņojumā akadēmiķis Tālis Juhna akcentēja divas lietas - iepazīstināja klātesošos ar to, ko RTU dara inženierzinātņu jomā, un ieskicēja iespējamo sadarbības modeli starp LZA un RTU inženierzinātņu attīstības veicināšanā.

Papildinot A. Krasņikova teikto, T. Juhna informēja, ka 19. gs. otrajā pusē, dibinot RTU, galvenais uzsvars bija likts uz inženierprasmēm. Šobrīd pasaule ir mainījusies un arī inženieru apmācībā arvien lielāku īpatsvaru ieņem tieši zinātniskās prasmes. Akadēmiķis norādīja uz atšķirību starp inženierzinātni un inženieriem: "Inženierzinātnē - to gribu uzsvērt vēlreiz un vēlreiz - mēs izmantojam to pašu zinātnisko metodi, sauksim to par Karla Popera metodi, zināšanu ieguvē, bet mēs strādājam ar citiem objektiem. Mēs strādājam ar artefaktiem un tehnoloģijām, kas tiek radītas no inženieru puses. Tehnoloģijas savukārt tiek radītas ar dizaina domāšanas pieeju." Līdz ar to RTU ir svarīgi šīs divas lietas apvienot. "Lai mums ir spēcīga zinātne! Tas nenozīmē, ka zinātniekiem, kuri strādā inženierzinātņu jomā, ir jābūt spēcīgiem inženieriem. Viņiem ir jābūt spēcīgiem zinātniekiem! Un tad ir jābūt no prakses piesaistītiem cilvēkiem, kuri strādā ar jaunu tehnoloģiju attīstību. Ļoti svarīga šī sinerģija. Inženierzinātne un inženierija dažkārt tiek jauktas - tās ir divas dažādas lietas!" turpināja akadēmiķis. Tehnoloģiju progresa, globalizācijas un citu faktoru ietekmē ir mainījušās universitāšu apmācības metodes, pievēršot lielāku uzmanību nevis vairs esošo zināšanu pārnesei, bet gan jaunu zināšanu radīšanai! Iepriekš minētais nozīmē, ka universitātēs ir ļoti svarīgs spēcīgs zinātniskais korpuss - profesori un pētnieki, kas ir spēcīgi zinātnē un kuru kvalifikāciju visās zinātnes nozarēs vērtē līdzīgi, ņemot vērā Hirša indeksu, citējamību u.tml. Inženierzinātņu kontekstā šajā faktorā atšķirību nav, tās, pēc T. Juhnas domām, parādās līmenī. Uz sev uzdoto jautājumu: "Kāpēc tas ir svarīgi?" viņš atbildēja: "Ja mums centrā ir profesors, kas ap sevi veido zinātnisko grupu, tad inženieru studenti interakcijā ar šo profesoru iegūst tās prasmes, kas viņiem būs vajadzīgas dzīvē - zināšanas, zinātnes metodes, pieejas. Un, protams, strādājot praksēs, grupās viņi apgūst zināšanas, kas ir vajadzīgas kā dizaineram." Inženierzinātne un inženierdizains (loģisks veids kā ātri radīt produktu) ir divas atšķirīgas lietas, bet RTU ir mērķis tās abas integrēt. "Tas ir tas, ko mēs darām - attīstām zinātni un mēģinām veicināt inženierdizaina domāšanu," rezumēja T. Juhna. Kā piemēru atbalsta mehānismiem dizaina domāšanas procesu attīstībai viņš minēja studentu inovācijas grantu, kas "mērķēts uz to, kā studentos attīstīt inženieru domāšanu, dizaina domāšanu - no idejas līdz pat produktam" un, maksājot stipendijas 200 EUR apmērā, ļauj piesaistīt jau 1. kursa studentus.

Lai gan universitātēs galvenais ir studiju process, to vietu reitingā par 60% nosaka zinātne. Un tas ir viens no priekšnoteikumiem zinātnes lomas pieaugumam universitātēs - augot publikāciju skaitam un citējamībai, uzlabojas universitātes vieta reitingā. T. Juhna atzīmēja RTU efektivitāti finanšu rādītājā, cik universitātei izmaksā viena vieta reitingā. "Tartu Universitāte reitingā atrodas augstāk, bet viena vieta viņiem ir dārgāka nekā mums," secināja akadēmiķis.

Salīdzinot RTU dažādu fakultāšu rādītājus (publikācijas, piesaistītais finansējums un promocijas darbi), redzams, ka "enerģētiķi konkurē ar ķīmiķiem visu laiku, tad ir būvnieki, IT un pārējie". T. Juhna piebilda, ka 90% no RTU pētniekiem ir inženierzinātnēs - "vairāk ķīmiķos, pēc tam enerģētiķos un tā tālāk". Līdz ar to RTU saskata un izmanto iespēju sadarboties ar industriju, tai skaitā doktorantūrā. "Mēs to saucam par industriālo doktoru. Doktora disertācija tiek izstrādāta normālā veidā, kā tas notiek universitātē, tikai piesaistot industrijas finansējumu," atzina akadēmiķis. Uz LZA prezidenta O. Spārīša jautājumu par to, vai šāda sadarbība veido arī darba vietas, T. Juhna atbildēja apstiprinoši - pamatidejai šai iniciatīvai bija vairot doktoru skaitu industrijā, kuru trūkst, kā to savā ziņojumā norādīja akadēmiķis A. Krasņikovs. Viņš gan piebilda, ka turpināt darbu uzņēmumā, sadarbībā ar kuru izstrādāts promocijas darbs, nav obligāta prasība doktorantam.

Neraugoties uz RTU veiktajiem pasākumiem (piem., izmainīta bāzes finansējuma sadalījuma metodika), kas veicinājis publikāciju skaita pieaugumu, tai skaitā to, kas iekļautas "top 10% un top 1% žurnālos", kā problēmas identificējamas nelielais doktorantu skaits un salīdzinoši zemā citējamība. RTU vēlētos, lai publikāciju skaita un citējamības pieaugums būtu lineārs, bet tā tas nav, un to vēlamies mainīt, piesaistot universitātei spēcīgus zinātnes profesorus.

Pārejot pie tēmas par sadarbības iespējām ar LZA, T. Juhna atzīmēja, ka jau vairāk nekā pusgadu notiek LZA un RTU pārstāvju tikšanās, kuru ietvaros LZA pārstāvji (piem., akadēmiķis Egons Lavendelis) tiek piesaistīti kā padomdevēji, konsultanti RTU rektoram un Senātam. Pieprasījums pēc inženierzinātnēm pieaug un, līdzīgi kā piemērā par profesoriem, RTU vēlas redzēt savā vidū arī Zinātņu akadēmijas pārstāvjus. Tā kā LZA joprojām nav izveidota Inženierzinātņu nodaļa, inženierzinātņu pārstāvjiem dažādu iemeslu dēļ, un citējamība ir tikai viens no tiem, ir diezgan grūti konkurēt ar fiziķiem vai ķīmiķiem par akadēmiķu un korespondētājlocekļu vietām. Vērtējot citējamību, T. Juhna atzīmēja, ka tā atšķiras pa nozarēm. Ilgākā termiņā skatoties, ja bioķīmijā viena publikācija vidēji citēta 18 reižu, tad inženierzinātnēs vidējais rādītājs ir 2,5-3 reizes.

Vērā ņemama īpatnība ir tāda, ka inženierzinātnes "pārkāpj vairākas nozares", tā nav tikai fizika, OECD klasifikatorā inženierzinātnes un tehnoloģijas izdalīta kā atsevišķa zinātnes nozare, tāpēc inženierzinātnieku pārstāvniecības palielināšana LZA, ilgtermiņā dibinot atsevišķu nodaļu, ir ļoti svarīga. Šajā apstāklī T. Juhna saredzēja iespēju caur akadēmiju vairāk attīstīt inženierzinātnes. Sarunās ar LZA vadību RTU pārstāvji ir vienojušies par sadarbības līguma noslēgšanu, kas šobrīd atrodas attīstības stadijā. Tāpat RTU ir reaģējusi uz LZA prezidenta ieteikumu šai iniciatīvai piesaistīt jaunos zinātniekus. Sandris Ručevskis (jaunievēlētais LZA korespondētājloceklis) ir gatavs šo procesu koordinēt. RTU ir jaunieši, kas varētu aktīvi iesaistīties šajā procesā.

LZA prezidents Ojārs Spārītis pateicās A. Krasņikovam un T. Juhnam par problēmas aktualizēšanu un viņu ieteikumiem to risināt, izveidojot Inženierzinātņu nodaļu pie LZA. O. Spārītis nenoraidīja šo iniciatīvu, atzīmējot, ka arī akadēmijai ir jāreaģē uz ekonomisko pieprasījumu un globālajām izmaiņām zinātnē, tai jāmainās: "Pasaulē Zinātņu akadēmijas nevar vairs tikai pastāvēt pēc 30 gadu vecas shēmas, kāda tā ir izveidojusies 1992. gadā! Ja laiks prasa dibināt jaunas nodaļas, tas ir jādara!" Tomēr viņš atzina, ka jaunas nodaļas izveide ir nākotnes uzdevums, kas paredz valsts vai ārēja finansējuma piesaisti, kā arī personālsastāva nokomplektēšanu tās pārvaldībai, administrēšanai un visdažādāko iniciatīvas procesu vadīšanai.

LZA prezidents atzinīgi novērtēja RTU gatavību ar ārēju finansējumu atbalstīt Inženierzinātņu nodaļas izveides procesu un sākotnējo darbību, tomēr finanšu piesaiste ilgtermiņā vēl ir risināms jautājums. Tāpat viņš aicināja domāt par LZA inženierzinātnes pārstāvošo zinātnieku kapacitātes un skaitliskā sastāva palielināšanu, jo A. Krasņikova kunga apzinātais LZA "personālsastāvs no mūsu ievēlētajiem, līdz šim esošajiem locekļiem ir nepietiekams" jaunas nodaļas izveidei. Pat ja tā tiek komplektēta uz Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas Inženierzinātņu sekcijas bāzes.

O. Spārītis rezumēja, ka, lai izveidotu nodaļu, kas varētu tikt iekļauta LZA statūtos un pretendēt uz valsts finansējumu, ir jārod risinājumi iepriekš identificētajām problēmām. Tas ir iemesls, kāpēc LZA un RTU sadarbības līgums joprojām atrodas slīpēšanas stadijā. "Mēs to analizēsim, kad pēc šīs Senāta sēdes visu pušu viedokļi - piesardzības, aizspriedumu vai cita veida viedokļi - tiks pārvarēti," tā LZA prezidents.

Diskusijas sadaļā senatoriem bija daudz jautājumu un komentāru gan par prezentācijās izmantotajiem datiem, gan par inženierzinātņu lomas pieaugumu, gan LZA iespējām palīdzēt tās attīstīt IZM plānotā zinātnes pārvaldības modeļa kontekstā, gan arī par pašu zinātnes un universitāšu pārvaldības modeļu maiņu.

Sekosim līdzi šī jautājuma turpmākajai virzībai.

Ilze Boldāne-Zeļenkova