Latvijas zinātne un augstākā izglītība jau kopš neatkarības atgūšanas ir atradusies duālā situācijā. Visos dokumentos zinātne un augstākā izglītība atzīta par prioritāru, taču finansējuma piešķiršanā (% no IKP) ne tuvu tam. Nepietiekama finansējuma piešķiršana turpinās arī pēc tam, kad Zinātniskās darbības likumā un Augstskolu likumā tika ierakstīts, ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo likumu par valsts budžetu, paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu zinātniskajai darbībai ne mazāku par 0,15 %, bet studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 %  no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai sasniedz vismaz vienu procentu no iekšzemes kopprodukta, bet studijām valsts dibinātās augstskolās - sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Taču zinātnieku un augstākās izglītības darbinieku saime ir nodrošinājusi gan zinātnes dažādu nozaru attīstību, gan speciālistu sagatavošanu, neskatoties uz nepietiekamo finansiālo nodrošinājumu, daļu darba veicot t.s. sabiedriskā kārtā vai nepilna finansējuma apstākļos. Līdztekus tam realizēta virkne reformu zinātniskās darbības novērtēšanā, zinātnisko institūciju uzskaitē un reģistrācijā, augstākās izglītības programmu, virzienu un augstskolu akreditācijā. Turpmākai zinātniskās darbības un augstākās izglītības attīstībai nepieciešamo reformu realizācijas plāns un paredzētā darbība šobrīd atgādina akmens dzirnas, kuras samaļ visu, kas tajās nokļuvis. Rezultāts varētu būt varas monopols, sagraujot šādas reformas dzirnās Trešās atmodas laikā panākto.

Pirmais reformu dzirnu malums notika 2019. gadā, kad Latvijas Zinātnes padome, būdama sabiedriska organizācija, tika anektēta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sastāvā kā tās struktūrvienība. Ar 2020. gada 1. jūliju Latvijas Zinātnes padome būs izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esoša, tiešās pārvaldes iestāde, kuras direktoru konkursa kārtībā uz pieciem gadiem amatā ieceļ un no amata atbrīvo izglītības un zinātnes ministrs. Latvijas Zinātnes padome vairs nebūs koleģiāla zinātnieku institūcija, bet būs izglītības un zinātnes ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Visa reorganizācijas programma jau iestrādāta 2019. gada 14. novembrī pieņemtajos Zinātniskās darbības likuma grozījumos. Grozījumos likvidēts spēkā esošā likuma 15. pants - Latvijas Zinātnes padomes sastāvs. Līdz šim Latvijas Zinātnes padomes sastāvā no 18 padomes locekļiem 9 bija dažādu zinātnisko organizāciju pārstāvji, viens pārstāvis no Augstākās izglītības padomes, viens - no Darba devēju konfederācijas, vienu deleģēja Ministru prezidents, bet 6 pārstāvji nāca no dažādām ministrijām, kas nodrošināja paritātes principu zinātnieku un administratoru pārstāvībai Latvijas Zinātnes padomē (LZP). Jaunais LZP sastāvs, kuram jāsāk darboties ar 2020. gada 1. jūliju, nav zināms, un pastāv reālas bažas, ka jaunajā sastāvā zinātnieku pārstāvniecība var būt mazākumā. Bažas saistītas ar IZM izteikto vēlmi apvienot vairākas padotībā esošas iestādes. Neskatoties uz vairāku politiskās sadarbības partneru, zinātnes un augstākās izglītības speciālistu iebildumiem, valdība š.g.18. februārī atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto konceptuālo ziņojumu "Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu".

Vispirms, par ziņojuma saturu, kurš neatbilst nosaukumam, jo IZM prezentācijas lielākā daļa veltīta augstākās izglītības un zinātnes nozares strukturālajām pārmaiņām, kas būtu norādāms jau prezentācijas nosaukumā, jo augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņa aprobežojas ar augstskolas padomes ieviešanu. Pats satraucošākais šajā ziņojumā ir izvirzīto izmaiņu voluntārais vērtējums, ka tas uzlabos augstākās izglītības kvalitāti. Kā pamatojums izvirzītajiem priekšlikumiem ir piecu esošās iekšējās pārvaldības sistēmas trūkumu uzskaitījums un ļoti tendenciozi negatīvi un neprecīzi pasniegtie fakti par augstāko izglītību. Kā galvenais izmaiņu nepieciešamības faktors tiek pasniegts "nesamērīgi liels augstākās izglītības iestāžu skaits", uzrādot skaitli 54. Faktiski Latvijā ir 16 valsts finansētas augstskolas un 11 privātās augstskolas. Bijušajos tehnikumos, tagad - koledžās, realizējamā profesionālā izglītība uz vidusskolas zināšanu bāzes ar likumu ir pielīdzināta pirmā līmeņa augstākajai izglītībai (divgadīgas studijas), tāpēc augstākās izglītības iestāžu skaitam tiek pievienotas 16 valsts finansētas koledžas, no kurām četras ir nodotas universitāšu pārraudzībā. Bez tam Latvijā eksistē 8 privātās koledžas, kā arī divas ārzemju augstskolu filiāles. Tātad kopējais iespējamais t.s. augstākās izglītības iestāžu skaits Latvijā ir 53. No Latvijas valsts budžeta finansējumu saņem 16 augstskolas un 16 koledžas, un arī pārvaldības modeļa maiņa - padomes iedibināšana, plānota tikai 16 valsts augstskolās. Rodas pirmais jautājums - vai šī modeļa maiņa, kura radīs valstij papildus izmaksas katru gadu, var dot adekvātu ieguldījumu Latvijas augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanā?

Masu saziņas līdzekļos politiķu izplatītais uzskats, ka Latvijā ir "nesamērīgi liels augstākās izglītības iestāžu skaits", vedina domāt par Latvijas augstākās izglītības vēstures nezināšanu. Latvijas teritorijā no 1896. gada līdz 1918. gadam bija viena augstskola - Rīgas Politehniskais institūts, kurā mācības notika krievu valodā. 1919. gadā uz šīs augstskolas bāzes nodibināja Latvijas augstskolu ar latviešu mācību valodu, un 1923. gadā šī augstskola ieguva Latvijas Universitātes nosaukumu, bet 1958. gadā Rīgas Politehniskais institūts ieguva savu iepriekšējo nosaukumu, izveidojot atsevišķu augstskolu, tehniskajām nozarēm pārceļoties citās telpās. 1919. gadā tika nodibinātas Mākslas un Mūzikas akadēmijas, bet 1920. gadā - Fiziskās izglītības institūts, kura Satversmi valdība apstiprināja 1921. gadā. 1919. gadā nodibināta arī Latvijas kara skola, kura no 1992. gada ir Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija. 1936. gadā Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti pārcēla uz Jelgavu, izveidojot Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. 1950. gadā uz Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes bāzes izveidoja Rīgas Medicīnas institūtu. 11 augstskolas un arī 8 koledžas, kuras nodibinātas pēc neatkarības atgūšanas, ir privātās. Privāto augstskolu izveide un koledžu attiecināšana uz augstākās izglītības jomu veido viedokli par augstākās izglītības iestāžu lielo skaitu.

Otrais jautājums - vai uz valsts augstskolu apvienošanas rēķina ir jāmazina augstskolu skaits, lai uzlabotu augstākās izglītības kvalitāti, un vai valsts augstskolu juridiskā apvienošana var dot pozitīvu ieguldījumu kvalitātē?

Trešais jautājums par ziņojuma sadaļām "Finansējums I" un "Finansējums II", kurās nav nekas minēts par finansējuma apjomiem, bet runāts tikai par finansējuma sadali un valsts budžeta finansējuma īpatsvaru katras augstskolas budžetā. Tālāk - kā plānota pievilcīga un motivējoša atalgojuma politikas realizācija, kas minēta ziņojuma sadaļā "Cilvēkresursi"?

Ziņojuma sadaļā "Augstākās izglītības iestāžu tipoloģija" visas Latvijas augstskolas sadalītas trīs grupās: universitātes, augstskolas un mākslas augstskolas. Ceturtais jautājums - ko gribam panākt, ieviešot jauno tipoloģiju, jo esošajā augstskolu tipoloģijā jau ir definēta katras institūcijas struktūra, loma, prasības un mērķis? Kāpēc nepieciešama cita tipoloģija?

Ziņojuma sadaļā par turpmākās rīcības plānu paredzēta Augstākās izglītības padomes likvidācija, kam tāpat kā sadaļai par augstskolu tipoloģiju nav sakara ar augstskolu iekšējo pārvaldību. Šis rīcības plāna punkts nav ne apspriests, ne pamatots - pārsteigums augstākās izglītības nozarei! Plānots likvidēt vienīgo institūciju, kura pārrauga un kontrolē visu augstskolu darbību augstākās izglītības un zinātnes jomā, kontrolējot promocijas padomju darbu, un kuras sastāvā ir dažādi, t.sk. ar augstāko izglītību tieši nesaistīti, speciālisti. Tāpēc rodas jau piektais jautājums - kāpēc likvidēt šo būtisko visas Latvijas augstākās izglītības pārvaldības institūciju, aizvietojot to ar 16 atsevišķām padomēm katrā augstskolā? Latvijas Zinātnes padomes reorganizācija, Latvijas Augstākās izglītības padomes likvidēšanas projekts, Latvijas augstākās izglītības strukturālo reformu projekts nepārprotami norāda uz zinātnes un augstākās izglītības nozares pārvaldes centralizācijas procesu. Centralizāciju nosaka politiski uzstādījumi, bet pati realizācija notiek empīriski - bez zinātniska pamatojuma, pamatojoties uz novērojumiem citās valstīs, un bez reāla skaidrojuma nozares speciālistiem. 2020. gada 12. martā, Valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināti Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie grozījumi Augstskolu likumā par augstskolu iekšējās pārvaldības maiņas īstenošanu. Steiga šo reformu realizācijā ir vēl viens apliecinājums to nepamatotībai un vēlmei iecerēto realizēt, neizpētot to pamatotību, lietderību un tālākās attīstības iespējas, aizvietojot šo izpēti ar voluntāriem spriedumiem par to, ka "reformas jau sen bija nepieciešamas''. Jā, reformas ir nepieciešamas, bet šī vārda pamatnozīmē: pārkārtojums, pārveidojums, maiņa, kurā pārmanto vairāk, nekā rada no jauna. Diemžēl politikā (rakstot partiju programmas) to uztver kā jaunievedumu, likvidējot iepriekšējo, kā piemēram, naudas reforma u.tml.
Tā ir viena no būtiskākajām kļūdām politikā, realizējot pareiza teksta programmu! Otra mūsu nelaime - nepareizi, analogi kā uztverts vārds "reforma", tiek uztverti dažādu ārvalstu speciālistu ieteikumi mūsu valsts darbības pilnveidei zinātnē un augstākajā izglītībā. Pasaules Bankas 2016. gada 20. decembra publikācijā "Starptautiskās tendences un laba prakse augstākās izglītības iekšējā finansēšanā un pārvaldībā", kas tika veikts ESF projekta ietvaros par Latviju, ir teikts, ka pašreizējā starptautiskā tendence ir dot priekšroku lielākām struktūrvienībām ar augstāku darbības un finansiālās autonomijas pakāpi. Bet nemaz netiek ievērots šajā pašā ziņojumā tālāk teiktais, ka lai gan līdzīgas norises vērojamas daudzās valstīs, iekšējās pārvaldības sistēmu veidošanā nav iespējams rast vienu, visām situācijām piemērotu risinājumu. Augstākās izglītības sistēmām ir atšķirīga vēsture, tradīcijas un vērtības, tiesiskais regulējums un vispārīgā pieeja pārvaldībai. Tāpat arī iestādēm ir īpašas vēsturiskās iezīmes, tradīcijas un vērtības, un cita starpā tās atšķiras arī pēc lieluma, uzbūves un profila. Abi šo īpatnību veidi ietekmē to, kāds būtu labākais iekšējās pārvaldības struktūru un procesu attīstības veids.

Tā ir otra lielā politisko programmu realizētāju kļūda - neievērot vēsturiskās iezīmes, tradīcijas un vērtības. Loģiski būtu izanalizēt kāpēc pēc valsts izveides 1918. gadā Latvija uz krieviskā Rīgas Politehniskā institūta bāzes izveidoja vienu Latvijas augstskolu - Universitāti un četras specializētās augstskolas (Mākslas, Mūzikas, Sporta un Kara). Svarīgi saprast, ka valstij strauji attīstoties, vēl straujāk attīstījās tās zinātne un augstākā izglītība visas nozarēs. Lai tālāk attīstītos inženierzinātnes, tām kļuva par šauru Latvijas Universitātē un tās, citās telpās, izveidoja Rīgas politehnisko institūtu. Nākamās bija lauksaimniecības un mežzinātnes nozares kurām attīstoties bija par šauru pat Rīgā - tās pārcēlās uz Jelgavu. Tā ir mūsu ģeopolitiskā situācija, kas teritorijas ierobežotības dēļ radīja arvien jaunas augstākās mācību iestādes. Pat padomju laikā medicīnas nozares tālākai attīstībai bija nepieciešams izveidot toreizējo Rīgas Medicīnas institūtu. Pēc neatkarības atjaunošanas vēl straujāk notika augstākās izglītības attīstība - izveidojās privātās augstskolas, bet ātrākai speciālistu sagatavošanai tika ieviestas pirmā līmeņa augstākās izglītības programmas, kuras sāka realizēt arī bijušie tehnikumi (tagad koledžas). Arī koledžas tiek uzskaitītas kā augstākās izglītības institūcijas. Bet tā taču ir mūsu vēsturiskā attīstības iezīme un īpatnība! Vai mums jābaidās no t.s. lielā augstākās izglītības iestāžu skaita?

Lai formāli samazinātu šo skaitu nedrīkst likvidēt koledžu attīstības pierādījumu, noņemot tām augstākās izglītības iestādes nosaukumu, lai gan šādu programmu tās realizē. Nedrīkst formāli apvienot tradicionāli mazās specializētās augstskolas, kuras sagatavo Latvijai nepieciešamo speciālistu skaitu, nedrīkst likvidēt augstskolas un to statusu reģionos, tā bremzējot reģionu attīstību! Jebkura augstskolu apvienošana būtu formāls juridisks akts, jo Rīgas un visas Latvijas ģeopolitiskā situācija nedod iespēju izveidot vienu lielu augstskolas kampusu ar vismaz 80 tūkstošiem studentu. Tāpēc mūsu augstākās izglītības un zinātnes attīstība jābalsta ievērojot valsts vēsturiskās iezīmes un tradīcijas, nevis formāli, realizējot kādu no ārvalstu speciālistu ieteikumiem vai idejām. Ļoti žēl, ka netiek sadzirdēta pati galvenā doma, kuru izsaka ārvalstu speciālisti Latvijai. 2020. gada 26. februārī tika publiskots Eiropas Komisijas (EK) ikgadējais ziņojums par Latviju. Tajā runāts par jomām, kurās Latvijai izdevies sasniegt zināmu progresu, kā arī par nepilnībām, kuras nepieciešams novērst. Tur teikts, ka Latvija maz iegulda pētniecībā un inovācijā un saskaras ar pētnieku trūkumu. 2018. gadā Latvija pētniecībā un inovācijā ieguldīja 0,64% no IKP, kas bija viens no zemākajiem rādītājiem ES. Turklāt investīcijas ir ļoti atkarīgas no ES finansējuma un nav ievērojami palielinājušās vairāk nekā desmit gadus.

Sistēmas ievērojami nepietiekamais finansējums mazina tās efektivitāti un pievilcību pētniekiem, jo īpaši jaunajiem pētniekiem. Pasaules bankas speciālisti norādīja uz nepietiekošo finansējumu augstākajai izglītībai un to, ka neeksistē ilgtermiņa finansējuma garantijas. Finansējuma palielināšanas plāns būtu galvenais ar ko jāsāk zinātnes un augstākās izglītības sistēmas reforma. Līdztekus ievērojot ne tikai vēsturiskās iezīmes,  tradīcijas un vērtības, bet arī - galvenās tendences Eiropā: augstākās izglītības un zinātnes tieša valsts regulējuma un virzības aizstāšana ar netiešas ietekmes veidiem, definējot mērķus un atstājot to sasniegšanas veidus iestāžu ziņā. Līdzšinējais paredzētais zinātnes un augstākās izglītības reformu realizācijas veids ir nesaprotams, jo tas ir pretrunā ar Valsts pārvaldes reformu plānu, kurš paredz samazināt valsts pārvaldes aparātā strādājošo skaitu un ar to saistītos izdevumus.

Padomju ieviešana valsts augstskolās, Latvijas Zinātnes padomes iekļaušana Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā ir pretruna Valsts pārvaldes reformu plānam. Vai tikai izlejot ūdeni, neizliesim arī bērnu? Rezultātā neiegūsim cerēto, par ko vēlāk Valsts kontrole pamatoti pārmetīs nelietderīgu līdzekļu izlietojumu, kuri, pašreiz iecerētās reformas realizācijas gadījumā, būs ievērojami.

Uldis Grāvītis
Latvijas Zinātnieku savienības valdes priekšsēdētājs