Remantadīns, tā izgudrotājs Jānis Polis un Organiskās sintēzes institūts

21-02-2009

 Jānis STRADIŅŠ

REMANTADĪNS, TĀ IZGUDROTĀJS JĀNIS POLIS UN ORGANISKĀS SINTĒZES INSTITŪTS

LZA Senāta priekšsēdētāja uzruna Organiskās sintēzes institūta zinātniskās padomes svinīgajā sēdē 2009.gada 6.februārī

zv/zv380-3.JPGzv/zv380-4.JPG

Jānis Polis ir patiesi laimīgs.
A.Edžiņas foto 

2009.gads Latvijā ienāk ar finansu krīzi un saimniecisko depresiju, ko izraisījušas ļoti nelabvēlīgas iekšējo un ārējo sakritību un Latvijas politiskās elites kļūmes, stratēģiski aplama rīcība daudzu gadu garumā. Šādā situācijā var gausties, bet var tomēr meklēt pozitīvus piemērus kā balstu cerībai un rīcībai nākotnes labad. Šodien Latvijā, Rīgā, šajā vietā mums ir laime būt klāt paraugstundā nelielos zinātnes svētkos. Proti, Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) Ženēvā 2009.gada janvārī piešķīrusi savu balvu (WIPO Award) Latvijas Organiskās sintēzes institūtam kā inovatīvam uzņēmumam (Innovative Enterprise) un otru balvu – zelta medaļu kā izcilam izgudrotājam ilggadīgajam institūta darbiniekam Dr. Jānim Polim par izgudrojumiem medicīnas ķīmijā un tieši par pretvīrusu preparāta remantadīna izgudrošanu un ieviešanu.

Mēs bieži runājam, ka Latvijai nepieciešama sava NOKIA, tāpat kā somiem, lai atdzīvinātu arī pie mums inovatīvu ražošanu, paceltu tautsaimniecību. Protams, Somijas tautsaimniecība nebūt nebalstās uz NOKIA vien; ne tikai NOKIA izvedusi šo ziemeļvalsti no stinguma pēc PSRS un daudzinātās “finlandizācijas” sabrukuma. To izdarīt ļāvis vesels saimniecisku, kultūras, ētikas komponentu kopums. Postkomunisma Latvijā ir savijies sarežģītu momentu komplekss, kas kavējis mūsu attīstību. Vecā rūpnieciskā ražošana ir lielā mērā sabrukusi, tā dod vairs tikai 12% nacionālā kopprodukta. Savukārt tikai 17% ražošanas produktu var uzskatīt par inovatīvu.

Taču bēdīgajā realitātē vismaz viena pašu “NOKIA” mums tomēr ir, un jau labi sen. Tas, manuprāt, ir Latvijas Organiskās sintēzes institūts (OSI), ap kuru jau 50 gadu ir grupējušies zinātnieki, izgudrotāji, veidojušies inovatīvi ražošanas uzņēmumi, kur tapuši jauni ārstniecības līdzekļi, kas savu vietu izcīnījuši ne tikai lokālā mērogā, bet arī visā Eirāzijas telpā un pat plašākā pasaulē. OSI pastāvēšana ir bijusi garants Latvijas farmācijas industrijas (firmu “Grindeks” un “Olainfarm”) tālāk pastāvēšanai neatkarības apstākļos – tā ir tā inovatīvas ražošanas daļa, kas Latvijā joprojām attīstās. Ne velti nākotnes stratēģijas prognozēs farmācijas rūpniecību parasti min kā pirmo no prioritātēm vai vismaz saraksta pašā augšgalā.

Organiskās sintēzes institūts ir dibināts 1957.gada janvārī, un šodien mums ar pateicību jāpiemin tā dibinātājs akadēmiķis Solomons Hillers (1915–1975), kas institūtu vadījis pirmos 18 gadus (1957 – 1975).

Nepārspēts zinātnes organizators, cilvēks ar stratēģisku domāšanu, dinamiska personība – no sākotnes viņš vadīja savu institūtu kā inovatīvu uzņēmumu, kaut arī tolaik termins “inovatīvs” netika lietots. Taču sociālistiskās plānsaimniecības apstākļos, Hruščova un Brežņeva laikos institūts patiešām bija inovatīvs, konkurētspējīgs. Hilleram piemita īpašas spējas saskatīt pašu aktuālāko, prasmīgi izmantot konjunktūru. Var piekrist pazīstamā Maskavas ķīmiķa Alekseja Kosta replikai, ka citos apstākļos Hillers būtu bijis veiksmīgs kapitālists – viņš pielāgoja biznesa principus sastingušajai plānsaimniecības videi.

Tas bija Padomju Savienības ietvaros neparasts, progresīvi organizēts pētniecības centrs, kurā vienojās fundamentālie pētījumi ar jaunu (bieži gan pēc ārzemju paraugiem resintēzētu medikamentu) izstrādi un jaunu zinātnieku piesaisti. Tas bija komplekss institūts, kur līdzās ķīmijas laboratorijām (sintēzei, analīzei, struktūrpētniecībai) bija arī bioloģisko un medicīnisko pētījumu nodaļa un eksperimentālā rūpnīca. Tas 35 gadus ļāva īstenot pilnu medikamenta tapšanas ciklu – no sākotnējās idejas, aktīvās vielas sintēzes laboratorijā līdz pusrūpnieciskā vai pat rūpnieciskā produkta ražošanai.

OSI ir tapuši vismaz 65 medikamenti un lauksaimniecības preparāti, no tiem 17 oriģināli medikamenti vēža, baktēriju un vīrusu infekciju, kardiovaskulāro slimību ārstēšanai, psihofarmakoloģijas preparāti. Toreizējā PSRS 1970.– 80. gados katrs ceturtais oriģinālais “padomju preparāts” tika radīts Rīgā, OSI, plašajam lielvalsts zāļu tirgum. Institūts ik gadus guva 8 – 10 patentus un pieteica 25 – 30 PSRS autorapliecības. Tas plaši sadarbojās ar simtiem medicīnas centriem PSRS un jau tolaik, arī ar Japānas, Francijas, Somijas, Zviedrijas, VFR, ASV zāļu ražotāju firmām, eksportēja ftorafūru uz Japānu un citām valstīm.

Pēc 1991. gada šis komplekss lielā mērā izira. Eksperimentālā rūpnīca kļuva par neatkarīgu firmu “Grindeks”, institūtā vairs nebija vivārija, tika sašaurināti vai pārtraukti bioloģiski medicīniskie pētījumi, arī molekulārā bioloģija nodalījās atsevišķā centrā. Taču iespēju robežās Hillera aizsāktās tradīcijas tika turpinātās, īpaši akadēmiķa Ivara Kalviņa vadībā. Izveidojās kopprojekti ar 11 ārzemju farmaceitiskajām firmām. Kopš 1995.gada institūts ir saņēmis 340 patentus, turklāt pēdējos 5 gados kopā ar ārzemju partneriem – 64 patentus. “Grindeks” pamatprodukts ir institūtā izstrādātais mildronāts (arī pretvēža preparāts ftorafūrs); arī “Olainfarm” asortimentā ir ļoti daudz OSI izstrādāto medikamentu, arī remantadīns.

Šobrīd OSI ir vadošais medikamentu izstrādes centrs Baltijas valstīs, kas sadarbojas daudzos fundamentālās un lietišķās pētniecības projektos ar Latvijas zāļu ražotājiem, ārvalstu farmācijas kompānijām un universitātēm.

No pēdējās desmitgades pētnieciskajiem sasniegumiem minama OSI līdzdalība pirmā Alcheimera slimības preparāta memantina izstrādē. Sadarbībā ar tiem pašiem VFR partneriem radīts nākamās paaudzes preparāts (2003), kas pašreiz atrodas klīnisko pētījumu otrā fāzē Rietumeiropā un ASV. Kopā ar Lielbritānijas un Dānijas partneriem atklāts jauns potenciāls pretvēža medikaments – belinstats, kas patlaban (2007) atrodas 2. un 3. klīnisko pētījumu fāzē Eiropā un ASV. Atklāta arī jauna organisko vielu klase ar izteiktām potencēm aizkuņģa dziedzera audzēju terapijā. Minēto jauno preparātu galvenie autori ir akadēmiķis I.Kalviņš, E.Loža, A.Jirgensons, V.Andrianovs, I.Šestakova u.c. Bez tam ir vairākas potenciālas izstrādes, kas aizsargātas ar patentiem un kuras varētu komercializēt drīzā nākotnē.

Te var atzīmēt, ka jau agrāk OSI darbinieki ir izpelnījušies WIPO zelta medaļas – Ivars Kalviņš 2005. gadā un Gunārs Du-burs 2006.gadā. Šodien viņiem pievienojas Valsts emeritētais zinātnieks LZA goda doktors Jānis Polis, ilggadējs institūta darbinieks (līdz 1997.gadam). Tas zināmā mērā ir novēlots leģendārā izgudrotāja suminājums viņa 70. dzimšanas dienā, kas nepamanīta aizritējusi 2008.gada 25.jūnijā. Jānis Polis ir plaši pazīstams kā pretgripas preparāta remantadīns autors.

Remantadīnu varētu dēvēt par vienu no trim vaļiem, uz kuriem balstījies OSI prestižs. Protams, ir bijuši gan nitrofurāna rindas medikamenti, gan dihidropiridīni, gan peptīdu preparāti un vēl citi, taču plašāku ievērību varbūt tomēr guvuši trīs medikamenti: pretvēža preparāts ftorafūrs (tegafūrs), kardioprotektors un imunoprotektors mildronāts un antivirālais medikaments remantadīns. Pie visu šo triju preparātu šūpuļa ir stāvējis vēl Solomons Hillers sava mūža beigu cēlienā. Viņš uzskatāms par ftorafūra galveno autoru, taču kā mildronāta pamatautors noteikti atzīstams Ivars Kalviņš, kamēr remantadīna tapšanā pamatnopelni pieder Jānim Polim. Nosaukto preparātu skaitā remantadīns, iespējams, ir populārākais, jo tas ir preparāts – ilgdzīvotājs, un ik ziemā gripas sezonā tas aktualizējas atkal un atkal, arī šogad gan pie mums, gan daudzās citās valstīs.

Par mildronātu un ftorafūru rakstīts pietiekami, par tiem sa-mēra plaša informācija rodama OSI 50 gadu jubilejas grāmatā, kamēr adamantāna rindas preparātu tapšana un remantadīna ķīmijas vēsture OSI izgaismota mazāk. Tā nesaraujami asociējas ar Jāņa Poļa ķīmiķa darbību un radošo personību.

Jānis Polis institūtā strādāja no 1961. līdz 1997.gadam. Pēc Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes absolvēšanas viņš bija norīkots uz Līvānu spirta brūzi par inženieri, bet sacīja, ka nedzerot, un tad klātesošais Hillers piedāvāja darbu OSI. Tā Polis kļuva vispirms Hillera aspirants, tad vecākais inženieris, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1966 – 1975), jau pēc Hillera nāves aizstāvēja savu ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju (1975), tad bija institūta Bioloģisko pētījumu nodaļas vadītājs (1975 – 1982, tajā bija trīs laboratorijas un vivārijs) un pēdīgi – vecākais zinātniskais līdzstrādnieks (1983–1993), bet pēdējos gados – asistents, jo ilgu laiku atteicās pielīdzināt savu ķīmijas zinātņu kandidāta grādu Latvijas Republikas ķīmijas doktora grādam (pēdīgi to gan izdarīja). Viņš strādāja M.Līdakas, G.Zelčāna un I.Kalviņa laboratorijās. Jānis allaž strādājis “pārcilvēcīgā“ režīmā, pa 12 stundām dienā, ar degsmi, bet tad varēja arī uz laiku no ķīmiķa darba vispār izslēgties, nodoties citām nodarbēm.

Aspirantūras laikā J.Polis bija saslimis ar tuberkulozi un ārstējās sanatorijā, kad 1964.gadā oktobrī institūtā ar lekciju uzstājās Kijevas Politehniskā institūta profesors Fjodors Stepanovs, adamantāna ķīmijas celmlauzis Padomju Savienībā. Adamantāns ir ogļūdeņradis ar ļoti simetrisku molekulas struktūru: desmit oglekļa atomi tajā izvietoti tapāt kā dimanta kristāliskajā režģī (tikai brīvas saites pie oglekļa atomiem aizņem ūdeņraža atomi). Šo savienojumu vispirms čehu ķīmiķis S.Landa izdalīja no naftas, vēlāk ieguva sintētiski. Sākumā domāja, ka adamantāns kā ogļūdeņradis ir ķīmiski inerts. Taču 1963.gadā tā atvasinājumiem konstatēja izteiktu pretvīrusu aktivitāti, un drīz vien arī padomju informatīvajā biļetenā “Za Rubežom” parādījās ziņa par ASV firmas “Dupont” preparātu “simetrelu” (1–aminoadamantānu) jeb amantadīnu kā preparātu A virusu izraisītas gripas profilaksei.

Sākumā bija domāts, ka PSRS varētu iepirkt amerikāņu preparātu, taču Hillers apsteidza notikumu gaitu. 1965.gada 9.februārī notika pirmā Hillera un Poļa telefona saruna par jauno pretgripas preparātu un drīz S.Hillers savu aspirantu komandēja uz Kijevu specializēties adamantāna ķīmijā pie F.Stepanova (šie un tālāk dati no J.Stradiņa intervijas ar J.Poli 2009.g. 27 janvārī un 5.februārī).

Drīz vien Rīgā tika resintezēts amerikāņu “simetrels” ar nosaukumu “midantāns”. Šo preparātu un vēlāk dažus tā līdziniekus sintezēja Jānis Polis ar savām palīdzēm Ilzi Gravu, Baibu Ragueli un Birutu Vilni, bet savienojumu antivirālo aktivitāti izpētīja Mūza Indulēna A.Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūtā, kur šos pētījumus īpaši atbalstīja institūta direktore Rita Kukaine (organisko savienojumu antivirālās aktivitātes pētījumi Latvijā pirms tam netika veikti un bija jāapgūst visas attiecīgas metodikas). Būtiski arī tas, ka šai jomai reālu atbalstu sniedza arī izcilais virusologs Ļeņina prēmijas laureāts Anatolijs Smorodincevs (1901–1986), kurš organizēja aktīvo savienojumu klīniski epidemioloģiskās pārbaudes. Kā jau sacīts, midantāns (amantadīns) nebija oriģināls preparāts, taču to ražoja Rīgā un plaši lietoja A vīrusa izraisītās gripas profilaksei. Tas saglabājis savu nozīmi kā pretparksionisma līdzeklis arī šodien “Olainfarm” ražojumu asortimentā un joprojām iekļauts LR Zāļu reģistrā.

Taču svarīgi bija izstrādāt līdzekli ne tikai gripas profilaksei, bet arī ārstēšanai.

Un te nu Polis “Dupont” Nīderlandes patentos uzdūrās lielam skaitam firmas patentēto adamantāna atvasinājumu, sāka daudzus resintezēt pats un nodeva tos virusoloģiskām pārbaudēm uz Mikrobioloģijas institūtu. Plašajā formulu klāstā bija arī strukturāli tuvais midantāna analogs (α–metil–1–adamantilmetilamīns), ko firma nodēvēja par rimantadīnu, taču kā reāls preparāts firmai vien zināmu apsvērumu dēļ tas ASV ražots netika.

Pēc autora sniegtajām ziņām šīs vielas parauga pirmā elementanalīze Rīgā veikta 1969. gada 5.novembrī un jau 1969. gada 12.decembrī iesniegta pirmā PSRS autorapliecība par remantadīna ražošanas paņēmiena izstrādāšanu, bet 1970.gada 17.februārī tas nodots Indulēnai pārbaudēm. Izpētot šo ASV patentā jau pieminēto savienojumu, tika konstatēts, ka remantadīns ir daudz aktīvāks nekā midantāns, turklāt tas ir ar ne tikai profilaktiskām, bet arī ar terapeitiskām īpašībām, darbojas uz gripas vīrusa ačgārno transskriptāzi.

Vispirms jau savā OSI laboratorijā 1972.gadā pats Polis uzsintezēja pirmo kilogramu, paralēli izstrādāja vielas ražošanas reglamentu Eksperimentālajai rūpnīcai, kas 1972.gada nodrošināja jaunās vielas pirmos kilogramus plašākai klīniski epidemioloģiskajai pārbaudei Ļeņingradā. Te izšķiroša loma bija jau minētājam PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas akadēmiķim Anatolijam Smorodincevam, toreizējam Vissavienības Gripas institūta direktoram. Atgādināšu, ka Smorodincevs savulaik plašā klīniskā eksperimentā bija pārbaudījies Selina dzīvo vakcīnu pret poliomielītu , kas ļāva likvidēt PSRS poliomielītu kā epidēmiju, par ko saņēma kopā ar Čumakovu Ļeņina prēmiju 1963.gadā. Pēc tam Smorodincevs pats bija arī radījis pirmās vakcīnas pret gripu, ērču encefalītu, masalām. Taču atšķirībā no daudziem virusologiem, kas vienpusīgi iestājās par vakcināciju, Smorodincevs atbalstīja arī pretvīrusu ķīmisko vielu meklējumus. Turklāt viņš bija toreizējā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja – progresīvi domājošā Alekseja Kosigina ārsts un medicīniskais konsultants, kura kompetencē bija klīniski epidemioloģisko masveida izmēģinājumu īstenošana. Būtībā šis atbalsts, Rīgas un Ļeņingradas zinātnieku sadarbība lielā mērā izšķīra remantadīna kā PSRS medicīnas praksē iekļauta zāļu līdzekļa likteni.

Pirmais jaunā pretgripas līdzekļa nosaukums PSRS bija “meradāns”, ar šādu nosaukumu notika pārbaudes. Taču tieši Smorodincevs esot ieteicis nosaukumu “remantadīns”, kad preparātu 1975.gadā reģistrēja PSRS Farmakoloģijas komitejā. Smorodincevs arī ziņoja par šo preparātu sava ASV brauciena laikā, detantes gaisotnē, un viņa ziņojums izraisīja Amerikā zināmu sensāciju plašā epidemioloģiskā materiāla un klīniski apstiprināto datu dēļ. Iespējams, ka preparāta nosaukuma maiņa, tuvinot to ASV proponētajam “rimantadīnam”, bija šī brauciena sekas.

Tikām Hillers jau bija miris, arī Smorodincevs vairs nebija Gripas institūta direktors. Ar preparāta rūpniecisku ražošanu arī negāja tik viegli, daudzi Maskavas ierēdņi bija pret to, cerot uz ASV preparāta importu un arī skaudības dēļ. Tad Polis izšķīrās par pārdrošu soli Hillera garā. 1976.februārī PSKP XXV kongresa debatēs tika runāts par gripas epidēmiju izraisītajām darbaspēka zaudējuma problēmām PSRS industrijā. Polis no institūta pēc darbadienas ap pusnakti devās uz Rīgas galveno pastu un deva telegrammu tieši PSKP ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam, ka Rīgā ir efektīvs preparāts pret gripu, bet esot grūtības to ieviest. Sākumā telegrammu negribēja pieņemt, jo Polis to bija parakstījis kā institūta darbinieks, taču galu galā to nosūtīja. Pēc tam kopā ar prof. Smorodincevu viņi abi apstaigāja Maskavā vadošu instanču kabinetus, lai panāktu Vissavienības finansējumu jaunā preparāta ražošanai. Tā nu remantadīns bija kļuvis par politisku problēmu un, kā redzams, tā ieviešana pat padomju veselības aprūpes sistēmā nebija tik vienkārša.

Kā zināms, 1972.gadā Olainē tika dibināts jauns Vissavienības uzņēmums – tagadējais “Olainfarm”, un viens no tā pirmajiem oriģinālpreparātiem bija tieši remantadīns, ko sāka ražot 1976.gada rudenī – uz jauno gripas sezonu saražoja pirmos 485 kg. Preparāta ražošanas tehnoloģiju patentēja arī ārzemēs – ASV, Lielbritānijā, Beļģijā (1972), Indijā (1972), VFR (1979), arī Francijā, Japānā. Polim ar līdzautoriem pieder 8 ārzemju patenti un trīs PSRS autorapliecības par remantadīnu; arī citur pasaulē (cik zināms, arī Ķīnā) preparātu ražo pēc Rīgā izstrādātām Poļa tehnoloģijām.

Tātad šogad aprit tieši 40 gadi kopš pirmās remantadīna ķīmiskās sintēzes Rīgā un 33 gadi kopš tā ražošanas sākšanas tagadējā “Olainfarm”. Arī šodien tas joprojām ir viens no šajā firmā ražotajiem pamatpreparātiem. To patērē Latvijā (ap 10 – 12% no ražošanas apjoma), eksportē uz Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Bulgāriju, Lietuvu, Moldovu, Uzbekiju, Gruziju (J.Savicka sniegtie dati), arī Poliju un Čehiju. “Olainfarm” ražošanas apjoms ir 5,5 miljoni iepakojumu gadā, (2008.), (2004.g. tas bija 1,7 milj. – pieprasījums audzis!), eksporta vērtība sniedzas ik gadus daudzos miljonos latu. Tā arī ir viena no Latvijas intelektuālajām eksportprecēm, ko lieto ne tikai pret A tipa gripas vīrusu, bet arī pret ērču encefalīta izraisītāju. Tiesa, remantadīna cena arvien pieaug un pašreiz iepakojuma cena aptiekās dažuviet sasniedz jau 8 latus.

Jānis Polis ir arī vairāku citu adamantāna rindas preparātu izgudrotājs (gludantāns, adapromīns), taču nozīmības un popularitātes ziņā remantadīnu neviens nav pārspējis un šie preparāti šodien vairs arī nav zāļu tirgū un medikamentu rokasgrāmatās. Izgudrotājs ir publicējis ap 90 zinātnisku rakstu, saņēmis 36 autorapliecības, 15 ārzemju patentus. Viņš ir bijis starp pašas pēdējās Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātiem (1989), saņēmis Grindeļa medaļu (1997) un LZA goda doktora grādu (1999). Bez tam institūts, g.k. pateicoties J.Polim kopā ar Vissavienības Farmācijas ķīmijas institūtu (BНИХФИ) Maskavв 1976.gadā saņēmis IV pakāpes PSRS Ministru Padomes prēmiju. Starp citu, tieši pētījumiem pretvīrusu preparātu meklējumos institūtam tajos gados jāpateicas par ļoti dāsnu Vissavienības finansējumu, kas ļāvis te attīstīt arī pētījumus bioorganiskajā ķīmijā un molekulārbioloģijā, sekmējis E.Grēna un G.Čipēna pārstāvēto virzienu izvēršanos to agrīnajos attīstības posmos.

Viss tas it kā liecinātu par success story, veiksmes stāstu, taču izgudrotāja mūžs nebūt nav bijis rozēm kaisīts. Jāņa Poļa tēvs, atgriezies dzimtenē no angļu gūsta, tika notiesāts uz 25 gadiem, un izgudrotājs bija represētā dēls (tēvu vēlāk reabilitēja). Hillers uzņēmās lielu atbildību, uzticēdams Polim atbildīgus darbus institūtā, bet Polis visus komunistiskā režīma gadus tā arī nedrīkstēja izbraukt uz ārzemēm (невыездной). Nodoрanās zinātnei un izgudrotāja aktivitātēm bija viņa pašapliecināšanās veids, un jāuzteic institūts, kas viņu atbalstīja. Taču paša impulsīvais, nereti neaprēķināmais raksturs sagādājis J.Polim daudz nepatikšanu un galu galā veicinājis viņa aiziešanu no institūta. Viņa motivācija nekad nav bijusi strādāt naudas vai apbalvojumu dēļ un nekā viņš netika iekrājis.

Neparedzēti sarežģījumi radās ar dzīvokli, jo nelaimīgā kārtā Polis bija īrējis dzīvokli privātmājā, pie Āgenskalna tirgus, ko bija spiests atstāt. Cilvēks, kurš būtu cienīgs kļūt par miljonāru, 1990.gadu beigās uz vairākiem gadiem nokļuva sociālās hierarhijas apakšstāvos, bez līdzekļiem un bez mitekļa. Par laimi, šis dzīves paradokss rada samērā pozitīvu risinājumu, pateicoties rezonansei plašsaziņas līdzekļos (īpaši Latvijas radio ar žurnālistes B.Šābertes ierosmi) un es iedrīkstos sacīt, arī Latvijas ZA atbalstam. Rīgas Dome 2000.gadā piešķīra izgudrotājam ciešamu dzīvokli pilsētas sociālajā mājā Rāznas ielā, kuru Jānis Polis iekārtoja ar rūpību un mīlestību. Neilgi pirms tam viņš beidzot arī nostrificēja savu kandidāta grādu un varēja kļūt par Valsts emeritēto zinātnieku, tika ievēlēts par LZA goda doktoru.

Domāju, ka šis ir ļoti spilgts, ja ne Latvijā pats spilgtākais piemērs sabiedrības attieksmei pret izgudrotāja darbu. Ja ne remantadīns, par kuru ar tādu enerģiju un iedvesmu cīnījās Jānis Polis, nez vai viņa dzīves samezglojumi būtu nokārtojušies, taču vai sabiedrībai nebūtu pašai – ātrāk un gludāk – jānovērtē izgudrotāja darbs, kura rezultāts tik daudziem un tik dažādās valstīs ir nesis atvieglinājumu no ciešanām?

Katrā ziņā, šī diena ir izgudrotāja pelnīts vērtējums, un man ir liels prieks, ka esam tomēr mācījušies dot arī šo morālo gandarījumu krietnam ķīmiķim un krietnam cilvēkam par viņa izcilo veikumu, arī par izpalīdzību kolēģiem daudzās grūtās situācijās. Jānis Polis pēc ilga pārtraukuma šodien atkal stājas ķīmiķu sabiedrības priekšā, un tas ir labi. Šodien notiek “pazudušā dēla” atgriešanās dzimtajā institūtā, kaut uz pāris stundām – gandrīz vai Bībeles stāsta sižets. Apsveicu ZA Senāta vārdā OSI un Jāni Poli ar pelnītu starptautisku atzinību, novēlu jaunas ieceres, panākumus, arī veselību pašiem un visai sabiedrībai.

Pēdējā atjaunošana 21-02-2009
Powered by Elxis - Open Source CMS