2018. gada 20. decembrī, gandrīz 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un LPSR VDK likvidēšanas, ar Saeimas lēmumu tika publiskota un Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē publicēta padomju slepenā dienesta operatīvo dokumentu Latvijā atstātā kolekcija.

Vislielāko sabiedrības uzmanību izpelnījās LPSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēka un pretizlūkošanas automatizētā datubāze "Delta Latvija".

Jāpiebilst, ka Latvijā atstāta tikai neliela daļa VDK kartotēkas. Turklāt te nav nevienas VDK aģenta personīgās vai darba lietas, kur tika apkopota informācija par aģentu savervēšanas apstākļiem, motivāciju, izmantošanu un darbības jomu, kas ļautu pārbaudīt un precizēt kartotēkā atrodamos datus.

Līdz 1993. gada aprīlim, kad dokumenti ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika nodoti Totalitārisma seku dokumentēšanas centram (TSDC), tie atradās iekonservēti apsargātās Parlamenta telpās. Pirmā atsauce uz aģentūras kartotēku notika 1994. gadā, kad pēc 5. Saeimas vēlēšanām toreizējais TSDC vadītājs Paulis Kļaviņš Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijai darīja zināmu, ka piecu jaunievēlēto deputātu vārdi atrodami LPSR VDK aģentūras kartotēkā. Šo deputātu pilnvaras uz sadarbības ar VDK fakta pārbaudes laiku tika apturētas, no amata atkāpās ārlietu ministrs. Mēnesi vēlāk Saeima pieņēma likumu "Par bijušās LPSR VDK dokumentu izmantošanu un sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu". Tajā tika noteikta dokumentu izmantošanas kārtība, privātpersonu tiesības iegūt visu Latvijas rīcībā esošo VDK atstāto informāciju par sevi, kā arī juridiskā procedūra, kādā veicama personas sadarbības ar VDK fakta pārbaude. 

Turpmākos gados Saeima pieņēma vairākus speciālos likumus, kas noteica bijušajiem PSRS/LPSR drošības iestāžu darbiniekiem un to informatoriem ierobežojumus, piemēram, liegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē, tiesu un prokuratūras sistēmā, publiskajā sektorā, iegūt pilsonību naturalizācijas kārtībā, saņemt speciālo atļauju strādāt ar informāciju, kas satur valsts noslēpumu, iegūt politiski represētās personas statusu, kā arī citus likumus. VDK dokumentu likums paredzēja tiesības jebkurai personai griezties TSDC, lai iegūtu visu informāciju par sevi, kas atrodama Latvijā atstātajā VDK dokumentu kolekcijā, tādējādi bijušajiem aģentiem bija radīta iespēja nekandidēt uz amatiem, kurus tiem bija liegts ieņemt. Tādos gadījumos šo personu vārdi netika publiskoti. No savas pieredzes varu teikt, ka šo iespēju izmantoja ļoti daudzi cilvēki.

VDK dokumentos ietvertā informācija tika izmantota arī izmeklējot gadījumus par nelikumīgām represijām pret Latvijas iedzīvotājiem okupācijas periodā, piemēram, lietās par nacionālās pretošanās kustības iznīcināšanu. Kopumā tika notiesāti četri bijušie drošības orgānu darbinieki, bet vairākas krimināllietas tika izbeigtas aizdomās turamās personas nāves dēļ.

Likumā deklaratīvi tika noteikts, ka VDK darbinieku un to informatoru pienākums ir sniegt TSDC paskaidrojumus par savu darbību VDK un vispārējo VDK darbību, taču netika paredzēti nekādi juridiski instrumenti vai motivācija šī pienākuma īstenošanai, piemēram, sniegtās informācijas konfidencialitāte uz noteiktu laika periodu.

2006. gadā jūnijā un atkārtoti oktobrī Saeima nobalsoja par Latvijā atstātās VDK aģentūras kartotēkas publicēšanu, taču abas reizes prezidente Vaira Vīķe Freiberga likuma grozījumus atgrieza Parlamentā atkārtotai caurlūkošanai.

Prezidente uzsvēra, ka Saeima nav panākusi diferencētu pieeju VDK dokumentu izmantošanai un publicēšanai, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrētu indivīdu aizskartajām tiesībām, ko aizsargā Satversme un starptautiskie Latvijai saistošie cilvēktiesību akti.

Kartotēkās atrodamie dati nedod iespēju nodalīt VDK aģentu ziņojumus par tā sauktajiem ideoloģiskajiem noziegumiem no tiem ziņojumiem, kas sekmēja tādu kriminālnoziegumu apkarošanu, kuri arī mūsdienu Latvijas tiesiskajā telpā ir kvalificējami kā noziegumi, teikts prezidentes vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei.

Turklāt "doma par to, ka VDK aģentu uzskaites kartotēkas publicēšana pieliks punktu savstarpējām aizdomām, noslēgs kādu sāpīgu Latvijas vēstures lappusi un nodibinās vēsturisko taisnīgumu, ir iluzora", pauda prezidente.
Vēstulē uzsvērts, ka saskaņā ar Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo informāciju Latvijas valsts rīcībā ir tikai neliela daļa VDK aģentūras kartotēkas, tāpēc tās publicēšanu un kolektīvas atbildības principa ieviešanu attiecībā uz kartotēkā atrodamajiem cilvēkiem par visu VDK darbību nevar uzskatīt par taisnīgu un objektīvu pieeju mūsu vēsturei. Tāpēc nav skaidrs, kāds būs ieguvums un sabiedriskais labums no šādas nepilnīgas informācijas publicēšanas. 

"Iespējams, ka tieši valstiskās un godīgās atbildēs uz šiem jautājumiem atrodams izskaidrojums, kāpēc līdz šim neviena postsociālistiskā valsts Austrumeiropā nav rīkojusies tā, kā to ir iecerējusi darīt Latvijas Saeima", nobeigumā rakstīja prezidente.

Skaidrības labad jāatzīmē, ka Latvijas rīcībā ir palikušas ziņas par apmēram 4 500 personām, kas reģistrētas kā valsts drošības orgānu aģenti. Kopumā no 1944. līdz 1991. gadam LPSR VDK bija reģistrēti ne mazāk kā 32 000 līdz 36 000 aģentu. Turklāt LPSR teritorijā darbojās arī VDK robežapsardzes karaspēka un militārās pretizlūkošanas aģentūra, PSRS Bruņoto spēku izlūkošanas aģentūra, kas skaitliski pārsniedza LPSR VDK aģentūru apmēram trīs reizes un par kuriem mums nav nekādu ziņu. Tāpat Latvijas rīcībā nav to aģentu vārdi, kas dzīvoja emigrācijā un sadarbojās ar padomju valsts drošības orgāniem okupētajā Latvijā.

Pastāvošā kārtība VDK dokumentu izmantošanā nodrošināja līdzsvaru starp valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzību (liegumi ieņemt amatus, tikt ievēlētiem, iegūt noteiktu statusu u.c.) un VDK dokumentu pieejamību, ko varētu izmantot sadarbības pierādīšanai vai noliegšanai juridiskā ceļā. Tiesu prakse apliecina, ka pierādīt kādas personas sadarbību ar VDK, balstoties uz Latvijā esošo VDK aģentūras kartotēku un datubāzi "Delta Latvija" kā tiešo pierādījumu avotu, lielākoties nav iespējams.

2014. gadā Saeima atkal pievērsās tā sauktajam "čekas maisu" jautājumam un nolēma, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskas izpētes. Šā mērķa īstenošanai tika izveidota īpaša "Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija", kuras uzdevums bija četru gadu laikā izvērtēt VDK dokumentu kolekciju un dot Saeimai ieteikumus tālāku lēmumu pieņemšanai, kā arī sagatavot attiecīgus zinātniskus komentārus. Taču komisijas vadības nekompetences, haotiskā darba stila, kā arī nepietiekamas parlamentārās kontroles dēļ dokumentu izpēte netika veikta. Un tad Saeima pieņēma radikālu lēmumu tos publicēt bez jebkādiem komentāriem un izvērtēšanas, neuzklausot citus iespējamos risinājuma variantus. 

2018. gada oktobrī Saeima nobalsoja par grozījumiem VDK likumā, kas paredzēja VDK dokumentu kolekciju publicēt Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā, papildinot likuma 1994. gada redakciju ar jaunu mērķa formulējumu: "radīt iespēju informēt sabiedrību par Latvijas okupācijas periodā valdījušo totalitāro režīmu, totālo sabiedrības kontroli, šā režīma mehānismu un instrumentiem, kā arī veicināt sabiedrības spēju atpazīt šā režīma sekas, tās pārvarēt un turpināt Latvijas kā demokrātiskas valsts attīstīšanu, nodot Latvijas valsts rīcībā esošos VDK dokumentus atklātībā sabiedrībai". Taču četros darbības gados VDK izpētes komisija tā arī nebija veikusi šā likuma grozījumu paredzamās ietekmes izvērtēšanu, tādēļ jautājums, vai ar dokumentu publicēšanu varēs sasniegt tajā izvirzīto mērķi, tā arī palika neatbildēts. 

Lai nodrošinātos pret iespējamām prasībām pret valsti no to cilvēku puses, kas par sevi publicētās ziņas atzīst par nepatiesām, jaunie likuma grozījumi nosaka, ka "Latvijas Nacionālā arhīva publicētās ziņas ir informatīva rakstura ziņas un nerada juridiskas sekas bez atbilstoša fakta konstatējuma tiesas nolēmumā".

Pēc kartotēkas publicēšanas vairākas publiskotajā kartotēkā atrodamās personas ir vērsušās prokuratūrā ar lūgumu pārbaudīt informāciju par viņu iespējamo sadarbību ar VDK un visos gadījumos tiesa nav konstatējusi viņu apzinātu sadarbību ar VDK. Droši var prognozēt, ka šāda tendence saglabāsies arī turpmāk. Juridiskās sekas ar tiesas nolēmumiem šajos gadījumos ir noņemtas, taču nevar nerēķināties ar ētiska rakstura sekām. Fakts, ka aģentūras kartotēkā ir gan reāli noziedznieki, gan ideoloģiskie ziņotāji, kā arī tādi aģenti, kas palīdzējuši kriminālnoziegumu izmeklēšanā un tādi, kas nav ne sadarbojušies, ne zinājuši par sava vārda atrašanos kartotēkā, situāciju padara vēl jo sarežģītāku.

Tāpat likuma grozījumos nav paredzēti nekādi juridiskie instrumenti, kas aizsargātu mirušu cilvēku reputāciju, ja viņu vārdi ir minēti VDK kartotēkā, bet nav atrodama nekāda papildu informācija par to, kādēļ viņu vārdi tur atrodami. Saprotams, ka paši mirušie nekādus paskaidrojumus savai aizstāvībai sniegt nevar. Bet šī informācija vistiešākajā veidā traumatiski ietekmē mirušo personu radinieku dzīvi.

Sarežģīts ir arī jautājums par dubultaģentiem, kas Aukstā kara laikā sadarbojušies gan ar LPSR VDK, gan ar Rietumu specdienestiem, piemēram, Imants Lešinskis, vai tiem, kas pēckara periodā sadarbojušies ar nacionālās pretošanās kustību kā
Eduards Pleps.

Nedrīkst nepieminēt arī tos gadījumus, kad cilvēks publiski atzīst savas sadarbības faktu, taču Latvijā atstātajā kartotēkas daļā viņa vārds nav atrodams. 

Ieguvums no šā Likuma grozījumiem ir tas, ka līdz šim ierobežotas pieejamības VDK dokumenti tapuši pieejami zinātniskiem pētījumiem un ka likuma īstenošanas gaitā tika veikta VDK dokumentu digitalizācija.

Pozitīvi vērtējama masu saziņas līdzekļu ("Delfi", "LSM", žurnāls "Ir") profesionālā pieeja, veicot publicēto ziņu izpēti un intervējot tajās pieminētos cilvēkus, kā arī uzklausot ekspertu viedokļus. Žurnālisti savos pētījumos paplašina informatīvo bāzi, uzmeklējot un intervējot arī VDK dokumentos neminētus iespējamos aculieciniekus, šādi mēģinot kompensēt akadēmisku pētījumu trūkumu. Taču alternatīvu informācijas avotu trūkums nereti neļauj spriest par intervējamo personu vēsturisko notikumu skatījuma atbilstību patiesībai.

Jaunais Rīgas teātris minēto likuma grozījumu kontekstā 2019. gadā iestudēja izrādi "Vēstures izpētes komisija" par to, cik lielā mērā publicētā informācija varētu būt ticama un kā tā var tikt izmantota manipulācijām ar sabiedrību. Teātra trupa veica savu neatkarīgu izpēti, intervējot kartotēkā atrodamos cilvēkus, VDK darbiniekus kā arī viņu laikabiedrus. Izrāde jau ir guvusi starptautisku atzinību.

Taču akadēmiskas izpētes jomā joprojām ir klusums. Daļēji to var skaidrot ar šai videi raksturīgo inerci, taču līdztekus pētnieciskās žurnālistikas darbiem, gribētos redzēt arī akadēmisku pētījumu par LPSR valsts drošības orgānu vispārēju darbību, uzdevumiem un darba metodēm.

Tādēļ jautājumu patlaban ir vairāk nekā atbilžu. Joprojām nav skaidrs, vai likumdevējs pirms lēmuma pieņemšanas ir veicis pilnvērtīgu likuma grozījumu paredzamās ietekmes vērtējumu īstermiņā un ilgtermiņā. Vai dokumentu publicēšana bez iepriekšējas zinātniskas izpētes, bez izvērtēšanas un zinātniskiem komentāriem nav izrādījusies kā šāviens kājā? Kas sabiedrībai ir svarīgāk: uzzināt atsevišķus vārdus vai izprast un izvērtēt melu impērijas represīvā aparāta darbības metodes un piedot tiem, kas palīdzējuši to noskaidrot? 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā LPSR VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons sniedza pārskatu: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti. Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Svarīgi ir saprast, ka bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta. Atklāts paliek jautājums: vai, cīnoties ar VDK savulaik kultivēto netaisnību, drīkstēja pieļaut jaunu netaisnību?

Tātad sabiedrībai pirms "čekas maisu" publicēšanas bija jāzina, ka Latvijā atrodas tikai aģentūras kartotēkas neliela daļa un nav dokumentu, kas satur informāciju par iespējamās sadarbības raksturu un saturu, kā arī tas, ka 1984. gada PSRS VDK Nolikums par aģentūru paredzēja iespēju, ka cilvēks var tikt noformēts par aģentu arī bez viņa piekrišanas. Ir zināms, ka šī iespēja tika praktizēta galvenokārt zinātniski tehniskās izlūkošanas un ideoloģiskās pretizlūkošanas struktūrvienībās. Bet astoņdesmito gadu beigās un 1990.-1991.gadā par aģentiem darba rādītāju "uzlabošanai" nereti noformēja operatīvos kontaktus.

Ne velti citās postkomunisma valstīs bijušo slepeno dienestu informatoru sniegtajām ziņām uz noteiktu laiku tika piešķirts konfidencialitātes statuss, kas ļāva iegūt vērtīgu materiālu turpmākai vēstures izpētei.

Diemžēl šis instruments nebija paredzēts arī 1994. gada likumā. Tagad šī iespēja ir neatgriezeniski zaudēta.

Jāpiebilst, ka netika ņemts vērā ieteikums publiskošanu veikt divos etapos, kā tas sākotnēji bija iecerēts 2014. gadā. Pirmajā etapā informācija būtu pieejama tikai pētniekiem, lai pēc nopietnas zinātniskas izpētes otrajā etapā to varētu publicēt atklāti - jau pētījumu formā.

Latvijas apstākļos šāda pieeja būtu jēdzīgāka, jo - kā tas jau vairākkārt ir uzsvērts - svarīgākā VDK dokumentu daļa 1990. gada sākumā tika izvesta uz Krieviju un pārredzamā nākotnē nebūs pieejama. Latvijā atstātā kartotēkas daļa ir fragmentāra, selektīvi un tendenciozi atlasīta, praktiski nepārbaudāma un dažos gadījumos arī kļūdaina, un tieši tas pieļauj iespēju šo kartotēkas daļu vērtēt kā vēl vienu VDK provokāciju.

Tā līdz ar VDK dokumentu publicēšanu ir radušies jauni izpētes temati par to, vai un kā publicēšana ir ietekmējusi izpratni par padomju slepeno dienestu darbību okupācijas periodā, kāda ir bijusi sabiedrības reakcija uz atklātajām ziņām, kā tās ietekmējušas indivīdu attiecības un demokrātijas attīstību kopumā, un arī to, kā ar šo Latvijā atstāto kartotēkas daļu VDK joprojām ietekmē Latvijas sabiedrību.

Darbā izmantoti materiāli no TSDC arhīva un autora personīgā arhīva, kā arī preses materiāli.

Indulis Zālīte,
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra konsultants;
TSDC vadītājs no 1995. līdz 2008. gadam

^* Raksts iesniegts publicēšanai LZA Gadagrāmatai angļu valodā, ar LZA prezidenta laipnu atļauju tā versiju latviešu valodā publicējam "Zinātnes Vēstnesī"