Laika pareģošanas speciālisti apgalvoja, ka šogad aprīlī varot sagaidīt pērkona grāvienu. Rīgā tādu nedzirdējām, taču 22. aprīlī mūs nomāca un apbēdināja vēl briesmīgāks dārdiens - pavisam negaidīti saņēmām ziņu, ka iepriekšējā dienā slimnīcā mirusi mana kolēģe Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondentājlocekle, profesore Silvija Radzobe. Tas bija pēkšņs, negaidīts, traģisks trieciens, jo par Silvijas slimību neko nebiju dzirdējis, jo vienmēr viņa bija stalta, darbīga, enerģijas pilna. Viņa aizgāja pēkšņi, negaidīti, īsu sprīdi pirms savas septiņdesmitās dzimšanas dienas.
Darbošanos Silvija Radzobe iesāka literatūrzinātnē - viņa 1973. gadā pabeidza Latvijas universitātes Filoloģijas fakultāti, taču toreiz viņas uzmanības centrā bija teātris. Bieži ar Silviju varēja tikties teātru izrādēs un gada beigās laikrakstā "Literatūra un Māksla" parādījās viņas pirmais ar teātri saistītais raksts - tā bija intervija ar Astrīdu Kairišu. Universitāte bija pabeigta, taču pēc toreizējiem likumiem absolventam vismaz divi gadi bija jānostrādā skolā, tāpēc Radzobe tika nosūtīta darbā par skolotāju uz Limbažu vidusskolu.Tur viņa bija skolotāja vienu gadu un tad tika atpakaļ uz Rīgu, strādāja izdevniecībā Liesma par redaktori. Nu radās iespēja bieži iet uz izrādēm un ne tikai tās skatīties, bet arī aprakstīt un vērtēt. Savus iespaidus Silvija atklāja recenzijās un drīz vien apliecināja sevi par prasmīgu un prasīgu teātra kritiķi. Viņa tika ievērota, uzklausīta, un 1980. gadā Silviju Radzobi uzaicināja strādāt Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā Mākslas sektorā. Viņa nonāca piemērotā, izdevīgā, patiesi inteliģentā vidē: sektoru toreiz vadīja Lilija Dzene, līdzās darbojās Līvija Akurātere, Valentīna Freimane, Vija Briede, un šajā kolektīvā Silvija iemantoja pamatprincipu, ka recenziju vai nodaļu nevar uzrakstīt pavirši.
Institūtā nostrādātie gadi bija stingru zinātnisko pamatu nostiprināšanas laiks. Viens no viņas pirmajiem darbiem institūtā bija līdzdalība Lilijas Dzenes vadītā pētījuma "Rigas krievu drāmas teātris" tapšanā, kas iznāca krievu valodā. Jau tajā reizē iezīmējās viens no Silvijas Radzobes zinātniskās darbības pamatprincipiem, viņa bija kolektīvu darbu līdzdalībniece, reiz arī iniciatore un to vadītāja.
Astoņdesmitajos gados iznāca teātru darbībai veltīts gadskārtējs krājums "Teātris un Dzīve", kopš 1983. gada tā sastādītāja bija Silvija Radzobe. Interesanti, ka pirmajā viņas vadītajā krājumā ievadraksta autore bija Lilija Dzene. Šo sēriju Silvija veidoja un vadīja desmit, gadus. Pēc sektora vadītājas aiziešanas no institūta, viņa uzņēmās divu kolektīvu pētījumu vadību, un viena pēc otras iznāca divas grāmatas - "Latvijas teātris.70. gadi" un "Latvijas teātris. 80. gadi", to līdzautores bija Guna Zeltiņa un Edīte Tišheizere. Deviņdesmito gadu sākumā situācija nedaudz mainījās - Silvija pārgāja darbā uz Latvijas universitātes Filoloģijas fakultāti un kļuva par mūsdienu teātra kritiķu paaudzes skolotāju. Viņa ne tikai lasīja lekcijas, bet mācīja teātra mākslas sapratni. Radzobe ir izaudzinājusi plašu mūsdienu teātra kritiķu saimi. Pēc Silvijas aiziešanas aizsaulē viņas bijušie studenti rakstīja:"Viņas mantojums teātra vēsturē ir neaptverami liels!" Patiesi vārdi! "Recenzijās un rakstos Silvija bija atklāta ,
savus uzskatus un domas pateica tieši, nevairoties arī no skarba sprieduma. Viņa audzināja teātra kritiķus un zinātniekus, bet Silvijas pamatsūtība tomēr bija zinātne, un pēdējās desmitgadēs viņas vai viņas vadībā tapuši lieli, apjomīgi un pat smagi nesami pētījumi. Pie tam, Silvija neaprobežojās tikai ar latviešu teātri, bet alka skatīties tālāk un plašāk, viņas vadībā radīti pamatīgi, biezi sējumi, autoru loks ir plašs, tie ir: "Teātra režija Baltijā"(2006), "Teātra režija pasaulē"(2010} un pamatīgi bieza un smagi nesama ir grāmata "20. gadsimta režija pasaulē un Latvijā". Uz Latvijas teātri un režiju nu varēja raudzīties pasaules mērogā. Un tad tapa pēdējais plašais kopdarbs "100 izcili Latvijas aktieri", kas divos sējumos iznāca 2018. ģadā. Silvija dzīvoja ar pārliecību, ka dzīve cilvēkam atvēlēta, lai veiktu darbu. Vispirms vajadzēja izvēlēties, kurus aktierus ierindot izcilāko pulkā. Vajadzīgi bija arī rakstu autori - to sanāca septiņpadsmit. Raksti tika iesniegti, nu Silvijai nācās katru rakstu caurskatit, labot, precizēt. Tā pagāja laiks. Grāmata bija gatava, nu bija jāgaida, kamēr dabūs naudu. Atlika sēdēt un gaidīt. Tad nauda atradās. Grāmata divos sējumos iznāca! Silvija Radzobe, pati par to nedomājot, bija uzcēlusi sev pieminekli. Paies gadi, lasītāji gribēs par kādu no aktieriem vairāk uzzināt, ielūkosies grāmatā - un tiksies ar Silviju. Apbalvojumi viņai bija vairāki, taču pēdējais - tāds raksturīgs -Normunda Naumaņa balva. Tagad viņi atkal satiksies.
Viktors Hausmanis