LATVIJAS ZINĀTNES VALODA

28-05-2020

Esmu iepriecināts, ka akadēmiķis Andrejs Veisbergs un "Zinātnes Vēstnesis" ar rakstu "Zinātne un Latviešu valoda Latvijā" (18.05.2020.) ir sācis jau vairākus gadus briedušo diskusiju par zinātnes valodu Latvijā. Pagājušā gadsimta pēdējā un šī gadsimta pirmajā desmitgadē, cik atceros, katrs zinātnieks pats izvēlējās valodu, kādā rakstīt. Vēlāk sāka zinātnes valodu netiešā veidā reglamentēt. Ieviesa tā sauktos administratīvos kritērijus, kuri jau pirms padomes balsojuma bija jāiztur kandidātiem uz zinātniskā projekta vadību, uz nozares eksperta statusu, ievēlēšanai akadēmiskos amatos un tā tālāk. Parasti noteikumi prasīja noteiktu publikāciju skaitu tā sauktajās datu bāzēs reģistrētos un citējamos izdevumos. Latvijā šāda datu bāze un citējumu skaitīšana vēl nav pat ieceres stadijā. Tas nozīmēja, ka zinātniskai publikācijai ir jābūt angļu valodā. Mutvārdu diskusijās pat nereti vajadzēja dzirdēt, ka "zinātnes valoda ir angļu valoda". Latviešu valodā sarakstītus darbus, pat jā tie bija biezas monogrāfijas, kā jau rakstīja A. Veisbergs, vajadzēja vienkārši neņemt vērā. Kā varētu rīkoties, ja negribam latviešu valodu devalvēt līdz kādas provinces jeb dialekta līmenim?

Zinātniskās izpētes objekti, pētīšanas metodes, ieinteresētās sabiedrības daļas informēšana par iegūtajiem rezultātiem un šo rezultātu izmantošana ir ļoti dažādi un būtiski atšķirīgi. Katra nākošā izstrādātā zinātnes nozaru un apakšnozaru klasifikācija ir garāka par iepriekšējo, nu jau sniedzoties vairākos simtos. Bet valodas, kurās raksta vairākums Latvijas zinātnieku, ir divas: angļu un latviešu (vācu, franču, krievu vai vēl kādu citu izmanto reti). Tādēļ mums būtu lietderīgi visas daudzās zinātnes nozares un apakšnozares apvienot divās plašās apakšgrupās, atkarībā no prioritārās publikāciju valodas. Tā savukārt ir atkarīga no sagaidāmo lasītāju skaita un kvalifikācijas Latvijā un ārzemēs. Kā divu apakšgrupu pagaidu nosaukumi varētu būt starptautiskās un nacionālās zinātnes.

Starptautiskās zinātnes būtu tās, kuru pētīšanas objekts un rezultātu izmantošana ir vienāda, vai ļoti līdzīga visā pasaulē, vai vismaz tā sauktajās rietumvalstīs. Kā piemērus var minēt matemātiku, fiziku, ķīmiju un vēl citas. Tur notiek zinātnieku sadarbība un konkurence turpat vai pasaules mērogā. Tādēļ arī ir vēlēšanās un vajadzība rakstīt kādā pasaulē plaši zināmā valodā. No turienes nāk apgalvojums, ka "zinātnes valoda ir angļu valoda". Var piekrist, ka šo zinātņu nozaru pārstāvjiem savas pirmpublikācijas ir lietderīgi rakstīt angļu valodā. Tomēr arī viņiem, ja tie negrib padarīt latviešu valodu par provinces valodu, vajadzētu rakstīt latviešu valodā augsta līmeņa mācību grāmatas, pilnveidot un aktualizēt latviešu terminoloģiju, atbilstoši jaunākajiem zinātnes sasniegumiem, nodrošināt iespēju studentiem visas pamatspecialitātes mācīties latviešu valodā.

Nacionālās zinātnes būtu tās, kuru izpētes objekts pilnībā vai vismaz pārsvarā ir saistīts ar Latviju. Pētījumu rezultāti plašā izklāstā interesē tikai Latvijas iedzīvotājus, pašreiz dzīvojošos un, cerams, arī nākamās paaudzes. Tādēļ izvērstām publikācijām, piemēram, monogrāfijām, vajadzētu būt latviešu valodā, un tās būtu vērtējamas visaugstāk. Tas neizslēdz, ka šādu pētījumu rezultātu kopsavilkumi varētu radīt starptautisku interesi, piemēram, starpvalstu salīdzinājumiem. Tādu pieprasījumu varētu apmierināt ar rakstiem un ziņojumiem angļu valodā. Bet tiem dažāda rakstura vērtējumos vajadzētu ierādīt pakārtotu lomu. Kā nacionālo zinātņu piemērus varētu minēt pētījumus par latviešu valodu, etnogrāfiju, literatūru, kultūru, Latvijas dabu un ģeogrāfiju, Latvijas vēsturi, Latvijas tautsaimniecību un citus.

Ja būtu panākta vienošanās atzīt šādu divu zinātņu grupu principiālās atšķirības, tad varētu izstrādāt katrai grupai vispiemērotākos vērtēšanas kritērijus, sākot jau ar promocijas darbiem un beidzot ar ievēlēšanām akadēmiskajos un administratīvajos amatos, projektu finansēšanu, izvirzīšanu apbalvojumiem u. c. Starptautiskajām zinātnēm visumā būtu noderīgi jau esošie normatīvi (tie jau ir šo zinātņu pārstāvju izstrādāti!). Vajadzētu vienīgi dot tiesības nacionālo zinātņu pārstāvjiem izstrādāt savus atšķirīgus normatīvos dokumentus. Tehniski visvienkāršāk būtu Latvijas Zinātnes padomi sadalīt divās daļās, atbilstoši divām minētajām zinātņu apvienotajām grupām. Kā sadalīt zinātnei atvēlēto finansējumu starp šīm divām lielajām zinātņu grupām, tas jau ir politisks lēmums: cik nopietni Latvijas politiķi vēlas saglabāt latviešu valodu un kultūru, kādu redz Latvijas nākotni vispār.

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis

Powered by Elxis - Open Source CMS