9. jūnijā savu 100. dzimšanas dienu atzīmēja viena no pirmajām un ilggadējām atjaunotās Latvijas Republikas diplomātēm un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle Aina Nagobads-Ābols! Ņemot vērā pasaules notikumus, LZA pārstāvjiem nebija iespējas apsveikt jubilāri klātienē. Par godu šim lielajam notikumam esam sagatavojuši rakstiskus sveicienus ar jubilāres kolēģu, draugu un laikabiedru atmiņām.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Ojārs SPĀRĪTIS 

Ainas Nagobads-Ābols jubilejas simtgades vēsturi es noteikti nevaru izstāstīt, bet es varu izstāstīt to vēsturi, kas ir mērāma pēdējo 25 gadu garumā un kas vieno mūs kā draugus Latvijā un Francijā. Bet arī šajā vēsturē, kas saistās ar ievērojamās diplomātes, Latvijas vēstnieces Francijā, Spānijā un Portugālē, sabiedriskās darbinieces un zinātnes mecenātes Ainas Nagobads-Ābols kundzes aktivitātēm, atdzimstot jaunajai Latvijas neatkarīgajai valstij, viņas loma ir atklājusies spožā gaismā. Taču arī šajā nozīmīgajā jubilejas reizē man ir gods pieminēt vēstnieces kundzes dzīvesbiedru, jo bez viņas vīra Guntara Ābola un bez viņas pašas nav notikusi neviena Latvijai nozīmīga politiska tikšanās, un Nagobads-Ābols ģimene daudzus gadus ir bijusi saistītājelements starp uzņēmēju vidi, Francijas un Parīzes politiskajām un kultūras institūcijām ar to augstāko ierēdniecību, kā arī ar starptautisko diplomātisko vidi.

Jau 1991. gadā Ainas Nagobads-Ābols kundzes enerģijas un ļoti loģiskās, tālredzīgās un politiski pareizās rīcības rezultātā tika ierosināta un notika pirmskara Latvijas zelta rezervju atdošana. Tādējādi viens no Ainas Nagobads-Ābols agrīnajiem diplomātiskajiem nopelniem ir šāda valstiskuma augstākajā pakāpē vērtējama epizode, ar ko viņa ir ierakstījusi sevi atjaunotās Latvijas vēsturē. Man gribas sacīt, ka Ainas Nagobads-Ābols cilvēciskā šarma, diplomātiskās tālredzības un politiskās drosmes vērtība Latvijas politiskajā paletē ir ārkārtīgi svarīga jau ar to, ka tādā brīdī, kad atjaunotās Latvijas diplomātija vēl bija bērna autiņos, neviens cits nevarēja mūsu valstij tik svarīgo Latvijas-Francijas politisko un diplomātisko misiju novadīt sekmīgāk par mūsu jubilāri Ainu Nagobads-Ābols kundzi. Es varu tikai slavēt toreizējo ārlietu ministru gudro lēmumu 1991. gadā uzticot Ainai Nagobads-Ābols kundzei atjaunotās Latvijas pirmās vēstnieces Francijā pienākumus. Kā pirmajai viņai izdevās gan zelta atdošanas misija, gan arī daudzas citas politiskas iniciatīvas, kurām vajadzēja atjaunot 50 gadus neeksistējušās sadarbības saites, kā arī iestaigāt jaunus ceļus Latvijas un Francijas attiecībās. Tas bija ārkārtīgi svarīgs darbs, kura rezultātus un augļus mēs šobrīd baudām kā pašu par sevi saprotamu vērtību.

Šo darbu vidū, kurus 1990. gadu pirmajā pusē Ainai Nagobads-Ābols kā Latvijas vēstniecei vajadzēja veikt, ir arī simboliski nozīmīgi, un to vidū ir kaut vai tādi kā Latvijas karoga ienešana UNESCO galvenajā mītnē, Latvijas dokumentu sagatavošana Latvijas dalībai UNESCO, kas ir tālas un ilglaicīgas darbības politiska misija. Protams, ka visā šajā ilgajā laikā - no 1992. līdz 2000. gadam - diplomātiski tālredzīgā Aina Nagobads-Ābols kundze ir bijusi arī Latvijas pastāvīgā pārstāve UNESCO organizācijā. Tas ir milzīgs pamats, uz kura Ainas Nagobads-Ābols kundzes izkoptā prasme atrasties augstākās sabiedrības diskusiju vidē, politiskās elites komunikācijas procesos un spēja ar ārkārtīgi lielu pašpārliecinātību un lepnumu pārstāvēt Latvijas valsti, ir nodrošinājis to, ka Latvijas diplomātiskajai misijai un vēstniecībai Parīzē jau no paša sākuma bija ierādīta ļoti redzama, pat varētu sacīt, lielvalsts cienīga vieta, un tas vislielākajā mērā ir Ainas Nagobads-Ābols personiskais nopelns. Es nepārspīlēju to sacīdams.

Bet šie diplomātiskie panākumi, cilvēciskais šarms, viedums un dzīves gudrība ir tās īpašības, par kurām mēs Ainu Nagobads-Ābols kundzi mīlam, cienām un godājam Zinātņu akadēmijā. Vēstnieces kundzes nopelni zinātnes labā lielā mērā ir saistāmi ar to, ka tieši viņa ar UNESCO palīdzību ir sekmējusi Latvijas zinātnieku iesaisti UNESCO programmās, 1997. gadā veicinājusi Latvijas Zinātņu akadēmijas un UNESCO sadarbības līguma noslēgšanu, un tas ir tas pamats, uz kura Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai daudz veiksmīgāk vedās sarunas starp dzīvības zinātņu un kosmētikas gigantu L'Oréal, UNESCO un Latvijas pusi, izveidojot to, ko mēs šodien uzskatām par veiksmes stāstu - L'Oréal balvu un stipendiju projektu "Sievietēm zinātnē". Bez šiem Ainas Nagobads-Ābols labajiem darbiem, kurus mēs varam minēt kā lielus panākumus Latvijas valstij un tās politiskajai kultūrai, ir arī tas, ka viņai kā vēstniecei roku rokā ar dzīvesbiedru Guntaru Ābolu atbalstot un palīdzot gan ar vēstniecības iespējām, gan personīgo ieguldījumu organizējot pie sevis mājās gan formālās, gan neformālās tikšanās ar dažāda ranga Latvijas valsts un Francijas valsts pārstāvjiem, tika panākts, ka 1997. gadā Rīga tiek iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Vēl pēc diviem gadiem - 1999. gadā - UNESCO atbalstīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas attīstības projektu, un arī tas notika lielā mērā diplomātiskā ceļā, bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam un arhitektam Jānim Dripem kopīgi meklējot un atrodot pareizo veidu, vietu un personu, ar kuru komunicējot un pārliecinot nonākt pie valstiski svarīgā iznākuma.

Tālāk minēšu dažas privātās dzīves epizodes. Man, 1996. gada pavasarī atrodoties Parīzē kultūras ministra statusā, bija pienākums kopā ar Ainu Nagobads-Ābols kundzi apmeklēt arī UNESCO mītni. Tur mēs piedalījāmies latviešu mākslinieces Olgas Šilovas tēlniecības izstādes atklāšanā un tikāmies ar toreizējo UNESCO ģenerālsekretāru Federiko Maioru (Federico Mayor), ar kuru pārrunājot sadarbības iespējas tika likti pamati Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja Jura Dambja sekmīgai integrācijai UNESCO ekspertu vidē un dokumentu sagatavošanai tajā līmenī, kas 1997. gadā nodrošināja Rīgas iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Laikā, kad es strādāju Melngalvju namā, Aina Nagobads-Ābols kundze bija bieža viešņa augsta ranga Francijas valsts reprezentācijas pasākumos Latvijā. Rīgā viesojoties Francijas prezidentam Žakam Širakam, viņa uzņemšana Melngalvju namā, protams, notika, pateicoties prezidentei Vairai Vīķei-Freibergas kundzei. Bet Aina Nagobads-Ābols kundze vienmēr šādās reizēs bija klāt un viņas šarmantā palīdzība diplomātisko jautājumu kārtošanā Valsts protokolam un viesu intelektuālās bagāžas nodrošinājumam ar sarunām par lietderīgām ievirzēm, ir nopelni, ko nevar atņemt pat tad, kad viņa oficiāli ir beigusi savu diplomātisko misiju.

2016. gads atkal ir nozīmīgs notikums UNESCO kalendārā, kad, atzīmējot mākslinieka jubileju, tiek atklāta Jaņa Rozentāla gleznu reprodukciju izstāde, kas kā īpaša Latvijas kultūras misija ļāva nonākt līdz 2018. gada Baltijas simbolisma izstādei Orsē muzejā Parīzē. Nekur citur kā vien viesmīlīgās Ainas Nagobads-Ābols mājās mēs - Latvijas delegācija - svinējām jau atkal vienu kultūrpolitisko un starptautisko uzvaru.

Man ir bijušas ārkārtīgi mīļas tās reizes, kad kā privātpersona esmu varējis ciemoties Ainas Nagobads-Ābols kundzes mājās. Tas bija 2001. gadā, kad no Londonas arhīvu un muzeju studijām uz vairākām dienām nonācu Parīzē. Kļūstot par Nagobads-Ābols ģimenes viesi, man bija jābauda kopīgi tā kultūras programma, kuru man ieteica namatēvs un namamāte. Tajā iekļāvās arī tik interesanta vieta kā Kliņankūra (Clignancourt), kas atrodas metro līnijas galapunktā un kur ir Eiropas lielākais antikvāro lietu tirgus. Jau tolaik šajā "zudušā laika" tirgū es iepazinu mērogus, kvalitāti, priekšmetu daudzumu un to bagātību, kuru šodien Latvijas senlietu tirgotāji un muzeju krājumu pārraugi izmanto pilnā mērā, kad vēlas veidot papildinājumu vēsturiskam interjeram. Tā ir tikai viena maza un romantiska mūsu draudzības epizode, bet tādas ir vairākas. Mūsu cilvēcisko uzticēšanos apliecināja arī tas skumjais gadījums, kad Jāņos pirms pieciem gadiem, tieši savā dzimšanas dienā pēkšņi bija miris Guntars Ābols. Nākamajā dienā man piezvanīja Aina Nagobads-Ābols kundze un pavēstīja notikušo, piesakot, ka vakarā pirms viņas dzīvesdrauga aiziešanas aizsaulē, viņš bija šķirstījis manu grāmatu. Savā veidā tas bija tik zīmīgi, ka Guntars Ābols iepriekšējās dienās bija ar Ainu runājis par manu darbu, par Latviju, bija pārcilājis manas grāmatas, un tas liecināja par to, ka Guntars Ābols kā uzņēmējs ar milzīgu interesi par Latvijas vēsturi, kultūru, valsts saimniecisko attīstību, avansēja ļoti daudz simpātiju tiem dzimtenes pārstāvjiem, kuri mēģina celt un daudzināt Latviju ar tās kultūru, zinātni un uzņēmējdarbību. Gadu vēlāk - 2016. gada 30. jūnijā - mēs bijām neliela ģimenes draugu grupa, kas kopā ar Ainu Nagobads-Ābols kundzi apbedījām Guntara Ābola pelnu urnu Raunas kapos.

Savu sveicienu monologu es gribu noslēgt ar atzīšanos visdziļākajās simpātijās Ainai Nagobads-Ābols kundzei kā uzticamam pienākuma cilvēkam un draudzības kontaktu uzturētājai. Pēc oficiālo dienesta gaitu izbeigšanas Aina Nagobads-Ābols kundze joprojām veic ļoti nozīmīgu darbu Latvijas un Francijas tuvināšanā, kultūras, zinātnes un ekonomisko saišu nostiprināšanā, un šīs Ainas Nagobads-Ābols svētīgās iestrādes es redzu turpināmies tālu mūsdienās.

Stipru veselību Jums dzimšanas dienā! Daudz prieka, daudz draugu sveicienu un mīlestības!

UNESCO galvenajā mītnē, klāt esot UNESCO ģenerālsekretāram Frederiko Maioram un Latvijas Republikas vēstniecei Francijā A. Nagobads-Ābols kundzei un O. Spārītim, atklājot Olgas Šilovas tēlniecības izstādi. 1996. gada pavasaris, Parīze

Foto no O. Spārīša personīgā arhīva

LZA Ārlietu sekretārs Tālavs JUNDZIS 

Nagobads-Ābols kundze ir manas apbrīnas cilvēks nu jau 30 gadus. Cilvēks, kurš var būt un ir paraugs visā, ko vien var iedomāties kā ideālu cilvēku. Nepārspēta Latvijas diplomāte profesijā un amatā, ko gandrīz 10 gadus viņa pildīja Francijā, Spānijā, Portugālē un UNESCO. Nemaz jau nerunājot par visām iespējamām citām izcilībām, ko vien var iedomāties un kas visas viņai piemīt.

Viņas neiedomājami lielo enerģiju, komunikācijas spējas, intelektu, neizmērojamo takta izjūtu man nācās pilnā mērā un itin bieži baudīt, pildot aizsardzības ministra pienākumus. Viņa bija tā, kas pati varbūt tālu būdama no militārām lietām, ne tikai saveda mani kopā ar Francijas militāro un politisko eliti, bet lika pamatu tam, ka deviņdesmito gadu sākumā tieši Francija kļuva par Latvijas ciešāko partneri Latvijai militārās sadarbības jomā.

Nāk prātā kāda epizode Parīzes slavenajā militārā aprīkojuma un bruņojuma starptautiskajā izstādē, kur laikā, kad es to apmeklēju kopā ar Nagobads-Ābols kundzi, ieradās arī Francijas prezidents Fransuā Miterāns. Kāda pussimts žurnālistu un drošībnieku ielenkumā, Miterāns bija vārda burtiskā nozīmē tur nepieejams. Nagobads-Ābols kundzei momentā radās ideja, ka daudzo žurnālistu klātbūtnē Latvijas aizsardzības ministra sarokošanās ar Francijas prezidentu būtu vēl viens atgādinājums par tikko neatkarību atguvušo Latviju. Neticamā veidā Nagobads-Ābols kundze izlauzās līdz Prezidentam un jau pēc mirkļa man bija ne tikai sarokošanās, bet arī neliela saruna ar Eiropas tolaik ietekmīgākās valsts prezidentu.

Deviņdemito gadu otrajā pusē Nagobads-Ābols kundze viesojās manās lauku mājās Jaunpiebalgā. Mamma tolaik cīnījās ar vīngliemežiem, kas bija apsēduši ogulājus neiedomājami lielā skaitā. Vesels spainis ar tiem bija salasīts iznīcināšanai. "Nekādā gadījumā! Tā taču ir delikatese", iesaucās Nagobads-Ābols kundze, un tā uzzinājām, kā tiek gatavoti vīngliemeži ēdiengaldam. Jā, pavisam noteikti, Francijas ēdienus, dzērienus un Francijas galda kultūru esmu apguvis, tikai pateicoties Nagobads-Ābols kundzei.

Godīgi sakot, tas pats man arī jāsaka par diplomātisko protokolu, kura pamatus apguvu, tieši viesojoties samērā bieži Francijā, un labāku skolotāju par Nagobads-Ābols kundzi šajā jomā nespēju iedomāties.

Sveicot jubilāri, noliecu galvu viņas priekšā pateicībā un apbrīnā. Lai veselība un dzīvesprieks arī turpmāk un vienmēr ir kopā ar viņu!

No kreisās - Jautrīte Jundze, Aina Nagobads-Ābols un Tālavs Jundzis pie Brīvības cīņās kritušo gulbeniešu pieminekļa, Gulbene, 1990. gads

Foto no T. Jundža personīgā arhīva

Akadēmiķe Baiba RIVŽA 

"Zelta vērtais franču šarms Latvijas diplomātijā" - tā par atjaunotās Latvijas valsts pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābols tika rakstīts latviešu laikrakstā ārpus Latvijas "Laiks". Es šo cienījamās jubilāres "zelta novērtējumu" vēlos attiecināt arī uz viņas darbošanos izglītībā un zinātnē, īpaši UNESCO līmenī, kā arī uz viņas iedvesmojošo sievišķības un iekšēji brīvā cilvēka paraugu, kas ar gadiem kā labs vīns kļūst tikai dzirkstošāks.

No kreisās - LZA kora "Gaismaspils" koordinatore Māra Katvare, Aina Nagobads-Ābols un akadēmiķe Baiba Rivža XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos, Rīga, 2008. gads

Foto no B. Rivžas personīgā arhīva

LZA goda doktors Jānis DRIPE 

Viņai neeksistē neiespējamais un nekad nav trūcis ideju vai liela mēroga mērķu. Valsts vēstures pierakstā viņa paliks kā lieliska Latvijas vēstniece Francijā, Portugālē un UNESCO organizācijā. Bet tas ir formālais pieraksts aiz kura noteikti ir jāierauga aizrautīgs un netradicionāls darbs Latvijas pozicionēšanā Francijas piesātinātajā diplomātijas un kultūras arēnā vai UNESCO birokrātijas gaiteņos.

Es vienmēr esmu teicis, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšanai, trīs desmitgades, nemainīgi ticēja divi cilvēki - Andris Vilks un Gunārs Birkerts. Patiesībā viņi bija trīs. Trešā bija Aina Nagobads-Ābols. Atceramies kā mēs visi atjaunotās Latvijas kultūras ministri, Ainas Nagobads-Ābols iedrošināti, esam no UNESCO tribīnes runājuši par UNESCO patronāžu LNB būvniecībai. Un 1999. gadā UNESCO atbalsts atnāca. Mūsu Nacionālajai bibliotēkai un Aleksandrijas bibliotēkai - tas ir pasaules līmeņa panākums un viennozīmīgi Ainas Nagobads-Ābols nopelns. Viņa arvien bija viesis LNB būvlaukumā - eleganta un augstpapēžu kurpēs savos cienījamos gados.

Un cik latviešu mākslinieki jau ir pabijuši Parīzes starptautiskā mākslas centra Latvijas darbnīcā? Tādas darbnīcas Latvijai nebūtu, ja tolaik Parīzē vēstniece nebūtu Aina Nagobads-Ābols. Viņas ziņa no Parīzes bija tieša: "Ja jūs ar premjeru Māri Gaili kaut drusku mīlat Latvijas mākslu un māksliniekus, tad nauda Latvijas darbnīcai jums ir jāatrod!". Atradās gan mīlestība, gan nauda - jaunajai valstij ne tik maza, bet Latvijas mākslinieki atkal dodas uz mākslas Meku Parīzi tāpat kā brīvvalsts laikā. Kā pasaules pilsoņi, kas atgriezušies rietumu ģimenē. Patiesībā katra šāda vizīte Parīzē ir arī netieša ciemošanās pie Ainas Nagobads-Ābols.

Pirms daudziem gadiem vērienīgais un daudzslāņainais festivāls-akcija "Pārsteidzošā Latvija" visiem parīziešiem vērsa Latviju daudz pazīstamāku un īstā namamāte bija Aina Nagobads-Ābols. Ja iepriekšējās vīzijas par namamātes lomu bija patiesas, bet nosacītas, tad tradicionāla viesmīlība vēstniecei, uz otrā gadsimta sliekšņa, joprojām piemīt. Parīzes Dievmātes katedrāle jau bija ugunsnelaimē cietusi, kad visi Eiropas kultūras ministri viesojās Parīzē, lai apliecinātu savu solidaritāti kopējā kultūras bēdā. Tā bija arī man lieliska iespēja kopā ar Daci Melbārdi un vēstnieku Imantu Lieģi baudīt namamātes viesmīlību viņas mājās. Asprātīga, dzīves gudra un šarmanta - tāda ir Aina Nagobads-Ābols. Neatkārtojama un nepārspējama savā mīlestībā pret Latviju un dzīvi.

No kreisās - Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde, Aina Nagobads-Ābols, Latvijas vēstnieks Francijā Imants Lieģis un Jānis Dripe, 2016. gads

Foto no J. Dripes personīgā arhīva