LZA korespondētājloceklis Dr.oec. Uldis Osis*

* LZA Pavasara pilnsapulcē 2009.gada 2.aprīlī nolasītā referāta pilns teksts

Šis nebūs referāts tikai par ekonomisko krīzi. Es savā ziņojumā mēģināšu uz pašreizējo ekonomisko situāciju paskatīties nedaudz no filozofiska viedokļa starpdisciplinārā, varbūt nedaudz netradicionālā, plašākā aspektā.

Runājot par ekonomisko krīzi, kā viens no tās galvenajiem izraisītājiem tiek minēta nesamērīga banku ekspansija visā pasaulē, it īpaši nekustamo īpašumu jomā, it īpaši Latvijā. Tā tiešām ir taisnība, bet ne visa. Varbūt pat tikai neliela daļa no patiesības. Arvien lielāku ievērību gūst atziņa, ka mēs esam saskārušies ar globālu ekonomisko ciklu, kura veidošanos paātrinājušas un pastiprinājušas problēmas finanšu sistēmā.

Ar ekonomisko ciklu parasti saprot vairāk vai mazāk plašas ekonomiskās aktivitātes svārstības vairāku mēnešu vai pat gadu laikā. Šīs svārstības ietver vairākas fāzes no salīdzinoši straujas ekonomikas attīstības, ekspansijas vai buma līdz tās palēninājumam, stagnācijai vai recesijai.

Patiesībā pastāv dažādi ar ekonomiku un saimniecisko darbību saistīti cikli kā īstermiņā, tā arī vidējā un ilgtermiņā. Tā izšķir īstermiņa ciklus, kas saistīti ar preču krājumu svārstībām un tie ilgst 3–5 gadus. Ilgāki ir divu veidu investīciju cikli. Vieni aptver 7–11 gadus un saistīti ar investīcijām jaunās tehnoloģijās, kā arī nekustamos īpašumos. Otri veidojas saistībā ar investīcijām bāzes infrastruktūrā – ceļos, dzelzceļos, ostās, lidostās utt. To periods ir apmēram 15–25 gadi.

Izšķir arī tā sauktos Kondratjeva ciklus jeb garos viļņus un tie aizņem 45–60 gadu ilgus laika posmus. To pamatā ir dziļas, radikālas pārmaiņas ne tikai ekonomikā, bet arī sociālas, politiskas, klimatiskas vai ekoloģiskas izmaiņas starpnacionālā vai pat globālā līmenī. Ir pamats domāt, ka arī šī krīze ir lielā mērā saistīta ar Kondratjeva cikla pārejas fāzi. Kas tā par fāzi, aplūkosim detālāk.

Ekonomisko krīzi var interpretēt kā aktivizētu resursu un sabiedrisko attiecību kompleksu, kur tiek sarautas vai noārdītas daudzas iepriekšējās ekonomiskās sistēmas saites, līdzīgi, kā tas notiek ķīmiskās reakcijās, kuru rezultātā tiek iegūta viela ar zemāku potenciālo enerģiju un lielāku entropiju. Kamēr tas nav noticis, jauna ekonomika nevar izveidoties. Krīzes rezultātā veidojamā jaunā ekonomika ir efektīvāka. Atšķirībā no ķīmijas, kur reakcija notiek slēgtā sistēmā un reakcijas rezultātā jaunā viela stabilizējas, ekonomika ir atvērta sistēma, kurai nepārtraukti tiek pievadīti resursi un enerģija. Tādēļ šī sistēma stabilizējas tikai īslaicīgi, bet tad uzsāk jaunu attīstības ciklu, kuru raksturo eksponenta vai S veida līkne. Cikls turpinās, līdz resursu koncentrācija līknes noslēguma fāzē sasniedz līmeni, kad veidojas jauns aktivizētais komplekss un aizsākas nākamais krīzes pārejas posms uz vēl augstāku līkni. Laika gaitā šādas līknes secīgi nomaina viena otru un šādas līknes veido tā saukto kopējo evolūcijas trendu.

Entropijas likumu saistību ar ekonomiku pirmais noformulēja rumāņu izcelsmes ASV ekonomists Nikolā Džordžesku–Rīgens (1906–1994) (Nicholas Georgescu–Roegen). Pateicoties viņa darbiem (Viņa galvenajā darbā The Entropy Law and the Economic Process (1971)) tika ielikti pamati tādām starpdisciplinārām zinātnes jomām, kā bioekonomika un jo īpaši evolucionārā ekonomika. Pēdējā postulē cilvēku, uzņēmumu, institūciju, industriju, tirdzniecības utt. mijiedarbību kā ekonomiskās evolūcijas pamatu un virzītājspēku, atšķirībā no tradicionālās ekonomikas, kuras pamatā ir jēdziens par indivīda racionālu izvēli, kā attīstības dzinēju.

Evolucionārās ekonomikas viens no galvenajiem idejiskajiem avotiem un pirmsākumiem bija austriešu ekonomista Jozefa Šumpētera (1883–1950) (Joseph Schumpeter) darbs “Ekonomiskās evolūcijas teorija” (The Theory of Economic Development). Šis darbs iedvesmoja arī jau pieminēto Džordžesku–Rīgenu. Jāatzīmē, ka vārds Development dažādos angļu tulkojumos no vācu valodas īsti neatspoguļo J.Šumpētera ielikto jēgu. Viņš pats savā vācu oriģinālā lietoja vārdu Entwicklung, kas drīzāk ir evolūcija, nekā attīstība. Arī tulkojumā latviešu valodā bez attīstības ar Entwicklung saprot arī izaugsmi vai dinamiku. Aiz šīm no pirmā acu uzmetiena nebūtiskajām atšķirībām terminos patiesībā slēpjas principiāli atšķirīgas pieejas ekonomisko procesu izpratnē. Proti, tradicionālais attīstības (Development) jēdziens tieši neparedz, ka tā ir cikliska attīstība ar ekspaniju, krīzēm un recesiju. Savukārt evolūcijas jēdzienā tas ir viens no pamata principiem.

Šo teoriju kontekstā varam izteikt pieņēmumu, ka, ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās krīzes dziļumu un smagumu, tās globālo izplatību, mēs pašlaik esam sastapušies ar pārejas posmu no viena pietiekami liela ekonomiskā cikla uz jaunu. Mēs šobrīd esam šāda pārejas posma ietvarā, kur krīzes rezultātā notiek daudzu vecās sistēmas elementu noārdīšanās.

Mēs to arī redzam visapkārt – nekustamā īpašuma tirgus sabrukums, finanšu krīze, banku un uzņēmumu bankroti, straujš bezdarba pieaugums un tamlīdzīgi. Bet saskaņā ar evolūcijas teoriju pēc šīs pārejas perioda pirmās fāzes jānāk nākamai fāzei, kurā dzimst jauns ekonomiskais cikls, varbūt jauna, visai atšķirīga ekonomika. No tā izriet ļoti svarīgs, pat kritisks secinājums. Proti, no sabiedrības rīcības, vai, varbūt, bezdarbības lielā mērā būs atkarīgs, kādā nākamajā ekonomiskajā ciklā mēs nonāksim un cik ilgā laikā. Citiem vārdiem, no šī brīža rīcības veida iespējami ļoti atšķirīgi tālākās ekonomiskās attīstības modeļi.

Tādēļ nācijai, valstij, šajā brīdī ir jābūt skaidram neatliekamas rīcības mērķim un darbības plānam. Varbūt daudzi būs izbrīnīti, ja teikšu, ka šāds plāns sen jau ir. Un ne viens vien. Piemēram, Latvijā pastāv tāda lieta, kā Nacionālais Attīstības plāns 2007.–2013. gadam, jeb NAPs. Tā mērķis ir sekmēt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts ekonomisko un sociālo attīstību tīrā vidē un nodrošināt Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu citu valstu vidū. Manuprāt, šādam mērķa uzstādījumam nav ne vainas. Arī galvenie NAPa uzdevumi un kritēriji kopumā nav peļami – attīstības resurss ir zināšanas, tātad jāveicina zinātnes un pētniecības attīstība, uzņēmu tehnoloģisko izcilība un tml. Tas viss šodienas krīzes situācijā nav mazāk svarīgs, drīzāk otrādi, beidzot tā pa īstam aktualizējies, jo krīze ir jauna evolūcijas posma sākums.

NAPs veidojās 2005. gada laikā un valdība to apstiprināja 2006. gada vidū – tātad tā sauktajos dažos šķietami treknajos gados, kad dzīve rādījās pavisam citāda, nekā tā ir realitātē šodien. Ne par kādiem cikliem, viļņiem, pārejas posmiem, kur nu vēl ekonomiskajām krīzēm nebija ne jausmas, vismaz ne oficiāli. Tieši otrādi, priekšā likās esam plats, taisns, saules spoži apspīdēts ceļš, kas kaut kur pazuda tālē aiz horizonta. Mums tikai atliek pa to iet un iet, bet vēl labāk braukt turborežīmā ar gāzes pedāli līdz galam grīdā. Daži gan sāka jau tad izteikt bažas par ekonomikas pārkaršanu, ka viss tik rožaini nemaz nav, bet viņos neviens tobrīd nopietni neklausījās.

Taču realitāte izrādījās pavisam citāda. Esam iebraukuši kaut kādās pavisam citās sliedēs, ceļā, kas ved uz nekurieni.

Rodas jautājums – kādēļ Latvijas sabiedrība, politiskā elite tā arī nespēja pat pieķerties NAPa īstenošanai, netika izveidots pat rīcības plāns tā realizēšanai? Mana atbilde – tieši tādēļ, ka NAPs aprakstīja jauno ekonomisko ciklu, nākamo augstāko evolūcijas līkni, bet liela sabiedrības daļa vēl joprojām turpina dzīvot vecajā. Mēs neiedomājāmies, ka dabā un sabiedrībā attīstība notiek nevis taisnvirziena veidā, bet gan cikliski un pāreja no vien cikla uz otru var būt visai sāpīga, pilna kolīzijām. Mēs neiedomājāmies, ka šī pāreja notiek, vispirms noārdoties būtiskai vecās sistēmas daļai, un jaunā tikai tad var nākt vietā. Darvins šo procesu dabā apzīmēja ar jēdzienu – dinamiskā stabilitāte. Proti, katra nākamā evolūcijas fāze saglabā kādus būtiskus pamata elementus no daudzām iepriekšējām attīstības fāzēm, bet pārejot uz jaunu attīstības ciklu, tiek pievienoti arī jauni elementi. Varbūt par to iedomājās tikai Rainis, kad teica – pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Droši vien arī pašā NAPā daudz kas šodienas situācijā būtu pārveidojams, saglabājot galveno mērķi un tā sasniegšanas pamatnosacījumus. Noteikti nemainīga ir izglītība, zinātne un zināšanas kā ekonomikas attīstības pamats. Neviens neapstrīd, ka tieši zināšanu sabiedrība Latvijā ir viens no galvenajiem attīstības pamatakmeņiem, tātad arī jauna augšupejoša ekonomiskā cikla virzītājspēks. Jautājums tikai – par kādām zināšanām ir runa? Manuprāt, šī ir viena no jomām, kurā ir nepieciešamas radikālas reformas. Jā, par tām jau sen daudz tiek runāts. Bet kas tad īsti būtu jādara? Manuprāt, mums šodien ir vajadzīga stipri citāda izglītība. Nevis tāda, kuras pamatā ir iestudēta, bet visbiežāk mehāniski galvās iekalta informācija, kuras nesējs bieži vien īsti nezina, ko ar to darīt un vai tā vispār kādreiz noderēs, bet gan tāda, kuras pamatā ir iemaņas un prasmes. Tās ir prasmes jebkurā situācijā, notikumā vai procesā, vai tas ir sadzīves līmenī vai zinātniskās pētniecības laboratorijā, saskatīt problēmas un potenciālās iespējas, izanalizēt situāciju un rast tai konkrētu risinājumu. Savukārt iemaņas ir neapzināta vēlme vai pat, es lietotu terminu, ieprogrammēts paradums to tiešām arī darīt. Smadzeņu draivos, ja tā var izteikties, ir jābūt ierakstītām ne tik daudz neskaitāmām informācijas vienībām, cik programmām, kā tās izmantot, pašu informāciju paņemot no jebkuriem citiem draiviem apkārtējā informācijas telpā. Tas tiek uzsvērts arī Boloņas procesā. Taču praksē turpina dominēt vecā inerce un, kā nereti atzīmē paši studenti, ne viens vien lektors pa vecam lasa lekcijas pēc 10–15 gadus un vēl vecākiem materiāliem, bet tās jāpieraksta, jāiegaumē un atkarībā no izvilktās eksāmena biļetes bez minstināšanās jāatbild. Manuprāt, mācību metodikai jau skolā, varbūt pat bērnudārzā, jāmainās no pasīvas zināšanu putras iebarošanas uz aktīvu rīcībspējīgu cilvēku veidošanu.

Šerloks Holms reiz vaicāja doktoram Vatsonam – ziniet Vatson, kāda ir galvenā atšķirība starp mums? Tāda, ka jūs skatāties, bet es redzu. Un nabaga Vatsons bija pavisam apjucis, kad Holmss viņam reiz pajautāja – vai ziniet, cik pakāpienu ir mūsu Beikerstrītas mājas kāpnēs, kas ved uz otro stāvu?

Diez vai šinī konkrētajā gadījumā šāda informācija bija īsti nepieciešama ne vienam, nedz otram. Taču tā parāda Holmsa dabīgo paradumu – visu pamanīt, visu ievērot un paredzēt notikumu gaitu tālu uz priekšu.

Tādēļ ir būtiski, it īpaši augstskolās, palielināt darbu pie dažādu situāciju analīzes, praktiskiem projektiem un pētniecības tēmām. Daudz lielākai lomai jābūt aktīvam darbam grupās, komandās, prāta vētrām, semināriem utt.

Savukārt daļu tradicionālo kontaktstundu auditorijās ar mūsdienu IKT palīdzību var aizstāt ar lekciju videoierakstiem, atraktīviem zinātniski populāriem videoklipiem un tml., kurus students, bet daudzos gadījumos arī skolnieks ar daudz lielāku interesi var vairākkārt izspēlēt uz sava iPoda vai mobilā telefona, sēžot tramvajā, kafejnīcā vai pat gulšņājot pludmalē, nemaz nerunājot par datoru mājās. Bet lielas daļas daudzo auditoriju vietās mācību iestādēs ir nepieciešami specializēti kabineti, apspriežu un semināru telpas, konferenču zāles un laboratorijas, kur norit intensīvs, radošs un konkrēts darbs.

Līdz ar to mācību iestādēs būtu nepieciešams arī jauna kaluma akadēmiskais personāls. Daudz svarīgāku vietu to darbā ieņemtu mentora, konsultanta, analītiķa, aktīva moderatora, projektu vadītāja un trenera funkcijas. Viņiem perfekti jāpārvalda arī informatikas un komunikāciju tehnoloģijas. Viņiem jābūt arī labiem organizatoriem, menedžeriem. Es negribu šādi neko pārspīlēt, tikai aicināt meklēt jaunus, netradicionālus, bet racionālus risinājumus visdažādākajās jomās. Vairāk un drosmīgāk eksperimentēt, izmantojot tās organizatoriskās, tehniskās, psiholoģiskās u.c. iespējas un idejas, kas radušās iepriekšējos attīstības jeb evolūcijas ciklos. Un tādu nav mazums.

Piemēram, pirms pāris gadiem Ekonomikas ministrijā parādījās gaiša ideja – kompetences centru veidošana, kuros integrētos izglītība, zinātniskā pētniecība un industrija. Tas patiesi ir jaunā ekonomiskā cikla elements. Taču, tā kā turpinam dzīvot vēl vecajā ciklā, šī ideja tā arī izplēnēja nebūtībā, ideja izčākstēja. Manuprāt, tādēļ, ka tas bija mēģinājums radīt jaunu atsevišķu elementu bez sistēmas maiņas. Mums it visās jomās – izglītības sfērā, industrijā, pakalpojumu jomā, valsts pārvaldē utt., ir vajadzīgi sava profila Šerloki Holmsi, kas redz ne tikai acīmredzamas problēmas, bet arī to risinājumus, jaunas apslēptas attīstības iespējas un spēj rīkoties nestandarta situācijās.

Arī Latvijas ekonomika ir zināmā mērā nestandarta. Mūsu apstākļos, kur ir tikai daži vidēja mēroga uzņēmumi, bet pārējie ir mikro un mazie uzņēmumi un lieliem industrijas monstriem diez vai jebkad būs reāls pamats, manuprāt ir jābūt stipri citādai industrijas organizācijai, lai tā varētu aktīvi sadarboties ar zinātni un rezultātā pati kļūtu konkurētspējīgāka. Proti, Latvijas modelim būtu jābalstās galvenokārt uz zinātnes un industriāliem parkiem, tehniskiem un tehnoloģiskiem, kā arī kompetences centriem, biznesa inkubatoriem, mazu un vidēju uzņēmumu klasteriem. Tam visam nepieciešama specifiska materiālā bāze, infrastruktūra, kas nodrošinātu iespēju plecu pie pleca strādāt uzņēmējiem, zinātniekiem, inženieriem un arī studentiem un tiem visiem arī labi nopelnīt.

Šādas jaunas nacionālās zinātniski industriālās sistēmas izveidošanai nepieciešamas starta investīcijas. Tās būtu vienas no visefektīvākajām investīcijām valsts attīstībā kā īstermiņā, tā arī tālākā perspektīvā. Un tās līdz ar plašām, savstarpēji saskaņotām izglītības, zinātnes un industrijas reformām jāveic tūlīt, šais pašos ekonomiskās krīzes apstākļos, nevis jāgaida, kad tā kādreiz beigsies. Tad būs jau par vēlu, jo jaunajā ekonomiskajā ciklā labākās vietas būs ieņēmuši kādi citi.

Tas nozīmē, ka jaunajai valdībai ir jānosaka konkrēta stratēģija un prioritātes. Samazināt finansējumu visiem par 20 vai 30 procentiem – tā nav stratēģija. Stratēģijas būtība slēpjas prioritātēs. Ja ilgtermiņa prioritāte ir zināšanu sabiedrība, ilgtspējīga inovatīva ekonomika, kā tas pēdējos gados arī noteikts dažādās vidējā un ilgtermiņa programmās un plānos, tai skaitā manis jau pieminētajā NAPā, tad šai prioritātei jāseko gan normālā, gan krīzes situācijā. Tas cita starpā nozīmē, ka izglītībai un zinātnei finansēšanu nekādi nedrīkst samazināt, tieši otrādi, to nekavējoties jāpalielina. Citādi, mēs kā senebreju tauta bezmērķīgi klejosim arī vēl nākamos 40 gadus pa tuksnešainiem klajumiem, kā tas aprakstīts Vecās Derības Otrajā Mozus grāmatā.

Taču ir vēl kāda cita sfēra, bez kuras radikālas reformēšanas diez vai var sagaidīt jūtamus reformu rezultātus arī izglītībā, zinātnē un industrijā, zināšanu sabiedrības veidošanā. Tā ir valsts pārvaldes sistēma. Arī šajā jomā, manuprāt, ir nepieciešama pamata paradigmas maiņa, domāšanas reforma. Ja turpinam vadīties pēc tā paša NAPa, tad valsts augstākās izpildvaras stratēģiskai prioritātei šobrīd būtu jābūt ekonomiskās un sociālās stabilitātes nodrošināšanai. Viss pārejais – valsts budžets, nacionālā valūta, nodokļi utt., ir līdzekļi un instrumenti, bet nevis pašmērķis saglabāt tādu un tādu budžeta deficīta limitu vai tādu un tādu valūtas kursu. Visa pamatā šobrīd ir dažas pavisam vienkāršas lietas – tās ir pievienoto vērtību radošas darbavietas, konkurētspējīgi uzņēmumi, efektīva publiskā sektora pārvalde. Šoreiz jāsaka paldies Starptautiskajam valūtas fondam, kas beidzot pateica mūsu valdībai – jūs ar to mehānisko izmaksu apcirpšanu un miljonu izprašņāšanu no pārējās pasaules esat uz pilnīgi nepareiza ceļa, jo jūs tādējādi esat iekļuvuši lejupejošā spirālē, kad jūsu ekonomika nevis stabilizējas, bet strauji sarūk.

Tiešām, kā jau vismaz pēdējā pusgada laikā varēja nesaprast, ka lavīnveidīga izmaksu samazināšana, tās vispirms neizvērtējot un nesaranžējot pēc prioritātēm, ved pie tāda paša lavīnveidīga vispārēja pieprasījuma samazināšanās iekšējā tirgū? Līdz ar to uzņēmumi spiesti lavīnveidīgi samazināt ražošanas un pakalpojumu sniegšanas apjomus, jo strauji, lavīnveidīgi krītas maksātspējīgais pieprasījums. Savukārt ārējais tirgus Latvijas precēm un pakalpojumiem ir kļuvis gandrīz nepieejams nesamērīgi augstā lata kursa dēļ attiecībā pret vairumu kaimiņvalstu valūtu, kuras atrodas gandrīz nepārtrauktā devalvācijas procesā. Tas ir pārvērtēts arī attiecībē pret eiro, pie kura lats ir piesaistīts. Rezultātā mēs pašlaik nevis atrodamies pārejas procesā uz jaunu ekonomisko ciklu, bet pat ar visu ārvalstu palīdzību būvējam ceļu kaut kur uz pazemi.

Manuprāt, lai puslīdz veiksmīgi noslēgtu starpciklu pārejas periodu viena divu nākamo gadu laikā un pārietu tādā ekonomiskajā ciklā, kuru apraksta NAPs un citas ilgtermiņa programmas, varbūt to uzlabotā variantā, ir jāveic sekojoši steidzami pasākumi:

Lata atbrīvošana no pašreizējās piesaistes eiro, ļaujot tam brīvi svārstīties un veicinot Latvijas uzņēmumu eksportspējas līdzsvarošanos ar ārvalstu konkurentiem. Ja tas netiks izdarīts, jau tuvākajos dažos mēnešos sagaidāms daudzu uzņēmumu bankrota vilnis. Cik liela ir jēga no lata stabilitātes, ja tā nav spējusi nodrošināt stabilitāti ekonomikā. Drīzāk tieši otrādi, tā formālā stabilitāte jeb ciešā piesaiste pie eiro radīja situāciju, kas veicināja lavīnveidīgu lētu kredītu nekontrolētu ieplūdi Latvijā un tās ekonomikas pārkaršanu ar augstu inflācijas tempu 2004.–2007. gados. Šajā laika posmā latam vajadzēja būt krietni vērtīgākam, kas tad arī būtu piebremzējis lētās naudas plūdus.

Apturēt tālāku publiskā sektora izmaksu mehānisku samazināšanu. Tā vietā ņemot par pamatu NAPu, tajā noteiktās prioritātes, izstrādāt neatliekamu tautsaimniecības nozaru un sociālās sfēras reformu rīcības plānu vismaz tuvākajiem 2–3 gadiem, to saskaņojot ar SVF un citām starptautiskajām institūcijām. Nenoteikt nekādu apriori budžeta deficīta lielumu, tas būs atkarīgs no budžeta finansējuma apjoma minētajam plānam, kā arī nodokļu ieņēmumiem.

Paplašināt publisko iepirkumu projektus, tādus, kas rada gan darbavietas, gan tautsaimniecisko vērtību. Pamatā tie būtu infrastruktūras un enerģētikas projekti – ceļi, pilsētu ielas, ēku siltināšana, atjaunojamie enerģētikas resursi un tamlīdzīgi – arī atbilstoši prioritātēm un rīcības plānam.

Vienoties ar ārvalstu bankām, kuras Latvijā pārstāv to meitas filiāles, ka Latvijas valdība izņem no tām zemstandarta aktīvus un ievieto tos īpašā valsts pārvaldītā fondā, pretī izsniedzot valsts garantijas vai īpašas emitētas ķīlu zīmes. Savukārt ārvalstu bankas no savas puses varētu apņemties piešķirt savām meitām papildus kapitālu, lai tās varētu uzsākt normālu kreditēšanas procesu ekonomikas atdzīvināšanai. Ekonomikai atgriežoties normālā attīstības procesā un atjaunojoties agrākajam aktīvu vērtības līmenim, tie tiktu atgriezti bankām un valsts saistības dzēstas.

Ieviest stingru finanšu disciplīnu un kontroli valsts pārvaldē, slēdzot ministriju un citu lielāko valsts iestāžu kontus komercbankās un pārvietojot tos uz Valsts kasi. Izņēmums varētu būt tikai darbinieku algu konti.

Decentralizēt valsts pārvaldi, turpinot administratīvi teritoriālo reformu un izveidojot 4–5 otrā līmeņa pašvaldības – apriņķus, par pamatu ņemot Latvijas vēsturiskos reģionus. Vairums centrālās valdības pašreiz veicamo saimniecisko funkciju būtu nododams apriņķiem, valdībai atstājot galvenās valsts attīstības stratēģiskās funkcijas. Vienlaicīgi būtu mērķtiecīgi pārdomāt visu valsts izpildvaras līmeņu, to funkciju un atbildības savstarpējo sabalansētību. Runa ir par četriem izpildvaras līmeņiem – Valsts prezidents, valdība, apriņķi un novadi.

Par izglītības sistēmas reformu es jau izteicos.

Ir cilvēki, kas joprojām uzskata, ka, kad Gorbačovs uzsāka pārbūvi bijušajā PSRS, viņš sagrāva diženu impēriju. Impērija tiešām sabruka, bet pārējā pasaule, pat ar visām mazām vai lielām krīzēm, kļuva daudz brīvāka, elastīgāka, ar daudz lielāku evolūcijas potenciālu. Tādēļ arī šī krīze ir kritiens uz evolūcijas kāpnēm, kas ved augšup. Mums tikai atliek pagriezt degunus pareizajā virzienā, sataustīt īstos pakāpienus un spert drošus soļus augšup. Bet puni un zilumi drīz vien sadzīs.