LZA Pavasara pilnsapulcē 2009. gada 2. aprīlī

Viens attēls, ko aizņēmos no J.Gaidara grāmatas. Tas rāda, ka šodienas situācija nav unikāla, tāda jau vēsturē ir bijusi. Salīdzinātas divas valstis, viena no tām Spānija, kur no 1521.gada līdz 1650.gadam, kad no Amerikas ieveda ļoti daudz zelta, ekonomika ļoti pieauga. Kad zelta ievedums samazinājās, ekonomika gāja uz leju un rezultātā Spānija zaudēja kontroli pār Portugāli. Otra valsts PSRS 1981. – 1089.gadā, kad ieņēmumi par naftu valūtā gāja uz augšu, dzīvoja normāli; kā naftas eksports samazinājās, sākās problēmas, zaudēja kontroli pār Austrumeiropu, arī Baltijas republikas aizgāja no PSRS.

Par U.Oša ieteikumu naudas devalvācijai – jautājums nav tik vienkāršs. Katram ir savas intereses: importētājs ir ieinteresēts stabilā augstā naudas kursā, eksportētājs ieinteresēts zemākā naudas kursā attiecībā pret citām valūtām, iedzīvotāju un nabaga pensionāru intereses ir pretrunīgas – naudu devalvējot, viņi zaudēs visus savus iekrājumus, ienākumi samazināsies, importētajiem ražojumiem cenas palielināsies. Būsim dziļā bedrē.

Mani mulsina nevis pati iespēja latu devalvēt, bet ieteikumi devalvēt latu bez kādiem aprēķiniem, līdz visu šo interešu sabalansēšanai. Skaidrs, ka sunim var asti nocirst un nocirst arī vairāk nekā asti, bet suns var arī nemaz neizdzīvot. Esmu lasījis tikai Latvijas Bankas aprēķinus attiecībā uz šo jautājumu, citu aprēķinu nav bijis. Tātad jautājums ir diskutējams. Vērojot Latvijas attīstību pēc neatkarības atjaunošanas, var teikt tā: mums ir draugi, mums ir ienaidnieki, bet mums nav savu pastāvīgu interešu. Oša kunga rādītajos globālajos ciklos Latvija ir sīks graudiņš, tāpēc mums ir jāatrod savas intereses, ko mēs gribam darīt, tad mēs kaut ko arī sasniegsim. Ja tikai paļausimies uz šiem cikliem, ka būs kritiens uz augšu, tas, bez šaubām, labi skan, bet mums tomēr vajadzētu saprast savas intereses šajā globālajā sistēmā un mēģināt tās realizēt. Kā rāda fakti, ES nebūt nav tā ieinteresēta par mums rūpēties. Gribētu ierosināt – tā kā šajā sapulcē mēs neko daudz nevaram izrunāt – jautājums ir tā vērts, lai tam organizētu atsevišķu diskusiju ar jautājumiem un atbildēm utt. Ir nepieciešama “smadzeņu vētra”, lai izdiskutētu šo jautājumu.

B.Rivža, akadēmiķe.

Es nesen atgriezos no foruma Briselē, kas bija veltīts nodokļiem. Tajā piedalījās gan politiķi, gan zinātnieki. Klausoties izkristalizējās atziņas, kas sasaucas ar mūsu šodienas kopsapulci. Visa Eiropa uztraucas par intelektuālā kapitāla aizplūšanu. Tāpēc vecās valstis liek akcentu uz to, ka nedrīkst samazināt naudu zinātnei. Jo tas ir attīstības virzītājspēks, un arī lai saglabātu intelektuālo potenciālu. Pie mums pirmajā ceturksnī zinātnes finansējums ir samazinājies par 40%, salīdzinot ar 2008.gadu. Uzskatu, ka ir jau sasniegta kritiskā masa, tālāka samazināšana ir bīstama. Tāpēc ir svarīgi kopīgi strādāt pie priekšlikumiem, kādi tiks veidoti budžeta samazināšanai. Vakar Saeimas budžeta komisijā bija atnācis finanšu ministrs E.Repše. Uzdevums ir tāds – ir jāveido valsts attīstības strukturāls plāns. Bez šo strukturālo izmaiņu plāna nevarēsim saņemt nākošo budžeta finansējumu no starptautiskajiem aizdevējiem. Šeit ir jautājums par prioritātēm. Pieeja, ka nogriež visiem noteiktu procentu, nedarbojas. Jāizvērtē, kas ir svarīgāks un kas ir mazāk svarīgs. Mums ir ļoti strikti jāiestājas par zinātni.

Otrs jautājums – par šeit jau pieminēto lata stabilitāti. Runā tikai par kredītu ņēmējiem, bet ~ 70 % iedzīvotāju nav kredītu. Un tikai ~ 10% no kredītu ņēmējiem ir problēmas ar atmaksu. Eksportam lata devalvācija būtu svarīga, bet mēs tik daudz importējam enerģijas, un tā uzreiz kļūtu dārgāka. Šobrīd no valdības puses netiek domāts par lata devalvāciju, tieši otrādi – lata stabilitāte tiek uzturēta. Pievienošanās eirozonai būtu tiešām laba, taču Starptautiskais Valūtas fonds šobrīd strikti pieprasa 3% budžeta deficītu, mums jāparāda, ka mēs vismaz uz to ejam. Šodien Saeimā mēs pieņēmām lēmumu, ka mēs samazinām otrā pensiju līmeņa uzkrājumus no 8% uz 2% uz diviem gadiem, iegūstot 100 miljonus, ko varēs izmantot pensijām kritiskā brīdī, kad naudas sāks trūkt, arī bezdarbnieku pabalstiem. Bet jādomā arī par tiem cilvēkiem, kas ies pensijā 2060.gadā. Mums būs grūti jāstrādā, lai nākotnes pensionāri neizjustu tās naudas trūkumu, kas šī brīža labā tiek paņemta. Valsts situācija šobrīd ir sarežģīta, un ja mēs neizdarīsim strukturālas izmaiņas, tad ap Jāņiem mums būs jāsāk dzīvot no tā, ko ieņemsim no nodokļiem. Šis ir sarežģīts un saspringts laiks. Vienīgā iespēja, tas izskanēja arī forumā, izmantot Eiropas fondus. Ir jau arī labas ziņas – Ministru kabinets ir apstiprinājis augstākās izglītības telpu un iekārtu modernizēšanu studiju programmām dabaszinātnēs, inženierzinātnēs, medicīnā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, bibliotēkās un tur, kur studē personas ar funkcionāliem traucējumiem. Nauda izdalīta cilvēkresursu piesaistei zinātnē, motivācijas veicināšanai zinātniskam darbam (tiek izskatīti MK noteikumi) un atbalsts zinātnei un pētniecībai. Vēl šajā gadā tiks izdalīta nauda starptautiskās sadarbības atbalstam zinātnē un tehnoloģijās un zinātnes infrastruktūras attīstībai. Finanšu ministrijas izveidotā darba grupa ir lēmusi par to, ka vajadzētu pārdalīt aktivitātes, noņemot no zinātnes tādos punktos kā zinātnes un inovāciju politikas veidošanas administrācijas kapacitātes stiprināšana (noņemts miljons). Studiju programmu satura un īstenošanas uzlabošanai noņemta puse, informācijas tehnoloģiju infrastruktūras un informācijas sistēmas uzlabošanai atstāti 40%, tehnoloģiju pārnesei finansējums ir 0. Par šiem punktiem mums ir ļoti nopietni jācīnās, jāsniedz priekšlikumi Ministru kabinetam. Zinātnes padomes valde nākošo pirmdien nāks kopā, lai runātu par prioritāriem virzieniem. Tas ir svarīgi.

E.Karnītis, LZA goda doktors.

Bija laiks, kad mēs sekmīgi sākām veidot koordinētu Latvijas attīstības plānu (NAPu) un tam klāt vēl divus dokumentus – vispirms Saeimā tika apstiprināti gan attīstības mērķi, gan resursi un no šī gada spēkā ir attīstības plānošanas sistēmas likums, kuru būtu jāpilda. Diemžēl šodien šajā jomā likumus vairs neviens neņem vērā. Nav jau tā, kā Sudrabas kundze proponē, ka mums nav attīstības programmas, mums tā ir, tikai klaji netiek pildīta. NAPā rīcības plāna līmenī būtu vajadzīga uzsvaru maiņa, bet ģenerālā līnija ir pareiza, krīzes vai recesijas situācijā tā nebūtu jāmaina, bet viens gan ir skaidrs – klajais neoliberālisms savu mūžu šobrīd ir izdzīvojis, ir jāpastiprina valsts regulēšana un ne tikai ekonomikā, bet visās ar to saistītajās jomās. Šobrīd Ādamam Smitam “jāpieraujas”, toties Kārlis Markss skatās uz dzīvi optimistiski. NAPā bija iestrādāta ciklu iespējamība, bet to, ka finanšu tirgus ir bijis 20 reižu lielāks nekā pasaules IKP, tas nozīmē, ka ļoti daudz no šīs naudas bija virtuāla. Bankas ne jau velti šobrīd nedod kredītus un naudu pietur, pietur konfiscētos nekustamos īpašumus, apsaimnieko pašas, gaidot labākus laikus. Jautājums – kur būs nākamais burbulis, uz kurieni metīsies investori. Nepatīkamā lieta, ko šobrīd prognozē un kas ir diezgan ciešā saistībā ar to līniju, ko mēs esam aktivizējuši, t.i. – ka nākošais burbulis būs alternatīvie enerģijas resursi. Negribu prognozēt, tomēr ir pietiekams iemesls padomāt par tām subsīdijām, kas tur šobrīd tiek “iegāztas”, ka tā tas varētu arī būt. Tālāk pāriešu pie revolūcijas otrā jautājuma “čto ģelaķ”, izlaidīšu pirmo “kto vinovat”. Lai mēs varētu kaut kādu valstisko plānošanu un valstisko regulēšanu pielietot un spirāli, par ko Oša kungs runāja, raut pušu, mums šobrīd jārisina divas ģenerālās problēmas. Pirmkārt – visas mūsu darbības šobrīd ir absolūti stohastiskas, gadījuma rakstura, atsevišķi nekoordinēti izklupieni. Ja mēs pagājušā gada beigās esam izsludinājuši ekonomikas attīstības plānu, tad par ekonomiku tur vispār nav neviena vārda. Šobrīd mums galvenais ir finananšu sistēmas glābšana, man trīs mēnešos radies iespaids, ka nevis tautsaimniecībai ir vajadzīgs finanšu sektors, bet otrādi. Ja runājam par prioritātēm, tad prioritātes nevar būt vertikālas un nav labu vai sliktu kokrūpniecību. Ir skaidrs, ka prioritātēm jābūt horizontālām, ka jābūt eksportspējīgam produktam, t.i. – produktam ar pievienotu vērtību, produktam, kas prasa mazus enerģijas ieguldījumus utt. Tam tā būtu jābūt, bet tas tā nav. Par Eiropas fondiem šobrīd runā visi, bet birokrātiju mēs nesamazinām, jo ierēdņi tam pretojas. Kad mēs sakām, ka šobrīd uzņēmējiem ir pieejami avansa maksājumi, tas nozīmē tikai to, ka bankas prasa, lai tikpat lielu summu iegulda depozītā kā garantiju. Cik garš, tik plats. Koki mums tagad intensīvi jāizcērt, lai nāk naudiņa iekšā, rezultātā pirmā kvartāla ienākumi no kokrūpniecības eksporta ir samazinājušies par vairāk nekā 50%, uzcēlies apaļkoku eksports, kuri izvesti 2,5 reizes vairāk, bet ieņemts 4% vairāk. Iet prom uz Lietuvu, kur savējo mežu vairs necērt. Otra problēma – mēs šobrīd “noēdam sēklas kartupeļus”. Mēs daudz runājam par izglītību un zinātni, kuru upurējam. Ko darīsim, kad recesija beigsies? Ko darīsim nākošā attīstības vilnī, ko Oša kungs zīmēja? Kas tad kāps tajā kalnā? Lielākā daļa no mums jau vairs ne. Mēs te esam aizmirsuši par veselību un medicīnu – ne jau slimie un vārgie cels ekonomiku. Mēs esam aizmirsuši par drošību, zinām, kas notiek uz ielām. Lai cilvēki te gribētu strādāt un viņiem nebūtu motivācija braukt prom, viņiem jābūt mājām, ģimenei, kultūras iespējām utt. Tātad ne tikai ekonomiskais forums, bet visas šīs jomas aptverošs forums būtu nepieciešams – saites, plāni, programmas, kas būtu jākoordinē, un galu galā – arī jāizpilda. Neiedomāsimies, ka iepriekšējo gadu plāni radās paši no sevis, ka tos izstrādāja ierēdņi. Akadēmiskās sabiedrības līdzdalība tur bija ļoti aktīva. Es aicinu akadēmisko sabiedrību atgriezties pie šī jautājuma – plāni ir jāstāda, Tirdzniecības un rūpniecības kameras šobrīd sastādītais plāns ir jau iekļauts valdības plānos, bet es nolasīšu divus citātus no šī plāna: “izglītības un zinātnes sistēma neveicina jaunu un inovatīvu produktu izstrādi Latvijas uzņēmumos”. Un – “izglītības un zinātnes sistēma nav orientēta uz sadarbības veicināšanu ar uzņēmējiem. Finansējumu no Inovāciju fonda var saņemt tikai uzņēmējs, nevis zinātniskas institūcijas, inovāciju centri u.tml., jo tie nav spējīgi inovāciju pārvērst produktā”. Es aicinu organizēt aktīvus mūsu piedāvājumus un plānus. Nobeigt gribu ar teicienu “Pagātnes vairs nav, bet nākotnes var arī nebūt.”  

V.Jākobsons, LZA goda loceklis.

Es gribētu runāt par pretējo tam, ar ko Karnīša kungs beidza savu uzstāšanos. Ja cilvēks negrib izvērtēt savu pagātni, tad gan viņam nākotnes nebūs. Mums tomēr sava pagātne ir jāizvērtē, un pagātne, ņemot vērā pēdējos iepriekšējos gadus, nemaz tik slikta nav. Negribu piekrist, ka mēs vispār runājam par “treknajiem” gadiem, jo tā ir sabiedrības maldināšana. No tiem nekāda labuma kopumā nebija, jo nekāda pievienotā vērtība Latvijā neradās. Tā ir mana dziļa pārliecība. Lai nonāktu nākošā ekonomikas ciklā, tad ir ļoti nopietni jādomā, ko īsti mēs darīsim. Konkrētas nostādnes, ko mēs darīsim, nav. Šodien Latvijā vairs neatjaunos tos lielos uzņēmumus, kas bija, varbūt arī nav vajadzīgs, jo nav šeit vajadzīgs tik daudz produkcijas pašiem, te nav tik daudz cilvēku. Ja mēs gribētu lielu ražošanu, būtu jāieved darbaspēks. Šodien vienīgā iespēja ir apvienoties tiem pašiem mazajiem uzņēmumiem. Mums nav lielu uzņēmumu, arī “Grindeks” ir zem Eiropas līmeņa vidējā uzņēmuma. Un tas ir viens no lielākajiem ražotājiem šodien Latvijā! Tiem pašiem mazajiem uzņēmumiem ir jārada kaut kas inovatīvs, jo pārdot kaut ko par tik augstu valūtu, kāds mums ir lats, par kuru mēs esam tā iecirtušies kaut kādas latviskas lepnības pēc, ir ļoti grūti. Aizbrauciet uz ārzemēm, uz “dārgām” valstīm, es nupat biju Zviedrijā, arī Anglijā – tur preces ir ~ 30% lētākas nekā Latvijā. Viņiem tāpat ir globālā krīze, bet tur cilvēki neko daudz nepārdzīvo. Būtībā lata devalvācija neko nedos, jo no paša sākuma, kad tika noteikts tik augsts lata kurss pret dolāru, visi ražotāji ļoti daudz zaudēja. Vienam gan gribu piekrist – kļūda bija, ka mēs pārāk strauji no pilnīgi centralizētas valsts pārvaldes visu palaidām pilnīgā brīvībā. Likās, ka tirgus ekonomika visu izdarīs pati. Nebūs tā, it sevišķi krīzes apstākļos. Ja tikai uz to orientēsimies, ja valsts daudzos jautājumos neņems aktīvu līdzdalību ekonomikas attīstībā, nekas mums neiznāks. Man liekas, ka gaismu tuneļa galā var redzēt, ja skatās pozitīvi un tā ir jāskatās, daudz kas ir atrisināms, bet ir nepieciešams radīt inovatīvus produktus. Kaut vai “Grindeks” attīstība – “Grindeks” būtībā balstās uz vienu inovatīvu produktu, un tas mazam uzņēmumam nav slikti. Tas ir inovatīvs produkts, tas ir jauns produkts, kurš ir eksportam piemērots. Ražot lētus produktus šodien mazā valstī ar diezgan lielām algām un mazu iekšējo tirgu nemaz nav vajadzīgs. Šeit ir daudz cilvēku, kuri strādā zinātnē, ja vēl varētu vienoties ar ražotājiem – atrast jaunus produktus. Bet tad nevar, kā līdz šim esam dalījuši Eiropas fondus – “katrai māsai pa vienam auskaram” –, ir jādod konkrētam produktam. Kas radies lauku tūrisma rezultātā – ir sacelti 18 000 viesu nami, kas faktiski ir privātmājas, un pēc piecu gadu Eiropas kontroles termiņa beigām tās vairs nebūs nekādas viesu mājas. Tās spēj uzņemt 5 –6 cilvēkus, bet vienā autobusā atbrauc 36 cilvēki. Ir vēl daudz iespēju, un ja U.Oša lekciju nolasītu Ministru kabinetam un Saeimai, varbūt saprastu, kā mūsu ekonomika ir jāattīsta.  

A.Buiķis, akadēmiķis.

Diezgan interesanti iznāk – vienā mēnesī būs pagājuši 20 gadi, kā mēs toreiz pēc Tautas frontes nodibināšanas nodibinājām Latvijas Zinātnieku savienību. Maija sākumā šajā pašā zālē mēs kā zinātnieki mēģinājām runāt par Latvijas attīstību, jo toreiz bija Latvijas Valsts veidošanās periods. Toreiz, gatavojot savu uzstāšanos, nāca ideja, ka ideāli būtu bijis Baltijai attīstīties kopā kā reģionam ap Baltijas jūru. Tas politiskā līmenī pavīdēja, bet iznācis tas nav. Ja mēs paskatāmies globāli, tad ir divas lietas – pirmais periods, kas bija no 1988. līdz 1993.gadam, kad ekonomikā bija tīri liberālais virziens, kad uzskatīja, ka tirgus visu nokārtos. Varbūt tur arī neko īpaši izdarīt nevarēja, jo līdz 1994.gadam šeit bija PSRS armija, tomēr tas bija pirmais perids, kad visas pasaules mērogā pēc “perestroikas” bija situācija, kad pasaule pret tām valstīm, kas ieguva neatkarību, bija ļoti labvēlīga. No otras puses, ja skatāmies no sabiedrības viedokļa, tad, runājot referenta jēdzienos, mēs bijām ļoti tālu no līdzsvara stāvokļa, ļoti atvērti ārējām ietekmēm. No sinerģētikas viedokļa, ja sistēma ir tālu no līdzsvara stāvokļa, tad patiesībā ir tā, ka nākotni nosaka šodiena. Tie ir tā saucamie atraktori, uz kuriem atrisinājumu var atrast, bet atkarībā no tā, uz kuru atrisinājumu mēs aiziesim, mūsu galapunkts ir jau noteikts. Patiesībā nākotne nosaka mūsu attīstību. Tādā nozīmē būtu drusciņ jāprecizē par cikliem – cikli ir tas, kas pēc tam realizējas. Bet patiesībā šajā lielajā brīvības stāvoklī pastāv vairāki varianti, un nav skaidrs, pa kuru sistēma aizies. 90.gadu sākumā es daudz tiku aicināts uz semināriem Eiropā, kuri vairāk bija domāti viņu cilvēkiem, 90.gadu vidū tika izdarīti kopējie politiskie lēmumi, ka šīs jaunās valstis kļūs par ES dalībvalstīm. Bet ES pieļāva vienu rupju kļūdu – es esmu lasījis vienu atklātā presē publicētu franču zinātnieka rakstu, ka tā būs milzīga kļūda, ja ES šīs jaunās valstis uztvers tikai kā savu ražojumu noieta tirgu. Diemžēl,tas arī notika. Tādēļ šobrīd jaunās dalībvalstis krīzi smagāk pārdzīvo. Kāda ir Latvijas lielākā problēma – jau deviņdesmitajos gados, kad es daudz lasīju lekcijas Vācijā, tur brīnījās, ka valsts naudas maiņu un alkohola tirdzniecību ir atdevusi pilnīgi privātās rokās, kaut valsts tur varētu milzīgu naudu nopelnīt. Tā ka uzskats, ka brīvais tirgus visu sakārtos, nenostrādāja. Ko mēs šobrīd kā zinātnieki varam darīt? Viena no neapstrīdamamām lietām būtu alternatīvās enerģijas. Otra ļoti nopietna lieta – mums kā mazai valstij jaunās lietas jāuztver ļoti ātri – pēdējos desmit gados ir ļoti nopietni pētījumi, kas nāk no Austrumu filozofijas, kā makrokosms un mikrokosms, un Krievijas zinātnieki, kas pētījumus veic ASV, ir pierādījuši, ka cilvēka DNS ļoti nopietni ietekmē naturālo pasauli. Sociālisma pamats, ka materiālisms ir noteicošais, būtībā ir apgāzts. Mani visvairāk ir lamājuši no zinātnieku vidus par to, ka es mēģināju diskusijas veidā asāk pacelt kādus jautājumus, lai tas materiālisms, kas ir zinātnē, nepārvēršas par konservatīvismu, kā tas Latvijā, diemžēl, notiek. Šeit jau tika ieskicētas dažas nianses, kas būtu jāņem vērā nākotnē.

I.Muižnieks, akadēmiķis.

Paldies par interesanto referātu un diskusijām. Tas rosina uz daudzām pārdomām, liek apzināties, ka krīze ir tas brīdis, kad var kaut ko izdarīt, jo vēlāk, ja paliks labāk, vairs negribēsies, ja sliktāk – nebūs kam to vairs darīt. Mēs šajā krīzes laikā esam daudz ko jaunu uzzinājuši. No Starptautiskā Valūtas fonda, no Pasaules bankas esam uzzinājuši, ka mums ir par daudz skolu, par daudz slimnīcu, par daudz ārstu un kā tikai vēl, mums vispār visa kā ir par daudz, droši vien ir arī par daudz parlamentāriešu, arī akadēmiķu droši vien. No Oša kunga dzirdējām uzstādījumu par lata vērtību, kas izraisīja diskusijas, bija uzstādījums arī par infrastruktūru. Oša kungs minēja, ka ieguldījumi infrastruktūrā kā drošākais variants ir ceļi un siltums. Tie ir labi aprēķināmi ieguldījumi, bet priekš kam mums tie ceļi, ja tie neved uz templi, kas mums NAPā ir uzzīmēts, bet plānu, kā tam tuvoties, mums neizdodas iedarbināt? Šai ziņā mums patlaban ir nelieli līdzekļi (daži simti miljonu) infrastruktūrai. Tie ir līdzekļi, kurus vajadzētu izlietot maksimāli efektīvi, un šeit mēs esam problēmas priekšā. Izglītības un zinātnes ministrijā ilgi diskutēsim, kā to izdarīt. Šodien augstskolu infrastruktūras saņēmējām ir jābūt tik un tik augstskolām, zinātnes infrastruktūras saņēmējām 72 zinātniskajām institūcijām, katrai institūcijai būs pa pāris simts tūkstošiem, saremontēsim logus un durvis, varbūt siltums mazāk izplūdīs, bet zinātnes no tā vairāk neradīsies. Te nu mēs esam vienas problēmas priekšā – pašreiz esošā mūsu pašu un arī ar ES palīdzību izveidotā struktūrfondu izlietošanas kārtība neatļauj mums pietiekami operatīvi pašiem mainīt šo struktūru un panākt, lai būtu koncentrācija. Zinātnes un augstskolu sektorā nepieciešams, lai mēs nevis 70 vietās uztaisām pa vienam trusītim būrītī, bet varbūt 10 vietās uztaisām tā, lai visi šie 70 dalībnieki no tā iegūtu labumu. Jautājums, kā mēs to varam atrisināt, ir jautājums par savstarpēju uzticēšanos, jo diemžēl, tā varbūt ir nacionālā psiholoģija, mēs esam viensētnieki pēc savas izcelšanās; tajā brīdī, kad mums jāsāk sadarboties, mēs sākam domāt par tuvāko nākotni un tuvāko apkārtni – savam institūtam vai savai laboratorijai – iegūstamo labumu. Ja labuma nebūs, arī nakotnes nebūs. Vajadzīgs izrāviens jaunu tehnoloģiju un jaunu konkurētspējīgu produktu radīšanā. No kurienes tie radīsies? ES struktūrfondu nosacījums gan par tehnoloģijām, gan par inovatīviem produktiem uzskata, ka mūsu zinātnieki un uzņēmēji ir spējīgi investēt uz priekšu pietiekami lielus līdzekļus, lai pēc tam gaidītu no tiem atdevi. Varbūt Eiropai 100 000 – 250 000 vai miljons gadā nav daudz, bet vai mūsu flagmanis “Grindeks” var atļauties investēt pētījumos miljonu gadā? Tādu jaunu tehnoloģiju izstrādē, kuras varbūt izdosies, varbūt nē? Nevar. ES struktūrfondi arī viņam to neatļauj. Ir vajadzīga mūsu valsts spēja atrast līdzekļus zinātnes vai zinātņietilpīgo produktu tehnoloģiju radīšanai nepieciešamās infrastruktūras izveidei. Vai tas būtu ciklotrons un līdzīgu kodolenerģētisko pētījumu veikšanai nepieciešamā infrastruktūra Salaspilī, vai tā būtu farmācijas izpētes nepieciešamā infrastruktūra Kleistos, vai tā būtu funkcionālās pārtikas un citu līdzīgu produktu radīšanai nepieciešamā infrastruktūra Jelgavā, tām ir jābūt valsts prioritātei, kur mēs radām šo platformu zinātnieku un ražotāju sadarbībai, nevis dažu sīku naudas plūsmu apmaiņas veidā, bet tiešām reālu inovatīvu produktu ražošanai nepieciešamās infrastruktūras veidā. Šādus līdzekļus no Eiropas mums nedabūt, tie jāmeklē pašiem, un atkal mēs nonākam pie savstarpējās uzticības problēmas. Tad, kad mēs runājam ar politiķiem, izņemot, protams, ar tiem, kas ir ar zinātni saistīti, pamatnostādne ir, ka zinātnieki tikai grib izspiest naudu. Kad runājam tautsaimniecības padomē par zinātnes attīstības jautājumiem, mēs dzirdam no rūpnieku asociācijām, ka 28 miljoni zinātnei jāņem nost, jo zinātnieki to iztērē nezin priekš kam. Mums nav savstarpējās komunikācijas platformas, kā to radīt, mēs runājam jau sen; acīmredzot nepieciešamas augsta līmeņa nevis formālas, bet darbojošās komisijas, kur nāk kopā gan zinātnieki, gan mūsu politiķi un tādā veidā varbūt rodas savstarpējā izpratne, kaut ilgās un grūtās pārrunās.