Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs

Nemanot aizritējuši desmit gadi, kopš Latvijā piešķir Cicerona un Mērfija balvas. Visus šos gadus man ir bijis uzticēts vadīt balvas žūrijas komisiju, tādēļ jubilejas reizē nebūs lieks atskats šo balvu vēsturē, dažu mazāk ievērotu vai piemirstu faktu atgādinājums, arī balvu koncepcijas pamatojums.

Pati ideja dzima Latvijas Universitātes Komunikāciju studiju nodaļā toreizējam docentam Miervaldim Mozeram un ap viņu pulcētiem studentiem (Mozers visus šos gadus ir bijis žūrijas atbildīgais sekretārs un galvenais balvu lietas “motors”). Sākumā bija domāts atrast labāko un sliktāko žurnālistu, iecerēta sadarbība ar Jūrmalas domi, pasniedzot balvu Pludmales svētkos. 1999.gadā iezīmējās vērienīgāks skatījums – Latvijas politikas un arvien lielāku ietekmi gūstošo reklāmu un sabiedrisko attiecību kampaņu izvērtējums.

Atcerēsimies, ka arī 1999.gads bija Latvijai kritisks. No vienas puses, bija finanšu krīzes laiks, kad Šķeles valdība pieņēma ļoti nepopulārus lēmumus (piem., noņēma pensijas strādājošiem), bija nelikumības privatizācijā, savtīgi mēģinājumi sagrābt īpašumus, ne visai veiksmīgs administratīvi teritoriālās reformas aizsākums; arvien biežāk izpaudās politiķu cinisms, sabiedrības viedokļa ignorēšana, trešās atmodas ideāli likās pazaudēti. No otras puses, šajā gadā aizsākās Latvijas reālā virzība uz Eiropas Savienību un NATO, kas īstenojās 2004.gadā. Vasarā par valsts prezidenti kļuva Vaira Vīķe–Freiberga, profesore, intelektuāle, trimdas latviete.

Šajā sutācijā M. Mozers un prof. Ā. Kleckins uzrunāja mani, toreiz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu, lai sarežģīto procesu izvērtēšanai piesaistītu arī Zinātņu akadēmiju, Latvijas intelektuālos spēkus, lai nedaudz mēģinātu harmonizēt politiku Latvijā, darītu to eiropeiskāku un demokrātiskāku.

Veiksmīgi izvēlēti bija balvu nosaukumi, kaut pirmajā mirklī tie šķiet pretenciozi un pat naivi. Cicerona vārds deva saistību ar seno Romu, Rietumeiropas civilizācijas un tiesību kultūras šūpuli, Mērfija vārds – ar Ameriku, tās novatorisko, pragmatisko, kritisko mentalitāti. Tīši neizvēlējāmies latviešu žurnālistu, sabiedrisko darbinieku uzvārdus balvas apzīmēšanai, lai uzsvērtu vispārcilvēciskus, pasaules kritērijus.

Marks Tullijs Cicerons (106. – 43.g. pr.Kr.dz.) dzīvoja pirms 2100 gadiem, bija izcils stilists, orators, runas izteiksmības meistars (kas īpaši svarīgi žurnālistam!), bet vienlaikus viņš bija arī ietekmīgs Romas republikas politiķis – senators, pat konsuls, kas izmisīgi mēģināja glābt brūkošo Romas aristokrātisko demokrātiju no bojāejas, laipojot, mēģinot vienot demokrātiju ar autoritārismu. Kapteinis Eduards Mērfijs bija amerikāņu militārās aviācijas inženieris 20.g.s. vidū, sarežģītu sistēmu veidotājs un analītiķis, daļēji mītiska, leģendāra personība, paradoksu meistars, kas asprātīgi skaidroja, kādēļ pretēji labam nodomam top slikts rezultāts. Viņam pierakstīto teicienu apokrifiska kolekcija dažādos variantos sakopota grāmatās. Jāpiebilst, ka piešķirot Mērfiju, nevēlējāmies cilvēku vai institūciju pazemot, “norakstīt”, bet norādīt uz būtiskām kļūdām, aplamu virzību vai neprasmi komunicēt, izteikt viedokli. Savukārt ar Ciceronu žūrija vēlējās rādīt, kādas personības un veikumi varētu būt atzinības vērti, sabiedrību saliedējoši, uz priekšu virzoši. Žūrijas spriedumā allaž tiek ņemts vērā arī sabiedrības balsojums internetā.

Pirmoreiz Cicerona balvu piešķīra un pasniedza 1999.gada 6. augustā īpašā ceremonijā Reiterna namā, toreizējā Žurnālistu savienības mītnē, kur līdz 2006.gadam notika arī turpmākās balvas pasniegšanas; kopš 2007.gada ceremonija notiek Zinātņu akadēmijas augstceltnē. Atceros, pirmajā reizē tika izvirzītas vairākas redzamu sabiedrisku darbinieku un politiķu kandidatūras ( E. Baldzēns, divi Bērziņi, V. Makarovs, E. Repše, G. Ulmanis), bet balvu saņēma nule prezidenta gaitas beigušais Guntis Ulmanis par prezidentūras tradīciju iedibināšanu Latvijā un toreizējais Rīgas mērs Andris Bērziņš par pašvaldības veiksmīgu vadīšanu sarežģītā situācijā. Par Mērfija kandidātiem bija izvirzīti Vilis Krištopāns un Ainārs Šlesers, taču žūrija šādu ierosinājumu noraidīja un šo antibalvu togad politiķiem nepiešķīra vispār.

Sākotnēji balvas piešķiršana bija drīzāk interns pasākums, taču kopš 2001. – 2002. g. tā piesaistīja plašsaziņas līdzekļu uzmanību, sāka kļūt populāra. To veicināja apstāklis, ka kopš 2001.gada balvas tika piešķirtas arī starptautiskajā politikā, turklāt ne tikai veiksmīgiem vēstniekiem (G. Veisam, A. Adālam, R. Čiličavam, A. Vinkum, E. Heroldam), bet arī valstsvīriem, kas sekmēja Latvijas neatkarības atzīšanu ( Islandes eksprezidentei V. Finbogadotirai 2001, Somijas prezidentei T. Halonenai 2004., Čehijas prezidentam V. Hāvelam 2002.), Baltijas valstu vienotību (V. Adamkum, T. Ilvesam un V. Vīķei – Freibergai, 2007). Piemetināsim, ka 2004.gadā Cicerona balvai tika nominēts ASV eksprezidents B. Klintons, bet 2005.gadā – prezidents Dž. Bušs, kurš togad viesojās Rīgā, taču balvu ne viens, ne otrs nesaņēma. Dž. Bušs interneta balsojumā vienlaikus bija nominēts arī Mērfija balvai, taču žūrija nepiešķira viņam arī to (toties 2008.g. Mērfiju piešķīra VFR ekskancleram G. Šrēderam). Šogad Cicerona balvu starptautiskajā politikā saņem veiksmīgais enerģētikas eirokomisārs no Latvijas Andris Piebalgs. Piebildīsim, ka pirmoreiz balvai politikā viņš bija nominēts jau 2004.gadā (reizē ar V. Birkavu, E. Repši, S. Kalnieti un A. Ķesteru), taču togad par Ciceronu nekļuva neviens no uzskaitītajiem politiķiem, bet balvu saņēma vienīgi Andris Jaunsleinis par ieguldījumu pašvaldību attīstībā. 2008.gadā balvu saņēma Jānis Peters par nopelniem trešās atmodas veicināšanā, bet 2009.gadā šai balvai nominēts pirmais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns un pazīstamais mecenāts Vilis Vītols.

Pieminēsim vēl dažus citus Cicerona balvas laureātus: bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu (2005), valsts kontrolieri Ingūnu Sudrabu (2008), reklāmu speciālistu Ēriku Stendzenieku (2004), uzņēmēju Vitāliju Gavrilovu (2000), žurnālistus Aidi Tomsonu (2003), Armandu Puči (2000), Nilu Ušakovu (2004), Lilitu Eglīti (2008), Baibu Strautmani (2001), tāpat pašvaldību darbiniekus Māri Kučinski (Valmiera), Ventu Kraukli (Valka), Mirdzu Apsīti (Palsmane), Jāni Dimitrijevu (Viesīte) un šogad – Leonīdu Salceviču (Jēkabpils).

No akadēmisko aprindu pārstāvjiem Cicerona balvu saņēmuši akadēmiķis Georgs Andrejevs (2003) par darbību starptautiskajā politikā, LZA korespondētājloceklis Tālis Tisenkopfs (2002) par Latvijas attīstības procesu objektīvu izvērtējumu ziņojumos ANO un LZA korespondētājlocekle Ina Druviete kā izglītības un zinātnes ministre par atbalstu zinātnei (2005).

Mērfija balvu izpelnījusies A. Šķēles 3.valdība (2000) un E. Repšes valdība (2003) par neprasmi uzrunāt sabiedrību, tāpat kādreizējais un arī tagadējais Daugavpils Domes priekšsēdētājs R. Eigims (2001), kā arī Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija (kas tobrīd aprūpēja arī veselības aizsardzību) par neveiksmēm nozarē un savu lēmumu neprasmīgiem skaidrojumiem. Šogad Mērfijam bija nominētas vairākas Latvijas pēdējo gadu valdības, taču galu galā nolēma antibalvu šogad nepiešķirt vispār, jo pelnījušas to būtu pārāk daudzas institūcijas Latvijā, ja ne vairums, un diemžēl pašreiz dzīvojam Mērfija zīmē.

Varbūt arī mūsu žūrija šajos gados ir bijusi pārāk bezzobaina, lai neteiktu gļēva, un arī mēs kaut nedaudz esam vainojami par dziļo krīzes bedri, kurā šobrīd iebrukusi Latvija. Diemžēl žūrijas darbu ir ierobežojusi pašas žūrijas locekļu nevienprātība, zināma vienpusība un arī princips, ka balvu piešķirot nedrīkstētu tieši un aktīvi iejaukties aktuālajā politikā, īpaši Saeimas un pašvaldību vēlēšanu reizēs. Žēl, ka nav atzīmēts vairāku politiķu un sabiedrisku darbinieku, kaut arī ļoti pretrunīgi vērtētu, pozitīvais veikums, bet no godam nopelnīto Mērfija balvu piešķiršanas žūrija – varbūt nedaudz oportūnistiski – ir vairījusies.

Taču mūsu princips ir bijis, ka Cicerona balvas saņēmējiem ir jābūt sabiedrības vienotājiem. Otrs princips – nevajadzētu radīt vienpusīgu, greizu, deformētu priekšstatu, ka Latvijā viss ir slikts, ģenerēt galēju pesimismu un agresiju sabiedrībā. Varbūt tieši tādēļ esam bijuši pārlieku saudzīgi. Jāatceras tomēr (un jāatceras vienmēr), ka bez Latvijas dubļiem ir arī Latvijas debesis, pat aiz šīsdienas melnās bedres būs gaiši horizonti.

Vērtējot pašu Ciceronu, kura vārdu nes balva, atradīsim viņa personībā un mūža gājumā daudz tāda, kas nebūt nav raksturojams kā ideāls. Tieši kā politiķis Cicerons ir izraisījis vēsturniekos visai dalītas emocijas. Vai Cicerons ir bijis pēdējais Romas republikānis, kura vārds ir brīvības sinonīms, vai bezprincipu politiķis, nemitīgs laipotājs? Vai viņš bijis liekulis politikā, materiālo labumu partijas piekritējs, gļēvs oportūnists? Vai cilvēks ar valstsvīra oreolu jeb slīpēta advokāta šauro, egoistisko redzesloku? Vai dižens stilists, vai mākslots, retorisks pļāpa, vai oriģināls domātājs jeb atdarinātājs, eklektiķis, kompilators? Tik griezīgi uzstāda jautājumus Cicerona darbības pētnieki (piem. T. Momsens, S. Utčenko), kas uzskata, ka šo neparasti pretrunīgo personību nevar raksturot viennozīmīgi un ārpus laikmeta.

Cicerona laikā bruka Romas republika un veidojās impērija, legalizēta, uz spēku balstīta diktatūra. Cicerona laikmets bija Jūlija Cēzara un Augusta Oktaviāna laikmets, šiem diktatoriem un nevis viņu oponentam Ciceronam par godu romieši devuši mēnešu nosaukumus “jūlijs” un “augusts”, kurus lietojam arī šodien. Ne visi zinās, ka sazvērnieku sadurtais Jūlijs Cēzars ir iesaucies: “Arī tu, draugs Brut!”, uz ko Bruts atsaucies: “Bet Cicerons!”, apelējot pie turpat klātesošā Cicerona kā Romas republikas simbola un sirdsapziņas, un varbūt tas ir bijis pēdējais, ko dzirdējis mirstošais Cēzars.

Tādēļ tie vēsturnieki, kas cildina Jūliju Cēzaru un viņa audžudēlu pirmo imperatoru Augustu, noniecina Ciceronu kā konformistu, kas liekuļojis, vērpis intrigas parlamentārisma stilā. Cicerons patiešām bija samērā zemas kārtas cilvēks aristokrātiskajā Romas senātā, kas te ienācis ar saviem advokāta divkosīgajiem paņēmieniem. Ciceronam pārmests arī, ka viņš pavēris ceļu jaunajam imperatoram Augustam, cildinot viņu, izceļot izglītota, tikumiska, autoritatīva, ideāla vadītāja (vir bonus) nepieciešamību republikā. Kad autoritārais triumvirāts ar Marku Antoniju priekšgalā sagrāba varu, Ciceronam kā vecās iekārtas simbolam vienam no pirmajiem piesprieda nāves sodu, ko pēc vilcināšanās akceptēja arī kādreiz Cicerona protežētais Augusts. Ciceronam nocirta galvu un labo roku, ar kuru viņš bija rakstījis savas kaismīgās runas pret tirāniju, izlika šīs “trofejas” Romas forumā publiskai apskatei. Aplūkot tās sanāca vairāk tautas nekā savulaik klausīties Cicerona runas, – melanholiski piebilst laikabiedrs – romiešu vēsturnieks.

Cicerons kā politiķis cieta sakāvi, un tā bija demokrātijas sakāve cīņā pret autoritārismu. Taču atcerēsimies, kā Ciceronu ir atestējis noslepkavotais (vai ar Cicerona netiešu līdzdalību?) Jūlijs Cēzars: “Viņa triumfs un lauri ir cildenāki nekā karavadoņa triumfs un lauri, jo tas, kas paplašinājis Romas garu, ir pārāks par to, kas paplašinājis Romas kundzības teritorijas”.

Tas viss liekas aktuāli arī šodien, pat Latvijas mērogā, runājot par demokrātiju un autoritārismu. Saprotams, Latvijai tā nav pamatproblēma; galvenais ir morālā krīze, vērtību krīze, ko pašreiz vēl jo īpaši pastiprina ekonomiskā, finanšu krīze un būtībā arī valsts turpmākās virzības izvēles krīze, tāpat kā krīze bija senajā Romā Cicerona, Jūlija Cēzara un Augusta laikmetā.

Savā ļoti būtiskajā traktātā “Par valsti” Cicerons izsakās, ka republikas sabrukuma cēlonis esot aristokrātijas (politiskās elites) morālā dekadence. Tikumība, taisnīgums ir labas valsts pārvaldes pamatnoteikums, valsts vadītājiem jābūt paraugam arī morāles ziņā. Romas valsti Cicerons salīdzināja ar smagi slimu cilvēku, kura dziedināšana jāuztic vienam labam ārstam, tāpat kā kuģa vadība vētras laikā jāuzņemas vienam cilvēkam. Tas pats notiekot arī valstī kritiskos un smagos brīžos, kad īpaši nepieciešama kārtu vienprātība (concordia ordinium), visu labo un apzinīgo pilsoņu (bonorum omnium) saskaņa. Vai šādas idejas piemērojamas arī mūsdienu Latvijai, neņemos spriest. Teorētiski to varētu akceptēt prāva mūsu sabiedrības daļa, tikai – ciktāl tās ir realizējamas, ja Saeima darbojas pēc veciem principiem, ar esošo Satversmi?

Šīs piezīmes varbūt ļauj apgalvot, ka Cicerona vārda izvēle balvai, ko piešķir arī politiķiem, ir bijusi samērā trāpīga, savā ziņā devusi pilsoniskuma, pilsoņa pienākumu apliecinājumu. Pamazām tā gūst zināmu, kaut ierobežotu prestižu sabiedrībā. Par balvu gan nevajadzētu runāt pārāk patētiski, pacilāti, augstā stilā, jo aizvadītajos 10 gados mūsu valsts virzība tomēr nav bijusi īsti radoša. Turklāt balva nav ne oficiāla, ne pārāk ietekmīga. Tādēļ to vajadzētu uztvert ar zināmu humoru, kā labi domātu mudinājumu un prāta rotaļu, kas tomēr rosina sabiedrisko domu, dara sabiedrību mazliet labāku, bet dzīvi – interesantāku.

Cicerona balva nu jau ir 20.gadsimta un aizvadītā gadu tūkstoša mantojums Latvijai, kas ienāk arī 21.gadsimta Latvijā, cerams, uz ilgāku palikšanu. Pirmās desmitgades apskata nobeigumā vēlos izteikt cerību, ka nākamajā desmitgadē Cicerona balvu saņems vēl vairāk labu, cienījamu cilvēku nekā iepriekšējā, ka Latvijā pamazām iesakņosies Cicerona principi par labu, pareizu valsts pārvaldi, par pilsoņu saskaņu un augstu ētiku, kas sapratīs, ka valsts ir visas sabiedrības lieta (res publica).