28.septembrī Latvijas Universitātes (LU) 90.gadadienas Senāta svinīgajā sēdē Valsts prezidentam Valdim Zatleram tika piešķirts LU goda biedra nosaukums.

Saņemot LU goda biedra diplomu, Valsts prezidents uzsvēra, ka cieņas un goda izrādīšana ir ļoti būtiska sabiedrībā. “Izrādot kādam cieņu, mēs paklanāmies viņa priekšā, bet, izrādot godu, mēs uzliekam arī pienākumu. Es godībā pateicos senatoriem par izrādīto godu un godprātīgi solos strādāt Latvijas Universitātes vārdā,” viņš apliecināja.

Atklājot īpašo Valsts prezidenta lekciju ciklu “Pasaules līderu lasījumi”, V.Zatlers atzīmēja, ka šī diena viņam ir trīskārši īpaša: “Man ir liels prieks būt ar Latvijas Universitāti tās 90.dzimšanas dienā. Man ir liels gods saņemt goda biedra nosaukumu, un man ir liels gandarījums Latvijas Universitātē tik īpašā dienā sākt prezidenta lekciju ciklu.”

Pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera uzaicinājuma lekciju ciklā “Pasaules līderu lasījumi” pirmais lekciju lasīja Pasaules ekonomikas foruma Davosā, Šveicē, dibinātājs un izpilddirektors profesors Klauss Švābs. Pirms lekcijas Valsts prezidents norādīja, ka viņam ir liels gods lekciju ciklu sākt ar Švāba kunga uzstāšanos, kurš pasauli centies padarīt labāku, veicinot diskusiju starp pasaules politiskajiem, biznesa, NVO un mediju līderiem Pasaules ekonomikas foruma ietvaros. “Švāba kungs ir viens no iedvesmojošākajiem cilvēkiem, ko esmu saticis,” atzina V.Zatlers.

Valsts prezidenta Valda Zatlera lekciju cikla “Pasaules līderu lasījumi” mērķis ir dot iespēju Latvijas akadēmiskajiem, inteliģences un mediju pārstāvjiem noklausīties dažādu nozaru, pasaulē ievērojamu personību lekcijas, kas var piedāvāt plašāku skatījumu par globāliem ekonomiskiem, politiskiem un sociāliem jautājumiem.

Valsts prezidenta preses dienests

Godātais Valsts prezidenta kungs, Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdētāja kungs, Latvijas universitātes rektora kungs, dāmas un kungi!

Jūtos ļoti pagodināts par iespēju būt kopā ar jums šajā ļoti īpašajā pasākumā. Sevišķi priecājos par iespēju atkal atrasties stimulējošā universitātes vidē, jo es pats profesora amatā strādāju 32 gadu garumā. Tāpat priecājos atkal būt Latvijā, un labi atceros pirmo reizi, kad apmeklēju Rīgu pagājušā gadsimta 90.gados – tieši pēc Berlīnes mūra krišanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Šodien vēlos aplūkot pārmaiņas, kādas notikušas laikā kopš manas pēdējās vizītes, padomājot arī par to, ka patlaban valsts risina ievērojamas globālas krīzes sekas. Šodien ļaudis Latvijā izjūt to, ko nozīmē piederēt Eiropai un tās vērtībām. Jā, Latvija ir maza valsts, taču tai ir ļoti nozīmīga loma, veicinot stipras Eiropas ideju. Tai jābūt Eiropai, kuras balss ir cienījama pat tad, kad mainās ģeopolitiskā un ģeoekonomiskā vide. Mēs vēlamies tādu Eiropu, kurā ir augsta līmeņa konkurējoša tautsaimniecība un kura rāda piemēru ar savu vērtību sistēmu un atbalstu sociālajai atbildībai.

Gandrīz pirms 40 gadiem es sarakstīju grāmatu, kas saucās “Moderna pārvalde mašīnbūves industrijai.” To izdeva 1971. gadā, un kopš tā laika grāmata kalpojusi kā filozofiskais pa-mats Pasaules ekonomikas forumam. Pirmā sapulce Davosā arī notika 1971.gadā, un tā radās no “ieinteresēto pušu teorijas,” (Stakeholders Theory) kura pirmo reizi tika aprakstīta minētajā grāmatā.

“Ieinteresēto pušu teorijas” pamatā ir doma, ka uzņēmums ir sociāla kopiena ar vairākām šādām pusēm. Tās ir sabiedrības grupas, kas ir tieši vai netieši saistītas ar attiecīgo uzņēmumu un ir atkarīgas no tā veiksmes un izaugsmes. Protams, runa ir par akcionāriem, kā arī par kreditoriem, taču arī par darbiniekiem, patērētājiem, piegādātājiem, valsti un it īpaši kopienu, kurā uzņēmums darbojas. Arī tās visas ir ieinteresētas puses.

Mērķis Davosas sapulcei ir radīt platformu, kurā uzņēmumu vadītāji var tikties ar ieinteresētajām pusēm un pārrunāt savu kopējo atbildību. “Ieinteresēto pušu teorijas” pamatā ir pārliecība, ka uzņēmuma augstākās vadības pārstāvji darbojas kā uzticības personas visām ieinteresētajām pusēm, ne tikai akcionāriem vien. Dzīvē tas izpaužas tā, ka uzņēmuma vadībai ir jāapmierina un jāsaskaņo nereti pretējas ieinteresēto pušu gaidas un vēlmes pēc iespējas labākā veidā.

Tas nozīmē, ka brīdī, kad uzņēmuma vadība pieņem lēmumu, galvenajai vadlīnijai šajā procesā jābūt uzņēmuma ilgtspējīgai veiksmei. Visām ieinteresētajām pusēm jāsaprot, ka galvenā nepieciešamība visiem pēc kārtas ir uzņēmuma nepārtrauktā un ilgtermiņa izaugsme. Atšķirība starp “ieinteresēto pušu teoriju” un akcionāru teoriju ir visai ievērojama, taču šī atšķirība praktiskā menedžmenta līmenī ir visai šaura, ja vien uzņēmumam ir akcionāru struktūra, kuras mērķis ir ilgtermiņā tam pievienot papildu vērtību.

Tomēr atšķirības starp “ieinteresēto pušu teoriju” un akcionāru teoriju kļūst arvien redzamākas, jo bieži vien pēdējā laikā akcionāri domājuši vien par īstermiņa peļņu, un to daļēji nodrošinājuši jauni finanšu instrumenti, piemēram, riska ieguldījumu fondi.

“Ieinteresēto pušu teorija” būtu izmantojama ne vien uzņēmumu gadījumā, to var attiecināt arī uz jebkuru sociālo organizāciju, kurai ir kopējs mērķis. Teorijas pamatā ir doma, ka katra persona ir iekļauta sabiedriskā kopienā, kurā kopējo labumu var veidot tikai ar visu dalībnieku piedalīšanos.

Kopienas centrā ir vēlme sadarboties, un katra persona apzinās ne vien savas tiesības, bet arī savu atbildību. Šajā kontekstā kopējā labuma veicināšana ir tikpat svarīga, kā prasības, kādas individuālai personai ir pret sabiedrību.

Pēdējo gadu laikā esam redzējuši, kā šī vēlme sadarboties pakāpeniski, bet arvien ātrāk samazinās. Tas ir redzams ne vien uzņēmējdarbībā, bet arī politikā un citās jomās. Sabiedrisko vērtību erozija acīmredzot ir progresējusi visai tālu uzņēmējdarbības vidē, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc patlaban mēs piedzīvojam ekonomisku krīzi un tās sekas.

politiskiem un sociāliem jautājumiem.

Pēdējo gadu laikā uzņēmumi ir mainījušies, to darbības centrā vairs nav mērķis, bet gan funkcijas un funkcijas vien. Kādreiz uzņēmuma mērķis bija piedāvāt produktus un pakalpojumus, kuras kalpoja kopējam labumam sabiedrībā. Tagad uzņēmumu filozofija ir tīri funkcionāla. Mērķis ir visīsākajā laika posmā iegūt vislielāko peļņu, lai tieši akcionāriem radītu vislielāko vērtību.

Šīs pārmaiņas bieži vien bijušas liegas, bet to pamatā bijusi lielāka konkurence cīņā par tirgiem, precēm, pakalpojumiem un resursiem. Neviens nevar apšaubīt faktu, ka globalizācija cilvēku miljoniem ir paaugstinājusi dzīves standartus, taču tajā pašā laikā esam piedzīvojuši pieaugošu komercializāciju tandēmā ar vērtību izzušanu. Šādi pazūd uzņēmuma sākotnējā kopienas funkcija.

Uzņēmums vairs nav organiska kopiena, mūsdienās to uzskata par funkcionālu peļņu radošu aparātu, kurā visas sastāvdaļas, kuras neveic savu darbu, var tikt atvietotas – menedžeri, darbinieki, produkti, uzņēmuma atrašanās vieta. Tas visskaidrāk bijis redzams finanšu sektorā, kur labākajā gadījumā firmām ir tikai netieša saite ar uzņēmumu sākotnējo mērķi – radīt substantīvu un patiesu vērtību.

Nav šaubu, ka šī jaunā un tikai komerciālā funkcija nozīmē eroziju tajās īpašībās, kādas citādi ir veiksmīgas kopienas pa-matā. Nevaram gaidīt neko citu, kā savtīgu domāšanu un rīcību no indivīda, kurš zina, ka viņu var aizvietot jebkurā laikā. Šajā vienīgi funkcionālā vidē nav īpaši daudz domas par godīgumu. Šādā vidē katrs cilvēks palīdz pats sev – piemēram, nodrošinot sev milzīgas prēmijas. Darba pamatā ir savtīgums un apziņa, ka mūsdienās tā skaitās pasaules labākā prakse.

Šajā jaunajā pasaulē nav arī vietas lojalitātei. Savu savtīgo interešu likšana pirmajā vietā ne vien bojā biznesa vidi, bet arī nopietni apdraud valstu un globālās sabiedrības ilgtermiņa politisko un sociālo labklājību. Ja tas tā turpināsies, mēs vairs nevarēsim spert tos soļus, piemēram, kas nepieciešami, lai pasargātu savus bērnus un mazbērnus no ekoloģiskas katastrofas. Mēs zinām, ka jāreformē sociālās un veselības aprūpes sistēma, taču neesam gatavi akceptēt upurēšanos, kas tāpēc būs vajadzīga.

Pasauli vairs nevada pārliecība par atbildību sabiedrības priekšā. Tā vietā mums tagad ir individualizēta domāšana, kurā sabiedrība, valsts, uzņēmumi un pati vide tiek uzskatīta par resursu, kas apmierina individuālas vajadzības. Tas, ko kādreiz saucām par sociālo tirgus ekonomiku, līdz ar to kļūst iztukšots.

Starp citu, tas ir tikai dabiski, ka konkurējošā vidē, kurā galvenais ir apmierināt individuālas prasības, jebkuras preces vērtība, vai runa būtu par luksus precēm vai nekustamo īpašumu, vairs nav atkarīga no radošuma un ražošanas izmaksām, bet gan no attiecīgā objekta prestiža.

Ir saprotams, ka alkatība un skaudība kļūst par motivējošajiem faktoriem, jo sociālas atpazīstamības pamatā vairs nav jautājums par to, kāda vērtība radīta sabiedrībai. Tā vietā mums ir statusa simboli, kuri demonstrē, ka cilvēkam ir bijusi sevišķi liela veiksme konkurencē par to, kuram vislabāk izdosies apmierināt savas vajadzības un tāpēc gūt atzinību.

Pašreizējā krīze uzskatāma par brīdinājumu. Mums ir fundamentāli jāpārdomā tas, kā mēs attīstām morāles un ētikas normas, kā arī regulējošos mehānismus, kuri ir mūsu tautsaimniecības, politikas un globālo savstarpējo saišu pamatā. Mums jāizstrādā jaunas koncepcijas, ja tādas izrādās esam vajadzīgas. Cilvēce izniekos šo iespēju, ja krīzi mēs uztversim tikai kā ļaunu sapni, it īpaši tagad, kad pamanām pirmos uzlabojumus banku akciju cenās un ceturkšņa peļņā (kā arī, protams, attiecīgajās prēmijās). Jāatzīst, ka tie ir vienīgi finansiāli faktori.

Ja mēs krīzi neizmantosim, lai visu pārdomātu, izstrādātu un celtu no jauna, tas skaidri pierādīs, cik ļoti mēs esam pakļāvušies maldīgai ekonomiskai domāšanai un esam izvēlējušies ignorēt krīzes patiesos upurus – tos daudzos miljonus cilvēku, kuri ir zaudējuši darbu, māju vai abus divus.

Kā mums būtu jārīkojas? Vaimanāt par pazudušo pasauli un vēlēties to atjaunot – tā būtu ilūzija. Pēdējo pāris gadu laikā tomēr esam pieredzējuši pārāk lielas fundamentālas pārmaiņas. Globalizācija nav novēršama. Inovācijas informācijas un komunikāciju vidē veicina individualizāciju, taču tajā pašā laikā tās ir savienojušas pasauli pilnīgi nepieredzētā līmenī. Neformālas sociālo tīklu struktūras arvien vairāk papildina un, jā, arī reizēm aizvieto formālas organizācijas.

Tradicionālo kopienu vietā veidojas “virtuālas kopienas,” piemēram, Facebook. Jaunā mediju vide tādā portālā, kā YouTube, ļauj neskaitāmiem cilvēkiem citus iesaistīt savās interesēs un pārdomās. Pasaulē patlaban no jauna tiek celta cilvēku apziņa.