17. septembrī notika Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde, kurā LZS padomes priekšsēdētājs I. Kalviņš informēja par apturētajām valsts finansētajām programmām. Šķiet, ka 2010. gada 1. janvārī nebūs ne bāzes finansējuma, ne valsts programmu, ne LZP grantu, ne ES programmu, kurām nepieciešams līdzfinansējums. Kas paliks? Jau šobrīd Latvijā augstskolās strādā mazāk zinātniskā personāla uz 23 000 studentiem nekā vidēji Eiropā.

Par augstskolām. Skaidrs, ka Latvijā nav un nebūs tik daudz mācībspēku, lai varētu pabarot 18 valsts augstskolas plus privātās augstskolas, tādēļ pasniedzēji kursē no lekcijas uz lekciju pa visu Rīgu. Tas, ka 12 augstskolām 5 gadu laikā nav nevienas zinātniskas publikācijas, norāda uz pasniedzēju zemo līmeni un augstskolu reformu nepieciešamību. Šobrīd tiek diskutēts par trim modeļiem:

1. modelis – viena universitāte ar filiālēm; 2. modelis – trīs nozaru universitātes (LU, Lauksaimniecības un Tehniskā universitāte); 3. modelis – piecas reģionālās augstskolas (Rīgā u.c.). Šajā reformu projektā zinātne pagaidām vispār netiek pieminēta, kaut gan, pie-mēram, OSI ir labākā aparatūra studentu apmācībai. Pēc I. Kalviņa domām, jābūt vēl 4. modelim – universitāte ar savu zinātni un Maksa Planka tipa institūtu sistēma ar lietišķiem pētījumiem un zinātnes novešanu līdz ražošanai. Vēl ir iespēja definēt arī nacionālos zinātnes centrus. Par visiem šiem jautājumiem LZS valdei jāizstrādā savs projekts,ar kuru iepazīstināt LZS padomi, lai pieņemtu dokumentu, ko iesniegt Izglītības un zinātnes ministrijai.

Valdes locekļi izteica savas domas par aplūkojamo jautājumu. Jaunuzņemto studentu skaits valsts iestādēs samazinājies par 20 %, bet privātajās – par 50 %, arī ar šo tendenci ir jārēķinās, plānojot augstākās izglītības reformu. R. Bebre piekrita, ka speciālajās augstskolās varētu sakoncentrēt labākos mācībspēkus un izvairīties no dublējošām studiju programmām, bet ko darīt ar pedagoģiju? To nevar koncentrēt tikai Latvijas Universitātē, jo tā ne mazāk nepieciešama reģionālajās augstkolās. Diez vai ir racionāli visus pedagoģijas studentus dzīt no Latgales un Kurzemes studēt uz Rīgu, kur dzīve ir daudz dārgāka. I.Šmelds uzsvēra reģionālo univeritāšu nozīmi, lai uzturētu zinātnes inteliģences līmeni reģionā. Viens no variantiem varētu būt, ka valsts finansē studiju programmas vienā konkrētā specialitātē vienā konkrētā augstskolā, piemēram, politoloģiju vai socioloģiju. Kā domā U. Grāvītis, valsts var izlemt, kurai augstskolai pasūtīt vajadzīgos speciālistus.

R. Bebre iepazīstināja ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Kreativitātes zinātniskā institūta rīkoto 14. starptautisko kreativitātes konferenci, kas Eiropā izsludinātā Kreativitātes un inovāciju gada ietvaros tiek rīkota kopā ar Latvijas Zinātnieku savienību un Starptautisko kreatoloģijas zinātnisko centru 2009. gada 6. – 7. novembrī. 6. novembrī konferences atklāšana un pirmā darba diena notiks Latvijas Zinātņu akadēmijā, bet 7. novembrī – Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā Rīgā, Imantas 7. līnijā 1. Informācija un dalībnieku anketa atrodama: www.rpiva.lv.

28. septembrī notika vēl viena Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde, kurā iepazinās ar U. Grāvīša LZS valdes uzdevumā izstrādāto un Sporta pedagoģijas akadēmijā ar kolēģiem apspriesto Latvijas augstākās izglītības institucionālās sistēmas reformas projektu ar mērķi nodrošināt Latvijas augstākās izglītības ilgtspēju, kvalitāti un konkurētspēju. Reformas princips – koncentrācija pēc nozaru un pēc reģionālā principa, veidojot visu līmeņu augstākās izglītības un zinātnes apvienību (konsorciju), pagaidām nemainot esošo 6 universitāšu un 14 valsts augstskolu juridisko statusu līdz Ministru kabineta 2009. gada 11. augustā akceptētā Latvijas Universitātes attīstības projekta realizācijai – Akadēmiskā centra izveidei Torņkalnā, kam valsts atvēlējusi 62508 m² zemes. Augstskolu globalizācija, apvienojot tās vienā universitātē – statusa nomaiņa, reģistrācija un dokumentu nomaiņa vien prasīs miljonus. “Visā pasaulē cīnās pret globalizāciju, bet mēs to darām. Tā kā nevaram pieķerties klāt privātajām augstskolām, mēs ķeramies klāt valsts augstskolām, bet nav jēgas reformēt reformu dēļ. Pamatkritērijiem jābūt kvalitātei un ekonomiskumam.” Latvijas Universitāšu (augstskolu) konsorcijā iekļaujas valsts augstskolas, parakstot kopēju augstākās izglītības konsorcija līgumu, kurā norādīta katras augstskolas loma (darbība) konsorcijā. Nepieciešams aktivizēt starpaugstskolu un augstskolu & zinātnisko institūtu sadarbību. Kopējo konsorcija pārraudzību uzdot Augstākās izglītības padomei, bet līgumu ar visām augstskolām un AIP paraksta Izglītības un zinātnes ministrija, kas prezentē Latvijas Universitāšu (augstskolu) konsorciju starptautiskā mērogā kā vienotu Latvijas augstākās izglītības telpu.

Ko ar šo reformu iegūstam? Vispirms, būtisku “kritiskās masas” pieaugumu starptautiskā aspektā, prezentējot Latvijas augstāko izglītību. Tad – reģionālās identitātes un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu, jo mākslas, mūzikas un sporta augstskolas Latvijā darbojas jau 90 gadu un diez vai tās vajadzētu iekļaut Latvijas Universitātē. Notiktu resursu koncentrācija nozaru kontekstā un skaidrāks pārskats par nozaru attīstību, turklāt šāda reforma neprasītu ievērojamus līdzekļus tās realizācijai.

LZS valdes locekļi atzinīgi izteicās par vairākiem šī projekta aspektiem, it īpaši par augstskolu saglabāšanu reģionos, kas tur nodrošina jaunu cilvēku klātbūtni, nevis viņu aizplūšanu uz galvaspilsētu. (Apgalvojums, ka Latvijas Universitāte salīdzinājumā ar daudzām pasaules universitātēm skaitliski ir pārāk maza, tādēļ tā mehāniski jāpadara lielāka, inkorporējot jeb anektējot citas augstskolas, neiztur kritiku, jo arī Rīga, salīdzinot ar daudzām citām lielpilsētām, ir ļoti maza, bet vai tādēļ mēs visu Latviju nosauksim par Rīgu?) Tika izteikts viedoklis, ka reģionālo augstskolu zinātniskā potenciāla pastiprināšanai būtu vēlams tām izdalīt doktorantu kvotas, kā arī daži citi priekšlikumi.

LZS valde nolēma iepazīties ar Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) izstrādāto skolotāju streika programmu un ierosināt LZS padomei atbalstīt (vai likt priekšā ierakstīt tajā) prasības, kas attiecināmas uz zinātnes finansējumu, jo tikai, ejot kopā ar izglītības darbiniekiem, var cerēt uz to, ka zinātnieku balss tiks uzklausīta. Latvijas Zinātnieku savienības padomes sēde notiks 2009. gada 5. oktobrī plkst. 16.00.