Nu vai nav brīnumzeme, ja tās iedzīvotāji, Alise & Bazilio bankas mudināti, stāda svešu naudu Brīnumu laukā (nekustāmajos īpašumos), saka kreks, feks, peks un cer kļūt stāvus bagāti? Daži, tie pirmie un izmanīgākie, arī kļūst, bet lielajam vairumam kreks, feks, peks nes nevis svētību, bet kredītsaistības. Taču ne jau par tādu Brīnumu lauku un brīnumzemi stāsta jauniznākusī DABA UN VĒSTURE 2010, bet gan par tiem brīnumiem, kuri reāli, nevis iluzori, pastāv mūsu pašu zemītē.  Vispirms jau brīnums ir tas, ka DABA UN VĒSTURE , tas pats Dabas un vēstures kalendārs, vispār ir iznācis, jo pastāvošā situācija nav grāmatizdevējiem labvēlīga. Tātad, pirmais brīnums ir tas, ka izdevniecība “Zinātne” padevās rakstītgribētāju spiedienam un nolēma riskēt. Ne mazo lomu nospēlēja arī tas, ka šī jau ir 49. Grāmatiņa pēc kārtas un līdz 50. tā kā būtu jānonāk.

 

Otrais brīnums ir tas, ka pēc teju 20 tirgus ekonomikā nodzīvotiem gadiem, kad tikām radināti pie tā, ka viss maksā tik, cik maksā, arī uzrakstītais, autori piedāvāja savus gara darbus bez maksas, atceroties laikus, kad Latvijas dabas aizsardzība un vēstures izzināšana bija nevardarbīgā protesta forma padomju režīmam un īstena latvieša goda lieta. Trešais brīnums būs tad, ja jūs, godājamie lasītāji, šo grāmatiņu iegādāsieties.

Ko tad jūs tajā atradīsiet? 11 neparastus tehnikas objektus, tādus kā dzelzceļa tiltu pār Abavu pie Sātiem, kas nekad ne uz kurieni nav vedis, Strenču ūdensskursteni, Jersikas pareizticīgo baznīcu, kas ir vienīgā metāla “ceļojošā” baznīca Latvijā un viena no sešām metāla baznīcām pasaulē.

Uzzināsiet, kā tagadējās Līgatnes apkārtnē leduslaikmetā, pirms apmēram 14 – 15 tūkstošiem gadu nokrita prāvs akmens meteorīts un kā pie šī slēdziena ar kriminālizmeklētāja cienīgu intuīciju un neatlaidību nonāca raksta autors Imants Jurģītis.

Vai senajiemlatviešiem bija pazīstams “mūžīgais kalendārs”? Uz šo jautājumu mēģina atbildēt arhitekte Ināra Heinrihsone.

Gūtmaņalas sienās pats vecākais “autogrāfs” esot datēts ar 1564. gadu. “Uzrakstu skrāpēšana uz klintīm: vandalisms vai tradīcija?” jautā Sandis Laime.

“Cēsu pilsdrupās slēpjoties milzu bagātības” – tādu “pīli” 1927. gada 27. augustā palaida “Cēsu Avīze”. Tās pats savām acīm redzējis Rīgas aptiekāra Grīnberga dēls. Tas ierosināja Pieminekļu valdei sākt Cēsu pilsdrupās izrakumus. Tiesa, par 50 000 rubļu lielu galvojumu, ko Grīnberga tēvs arī iemaksājis. Lasiet Gunas Rukšānes “Cēsu rajona piļu un muižu brīnumi”.

“Misiņa bibliotēka bija, ir un būs”, bibliotēkas 125 gadu jubilejas sakarā raksta Velga Kince. Akadēmiskās bibliotēkas, kuras paspārnē atradās “misiņi”, vairs nav, tā pievienota Latvijas Universitātei...