LETONIKAS III KONGRESS  Jānis Stradiņš LATVIJAS INTELEKTUĀLĀS UN POLITISKĀS ELITES IZVEIDOŠANĀS: PROBLĒMAS UN PRETRUNAS*  Latvijas valstiskuma 90 gadi pērn ir nosvinēti, nupat atzīmējām Latvijas Universitātes dibināšanas 90 gadus. Šodien ierasti vairāk runājam par negācijām un pat akadēmiskajā vidē izskan balsis, kas apšauba Latvijas neatkarības pamatotību, jo “nācijas intelektuālais potenciāls ir nepietiekams savas valsts pārvaldīšanai” (plakāts piketā pie ES misijas 2009. g. oktobrī). Tādēļ letonistikas pētījumos gribētos rast akadēmisku atbildi jautājumam, kādā veidā vēsturiski samērā īsā

laika posmā – 150 gados – latviešu nācija no anonīmas, starptautiski maz ievērotas Krievijas impērijas Rītjūras guberņu zemnieku kārtas ir spējusi pacelties līdz Eiropas Savienības – augsta prestiža nāciju saimes – pilntiesīga locekļa statusam, kas ļāvis latviešiem izcīnīt savu suverēnu valsti, jo tā nebūt nav visu, pat skaitliski prāvāku nāciju prerogatīva. Un arī uz jautājumu, kas Latvijas un latviešu situāciju šajā Eiropas nāciju Olimpā nupat darījusi ļodzīgu, tā kā pat izteikta doma (britu žurnālists E. Lūkass), ka pēc pašreizējās krīzes pārvarēšanas Latvija varētu kļūt par pabērnu, pelnrušķīti Baltijā, kur iedzīvotāju ienākumu līmenis vēl daudzus gadus tālu atpaliktu no kaimiņu Igaunijas.

Var sacīt: Latvijas valsti radīja labvēlīga konstelācija, vēsturisku sakritību kopums gan 1918., gan 1991. gadā. 1. pasaules karā sagruva gan Krievijas, gan Vācijas impērija, boļševiku uzvara lika sarosīties neizlēmīgajai latviešu pilsonībai un mazliet vēlāk arī nācijas vairākumam iesaistīties cīņā par neatkarīgu Latviju. Taču valsti nevarētu radīt, ja latviešiem jau cara Krievijas apstākļos nebūtu bijuši savi speciālisti valsts jaunrades darbam – juristi, tautsaimnieki, ārsti, inženieri, skolotāji, humanitāro nozaru darbinieki, arī potenciāli zinātnieki, valstsvīri, diplomāti, citu nozaru lietpratēji, ja nebūtu savas vidusšķiras, pilsonības, savas nacionālās inteliģences. Tieši šī pilsonība, inteliģence, nacionālā elite jau z i n ā m ā m ē r ā pastāvēja, un tas bija viens no nākamās Latvijas nacionālās neatkarības un arī modernas akadēmiskas vides, Latvijas Univeristātes (LU ) tapšanas būtiskiem priekšnoteikumiem. To pašu varētu sacīt arī par latviešu inteliģenci padomju režīma pēdējā posmā, pirms “trešās atmodas”.

Kas ir elite? Plašākā izpratnē tā ir sabiedrības izlase, sabiedrības locekļi ar lielākajiem sasniegumiem un spējām savā profesionālajā nozarē vai sociālajā grupā. Sabiedrību vispār veido divu kategoriju cilvēki – tie, kas valda, un tie, kurus valda. Pirmā grupa, skaitliski neliela, monopolizē varu un/vai sociālo ietekmi. Otra grupa – lielumlielais vairākums, kas vismaz demokrātiskā iekārtā virza un kontrolē pirmo, iespējams, gan tikai šķietami. Elites locekļi nāk no sabiedrības augstākajiem slāņiem, arī no vidusšķiras, parasti no priviliģētām ģimenēm, ir guvuši labu vai elitāru izglītību prestižā profesijā (piemēram, juristi, tautsaimnieki), mācījušies elitārās skolās, kur guvuši ne tikai izglītību, bet arī sakarus. Pašreizējā Latvijā par politisko eliti runā vairāk ar īgnumu, ironiju, kritizē tās nekompetenci, alkatību, savtīgumu, patriotisma trūkumu. Pēdējos mēnešos kritiku, varbūt daļēji pamatotu, izpelnās arī latviešu akadēmiskā inteliģence, kas sevi itin kā pozicionējusi pēdējā vietā starp Baltijas valstīm

– vismazākā starptautiskā atpazīstamība, vāja citējamība, maz patentu, vecišķums, konservatīvisms, neprasme koncentrēties perspektīvākajos virzienos, neprasme panākt adekvātu valsts finansējumu zinātnei, trūkumu pilna augstākā izglītība Latvijā. Vārdu sakot, kāda valsts, tāda zinātne.

Un te nu izvirzās jautājums, vai mūsu saimnieciskā, finansiālā, intelektuālā krīze, arī vērtību krīze ir realitāte vai šķitums, vai to izraisījuši ārējie apstākļi, vai varas elites hroniska neprasme, impotence, korumpētība, negausība, kļūdaina stratēģija, vai smagais vēsturiskais mantojums (700 vācu kundzības gadi, padomju okupācijas mantojums?), vai pat kādas latviešu nācijai piemītošas negatīvas īpatnības, kas tai traucē izveidot adekvātu eliti. Tie ir smagi un būtiski jautājumi, uz kuriem mums pašiem sev jāatbild. Atbildēt uz tiem pilnībā, saprotams, nespēju, un pat ja plašākā apcerē kādas cēloņsakarības tiktu atsegtas, tās būtu, bez šaubām, subjektīvas. Taču ļoti svarīgi ir izprast mūsu, latviešu nacionālās elites veidošanās vēsturi, salīdzināt pirmo neatkarības posmu (1920–1940) ar tagadējo (pēc 1990.g.), kādas ir bijušas sakritības, kādas atšķirības. Manuprāt, vispirms jāmeklē pozitīvais, taču pārlieku neidealizējot sasniegumus, nevairoties, ja tas ir nepieciešams no veselīgas nacionālas paškritikas.

Līdz 1917. gadam tagadējā Latvija attīstījās Krievijas impērijas sastāvā, taču attīstījās specifiski – Baltijas guberņu vietējo eliti zem cara sceptera, guberņas krievu ierēdņiem veidoja vietējie vācieši – muižnieki, namnieki pilsētās, literāti (mācītāji, ārsti, juristi, ierēdņi), arī fabrikanti, uzņēmēji, inženieri. Vietējo pārvaldi veidoja pēc kārtu pārstāvības principa, nedalīti dominēja Baltijas vācu elite, vācu valoda. Latviešiem šajā elitē nebija vietas, kaut arī jau 1897. g. tag. Latvijā bija 68,3% latviešu, 12,0% krievu, 6,2% vāciešu, 7,4% ebreju, 3,4% poļu.

Latvieši joprojām pārsvarā piederēja zemnieku kārtai, dzīvoja laukos, un pat pēc dzimtbūšanas atcelšanas (Kurzemē un Vidzemē jau 1817.–1819.g.) nevarēja runāt par latviešu eliti – ne par ekonomisko, ne par intelektuālo, kur nu vēl par politisko (pat Baltijas vācieši cara patvaldības apstākļos labākajā gadījumā bija “Landespolitiker”, tie darbojās guberņas līmeņa landtāgos un pilsētu pārvaldē). Uz latviešu intelektuālo pārstāvniecību pretendēja baltvācu izcelsmes t.s. literāti – mācītāji, ārsti, ierēdņi, no kuru vides nāca arī tādi izcili letofili kā Stenderi, Vatsons, Bīlenšteins. Polemikā starp Kronvaldu Ati un anonīmu vācbaltiešu liberālu (!) žurnālistu (R. G. Keihelu ?) 1871. g. avīzē “Zeitung für Stadt und Land” pēdējais deklarēja: “Alojas katrs, kas būdams augsti mācīts, tomēr saucas par latvieti, jo viņš patiesībā jau sen ir pārgājis tās kultūras dzīvē, kas viņu audzinājusi. Būt reizē latvietim un reizē izglītotam cilvēkam nav iespējams, jo nav īpašas latviešu izglītības”. Tātad “Ein gebildeter Lette ist ein Unding”. Bija atsevišķi latviešu uzņēmēji, veikli amatnieki, tirgotāji, kas jau 18.gs. cīnījās par savām tiesībām (Šteinhaueri), no šo latviešu vides bija cēlies pirmais latviešu ārsts, aptiekārs, dabzinātnieks D. H. Grindelis, taču pirmie akadēmiski izglītotie latvieši vai nu pārvācojās vai arī pārkrievojās.

Tiesa, 19.gs. pirmajā pusē, Nikolaja I laikā latviešiem jau bija sava elite – skolotāji, skrīveri, krodznieki, pagasta un muižu ierēdņi, mācītāji, lielākoties bez akadēmiskas izglītības, kuri parasti palika savas vides, savas sociālās grupas locekļi (A. Leitāns, A. Līventāls, J. Ruģēns, K. O. Lepevičs, arī J. Cimze, K. Biezbārdis, A. Kronvalds u.c.), taču tautas brāļiem deva garīgus orientierus.

Latviešu intelektuālā elite sāka veidoties līdz ar tautisko atmodu, Aleksandra II liberalizācijas un modernizācijas laikmetā, ap 1856.g. Tērbatas universitātes vidē, pēc tam Pēterburgā un Maskavā. Mēs joprojām atceramies galvenos jaunlatviešus – Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un Juri Alunānu un viņu galveno ideologu – K. Valdemāru, spēcīgu, Eiropas kategorijās domājošu “reālpolitiķi”, kas vēroja, kā attīstās mazās nācijas Austroungārijā (Čehijā), Somijā, Īrijā, arī Igaunijā. Viņš skubināja latviešus, bijušos “kroņa ļaudis”, kas vēl tikai pirms 30–40 gadiem bija atbrīvojušies no dzimtbūšanas, pārveidot savu dzīvi strauji mainīgajā pasaulē. Citēšu Valdemāra teicienu, kas skan aktuāli arī šodien: “Topiet žigli un knaši, kā citas mācītas tautas visapkārt Eiropā un neapkaunojiet mīļu latviešu tautu, lai nevar citi teikt: “Āre! Te nu tie tapa palaisti brīvībā, bet vai tiem sliņķiem, tiem nelgām tas ko palīdzēja! Tie palika gandrīz tādi paši kā vecā dzimtā būšanā!” Un citā vietā: “Apdomājiet paši, cik pagalam citādi bija laiki pirms 30 vai 40 gadiem. Priekš tam < ... > pa gadu simteņiem tik daudz dzīve nepārgrozījās, kā pēdējos 30 vai 40 gados”. Un Valdemārs paredzēja, ka drīzā nākotnē dzīve ies vēl 5–6 reizes ātrāk. Viņa sludinātie principi bija: turība, izglītība, patriotisms. Turklāt par patriotismu Valdemārs teica, ka tā nav mākslota galvas gudrība, bet, ļaudīm grāmatu mācot, tēvzemes mīlestība rodas pati no sevis. Viņš mudināja latviešus izrauties no vācu garīgās un materiālās aizbildnības, kas tolaik šķita galvenais drauds, aicināja orientēties uz Krieviju un krieviem.

Valdemārs ne vien mudināja latviešus tiekties pēc turības un izglītības, bet arī ieteica pievērsties jaunām nozarēm, ne tikai lauksaimniecībai vien, proti, viņš dedzīgi popularizēja jūrniecību. Rezultātā latvieši iesaistījās kuģubūvē, kļuva par tālbraucējiem kapteiņiem, rēderiem, kuģu uzņēmējiem. 1914.g. sākumā latviešiem piederēja 59 tvaikoņi, 270 burinieki, 4 motorburinieki, kopā – 333 kuģi, kas lielākoties gāja bojā 1. pasaules kara laikā. Tomēr darbošanās kuģniecībā topošo latviešu ekonomisko eliti veidoja samērā mazā mērā.

Latviešu ekonomisko eliti veidoja kokapstrādes uzņēmēji, ķieģeļrūpnieki, vispār būvmateriālu ražotāji, būvuzņēmēji, nekustamo īpašumu mākleri, tirgotāji, – lai minam Augustu un Jēkabu Dombrovskus, Krišjāni Ķergalvi, Ludvigu Neiburgu, Kristapu Morbergu, Konstantīnu Pēkšēnu, Kristapu Bergu, Jāni Bisenieku. Taču pamatu deva zemturi, bagātie zemes īpašnieki, saimnieki laukos – “pelēkie baroni”, kas pamazām stājās līdzās vācu muižniekiem – “melnajiem baroniem”. Reģistrējot I – VIII kategorijas uzņēmumus Vidzemes un Kurzemes guberņās 1913.g. , I un II kategorijas īpašnieku vidū latviešu nav, III kategorijas uzņēmumu (201–500 strādājošie) īpašnieku skaitā no 31 īpašnieka divi ir latvieši (8,7%), IV kategorijā (51–200 strādājošie) 15 no 62, taču pārliecinoši dominē ebreji un vācieši, arī krievi (Kuzņecova porcelāna rūpnīca). Turklāt šo jauna tipa latviešu skaitā jāmin ne tikai jaunlatviešu atbalstītāji, bet arī nacionālā ziņā inertie t.s. veclatvieši, kuriem ekonomiskās saites ar vāciešiem bija ciešākas. Te minami ne tikai K. Morbergs, latviešu arhitekti J. Baumanis, K. Pēkšēns, bet pat ļoti daudzi jaundibinātās Rīgas Latviešu biedrības dižvīri, arī J. Cimze un viņa Skolotāju semināra audzēkņi, arī tādi latviešu izcelsmes zinātnieki kā Pauls Valdens. Daudzi piederēja t.s. kārkluvāciešiem, bija ar konservatīvu ievirzi, īpaši kad rusifikācija pieņēmās spēkā. Igaunijā intelektuālās elites saprašanās ar vāciešiem bija labāka (ārsti un sabiedriskie darbinieki R. Fēlmanis, F. R. Kreicvalds, pa daļai folkloras vācējs J. Hurts), kamēr jaunlatviešu un Rīgas Latviešu biedrības attiecības ar vācu mācītāju vadīto Latviešu draugu biedrību (Lettisch – Literärisches Verein), luterāņu mācītājiem A. Bīlenšteinu, Šulcu veidojās stipri negludāk, varbūt tādēļ, ka šo letofīlu nostāja pret latviešiem bija nelabvēlīgāka nekā vācu attieksme pret igauņiem. Daudzi latviešu inteliģenti 60.–70. gados orientējās uz krieviem, uz slavofīļiem, citi – kā Frīdrihs Veinbergs – uz caru un uz monarhismu kā principu.

Šī agrīnā ekonomiskā elite ir interesanta vairākos aspektos. Pirmkārt, tādēļ, ka turīgo latviešu – uzņēmēju, saimnieku vai muižu rentnieku ģimenēs dzima pirmie latviešu intelektuāļi – J. Čakste, J. Pliekšāns–Rainis, arī D.H. Grindelis, pat P. Stučka. Otrkārt, tādēļ ka daudzi jaunbagātnieki kļuva par izglītības un kultūras mecenātiem, piešķīra trūcīgajiem studentiem stipendijas, sekmēja K. Barona “Latvju Dainu” izdošanu (H. Visendorfs, Rīgas Latviešu biedrība), Latviešu etnogrāfisko izstādi 1896. gadā, citus kultūras pasākumus. Maskavas latviešu pulciņš (īstenībā gan vairāk ģimnāziju skolotāji un ierēdņi Brīvzemnieks, Barons, Valdemārs un daži jaunbagātnieki) sāka piešķirt pirmo latviešu iedibināto zinātnisko prēmiju, ko nosauca pāragri mirušā Maskavas jurisprudences studenta Jāņa Reinberga vārdā un 1885.–1889.g. piešķīra par darbiem Latvijas vēsturē (K. Graudiņam, J. Krodziniekam, V. Olavam, Skruzīšu Mikum); mazliet vēlāk maskaviešu prēmiju piešķīra mirstošajam E. Veidenbaumam par nozīmīgu populārzinātnisku rokrakstu “Sacerējumi iz mehānikas” (šo prēmiju sarūpēja K. Barons no saviem personiskajiem līdzekļiem).

Izceļami divi momenti: 1) jaunlatvieši konfliktēja ar vācu eliti, tādēļ augstākā līmeņa latviešu intelektuālā, akadēmiskā elite veidojās ārpus Latvijas – sākumā Tērbatā, vēlāk Pēterburgā un Maskavā, tātad elite radās trimdā, un šī trimdas elite jau vēlāk, 20.g.s. otrajā pusē, atdzima kā negribēta tradīcija; 2) daudzi (kaut arī ne visi!) bagātākie latvieši atbalstīja savu tautiešu centienus gūt izglītību, arī augstāko, akadēmisko.

Latviešu nacionālā elite sāka veidoties cara Krievijā, Aleksandra II liberālo reformu gaisotnē, pēc tam Aleksandra III reakcionārā režīma laikā un beidzot pretrunīgajā Nikolaja II laikmetā, īpaši pēc 1905. gada revolūcijas sagrāves.

Par nacionālās elites citadeli kļuva 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība (RLB) un mazākā mērā arī 1880.g. dibinātā Jelgavas Latviešu biedrība (ko ilgāku laiku vadīja J. Čakste). Letonistu nākotnes uzdevums būtu vispusīgi izvērtēt Rīgas Latviešu biedrības darbību un devumu (2018.g. tai aprit 150 gadi), gan akcentējot pozitīvo, gan nenoklusējot nepatīkamās negācijas, kas iezīmējās biedrības darbībā un pašā tās būtībā īpaši pēc 1890. gada, jo tās vēsture lielā mērā ir agrīnās nacionālās elites veidošanās pretrunīgā vēsture, kurai pretstatā sāka veidoties jaunstrāvnieciskā kontrelite. Vērienīgi un kolorīti šos procesus aprakstījis Augusts Deglavs savā monumentālajā hronikālajā romānā “Rīga” (I d. “Patrioti”, variants laikraksta turpinājumos iznāca 1910.–1911.g., grāmatā – 1912; II d. “Labākās famīlijas” 1921.g., bet III daļa “Pa labi un pa kreisi” palika nenobeigta un publicēta fragmentos). Pārlapojot šo lieldarbu, raisās pārsteidzoši daudz tīri mūsdienīgu analoģiju, kā “patrioti” pārauga (vai deģenerējās) par “labākajām famīlijām”, un atmiņa atsauc komponista Emīla Dārziņa drūmās pārdomas, ka tur, kur parādās latviešu pilsonība, var rakstīt saukli: “Nost ar garu!”. Atkal divdabīga tendence – latviešu augšupeja turībā, taču arvien izteiktāka sociāla diferenciācija sabiedrībā un antikapitālistisko tendenču pieaugums tautā, plašu nācijas slāņu krasa opozīcija pret saimniecisko, finansu un vispār pilsonisko eliti, kas kolorīti iezīmējas A. Deglava lielromānā, bet tiešu izpausmi rod gan marksisma ideju pārliekā popularitātē , gan 1905. gada revolūcijas pretrunīgajās norisēs. Šo latviešu sabiedrības mentalitāti un hronisko negatīvo ievirzi (līdz pat mūsdienām!) pret sev garā svešiem uzņēmējiem diezgan pamatoti (kaut arī vienpusīgi) kritizē pazīstamais tautsaimnieks Nikolajs Balabkins esejā “Uzņēmēja tēls latviešu literatūrā” (2002).

Tieši šajā laikmetā, pēc Nikolaja II 1905 g. 17. oktobra manifesta varēja sākt veidoties latviešu pilsonības politiskā elite. Pasvītrošu, ka kreisi noskaņotā politiskā kontrelite, Latviešu Sociāldemokrātija no t.s. Jaunās strāvas radās jau mazliet agrāk, 1904.g., tā bija pirmā un vismasveidīgākā latviešu politiskā partija (1905 g. – 6 000, pat līdz 18 200 biedru revolūcijas uzplūdu laikā). Tā bija galvenais Piektā gada notikumu virzītājspēks, no kura nāca gan Janis Jansons-Brauns, gan Pauls Kalniņš, Marģers Skujenieks, Fēlikss Cielēns, gan Rainis, bet vēl jo lielākā skaitā Padomju Krievijas pirmo gadu desmitu politiskā elite, komunistiskā.

Ja atskaita dižo nacionālpolitiķi K. Valdemāru, no pilsoniskajiem politiķiem kā pirmais būtu jāmin Frīdrihs Veinbergs, žurnālists, advokāts, ierēdnis Vidzemes un Kurzemes guberņas valdēs, ilggadējs Rīgas Latviešu biedrības idejiskais vadītājs. Viņš aktīvi popularizēja ideju, ka nācijā jāveido aristokrātisks slānis, dedzīgi aizstāvēja cara patvaldību, uzlūkojot to par vienīgo spēku, kas spēj pasargāt impērijas mazās tautas no nacionāliem spaidiem, bija monarhisma un lojalitātes piekritējs, vērsās pret 1905. gada revolūciju, apsveica pat soda ekspedīcijas, mudināja latviešus nomazgāt “revolūcijas kaunu”. Savas idejas Veinbergs izklāstīja rakstu sērijā, vēlāk brošūrā “Politiskas domas iz Latvijas” (1884), pirmajā latvieša sarakstītajā politoloģiskajā apcerējumā, arī paša izveidotajā galēji konservatīvajā laikrakstā “Rīgas Avīze” (1905–1915). 1907.g. Veinbergs dibināja Latviešu Tautas partiju ar 100–200 biedriem, kas bija izteikti melnsimtnieciska partija – “Sojuz Russkogo Naroda” latviešu analogs, ar pamatlozungu “patvaldība – reliģija – tautiskums”, kuras cilvēkresursu bāze bija Rīgas Namīpašnieku biedrība. Vienlaikus tika dibināta Latviešu reformu partija (Grosvalds, Krastkalns, Ķergalvis) arī uz RLB pamata, kas bija oktobristu partijas analogs Latvijā ar 50– 60 biedriem. Abu šo partiju pārstāvji netika ievēlēti Krievijas valsts domē, taču guva zināmus panākumus Rīgas pilsētas domes vēlēšanās. Pie reformu partijas kreisā spārna piederēja V. Olavs, O. Nonācs, A. Strausmanis, H. Rūsis, kas stāvēja jau tuvāk Latvijas liberāļiem “kadetiem” – konstitucionālajiem demokrātiem (V. Zāmuels, S. Paegle, Arveds Bergs, Kurzemes guberņā – J. Čakste, J. Pauļuks, J. Goldmanis). Vēl kreisākas bija t.s. progresistu pozīcijas (G. Zemgals, A. Deglavs u.c.).

*Raksts izveidots uz lekcijas pamata, kas nolasīta Letonikas III kongresa atklāšanas sēdē (Rīgā, 2009.g. 26. oktobrī)

Turpinājums – nākamajā numurā