Jānis Stradiņš

Turpinājums. Sākums “ZV” Nr.17.

Kā pirmais latviešu ievēlētais deputāts padzītajā I Valsts domē minams Jānis Čakste, demokrāts, K. Valdemāra idejiskais mantinieks, kurš kopš studenta gadiem Maskavā asi kritizēja Veinberga domas par latviešu aristokrātijas radīšanas nepieciešamību, aizstāvot (līdzīgi Valdemāram) viedokli, ka latviešu tauta varot būt tikai demokrātiska. Jau cara laikā Čakste bija iemantojis lielu autoritāti, savas nostājas dēļ bija spiests pat pasēdēt cietumā, vēlāk kļuva par Latviešu bēgļu centrālkomitejas priekšsēdētāju un pēc Latvijas valsts dibināšanas – par Tautas padomes, Satversmes sapulces priekšsēdētāju un pirmo valsts prezidentu. Čakste, kura 150 gadu jubileju nosvinējām, stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa, kamēr F. Veinbergs, A. Krastkalns u.c. cara laiku partiju dižvīri norobežojās no jaundibināmās Latvijas valsts, tādēļ K. Ulmanis nepieļāva viņu partijām pārstāvību Latvijas Tautas padomē.

Abi centriski noskaņotie Krievijas IV Valsts domes deputāti J. Zālītis un J. Goldmanis gan piedalījās Latvijas republikas dibināšanā, tāpat kā J. Pauļuks, G. Zemgals, Arveds Bergs, kaut arī šiem politiķiem bija jāiziet sāpīgs ceļš no Latvijas autonomijas idejas līdz neatkarīgas valsts idejai. Savu pirmo politisko pieredzi tie bija guvuši cara Krievijā, viņu devums Latvijas valsts pamatu iedibināšanā (varbūt atskaitot Jāni Čaksti) tomēr nebija izšķirīgais, jo 1918. gada novembrī priekšplānā izvirzījās Latviešu Zemnieku Savienība (LZS), kas bija izveidojusies tikai pēc 1917. gada februāra revolūcijas uz Baltijas lauksaimniecības biedrības Centrālbiroja pamata (V. Skubiņš, H. Enzeliņš, K. Ulmanis) enerģiskā Kārļa Ulmaņa vadībā, kā arī 1918. gadā atjauninātā “mazinieciskā” LSDSP. Ne K. Ulmanis, ne M. Valters nebija guvuši politisku pieredzi cara Krievijā, arī akadēmisko izglītību viņi neguva Krievijas augstskolās, bet gan Vācijā, Šveicē vai ASV.

Politiskā elite, kas pamazām veidojās jau neatkarīgajā Latvijā 20. gados, nereti sastāvēja no nejaušiem, gadījuma rakstura cilvēkiem, bieži vien viegli korumpējamiem cilvēkiem, tāpat kā tas notika Latvijā 90. gados (lasīsim K. Skalbes, E. Virzas, J. Akurātera u.c. publicistiskos rakstus). To pašu daļēji var attiecināt arī uz pirmskara Latvijas ekonomisko eliti, kur 20. gados darbojās P. Rozīša varonim Ceplim (1928) līdzīgi uzņēmēji. Pavājš bija arī vietējo latviešu uzņēmēju menedžments, un Latvijas republikas ekonomiskajā elitē joprojām ietekmīgi bija vācu un ebreju pārstāvji, kas 20. gados kontrolēja ražošanu un finanses. Patīkami izņēmumi bija tekstilrūpnieks Roberts Hiršs, saldumu fabrikants Vilhelms Ķuze, ķīmiskās rūpniecības pārstāvis Mārtiņš Kalniņš, tāpat pašaizliedzīgie grāmatizdevēji A. Gulbis, J. Rapa, arī A. Benjamiņš ar kundzi un vēl daži. Latviešu nācijas vairākuma attieksme pret pašu ekonomisko eliti bija dalīta – skaudība, aizdomīgums pret bagātniekiem, sociālistisko ideju popularitāte joprojām traucēja objektīvi novērtēt vietējos uzņēmējus, arī ražošanas novatorus.

Un tālāk par latviešu intelektuālo, a k a d ē m i s k o   e l i t i. Ja tādai pieskaita akadēmisku izglītību, augstskolas beigušus cilvēkus, tad studētie latvieši (ar savas tautiskās piederības izjūtu) sāka parādīties kopš jaunlatviešu laikmeta, Aleksandra II modernizācijas laikmeta. Tie studēja Tērbatas (Tartu) universitātē, Rīgas Politehnikumā un Krievijas un Ukrainas augstskolās (Maskavas universitātē, Pēterburgas universitātē, Kara Medicīnas akadēmijā, Satiksmes ceļu inženieru institūtā, vairākos Pēterburgas un Maskavas tehnoloģiska, lauksaimnieciska vai mežsaimnieciska profila institūtos, retāk – Kijevas, Kazaņas, Harkovas universitātēs) un tikai pavisam nedaudzi ārpus Krievijas, Vakareiropā. Populārākie studiju profili bija teoloģija, medicīna, arī tieslietas un filoloģija, nedaudz arī fizikas un matemātikas disciplīnas, jo daudzi vecāki un arī paši studenti izvēlējās mācītāju, ārstu, advokātu vai ģimnāzijas skolotāju profesiju; latviešu inženieru un agronomu bija pamaz. Saskaņā ar F. Mīlenbaha uzziņu grāmatu “Latvieši un latvietes Krievijas augstskolās” līdz 1908.g. latviešu vidū bija 1171 augstskolas beidzējs (to starpā – 518 no Tērbatas (Jurjevas), 302 – no Rīgas, 166 – no Pēterburgas, 109 – no Maskavas) un 663 studenti (379 – Rīgā, 136 – Tērbatā, 77 – Pēterburgā, 49 – Maskavā).

Par latviešu augstskolas dibināšanu Rīgā līdz pat 1918. gadam nedomāja. Tas, ko rakstīja Juris Alunāns par herbārija vākšanu nākamajai Latviešu zemkopības akadēmijai (1872) vai Auseklis par Latviešu augstskolu (tāpat 1872?) bija fantāzijas uzplaiksnījumi, turklāt Ausekļa dzejolī domāta bija nevis universitāte, bet gan t.s. Aleksandra skola – iecerētā, bet nekad nenodibinātā vidējā mācību iestāde latviešiem. Pat pašu vidusskolas doma varēja tikt īstenota tikai pēc 1905. gada revolūcijas, kad sāka dibināt privātas latviešu ģimnāzijas (A. Ķeniņa, V. Maldoņa, L. Bērziņa un F. Šmithena u.c.), kam ierosmes deva Rīgas Latviešu izglītības biedrība Ādama Butuļa vadībā. Tikai 1914 g. sāka runāt par teoloģijas paralēlprofesūrām igauņu un latviešu valodā Jurjevas universitātē pašu mācītāju sagatavošanai, bet domu dibināt Rīgā latviešu augstskolu pirmais izvirzīja Pauls Dāle 1916.g. bēgļu auditorijā Maskavas politehniskajā muzejā un šo viedokli plašāka latviešu sabiedrība akceptēja tikai pēc Februāra revolūcijas Tērbatā (Jurjevā) noturētajā Latviešu skolotāju kongresā 1917.g. jūnijā.

Nākamajai Latvijas Augstskolai (Latvijas universitātei) bija, nu jau piemirsta “klasiķa” terminos runājot, trīs avoti un trīs sastāvdaļas. Šīs trīs sastāvdaļas bija: 1) tehniskās fakultātes (inženieru, mehānikas, arhitektūras celtniecības); 2) dabzinātniskās (matemātikas un dabzinātņu, ķīmijas, arī medicīnas, lauksaimniecības, veterinārijas); 3) humanitāri sociālās (filoloģijas un filozofijas, tautsaimniecības un tiesību, arī teoloģijas un vēlāk vēl katoļu teoloģijas), pavisam 12 fakultātes, 12 zari simboliskajā “ozolā”, kas parādījās 1938. gadā iedibinātajā universitātes emblēmā. Savukārt trīs avoti bija: Tērbatas (Jurjevas) universitāte, Rīgas Politehniskais institūts un latvieši no Krievijas augstskolām.

Pirmie latviešu studenti nāca no Tartu universitātes, kas ziedu laikus pieredzēja 19.gs. 50.–60. gados. 1889.g.–1893.g. to rusificēja, pārvērta par Jurjevas universitāti; šis process saistījās ar vācu profesūras atstādināšanu un docētāju līmeņa manāmu lejupslīdi. Tērbatas universitāte 19.gs. bija kopējs Igaunijas un Latvijas augstākās izglītības centrs, kur cara laikā studēja (arī pēc igauņu vēsturnieka akadēmiķa K. Sīlivaska atzinuma) vairāk latviešu nekā igauņu. No 1802. līdz 1918. gadam tur studējuši 1334 latvieši, doktora un maģistra disertācijas aizstāvējuši 62 latvieši. Nedaudzi latvieši kļuvuši par docētājiem Tartu universitātē, piem., filozofs Jēkabs Oze (Osis), klasiskās filoloģijas speciālists Ernests Felsbergs (vēlāk – pirmais vēlētais LU rektors), letonists Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, arī valodnieks Jānis Endzelīns (kā privātdocents) un pirmā pasaules kara laikā venerologs Pēteris Sniķeris, teologi Jānis Sanders un Kārlis Kundziņš jun. Pavisam Tartu universitāte devusi vēlākajai LU 54 profesorus (t.s. 40 latviešu tautības), toskait tādas personības kā Jāni Endzelīnu, Franci Balodi, Ludi Bērziņu, Aleksandru Daugi, mediķus J. Alksni, H. Buduli, J. Rubertu, M. Zīli, P. Sniķeri, tiesībniekus A. Lēberu, V. Sinaiski, tautsaimnieku Kārli Balodi (Tērbatā beidzis teoloģijas fakultāti 1887. gadā).

Rīgas Politehniskais institūts, kas darbojās Rīgā kopš 1862. gada, atstāja LU mantojumā ne tikai ēkas Raiņa un Kronvalda bulvārī, ne tikai studentu akadēmiskās dzīves tradīcijas, bet arī galvenos mācībspēkus inženierzinātņu, arhitektūras, ķīmijas, lauksaimniecības zinātņu nozarēs. Tiesa, latviešu studentu skaits vecajā RPI bija neliels (1882./83.g. – 6,6%, 1894./ 95.g. – 5,3%, bet pēc Piektā gada – ap 17%), taču no 1919.g. līdz 1939.g. LU strādāja 133 agrākie RPI mācībspēki un audzēkņi, no šejienes nāca izcilākie zinātnieki ķīmiķi – Pauls Valdens, V. Fišers, M. Centneršvērs, M. Glāzenaps, K. Blahers, A. Ķešāns, G. Vanags, E. Iegrīve, M. Prīmanis, lauksaimnieki un mežzinātnieki P. Lejiņš, P. Nomals, J. Bergs, Arv. Kalniņš, K. Bambergs, arhitekti E. Laube, A. Krūmiņš un daudzi citi, tajā skaitā LU rektori E. Laube, M. Bīmanis, M. Prīmanis, prorektori P. Lejiņš, P. Nomals, A. Razums, P. Zālīte, G. Klaustiņš un 36 nākamie LU fakultāšu dekāni.

Izcili LU mācībspēki nāca arī no Pēterburgas un Maskavas augstskolām (Pēterburgas un Maskavas universitātes, Kara medicīnas akadēmija, Satiksmes ceļu institūts, Tehnoloģijas institūts u. c.), piem., no Pēterburgas augstskolām 56 docētāji, toskait V. Purvītis un E. Štālbergs (arhitektūras fakultāte), E. Blese, A. Tentelis (filoloģijas fakultāte), N. Rozenauers un A. Vītols (mehānikas fakultāte), J. Auškāps, A. Janeks (ķīmijas fakultāte), P. Sniķers, P. Stradiņš, J. Prīmanis, K. Rudzītis (medicīnas fakultāte), V. Bukovskis, K. Dišlers, A. Būmanis, L. Ausējs (tautsaimniecības – tiesību fakultāte), Jāzeps Vītols (teoloģijas fakultāte), no Maskavas universitātes – 20 profesori (P. Dāle, T. Celms, P. Jurevičs, A. Spekke, K. Straubergs, Kārlis Barons, R. Krimbergs, F. Balodis, J. Čakste, R. un B. Viperi), arī A. Švābe (no Šaņavska tautas universitātes). Piebildīsim, ka Pēterburgas universitātē bija studējuši Rainis un P. Stučka, Pēterburgas konservatorijā un mākslu augstskolās – vairums pirmo profesionālo latviešu mākslinieku un komponistu, Maskavā – arī F. Veinbergs, K. Kalniņš, A. Vēbers, A. Krastkalns, pirmais latviešu vēsturnieks J. Krodzinieks, karnitīna atklājējs fiziologs R. Krimbergs, fiziķis V. Altbergs. Krievijas augstskolās pirms Latvijas valsts dibināšanas ilgāku vai īsāku laiku docējuši J. Ruberts (Kijevā) , M. Zīle (Odesā), J. Endzelīns un R. Krimbergs (Harkovā), P. Šmits (Vladivostokā), V. Altbergs (Maskavā, Odesā), kopumā no latviešu vidus pirms neatkarības nāca kādi 10 profesora līmeņa zinātnieki. Mas-kavas universitāti beiguši pirmie Latvijas valsts prezidenti J. Čakste un G. Zemgals, Šaņavska universitātē neilgu laiku docējis Z. Meierovics (beidzis RPI komercnodaļu).

Daudzi Latvijas politiskās elites pārstāvji ir nākuši no Tērbatas universitātes vai RPI (Z. Meierovics, J. Pauļuks, H. Celmiņš, V. Olavs, S. Paegle, B. Einbergs, A. Kviesis, A. Bergs), kamēr Šveicē studējis M. Valters, Vācijā un ASV – K. Ulmanis, ko var uzskatīt par izšķirīgu arī viņu politisko uzskatu veidošanā.

Manuprāt, LU pirmskara gados ārkārtīgi strauji attīstījās, centās (un daudzās jomās – arī spēja) pārvarēt provinciālismu, kļuva par eiropeisku universitāti, spēja droši nostāties līdzās igauniskajai Tartu universitātei, nemaz nerunājot par pavisam jauniņo Kauņas universitāti Lietuvā. Pirmskara LU bijuši gan atzīstami sasniegumi reģionālajā, nacionālajā aspektā, Latvijas dabas, vēstures, tautas padziļinātā izpētē, gan bijusi – tiesa, varbūt, ierobežota – atpazīstamība Eiropas zinātnē (J. Endzelīns – baltoloģija, K. Baloža “Nākotnes valsts”, P. Šmits – orientalistika un latviešu mitoloģija, M. Straumanis, E Legrīve, G. Vanags – ķīmijā, E. Strands – entomoloģijā, A. Vītols – hidraulikā, vairāki Latvijas mediķi).

Akadēmiskas elites radīšana letonikas jomā LU un valsts institūtos (Latvijas Vēstures institūts, Latviešu folkloras krātuve) bija īsts pagrieziena punkts šajā nozarē – nacionālpatriotiski noskaņotu entuziastu – amatieru aizrautīgās nodarbes (Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā) aizstāja institucionalizēta, starptautiski atzīta akadēmiska pētniecība, letonistikas zinātniska elite (J. Endzelīns, P. Šmits, E. Blese, J. Plāķis, F. Balodis, K. Straubergs, L. Bērziņš, A. Švābe, P. Jurevičs, P. Dāle, T. Celms, arī R. Vipers, L. Arbuzovs u.c.). Īpaši jāuzsver, ka LU bija pirmā nacionālā universitāte, ar latviešu mācības valodu, kaut samērā daudzajiem ārzemju profesoriem bija ļauts docēt arī citās valodās.

Ne visi latviešu akadēmiskās elites pārstāvji pēc neatkarības un LU nodibināšanas 1919. gadā varēja tikt piesaistīti jaunajai augstskolai. Vairāki no pārnācējiem latviešiem bija jau puslīdz “apdzisuši vulkāni”, kuru spēcīgākie radošie izvirdumi bija sasniegti Krievijā jaunības gados (R. Krimbergs, P. Sniķers, J. Alksnis, J. Auškāps), grūtie revolūcijas gadi bija atvēsinājuši viņu pētnieciskās tieksmes un varbūt pat izraisījuši zināmu apātiju. Latvijā šie intelektuālās elites pārstāvji vairāk nodevās administratīvam un pedagoģiskam darbam, stipri pieticīgāk – pētniecībai; citi bija iegājuši praktiskā dzīvē un pāri pusmūžam būdami, nespēja pārorientēties uz pētniecību. Bet galvenais – viņi ieradās kā līdumnieki tukšā vietā, viņiem bija jārada bāze pētniecībai – laboratorijas, bibliotēkas, instrumentālā bāze, slimnīcas, un par to viņiem gods un slava. Savukārt daudzi LU audzēkņi pēc 2. pasaules kara sekmīgi izvērsa darbību ārzemēs (ASV, Zviedrijā, Vācijā), kļuva par internacionāli atzītiem zinātniekiem (M. E. Straumanis, B. Jirgensons, L. Slaucītājs, S. Vasiļevskis, H. Skuja, A. Dreimanis, E. Dunsdorfs, E. Andersons, A. Tauriņš, A. Dravnieks, V. Rūķe–Draviņa, arī L. Andrusovs, vai H. Auterhofs u.c.), kas apliecina augsto apmācības līmeni LU. Gan fiziķi, gan ķīmiķi sāka veidot modernu industriju Latvijā (īpaši rūpnīcā VEF).

Pēc Marģera Skujenieka datiem (1929) Latvija ieņēma 2. vietu Eiropas valstu vidū universitātē studējošo skaita ziņā (1. v. Igaunija – 37,7 stud. uz 10 000 iedzīvotāju; 2.v. Latvija – 30,0; 3 v. Šveice – 19,6; 4.v. Austrija – 18,5; 5.v. Francija – 13,5), bet studējošo sieviešu skaita ziņā – pat 1. vietu (pirms Polijas, Beļģijas, Šveices, Nīderlandes). Tiesa, šo momentu vajag vērtēt arī kritiski, jāatzīst, ka krietni mazāk bija beidzēju, liels bija “mūžīgo studentu” procents. Tikai K. Ulmanis pēdējos gados mēģināja stimulēt studiju nobeigšanu laikā un arī akcentēja nepieciešamību piesaistīt vairāk studentu no Latgales (toreiz Latgale deva tikai 6% studentu kopskaita) – to uzsvēra K. Ulmanis LU 20 gadu jubilejas dramatiskajās svinībās 1939.g. 27. septembrī, kas kļuva par pēdējām neatkarīgajā Latvijā.

Raksta ietvaros diemžēl, nav iespējams dot izvērstu LU dibināšanas un pirmo 25 gadu funkcionēšanas ainu, par to kopš 1989. gada esmu rakstījis vairākos rakstos (“Karogs”,“LVIŽ”, “Akadēmiskā Dzīve”), taču gribu izteikt vēl dažas būtiskas piezīmes par LU vēstures traktējumu:

1) uzskatu tomēr par vēsturiski vienpusīgu ļoti būtiskā, pat izšķirīgā 28. septembra akta izcelšanu par vienīgo vērā ņemamo datumu universitātes dibināšanā, ignorējot Latvijas Augstskolas pirmo dibināšanu 1919.g. 8. februārī; šāds viedoklis sašaurina universitātes izpratni, izcilākā zinātnieka P. Valdena nostājas izvērtēšanu (kas prasītu īpašu apceri) un hipertrofē humanitāro disciplīnu lomu LU dzīvē (starp citu, Latvijas Izglītības biedrības 1919. gada 11. jūlija iesniegumā Pagaidu valdībai runāts par “Latvijas Augstskolas atjaunošanu un tālāku izveidošanu”, nevis dibināšanu; protams, par to var būt dalītas domas, taču še uzturēto viedokli aizstāvēja agrārzinātnieki P. Lejiņš, A. Kirhenšteins, J. Bergs u.c.);

2) uzskatu par sašaurinātu pēdējos gados vērojamo LU vēstures traktējumu kā vienas institūcijas vēsturi, vēstures apskatā iekļaujot g. k. vai pat vienīgi tās fakultātes, kas funkcionē LU sastāvā arī pašreiz. Būtībā tiek ignorētas disciplīnas, kas 1939.–1958.g. “aizgāja” no LU (LVU): lauksaimniecība un mežsaimniecība, veterinārzinātnes, medicīna un farmācija, inženierzinātnes un ķīmija, taču tieši tās lielā mērā noteica LU zinātnisko seju 1919.–1940 g. Atgādināšu, ka LU rektori ir bijuši arhitekts E. Laube, mediķi J. Ruberts un M. Zīle, ķīmiķi J. Auškāps un M. Prīmanis, kuri nāca no tām fakultātēm, kas vēlāk izstājās no LU sastāva vai tika no tās atdalītas. Ja tagad vēlamies runāt par vienotu LU, tad pirms tam vajadzētu runāt arī par vienotu Latvijas augstākās izglītības vēstures koncepciju;

3) uzskatu, ka būtu vērts izvērst diskusiju par LU divdabību vienotībā – gan kā nacionālu, gan kā eiropejisku universitāti. Manuprāt, maz uzmanības veltī tai kritikai, ko par pirmskara LU un tās vadību (piem. A. Tenteli), bet it īpaši par Filozofijas – filoloģijas fakultāti, tieši par šo fakultāti (nevis universitāti kopumā) ir izteikuši Rainis, Zenta Mauriņa un Haralds Biezais, t. i. faktiski Latvijas “intelektuālais zieds”, Saeimas sēdēs to darīja arī Kārlis Dēķens un Kārlis Balodis. Mazliet mēģināju kādreiz to parādīt rakstā “Zenta Mauriņa un LU”, šo domu še neattīstīšu, tomēr domāju, ka vienpusīga apoloģija bez paškritikas nav dzīvotspējīga, un situācijas pretrunīgums izpaužas arī avotos.

Diskutēt var arī par to, kādu eliti centās izaudzināt Latvijas Universitāte, vai pārāk nedominēja autoritārisma apoloģijas tendences (J. Auškāps, A. Tentelis, F. Balodis) un pat ekstrēmi nacionālās ideoloģijas sludināšana (Pērkoņkrusta ideju popularitāte tieši studentu vidē, īpaši korporācijās). Populārais sauklis “Latvija – latviešiem” zināmā mērā bija attaisnojams toreizējā Latvijas vispārējā situācijā, kad latviešiem reāli bija jākļūst par dominējošo nāciju pašu valstī, taču, no otras puses, tas kavēja demokrātisko, liberālo ideju recepciju. Interesanti būtu salīdzināt šajā ziņā Filoloģijas un filozofijas fakultāti ar tur dominējošo nacionālkonservatīvo garu, no vienas puses, un stipri liberālāko Tautsaimniecības un tiesību fakultāti, no otras (pēdējā darbojās J. un K. Čakstes, K. Balodis, E. Dunsdorfs, A. Aizsilnieks u.c.). Taču, Sarkanajai armijai uzspiežot okupācijas režīmu, par tā upuriem kļuva gan nacionālisti, gan liberālie demokrāti, daudzi pagaisa gan Sibīrijā, gan emigrācijā. Nacionālās elites – politiskās, ekonomiskās, pat akadēmiskās veidošanās tika aprauta.

Pārdomām vēlos vēl sniegt dažas mazāk zināmas atziņas, ko 1959. gadā, maz populārā izdevumā (žurnālā “Technikas Apskats”, kas iznāca Monreālā) pavisam neilgi pirms savas nāves izteicis latviešu vēsturnieks un tautsaimnieks – enciklopēdists Arveds Švābe:

“Augstskola, kā viss cits mūsu jaunajā valstī, auga un pletās tik ātri kā pasakā (...). Daudz kas otrā pasaules kara dēļ palika tikai iecerēts. Daži pasākumi vispār nebija realizējami (piem., moderna observatorija vai fizikas pētniecībai piemērotas ierīces) naudas trūkuma dēļ. Tāpat bibliotēku ziņā LU nekad nebūtu varējusi sasniegt jau viduslaikos dibināto koledžu un universitāšu līmeni.

Toties trūcīgā tērpā no paša sākuma mājoja spirgts gars kā meistaros, tā mācekļos. Gadu simteņiem nomāktā latviešu tautas dziņa pēc izglītības pēkšņi izlādēja visus savus potenciālos spēkus un uzziedēja kā papardes zieds. Bez šaubām, tā bija neveselīga galējība, jo studēšana bija kļuvusi gandrīz par nacionālo goda lietu. [Te A. Švābe domājis agrāk pieminēto studentu un beidzēju skaita nelabvēlīgo proporciju. – J. S.]. Tāpēc apsveicama parādība, ka šis skaits vēlāk nostabilizējās (...).

Vairākkārt ir izteiktas domas par un pret, cik laimīga bija ideja par apvienotu augstskolas tipu, sabāžot zem vienas cepures vecās universitātes fakultātes, medicīnas un lauksaimniecības institūtus, kā arī tehnisko augstskolu kadrus. Tie bez šaubām bija romantiski mesli savam laikmetam. Manuprāt šis eksperiments ar 11–13 fakultātēm jāuzskata par neizdevušos, kāpēc arī Rietumeiropā tas nav ieviesies un patstāvīgās Latvijas pēdējos gados jau redzam pretējo tendenci: saskaldīt apvienoto augstskolu agrākās sastāvdaļās (...) Praktiski šī ideja tika iedzīvināta vienīgi attiecībā uz Lauksaimniecības akadēmiju. [Atgādināšu, ka padomju laikā no Universitātes tika atdalīti atsevišķās augstskolās Rīgas Medicīnas institūts 1950. gadā un Rīgas Politehniskais institūts 1958. gadā, šo notikumu jēga būtu jāizvērtē ne tikai no PSRS birokrātijas viedokļa vien, bet arī vēstures rakursā. – J. S.]