Balvu laureāti (no labās): Atis Kapenieks, Gunārs Ķirsons, Arturs Heniņš, Indulis Ranka un Rīgas pilsētas mērs Nils Ušakovs A. Edžiņas foto

27. novembrī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonu zālē, kuras saimniece ir Rīga balvas pirmā izlaiduma laureāte muzeja direktore Klāra Radziņa, notika gadskārtējā, skaitā astotā, Rīgas balvu pasniegšanas ceremonija, kuru ar klātbūtni bija pagodinājis Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs un LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komitejas priekšsēdētājs Jānis Stazdiņš. Šoreiz laureāti bija četri, visi – sabiedrībā pazīstami cilvēki ar atzīstamiem nopelniem Rīgas tēla spodrināšanā un atpazīstamībā pasaulē.

Tēlnieks INDULIS RANKA, mūsu Zinātņu akadēmijas goda loceklis, patiesi ieinteresēts visās akadēmijas norisēs, plašākai sabiedrībai pazīstams kā Turaidas Dainu kalna dižo skulptūru autors, bet akadēmiķis Jānis Stradiņš, viņu raksturodams, aicināja visus, kuri tur vēl nav bijuši, apmeklēt skulptūru parku Bieriņos, Mārupītes krastā, līdzās mākslinieka darbnīcai, no kuras dienās, kad nelīst, atskan akmenskalēja dzeņa tērauda knābja klaudzieni, jo mākslinieks pārsvarā akmeni kaļ darbnīcas pagalmā. Šogad savas dzīves 75. gadskārtu atzīmējis ar vērienīgu izstādi Dzelzceļa muzejā, mākslinieks čakli strādā pie jaunām, skulptūrām, pie reizes neaizmirstot arī sīkformas, kur perfektais pulējums atklāj akmens dziļāko, slēpto skaistumu, kas nav redzams lielformas tēlniecības darbu akmens masā. Trīs šādus nelielus akmens darbus varēja aplūkot arī Kolonu zālē.

Bez folkloras tēliem Indulim Rankam pieder arī virkne slavenu rīdzinieku portretu. Komponisti Pēteris Vasks un Maija Einfelde, zinātnieks Jānis Stradiņš, dzejnieks Andrejs Eglītis, bijušais Bieriņu muižas īpašnieks Rautenfelds, kurš krita nežēlastībā, apprecot vienkāršu ļaužu meiteni. Mākslinieks piedalījies tēlniecības plenēros Norvēģijā un Japānā, nesot Latvijas un Rīgas vārdu pasaulē.

Vēsturnieks un publicists ARTURS HENIŅŠ ir sekojis slavenās triloģijas “Rīga” autora Augusta Deglava pēdās. Arī viņš ir sarakstījis triloģiju par Rīgas smilšu kalniem un vēstures norisēm XIX – XX .gs. Turklāt, sagadīšanās pēc, 100 gadus pēc Deglava “Rīgas”. A. Heniņš ir aprakstījis Rīgas nomales, to, kā veidojās strādniecība un kas to noveda pie 1905. gada revolūcijas. Kā teica žūrijas komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš, Artura Heniņa devumu vērtējot, formulējumā pat netika pieminēta viņa sastādītā“Rīgas hronika”, kas jau šobrīd var tikt pasniegta Rīgas viesiem kā plašs un izsmeļošs faktu krājums par Rīgu.

Kā noskaidroja sarīkojuma gaitā, Rīga ir vistīrākā kalnu pilsēta, jo bez noraktā Kubes kalna kalnu mums ir atliku likām – Torņakalns, Dzegužkalns, Ziepniekkalns, Āgenskalns, Grīziņkalns, Čiekurkalns, Bastejkalns, tepat pie pilsētas robežas – Katlakalns un Baložkalns. Un tie visi ir smilšu kalni.

Par inovatīvu darbību Rīgas balvu saņēma fizikas doktors ATIS KAPENIEKS, Rīgas Tehniskās universitātes Tālmācības centra izveidotājs un vadītājs. Ja ierēdņu raksturojumi nereti nav visai glaimojoši, tad A. Kapenieks, savulaik strādādams Izglītības un zinātnes ministrijā, bija labs ierēdnis, jo izprata zinātni un tās vajadzības. Viņš pirmais ministrijā saskatīja tirgus orientēto pētījumu nepieciešamību, zinātnes un prakses sasaisti, veicinot inovatīvo darbību. Rīgā šo procesu rezultātā sāka veidoties mazie uzņēmumi. Likteņi tiem bija dažādi, un ir arī ļoti sekmīgi piemēri. Kā loģisks turpinājums bija tālmācības metožu attīstīšana un izplatīšana, jo sekmīgi darboties ražošanā var, tikai nepārtraukti apgūstot jaunākos sasniegumus.

GUNĀRS ĶIRSONS un “Lido” ir sinonīmi. Gandrīz kā V. Majakovska poēmā par Ļeņinu – kad izrunā vienu, domā otru. G. Ķirsonu raksturojot, asprātīgi tika atzīmēts, ka viņš nav pieļāvis ievērojamas latviešu tautas daļas makdonaldizēšanos, un “Lido” krogi un krodziņi ir vieta, kur tiek svinēti ģimeņu godi, kur latviskie ēdieni un dzērieni droši var konkurēt ar turku kebabiem, gruzīņu šašlikiem, Vidusāzijas ploviem un japāņu suši. Pats Gunārs Ķirsons, saņemot Rīgas balvu SIA “Lido” par attīstību, teica, ka jau 22 gadus “Lido” ēdināšanas uzņēmumi tiek veidoti un vadīti tā, lai pirmām kārtām patiktu rīdziniekiem, un tikai otrajā vietā tiek likta ekonomika. “Mēs visi kopā radām vēsturi, labu vai sliktu. Šobrīd nav labi, kā dzīvo mūsu vecāki un vecvecāki, jo labi dzīvo tikai neliela sabiedrības daļiņa,” teica G. Ķirsons un aicināja rakstīt skaistu un labu vēsturi. Viņam padomā ir atdot agrāko vērtību Vērmaņdārzam, kura vienu daļu nelābjami samaitāja pirms 10 gadiem. Vērmaņdārzā bija iecienītais restorāns, notika koncerti un dažādi kultūras pasākumi, bērni tajā jutās kā mājās. Kā teica G. Ķirsons, ļaudis tajā baudīja laiku, un bieži vien galvenais, kas no kādas apmeklētas pilsētas paliek pēcgaršā, ir nevis arhitektūra un muzeju vērtības, bet tas, kā cilvēks tajā ir baudījis laiku.

Bija ziedi, bija “Jumavas” dāvātas vērtīgas grāmatas, bija Rīgas galvenā arhitekta Jāņa Dripes dāvātā filma par arhitektu Georgu Šmēlingu (1840 – 1970), kurš 36 gadus bija Rīgas pilsētas arhitekts un atstāja ap pussimtu skaistu sabiedrisko ēku - skolas, slimnīcas, tirgus, ugunsdzēsēju depo, ar ko šodien lepojas Rīga. Arī Nacionālās operas ēkas pārbūvi pēc ugunsgrēka 1882. gadā, un Rīgas opera ar savām pasaules ievērību guvušajām izrādēm ir spēcīga Rīgas tēla veidotāja. Pateicības vārdus visiem, kuri veicināja Rīgas balvu piešķiršanu un pasniegšanu, teica biedrības Rīgas balvas biedrības priekšsēdētājs Dr.sc.ing. Jānis Stabulnieks.