Jānis Stradiņš “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2009 

J.Stradiņš grāmatas prezentācijā 2009.gada 15.decembrī A.Edžiņas foto

Neticami! Tik bieza grāmata (640 lpp.) par laiku līdz Rīgas politehnikumam 1862. gadā! Līdz Ostvaldam, Valdenam un citiem lieliem ķīmiķiem, fiziķiem, matemātiķiem un citiem zinību vīriem. Pirms viņiem taču zinātnes slānītis Latvijā bija plāns un arī zinātnieki nebija latvieši. Kā atzina arī grāmatas autors, tie bija vācu, visbiežāk baltvācu, un krievu tautības zinātnieki. Grāmatā pat dots pilns Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas locekļu skaits no Latvijas laikā starp 1724. gadu un 1917. gadu, un tie ir veseli 56.

 

Neaizmirsīsim, kur dzīvojām un ka tādas Latvijas vispār nebija. Bija Baltijas guberņas, un pašu Rīgas kungu negribēšanas dēļ Rīgā netika izveidota jezuītu universitāte līdzīgi Viļņai, bet Jelgavā 109 dienas universitāte tomēr bija - ar cara Pāvila I 1800. gada 25. decembra rīkojumu Jelgavas akadēmija bija jāpārveido par universitāti, kuras atklāšanai būtu jānotiek 1801. gada 29. jūnijā, Pāvila I vārdadienā, taču galma sazvērestības rezultātā Pāvils I dzīvību zaudēja jau 12. martā, un Jelgavai universitāte aizgāja gar degunu uz Tērbatu, kaut gan profesori Jelgavā jau bija ieradušies...  

Jelgavai Jānis Stradiņš atzinās īpašā mīlestībā, tās attēls ir uz grāmatas vāka līdzās Rīgas Domskolai. Jelgava ir slavena ne tikai ar savu zinātnisko biedrību un akadēmisko ģimnāziju, kurā par mācībspēkiem bijuši daudzi izcili zinātnieki, bet arī ar senām grāmatu iespiešanas tradīcijām, kuru izcils šodienas paraugs ir šī Jelgavas tipogrāfijā grezni iespiestā (Jelgavas tipogrāfija auto-ram pat dāvināja grāmatu ādas vākos) un bagātīgi ilustrētā (365 ilustrācijas) grāmata, par ko tās autors teica, ka grāmatas jau tagad mazāk lasa, vairāk apskata ilustrācijas. Tam gan nepiekrita akadēmiķis Andris Caune, Latvijas vēstures institūta fonda vadītājs, grāmatas atklāšanas svētku ievadrunā nosaukdams to par interesantu lasāmvielu, kas dod plašu ieskatu ne tikai zinātniskās domas un norišu vēsturē, bet atklāj laikmeta kopsakarības, kopīgu skatījumu uz visu pagātni. Kā īpašu Jāņa Stradiņa nopelnu A. Caune atzina to, ka jau padomju gados autors sāka pievērst uzmanību baltvācu kultūrai un zinātniekiem, lai gan bija pieņemts par šo tēmu vai nu neteikt neko, vai tikai sliktu. J. Stradiņš, atzīstot, ka grāmata lielā mērā ir par baltvācu intelektuālo devumu, teica, ka 2009. gada decembrī aprit 70 gadu baltvāciešu aizbraukšanai no Latvijas, kā rezultātā mēs pazaudējām veselu kultūras slāni.

Grāmatai materiāli vākti 50 gadus, bet tā uzrakstīta pēdējos 3 gados. Kā teica A. Caune, autoram tagad jāsaņemas un jāuzraksta turpinājums no 1862. gada līdz 1944. gadam, lai būtu viss Latvijas zinātnes skatījums, un novēlēja autoram spēku un veselību tā realizēšanai. Arī pats J. Stradiņš teica, ka grāmatas vāks ir ieturēts zili baltās krāsās, kas, no vienas puses, ir Rīgas pilsētas krāsas, bet no otras puses – baltvāciešu krāsas. Nākošajai grāmatai jābūt sarkanbaltsarkanai – par latviešiem zinātnē. Tā nedublēs jau iznākušās grāmatas par Rīgas Politehniskā institūta vēsturi un Latvijas Universitātes vēsturi, bet apskatīs lielās zinātnes elementus Latvijā, to, ka neesam bijuši provinciāļi.

Atliek tikai pievienoties A. Caunes novēlējumam – lai Dievs autoram dod spēkus un veselību!