J.Stradiņš, LZA akadēmiķis. Man liekas, ka šī Akadēmijai ir ļoti nozīmīga diena tajā ziņā, ka prezidenta J.Ekmaņa ievadvārdos un īpaši jau Lielās medaļas laureāta Ivara Kalviņa runā izskanēja būtiskākais par šīsdienas Latvijas dzīvi un Latvijas zinātnes saistību ar dzīvi. Pāris lietas, ko mēs šodien varētu konstatēt: man liekas, ka abas šīs runas būtu jādzird mūsu valdībai – ministriem, Ministru prezidentam un varbūt pat Valsts prezidentam. Tas bija daudz būtiskāk nekā tas, kā daudzviet tukši runā valsts televīzijas šovos vai apspriedēs, kuras translē, šeit runāja par patiešām būtiskām lietām.

Otra lieta – pilnīgi piekrītu I.Kalviņa kritikai par to, kā ir attīstījusies Latvijas valsts šajos gados un kāda ir sabiedrības un sevišķi valdošās elites attieksme pret zinātni. Te ir ļoti daudz kas kritizējams. Stipri kritizēt varētu gan mūsu pašreizējo attieksmi pret zinātni Latvijā, gan zinātnes sistēmu Latvijā, gan augstāko izglītību Latvijā. Patiesībā ir divas puses – šorīt ēterā izskanēja profesora Jāņa Vētras tēze, ka augstākā izglītība Latvijā nav konkurētspējīga. Citi atkal runā (sociālie partneri u.c.), ka Latvijas zinātne arī nav konkurētspējīga, ka Latvijas zinātne “notrallinājusi” neatkarības laikā 10 miljardu dolāru (absolūti nav skaidrs, no kurienes grābts šāds skaitlis), ka neesot reālas atdeves, ka investēt zinātnē un augstākajā izglītībā, kamēr šī sfēra nav sakārtota, nav vajadzības.

Man liekas, šādas runas ir ļoti bīstamas, pat īpaši bīstamas Latvijai. Pirmkārt, skaitļi ir aplami, tie ir demagoģiski, un ja runājam par augstāko izglītību, tad es gan nepavisam negribu piekrist tai tēzei, ka augstākā izglītība Latvijā nav kvalitatīva. Augstākā izglītība Latvijā vairumā nozaru ir labāka par Latvijas valsti, stipri labāka. Gremdēt to, kas mums vēl labs ir palicis pēc šiem visai neveiksmīgajiem pārvērtību gadiem, būtu aplami un nepareizi. Cits jautājums ir, ka Latvijas augstākā izglītība pašreiz ir bakalauru un maģistru augstākā izglītība. Tā nav doktoru līmeņa zinātniskā augstākā izglītība. Tas ir apmēram tāpat kā mēs it kā cildinām pirmskara Latviju, kad Latvija un Igaunija ieņēma pirmo vietu studējošo skaita ziņā Eiropā. Taču toreiz bija ļoti daudz “mūžīgo studentu”, bet tagad ir liels skaits vidēja studiju līmeņa studentu, maz doktorantu. Tas, pro-tams, ir trūkums. Otrs trūkums, bez šaubām, ir tas, ka ir nepareiza studiju profilizācija. Pārāk daudz ir sociālo zinātņu studentu, kurus I.Kalviņš raksturoja kā nākamos potenciālos bezdarbniekus. Tā bija Izglītības ministrijas deviņdesmito gadu liberālā politika, kas virzīja jaunatni nost no inženierzinātnēm un dabaszinātnēm, kas jau vidusskolas līmenī padarīja nekonkurētspējīgas šīs nozares.

Pēdējos gados ir pretējs aicinājums – vairāk jāstudē eksaktās zinātnes, dabas zinātnes, mazāk jāiet uz humanitārajām zinātnēm. No vienas puses, tas ir pareizi, taču es nepiekrītu I.Kalviņa tēzei, ka šie cilvēki Latvijā atradīs darbu. Latvijai ir jāmainās kompleksi. Ražojošais sektors Latvijai pagaidām dod 12% no IKP, lauksaimniecība vēl mazāk, šobrīd gatavot milzu skaitu agronomu diez vai ir lietderīgi, viņiem nebūs Latvijā pielietojuma. Labiem inženieriem, labiem ķīmiķiem varbūt būs darbs Organiskās sintēzes institūtā, Biomedicīnas studiju centrā, uzņēmumos. Varbūt, kad atjaunosies eksports, atdzims ražotnes, taču patreiz šie speciālisti visi nav pieprasīti. Tas nozīmē, ka būtu jāceļ kompleksi visu valsti – ražošanu, industriju reizē ar augstāko izglītību, attiecīgi šo augstāko izglītību profilējot.

Skatoties visas līknes, kur Latvija ir pēdējā vietā no trim Baltijas valstīm kopš1990.gada, raudāt gribas. Gribētu sacīt tā, ka 1986.-1990.gadā zinātnei Latvijā tika atvēlēts 1,6% no IKP. Tas ir piecreiz vairāk nekā tagad. Latvija zinātnisko rakstu citējamības ziņā, arī rakstu kvalitātes ziņā bija pirmā vietā starp Baltijas republikām. Es toreiz strādāju Organiskās sintēzes institūtā un man pašam organiskajā elektroķīmijā bija 5.-6. lielākā citējamība starp Latvijas zinātniekiem (E.Lukevics, E.Siliņš, G.Čipēns, E.Grēns, V.Tamužs, J.Stradiņš). Latvijai bija 266 citētas publikācijas SCI, no tām 75% deva ZA institūti, tostarp OSI – 33%, LU – 10%, RMI – 8%, RPI - 6%. Toreiz tas bija tikai 8 reizes mazāk nekā Somijai. Viss jau no kaut kā sākas, un nav sācies tikai no I.Kalviņa, pat ne no nule mūžībā aizgājušā E.Lukevica, sācies ir no G.Vanaga un no S.Hillera. I.Kalviņa goda dienā to vajadzētu pieminēt, jo I.Kalviņš arī bija S.Hillera skolnieks. Kur aizgājusi Somija un palikusi Latvija? Arī šodien citējamību dod CFI, OSI un Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs.

Nevajadzētu tomēr šo citējamību ekonomiskā efekta ziņā arī pārvērtēt, jo man liekas, ka tiešas korelācijas starp citējamības indeksiem, zinātnisko kvalitāti un inovācijām ražošanā nav. Citējamība ir nozīmīgākais kvalitātes, bet ne ekonomiskā efekta rādītājs.

Šajā sakarā gribu dažus vārdus sacīt par zinātniskās universitātes ideju. Man ir ļoti simpātiska rektora M.Auziņa, kurš pats ir izcils zinātnieks, un viņa komandas centieni pacelt Latvijas Universitāti līdz zinātniskās universitātes statusam. Tas ir kauns, ka Latvija arī šajā ziņā ir tālu atpalikusi no Tartu Universitātes un pa daļai arī no Viļņas Universitātes, ka neesam iekļuvuši to 500-600 Eiropas labāko universitāšu skaitā. Bet ir viens bet, ar ko tomēr jārēķinās. To nevar izdarīt vienā gadā.

I.Kalviņam nevarētu būt nekādu panākumu, ja OSI uz veiksmēm nebūtu gājis 50 gadus. Divdesmit gadus esam visu to grāvuši, to sistēmu, kas mums pastāvēja. Zinātne lielvalsts ietvaros attīstās pavisam citādi nekā zinātne mazas valsts ietvaros. PSRS laikos mēs attīstījāmies lielvalsts ietvaros, kur zinātnei bija visas iespējas dabūt finansējumu. Tā ir viena lieta. Otra lieta, ka Latvijai pašreiz ir vajadzīgi tehniski orientēti profesionāļi agrobiotehnoloģijā, mežsaimniecībā, bet zinātnieku varbūt šai momentā, tieši šobrīd, nemaz tik daudz nav vajadzīgs. Uzreiz jau rezultāti un kaut kāds produkts nebūs, kā to gribēs ministri, dodot naudu.

Efekts no zinātniskas universitātes varētu būt kaut kad ap 2020. –2025.gadu. Mums uz to ir noteikti jāiet, lai Latvija netiktu izsvītrota no pasaules zinātnes kartes. Bet uz tā rēķina noslaucīt pašreizējo augstāko izglītību, kā tas izskan radikālākajos priekšlikumos, manuprāt, būtu nepareizi. Latvija pati vēl nav gatava saņemt šo zinātni. Ja mēs radām zinātniekus, mums jārada arī zinātnes uzņēmējus, latviešiem ir ļoti maz tradīciju uzņēmējdarbības nozarē. Latvijas neatkarības laikā pirms kara jau arī kapitāls nebija latviešu, pamatā lielie ražošanas uzņēmumi bija g.k. ebreju, krievu, vāciešu rokās, kas deva daudz Latvijai, un tikai pamazām veidojās VEF, Vairogs, citas ražotnes. Bet vēlreiz uzsveru – uz zinātnes universitāti mums ir jāiet.

Latvija un Rīga kā kultūras centrs, saimnieciskais centrs, ražošanas centrs Baltijā bija priekšā Igaunijai un Tartu Universitātei, arī Viļņai kā vecai universitātes pilsētai, tur bija jezuītu universitāte, kas vēlāk transformējās par laicīgu universitāti. Rīgai ir daudz dziļākas intelektuālas tradīcijas. Nekas nerodas tukšā vietā, rīdzinieku un Rīgas vadības attieksme pret zinātni savulaik bija tikpat nihilistiska kā tagad.

Mums jālauž mūsu sabiedrības stereotipi, tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo vēl zinātne nav īpaši populāra. Labi ir zinātnes popularizācijas pasākumi (zinātnieku nakts), kas drusku paceļ interesi par zinātni.

I.Kalviņš ir Hillera tipa zinātnes menedžeris, ja tādi mums radīsies vairāk, tad mums būs arī zinātņietilpīga ražošana. Vajadzētu kādreiz varbūt sapulcēt visu Latvijas valdību, un I.Kalviņam un J.Ekmanim vajadzētu referēt valdības sēdē. Tas ir pietiekami svarīgs jautājums, lai par to runātu, lai saceltu kājās tos cilvēkus, kuri skaitās Latvijas vadītāji. Īstie Latvijas vadītāji tomēr ir tie, kas veido Latvijas ražošanu, Latvijas nākotni un veido Latvijai vīziju – uz kuru pusi un kā ir jāvirzās Latvijai. Kāds ir Latvijas mērķis – tā ir izglītota, pārtikusi tauta, tā ir tauta, kurai būtu jābūt arī savām patriotisma tradīcijām, ko savukārt dod nacionālās zinātnes. Lai tā būtu letonika vai nacionālā identitāte – tās noteikti vajag uzturēt un attīstīt.

I.Kalviņa referāts un pilnsapulces sākums ar J.Ekmaņa pārdomām varētu būt sākums sarunai par to, kur un kā jāvirzās Latvijai un kas ir tas, kas Latvijai pašreiz pietrūkst.

A.Buiķis, LZA akadēmiķis. Vispirms paldies I.Kalviņam, viņš at-zīmēja vairākas lietas, kas bijušas negatīvas šo gadu laikā un kādas politiskās sekas no tā ir izrietējušas. Es gribu runāt tikai par vēl vienu lietu, kuras sekas lielā mērā esam izjutuši. Runāšu no matemātiķu viedokļa: mums reizi divos gados ir Latvijas Matemātikas biedrības konference. Pirms pusotra gada bija konference Rēzeknē, un jau tad bija pavīdējusi doma, ka vajag grantu sistēmā taisīt lielākus grantus. Bet mēs jau matemātikā šo grantu sistēmu bijām pārveidojuši. Konferencē piedalījās visi Latvijas matemātiķi -no Rīgas, no reģionālajām augstskolām, un mēs vienbalsīgi pieņēmām rezolūciju, ka matemātikā grantu sistēma ir optimāla, un ja tiks uzspiests vēl kaut kas, tas nāks par ļaunu. Šeit ir akadēmiķis M.R.Freivalds, kurš saņēma LZA Lielo medaļu pirms vairākiem gadiem, ir korespondētājloceklis A.Šostaks, kurš arī var pretendēt uz akadēmiķa nosaukumu. Vai viņu abu grantus, vienu par kvantu datoriem, otru topoloģijā, vajadzēja obligāti apvienot? Ministrija to pasniedz kā veiktas strukturālas reformas, ne ministrijā, bet zinātnē. Bija 800 grantu, tagad ir 400 grantu. Nākamais solis būs – jums ir divreiz mazāk grantu, tātad zinātnei vajag divreiz mazāk naudas. Un pirmos soļus šajā virzienā mēs esam spēruši paši. Tā ir LZP iniciatīva, tas ir izdarīts un, manuprāt, tā ir liela kļūda. Zinātnē visus nevar salikt pa vienādiem plauktiņiem. Nolēma, ka 13000 latu būs minimālā summa. Mums ir A.Andžāns, kas nodarbojas ar moderno elementāro matemātiku, kas aiziet uz vidusskolu, uz pedagoģiju, viņu mēs neapvienojam. Visi matemātiķi lauza galvu, kā uzrakstīt LZP pamatojumu, kāpēc mums viens grants ir par nelielu summu. Kam vajadzīga šāda ķēmošanās? Kāpēc mēs tā darām? Paši beigās no tā cietīsim. Mums ir labi jaunie zinātnieki. Ilgus gadus esmu bijis Senāta loceklis, un ja pilnsapulce mani virzīs vēl arī nākošo reizi, es atsakos, lai manā vietā nāk kāds no jaunajiem, kaut vai A.Ambainis. Lai Senātā nāk iekšā jaunie un varbūt arī lai LZP nāk jaunie, kas mēģina atrast jaunus ceļus.

Latvijas Jauno Zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Aigara Atvara un LZA goda doktoru Ojāra Zandera un Jāņa Poļa uzstāšanos debatēs skat. internetā www.lza.lv