Dr.chem. Zinaida Šomšteine
(1948 – 2010)

2010. gada 5. janvārī mira Zinaida Šomšteine, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra direktore, apdāvināta un daudzpusīga zinātniece, ķīmiķe un molekulārā bioloģe, talantīga un veiksmīga zinātnes organizatore, viena no modernās bioloģijas celmlaužiem Latvijā. Pēc grūtas nedziedināmas slimības, strādājot līdz pašām pēdējām dienām, Zinaida Šomšteine aizgāja no mums pašā spēku un karjeras briedumā. Līdz pēdējam brīdim viņa rūpējās par BMC likteni, nepadevās slimībai un izmisumam, kala tālejošus institūta un molekulārās bioloģijas attīstības plānus. Ļoti zīmīgi, ka institūta cilvēki pat nenojauta, cik nopietnas problēmas apdraudēja viņu vienmēr enerģiskās un optimistiski noskaņotās direktores veselību pēdējo piecu gadu laikā.

Zinaida Šomšteine ir dzimusi Rīgā, 1948. gada 19. jūlijā. 1970. gadā viņa absolvēja Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultāti. Vēl studente būdama, 1969. gadā Zinaida Šomšteine atnāca uz LZA Organiskās sintēzes institūtu un aktīvi iesaistījās zinātniskajā darbā pie OSI izveidotāja un direktora profesora Solomona Hillera. Tas bija darbs par nukleīnskābju analogu sintēzi. Tātad tuvs tiem jautājumiem, kurus risina Zinaidas Šomšteines vadītais BMC visu šo laiku un kas arī turpmāk paliks aktuāls un pieprasīts: kā izzināt un modelēt dzīvības procesus un kā veidot jaunas efektīvas zāles. Pilnveidojot un attīstot nukleīskābju analogu ideju, Zinaida Šomšteine 1975. gadā spīdoši aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju profesora Solomona Hillera vadībā.

Ar 1977. gadu Zinaida Šomšteine krasi mainīja savu zinātniskās darbības sfēru no ķīmijas uz molekulāro bioloģiju un iesaistījās profesora Elmāra Grēna izveidotajā jauno molekulāro biologu kolektīvā – OSI Nukleīnskābju ķīmijas laboratorijā. Konkrēti, Zinaida Šomšteine pievienojās Regīnas Renhofas grupai, kas lika pamatus funkcionāli aktīvu oligoribonukleotīdu enzimātiskai sintēzei. Neapšaubāmi, tas bija viens no smagākajiem tā laika eksperimentālās bioloģijas uzdevumiem. Nav ne mazāku šaubu, ka šis rūpīgais un pat ekstremālais darbs norūdīja Zinaidas Šomšteines raksturu un sagatavoja viņu jaunam karjeras un jaunrades posmam – organizatoriskam, kas izrādījās nebūt ne vienkāršāks par vissarežģītākajām ķīmiskām un enzimātiskām sintēzēm.

Kolēģu aicināta, Zinaida Šomšteine uzdrošinājās pamest eksperimentālo zinātni un izmēģināt sevi zinātnes organizatora lomā. Tas notika visnotaļ vēsturiskajā 1991. gadā. Tāpat kā tagad, arī tajā laikā zinātnes nākotne izšķīrās ne tikai laboratorijās. Liela atbildība tad gūlās uz zinātnes vadītājiem un organizatoriem, kas prata “izstūrēt” savus institūtus cauri sajukumam un nenoteiktībai. Savu pirmo organizatoriskā darba pakāpienu Zinaida Šomšteine ļoti veiksmīgi pārvarēja kā zinātniskā sekretāre toreizējā LZA un LU Molekulārās bioloģijas institūtā, tā paša, kas izauga no LZA OSI Nukleīnskābju ķīmijas laboratorijas un vēlāk kļuva par Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (BMC). Ar 1994. gadu Zinaida Šomšteine kļuva par BMC izpilddirektori, un 2001. gadā viņu vienbalsīgi ievēlēja par direktori.

Tā Zinaida Šomšteine izveidojās par izcilu zinātnes organizatori, vai kā tagad pieņemts teikt, par zinātnes top–menedžeri. Nenoliedzama ir viņas loma šajā izaugsmes ķēdītē – no nelielās LZA OSI Nukleīnskābju ķīmijas laboratorijas, caur LZA un LU Molekulārās bioloģijas institūtu, LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru līdz lielajam mūsdienu BMC. Var droši apgalvot, ka Zinaida Šomšteine spēlēja ļoti svarīgu lomu ne tikai tagadējā BMC izveidošanā, bet arī tā zinātniskās un organizatoriskās koncepcijas pilnveidošanā: no mazas laboratorijas līdz lie-lākajam nacionālajam molekulārās bioloģijas centram. No tīri zinātniskiem pētījumiem līdz plašiem biomedicīnas un biotehnoloģijas projektiem, kas apvienoja sevī neskaitāmas Latvijas un ārvalstu organizācijas. Projektiem ar lielu pielietojamības komponenti tādās nozarēs kā veselības aizsardzība un pat lauksaimniecība.

Zinaida Šomšteine bija apveltīta ar krasi izteiktu vadītāja talantu. Nav noslēpums, ka šis talants nevarētu uzplaukt bez ilgstošas zinātnieka – eksperimentētāja pieredzes, kas dziļi izprata zinātniskā darba specifiku visās tās smalkākajās niansēs. Šis talants, vienojoties ar iedzimtu inteliģenci un fenomenālu atbildības izjūtu, ļāva direktorei Zinaidai Šomšteinei saturēt grožos tādu lielu un nebūt ne vienkāršu BMC kolektīvu. Un ne mazāk vienkāršu BMC saimniecību. Ne tikai saturēt, bet arī meklēt un atrast ceļus tam, kā nodrošināt esošos pētījumus ar līdzekļiem, atbalstīt jaunu fundamentālās un pielietojamās zinātnes virzienu radīšanu, iesaistīt institūta kolektīvā zinātnisko jaunatni un arī gudrus zinātniskos, inženiertehniskos un administratīvos darbiniekus.

Zaudējums ir ļoti smags. BMC turpmāk būs jādzīvo un jāattīstās bez savas izcili veiksmīgās direktores. Bet Zinaidas Šomšteines vārds ir jau ierakstīts Latvijas zinātnes vēsturē.

Akadēmiķi Elmārs Grēns un Pauls Pumpēns