Zelts jau ir rokā! A/s “Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētājs Dr. Adrians Dāvis
pasniedz diplomu Dr. Ivaram Platajam
A.Edžiņas foto

Sēžam ar Dr. sc. ing. Ivaru Plato a/s “Latvijas Gāze” Mācību centrā un līdz ar kafijas tasīti saņemu brīdinājumu, ka saruna uz mirkli būs jāpārtrauc, kad ieradīsies kāds apmeklētājs. Kāda runa, darām taču katrs savu darbu! Apmeklētāji nāk. Un piesakās pa tālruni, pie reizes noskaidrojot, kādi papīri jāatnes. Tie ir Rīgas Tehnisko universitāti beigušie speciālisti, kuri vēlas saņemt sertifikātu būvpraksei, jo Ivars Platais ir ne vien Mācību centra vadošais inženieris–lektors un Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienības Valdes loceklis, bet arī Būvspeciālistu sertifikācijas centra administrators.

Ne mazākā! 1960. gadā biju otrā vai trešā kursa studentiņš Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultātes sanitārtehnikas specialitātē. Institūtā iestājos pēc Celtniecības tehnikuma beigšanas. Mani uzaicināja strādāt Rīgas gāzes pārvaldē par atslēdznieku, liekot manīt, ka – “ar karjeras iespējām”, jo Latvijas PSR gatavojās lielām pārmaiņām – pārejai no sašķidrinātās gāzes uz deggāzi. Bija jābūvē gāzes vadi. Diez vai toreiz es domāju, ka gāzes apgādes specialitātē paies viss mans darba mūžs.

Redziet nu, tātad viņš bija mūsu cilvēks, izgājis mūsu kursus. Pirmie propāna–butāna baloni Rīgā parādījās 1949. gadā, trīs balonus uzstādīja izpildkomitejas vadītāju dzīvokļos. Grāmatā “Gāzei Latvijā – 140”, kas aptver laikposmu no 1862. līdz 2002. gadam, rakstīts, ka par pirmo oficiālo sašķidrinātās naftasgāzes lietotāju Rīgā 1949. gadā kļuva Rīgas elektro­spuldžu rūpnīca. Līdz tam izmantoja Rīgas gāzes fabrikā no akmeņoglēm ražoto gāzi, ko tajā pašā 1949. gadā saražoja 10 miljonus kubikmetru. Bija plānu sasniegšana un pārsniegšana, darba ražības pieaugums, pašizmaksas samazināšana – viss, kas sociālistiskajā plānveida saim­niecībā pienācās. Tikai tajā pat laikā veiktā Valsts gāzes tehniskās inspekcijas Ļeņingradas nodaļas kontrole konstatēja, ka ogļu sliktās kvalitātes dēļ iedzīvotājiem tiek piegādāta zemas kvalitātes gāze, un arī tā tikai noteiktu skaitu stundu diennaktī. Bet par to jau avīzes nerakstīja. Nu lūk, tad nāca sašķidrinātā gāze, kuras pluss bija mobilitāte. Nevajadzēja būvēt gāzes vadus. Sākumā balonus pildīja ārpus Latvijas, bet, pieaugot pieprasījumam, 1952. gadā Šķirotavas dzelzceļa stacijas tuvumā kā vienu no pirmajām PSRS sāka būvēt Rīgas sašķidrinātās gāzes uzpildes staciju. Vēlāk sašķidrināto gāzi balonos vai automašīnās pildīja ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā. Rīgas uzpildes stacijai pat bija iecerēti lieli mērķi – gāzes pievadīšana Rīgas gāzes fabrikai, lai palielinātu ražotās gāzes apjomu un uzlabotu kvalitāti, taču tas nerealizējās, jo Rīga tika iekļauta gazifikācijas plānā un gatavota apgādei ar dabasgāzi. Tāds bija tas fons, kad es sāku strādāt. 1962. gada 21. jūlijā, kā jau tolaik dažādus sasniegumus mēdza piesaistīt jubilejām, Rīgā Daugavas stadionā svinīgā mītiņā tika aizdegta simboliska dabasgāzes lāpa. Partijas un valdības uzdevums uzbūvēt 1230 km garo maģistrālo gāzesvadu no Dašavas caur Minsku un Viļņu līdz Rīgai 1962. gadā bija izpildīts.

Tie?i tā – pie trubām. 1962. gadā Rīgas gāzes fabrika pārstāja ražot gāzi. Nāca dabasgāze, tā bija sausa. Vecie ķeta vadi bija ar daudzām savienojumu vietām, tās izžuva, radās gāzes noplūde. Gāzei jauca klāt eļļas tvaikus, lai savienojumu vietas eļļojas. Tas bija pasaules klases jauninājums, kam nebija analogu. Vienlaikus notika veco ķeta vadu nomaiņa ar tērauda vadiem. Apmēram astoņu gadu laikā tas tika izdarīts, un Rīgā gāzesvadu garums sasniedza aptuveni 150 kilometru. Tas bija unikāls eksperiments, kas sevi attaisnoja. Pie tam pašu iecerēts un pašu realizēts. 1980. gadā Latvija gazifikācijas līmeņa ziņā bija pirmā vietā Padomju Savienībā, jo līdz 90 % dzīvokļu lietoja gāzi.

?odien tikai jaunā paaudze nezina, kāda padomju laikos uzmanība tika pievērsta laukiem. Kukurūzas kampaņa, pārtikas programma un diez kas vēl. Partijas un valdības atbalsts laukiem bija garantēts ( it īpaši Baltijas republikās, kuras baroja Maskavu un Ļeņingradu – red.). Protams, arī mūsu republikas vadoņi visvisādi centās izkalpoties Maskavai, tādēļ lauku gazifikācijai tehniskais atbalsts bija nodrošināts. Mēs vieni no pirmajiem eksperimentāli sākām izmantot polietilēnu gāzes vadiem, tā sakot, bijām izmēģinājumu poligons polietilēna gāzes vadu montāžai. Iesākumā izmantojām meliorācijai paredzētās caurules. 80. gadu vidū lauku apvidos bijām ielikuši pie 180 kilometru polietilēna gāzesvadu, lai īsā laikā pievadītu gāzi pie saimnieciskiem objektiem – fermām, siltumnīcām, graudu kaltēm. Tie gāzesvadi stāv 20 gadus, nav vairs tikai ne fermu, ne dārzniecību, ne graudu kalšu... Stāv arī tie primitīvie četru meliorācijas trubu posmi Rīgā, ar kuriem sākumā eksperimentējām. 80. gados jau sākām saņemt speciāli gāzei ražotas polietilēna caurules.

Jūs jau zinat, kas notika ar Latvijas rūpniecību un lauksaimniecību pēc neatkarības atgūšanas. Radās pilnīgi jauna politiskā un ekonomiskā situācija ar jauniem uzdevumiem. 1987. gadā biju sācis strādāt Rīgas Tehniskajā universitātē (tolaik vēl Rīgas Politehniskajā institūtā) par mācībspēku gāzes nozarē, mani ievēlēja par docentu, kas esmu vēl šodien. Laikam mācīt citus ir mans aicinājums. Arī tās jūsu pieminētās grāmatas, kas tapušas 70. – 80. gados, tika uzrakstītas kā lauku gazifikatoru rokasgrāmatas, taču tās noder arī citiem, jo tur rakstīts viss par gāzi. Divām paaudzēm tā bija vienīgā pieejamā literatūra latviešu valodā piezemētā, saprotamā formā. Daudzus cilvēkus esmu apmācījis gāzes specialitātē kā augstskolā, tā šeit, “Latvijas Gāzes” Mācību centrā ( tas sākumā atradās citā vietā, nevis šajās modernajās auditorijās un laboratorijās Stirnu ielā), kur kvalifikāciju paaugstina “Latvijas Gāzes” darbinieki un uz praktiskām nodarbībām ierodas studenti. Pēdējos gados RTU nodarbojos ar maģistrantiem un doktorantiem, turklāt lielākā daļa manu studentu vienlaicīgi ir arī “Latvijas Gāzes” darbinieki, kuri pēta konkrētus, darbam nepieciešamus jautājumus.

Domāju, ka viņi revidēs pašreiz gāzes saimniecībā pastāvošos normatīvus un uzskatus. 90. gadu sākumā visi normatīvi, materiāli un iekārtas bija no Padomju savienības. Tos bija izstrādājuši Krievijas vadošie institūti. Tie bija saistoši visai milzīgajai Padomju savienības teritorijai ar dažādiem klimatiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem. Izņēmums bija tikai ziemeļu polārie apgabali. Rietumos bija pavisam citi normatīvi. Tā nu Vācijā bija vieni, Krievijā – citi, mēs ģeogrāfiski pa vidu. Mani trīs doktoranti, visi “Latvijas Gāzes” darbinieki, katrs savā jomā izstrādā jaunus normatīvus un jaunas tehnoloģijas mūsu, Latvijas apstākļiem. Aivars Broks iztrādā dispečerizācijas pilnveidi: kā gāzes daudzumus patērētājiem iedalīt, pārdalīt, kā pieņemt lēmumus. Mēs saņemam Rietumu tehnoloģijas, tās jāpiemēro padomju laikā būvētajiem gāzesvadiem un sistēmām. Ināra Laube savukārt vāc materiālus, lai pārskatītu normatīvus. Pašlaik ir gan vecie, no padomju laikiem saglabātie , gan no Rietumiem pārņemtie. Ir dažas lietas, kas liek šaubīties par pašreizējo, pārejas laika normatīvu atbilstību. Ināra vāc datus, lai noskaidrotu, kas no tiem atbilst un kas jārevidē. Domāju, ka būs otrais variants. Aleksejs Batrakovs strādā pie maģistrālo gāzes vadu diagnosticēšanas. Mums maģistrālie gāzes vadi ir aptuveni 1,5 tūkstoši kilometru gari. Kā diagnosticēt, vai gāzesvadam nav radušies kādi bojājumi – plaisiņas sienās vai kas cits, ja tas atrodas zem zemes, nepieejamā stāvoklī? Aleksejs ir izstrādājis intelektuāla virzuļa pielietojumu. Virzulis ar spiediena palīdzību virzās pa vada iekšpusi no punkta A uz punktu B un elektroniski fiksē visus defektus, visas draudošās vietas, kur nākotnē varētu rasties problēmas – nepareizas metinājuma vietas, korozijas bojājumus, izolācijas bojājumus, plaisas metinājumā, kā tas bija, piemēram, Valmieras gadījumā. Turklāt punkts A var atrasties jebkurā attālumā no punktā B. Jāapgūst ne tikai pats virzulis, bet arī kameras, kur to ievadīt un izvadīt. Jāizstrādā datu novērtēšanas kritēriji. Viņa doktora darba uzdevums ir iegūt nepieciešamos datus, izvērtēt tos un pateikt, kurā vietā kādi darbi ir jāveic.Zinātnei apakšā ir vajadzība