Tikšanās ar LR izglītības un zinātnes ministri LZA korespondētājlocekli Dr. paed. TATJANU KOĶI

12-02-2010

LZA Senātā

Tikšanās ar LR izglītības un zinātnes ministri
LZA korespondētājlocekli Dr. paed. TATJANU KOĶI

9. februārī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēde, kuras darba kārtībā bija tikšanās ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi, lai pārrunātu zinātnes pašreizējo stāvokli un iespējamos nākotnes risinājumus. Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš lūdza ministri pateikt kaut ko “labu, gaišu un cerīgu”, lai šo sēdi varētu beigt cerīgā noskaņā.

Ministre izteica nožēlu, ka divarpus gadu laikā, kopš viņa ieņem šo amatu, ne reizi nav bijusi izdevība piedalīties akadēmijas pilnsapulcē vai citā plašā forumā, kaut arī viņa ir akadēmijas locekle. Taisnības labad gan jāsaka, ka iepriekšējā nedēļā T. Koķe piedalījās Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēdē, kurā vērtēja iepriekšējā gada devumu. Šonakt ministres kundze ir atgriezusies no Santsebastjanas Spānijā, kur notika ES valstu zinātnes ministru neformāla tikšanās, un savu uzstāšanos sāka ar to, jo prasības pret Latvijas zinātni ir tādas pašas kā pret zinātni Eiropā un pasaulē.

Atbildība

Viens no ļoti nopietniem uzstādījumiem bija : “Jūs, zinātnes ministri, esat atbildīgi par pasaules izkļūšanu no krīzes.” “Es to pašu pārlieku uz zinātniekiem – mēs, zinātnieki un augstākās intelektuālās raudzes cilvēki, esam atbildīgi par izkļūšanu no krīzes. Parasti atbildību kādam uzliek tad, kad ir nonākuši kritiskā situācijā. Valstī, kurā nav savi ievērojami dabas resursi un citas bagātības, vienīgais izaugsmes potenciāls ir cilvēki,” teica ministre.

Kāda tad šobrīd ir situācija zinātnē? Ir beigušās vecās valsts programmas un izvērtēšanā ir jaunās valsts programmas. Beidzies ir arī iepriekšējais ES struktūrfondu periods. Vērtējums par to ieguldījumu, arī zinātnē, nav tas labākais, sevišķi slikti par iepriekšējo periodu izsakās Finanšu ministrija. Mums kopīgiem spēkiem jāprot rādīt sasniegumi, nevis tas, kā iegādātā jaunā aparatūra nestrādā un līdzekļi netiek integrēti.

Sasaiste ar tirgu

Pētniecības un tirgus ciešāka sasaiste nav tikai mūsu valsts prasība. Visā Eiropas Savienībā ekonomiskā situācija un arī sabiedrība prasa, lai zinātne strādātu tirgum un vairotu valsts konkurētspēju. Tieši šādā kontekstā tiek izvērtēti zinātnes rezultāti. Ekonomikas un pētniecības sasaiste, zinātnes ieguldījums tautsaimniecībā, atslēgas vārdi: inovācija un konkurētspēja – to no mums gaida šobrīd. Zinām, kur Latvija atrodas inovāciju ziņā, un galvenā vaina ir meklējama vājajā saitē starp zinātni un tautsaimniecību. Ministre aicināja vairāk runāt par sasniegto, lai sabiedrība zinātu un netiktu dezinformēta. Ir ļoti svarīgi, lai zinātne un jaunradītās zināšanas ietekmētu konkurētspēju. To var panākt ar partnerību starp uzņēmumiem un zinātniskajām institūcijām. Jau LU rektora J. Zaķa laikā teica, ka tautsaimniecība neprot dot zinātniekiem uzdevumus. Kopš tā laika nekas daudz nav mainījies. “Mums ir jābūt pietiekami gudriem iemācīt tautsaimniekus dot mums pasūtījumus, jo tautsaimniecība bieži vien iet vieglāko ceļu un nopērk gatavas izstrādnes ārzemēs, aizbildinoties ar “jūs nepētat to, ko mums vajag”. Pētniecības pasūtīšana sākas ar zinātniskās politikas veidošanu”. Ministrei patika tas, ka MK sēdē ministri tika iesaistīti pētījumu pamatprogrammu apstiprināšanā. “Esam vairāk konsultējušies ar speciālistiem””, teica ministre un vēlreiz pasvītroja, ka pētniecības pasūtījumi jāsāk ar politikas veidošanu. Diemžēl mūsu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir īstermiņa vīzija atšķirībā no zinātnes, kurai ir ilgtermiņa vīzija. Uzņēmēji nedemonstrē riska uzdrošināšanās iniciatīvu. Ministre “līdz pēdējam elpas vilcienam” cīnījās ar Finanšu ministriju par zinātnes infrastruktūras finansējumu, bet cieta sakāvi, “bet arī tam ir savi plusi”.

Eiropā akcents tiek likts uz inovācijām, kā stimulēt uzņēmēju sasaisti ar zinātni. Ir sācies 2010. gads, struktūrfondu līdzekļi zinātnes infrastruktūrai netiek apgūti un ieguldījumi zinātnē netiek veikti. Valsts nozīmes zinātnes un pētniecības centru izveide paliek spēkā, bet tiek izsludināta divās kārtās. Pirmajā kārtā iespēja saņemt finansējumu tiek dota tiem uzņēmumiem, kas ir zinātnes reģistrā un kas var pretendēt uz šiem līdzekļiem. Otrajā kārtā var piedalīties visas zinātniskās institūcijas, kas vēlas veidot šādus centrus. Zinātnei nepieciešams dot vairāk naudas, tai blakus ir otra tendence – jā, nauda jādod, bet pie precīzākiem noteikumiem.Ministre lūdza palīdzēt izstrādāt šos noteikumus, kas būtu skaidrāki sabiedrībai un tos varētu aizstāvēt valdībā.

J. Stradiņš jautāja, no kā būtu jāsāk. Vai no tautsaimniekiem, kas dod zinātnei uzdevumus, vai no zinātniekiem? Uz to T. Koķe atbildēja, ka, zinot savus uzņēmējus, vajadzētu censties panāk dialogu, pirms sāk izvērsties ambīcijas līdzekļu ieguvē. Jāsāk no zinātniekiem. Tas nav lokāls, Latvijas uzstādījums, tāds tas ir visā Eiropas Savienībā, un Amerikā tas ir bijis jau daudz agrāk. Zinātnei pēc iespējas ātrāk jārezonē ražošanā. Noteikumu iztrādāšana ir mūsu rokās.

Izmaiņas likumdošanā

Pavasara sesijā Saeimai būtu jāpieņem Augstākās izglītības likums. Augstākajai izglītībai katrā valstī jābūt pietiekami spēcīgai, lai dotu atdevi zinātnē. Šajā ziņā esam nokavējuši vismaz par 10 gadiem. Ministre kā vienu no iemesliem min biežo ministru maiņu, kas nenodrošina pēctecību un uzstādījumu īstenošanu. Luksemburgā, piemēram, zinātnes ministrs ir jau 12. gadu, Portugālē – 7 gadus.

Izmaiņas notiks arī Zinātniskās darbības likumā, no kurām labākā ir tā, ka zinātnieks varēs darboties pats ar savu patentu, kas izstrādāts darba vietā un ar tās aparatūru. Sansebastjanā runāja par to, ka Spānija savas ES prezidentūras laikā vēlas pabeigt procedūru par ES patentu. Lielākais kavēklis ir tas, ka patentu dokumentācija būs jātulko visās 27 ES valstu valodās. Te pavērtos iespēja mūsu iniciatīvai “Valodu krasts”, kas varētu atrisināt dokumentu tulkošanu. Spānijas postulēto trīs principu – integrācija, iesaistīšanās un iekļūšana – sakarā tā būtu vērtējama kā iesaistīšanās.

Otrs Zinātniskās darbības likuma jauninājums ir sadarbība ar Jauno zinātnieku apvienību, lai nodrošinātu paaudžu pēctecību un zinātnes attīstību.

Grozījumi skar arī Latvijas un ES finansējuma proporcijas. Latvijas līdzfinansējums ir no 15 % līdz 7,5 %, savukārt ES finansējums palielināts līdz 82,5 %.

J. Ekmanis nebija apmierināts ar biežo noteikumu maiņu, jo iepriekšējie grozījumi tika pieņemti tikai 2. februārī. Kā lai raksta projektus? Uz to T. Koķe atbildēja, ka nosacījumi mainās ne tikai pa dienām, bet pat pa stundām. Struktūrfondu pārdale notiek katru dienu. Tāda raustīšana neved pie laba, bet kompromiss ir jāatrod.

J. Stradiņš jautāja, vai valsts nozīmes zinātnes un pētījumu centri ir saistīti ar valsts pētījumu programmām vai arī tas ir kāds cits veidojums? Vai ir iespējams veidot tādus centrus arī nacionālās identitātes programmas ietvaros humanitārajās zinātnēs? T. Koķe atbildēja, ka valsts nozīmes zinātnes centri tiek radīti uz zinātnisko institūciju izstrādātās attīstības stratēģijas pamata. Nav šaubu, ka tajā varētu iekļauties letonika, bet daudz kas būs atkarīgs no vienošanās starp zinātniskajām institūcijām. “Latvijas grūtības ir tās, ka vēl nesākoties aktivitātēm, mēs jau sākam apstrīdēt un sūdzēties. Vislabāk, uz Eiropas Komisiju. Tas sarežģī procesu un atsviež Latviju atpakaļ”, teica T.Koķe un piebilda, ka viņu satrauc Ekonomikas ministrijas milzīgā apetīte – pēc iespējas vairāk iegūt līdzekļu it kā jaunu produktu veidošanai un vēl kam. Bet Finanšu ministrija ir vienkārši kurla un nedzird, ko tai saka.

Satraucoša ir sociālo partneru – Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Darba devēju konfederācijas nihilistiskā attieksme pret zinātni. Tuvināšanās varētu notikt tad, ja no pašu zinātnieku vidus nāktu uzņēmēji un veidotu savas struktūras. Tā kā daudzos zinātnes laukos nav uzņēmēju, mūsu zinātnieku izstrādnes aizies uz ārzemēm. T. Koķe apstiprina, ka no zinātnieku puses ir jārada stimuli uzņēmējiem, jāmāca viņus domāt un prognozēt ilgtermiņā. Šķiet, ka sociālajiem partneriem rūp tikai parādīt sevi, nevis kosntuktīvi darboties. Ministre rosina aicināt viņus uz dialogu.

V. Kampars atzīmēja, ka īstermiņa domāšana piemīt tikai maziem uzņēmumiem. Jo lielāks uzņēmums, jo tālāka stratēģija. (Te gan būtu jājautā, cik tad Latvijā ir to lielo uzņēmumu palicis?)

J. Ekmanis vēlējās uzzināt par prognozi 2011. gada valsts budžetam zinātnei un augstākajai izglītībai. Arī M. Auziņš interesējās, vai ir pamats ticēt, ka tas netiks samazināts. T. Koķe teica, ka maksimālais uzsvars jāliek uz līdzekļiem, pozicionējot zinātni un augstāko izglītību kā tautsaimniecības nozari, kurai jāparedz līdzekļi un kas pati spēj ģenerēt līdzekļus. Visticamāk, ka vairāk līdzekļu kā šogad nebūs, vai un kāds būs samazinājums, nav zināms. Jānāk ar argumentiem, kādu efektivitāti ieguldījumi dos. Labā ziņa ir tā, ka nav paredzēti budžeta grozījumi. Likumdošanā jāiestrādā norma, ka provizoriski līdzekļi jāparedz 4 gadu garumā, jo tos nedrīkst mainīt katru mēnesi. Šobrīd, atsaucoties uz Starptautiskā valūtas fonda prasībām, visu diktē Finanšu ministrija.

V.Kampars uzstājās pret cīņu par 40 stundu darba nedēļu zinātnē. Ko zinātnieks būtisku, it īpaši inovatīvu pasaules mērogā, var radīt 40 darba stundās nedēļā? T. Koķe atzina, ka pasaulē tam pieiet elastīgāk. J. Ekmanis šādu atskaišu rakstīšanu nosauca par bezjēdzīgu manipulāciju, kam tiek tērēts laiks. A. Buiķis minēja vēl lielāku absurdu – komandējums un konferences apmeklējums nedrīkst pārsniegt 20 stundas! V. Kluša norādīja, ka bieži vien nākas atteikties no līdzdalības projektos, jo zinātnieki jau ir nodarbināti 40 stundas nedēļā. T. Koķe atbildēja, ka tas ir atkarīgs no zinātniskās institūcijas kapacitātes. Latvijā zinātnieku skaits uz 1000 iedzīvotāju ir niecīgs.

M. Auziņš nesaprot, kāpēc no zinātniekiem tiek prasīts nevis rezultāts, bet strikta stundu ievērošana. Dabas zinātnēs rezultāts ir precīzi kvantificējams. T. Koķe apsolīja painteresēties, vai te nenotiek kārtējā pārcenšanās. Kā tas tiek risināts Eiropā?

V. Hausmanis jautāja, ar ko sadarboties humanitārajām zinātnēm, kas nekādu skaitāmu naudu nerada, izņemot izpratni par to, kas ir tauta, literatūra, valoda. Te nekāda sadarbība ar uzņēmējiem nesanāks. Tagad institūtu zinātnieki mēnesi dzīvo bez naudas, jo valsts programmas nav apstiprinātas. No kā lai cilvēki iztiek? Birokrātijas līmenis ministrijā ir fantastisks, sadarbības projektu atskaites – milzīgas. T. Koķe atbildēja, ka par valsts programmām saņemtas sūdzības un apstrīdējumi. Viņa uzskata arī, ka humanitārajām un it īpaši sociālajām zinātnēm ir iespējams sadarboties ar uzņēmējiem, piemēram, darba ņēmēju novecošanās problēmā.

I. Knēts par “glābējvārdu” inovācija teica, ka tā ir tā pati zinātniekiem sen pazīstamā izstrādņu praktiskā ieviešana, bez kuras nevarēja būt neviena doktora disertācija – bija nepieciešams akts par praktisko ieviešanu, krieviski – vņedreņije. Viņš atgādināja citu ES uzstādījumu, kas nebūt nav atcelts – 2010. gadā zinātni finansēt 3 % apjomā no IKP, no kuriem 1 % dod valsts un 2 % – uzņēmēji. Uzņēmēji knapi velk dzīvību, viņi abstraktai zinātnei neko nedos. Valsts dod 0,25 – 0,36 %, kopā ar citiem finanšu avotiem zinātne 2010. gadā saņems 0,65 – 0,7 % no IKP paredzēto 3 % vietā. Par naudu “neesot pieklājīgi runāt, bet tas būtu tas pats, kā es mājās iedotu sievai trīs latus un teiktu, lai uztaisa labas vakariņas 10 draugiem. Sak, te ir jūsu naudiņa un taisiet par to kvalitatīvu zinātni un augstāko izglītību. Ja mēs līdz šim bijām pēdējā vietā Eiropas Savienībā finansējuma ziņā, tad tagad tas jau ir kvadrātā. Gods un slava tiem, kas ar šiem niecīgajiem līdzekļiem kaut ko dara, nevis sakravā somu un brauc uz Īriju”.

M. Auziņš atsaucās uz Prezidenta lasījumiem Latvijas Universitātē, kur ar lekciju “Pasaule uz pārmaiņu sliekšņa”uzstājās filantrops un uzņēmējs, ASV prezidenta Finanšu izglītības konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietnieks Džons Houps Braiants (John Hope Bryant) par to, kā humanitārās zinātnes atsaucas uz ekonomiku. Nihilisms ir ļoti bīstams attiecībā uz nodokļu maksāšanu un patriotismu. Tas pārvēršas ekonomiskā kategorijā, tādēļ humanitārās zinātnes ir jāliek tādā pat kategorijā kā inovatīvās lietas. T. Koķi satrauc tas, ka daudzās vidusskolās skolotāji orientē 12. klašu skolēnus uz aizbraukšanu no Latvijas, jo te viņiem nav nekādas izglītības un darba perspektīvas. Tam var būt neatgriezeniskas sekas. A. Siliņš iebilda, ka neatgriezeniskas sekas būs ačgārnai valsts politikai nodokļu jautājumos. Kā var prasīt, lai skolotāji ir patrioti, ja paši ierēdņi ir visu salaiduši grīstē? T. Koķe risinājumu redz nodokļu decentralizēšanā, lai par tiem vairāk varētu lemt uz vietām. D. Markuss ar nožēlu atzīst, ka zaudējam studentus, pat pirms gala eksāmeniem, jo viņi nespēj maksāt studiju maksu.

Par Eiropas Savienības struktūrfondu apgūšanu informēja un uz jautājumiem atbildēja Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece struktūrfondu jautājumos Lauma Sīka. Viņa arī ieviesa skaidrību valsts nozīmes zinātnisko centru jautājumā un aicināja interesentus piektdienās plkst 9.00 ministrijā 5. stāvā, kur strādā darba grupa.

Z.K.

Powered by Elxis - Open Source CMS