Dž.H.Braiants

Tīri jābrīnās par to, cik daudz man pazīstamu viedu cilvēku Amerikā un citur pasaulē vai nu neuzskata vai nevēlas saprast, ka patlaban notiek kaut kas vairāk par lejupslīdi. Kad es tā saku, neviens jau ar mani īpaši nestrīdas, bet lielākoties ļaudis vienkārši no manis vēlas novērsties. Viņi vēlas prātā pāršķirt lapu, lai manis teiktā patiesums vienkārši pazustu. Varētu padomāt, ka sabiedrībai ir kaut kāda interese par “svinību turpināšanu” kaut uz mazu brīdi un arī tad, ja tas nozīmē pašapmānu. Vispār, mums ir šāda ieinteresētība. Pasauli šodien pārvalda bailes, un tieši bailes visvairāk var nogalināt labklājību.

Šķietami neapmierināmā vēlme “turpināt svinības” liek ekspertiem no jauna sākt runāt par to, ka atjaunota izaugsme, atsevišķi patērētāji jau atkal izdod naudu, un finansējums no jauna ir pieejams tiem, kuriem ir gandrīz vai pilnīgi perfekta kredītvēsture. Ja kādam vēl ir patiesas šaubas par īstermiņa nākotni, tad visi vienlaikus ar pirkstu rāda tās valsts virzienā, kurā joprojām pastāv modelis, kas saistās ar kapitālismu naudas iegūšanas vajadzībām. Tā ir Ķīna, un atkārtoti mēs dzirdam ļaudis dvešam, “Paskaties … paskaties, cik labi tai valstij klājas.” Atļaušos piebilst, ka ļoti ceru, ka Ķīna iemācīsies to par kapitālismu, ko rietumu sabiedrība ignorēja, tādējādi nodrošinot, ka eksperiments ar izaugsmes kapitālismu būs ilgtspējīgs visai Ķīnas tautai, kā arī visai pasaulei, kad tā turpinās savu attīstību.

Dīvaini, ka visu šo runāšanu – un atkārtoju, ka procesā iesaistās ne vien vidējais patērētājs, bet arī ārkārtīgi gudri cilvēki – veicina tikai viena vienīga lieta, un tās ir bailes. Mēs baidāmies, ka svinības, kuras mēs tik ilgi baudījām, patiešām ir beigušās. Mēs baidāmies, ka mums patiešām būs jāveido kaut kas, kam ir patiesa un ilgtspējīga vērtība. Mēs baidāmies, ka mums patiešām būs jāstrādā un patiešām būs jāpiedāvā tā sevis uzupurēšana, kuru pieprasa mīlestība.

Mēs baidāmies, ka mums jau atkal būs jāidentificē uzvarētāji un uzvara kā kaut kas cits kā džeks, kurš nopelna vislielāko naudu, sagrābj vislielāko varu un nomirst ar lielāko rotaļlietu skaitu vai arī – un tas jau ir daudz sliktāk – džeks, kurš savus sapņus ir apmierinājis tikai tāpēc, ka viņš kājām ir samīdījis neskaitāmi daudzu citu cilvēku sapņus. Šāda uzvara automātiski rada zaudētājus, un no ilgtermiņa viedokļa raugoties redzams, ka tā patiesībā nemaz nav uzvara.

Es ticu kapitālismam, kura kontekstā nav tikai jautājums par to, ko es no tā varu iegūt. Jācentrējas uz patiesas vērtības radīšanu sev, sabiedrībai un citiem. Te jādomā par idejas spēku, un mums jādomā par to, ko mēs varam dot citiem.

Ja reiz pateikts tas, tad arī gribu teikt, ka, manuprāt, varavīksne nav iespējama, ja vispirms nav vētras, un diemžēl, es neticu, ka cilvēks var ievērojami mainīties bez tā, ko es saucu par leģitīmām ciešanām. Manā jaunākajā grāmatā, “Vadi ar mīlestību: jauns veids, kā līderiem vadīt baiļu pārpilnajā pasaulē” pirmais likums ir šāds: zaudējumi rada vadoņus. Arvien biežāk mūsdienās pasaule jūt ievērojamas ekonomiskas sāpes. Citiem vārdiem sakot, pasaulei bija vajadzīga sāpju doza, pirms tā varēja pārmainīties.

Mums drīz vien būs jāsaprot dzīves īstenība. Pasaule patlaban nepiedzīvo ciklisku lejupslīdi, ir notikušas fundamentālas pārmaiņas. Šogad Pasaules ekonomikas foruma noslēguma pasākumā Davosā es pateicu, lūk, ko: Ja mēs ar šo situāciju pareizi tiksim galā, tad ļoti iespējams, ka nākamie 30 gadi būs vispārsteidzošākie gadi mūsdienu vēsturē.

Kā jau tas allaž mēdz būt, vēsture var virzīties vienā vai otrā virzienā. Paskatīsimies, kādus lēmumus pieņem mana paaudze un kādu realitāti mēs pieņemam, ja domājam par vadošo paaudzi, kura nāca pirms manējās. No tā izrietēs, vai nākamie 30 gadi mums būs paši labākie, vai arī tie kļūs par cēloni simtgadīgām sāpēm, kura laikā mūsu bērni un mazbērni cietīs. Tas ir atkarīgs no mums.

Pirms sākšu “jautrāku” runāšanu un piedāvāšu taustāmas cerības par nākotni un par ļoti ticamo iespēju, ka labklājība būs pieejama visiem, ļaujiet man vispirms parunāt par tiem, kuri realitātes pamatā liek tikai faktus un statistiku.

Amerikā šodien oficiālais bezdarba līmenis ir virs 10 procentiem, un tur nav ieskaitīti tie neskaitāmie vidus un strādnieku šķiras ļaužu miljoni, kuri vienkārši vairs nemeklē darbu, vai arī, kuriem ir darbs, kas neatbilst viņu kvalifikācijai. Tāpat minētajos 10 procentos nav ieskaitīti tie ļaudis, kuri dzīvo Amerikas iekšpilsētās, kur darba un iespēju trūkums ir plašs, pastāvošs un gandrīz vai no paaudzes uz paaudzi mantots. Šie ir mikrorajoni, kuros recesija sākās jau pirms ļoti ilga laika. Tā ir vide, kurā vidusmēra cilvēkiem ir galvassāpes. Vide, kurā es sniedzu pakalpojumus, ir sasirgusi ar plaušu karsoni. Jūs un es sajūtam lejupslīdi. Ļaudis šajos mikrorajonos dzīvo vidē, kura ir ļoti līdzīga tai, kura pastāvēja lielās depresijas laikā.

Laikrakstā The Financial Times nesen bija apgalvots, ka globālās krīzes dēļ pasaule pazaudēs vairāk nekā 50 miljonus darba vietu. Ķīnā vien jau ir pazaudēts vairāk nekā 30 miljons darba vietu. Es saku “pazaudēts,” jo tas, ko pagātnē mēs uzskatījām par ekonomiskām aktivitātēm, patiesībā bija saistāms par pārmērīgu patēriņu, pārmērīgu ražošanu un atsevišķos gadījumos arī ar neko citu, kā alkatību.

Nesen lasīju interesantu žurnāla rakstu no Āzijas, kurā bija teikts, ka patlaban netālu no Malaizijas krastiem tukši stāv 500 konteineru kuģi, kuru īpašnieki gaida pasūtījumus un kravas, kuras visticamāk tā arī nekad neparādīsies. Jā, es teicu 500 kuģi. Tā ir desmitā daļa no visiem konteineru kuģiem pasaulē, un zināt, kas ir vispārsteidzošākais šajā situācijā? Dienvidkorejā kuģu būvniecības uzņēmumi strādā nepārtraukti. 2007. gadā cilvēki pasūtīja neskaitāmi daudz kuģu, katrs maksā 100 miljonus dolāru. Paredzēts, ka šie kuģi būs gatavi 2010. un 2011. gadā. Kas notiks tālāk? Irānas valdības aģentūra, kura nodarbojas ar jūras lietām, jau tagad norāda, ka tā nespēs samaksāt par jauniem kuģiem, kurus Irāna pasūtīja pirms diviem gadiem, kad pasaule bija pavisam cita vieta. Dienvidkoreja cenšas irāniešu kuģus pārdot tāpat kā mēs censtos pārdot mēbeles vai drānas, kurām vairs mūsu dzīvē nav vietas. Šī ir izpārdošana, kurā prece ir tikpat, gara, kā futbola laukums. Dienvidkoreja sapņo par pasauli, kurā tā kontrolē 40 procentus no visas pasaules kuģu būvēšanas industrijas. Tas nozīmē, ka atsevišķās pilsētās un reģionos visiem ir darbs, taču pastāv visas iespējas, ka 2010. un 2011. gadā šīs darba vietas pazudīs, ja vien mēs neizstrādāsim visai labu alternatīvu plānu. Taču nē, mēs turpinām drāzties uz priekšu. Ar vienu roku mēs būvējam nevajadzīgus kuģus un ar otru roku mēs nodrošinām, ka jau esošie kuģi stāv tukši bez jebkāda nākotnes mērķa.

Ko varam teikt par draugiem ķīniešiem? Nesen Pekinā es uzrunāju grupu, kurai es pateicu, ka ķīnieši nedrīkst priecāties par kļūdām, kas saistās ar amerikāņu neseno alkatību un ekonomisko muļķību. Tāpat viņi nedrīkst atteikties no Amerikas tautsaimniecības, jo tajā brīdī, kad Amerikas patērētājs vairs neko nepērk, Ķīna vairs neko neražo. Aptuveni 70 procenti ASV tautsaimniecības ir pamatoti patērētājos, un ņemot vērā to, ka Amerika joprojām veido vienu trešo daļu visas pasaules ekonomikas, tas nozīmē, ka amerikāņu patērētājs pārstāv aptuveni 25 procentus globālās tautsaimniecības.

Ķīna cenšas attīstīt savu iekšzemes tautsaimniecību un patērētāju struktūru, bet te nav runa par tostermaizes pagatavošanu no rīta. Ķīnai šo pārmaiņu kontekstā rodas ievērojamas briesmas. Ja iekšzemes izaugsme samazināsies zem sešiem procentiem gadā – un tieši tas arī notiks –, tad Ķīnai būs jārēķinās ar pilnīgi jaunām iekšzemes sociālām problēmām. Patlaban uzskatāms, ka Ķīnai skaidrās naudas atlikums ir trīs triljoni dolāru, bet tā nauda drīz vien pazudīs, ja Ķīnā būs 1,6 miljardi ne visai apmierinātu ļautiņu, kuri domās galvenokārt par to, ka viņi nav īpaši laimīgi.

Starptautiskā norēķinu banka informē, ka pasaulē ir vairāk nekā 1400 triljoni dolāru atvasinātas naudas, kura neatrodas nevienā bilances lapā. Runa ir par 1,4 kvadriljoniem – vai tādu vārdu kādreiz esat ņēmuši mutē? Salīdzinājumam varam konstatēt, ka pasaules valstu rezervēs patlaban ir mazāk nekā 20 triljoni likumīgas naudas. Šī nu reiz nav problēma, kuru var atrisināt ar naudas palīdzību.

ASV Federālās bankas priekšsēdētājs Bens Bernanke nesen teica apmēram šādu lietu: Ja arī ekonomiskā izaugsme Amerikā nākamo pāris gadu laikā atgriezīsies līdz 3 procentiem gadā, tas tomēr nebūs pietiekami, lai valstī bezdarba līmeni samazinātu zem 9 procentiem.

Ja reiz esmu piedāvājis visu statistiku un faktus, tad vēlos piebilst, ka pamatu pamatos, manuprāt, šī nav ekonomiskā krīze. Lieta tāda, ka jūs un es to izjūtam ekonomiski. Varam to salīdzināt ar šķaudīšanu sasaldēšanās laikā. Šķaudiens nav sasaldēšanās, tas ir kaut kā dziļāka simptoms.

Šīs krīzes pamatā mazāk ir brīvās tirdzniecības un kapitālisma neveiksmes un vairāk ir alkatības. Iedvesmojošā brīvās tirdzniecības un kapitālisma sistēma pati par sevi nekas slikts nav, izņemot tādā nozīmē, ka tā ir spēcīga sistēma, kura vienkāršiem cilvēkiem ļauj savās rokās sagrābt ļoti daudz ko. Varam pārfrāzēt Vinstona Čērčila teikto – kapitālisms, tāpat kā mūslaiku demokrātija, ir pati sliktākā sistēma, izņemot visas pārējās sistēmas, kuras kāds ir pārbaudījis. Nebūt nav maznozīmīgi tas, ka komunistiskā Ķīna ir akceptējusi rietumu idejas par brīvo tirgu un kapitālismu.

Pamatu pamatos patlaban mēs nedzīvojam recesijā, tā nav klasiska ekonomiska krīze. Tā ir vērtību un tikumu krīze, to pastiprina un padara nozīmīgāku tas, ka šis ir globāls process, kurš notiek visā pasaulē.

Mans varonis ir organizācijas Operation HOPE globālais pārstāvis, viņš ir pilsonisko tiesību izcīnīšanas varonis, vēstnieks Endrjū Jangs (Andrew Young). Esmu viņa protežē. Jangs ir teicis, ka komunisms cieta neveiksmi tāpēc, ka tas neradīja vidusšķiru, toties kapitālisms ir bijis veiksmīgs lielākoties tāpēc, ka tas radīja vidusšķiru. Tajā pašā laikā, arī kapitālisms ir nolemts neveiksmei, ja tas neko nedos trūcīgiem cilvēkiem un strādniekiem. Vēstnieks Jangs vēl man pastāstīja, ka viņš un viņa draugs Martins Luters Kings pēc daudz darba veiksmīgi integrēja ēstuves, taču viņiem neizdevās integrēt dolāru. Brīvā tirgus sistēmā tu joprojām esi vergs, ja tev nav pieeja kapitālam un it īpaši, ja tu kapitālu vispār nesaproti.

Jangs man stāstīja, ja Kings mūsdienās vēl būtu dzīvs, tad arī viņš piedalītos organizācijas Operation HOPE darbā. Cilvēki un kopienas ir jāvirza no pilsonisko tiesību tiesībām uz sudraba tiesību pilnvarojumu.

Esmu optimists, biznesmenis un sociālais uzņēmējs. Es ticu, ka ir arī tāda lieta kā labs kapitālisms. Viena laba kapitālisma versija Ķīnā un Indijā jau tagad ir ļāvusi burtiski simtiem miljoniem cilvēku izrauties no nabadzības. Labs kapitālisms cilvēkiem dod ne jau tikai vīziju vien. Nobela prēmijas laureāts Muhameds Junuss un viņa līdzīgie trūcīgiem cilvēkiem, īpaši sievietēm, sniedz ne tikai subsīdiju, bet palīdzīgu roku. Tādās vietās, kā M. Junusa Bangladešā, ļaudis piedāvā mikrofinanses un mikroaizdevumus.

Labs kapitālisms un atbildīga pieeja “sub–prime” aizdevumiem (jā, šādus aizdevumus var nodrošināt arī atbildīgā veidā), kuri cilvēkiem ļauj pirmo reizi iegādāties mājvietu, pēdējo 50 gadu laikā darījuši vairāk nekā jebkas cits, lai cilvēkiem ļautu izmukt no nabadzības. Problēma nav sub–prime aizdevumi. Problēma ir plēsīgi aizdevumi, kuru pamatā ir krāpšana un finansiāli analfabētisku cilvēku negodīga izmantošana. Alkatība ir baiļu svarīgākā māsīca.

Mēs patlaban atrodamies tur, kur atrodamies, ne jau pateicoties labam kapitālismam. Pēdējo 10 gadu laikā hipotēku piedāvātāji un bankas klientus un patērētājus lielākoties ir uzskatījušas par darījumiem, nevis par vērtīgiem partneriem. Varbūt tas izklausīsies muļķīgi, bet gadījumā, ja katrs aizdevums būtu izsniegts tā, it kā tā saņēmēja ir aizdevēja vecmāmiņa, tad mums nebūtu radusies hipotēku krīze, kuras laikā tik milzīgi daudz cilvēku pazaudē savu mājvietu un savu naudu. Mēs būtu nodrošinājuši aizdevumu, kas vecmāmiņai būtu piemērots. Kapitāla piedāvātājs saņemtu saprātīgus ienākumus un peļņu, un tas ļautu kapitāla piedāvātājam turpināt darbu. Produkta pamatā būtu cilvēka cieņa, ne vien komisijas maksa. Ilgtspēja, pakalpojumu nodrošināšana un īstu attiecību veidošana – par to ļoti daudz cilvēku pēdējo desmit vai 20 gadu laikā nav domājuši it nemaz. Uzmanības centrā esmu bijis es, nevis mēs.

Esmu protežē arī mūzikas zvaigznei Kvinsijam Džounsam (Quincy Jones). Viņš man reiz pateica, ka kultūras pārmainīšana prasa 20 gadus. Pēdējo 20 gadu laikā cilvēka muļķība ir kļuvusi seksīga. Mēs esam kļuvuši dumjāki, mēs par to priecājamies. Nākamo 20 gadu laikā mums jānodrošina, ka gudrība atkal kļūst seksīga. K. Džounss, vēstnieks Jangs, Džounsa dēls QD3 un es esam izveidojuši iniciatīvu “Pieci miljoni bērnu” (skat. www.5MK.org). Mēs dzīvojam pasaulē, kurā šķiet, ka centrālais jautājums ir “Kas man no tā?”. Mums jāuzdod pavisam cits jautājums: “Ko es varu dot?”. Es nonācu pie secinājuma, ka es varu dot to, kas iedvesmos un veicinās jaunas kultūras veidošanu mūsu sabiedrībā, lai jauna paaudze varētu nodrošināt ilgtspējīgu labu kapitālismu. Runa vairs nav par pilsoniskām, bet gan par sudraba tiesībām. Mēs veselu paaudzi izglītojam par finansēm un par naudas valodu. Mēs iedvesmojam cerību un cilvēka cieņu ar to, ka kalpojam citiem. Ar mīlestības palīdzību mēs veicinām vadības spējas. Mēs atslēdzam brīvā tirgus un kapitālisma kodu tiem cilvēkiem, kuri līdz šim ir atradušies ārpus šo jēdzienu zeltītajiem vārtiem. Lai pabeigtu Martina Lutera Kinga nepabeigto darbu, es vēlos padarīt savus cilvēkus (un tāpēc, ka esmu pasaules pilsonis, runa ir par visiem cilvēkiem) – es viņus vēlos padarīt brīvus.

Par vienu esmu pārliecināts. Mūsdienu vide saistās ar globālu tautsaimniecību. Ja tu nesaproti naudas valodu un tev nav bankas konta, tad 21. gadsimtā tu esi ekonomisks vergs. Organizāciju Operation HOPE es dibināju pirms 17 gadiem, un šķiet, ka tuvojas tas, ko Kvinsijs Džounss apraksta kā globālu kultūras pārmaiņu, kāda notiek reizi 20 gados. Mēs to saucam par sudraba tiesību kustību.

Ja līdz šim es neesmu to skaidri pateicis, tad ļaujiet tagad skaidri pateikt, ka es necenšos piedāvāt sociālisma paveidu. Pilnīgi noteikti man prātā nav nekā, kas līdzinātos komunismam. Nē, es domāju par kapitālisma un brīvā tirgus 2.0 vai 3.0 versiju. Tas ir labs kapitālisms, tas sabiedrībā veido vērtību, tas kalpo ne tikai tiem, kuri piegādā kapitālu, vienlaikus uzrunājot cilvēka personīgo un savtīgo izpratni par labklājību. Mums jāatzīst, ka esam savtīgas būtnes. Mums jāveicina “labs savtīgums,” kura kontekstā mēs nodrošinām labumu sev tāpēc, ka mēs nodrošinām labumu citiem. Tas nozīmē labu dzīvi ar labu darbu, kurā laba dzīve ir laba darba rezultāts.

Labs kapitālisms ir jūra, kurā peld visas laivas, ne tikai jahtas.

Vēl es mudinu pasaules cietākos un aktīvākos biznesmeņus izmantot vadības metodes, kuru pamatā ir mīlestība. Tie ir cilvēki, kuri brokastīs notiesā naglas un pirms pusdienlaika vēlas izveidot pavisam jaunu uzņēmumu. Mīlestības vadības modelis, kuru es iesaku citiem, ir ciets, ne mīksts. Tas ir ļoti ciets.

Te es runāju par neko citu, kā par vadības un ilgtspējīgas labklājības nodrošināšanu nākotnē. Pēdējo 100 gadu laikā mēs esam redzējuši neskaitāmus vadītājus, kuri ir cēlušies no nekurienes, kuriem pamatā ir bijusi tikai vienkārša, centrēta un aizraujoša ideja. Viņi ir iedvesmojuši citus, viņiem ir piederējusi vara un bagātība. Henrijs Fords izmantoja citu cilvēku izgudrojumus, lai radītu to, ko mūsdienās mēs saucam par automobili. Viņš bija tik gudrs, ka viņš saviem strādniekiem maksāja pietiekami daudz naudas, lai viņi paši varētu iegādāties to automobili, kuru viņi būvēja.

Varam aplūkot Pasaules ekonomiskā foruma dibinātāju profesoru Klausu Švābu. 35 gadus pēc foruma dibināšanas viņam ir jauna ideja, par kuru viņš priecājas vairāk nekā par forumu kā tādu. Viņš nesen nodibināja gados jaunu globālu līderu forumu. Jāatzīst, arī es esmu šī foruma dibinātājs un atbalstītājs, es tajā ieguldu daudz cerību. Jauno globālo līderu kustība ir ļāvusi man un 800 jauniem līderiem no visas pasaules burtiski sanākt kopā, jo mēs esam globāli pilsoņi un draugi. Mūsu pasaulē ir Teds Terners, kuram bija ideja, kas saucas CNN. Stīvs Džoss, kura ideja saucās Apple, un no tā radās tik ļoti kolosālais iPhone. Bils Geitss un Pols Alens – viņiem bija ideja, kas saucās Microsoft, un tagad Bilam un viņa sievai ir ideja, kas saucas Bila un Melindas Geitsu fonds. Varam padomāt arī par cilvēku, kurš, iespējams, ir mūsdienu varenākais ieguldītājs. Viņš saucas Vorens Bufets, viņam kontā ir desmitiem miljardi dolāru, bet viņš joprojām dzīvo tajā pašā mājā, kurā ir dzīvojis jau 30 gadus, un viņš ir apzvērējies, ka pirms viņš nomirs, viņš atdos lielāko daļu savas bagātības dažādiem mērķiem.

Mēs par sociālajiem tīkliem runājam tā, it kā tā būtu bijusi mūsu dzīves sastāvdaļa kopš neatminamiem laikiem, taču tas bija tikai pirms aptuveni 10 gadiem, kad Google, Facebook, Twitter, Skype un viss pārējais burtiski neeksistēja. Taču mūsdienās šie sociālie tīkli ir visā pasaulē. Tie veido jaunas industrijas, rada bagātību, samazina bailes un diktatoru represijas pateicoties tam, ka ir vairāk informācijas. Tie veido jaunus darbus un industrijas. Kādreizējais ASV prezidents Bils Klintons reiz teica, ka reizi desmit gados ir jārada pilnīgi jauns dažādu darbu komplekts. Tas nav iespējams bez jaunas un iedvesmojošas idejas, kura kalpo citu cilvēku interesēm.

Lūk, te esmu arī es. Pirms 17 gadiem Losandželosas centrālajā dienvidu daļā es piedāvāju pārdrošu un neierastu “ideju.” Tā saucās Operation HOPE. Mūsdienās šī ir globāla kustība. Mēs esam palīdzējuši vairāk nekā miljonam cilvēku. Mēs esam savākuši vairāk nekā 500 miljonus dolāru, lai palīdzētu trūcīgiem cilvēkiem ar palīdzību, ne tikai ar subsīdiju, lai viņi varētu attīstīt savu dzīvi. Es pats pieaugu minētajā mikrorajonā, 18 gadu vecumā es biju bezpajumtnieks. Vienīgais, kas man piederēja, bija manu ideju spēks un aizrautība, kas man ļāva šīm idejām sekot.

Ļaujiet, lūdzu, skaidri pateikt vēl vienu lietu. Minētie cilvēki ar jaunām idejām bieži, ja ne lielākoties, ar laiku kļūst finansiāli vai sabiedriski bagāti, un viņiem pieder, ievērojama vara. To var teikt par ļoti daudziem cilvēkiem, kurus es šodien neesmu pieminējis. Būtiski ir tas, ka nevienam no viņiem galvenais mērķis vai uzdevums sākumā nebija kļūt bagātam un varenam. Sākumā, un lielākoties arī šodien, viņu motors ir idejas un to spēks. Nauda ir blakusprodukts milzīgi vērtīgai idejai, vismaz tam tā būtu jābūt. Tomēr mūsdienās pārāk bieži nauda ir bijis centrālais elements. Vēl sliktāk, nauda reizēm ir kļuvusi par “produktu.”

Pēdējo 10 vai 20 gadu laikā esam pieredzējuši veselu paaudzi tā dēvēto “līderu” un biznesa titānu, kuri vienmēr ir domājuši tikai par vienu jautājumu: “Kas man no tā būs, kā es varu pelnīt naudu?” Tas ir pilnīgi nepareizais jautājums, un nenovēršami tas noved pie ne tiem rezultātiem. Runa ir par restartu.

Vidē, kuras pamatā ir bailes un savtīgums, daži cilvēki ir nodrošinājuši ļoti grūtu dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem. Tomēr es jūtu cerību, jo ir vajadzīgi tikai daži labi cilvēki un daži mīloši līderi, lai glābtu cerību, lai atjaunotu pārliecību par iespējām, optimismu un labklājību mūsu kopējai nākotnei un tiem, kuri nāks pēc mums. Atcerieties, Jēzum bija tikai 12 mācekļu, piedevām viens viņu nodeva. Tomēr nevarētu teikt, ka Jēzus ir bijis īpaši neveiksmīgs. Bīstamākais cilvēks mūsu pasaulē ir tas cilvēks, kuram nav cerību.

Aizmirsīsim par slinkajiem un novecojušajiem tradicionālajiem risinājumiem. Tie nekad nav bijuši veiksmīgi, un katrā ziņā te nepalīdz izkļūt no bedres, kurā mēs atrodamies. Nē, mums ir no jauna jāiedomājas par to pasauli, kurā mēs vēlamies dzīvot. Tāpat mums jāiedomājas par to, kā mēs vēlamies šajā pasaulē funkcionēt. Ja tradicionālais darba tirgus šķiet esam būvēts uz smiltīm un nav stabils, mums ir jāiedvesmo pavisam jauna darba vietu radītāju paaudze. Tie ir gados jauni uzņēmēji šeit Latvijā un visā pasaulē. Atcerieties – katrs lielais uzņēmums kādreiz bija mazs uzņēmums. Vēl vairāk, katrs uzņēmums ir cilvēka idejas iemiesojums. Tā mēs dzīvojām pirms 100 gadiem, tā mēs dzīvojām pirms 50 gadiem pēc 2. pasaules kara, un tā mēs varam dzīvot vēlreiz. Varavīksne pēc vētras.

Pārtrauksim mēbeļu pārkārtošanu uz Titanika klāja. Nerunāsim par recesiju, ja mēs skaidri saprotam, ka pašreizējā situācija nekādi neatgādina recesiju. Izmantosim piecus likumus par mīlošu vadību mūsu dzīvē, mūsu uzņēmumos, mūsu sirdī un prātā, mūsu lēmumos. Mēs varam nodrošināt ilgtspējīgu bagātību, kas nekur nepazudīs. Mēs varam ar pārliecību priecāties par pārmaiņām. Mēs varam restartēt nākotnes vīziju, kas uzrunā mūs, ne tikai mani.

Džons Houps Braiants ir organizācijas Operation HOPE dibinātājs, priekšsēdētājs un izpilddirektors. Pēdējo 17 gadu laikā organizācija ir savākusi vairāk nekā 500 miljonus dolāru, lai palīdzētu vairāk nekā miljonam cilvēku. Organizācija palīdz trūcīgiem cilvēkiem iemācīties par finansēm. Tā māca “naudas valodu,” tā palīdz cilvēkiem nodrošināt pašcieņu un cerības, lai viņi varētu atrast kapitālu, iespējas un īpašumus. Operation HOPE ir vienīgā organizācija, kura pilsētās cilvēkiem māca par finansēm. Tā darbojas 68 pilsētās Amerikā, kā arī sešās provincēs Dienvidāfrikā. Dž. Braiants ir ASV prezidenta finanšu prasmju padomes priekšsēdētāja vietnieks, viņš vada Maznodrošināto padomes komiteju, viņš sniedz padomus par finansiālām prasmēm Pasaules ekonomikas foruma Globālās darba kārtības padomei, kā arī Jauno globālo līderu kustībai.