Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas rīkotā apaļā galda diskusija
“Enerģētikas bāzes jaudu attīstība: Latvija, Baltija”

18. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas rīkota diskusija par Latvijas enerģētikas nākotni. Tā saucās “Enerģētikas bāzes jaudu attīstība: Latvija, Baltija” un tajā ar ziņojumiem uzstājās: AS “Augstsprieguma tīkls” projektu vadītājs pārvaldes operators Jānis Osītis (“Elektroenerģijas patēriņa prognozes. Energosistēmas darbs pēc Ignalīnas AES slēgšanas”), PEP Latvijas Nacionālās komitejas prezidents Dr. habil sc. ing. Namejs Zeltiņš (“Energoapgāde pasaulē un Latvijā: nodrošinājums ar ģenerējošām elektriskajām jaudām līdz 2030. gadam”), Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Andris Akermanis (“Siltumapgāde kā koģenerācijas potenciāls Latvijā”), AS “Latvenergo” Izpētes un attīstības funkcijas Attīstības daļas vadītājs Dr. sc. ing. Oļegs Linkevičs (“Elektrostaciju izbūves un izstrādātās elektroenerģijas cenas”), Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis (“Atomenerģētika Latvijā – uzticams enerģētikas potenciāls šajā simtgadē. Veicamie darbi racionāla energoapgādes scenārija īstenošanai”). Diskusiju vadīja Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšēdētājs Juris Paiders.

Ziņojumos un kaismīgās diskusijās izkristalizējās vairāki akūti jautājumi, un izrādījās, ka praktiski jebkurš risinājums sevī slēpj kādu nepatīkamu varžaci, uz kuras ir sāpīgi uzkāpt.

TEC–2 vecā energobloka rekonstrukcija. 350 miljoni eiro (O. Linkevičs). Jau agrāk daudzkārt pieminētā atkarība no Krievijas gāzes piegādēm.

Cietā kurināmā, galvenokārt ogļu, stacija Kurzemē. Būvniecības izmaksas – ap pusmiljadrs eiro, CO₂ savākšanas krātuve – vēl pusmiljards. 2030. gadā CO₂ kvotas jau pirksim (O. Linkevičs). Diskutējams jautājums par ietekmi uz vidi un bioloģisko daudzveidību.

Starpvalstu piegādes. Iespējamās piegādes no Austrumu kaimiņa – ar zemu garantiju. Jaunas starpvalstu saites var izbūvēt tikai tad, ja Baltijas energosistēmas ir eksportspējīgas, bet jaunas ievērojamas jaudas var parādīties tikai tad, kad Baltijas valstīs tiks uzbūvētas atomelektrostacijas, tātad – ne agrāk kā 2020. gadā. To jaudu prognozē: Visaginas (Lietuva) – 300 MW, Igaunijā – 100 MW, Latvijā – 600 MW (J. Osītis). J. Paiders tikko bija piedalījies Baltijas atomelektrostacijas projekta prezentācijā Kaļiņingradas apgabalā un teica, ka Latvija tiekot aicināta piedalīties kā investors. Tā kā Kaļiņingradas AES būs pietiekoši liela ģenerējošā jauda, varbūt ir cerības ņemt elektroenerģiju no turienes. J. Osītis teica, ka elektroenerģijas patēriņa prognozēs Kaļiņingrada vispār netiek ņemta vērā, jo tā visdrīzāk savu enerģiju pārdos Rietumiem.

Valsts politikas (ne)esamība. N. Zeltiņš teica, ka Latvijā nav valsts politikas enerģētika, ir tikai dažu valdību politika, kas samērā strauji mainās. Prof. A. Sauhats izteicās vēl skarbāk: valdība nevar radīt ne ilgtermiņa, ne īstermiņa risinājumus, jo mainās biežāk kā čigāna zirgi. Viņš jautāja: kāpēc pie Latvijas robežām rindā stāv vēja enerģijas investori? Varbūt nosacījumi ir pārāk labi? Un secinājums: “Nevaram sarīmēt savu kabatu ar patriotismu.” Par valsts iejaukšanos vai neiejaukšanos runājot, J. Paiders pieminēja ASV pieredzi ar zemu valsts iejaukšanos enerģētikas politikā, taču tas rada auglīgu augsni spekulantiem un dažādiem gaisa tirgotājiem. Jābūt mehānismam, kas novērš starpniecību, arī kvotu tirdzniecībā.

Atomenerģētikas nākotne. J. Ekmanis rosināja domāt par diviem jautājumiem: 1) kāpēc vispār par to runājam un 2) vai Latvijā ir cilvēki, kas par to ir kompetenti runāt? Eiropā 18 valstīs ir 196 atomelektrostaciju bloki, kas dod vidēji 30 % no visas Eiropas elektroenerģijas. Tā būtu atbilde uz pirmo jautājumu. Uz otro: nākamgad paies 50 gadi, kopš 1961. gada septembrī Salaspilī tika iedarbināts atomreaktors. 1988. gadā Latvijā tika nopietni apspriests jautājums par Pāvilostas AES būvniecību, un tas notika tādēļ, ka Salaspilī jau darbojās atomreaktors, bija uzkrāta pieredze un izglītoti speciālisti. Vietējās varas neizlēmības dēļ nekas netika uzsākts, bija arī aktīvs sabiedrības pretspars, jo 1986. gadā bija notikusi Černobiļas AES avārija (Latvijā gan bija paredzēts būvēt pavisam cita, daudz modernāka un drošāka tipa AES).

Kāpēc par atomenerģētiku Latvijā sākam runāt šobrīd? Tādēļ, ka sabiedrība jāsagatavo uztvert kodolenerģiju par tikpat normālu kā gāzes, ogļu, ūdens enerģiju. Tas nav izdarāms ātri. Arī Somijas piemērs rāda, ka sabiedrības pārliecināšanai par jaunu AES celtniecību vai veco paplašināšanu nepieciešams ap 10 gadu. Sabiedrību vada aizsapriedumi un bailes, kaut gan AES priekšrocības ir acīmredzamas – nav nepieciešami lieli degvielas daudzumi, nav jārūpējas par CO₂ izmešiem un kvotām. Turklāt AES ir vienīgais lielais ģenerējošais objekts, kurš visstingrākā mērā tiek starptautiski kontrolēts. Jau šodien ražotās konstrukcijas ir ar vairāk nekā 50 gadu ekspluatācijas ilgumu. Turklāt AES ir ideāla nākotnes enerģijas avota ūdeņraža ražošanai. AES ar pietiekami lielu ģenerācijas jaudu varētu Latvijai dot arī tik nepieciešamo eksportpreci.

Pagājušā gada jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijā iniciatoru grupa nodibināja Kodolenerģētikas kompetences centru, kas nodarbotos ar pasaules kodolenerģētikas attīstības analīzi. Ar Centra materiāliem var iepazīties žurnāla “E&P” mājaslapā www.eunp.lza.lv. Ja sabiedrība sapratīs, ka atomenerģija ir viens no enerģijas veidiem, tad pēc 2020. gada varēsim jau spriest par detaļām – vai vajag, cik maksā u.t.t. Turklāt pēc 2020. gada tie vairs nebūs pat tie reaktori, kas šodien, bet pavisam citi.

J. Paideru interesēja speciālistu sagatavošana. Ja viena bloka apkalpošanai vajadzīgi 1200 darbinieki ar attiecīgu izglītību un šogad bakalauru studijās uzņemtu 50 studentu, tad līdz 2020. gadam būs sagatavota tikai 1/3 daļa no AES vajadzīgiem darbiniekiem. Jāsāk gatavot tūdaļ, citādi būs jāimportē.

J. Ekmanis atbildēja, ka viena inženiera sagatavošanai nepieciešami 4–5 gadi. Ja līdz 2015. gadam būs skaidri zināms, ka mums tādi speciālisti būs vajadzīgi, tad arī tos sāksim gatavot. AES speciālisti ir ļoti pieprasīti visā pasaulē, tā ir starptautiska specialitāte. RTU šādu specializāciju ir paredzēts sākt š.g. septembrī. N. Zeltiņš piebilda, ka personālu gatavo firma, kas staciju būvē, turklāt kodolenerģētiķi ir tikai daži procenti no staciju apkalpojošo speciālistu skaita. A. Sauhats jautāja, cik gadu vajadzīgs, lai sagatavotu profesoru, kas gatavos inženierus?

Diskusija izvērtās par meža biomasas resursiem kurināmā bilancē (LVMI “Silava” speciālists Andis Lazdiņš). RTU profesors

D. Turlais uzskatīja, ka ražot elektrību no koksnes ir gaužam neekonomiski. Koksne ir jāapstrādā un jāeksportē, lai dabūtu eiro.

I. Stuklis (AS “Latvenergo” valdes padomnieks) uzskatīja, ka nav iespējams saražot elektrību ar biokurināmo. Zaļās enerģētikas mērķis ir efektīvi saražot enerģiju, nevis to darīt neefektīvi. Biomasa noder siltuma saražošanai nelielos apjomos. RTU prof. K. Briņķis vainoja medijus, kas nepareizi orientē sabiedrību, aģitējot par biomasas izmantošanu un mazajām vēja stacijām, bet nav nostājas par to, kas mums ir vajadzīgs.

N. Zeltiņš iestājās par enerģijas avotu diversifikāciju, uz ko mudina arī Eiropas scenārijs – gan gāze, gan ogles, gan vējš, gan biomasa.

Diskusijas dalībnieki akceptēja Nacionālās enerģētikas konfederācijas izpilddirektora prof. Dr. habil. sc. ing. V. Zēberga, Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas prezidenta prof. Dr. habil. sc. ing. N. Zeltiņa, Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Dr. sc. ing. V. Krēsliņa, Latvijas siltumuzņēmumu asociācijas valdes locekļa Dr. chem. A. Akermaņa parakstītu atklātu vēstuli “Latvijas energoapgādes ilgtspējīga attīstība: līdzsvarots un ekonomiski pamatots resursu pielietojums”. To, ka dzīve nepārtraukti ienes savas korekcijas, liecina tas, ka jau pēc dažām dienām valdība akceptēja TEC–2 rekonstrukcijas projektu un Krievijas prezidents parakstīja rīkojumu par Kaļiņingradas AES būvniecību.