Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas laureāts

Kurts Švarcs dzimis 1930. gada 27. aprīlī Rīgā. Studējis LU (toreiz LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē (1949 - 1954). Mācījies aspirantūrā LU un Tartu, Igaunijas ZA Fizikas institūtā (1954 - 1957). Aspirantūras laikā uzrakstījis pirmo populārzinātnisko grāmatu „Aukstā gaisma”- par luminiscenci un tās pielietošanu. Kandidāta disertācija „Luminiscences dzēšanas procesi sārmmetālu halogenīdu kristālos” aizstāvēta 1960. g. Tartu. Strādājis LU (1957 - 1961) - vec. pasniedzējs Fizikas katedrā, vēlāk arī par Fizikas katedras vadītāju Civilās aviācijas institūtā Rīgā. Liels un ražīgs darba cēliens trīsdesmit gadu garumā (1961-1992) K. Švarcam aizritēja LZA Fizikas institūtā - vecākā zinātniskā līdzstrādnieka, laboratorijas vadītāja, direktora vietnieka zinātniskajā darbā, Salaspils Atomreaktora vadītāja amatos. 1961. g. iedarbinātais Atomreaktors deva iespējas izmantot tā jonizējošo starojumu cietvielu īpašību pētījumos, dodot iespēju zinātniekiem aizsākt jaunu pētījumu virzienu.

Fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāds cietvielu fizikā aizstāvēts Maskavā (1970), 1976.g. apstiprināts profesora nosaukums. LZA korespondētājloceklis (1971), LZA īstenais loceklis (1991).

No 1992 - 1994 K. Švarcs bija viesprofesors Heidelbergas Universitātes Fizikas katedrā, no 1994 gada - profesors Darmštates Smago jonu fizikas institūta Materiālu pētniecības nodaļā.

Zinātniskās intereses un darbība: jonu kristālu luminiscence, radiācijas defekti jonu kristālos, termoluminescentā dozimetrija, optiskie un hologrāfiskie ieraksta procesi un materiāli, ātro jonu inducētie radiācijas procesi dielektriskajos materiālos.