Atceroties bijušo Fizikas institūta direktoru Igoru Kirko

Valdības vizīte Salaspils kodolreaktorā 1962.gadā. Pirmajā rindā no kreisās:
Latvijas PSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētājs M. Ramans, Fizikas institūta
direktors I.Kirko, PS Augstākās Padomes Tautību palātas priekšsēdētājs J.Peive,
PS Zinātņu akadēmijas prezidents M.Keldišs, kodolreaktora galvenais inženieris
V,Gavars, kodolreaktora operātora paligs M.Krāmers, PS Ministru Padomes
priekšsēdētāja pirmais vietnieks L.Rudņevs.
Foto no V. Gavara personīgā arhīva

LZA ārzemju loceklis Igors I.Kirko no šis pasaules šķīrās 2007.gada 26. novembrī gandrīz 90 gadu vecumā. Turpat 20 gadus viņš bija Fizikas institūta vadītājs. Šīs laika posms droši vien bija pats auglīgākais I.Kirko radošajā darbībā.

Šo rindiņu mērķis nav I.Kirko darbības analīze vai nopelnu izvērtēšana. Drīzāk tas ir atsevišķu darbības posmu atspoguļojums patvaļīgā formā, kā tas saglabājies atmiņā. Lai samazinātu atmiņu subjektivitāti, esmu konsultējies ar darba kolēģiem, jo kopš I.Kirko darbības beigām Institūtā pagājuši 40 gadu.

I.Kirko dzimis 16.04.1918. Brjanskas apgabalā, 1941.gadā beidzis Maskavas Valsts universitāti fizikas specialitātē. Uz Rīgu pārcēlies 1945.gadā. Strādājis par pasniedzēju Rīgas upju skolā (Rižskoje rečnoje učiļišče), kas acīmredzot pieskaitāma profesionālām vidēja līmeņa mācību iestādēm. Pēc tam bijis vecākais pasniedzējs un katedras vadītājs Latvijas valsts pedagoģiskajā institūtā.

1948. gada jūlijā LPSR ZA iecēlusi I.Kirko Fizikas un matemātikas institūta direktora vietas izpildītāja amatā, ko apliecina viceprezidenta A.Kadeka parakstīta pavēle. Tā paša gada oktobrī ZA prezidents P.Lejiņš lūdz LPSR K(b)P CK biroju apstiprināt fizikas un matemātikas zinātņu kandidātu I.Kirko direktora amatā Fizikas un matemātikas institūtā, kura pirmais direktors bija matemātiķis doc. N.Brāzma. Tas pārtop Fizikas institūtā ar 1951. gada 5. janvāri, pēc tam, kad matemātiķi bija pārgājuši darbā uz LVU.

No 1959. gada I.Kirko ir fizikas un matemātikas zinātņu doktors; 1959. gadā ievēlēts par LPSR ZA korespondētājlocekli, 1966. gadā – par īsteno locekli. No 1992. gada I.Kirko ir LZA ārzemju loceklis. Fizikas institūtā par direktoru strādā līdz 13.07.1967., kad tiek atbrīvots pēc paša vēlēšanās, atstājot darbā par elektofizikas laboratorijas vadītāju. No šī darba I.Kirko aiziet 12.01.1968. Pēc tam strādā Rīgas Birjuzova vārda no­sauktajā Augstākajā kara skolā par fizikas katedras profesoru.

1972. gadā I.Kirko pārceļas uz Permu un strādā PSRS ZA Urālu zinātniskajā centrā, kur vadīja fizikas hidrodinamikas laboratoriju, turpināja zinātnisko darbību arī MHD jomā. Vēlāk bija arī Urālu zinātniskā centra Prezidija loceklis. Turpināja aktīvu pētniecības darbu. Miris 2007. gada 26. novembrī.

Domājot par I.Kirko dalību Fizikas institūtā, jāņem vērā tā laika PSRS vēstures posms. Vienkārši runājot, tas bija Staļina, Hruščova un Brežņeva laiks, tas bija pēckara un aukstā kara laiks. Tas bija centralizētās plānošanas un vadības laiks, arī zinātne bija sadalīta divās daļās – slepenos un neslepenos pētījumos.

Tā saucamais “Glavļits” stingri uzraudzīja, lai “slepenās zinātnes” pētījumi nenonāktu atklātās publikācijās. “Atklātā zinātne” tika finansēta daudz nabadzīgāk nekā “slepenā zinātne”. Starptautiskā zinātniskā sadarbība bija gandrīz neiespējama. PSRS ZA, kā arī PSRS republiku ZA it kā reprezentēja zinātnes atklāto daļu. Tas tomēr nenozīmēja, ka šajās iestādēs nebūtu slepenu pētījumu. Tomēr svarīgākie slepenie pētījumi bija koncentrēti numurētās iestādēs (“pasta kastītēs”), kā arī daudzos nozaru ministriju pētniecības iestādēs. Finansējuma apjoma ziņā ZA sistēmas institūti saņēma mazāk par desmito daļu no kopējās zinātnes naudas.

I.Kirko par institūta vadītāju kļuva 30 gadu vecumā ar fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta diplomu kabatā, izgājis labu skolu Maskavā, iedibinājis kontaktus ar turienes fizikas autoritātēm. Tā bija laba izejas pozīcija, lai varētu sekmīgi vadīt kādu akadēmisku institūtu PSRS provincē Rīgā. Jo vairāk tāpēc, ka liela daļa Latvijas augstskolu mācību spēku pirms kara beigām aizbrauc no Latvijas, baidoties no padomju represijām.

Fizikas institūtā sāku strādāt 1955. gada jūlijā, kad pēc LVU beigšanas kopā ar studiju biedra O.Lielausi tikām nozīmēti darbā šajā institūtā. Tāpēc par I.Kirko darbību pirms 1955.gada varu spriest tikai pēc kolēģu nostāstiem un I.Kirko publikācijām.

Pieminētajā laikā magnētiskā hidrodinamika kā pētījumu virziens bija jau iezīmējies. LZA ārzemju loceklis, bijušais Fizikas institūta darbinieks H.Branovers vēlākos gados sarakstījies ar I.Kirko (tolaik H. Branovers institūtā vel nestrādāja), pēdējais savā atbildē izklāstījis, kā radās MHD. Stāsts īsumā ir sekojošs. I.Kirko esot bijis stipri nervozs, domājot, kādu pētniecības pamatvirzienu izraudzīties jaunajam institūtam. Tad kādā jaukā dienā viens no I.Kirko asistentiem viņam parādījis rakstu kādā jaunā žurnālā. Tur bijusi parādīta elektromagnētiskā indukcijas sūkņa bilde kopā ar īsu aprakstu. I.Kirko ar savu asistentu bijuši tā aizrāvušies ar sūkņa ideju, ka nolēmuši steidzami realizēt savu eksperimentu. Asinhronā elektromotora statorā rotora vietā ievietojuši pudeli, kura bijis ieliets dzīvsudrabs. Tas, ko viņi ieraudzījuši, šķitis brīnišķīgi. Dzīvsudrabs pudelē sācis rotēt, tā virsma izveidojusi paraboliskas formas spoguli. Šis eksperiments kopā ar citiem apsvērumiem pārliecinājis I.Kirko, ka Institūtam jāsāk strādāt šajā virzienā. Mazliet vēlāk atgriezīsimies pie tā, kādi varēja būt “citi apsvērumi”.

I.Kirko tūdaļ devies uz Maskavu, lai saņemtu svētību savām idejām no PSRS ZA Fizikas un astronomijas nodaļas akadēmiķa–sekretāra L.Arcimoviča, kurš tajā laikā nodarbojies ar vadāmās termokodolu reakcijas problēmām. L.Arcimovičs piekritis I.Kirko ieteiktās tematikas attīstībai un pat izkārtojis, lai I.Kirko varētu saņemt 10 štata vienības jaunajam pētījumu virzienam.

Aprakstītais stāstiņš šķiet pilnībā atbilstošs teicienam “fiziķi joko”. Vienreiz jau bija pajokojuši, nodibinot Fizikas institūtu 1946. gada1.aprīlī. Arī I.Kirko joki nebija sveši. Ja nopietni, tad stāstiņš varēja būt patiess, jo tas skaisti raksturo I.Kirko aizrautību, emocionalitāti un arī konkrētu rīcību idejas realizācijai.

Atgriezīsimies pie iepriekš pieminētajiem “citiem apsvērumiem”. Par tiem “vēsture klusē”, bet mēģināsim minēt. Varētu būt vairākas versijas. Pirmkārt, jaunā tematika nav tālu no tā, ar ko I.Kirko nodarbojās iepriekš: elektromagnētiskie procesi metālos, to fizikālā modelēšana (tagad teiktu – simulēšana). Otrkārt, te “ož” pēc praktiskiem pielietojumiem, kas I.Kirko vienmēr patikuši. Treškārt, tematika tuva tolaik slepenajai, bet, gudri rīkojoties, no slepenības žņaugiem var izvairīties. Ceturtkārt, tematika pašreiz neinteresē lielos Maskavas dūžus; nebūtu gudri strādāt tur, kur liela konkurence. Minētās versijas šobrīd ir tīra spekulācija. Tomēr nešaubos, ka I.Kirko “citi apsvērumi” varēja būt tālredzīgi. Vēlākie notikumi parādīja, ka strādāt pie MHD problēmām patiešām bija tālredzīgi. Starp citu, vienu no elektromagnētiskā indukcijas sūkņa konstrukcijām patentējis A.Einšteins 1928.gadā, kad viņš strādāja par ierēdni Šveices patentu birojā. Zviedru zinātnieks, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Alfvēns 1942. gadā publicēja grāmatu “Kosmiskā elektrodinamika”. Šo faktu dažkārt piemin kā magnētiskās hidrodinamikas izveidošanos par atsevišķu fizikas nozari. Trīsdesmitajos gados dāņu zinātnieki Hartmans un Lazarus publicēja pētījumus par dzīvsudraba plūsmu magnētiskā laukā. I.Kirko tolaik varēja zināt vismaz daļu no šādiem faktiem, it sevišķi par pētījumiem PSRS.

I.Kirko bija liela loma ne tikai MHD kā pētniecības virziena iedibināšanā. Kad pirmās atombumbas un ūdeņraža bumbas bija uzspridzinātas, zinātnieki sāka pastiprināti pētīt, kā labāk realizēt vadāmās kodoldalīšanās un kodolsintēzes ķēdes reakcijas ar mērķi iegūt elektroenerģiju. Pirmo uzdevumu – radīt vadāmu kodoldalīšanās reakciju izdevās atrisināt samērā ātri – atomreaktoros. Otrs uzdevums – radīt “vadāmu ūdenraža bumbu” izrādījās nesalīdzināmi sarežģītāks. Tomēr darbs turpinās joprojām, jo mērķis ir patiešām cēls. Starp citu, arī Fizikas institūtā norisinās konkrēti pētījumi MHD jomā, kas saistīti ar Eiropas Savienības termokodolu reakcijas realizāciju.

PSRS pirmo enerģētisko atomreaktoru uzbūvēta piecdesmitajos gados Obņinskā, netālu no Maskavas. Apritē parādījās lozungs: “Atomu – mieram”, daļēji ar to aizsedzot ļoti intensīvos pētījumus militāriem mērķiem. Maskavā nolēma, ka jāattīsta pētniecisko atomreaktoru būve arī PSRS provincēs. Viens no pirmajiem reaktoriem tika uzbūvēts Gruzijā netālu no Tbilisi. Pienāca arī Rīgas kārta, kuras realizācijā ļoti aktīvi piedalījās I.Kirko, acīmredzot nojauzdams izdevīgo konjuktūras situāciju. Patiešām, PSRS finansiālā politika zinātnē bija tāda, ka reizēm bija grūtāk “izsist” naudu, piemieram, rentgenstruktūras analizes aparatūrai nekā atomreaktora būvei. Pēdējo varēja panākt ar attiecīgu valdības lēmumu, komplektā saņemot vismaz daļu no vajadzīgās mēr­aparatūras. I.Kirko šādās niansēs orientējās lieliski. Starp citu, I.Kirko rūpējās lai Salaspils reaktorā tiktu iebūvēts tā saucamais radiācijas kontūrs, līdzīgi kā tas tika izdarīts Gruzijas atomreaktorā. Radiācijas kontūrs faktiski ir spēcīgs gamma–staru ģenerators. Gamma starojums, ka zināms, neatstāj paliekošo radioaktivitāti, tāpēc tas ir izdevīgs fizikālos un tehnoloģiskos pētījumos. Ja tajos gados būtu darbojusies tirgus ekonomika, Institūts varētu ļoti pelnīt, ražojot un pārdodot, piemēram, mākslīgos rubīnus.

I.Kirko mani aizsūtīja komandējumā uz Tbilisi ar mērķi izanalizēt iespēju izmantot elektromagnētiskos sūkņus indija–gallija sakausējuma sūknēšanai radiācijas kontūrā. Būdams Tbilisi, cita starpā dzirdēju aculiecinieka stāstu par nesen notikušo cilvēku apšaušanu Gruzijas galvaspilsētā. Tas bija Hruščova laiks. Staļins bija gruzīns, Hruščovs – daudzu gruzīnu acīs – slikts cilvēks, jo nopulgoja Staļinu. Staļina jubilejas reizē vienā no Tbilisi centrālajiem laukumiem sapulcējusies tauta, vietējā milicija nav spējusi izklīdināt sanākušos cilvēkus. Tad izsaukta kāda PSRS armijas vienība, kura šāvusi tieši cilvēku pūlī. Tauta izklīdusi, bet daudzi palikuši guļam. Avīzēs par to nerakstīja.

Salaspils atomreaktoru atklāja 1961. gada septembrī. Uz atklāšanu bija ieradusies VIP delegācija no Maskavas, piedalījās arī vietējie VIP kungi. Mēs, magnētiķi, nepiedalījāmies. Tomēr nākošajā dienā I.Kirko bija uzaicinājis daļu lielo kungu uz augstceltni, lai iepazīstinātu ar pētījumiem magnētiskajā hidrodinamikā. Atceros, ka nācās sarokoties ar Atomenerģijas institūta direktoru, vēlāko PSRS ZA prezidentu A.Aleksandrovu, ar PSRS Zinātnes un tehnikas komitejas priekšsēdētāju, šķiet viņa uzvārds bija Rudņevs. Ar kolēģi O. Lielausi pēc tam spriedām, cik ilgi būtu jāiztiek bez roku mazgāšanas.

Institūts tolaik bija jau pārbraucis no Altonovas ielas 13 uz Kolhoznieku namu, kurš bija atdots LPSR Zinātņu akadēmijai. Institūts aizņēma ēkas labā spārna 3 stāvus un pagrabu zem tiem. Spārna galā 3.stāvā izvietojās dzīvsudraba laboratorija (ar parketa grīdu)un nātrija laboratorija ( ar betona grīdu – parkets vēl nebija ieklāts). Salīdzinot ar Altonovas ielas savrupnama šaurību, šeit varējām izvērsties plašumā.

Kodolfizikas novirziens Institūtā pastāvēja jau Māras dīķa laikmetā. Radioizotopu laboratoriju vadīja A.Januškovskis – tuvs toreizējā prezidenta J.Peives radinieks. Laboratorija tika reklamēta lozunga “Atoms– mieram” ietvaros. Januškovskis pat nopelnīja LPSR valsts prēmiju par alus pudeļu skaitīšanas metodi ar radioaktīvajiem izotopiem. Vēlāk, pēc reaktora palaišanas, plašus pētījumus kodolfizikā veica P.Prokofjeva laboratorijā. L.Pelēķa laboratorija izstrādāja ļoti precīzās neitronu aktivācijas analīzes metodes. Arī cietvielu fizikā pētījumos, kurus iesākumā vadīja K.Švarcs, tika izmantotas atomreaktora radītās apstarošanas iespējas. Vēlāk cietvielu fizikā strādāja vairākas laboratorijas.

Laikā, kad tika būvēts atomreaktors, bija jāizdara izvēle, kur atradīsies Institūts, jo reaktors bija institūta struktūrvienība. Sākumposmā I.Kirko uzskatīja, ka Institūta galvenā ēka jābūvē Rīgā. Tika meklētas iespējamās vietas. Teikas rajons, kur jau iesākās ZA institūtu ēku izbūve, tika izslēgts. Acīmredzot šis rajons jau bija izplānots un fiziķus tur nepieņēma. Piedalījos divos izlūkbraucienos kopā ar I.Kirko. Bija variants būvēties Ganību dambī. Tolaik vēl varēja izvēlēties neaizbūvētās vietas. Privātmājiņas netika uzskatītas par šķērsli. Otrs variants bija būvēt Institūtu tūlīt aiz Biķernieku meža. Tas toreiz bija pilnīgi brīvs, bet neērta satiksme. Galvenais šķērslis – pārāk dārga komunikāciju izbūve. Trešais variants – aiz Ķīšezera kanāla Vecmīlgrāvī. Tas šķita pārāk neērts transporta ziņā. Beigās I.Kirko pieņēma lēmumu būvēt Institūtu Salaspilī netālu no atomreaktora, apmēram 3 km no dzelzceļa stacijas. Nezinu, kas vēl piedalījās lēmuma pieņemšanā, kas to varēja ietekmēt, bet magnetiķiem tas šķita sliktākais no visiem iespējamiem, jo ar atomreaktoru mūs nekas nesaistīja. Vēl joprojām uzskatu, ka tas bija neveiksmīgs lēmums. Ja arī būvētu Salaspilī, to varēja izdarīt netālu no dzelzceļa stacijas.

Pirmās sekas bija jūtamas uzreiz pēc pārcelšanās uz jauno ēku Salaspilī. Daudzi tehniskie darbinieki aizgāja no darba, to vietā jaunus nevarēja dabūt.

Ja vajadzēja iet uz bibliotēku, nācās pazaudēt visu dienu. Ja no rīta Rīgā bija jākārto sīkas darīšanas, jāzaudē puse darbadienas. Pat tagad studenti atsakās braukt uz Salaspili, kas Institūtam ir katastrofāli.

Trūkumus mazliet kompensēja teritorijas plašums, būvniecības iespējas. I.Kirko gan solīja zinātniskiem darbiniekiem izbūvēt kotedžas, lai varētu pārcelties uz Salaspili ar ģimenēm, tomēr nekas tāds nenotika. Vienīgais ieguvums bija specializētās laboratorijas eksperimentiem ar sārmu metāliem, vēlāk – eksperimentiem ar dzīvsudrabu. Pamazām palielinājās mehāniskās darbnīcas iespējas.

I.Kirko veltīja daudz pūļu, lai radītu labus apstākļus zinātnisko darbinieku radošajam darbam. Atceros, vēl tad, kad bijām Altonovas ielā, I.Kirko aicināja uz semināriem zinātnes spīdekļus. I.Kirko kaut kādā veidā uzzināja, ka Rīgā iebraucis Ļ.Landaus, uzzināja, ka Kapica senjors iebraucis, lai sagaidītu savu dēlu atgriežamies no ārzemju ceļojuma ar kuģi. Abi tika aicināti uz institūtu un stāstīja par fizikas jaunumiem. Vairākkārtīgi semināros piedalījās Rīgā strādājošais elektrisko mašīnu speciālisti G.Šturmans . Sākuma periodā I.Kirko mums bija kandidāta disertāciju zinātniskais vadītājs. Man personiski gan jāatzīstas, ka vadīšana izpaudās divas reizes. Pirmo reizi I.Kirko pateica, ka jābeidz ķēpāties un ir laiks noformēt disertāciju; otro reizi aizveda mani uz Maskavas Enerģētikas institūtu, iepazīstināja ar prof. Netušilu un norunāja par aizstāvēšanos šinī institūtā. Bez I.Kirko palīdzības man to būtu grūti pašam izkārtot.

Viena no I.Kirko rūpēm bija zinātnisko kontaktu paplašināšana. Ar šādu mērķi tika organizētas darbinieku piedalīšanās konferencēs un arī savu konferenču rīkošana. 1958.gadā tika sasaukta pirmā MHD konference Rīgā, uzaicinot dalībniekus no PSRS lielākām pilsētām. Turpmāk šādos konferences notika regulāri reizi divos gados. Tās tika rīkotas vasarā, kad augstskolās bija beigušās eksāmenu sesijas. Konferencēs parasti bija ap 200 – 250 dalībnieku, līdz ar to Rīga kļuva par tādu kā PSRS magnētiskās hidrodinamikas centru. Vēlākos gados izdevās uzaicināt nelielu skaitu ārzemnieku, tādējādi sāka veidoties starptautiskie sakari.

Nākamais solis zinātnisko sakaru un arī Institūta popularitātes veidošanā bija zinātniskā žurnāla “Magnētiskā hidrodinamika” izdošana. Žurnāls iznāca no 1965. gada krievu valodā, tika pilnībā tulkots angļu valodā un iespiests ASV. Jāpiezīmē, ka apmērām vienlaicīgi Zinātņu akadēmijas izdevniecība sāka izdot žurnālus, kurus gatavoja Organiskās sintēzes, Polimēru mehānikas un Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūti. Arī tie tika tulkoti angļu valodā. Žurnāla “Magnētiskā hidrodinamika” galvenais redaktors bija I.Kirko. Tas bija vienīgais šāda profila žurnāls pasaulē. Jāpiezīmē, ka žurnāla profils bija plašāks nekā Institūta MHD tematika. Institūts diezgan konsekventi pieturējās pie MHD pētījumiem nesaspiežamos šķidrumos (šķidros metālos elektrolītos un tamlīdzīgi). Žurnāls publicēja arī rakstus, kas attiecās uz saspiežamām vidēm, jonizētām gāzēm, plazmu.

I.Kirko vadīja žurnāla redkolēģiju līdz 1968.gadam. Pēc tam par galveno redaktoru kļuva nākošais direktors J.Mihailovs.

Tagad vēl mazliet par J I.Kirko darbību MHD pētījumu tālākā attīstībā. Jāsaka, ka I.Kirko loma šajā aspektā bija ļoti būtiska. I.Kirko nodibināja vairākas laboratorijas, noteica katrai no tām pamatprofilu.

Tā, piemēram, MHD indukcijas parādību laboratorijai vajadzēja attīstīt indukcijas mašīnu teoriju, izstrādāt aprēķinu metodes, veikt konkrētu mašīnu aprēķinus, izpildot dažādus pasūtījumus. Vajadzēja koncentrēties galvenokārt uz MHD sūkņiem sārmu metālu sūknēšanai ar mērķi sasniegt maksimālo iespējamo lietderības koeficientu. Tas bija galvenokārt tehniskās vai inženierfizikas novirziens, vērsts uz iespējām izmantot sūkņus atomreaktoros ar šķidru metālu dzesēšanu.

Magnētiskās hidraulikas laboratorijai, kuru vadīja O.Lielausis, vajadzēja pētīt dažāda veida metālu un elektrolītu plūsmas magnētiskajā laukā ar mērķi noteikt fizikālās likumsakarības, veidojot nesaspiešanas vides MHD teoriju. Otrs svarīgs šīs laboratorijas virziens bija MHD–dinamo pētījumi. Viens no pirmajiem eksperimentiem šinī jomā bija tā saucamā ?–efekta pārbaude, kas tika realizēta ar tiešu I.Kirko un arī vācu profesora M.Stēnbeka līdzdalību. Prof. M.Stēnbeks toreiz bija Berlīnes Zinātņu akadēmijas viceprezidents (VDR), viņš arī ?–efekta autors. Šī darba aktīvs līdzdalībnieks bija A.Gailītis.

Tie ir tikai divi piemēri veidam, kā I.Kirko organizēja pētījumus MHD jomā. Svarīgi bija arī citi virzieni, kurus vadīja J.Birzvalks, A.Miķelsons, J.Gelfgats, R.Kalniņš un citi. O.Lielauša laboratorijā darbojās arī H.Branovers, izstrādājot turbulentu MHD plūsmu pusempīrisko teoriju.

I.Kirko pievērsa uzmanību arī pētījumu novešanai līdz praktiskiem pielietojumiem. Vienā no Rīgas konstruktoru birojiem viņš izveidoja atsevišķu nodaļu, kas sāka patstāvīgi nodarboties ar indukcijas sūkņu konstruēšanu, izgatavošanu un ieviešanu pēc konkrētiem pasūtījumiem. Vēlāk, direktora J.Mihailova laikā, uz minētās nodaļas bāzes tika izveidots magnētiskās hidrodinamikas speciālais konstruktoru birojs Fizikas institūta sastāvā, bet ar atsevišķas juridiskas personas tiesībām.

Apkopojot iepriekš minēto par I.Kirko darbību Fizikas institūtā attiecībā uz magnētisko hidrodinamiku, var droši apgalvot, ka viņa galvenais nopelns ir MHD virziena iedibināšana, turpmākā pētījumu attīstība un vadība, kuru rezultātā Fizikas institūts ieguvis starptautisku skanējumu un prestižu. I.Kirko radīja apstākļus, lai varētu izveidoties pietiekami spēcīgs MHD speciālistu kolektīvs, kurš bija spējīgs patstāvīgi turpināt tālākos pētījumus. To nodrošināja I.Kirko organizatora talants, enerģija, arī viņa cilvēciskās īpašības.

Nevaru atcerēties nevienu būtisku konflikta situāciju starp I.Kirko un viņa vadītā kolektīva locekļiem. Viņš necentās uzspiest savu pārliecību, bet rosināja domāt un rīkoties patstāvīgi. Šādu vērtējumu apstiprina Fizikas institūta tālākā darbība. Atnākot jaunajam direktoram J.Mihailovam, MHD pētījumi nevis apsīka, bet guva tālāku attīstību līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai. Tad gan iesākās grūti gadi, bet tas attiecas uz visu zinātni Latvijā. Būtu vērts izanalizēt šos procesus, bet tā jau ir cita tēma.

MHD spēja izdzīvot un pat turpināt savu attīstību. Tas bija tāpēc, ka nostiprinājās iepriekšējie starptautiskie sakari. Fizikas institūts jau iepriekš bija pietiekami pazīstams. Latvijas valsts atbalsts sīku grantu veidā aizgāja atpakaļ nodokļu veidā. Institūts spēja izpildīt rietumvalstu pasūtījumus, kā arī turpināt savus oriģinālos pētījumus. To apliecina kaut vai MHD – dinamo eksperiments, pirmais pasaulē kas tiešā veidā pierādīja magnētiskā lauka pašierosmi MHD sistēmās. Šo darbu veica Fizikas institūta darba grupa A.Gailīša un O.Lielauša vadībā, kurā piedalījās grupa speciālistu no ārzemēm. Institūta speciālisti veic svarīgas pētījumus , kas saistīti ar kodolsintēzes iekārtu radīšanu, tieši piedaloties Eiropas Savienības valstu atbilstošos projektos.

Nobeigumā jājautā, kas šeit ir saistīts ar I.Kirko, ja pagājuši 40 gadi, kopš I.Kirko nestrādā Institūtā. Domāju, ka būtu godīgi atcerēties, ka pamatus tam visam ielika I.Kirko pirms 60 gadiem.