Numura saturs

• Godātie LZS biedri!
• Pirmo reizi – Kārļa Irbīša stipendijas
• Par humanitāro zinātņu pētījumiem Pasaules zinātņu akadēmiju apvienībā
• Himalaju vilinājums
• Heidelbergas kultūras manifests par zinātnes, mākslas un reliģijas neatkarību
• Edinburgas universitātē
• Latvijas Zinātnes padomē
• Aizstāvēšana

Satura rādītājs

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu padomes, va/s "Latvijas Gaisa Satiksme", universitāšu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, ne vēlāk kā 2003. gada 15. septembrī jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

* motivēts izvirzītāja iesniegums;
* pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tālr., personas kodu, e-pasta adresi;
* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
* izvirzāmais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā. Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Materiāli iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524. Tālr. uzziņām: 7223931, 7223633.

* * *

Stipendijas apmērs pasniedzējam/zinātniekam līdz Ls 500 (katram), topošam zinātniekam (doktorantam) līdz Ls 250 (katram), bakalauram, maģistram, inženierim līdz Ls 120 (katram) un studentam/maģistrantam līdz Ls 100 (katram).

Saņemot stipendiju, tiek pasniegts atzinības raksts un stipendija – pasniedzējam, topošam zinātniekam, studentam un tekošā gada absolventam (bakalauram, maģistram, doktoram).

Pretendentus stipendijas saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu padomes, va/s "Latvijas Gaisa Satiksme", universitāšu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus stipendijai, ne vēlāk kā 2003. gada 15. septembrī jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

* pieteikums zinātnisko vai metodisko darbu konkursam;
* motivēts izvirzītāja iesniegums;
* ziņas par pretendentu (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, tālr., personas kodu, e-pasta adresi;
* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
* izvirzītā darba (darbu kopas) aprakstošā un grafiskā daļa. Bakalauri, maģistri, inženieri un doktori iesniedz diplomdarbus/projektus vai doktora disertāciju.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Materiāli iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524. Tālrunis uzziņām: 7223931, 7223633.

Satura rādītājs

Maija Kūle, akadēmiķe

Humanitārās zinātnes tiek attīstītas ne tikai nacionālo valstu universitātēs un zinātņu akadēmijās, bet tām ir arī starptautiska nozīme, jo daudzas tēmas gan civilizāciju vēsturē, valodu pētniecībā, gan mūsdienu garīgās situācijas analīzē liek apvienoties dažādu valstu pētniekiem. Pasaules Zinātņu akadēmiju apvienība (UAI) ir dibināta 1919. gadā pēc Beļģijas ZA ierosmes un kopš tā laika tās sekretariāts atrodas Briselē. UAI katru gadu rīko ģenerālo asambleju, kurā pulcējas nacionālo valstu zinātņu akadēmiju delegāti ar tiesībām iztirzāt starptautiskus projektus, pieteikt jaunus, balsot par jaunu akadēmiju uzņemšanu utt. Latvijas ZA ir pilntiesīga UAI locekle, taču jāatgādina, ka ir valstis, kurām nav ticis piešķirts pilntiesīga locekļa statuss. Tāda, piemēram, ir Krievijas ZA, kura līdzās Āfrikas un Dienvidamerikas valstu ZA ieņem tikai korespondētājlocekļa lomu. Galvenais, kas tiek vērtēts zinātņu akadēmiju darbībā, ir fundamentāli, ilglaicīgi zinātniski projekti, kuros piedalās daudzu valstu universitātes un kuru rezultāts ir fundamentāli, regulāri izdevumi un pastāvīgs, solīds finansējums humanitārajiem pētījumiem. Kā vienu no ilglaicīgākajiem starptautiskajiem UAI projektiem var minēt "Antīko vāžu kopums", kurš aizsākts 1920. gadā, ļoti sena vēsture ir pētījumiem "Alķīmijas vēsture" (kopš 1919. g.). Nozīmīgi ir viduslaiku latīņu valodas, šumeru un asīriešu vārdnīcu daudzie sējumi, fundamentālais pētījums "Platons, Aristotelis, Avicenna latīņu valodā" un daudzi citi. Katrā no šiem projektiem dalību ņem vairāk nekā desmit Rietumvalstu universitātes un zinātņu akadēmijas. UAI patlaban ir uzņēmusies šefību par 63 starptautiskiem projektiem, taču šī aizbildniecība nav jāsaprot kā naudas sagāde. Drīzāk otrādi – tikai nedaudzi projekti (galvenokārt tie, kas ilgst gadu desmitus) saņem UAI finansiālu palīdzību. Vairākums ir ierindoti "C" kategorijā, kas nozīmē, ka UAI, pārraugot zinātniskos pētījumus, uzņemas atbildību par to, lai būtu visaugstākā kvalitāte un izcila starptautiskā reputācija. Ne visi pieteiktie projekti ir veiksmīgi. Tā, piemēram, Polijas ZA savulaik mēģināja pieteikt projektu "Humanitāro zinātņu attīstība Austrumeiropas valstīs pēc 1990. gada", nekonsultējoties ar vairumu no šīm valstīm. Lieki teikt, ka bez plaša starptautisku pētnieku tīkla izveidošanas Polijai nav bijis iespējams to realizēt. Dienas kārtībā allaž ir bijušas Latvijas ZA iespējas izveidot starptautisku humanitāro pētījumu projektu, kas pārsniegtu mūsu nacionālās intereses un piesaistītu plašāka reģiona zinātniekus. Ja veiksmīgi būtu attīstījies sadarbības projekts "Baltistika", kuru savulaik iedibināja triju Baltijas valstu ZA sadarbības līgumā, tad tas pilnīgi atbilstu UAI nostādnēm. Latvijas humanitārajiem zinātniekiem patlaban būtu vēlams iekļauties UAI iecerētajā pasaules mēroga projektā "Cilvēktiesības, cilvēka cieņa, cilvēka pienākumi", kurā paredzēta visu pasaules civilizāciju pārstāvju līdzdalība, lai atrastu dziļākos filosofiski antropoloģiskos, ētiskos pamatus cilvēktiesību idejai kā universālai idejai, jo, kā tika atzīts, šī ideja patlaban ir ieguvusi pārāk politizētu seju un tiek aprobežota galvenokārt ar juridiskām dimensijām.

Uzdevums ir ļoti grūts, tādēļ ģenerālajā asamblejā noritēja spraiga diskusija, kā to konceptuāli būs iespējams izdarīt. Pie Transatlantiskās (Eiropas tipa) civilizācijas piederošo ZA pārstāvji uzskatīja, ka Eiropas kultūras vēsturē pamatot cilvēktiesību universalitāti nav tas grūtākais uzdevums. Taču ko iesākt ar islamu, Ķīnas civilizāciju, arī ar Āfrikas kultūras vēsturi? Kuras ZA uzņemsies realizēt šos uzdevumus? Taču projekts tiek virzīts uz priekšu, tas ir saņēmis principiālu UNESCO atbalstu par savu aktualitāti un patlaban tas tiek gatavots iesniegšanai Eiropas Zinātnes fondā. Tādēļ Latvijas ZA locekļiem būtu jāpārdomā sava ieinteresētība, lai varētu iekļauties ļoti lielā starptautiskā projektā.

Zinātņu akadēmiju pārstāvji apsprieda arī jautājumus, kā labāk strukturēt humanitāros pētījumus, vai saglabāt zinātnisko institūtu patstāvību, vai arī pētījumus padarīt atkarīgus no studiju procesam nepieciešamajām norisēm. Tiekoties ar Polijas ZA, Čehijas ZA, Slovākijas ZA pārstāvjiem, nācās dzirdēt atziņas, ka viņi esot pētījuši Baltijas valstu ZA pieredzi humanitāros institūtus atdot universitātēm un ZA padarīt par izcilu personību apvienībām. Interesanti, ka šie delegāti izteica domu, ka Baltijas pieredze neesot viņus pārliecinājusi un ka optimālākais variants, kā nodrošināt fundamentālu pētījumu pastāvēšanu, tomēr esot patstāvīgi zinātniskie institūti. Polijas pārstāve piebilda, ka, protams, ir nepieciešama revīzija un zinātnieku darbības efektivitātes izvērtējums, taču institūtu zinātnieku iepludināšana mācībspēku masās samazinot iespējas izstrādāt fundamentālus darbus.

Kopumā Latvijas ZA sadarbība ar UAI liek humanitārajās zinātnēs atcerēties būtisku dimensiju: arī šajās zinātnēs ir vērtības, kas pārsniedz  nacionālās kultūras robežas, tieši starptautiska sadarbība ļauj savējā ieraudzīt citādo, tā ļauj atvērt savas tautas kultūru, valodu, vēsturi un idejas plašākai pasaulei, un tas padara zinātni objektīvāku, dziļāku un daudzveidīgāku.

Satura rādītājs

2003. g. 29. maijā pagāja 50 gadi, kopš pasaules augstākā kalna Everesta (tibet. Chomolungma, nepāl. Sagarmatha) virsotni (toreiz 8848 m, tagad 8850 m) Himalaju augstienē sasniedza un no tās atgriezās pirmie cilvēki – jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs (Hillary) un šerpa Tenzings Norgajs (Norgay). Viņi kāpa plkv. Džona Hanta (Hunt) vadītās britu ekspedīcijas sastāvā. Š. g. maija mēnesī, atzīmējot zelta jubileju, ap desmit alpīnistu grupu un atsevišķi kāpēji veica dažādu grūtības pakāpju pārgājienus Himalaju grēdā Nepālā, tos pabeidzot 29. maijā Tengbočē (Thyangboche) budistu kalna klosterī, kas 1953. gadā kalpoja kā Everesta bāzes nometne un kur šogad notika jubilejas pasākums. Šogad gājienu dalībnieku vidū bija daudzi Everestā uzkāpušie, ieskaitot Edmunda Hilarija dēlu Pēteri Hilariju (Everestā uzkāpis divas reizes), Tenzinga Norgaja mazdēlu Taši Tenzingu (arī divreiz uzkāpis Everestā), pasaulslavenāko alpīnistu tirolieti Reinholdu Mesneru (uzkāpis visos 14 pasaules astoņtūkstošmetrniekos, pie tam bez skābekļa aparāta un vairākkārt vienatnē) un ASV latvieti veterinārmediķi Edu Viesturu, kuru šodien uzskata par pasaulē spēcīgāko alpīnistu. Arī šā raksta autors, RSU profesors LZA akadēmiķis Jānis Priedkalns, kurš agrāk ir kāpis gan Himalajos Everestā, gan Karakorumā K-2 (Cogori) kalnā, bet ne līdz lielajām virsotnēm, bija vienas pārgājiena grupas loceklis, kas maija mēnesī devās uz pašreizējo Everesta bāzes nometni un tās tuvumā atrodošos Kalapatara (KalaPatthar) 5660 m virsotni. Arī pazīstamais latviešu saksofonists Imants Skuja šopavasar bija Nepālā un guva ievērību ar saksofona klasiķu atskaņojumiem no Kalapatara augstās sienas.

Reinholds Mesners, kāpjot astoņtūkstošniekā Nangaparbatā vienatnē, savā dienasgrāmatā (Alleingang) raksta: "Esmu uzrāpies pa stāvu kāpumu, man trūkst elpas, un te augšā redzu, ka vairs netieku atpakaļ. Jūtos paralizēts, svīstu, kaut arī teltī ir auksts. Sarma nomācoši krājas virs galvas. Es kaut ko saku, saucu, bet sevi nedzirdu. Klints siena, pie kuras turos, ir tik stāva, ka nevaru saredzēt ne kalna pakāji, ne augšu. Zem manis ir bezdibenis."

Kādēļ tiecamies sasniegt augstākās virsotnes, pat visgrūtākajos, visnelabvēlīgākajos apstākļos, riskējot ar visu – ar dzīvību, ģimeni, ideāliem? Vai lai piepildītu sevī kādu tukšumu, vai sava egoisma, vai pašapmierinājuma, vai sasnieguma un piepildījuma sajūtu dēļ, vai meklējot izlīdzinājumu un savienošanos ar visumu, vai (Tibetas budistu ticējumos) meklējot satikšanos ar dievībām, kas mīt lielajos kalnos? Vai lai aptvertu plašākus apvāršņus – gan sevī, gan dabā, vai vienkārši – kalnu burvības dēļ? Mesners savus gājienus vienatnē vēl saista ar vientulību – tādu, kas dod spēku, lai cilvēku paceltu pāri sev, brīdinot no tās, kas pazudina, ja pārsteidz tevi nesagatavotu.

Alpinistiem pirms 50 gadiem piemita izturība un apbrīnas vērta drosme, taču trūka pieredzes un ekipējums bija smags. Jaunais inventārs – stipras virves, viegls apģērbs un guļammaisi, teltis no sintētiskās šķiedras, jauni āķi, ledusāķi, karabīnes, viegla metala dzelkšņi un skābekļa aparāti, ledus cirtņi, satelītorientētais altimetrs – ir palīdzējis uzkāpt visos 14 pasaules astoņtūkstošniekos (tie visi atrodas Himalaju un Karakoruma augstienēs). Iesākumā kalnu ekspedīcijas izmantoja lielu skaitu vietējo tautu nesēju, kāpēju un palīgu. Augstu vērtēti bija šerpas, bet arī balti (Ziemeļpakistānas autonomā apgabala Baltistanas iedzīvotāji), gurkhi, hunzi piedalījās ekspedīcijās. Visstiprākie alpinisti, piem. Reinholds Mesners, Pēteris Hābelers, Eds Viesturs tomēr atbalsta "tīro Rietumu alpinismu" – kāpt galvenokārt ar paša spēkiem un mazu skaitu palīgu un, ja iespējams, bez skābekļa maskas, reizēm arī vienatnē vai sasaitē tikai ar vēl vienu. Vairumam kāpēju tomēr "tīrais alpinisms" nav pa spēkam; šodien elitārās ekspedīcijas ("dream teams") veic ātrkāpienus ar mazu, bet labāku inventāru nekā agrāk.

Šerpas nozīmē "austrumu tauta", t. i. no austrumu Tibetas, kas ap 15. gs. migrēja uz dienvidiem – Nepālu. Šerpas šodien ir Nepālas kalnu iedzīvotāji, uz kuriem rietumu alpinisti vislabprātāk un visdrošāk paļaujas. Šerpas darbojas augstvērtīgā līmenī gan kā augstkalnu kāpēji, gan kā nesēji. Daudziem rietumniekiem viņi arī iedveš mieru, iespējams, vairāk ticot nenovēršamajam un nemocoties kā rietumnieki ar visādiem dvēseli plosošiem jautājumiem par visa notiekošā cēlonību.

Liels šerpu draugs ir Edmunds Hilarijs, kurš pēc sava veikums 1953. gadā lielu daļu no savas dzīves veltīja šerpu tautas labklājībai un attīstībai, izveidojot Himalaju kalpos skolas, slimnīcas, rūpējoties par izcirsto kalnu mežu atjaunošanu. Viņš palīdzēja ierīkot divus kalnu lidlaukus. Lidlauks Luklā ir īss un ar slīpu skrejceļu, kas beidzas uz kraujas malas, bet tas saīsina par divām nedēļām ceļu no Nepālas galvaspilsētas Katmandu līdz Luklai. E. Hilarijs šogad tika pasludināts par Nepālas goda pilsoni. Viņa izveidotie Himalaju trasta fondi darbojas vairākās valstīs un garantē līdzekļus kalnu skolu un slimnīcu darbam un ekoloģiskiem pasākumiem. Daudzu citu devēju atbalsts nav bijis tik ilglaicīgs. Pirms 1953. gada slavenākajam šerpam nelaiķim Tenzingam Norgajam bija sevišķi draudzīgas attiecības ar Šveices Lambertu ģimenes organizētajām ekspedīcijām. Tenzings Norgajs 1952. gadā divreiz kāpa Everestā ar Lambertu grupu, bija tuvu virsotnei, bet to tomēr nesasniedza. Viņi atklāja ceļu no Everesta dienvidu puses. Aicināts, viņš tomēr pievienojās britu ekspedīcijai 1953. gada maijā, kas viņam deva iespēju kā pirmajam kopā ar Hilariju sasniegt Everesta virsotni (Hilarijs gan esot spēris pirmos soļus uz pašu virsotni). Šā raksta autors 1991. gadā ar Tenzinga mazdēlu Taši Tenzingu kāpa K-2 kalnā Baltistanā līdz pirmajai nometnei.

Taši un Džudi Tenzingi savā grāmatā "Tenzing and the Sherpas of Everest" (HarperCollins India, New Delhi, 2002) raksta par šerpu fizioloģiskajām īpatnībām, kas gadu tūkstošu gaitā ir kļuvušas saskanīgas ar augstkalnu dzīves prasībām. Šerpas ilgstoši var darboties virs 5000 m augstuma, kamēr jūras līmeņa iedzīvotājiem jau pēc neilga laika sākas dažādi fiziski un garīgi deģeneratīvi procesi. Šerpas ieelpojot vairāk gaisa, viņu sirds labā puse augstkalnu apstākļos nepalielinoties, hemoglobīna koncentrācija asinīs esot lielāka un arī bagātāks muskuļu asins kapilāru tīkls. Viņi kalnos guļ labāk un nezaudē svaru kā jūras līmeņa cilvēki un viņus retāk piemeklē kalnu slimība (plaušu un smadzeņu tūska).

Himalaju lielos kalnus šerpas uzskatīja par dievu mājokli, tādēļ viņi tiem biežāk gāja apkārt, nekā mēģināja sasniegt to virsotni. Viņi dzīves grūtības uztver mierīgi, ir priecīgi un daudz smaida, ir ar lielisku humora izjūtu pat visgrūtākajos brīžos. Viņi ir sadarbīgi partneri un fenomenāli spēcīgi augstkalnu kāpēji. Šerpas arī skaidri apzinās savas kultūras un budisma piederību.

Ievērojamākie šerpas pēc Tenzinga Norgaja ir Pasang Dawa Lama (pirmais šerpu sirdars). Ang Tharkay Sherpa (pirmo ekspedīciju apgādes vadītājs), Mingma Tshering Sherpa (vadīja Himalaju trastu Nepālā), Ang Zangbu Sherpa (pazīstams 747 pilots), Apa Sherpa (13 reizes uzkāpis Everestā, visas reizes bez skābekļa maskas), Babu Chiri Sherpa (ātrākais kāpiens no bāzes nometnes līdz virsotnei) un daudzi citi.

Šerpas, tāpat kā rietumu alpīnisti, ir gājuši bojā, cenšoties sasniegt Everesta virsotni. Turpat divi simti kāpēju ir miruši un palikuši Everesta sniegos un ledū.

Lai pasargātu Himalaju vidi un dabu pašreizējā tūristu pieplūduma laikā, rietumniekiem jāmācās pieciest neērtības – piemēram, iztiekot bez dušām un silta ūdens (ko šerpas par naudu labprāt sagādā, vēl vairāk noplicinot apmežojumu savu kalnu nogāzēs) un nepiesārņojot kalnu vidi. Apzinīgas grupas ēstvārīšanai nelieto malku, bet petroleju, un arī silto ūdeni lieto pieticīgi.

Ceram, ka modernajā globalizētajā pasaulē gan šerpas, gan latvieši spēs saglabāt savu kultūru, valodu, savas dzīves tradīcijas. Viņiem kultūra ir tikpat svarīga kā mums – latviešiem un līviem. Interesanti, ka mums ar viņiem ir "kopsaucēji" – viņu tradicionālā simbolika ir ugunskrusti, kāškrusti, auseklīši, saulītes, kas ir gandrīz identiskas ar mūsējām, un tā ir līdzīga Baltistānas baltu ornamentikai.

Mums gan nav tādu kalnu kā šerpām, toties ir labi alpīnisti. Minēšu tikai dažus, kuri uzkāpuši Everestā. Amerikas latvietis Eds Viesturs, pirmais latvietis Everestā 1990. gadā, kuram līdz visiem 14 astoņtūkstošniekiem atlikuši vēl tikai trīs Andris Lapkašs (Amerikas latvietis, kurš pirmais uznesa Latvijas karogu Everestā, arī 1990. gadā ,ir sasniedzis Everesta virsotni 3 reizes, nāves zonā izglābis vairākus spēkus zaudējušus kāpējus), Teodors Ķirsis un Imants Zauls (Everesta virsotni sasniedza 1995. gadā), Ilgvars Pauls (Everesta virsotni sasniedza 1997. gadā un pēc tam vēl veica septiņus astoņtūkstošniekus, tādējādi tiek uzskatīts par stiprāko augstkalnu vīru Latvijā).

Satura rādītājs

Eiropas Savienība sāk savu tiesisko pamatu atjaunošanu, veidojot tos atbilstošus nākotnes prasībām. Šajā procesā institūcijas un norises jāpiemēro paplašinātas Savienības vajadzībām, jāprecizē ES un tās dalībvalstu politiskā atbildība un, galvenais, – jādefinē pamatprincipi, kas nosaka Savienības iekšējo saistību – to, kas kopējs visai Eiropai.

Vēsturiski veidoto un bieži pārbaudīto Eiropas tiesību pamatprincips ir cieņa pret katru cilvēku, kam nepieciešama viņa vai viņas individualitātes un personas brīvība, kam šī brīvība nodrošina demokrātisku līdzdalību valsts dzīvē un Eiropas Savienībā, vienlīdzību likuma priekšā, un līdzdalību likuma vadītas sabiedrības tiesiskajā, kultūras un ekonomiskajā dzīvē, ievērojot solidaritāti.

Likumi, kas attiecas uz kultūru – zinātni, pētniecību un reliģiju – ir dalībvalstu jurisdikcijā un nodrošina kultūras tradīciju bagātību, kā arī daudzo iniciatīvu un eksperimentu daudzveidību. Tomēr politiskai savienībai – it īpaši tās ekonomiskajos aspektos – jāgarantē arī kultūras brīvība un jāpasargā tā no ekonomikas prioritātēm. ±paši kritēriji jāpiemēro ar kultūru saistītiem pasākumiem. Kultūras sektoram jāuzņemas mūsu sabiedrības veidošanas misija un jābūt par motoru, kas dzen Eiropas Savienības domu, pētniecību un mākslas un reliģijas centienus.

Eiropas kultūras attīstība noved pie tiesiskas sabiedrības, kura sabiedrības centrā liek indivīdu un viņa vai viņas brīvību. Likums ir labvēlīgs indivīdam vienkārši tāpēc, ka viņš vai viņa ir cilvēks, un ciena viņa vai viņas individualitāti un personību. Tāpēc Eiropas Savienības ekonomiskās darbības, garantēta miera, tehnoloģiju attīstības un brīvdomības pamatā ir brīvas domas un pētniecības, māksliniecisko izpausmju, reliģisko interpretāciju un sapratnes izplatīšana.

Eiropas Savienība varēs no ekonomiskas kopienas izveidoties par politisku apvienību, ja Eiropas kultūras spēks un tās vērtības iedvesmos, vadīs un veidos progresu ekonomikā, tehnoloģijā un politikā. Eiropas bagātību veido tās griba meklēt un apgūt zināšanas, tās kultūru daudzveidība, zinātniski apgaismotais prāts, cilvēktiesību tradīciju garā veidotā spēja izprast un spriest, un tās holistiskais viedoklis par zinātni un cilvēcīgumu.

Eiropa uztur atvērtību pastāvīgi atjaunotām zināšanām un to pielietošanai ar kultūras nepārtrauktību, kas zinātniski izglīto cilvēkus, iespējami agri un autonomi iesaista viņus augstākā līmeņa pētniecībā, piešķir nozīmi brīvībai gribēt un varēt iegūt zināšanas un aizsargā šo brīvību no patvaļas, un zinātnes, mākslas un reliģijas institūcijās savieno pagātni ar nākotni. Bez kultūras nepārtrauktības Eiropai nav valodas, nav sejas un nav virziena izjūtas.

Augstākā līmeņa pētniecību vada visaugstākie kritēriji, tā ir atvērta visiem un ar konkurences palīdzību izvirza vislabākos. Pētniecības pamatā jābūt tikai tieksmei pēc zināšanām un jāatmet visi citi apsvērumi. Tas ir izpratnes par zinātni pamatu pamats un uzskatāms par vispārējas kultūras izglītības procesa elementu. Paplašinātajai Eiropas Savienībai jāatbalsta pētniecība, vadoties pēc šādas izpratnes.

Eiropas Savienības institūcijas kritērijus un procedūras nevar atjaunot un attīstīt bez to cilvēku kritiskas līdzdalības, kas atbildīgi par kultūru zinātnes, mākslas un reliģijas izpausmē. Tāpēc īpaši laikā, kad tiek veidota ietvara likumdošana un dalībvalstu skaits palielinās, Savienība aicina uz zinātnisku diskusiju par darbības mērķiem, likumību, organizāciju, normām un līdzekļiem, ir gatava uzklausīt alternatīvus viedokļus, iebildes un zinātniskus ieteikumus.

Satura rādītājs

Edinburgas universitātes Teorētiskās un lietišķās valodniecības nodaļa ir viens no dažiem visietekmīgākajiem teorētiskās valodniecības centriem Lielbritānijā, un trīs nedēļas pabūt šajā mūsdienīgajā, uz nākotni orientētajā zinātnes centrā bija ne tikai vērtīgi un lietderīgi, bet arī ļoti patīkami un interesanti.

Nodaļas valodnieku galvenās pētnieciskās intereses saistās ar tādām jomām kā (1) vispārīgā valodniecība, sociolingvistika (tajā skaitā valodas un identitātes problēmas un jautājumi, kas attiecas uz valodu kontekstā, valodas standartizāciju u. c.); (2) (ģeneratīvā) sintakse un semantika; (3) runas tehnoloģijas problēmas (īpaši viņus saista "teksts ®  runa" konversācijas lingvistiskie aspekti un runas automātiskā analīze speciāliem mērķiem); (4) psiholingvistika (arī saistībā ar valodas mācīšanas jautājumiem) un (5) t. s. korpusa lingvistika.

Runājot par iespējām, ko sniedz Edinburgas universitāte, grūti ko piebilst tam, ka humanitāro zinātņu pētniekiem bibliotēkas sniedz praktiski neierobežotas iespējas. Varēju ātri un efektīvi iepazīties ar jaunāko (pēdējo divu gadu laikā izdoto) periodisko literatūru. (Un atkal jau kuro reizi nopriecājos par brīvi pieejamiem grāmatu plauktiem ārvalstu universitāšu bibliotēkās, kas īpaši atvieglo darbu ar jaunāko periodiku, un turpat blakus hallē pieejamām septiņām (!) kopējamām mašīnām).

Lasot rakstus sociolingvistikā, vēlreiz nācās atzīt, ka valodnieki aizvien vairāk uzmanības veltī valodas funkcionēšanai sabiedrībā, aizvien detalizētāk un dziļāk analizē valodas un identitātes, indivīda un sabiedrības identitātes jautājumus multikulturālā vidē, kā arī jautājumus par runātās un rakstītās valodas attieksmēm, par valodu kontekstā. Tas ir ļoti likumsakarīgi, jo valodas funkcionēšana sabiedrībā, valodas un sociālo grupu attieksmes kļūst aizvien daudzveidīgākas un sarežģītākas, īpašs jautājums ir par valodas un varas attieksmēm.

Iepazīstoties ar jaunāko valodas uzbūves pētījumos, redzams, ka valodas vienības pārsvarā pētī funkcionālā un komunikatīvā aspektā. Lielākais izskaidrojošais spēks, šķiet, piemīt kognitīvajai gramatikai (kas faktiski ir likumsakarīgi).

Patīkami bija vērot, ka, neraugoties uz interneta iespējām un popularitāti, grāmatas tomēr lasa, arī avīzes un žurnālus, un lasa gan mācību spēki, gan jaunā paaudze. Apstākļos, kad studentam ir ne tikai teorētiskas iespējas tikt pie datora bibliotēkā. Ielūkojos arī plauktos, kur pēc norādēm atrodas latviešu valodniecības grāmatas. Precīzāk, būtu jāatrodas. Dažas patiešām arī ir. Varbūt nav pieprasījuma? Bet tās pašas nedaudzās kāds tomēr ir lasījis, vismaz šķirstījis. Mūsu valodniecības žurnālu plauktos vispār nebija. Taču sarunās ar kolēģiem interese par to, ko darām, jo sevišķi par to, kas saistīts ar un ap mūsu valodas situāciju un valodas politikas īstenošanu, neapšaubāmi ir. Tāpēc mums pašiem būtu tomēr jāparūpējas, lai mūsu izdevumi nonāktu lielākajās ārvalstu bibliotēkās.

Par vienu no interesantiem dzīves vienveidības dažādotājiem izvērtās diskusijas televīzijā, kur veselu mēnesi ik vakara pārraidēs skotu politisko partiju līderi diskutēja ar sabiedrības pārstāvjiem pirms referenduma par Skotijas iespējamo atdalīšanos no Apvienotās Karalistes. Tās bija diskusijas vārda īstajā nozīmē, nevis "spēlītes par doto tēmu". Interesanti, ka Skotijas sabiedrība būtiskas, neatliekami risināmas problēmas izjūt un saskata veselības aizsardzībā un izglītības sistēmā. Viens gan, kas var būt arī mums noderīgs, ir atziņa, ka aizvien pastiprinātāku vērību un vairāk ieguldījumu prasa šīs jomas, kas saistās ar cilvēka veselību, fizisko un garīgo veselību.

Nobeidzot šīs pārdomas, nevar nepateikt, ka apmaiņas braucieni sadarbības līgumu ietvaros ir lieliska iespēja papildināties un neatpalikt no mūsdienu pētniecības procesa. Pateicība par Britu akadēmijai un mūsu Zinātņu akadēmijai par šo iespēju, un pateicība arī LZA Starptautiskās daļas darbiniecēm un viņu kolēģēm Britu akadēmijā par teicami koordinēto un precīzo darbu vizītes sagatavošanā.

Vienīgais ieteikums – saglabāt šādas iespējas arī turpmāk.

Satura rādītājs

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

* * *

2003. g. 1. jūījā                            Lēmums Nr. 4-1-2

Latvijas Zinātnes padome nolemj turpināt sekojošu sadarbības projrktu finansējumu 2004. gadā

* * *

LZP 2003. g. 1. jūlija Lēmums Nr. 4-1-1 (Sk. LZP mālaslapu)

LZP 2003. g. 1. jūlija Lēmums Nr. 4-2-1 (Sk. LZP mālaslapu)

Satura rādītājs

2003. gada 25. jūlijā plkst. 13.00 RTU Dzelzceļa Transporta institūtā, Indriķa ielā 8 205. aud. notiks "RTU–P14" Promociju padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai elektrotehnikas nozarē aizstāvēs

par tēmu "Dzelzceļa vilcienu kustības vadības sistēmu drošības paaugstināšanas metožu izstrāde".

Recenzenti: prof. Dr.habil.sc.ing. A. Sauhats (RTU, Latvija), prof. t.z.d. A. Sapožnikovs (Krievijas Transporta akadēmijas akadēmiķis), Dr.sc.ing. B. Pernikis (vas "Latvijas dzelzceļš").

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2003. gada 25. augustā plkst. 16.00 Latvijas Kultūras akadēmijā, Ludzas ielā 24, Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas padomes atklātajā sēdē

aizstāvēs disertāciju par tēmu "Baltijas Vēstnesis – latviešu pilsonības kultūras forums" mākslas zinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.art. Ojārs Spārītis, Dr.philol. Ausma Cimdiņa, Dr.habil.art., Dr.hist. Juris Urtāns.

Ar disertāciju var iepazīties Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā.

* * *

2003. gada 16. septembrī notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda bulv. 4, 252. aud.), kurā disertācijas pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 13.00

Temats "Internu klātienes pedagoģiskās prakses skola kā skolotāju kvalifikācijas apguves līdzeklis".

Recenzenti: LU prof. Dr.habil.paed. I. Žogla, RPIVA prof. Dr.paed. J. Stabiņš, LPA prof. Dr.paed. A. Samuseviča;

plkst. 15.00

Temats "Pozitīvas trenēšanas" pieeja jauniešu basketbola treneru sagatavošanā".

Recenzenti: LU prof. Dr.habil.paed. I. Maslo, LSPA prof. Dr.habil.paed. J. Grants, RPIVA asoc. prof. Dr.paed. I. Muzis.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 30. jūnijā LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai vadības zinātnes nozarē, apakšnozarē – uzņēmējdarbības vadība, aizstāvēja Inga Šīna par tematu: "Banku un klientu attiecību inovatīvo pārmaiņu vadība un analīze". Balsošanas rezultāti: piešķirt – 11, nepiešķirt – 3, nederīgi biļeteni – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 1. jūlija sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātnisko grādu Elīnai Maslo vispārīgās pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu: "Jauniešu mācīšanās spēju pilnveide dāņu valodas mācību procesā".

Balsošanas rezultāts: par – 10, pret – nav; nederīgi biļeteni – nav.

Satura rādītājs

Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 8. septembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

LZA sākumlapa

Pēdējās izmaiņas: 2003. gada 14. jūlijs