Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  24. janvāris: 2 (189)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

“Zinātnes Vēstneša” 19. (185) numurā 1999. gada 22. novembrī bija publicēta Latvijas Universitātes arodkomitejas un Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju padomes Atklāta vēstule LR Valsts prezidentei, LR Saeimas priekšsēdētājam, LR Ministru prezidentam, LR izglītības un zinātnes ministrei, LR labklājības ministram, LIZDA padomes priekšsēdētājai “Par augstskolu un zinātnisko iestāžu darbinieku tiesībām saņemt normālu darba algu un pensiju pilnā apmērā”. Vēstules beigu daļā bija teikts:

“Lai nepieļautu tālāku Latvijas valsts intelektuālā potenciāla izputināšanu, kā arī izglītības normālas funkcionēšanas un zinātnes izdzīvošanas nolūkā uzskatām, ka visiem strādājošiem pensionāriem (akadēmiskajam personālam to skaitā) ir tiesības saņemt kā normālu darba algu, tā pensiju pilnā apmērā. Turklāt diez vai kontrole pār atļautā pensijas apmēra izmaksu kompensēs ieguvumus no tās ierobežojumiem.

Cerot uz Jūsu izpratni Latvijas intelektuālā un garīgā uzplaukuma veicināšanā, arodorganizāciju  2500 biedru vārdā: (44 paraksti)”

Šī vēstule tika pieņemta 1999. gada 10. novembrī. Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju padome iepazīstina “Zinātnes Vēstneša” lasītājus ar saņemtajām atbildēm. (Ortogrāfiju un interpunkciju saglabājam.)

1999. gada 23. novembrī

LU Arodkomitejas priekšsēdētājai
S. Skoteles kundzei,
LZA Arodorganizācijas padomes
priekšsēdētājam A. Zilauca kungam

Cien. S. Skoteles kundze,
God. A. Zilauca kungs,

Valsts prezidenta kanceleja ir saņēmusi Jūsu vēstuli un Valsts Prezidentes vārdā pateicos par tajā izteikto viedokli. Valsts prezidente ir saņēmusi un turpina saņemt ārkārtīgi daudz vēstules par pensiju jautājumiem un, tāpēc labi izprot sabiedrībā radīto satraukumu sakarā ar grozījumiem likumā “Par Valsts pensijām”, kā arī sakarā ar pensionāru grūtajiem dzīves apstākļiem.

Lai saņemtu objektīvu informāciju par situāciju pensiju jautājumā un iepazītos ar visu ieinteresēto pušu viedokli, Valsts prezidente ir uzklausījusi gan Saeimas opozīcijas un pozīcijas frakciju pārstāvjus, gan arī Latvijas brīvo arodbiedrību savienības un Pensionāru federācijas viedokļus.

Valsts prezidente konstatēja, ka viedokļi pensiju jautājumā ir ļoti atšķirīgi. Turklāt, jāsecina, ka arī iepriekšējie 6. Saeimas izdarītie grozījumi likumā “Par valsts pensijām” ir bijuši nepārdomāti un daļēji izraisījuši kritisko situāciju sociālajā budžetā.

Valsts prezidente personīgi uzskata, ka civilizētā sabiedrībā cilvēkam ir jābūt nodrošinātām vecumdienām tādā līmenī, kas atbilst minimālam iztikas līmenim, kā arī bija lūgusi kompetentas Valsts institūcijas, tajā skaitā, Valsts Cilvēktiesību biroju un trīs ministrijas, izteikt savu vērtējumu par grozījumu likumā “Par Valsts pensijām” atbilstību LR Satversmei un starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, īpaši attiecībā uz pensionāru tiesību ierobežojumiem vienlaicīgi saņemt pensiju un atalgojumu par darbu (atbildes vēstules sk. pie likumā). Jautājumi, kas saistīti ar grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, tautas nobalsošanu un valsts noteikto nodokļu iekasēšanu pastāvīgi tika iekļauti Valsts prezidentes tikšanos darba kārtībā ar Ministru prezidentu A. Šķēli.

Noslēgumā jāatzīst, ka pēdējo grozījumu likumā “Par valsts pensijām” likteni izšķīra tautas nobalsošanas – referenduma rezultāti. Pēc referenduma oficiālo rezultātu paziņošanas, Valsts prezidente, saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes prasībām, parakstīja un izsludināja gan 5. augusta grozījumus, gan “mīkstinātos” 4. novembra grozījumus likumā “Par valsts pensijām”.

Ar cieņu,
Sandra Kukule
Valsts prezidentes padomniece
juridiskajos jautājumos

Latvijas Universitātes
arodkomitejas
priekšsēdētājai
S. Skotelei

Cienītā Skoteles kundze!

Informēju, ka Latvijas Universitātes arodkomitejas un Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizācijas padomes atklātā vēstule Ministru prezidenta A. Šķēles uzdevumā nosūtīta izglītības un zinātnes ministrei S. Goldei un labklājības ministram R. Jurdžam izskatīšanai un atbildes sniegšanai.

Vēstuļu nodaļas vadītāja S. Mazura

LATVIJAS REPUBLIKAS

IZGLĪTĪBAS

Latvijas Universitātes
Arodkomitejai
Latvijas Zinātņu akadēmijas
Arodorganizāciju padomei

Par augstskolu un zinātnisko iestāžu darbinieku
tiesībām saņemt normālu darba algu
un pensiju pilnā apmērā

Izglītības un zinātnes ministrija piekrīt Jūsu viedoklim, ka darba samaksa, kāda pašreiz ir augstskolu pedagoģiskajam personālam, ir zema un neatbilst ne padarītajam darbam, ne arī šo cilvēku profesionālajai kvalifikācijai.

Ministru kabineta 1999. gada 18. maija noteikumi nr. 183 “Grozījumi Ministru kabineta 1996. gada 10. septembra noteikumos nr. 351 “Noteikumi par darba samaksas sistēmu atsevišķu no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem”” noteica algu pieaugumu par 19% jau no š. g. augusta, tomēr tikai esošā budžeta ietvaros.

Lai sakārtotu Latvijas augstskolu pedagogu darba samaksu atbilstoši minētajiem noteikumiem, Izglītības un zinātnes ministrija ir iesniegusi Finansu ministrijai (Izglītības un zinātnes ministrijas 13.08.1999. vēstule nr. 1-10-849) pie prasījumu 2000. gada valsts budžetā šim mērķim paredzēt finansējumu 1,8 miljonu latu apmērā. Šāds priekšlikums ir iesniegts arī Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijai (Izglītības un zinātnes ministrijas 03.11.1999. vēstule nr. 1-2-92) likumprojekta “Par valsts budžetu 2000. gadam” 2. lasījumam.

Ministre S. Golde

Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju padomei
Latvijas Universitātes arodkomitejai

Labklājības ministrija iepazinās ar Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju padomes un Latvijas Universitātes arodkomitejas atklāto vēstuli jautājumā par darba algu pedagoģiskajiem darbiniekiem un grozījumiem pensiju likumā.

Ministru kabineta 1995. gada 14. marta noteikumos Nr. 51 noteiktas augstāko mācību iestāžu pedagoģisko darbinieku (asistentu, dekānu, docentu, katedras vadītāju, lektoru, prodekānu, profesoru, prorektoru, asociēto profesoru un rektoru) algas likmes, kuras ir pielīdzinātas no budžeta finansējamo iestāžu darbinieku 8.–11. amata kvalifikācijas kategorijas minimālajai algu likmei (Ministru kabineta 1996. gada 10. septembra noteikumi Nr. 351 “Noteikumi par darba samaksas sistēmu atsevišķu no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem”). Saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 18. maija noteikumiem Nr. 183 “Grozījumi ministru kabineta 1996. gada 10. septembra noteikumos Nr. 351 “Noteikumi par darba samaksas sistēmu atsevišķu no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem”” mēneša amatalgas (algas likmes) ir palielinājušās par 19%, tātad arī augstākajās mācību iestādēs pedagoģiskajiem darbi niekiem algas likmēm ir jāpalielinās un tās nevar būt mazākas par:

asistentam – Ls 79;
lektoram – Ls 100;
docentam – Ls 125;
dekānam – Ls 154;
asociētam profesoram – Ls 154;
profesoram – Ls 420.

Bez tam analizējot statistikas datus, var secināt, ka mēneša vidējā darba samaksa Izglītības nozarē valsts sektorā 1999. gada II ceturksnī, salīdzinot ar I ceturksni, ir pieaugusi par 4,8%, III ceturksnī, salīdzinot ar II ceturksni – pieaugusi par 2,6% un 1999. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar 1998. gada 9 mēnešiem, – pieaugusi par 13,3% (skat. tabulu).

Atsaucoties uz Jūsu vēlmi iepazīties ar datiem par lielo pensiju saņēmēju skaitu, informējam: pensijas intervālā Ls 200–300 saņem 0,38% vecuma pensionāru, Ls 300–400 – 0,2%, Ls 400–500 – 0,05%, Ls 500–600 – 0,02%, Ls 600–700 – 0,006%, virs Ls 700 – arī 0,006%. Tātad kopumā pensijas virs Ls 200 saņem 0,6% no 517 tūkstošiem vecuma pensionāru. Virs Ls 1000 pensijas saņem 5 pensionāri, no tiem 4 ir politiski represē tās personas ar lielu apdrošināšanas stāžu un lielu vidējo apdrošināšanas iemaksu algu.

Saeimā pieņemtie 5. augusta grozījumi likumā “Par valsts pensijām” ir izsludināti un stāsies spēkā 14 dienu laikā. Nākošajā dienā pēc 5. augustā pieņemto grozījumu spēkā stāšanās spēkā stāsies 4. novembrī Saeimā pieņemtie pensiju likuma grozījumi, kas paredz strādājošiem pensionāriem, kuru pensijas apmērs pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršu apmēru, t. i., Ls 60, neizmaksāt Ls 60 pārsniedzošo pensijas daļu. Šī pagaidu norma, ievērojot vidējās pensijas apmēru valstī – Ls 58.98, ir pretīmnākoša strādājošiem pensionāriem un būs spēkā līdz 2005. gada 1. janvārim.

Atgādinām, ka pensiju likuma 5. augusta grozījumi tika pieņemti ar mērķi samazināt valsts pensiju speciālā budžeta izdevumu daļu, lai ne būtu jāpalielina sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes. Minētie grozījumi sabiedrībā radīja milzīgu spriedzi, tomēr galarezultātā 13. novembrī faktiski notikušajā referendumā pensiju likuma grozījumu atcelšana vēlētāju atsaucību neguva. Izprotam augstskolu pasniedzēju nostāju pensiju jautājumā, tomēr uzskatām par neiespējamu strādājošiem augstskolu pasniedzējiem izņēmuma kārtā atcelt likumā noteikto pensijas izmaksas ierobežojumu.

Ar cieņu,
labklājības ministrs R. Jurdžs

Mēneša vidējās darba samaksas izmaiņas strādājošajiem izglītības nozarē
pa ceturkšņiem valsts sektorā (Centrālā statistikas pārvaldes dati)

Latvijas zinātnieki ārzemēs

Pēdējā laikā manu uzmanību saistījusi viduslaiku akmens skulpturāla grupa, kas atrodas Latvijas Vēstures muzeja Kokskulptūru kolekcijā un ikonogrāfiski tiek saukta Pietį. Latvijā vispusīga materiāla apguve, kas ietver arī vizuālo pieredzi, kāda rodas apskatot pēc iespējas daudzus oriģināldarbus, ir ierobežota. Uzsākot Pietį figūru mākslinieciskās paradigmas meklējumu ceļu, nav iespējams apiet tādus nozīmīgus 14. un 15. gadsimta mijas “mīkstās gotikas” izplatības centrus kā Vīne un Zalcburga. Jau tagad nav šaubu, ka Latvijas vēstures muzeja eksponāts nav lokāls, bet importēts darinājums, kas muzejā nonācis no Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas, vēl tālāk senatnē tā pēdas aizved uz Sv. Jēkaba baznīcu Rīgā, tomēr joprojām nav iespējams noteikt, no kurienes šīs vērtīgais un kvalitatīvais mākslas darbs, kas neizprotamā veidā palicis ārpus mākslas zinātnieku interešu loka, ievests. Tādēļ par savu galveno uzdevumu izvirzīju tā iekļaušanu ne vien Latvijas, bet daudz plašākā Viduseiropas viduslaiku tēlniecības kontekstā.

Kā jau minēju, par galveno studiju centru kļuva Vīnes Mākslas vēstures institūts, kur jau pirmajā dienā bija iespēja tikties ar emeritēto profesoru Gerhardu Šmitu, kas ir vien no vadošajiem Austrijas viduslaiku tēlniecības ekspertiem. Pašsaprotama bija viņa interese par līdz šim nezināmo Pietį. Tomēr profesora bagātīgi uzkrātā fotogrāfiju materiāla caurskatīšana nevainagojās ar tūlītējiem panākumiem un nācās atgriezties institūta bibliotēkā, lai iedziļinātos nozares literatūras studijās.

Pavisam citu pētījuma aspektu pavēra Valsts pieminekļu pārvaldes (Bundes Denkmalamt) Restaurācijas darbnīcu apmeklējums, kur to vadītājs Dr. Manfreds Kollers iepazīstināja gan ar viduslaiku tēlniecības restaurācijas jaunākajām metodēm (tieši tobrīd ritēja darbs arī pie tipoloģiski radniecīgas Pietį grupas no Zalcburgas Nonnenbergas Sv. Marijas klostera baznīcas), gan ar jaunākajiem zinātniskajiem slēdzieniem, kas tiek regulāri publicēti. Ilgstošā pieredze ļāvusi izveidot viduslaiku tēlniecībā izmantoto mākslīgo un dabīgo materiālu salīdzinošo skalu no dažādiem Viduseiropas apvidiem. Dr. M. Kollera kungs piedāvāja bez maksas veikt arī Latvijas Pietį materiāla ķīmiskās analīzes, kas varētu dot svarīgas norādes, turpmāk meklējot šī mākslas darba izcelsmes centru.

Vīnē netrūkst iespēju viduslaiku oriģināldarbu studijām, tie atrodami ne vien Mākslas vēstures, Belvedera, Diecēzes u. c. muzeju kolekcijās, bet arī turpat pie Vīnes izvietotajā grandiozajā Klosternoiburgas (Klosterneuburg) kompleksā, kur bez lietpratīgās viduslaiku pētnieka un bizantīnista, Austrijas Zinātņu akadēmijas locekļa prof. Helmuta Bušhauzena vadības diezin vai būtu izdevies atrast īsto, tipoloģiski nepieciešamo Pietį grupu un iemūžināt to autores fotoarhīvam.

Kaut arī šoreiz Vīne (pirmo reizi tur biju pirms desmit gadiem, kad man bija piešķirta Vīnes Mākslas vēstures institūta stipendija) tika skatīta “viduslaiku zīmē”, izdevās atrast brīvākus brīžus arī plašākai kultūras programmai: muzejiem, izstādēm, koncertiem un protams, neskaitāmajiem citu periodu mākslas un arhitektūras pieminekļiem. Vērtīga bija arī atkaltikšanās ar kolēģiem Mākslas vēstures institūtā. Kas tad šeit noticis desmit gadu laikā? Institūts no kādreizējās šaurības un saspiestības ir pārcēlies uz jaunām, plašām un gaišām telpām, kur viss iekārtots tā, lai būtu iespējams ērtāk un labāk strādāt. Ievadīja mūs šai pasaulē un uzņēmās koordinatora lomu institūta asistente Dr. Ingeborga Šempere un jau minētais profesors Helmuts Bušhauzens. Leģendāro “gara vēstures centru” jau daudzus gadus vada tā direktors prof. Arturs Rozenauers. Ietekmīgajā mācību iestādē, kas nebūt nav vienīgā Austrijā, uz bezmaksas profesionālo izglītību pretendē ap 3000 studējošu mākslas zinātnieku, kas varētu būt vēl viens slavenās “Vīnes mākslas vēstures skolas” tradīciju turpinātājas popularitātes skaidrojums. Šeit paralēli mācību darbam tiek rakstīta un izdota Austrijas mākslas vēsture (publicēts agro viduslaiku un baroka sējums). Par “lielās mākslas vēstures klātbūtni”, kas jūtama ik uz soļa, liecina arī regulārie un daudz apmeklētie publiskie priekšlasījumi, vienu no tiem – prof. A. Rozenauera Ticiana gleznas “Gans un nimfa” satura un formas skaidrojumu – mums arī bija iespēja dzirdēt un redzēt.

Noslēgumā jāpateicas gan abām – Austrijas un Latvijas – Zinātņu akadēmijām par tik veiksmīgi noslēgto sadarbības līgumu, gan Kultūrkapitāla fondam, bez kura atbalsta nebūtu iespējams šis brauciens, kas ļāva baudīt omulīgo konservatīvisma un modernisma koeksistenci pasaules lielpilsētā Vīnē divām zinātniecēm no attālās Latvijas.

“Vīnes skola”, kas mākslas zinātnes jomā ir pazīstama kā viens no vissvarīgākajiem nozares metodoloģijas un akadēmisko kritēriju izveidošanas centriem, ir saistīta tieši ar šo universitāti un institūtu. Tāpēc ļoti nozīmīgi un rosinoši bija kontakti ar šī akadēmiskā centra kolēģiem, īpaši ņemot vērā viņu pieredzi baroka mantojuma izpētē (nupat publicēts Austrijas mākslas vēstures akadēmiskā izdevuma baroka mākslas sējums). Institūta plašā bibliotēka ļāva apgūt informāciju par dažādu Austrijas reģionu baroka pieminekļiem un to novērtējumu baroka tradīciju veidošanās kontekstā. Tieši pēdējam aspektam pievērsu īpašu uzmanību – bija svarīgi uzzināt, kā to traktē austriešu kolēģi, ņemot vērā, ka tieši šis reģions rosinājis to paraugu veidošanos, kas tālāk ar Bohēmijas un Polijas meistaru palīdzību atceļo līdz Lietuvai un Latgalei.

Latgales baroka mākslas un arhitektūras pieminekļu konteksta izpratnei būtiska bija iepazīšanās ar šī laikmeta mantojumu Vīnē. Milzīgais piesātinājums, kāds pastāv šajā Vīnes baroka kultūrtelpā, lika detalizētai izpētei izvēlēties noteiktu, šaurāku aspektu. Latgales saistībā tās ir baznīcas – to arhitektūra, tēlnieciskā un gleznieciskā apdare. Virkne divtorņu fasāžu risinājumu (Skotu baznīca, Sv. Pētera baznīca, Jezuītu baznīca, Sv. Trīsvienības baznīca, u. c.) ļauj izsekot to variāciju tapšanai Dienvidu un Viduseiropas tradīciju saskarsmē. Savukārt stucco kompozīcijas dievnamu iekštelpu dekorējumā parāda to attīstību no arhitektūras papildinājuma (Skotu baznīca, Dominikāņu baznīca u. c.) līdz vienotai ikongrāfiskai programmai (Servitiešu baznīca), ko papildina arī akmens tēlniecība – krāsaino marmoru apdares un smilšakmens skulptūras. Baznīcu glezniecība – iluzorie “kvadratūras” tipa griestu gleznojumi, krāšņie plafoni un altārgleznas liecina kā par austriešu, tā itāļu meistaru darbu. Šo arhitektūras un mākslas sintēzes augstāko sasniegumu vidū izceļas un lielāko iespaidu atstāj divu dižu meistaru darbi – A. Poco celtā un iekārtotā Jezuītu (Universitātes) baznīca un J. B. Fišera fon Erlaha veidotais Sv. Kārļa baznīcas ansamblis.

Līdzās baznīcām milzīgas sakrālās mākslas vērtības glabā baznīcu muzeji. Ar prof. H. Bušhauzena gādību radās iespēja iepazīties ar tādu krātuvi ārpus Vīnes. Klosternoiburga (Klosterneuburg), svarīgs viduslaiku centrs un vēlāk, baroka laika, imperatoru iecerētais “austriešu Eskoriāla” komplekss, ir arī nozīmīgs muzejs. Plašas un bagātas kolekcijas atrodas arī Vīnes Skotu klostera muzejā un Vīnes Diecēzes muzejā. Līdzās valsts krātuvēm (Mākslas vēstures muzejs, Baroka muzejs, Mākslas akadēmijas Gleznu galerija u. c.) šie baznīcu muzeji veido loģisku starpposmu kopīgā kultūras mantojuma saglabāšanas laukā. Palika iespaids, ka baznīca te joprojām ir būtiska dzīves sastāvdaļa, un kultūras mantojums, arī baroka atstātais, atrodas gan laicīgo speciālistu un dienestu, gan klēra aprūpē. Tieši tāpēc zemē, kur sajūtams, ka dzīves kārtības pārmantotībā un kultūras vērtību veidošanā nav dramatisku pārrāvumu un neatjaunojamu zudumu, var atrast dažus pavedienus arī mūsu senās mākslas mantojumu skaidrojumam (ikonogrāfiskie prototipi baznīcu glezniecībā un tēlniecībā, arhitektoniskā risinājuma principi, noteiktu meistaru saistība ar šo Viduseiropas centru). Tie tiks izmantoti pētījumam par Latgales baroka tēlniecību.

Citi iespaidi – 19./20. gadsimta mijas parādības (iespaidīgā Vīnes secesija un tās atstātās zīmes), tūkstošgades nogales modernās mākslas akcenti (ekspozīcija vēsturiskajā Lihtenšteinas pilī), Sv. Stefana Doma majestātiskais miers pāri nerimstošai tūristu straumei un mūsdienu pilsētas dzīve Ziemassvētku gaidās – tie it kā paliek ārpus akadēmiskā darba rāmjiem, tāpat kā austriešu kolēģu sirsnīgā atsaucība. Taču arī tas savā ziņā palīdz saprast, kālab mūsu kultūras kontaktu ceļi var vest Viduseiropas virzienā. Svarīgi, ka nu tiem ir iespējams izsekot tiešā saskarsmē, ne tikai ar publikāciju starpniecību. Par šo iespēju jāpateicas arī LZA Starptautisko sakaru daļai, kas kārtoja šī komandējuma organizatorisko pusi.

Iebraukšanas dienā Vīnē mani laipni sagaidīja Austrijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors Valters Leičs, atvainojās Akadēmijas prezidenta vārdā, kurš esot izbraucis uz ASV. Pavadīju jauku vakaru profesora Leiča viesmīlīgajā mājā un tad arī apjautu Austrijas Zinātņu akadēmijas savdabību. Par sevi V. Leičs pastāstīja, ka viņš esot emeritēts profesors, jo gadu skaits aizsniedzies pāri par septiņdesmit, taču emeritētā profesora pensija pilnībā atbilst viņa iepriekšējai darba algai. Zinātniskus pētījumus Austrijas Zinātņu akadēmijā veicot galvenokārt dažādās komisijās vai atsevišķos institūtos.

Kad bijām draudzīgi izrunājušies par zinātnes dzīvi Austrijā un Latvijā, bija laiks doties mājup. Starp citu, Austrijas Zinātņu akadēmijas Ārzemju nodaļas darbinieki cittautu viesiem sagādā ideāli labu mājvietu, kas atrodas pašā centrā, gandrīz vai līdzās Rātsnamam, turpat netālu no skaistā Loka jeb Ringa bulvāra.

Nākamajā rītā posos ceļā uz Zinātņu akadēmiju. Profesors Leičs bija sacījis, ka ar kādu pusstundu, kājām ejot, pietikšot, lai nonāktu līdz akadēmijai. Man gan pagāja visa stunda, jo diezgan pamatīgi maldījos pa vecpilsētu, līdz atradu Dr. Ignaca Zeipela laukumu, kur, stalažu iekļauta, atrodas Austrijas Zinātņu akadēmijas celtne. Vīnē ne vienā vien vietā varēja manīt, ka Austrijas galvaspilsēta pošas jaunajam gadu tūkstotim un vairākas celtnes ietinušās tādos kā plīvuros, lai uzspodrinātu savu ārējo izskatu. Austrijas Zinātņu akadēmijas ēkai arī tas steidzami bija darāms, jo tā tur, vecpilsētā, slejas jau vairāk nekā divi simti gadus. Kādreiz šai celtnē mājojusi Vīnes universitāte, tad tā pārcēlusies uz plašākām telpām Loka bulvārī, bet vecā ēka tikusi Akadēmijai. Vīnes universitāte bijusi vēlīga un savu veco, vēsturiski nozīmīgo celtni atdāvinājusi Akadēmijai. Šai centrālajā ēkā ir skaista saiešanu jeb lekciju zāle, bet turpat līdzās esošajā gaitenī akadēmiķi var uzkārt savus mēteļus, pie katra pakaramā piestiprināta plāksnīte ar kāda akadēmiķa vārdu.

Vīnē manu interesi īpaši saistīja divi pētniecības virzieni: literatūrzinātne un teātra zinātne. Viena no galvenajām humanitāro nozaru pētnieciskajām vienībām ir kultūrvēstures un teātra vēstures komisija, ko vada Austrijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Morics Čāki, pēc tautības ungārs. Galvenie pētījumu virzieni ir divi: Vīnes teātra vēsture, ko raksta M. E. Grosegere, un plašs darbs “Teātri Habsburgu monarhijā”, kurā aplūkotas Habsburgu dinastijas sakari ar teātra attīstību Spānijā un Itālijā. Otrs teātra vēstures pētniecības centrs ir Vīnes universitātes Teātra institūts, kurā mācās nākamie teātra zinātnieki un teātra kritiķi.

Lai iepazītos ar austriešu literatūrzinātnieku darbu, iegriezos Literatūrzinātņu komisijā, ko vada Dr. R. Reihenšpergers, un Vīnes universitātes Ģermanistikas institūtā, kas darbojas prof. V. Šmita-Denglera vadībā. Īpaši nopriecājos par to, ka prof. Šmits-Denglers sarakstījis plašu pētījumu “Austriešu literatūra 1945.–1990. g.”, taisni šis posms būs aplūkots mūsu “Latviešu literatūras vēstures” 3. sējumā, un man šķita būtiski svarīgi salīdzināt, kā veidota austriešu jaunākās literatūras vēsture. Cieši kontakti izveidojās ar šī institūta maģistri Imbi Somani, pēc tautības zviedrieti, kas aktīvi interesējas par baltu tautu, to skaitā latviešu literatūru.

Un vēl viena komisija, kam grūti rast latvisko nosaukumu: “Kommisision für literarische Gebrauchsformen”, ko vada K. Mērts. To varētu saukt arī par praktisko literatūrzinātni: komisija veidojusi komentārus A. Šniclera dienasgrāmatu izdevumam, bet cits virziens ir austriešu mācītāju sprediķu publicēšana.

Visās manis apmeklētajās komisijās vai institūtos sastapu draudzīgu, ieinteresētu attieksmi, un tur sapratu, ka arī mēs esam daļa no Eiropas zinātnes procesa. Jaunas Amerikas tur neatklāju, bet apjautu, ka visi apmēram vienā un tajā pašā virzienā strādājam, jo esam taču Eiropas sastāvdaļa.

Esmu ļoti pateicīgs Austrijas Zinātņu akadēmijai par ielūgumu: pateicoties tam, iepazinos ar pētniecības darba virzieniem literatūrzinātnē un teātra vēsturē, bet vakaros sēdēju teātros: katru vakaru citā teātrī. Redzēju tiešām labas izrādes un īpaši nopriecājos par to, ka austrieši prot cienīt savus drāmas klasiķus. Vīnes teātros ir daudz austriešu rakstnieku lugu, ne tā kā Latvijā, kur oriģināllugas teātros ir liels retums. Protams, ar nedēļu ir par maz, lai apgūtu Vīnes teātru dzīves daudzveidību, un tomēr kaut mazdrusciņ ieskatījos tai brīnumainajā pasaulē, kas saucas “Vīnes teātris”.

M. Ļermontova “Dēmonā” ir tādas rindas:

Tu vaicāsi, ko darīju es brīvē?
Ak, dzīvoju trīs dienas dzīvi laimīgu…

Tāpat varu sacīt arī es. Vīne ir brīnumjauka pilsēta. Ja neticat, aizbrauciet, pārliecinieties par to paši!

FRANCIJĀ

Pulcējas antioksidantu izpētes karaļi un karalienes

Konferences tematika skāra šodien ļoti aktuālo jautājumu par bioantioksidantu lietošanu gan dažādu slimību ārstēšanā, gan to profilaksē. Pēdējos gados termins “antioksidants” arvien noteiktāk ienāk mūsu ikdienas dzīvē, to sen vairs nelieto tikai zinātnieki vien. Par antioksidantiem daudz raksta un stāsta kā masu mediji, tā dažādu firmu spožās reklāmas. Antioksidantus izmanto gan pārtikas produktu stabilizēšanai, gan kosmētisko izstrādājumu īpašību uzlabošanai un derīguma termiņa pagarināšanai. Pēdējos gados antioksidanti tiek lietoti arī kā būtiska terapijas sastāvdaļa daudzu saslimšanu ārstēšanā un profilaksē. Diemžēl populārzinātniskā informācija nereti ir visai vienkāršota un virspusēja. To atzina arī konference – jautājumi, kas saistīti ar antioksidantu iegūšanu, īpašībām un lietošanu, ir daudz sarežģītāki, kā sākotnēji varētu likties.

Ķīmiskie savienojumi polifenoli, tajā skaitā arī bioflavonoīdi, ir plaši izplatīti augu valstī. Tie ir sastopami augļos, ogās, lapās, koku mizās. Pētījumu gaitā atklājas aizvien vairāk organisma bioķīmisko procesu, kurus šie savienojumi var ietekmēt. Literatūrā bieži pieminētā antioksidatīvā aktivitāte ir tikai viens no iespējamiem flavonoīdu darbības veidiem.

Galvenās konferences darba gaitā apskatītās problēmas:

l polifenolu izolēšana no dabas produktiem un ķīmiskās struktūras noskaidrošana,

l in vitro (modeļeksperimentos) iegūto rezultātu atbilstība in vivo (organismā) notiekošajiem procesiem,

l antioksidantu (polifenolu un flavonoīdu) biopieejamība un metabolisms organismā,

l bioloģiskā efekta atkarība no savienojumu ievadīšanas veida,

l flavonoīdu ietekme uz regulācijas procesiem šūnās (šūnu augšanu, dalīšanos u. c.),

l kuri no dabā esošajiem tūkstošiem flavonoīdu ir organismam visnepieciešamākie un veselības saglabāšanā vissvarīgākie.

Visai interesanti ir Somijas kolēģu veiktā plašā epidemioloģiskā pētījuma rezultāti. Somu mediķi ir konstatējuši, ka visefektīvāk flavonoīdi darbojas kā profilaktiski pretvēža līdzekļi gados jauniem cilvēkiem un nesmēķētājiem. Pēc iegūtajiem datiem, sistemātiska augļu un ogu lietošana uzturā īpaši aizkavē plaušu ļaundabīgo audzēju un astmas attīstību.

Tomēr konference nedeva viennozīmīgu atbildi, tieši kuri savienojumi, kādās devās būtu jāiesaka lietošanai. Iegūtie rezultāti dažādās laboratorijās veiktajos eksperimentos ir atšķirīgi. Lektori atzina, ka mēs par antioksidantu darbību organismā zinām daudz mazāk nekā tas mums pašiem šķiet. Šobrīd pats svarīgākais ir izprast, kas notiek šūnā.

Gluži subjektīvi man šķita, ka daļa lekciju pārstāstīja jau no literatūras zināmus faktus un maz bija jaunu, oriģinālu ideju. Brīžiem konferences atmosfēra man atgādināja “paēdušu kaķu murrāšanu”. Toties saistošas bija apaļā galda diskusijas par iespējamajiem nākotnes pētījumu virzieniem, par flavonoidu ietekmi gēnu indukciju. Es varēju apbrīnot un ar skaudību klausīties, kādas ir mūsu ārzemju kolēģu finansiālās un tehniskā iespējas pētījumu veikšanā.

Piedalīšanās konferencē, pateicoties Latvijas Zinātnes padomes piešķiratajm finansiālajam atbalstam, deva iespēju iepazīstināt kolēģus ar Latvijas Organiskās sintēzes institūta Membrānaktīvo savienojumu laboratorijas un Kauņas Tehniskās Universitātes kopīgi veikto pētījumu. Mūsu darbs bija veltīts Baltijas reģionā esošo augu ekstraktu antioksidanto īpašību izvērtēšanai. Pēc rūpīgas izpētes nākotnē šos ekstraktus varētu lietot kā piedevas pārtikas produktiem.

Paziņojums

Lūdzam projektu (grantu) un programmu vadītājus 2 nedēļu laikā iesniegt Latvijas Zinātnes padomes sekretariātā (M. Putniņai, Akadēmijas lauk. 1., 334. ist., tālr. 7223211, e-mail: putnina@ac.lza.lv) informāciju par darbinieku, kuri izmantos Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas pakalpojumus, vārdisko sastāvu, lai iekļautu šos darbiniekus aktīvi strādājošo zinātnieku sarakstā.

Medicīniskā palīdzība Ziemassvētku kaujās

Pasaulei nozīmīgajās 1917. gada janvāra (Ziemassvētki pēc pareizticīgo kalendāra) Tīreļpurva kaujās dzīvību zaudēja ceturtā daļa latviešu strēlnieku. Medicīnas dienestu šajās kaujās vadīja divi cara armijas palkavnieki  – kara ārsts Jēkabs Bērziņš (1873–1935) un kara ārsts, Jurjevas (Tartu) universitātes privātdocents Dr. med. Pēteris Sniķers (1875–1944). Kā stāstīja ilggadīgais Klīves mežsaimniecības mežsargs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Voldemārs Birznieks, medicīniskās palīdzības punktu un ārstniecisko līdzekļu noliktavu Tīreļpurva kaujās organizēja P. Sniķers. Jau agrajās 5. janvāra stundās pārsiešanas punktā P. Sniķera vadībā ievainotajiem karavīriem tika sniegta pirmā palīdzība. Starp ievainotajiem bija arī nākošais pulkvedis Briedis.

Ziemassvētku kaujās P. Sniķeris vadīja visu ievainoto evakuāciju no pirmajām pozīcijām līdz Rīgai. Šo darbu viņš veica kopā ar ārstu J. Bērziņu. Pārsienamajā punktā personāls nepārtraukti strādāja trīs diennaktis. Tur uzturējās 1. un 2. Latviešu strēlnieku brigādes mācītājs Pēteris Apkalns, priesteri Ceriņš un Jansons.

Mainoties pozīcijām, P. Sniķera vadīto medicīnas punktu pārcēla uz Silinieku mājām. Aprūpējot cietējus, mācītāji un mediķi šo māju dārzā kopējā kapā guldīja 130 latviešu strēlniekus un 45 vācu karavīrus. Vēsturiskajā vietā jelgavnieki 1924. gadā uzcēla pieminekli.

Lai atcerētos mūžībā aizgājušos, Latvijas valsts pilnvarotās personas un tie, kuriem svētas šīs kaujas, 2000. gada 8. janvārī piedalījās Kalnciema–Klīves baznīcas dievkalpojumā un LR ZS 52. Jelgavas bataljona organizētajos pasākumos Ložmetējkalnā.

Konkurss