Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  7. februāris: 3 (190)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Daba ir tautas bioloģiskās eksistences un valsts ekonomikas pamats. Tirgus ekonomikas apstākļos, kad dabas resursi tiek intensīvi izmantoti, sistēmā cilvēks – daba nepieciešama regulējoša atgriezeniskā saite, lai pasargātu to no sabrukuma ekoloģiskā kolapsa dēļ. Šādas saites funkcija ir dabas aizsardzībai un ekoloģiskajai kontrolei.

Nevis ekonomikas uzplaukums par katru cenu, bet gan saglabājot veselīgu, daudzveidīgu dabas vidi. Nevis atteikšanās no jebkādas iejaukšanās dabā, bet saprātīgu kompromisu meklējumi sistēmas optimizācijai. Tāda ir mūsdienu civilizācijas attīstības paradigma, ilgtspējīgās attīstības modelis. Taču šī modeļa iedzīvināšanai ir nepieciešamas dziļas un vispusīgas zināšanas par ekoloģisko sistēmu struktūru un funkcionēšanu, jūtību, attīstības tendencēm un izmaiņām cilvēka darbības ietekmē. Tieši šādas problēmas risina pētījumu programma Nr. 15 “Latvijas ekosistēmu bioloģiskie resursi un to saimnieciskās izmantošanas optimizācija”.

Šo programmu var uzskatīt par pirmo Latvijas biologu, ekologu un vides zinātnes speciālistu kopdarbu. Programmas stratēģiskais mērķis ir Latvijas ekosistēmu un to bioloģisko resursu kompleksa izpēte nolūkā izmantot šo pētījumu rezultātus:

1) dabas vides stāvokļa vispusīgai novērtēšanai, tai skaitā ekoloģiskā monitoringa un bioindikācijas metožu izstrādāšanā vides stāvokļa novērtēšanai;

2) cilvēka un dabas mijiedarbības optimālo modeļu noskaidrošanā.

Programmā piedalās LU Bioloģijas institūts (galvenie izpildītāji – V. Melecis, J. Vīksne, V. Šulcs, G. Spriņģe, M. Kļaviņš, H. Zenkevičs), LU Hidroekoloģijas institūts (A. Andrušaitis, E. Boikova), LU Biolo ģijas fakultāte (V. Balodis, G. Brūmelis, J. Priednieks, P. Cimdiņš) un LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte (G. Eberhards). Pavisam programmas izpildē ir iesaistīti ap 50 izpildītāju, tai skaitā doktoranti un maģistranti.

Programmas stratēģija paredz pētījumus trīs līmeņos jeb blokos: 1) pamatdatu bloks – vispusīgs teritorijas ekoloģiskais raksturojums (ģeogrāfiskā vide, augsnes un veģetācija, ūdeņi un sauszemes biotopi, fauna, flora); 2) funkcionālais bloks – ekosistēmu komponentu funkcionālo sakarību izpēte (vielu un enerģijas pārneses, trofiskie tīkli, sugu daudzveidību noteicošie faktori, populāciju dinamika u.c.); 3) optimizācijas bloks – pirmajos divos pētījumu blokos iegūto zināšanu sintēze un izmantošana ilgtspējīgas attīstības modeļu iz strādāšanai.

Darbs pie programmas deva iespēju plašākā kontekstā novērtēt stāvokli ekoloģijā mūsu valstī. Tika konstatētas lielas atšķirības dažādu ekosistēmu komponentu izpētes līmenī, kuru cēloņi ir gan šo komponentu ekoloģiskās īpatnības, gan arī pašu pētījumu, pētnieku un pētniecības institūciju vēsturiskās attīstības īpatnības Latvijā. Tā, piemēram, augstāko augu un mugurkaulnieku sugu sastāvs ir zināms pietiekami precīzi, turpretī tādās organismu grupās kā sēnes, bezmugurkaulnieki vēl ir ļoti daudz “balto plankumu”. No Latvijas ekosistēmām visvairāk pētītas mežu ekosistēmas, arī upju, ezeru un jūras ekosistēmas, bet par citām ekosistēmām, piemēram, pļavām, kāpu ekosistēmām informācija ir nepietiekoša. Vāji izpētītas augsnes kā sauszemes ekosistēmu svarīgākā apakšsistēma, it īpaši augšņu bioloģiskais komponents. Teritoriālā aspektā labāks izpētes līmenis ir aizsargājamām teritorijām, bet par pārējo cilvēka saimnieciskai darbībai pakļauto daļu ziņas ir ļoti fragmentāras. Esošie dati ievākti dažādos laika periodos, bieži vien ar atšķirīgām metodēm. Šādos apstākļos nav iespējama to kompleksa analīze, kas nepieciešama zinātniski pamatotu apsaimniekošanas modeļu izstrādāšanai. Tādēļ programmas pētniecības resursus nebija iespējams koncentrēt tikai otrā, un, vēl jo vairāk, trešā uzdevuma veikšanai, bet ļoti nopietni vajadzēja pievērsties pamatdatu bloka veidošanai.

Ierobežotie resursi neļāva pētniecību uzsākt vienlaicīgi visā Latvijas teritorijā. Tādēļ tika pētīts modeļreģions – no vielu un enerģijas plūsmu viedokļa relatīvi autonoma teritoriāla vienība – sateces baseins. Vairāku apsvērumu dēļ (īpaši vērtīgas aizsargājamās teritorijas, laba pētniecības bāze) kā modeļreģions tika izvēlēts Engures ezera sateces baseins ar tam pieguļošo Rīgas līča krasta joslu un akvatoriju.

Pamats, uz kura notiek ekosistēmu veidošanās un kas ietekmē to raksturu un attīstību, neapšaubāmi ir ģeoloģiskā un ģeogrāfiskā vide. Tādēļ programmas ietvaros veikti pētījumi par dažādiem sateces baseina ģeogrāfiskajiem aspektiem, t. sk. reljefa formām, zemju izmantošanas veidu teritoriālo sadalījumu. Ģeoloģiskie pētījumi (dažādas ģenēzes nogulumu slāņu, profilu, gruntsūdeņu līmeņa analīzes u.c.), pagaidām veikti tikai Engures ezera apkārtnē un Rīgas līča piekrastē. Izstrādātas kartes par dažādiem reģiona ģeogrāfiskajiem un ģeoloģiskajiem aspektiem.

Engures ezers ir vislielākā reliktā ūdenstilpe Latvijā, kas veidojusies no piekrastes lagūnas. Ilgstošā ģeoloģiskā laika periodā šāda tipa ezeriem lemts aizsērēt ar nogulumiem un izzust. No brīža, kad ezers atdalījās no jūras, tas iziet vairākas attīstības stadijas. Ezera hidroekoloģiskos pētījumos, analizējot hidroekosistēmu parametru ilggadīgas izmaiņas, precizēta ezera pašreizējā attīstības stadija, kas ir svarīgi, lai prognozētu tālākās izmaiņas. Ezera aizaugšanu pavada salu veidošanās. Salu ģenēzes un to veģetācijas izmaiņu pētījumos programmas ietvaros tiek izmantota aero- un kosmiskā fotogrāfija, kas rāda, ka ezera aizaugšana strauji progresējusi jau kopš 60. gadiem.

Ezera stāvokli ietekmējuši ne tikai dabiskie, bet arī antropogēnie faktori jau pagājušajā gadsimtā, piemēram, Mērsraga kanāla izrakšana, kas, no šodienas skatoties, bija gaužām neveiksmīgs cilvēka iejaukšanās mēģinājums reģiona ekosistēmā, jo tika iegūtas pa lielākai daļai pārmitras, mazproduktīvas platības, ko nevarēja izmantot lauksaimniecībā. Pašreiz valdošais process ezerā ir organisko nogulumu uzkrāšanās, pārpurvošanās.

Ezera salu un krastmalu augu sabiedrībās vērojama niedrāju ekspansija. Īpaši strauji tā notikusi kopš 70. gadiem, kad ekonomisko izmaiņu rezultātā samazinājās ganības un siena ieguve. Veģetācijas un ezera hidrobiocenozes izmaiņas, savukārt, novedušas pie izmaiņām putnu sugu struktūrā, tai skaitā ūdensputnu – pīļu, kaijveidīgo un tārtiņveidīgo – populāciju samazināšanās. Pēdējos gados ievērojami liek sevi manīt vēl kāda cilvēka pielaista ekoloģiska kļūda – Amerikas ūdeles netīša introdukcija Latvijā. Šis sīkais plēsējs apbrīnojami labi pielāgojies mūsu apstākļiem, pilnībā izspiež vietējo radniecīgo Eiropas ūdeli un intensīvi “izkauj” kaijveidīgo u.c. udensputnu populācijas.

Viens no ļoti jūtīgiem vides stāvokļa bioindikātoriem Latvijā ir priede. Ar īpašām metodēm pēc gadskārtām pētot koku pieaugumu, iespējams “atskatīties” uz vides stāvokļa izmaiņām reģionā pirms vairākiem desmitiem gadu. Pētījumos, kas veikti Engures dabas par kā, konstatētas īpatnējas cikliskas svārstības koksnes pieauguma izmaiņās, kuru cēloni pagaidām vēl nav izdevies izzināt.

Kopumā mūsu pētījumi rāda, ka Engures ezera un tā ap kārt nes ekosistēmas jau tuvākajā nākotnē sagaida ievērojamas izmaiņas. Var samazināties vai pazust daudzi unikāli biotopi, daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas būtībā ir šeit izveidotā Engures ezera dabas parka un Ramsāres starptautiskās konvencijas līmeņa aizsargājamās teritorijas pamats. Ja Latvijas sabiedrības vēlme ir šīs dabas bagātības saglabāt, būs nepie ciešama plānota cilvēka iejaukšanās ekosistēmā.

Engures problēma ir spilgts piemērs tam, kā pēdējos 10–15 gados izmainījusies pasaules dabas aizsardzības stratēģija: no stingras konservācijas režīma uz zinātniski pamatotu ekosistēmu vadību (menedžmentu). Tā bioloģiskā daudzveidība, kuras aizsardzība šodien ir mūsu mērķis, daudzos gadījumos izrādās ilgstošas, ekstensīvas cilvēka darbības rezultāts.

Latvijas daba ir attīstījusies kopā ar cilvēku sabiedrību. Cilvēks to ir pārāk “pieradinājis”, lai pamestu savvaļā. Tiklīdz kaut kādā veidā tiktu izslēgta vai samazināta cilvēka darbība, ekosistēmas izmainītos, un, ļoti iespējams, tādā virzienā, kādā mēs nevēlamies. Var pazust sugas, kuru dēļ mēs šīs ekosistēmas aizsargājām. Tādēļ Latvijas apstākļos cilvēks arvien būs spiests iejaukties ekosistēmu darbībā, lai tās saglabātu viņam vēlamajā stāvoklī.

Taču cilvēka veiktajiem pasākumiem jābūt ekoloģiski pamatotiem. Izmainot kaut ko dabas sistēmu struktūrā, jāredz “trīs gājienus uz priekšu” – kā tas atsauksies uz šo sistēmu nākotnē, kā tas ietekmēs kaimiņu sistēmas, vides stāvokli kopumā utt. Lai pēc 20–30 gadiem (ekosistēmu atbildes reakcijas uz pasākumiem bieži vien ir ļoti lēnas) mūsu paaudzes veidotos apsaimniekošanas plānus mūsu bērniem atkal nevajadzētu novērtēt kā nesekmīgus un kaitīgus. Tomēr pareizus lēmumus ir grūti pieņemt nepietiekošas ekoloģiskās informācijas apstākļos. Šeit parādās pretruna starp akūtu nepieciešamību rīkoties un nepietiekamo ekoloģisko zināšanu līmeni.

Pretrunas saknes ir meklējamas tajā apstāklī, ka cilvēce savā attīstības procesā lielāko izziņas aktivitāti un pētniecībai atvēlēto materiālo resursu daļu ir virzījusi savu egoistisko prasību apmierināšanai, pieņemot, ka dabas vide pastāv un pastāvēs pati par sevi. Tādēļ nekad nav bijusi pievērsta pietiekama uzmanība ekoloģisko sistēmu pētīšanai. Pieaugot tehnoloģiskajam spiedienam, civilizācija piepeši nokļuva situācijā, kad tapa skaidri saredzama ekoloģisko sistēmu atkarība no cilvēka rīcības, bet tai pat laikā ar nožēlu bija jākonstatē, ka ekosistēmu struktūra un darbības likumi palikuši lielā mērā neizprasti. Stāvoklis it kā prasa tūlītēju rīcību, dziļākiem pētījumiem nav laika, un cilvēks ir spiests pieņemt lēmumus nepietiekošas informācijas apstākļos.

Šī problēma parādās arī Engures gadījumā. Lai saglabātu ūdensputnu ligzdošanas vietas, nelielās teritorijās jau tagad tiek veiktas plānveidīgas veģetācijas izmaiņas – krūmāju un niedrāju izplatības ierobežošana, izmantojot gan zemūdens pļaušanu, gan izdedzināšanu. Pirmie rezultāti ir cerīgi, bet vai tālākā perspektīvā tie saglabāsies? Vai galu galā nebūs jādomā par ezera nogulumu daļēju izņemšanu, tā padziļināšanu? Un kā sabalansēsies pasākumiem iztērētie naudas līdzekļi ar iegūto rezultātu? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, atkal ir vajadzīga sīka informācija par vadāmo ekosistēmu struktūru un funkcijām.

Jau pirms programmas pētījumu uzsākšanas bija zināms, ka Engures ezera apkārtnē sastopami biotopi ar īpaši augstu sugu daudzveidību, lielu reto un aizsargājamo sugu īpatsvaru. Taču plašāki pētījumi programmas ietvaros visā ezera sateces baseina teritorijā deva pārsteidzoši daudz jaunu ziņu par biotopiem un sugām.

Teritorijas floras saraksts pēc pašreizējiem datiem jau ietver 821 augu sugu, no tām 78 ir Latvijas Sarkanās grāmatas sugas. Atklāti līdz šim nezināmi no floras viedokļa vērtīgi biotopi pie ezerā ietekošajām upēm.

Ļoti maz datu līdz šim bija par reģiona bezmugurkaulniekiem. Attiecībā uz kukaiņiem, piemēram, līdz šim dabas parka teritorijā bija konstatētas 202 vaboļu, 37 maksteņu, 30 spāru un 46 divspārņu sugas, kas, protams, ir gaužām maz, salīdzinot ar Latvi jā potenciāli iespējamo sugu skaitu. Jāpiebilst, ka kukaiņi sugu daudzveidības ziņā Latvijā ir vislielākā organismu grupa – vairāk kā 20 000 sugu, kas ir aptuveni 70% no visām pie mums sastopamajām dzīvo organismu sugām. Programmas pētījumu ietvaros no divspārņiem vien jau konstatēta 171 suga, sešas no tām Latvijai jaunas. Programmas ietvaros veikti arī daži pētījumi par reģiona augsnes faunu. Konstatētas 60 kolembolu un 55 augsnes plēsīgo ērču sugas, no kurām kā Latvijai jaunas konstatētas 2 sugas. Engures ezerā konstatētas 29 virpotāju, 25 kladoceru sugas un 51 zoobentosa taksons.

Tuvojas noslēgumam darbs pie Engures dabas parkā ligzdojošo putnu izplatības atlanta. Sugu klātbūtne atzīmēta 1x1 km kvadrātu tīklā. Līdz šim atrastas 186 putnu sugas. Vismaz 22% no tām pēdējos 50 gados ir konstatēta skaita samazināšanās, bet 12% – skaita pieaugums. Šīm izmaiņām ir dažādi cēloņi. Svarīgākie ir biotopu un barības bāzes un klimata izmaiņas. Par klimata pasiltināšanos pēdējos gadu desmitos liecina vairāku ziemeļu sugu izzušana un agrāk Latvijai neraksturīgu dienvidu sugu (bārdas zīlīte, Seivi ķauķis u.c.) ekspansija. Šie procesi netieši brīdina par Latvijas faunas izmaiņām arī tajās taksonomiskajās grupās, kuras nav pētī tas vai arī pētītas ļoti maz, tai skaitā kukaiņiem u.c. bezmugurkaul niekiem, kas nākotnē varētu radīt negaidītas problēmas Latvijas lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, parazitoloģijā un medicīnā.

Lai konstatētu un prognozētu faunas un floras izmaiņas Latvijas teritorijā, kā arī īpaši aizsargājamās teritorijās, pie kurām pieder arī Engures dabas parks, valstī nepieciešama pastāvīga faunas, floras un biotopu monitoringa sistēma. Šādas sistēmas izstrādāšana arī ir viens no programmas uzdevumiem. Papildinot 40 gadus ilgo Engures ūdensputnu populāciju monitoringu, kura datu rindas starptautiskās populāciju biologu aprindās šodien tiek uzskatītas par unikālām, 1995. gadā uzsākti regulāri kompleksi ekoloģiski novērojumi gan par paša ezera hidrobioloģiskajiem un hidroķīmiskajiem parametriem, gan par sauszemes biocenožu augiem un bezmugurkaulniekiem. Paralēli tiek izvērtēta dažādu biocenotisko parametru informatīvā vērtība, to nozīme reģiona kopējā ekoloģiskā stāvokļa raksturošanā.

Šie novērojumi pašreiz jau ir iekļauti Valsts monitoringa sistēmā. Tiem ir ne vien praktiska, bet arī teorētiska nozīme attiecībā uz ekoloģisko saišu noskaidrošanu ekosistēmās, sugu daudzveidības kā ekosistēmas stabilitātes faktora pētīšanā. Programmas pētījumu rezultāti ir izmantoti Engures dabas parka dabas aizsardzības plāna izstrādei.

Sauszemes ekosistēmu stāvokļa spogulis ir jūras hidroekosistēmas. Visas izmaiņas sauszemes ekosistēmās, vides piesārņojums, augšņu eitrofikācija, zemes izmantošanas veidu maiņa pēc kāda laika caur noteces sistēmu nenovēršami atspoguļosies jūras stāvoklī. Taču, ja sauszemes sistēmās ir iespējama kaut kāda plānota cilvēka iejaukšanās, tad jūrā tā ir stipri ierobežota. Šeit būtiski ir noskaidrot šīs sistēmas stāvokli un pašattīrīšanas spējas, kas ir svarīgi attiecībā uz rekreāciju un zivju resursiem. Programmas ietvaros veikti plaši pētījumi par piekrastes seklūdens zonas ekoloģisko stabilitāti un sugu daudzveidību. Pašreiz iegūtie rezultāti rāda, ka līča piekrastes biotopu daudzveidība ir augstāka Kurzemes piekrastē, bet produktivitāte – Vidzemes piekrastē, kas atspoguļo atšķirīgu sateces baseinu slodzi uz šiem rajoniem. Piekrastes biozenozes funkcionē kā savdabīga attīrīšanas sistēma no sauszemes nākošajām iznesēm. Ja kaitīgo iznešu daudzums nav liels, jūras biocenozes – planktona un bentosa organismi tās spēj neitralizēt, izgulsnēt. Pretējā gadījumā tiek bojāts šis unikālais dabas filtrs. Kā viens no jūtīgākajiem elementiem tajā ir lielās jūras aļģes – makrofīti, kuru izplatības monitoringam līča piekrastē programmas ietvaros pievērsa īpaša uzmanība. Šo aļģu audzes jūras dibenā ir barības bāze un eksistences vieta daudzām jūras bezmugurkaulnieku sugām, kā arī zivju nārsta vietas. Tās būtiski iekļaujas sateces baseinu biogēno vielu utilizācijā, ir ļoti jūtīgas pret piesārņojumu un eitrofikāciju un, kā rāda pētījumi, var kalpot kā labi eitrofikācijas slodžu indikātori.

Reģiona ekoloģiskās ainavas struktūra ilgtspējīgās attīstības kontekstā acīmredzot nav viennozīmīgi definējama. No vienas puses, tā ir atkarīga no sabiedrības vēlmēm, un finansiālajām iespējām, bet, no otras puses, no ekoloģiskajām likumsakarībām. Ainavas novērtēšanai tiek izvirzīti ļoti dažādi kritēriji, tai skaitā arī bioloģiskā daudzveidība, bet starp tiem nav tāda kritērija kā ainavas ekoloģiskā kvalitāte. Ar to būtu jāsaprot ainavas ekosistēmu spēja ilgstoši ekoloģiski pašuzturēties uz konkrētās saimnieciskās darbības fona, pie minimālas ekoloģiskās vadības un ar to saistītā papildus finansējuma. Tieši šādu kritēriju un optimizācijas modeļu izstrāde ir programmas ilgtermiņa uzdevums.

1999. gada 24. augustā programmas ietvaros Mērsragā notika simpozijs “Engures reģiona bioloģiskie resursi”. Tajā bija iekļauts 21 referāts (t. sk. 8 stenda referāti) par dažādiem reģiona dabas komponentiem, sākot ar ģeoloģiskajām sistēmām, jūras un Engures ezera ekosistēmām un beidzot ar reģiona floru, faunu, tās dinamiku uz dabisko izmaiņu un cilvēka darbības fona.

Simpozijā piedalījās 65 dalībnieki. Īpaši aicināti bija, VARAM, Vides konsultāciju un monitoringa centra darbinieki. Engures dabas parka un vietējo pašvaldību pārstāvji. Simpozija gaitā konkretizējās atziņa par milzīgo nozīmi, kāda ir šādiem kompleksiem ekoloģiskiem pētījumiem, un izskanēja nepieciešamība turpināt šo pētījumu programmu arī jaunajā tūkstošgadē kā ilgtermiņa kompleksu ekoloģisko pētījumu programmu Latvijā.

Programmas vadītājs
Dr. biol. Viesturs Melecis

notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas

GADA PILNSAPULCE

Darba kārtībā:

Ievadvārdi
LZA prezidents Jānis Stradiņš

LZA balvu pasniegšana

Akadēmiskā lekcija

“Skābekļa aktīvās formas un veselība”
Ministru kabineta balvas zinātnē 1999. gada laureāts akadēmiķis Gunārs Duburs

Pārskats par LZA darbību 1999. gadā
LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš

LZA Uzraudzības padomes ziņojums
akadēmiķis Kalvis Torgāns

LZA Uzraudzības padomes sastāva papildināšana

LZA Prezidijs

Pagājušā gada nogalē internetā parādījās ziņa, ka pēc Amerikas Zinātniskās informācijas institūta datiem starptautiskajam žurnālam “Himija geterocikliceskih sojedinenij” (krievu val.) ir visaugstākais reitings (Impact factor) starp krievu valodā iznākošajiem ķīmiskiem žurnāliem (neskaitot “Uspehi himiji” (krievu val.), kas publicē tikai apskata rakstus, bet šādiem žurnāliem parasti reitings ir krietni augstāks nekā citiem).

Latvijas Organiskās sintēzes institūts izdod šo žurnālu kopš 1965. gada, un tas ir viens no četriem šāda profila žurnāliem pasaulē (žurnāli heterociklisko savienojumu ķīmijā iznāk vēl ASV, Japānā un Indijā), pie tam vienīgais, kas regulāri iespiež arī apskata rakstus. Žurnāla redkolēģijas sastāvā ir gan Latvijas zinātnieki – akadēmiķi E. Lukevics, J. Stradiņš, G. Duburs, M. Līdaks, gan zinātnieki no Krievijas – profesori L. Beleņkijs, M. Jurovska, N. Kočetkovs, V. Minkins, A. Požarskis, A. Potehins M. Voronkovs, N. Zefirovs, profesori E. Vedējs un A. R. Katrickis no ASV, H. van der Plass no Nīderlandes. Žurnāla angļu tulkojumu “Chem is try of Heterocyclic Compounds” izdod ASV izdevniecība Kluwer Academic/Plenum Publishers, pie kam kopš pagājušā gada institūta darbinieki veic rediģēšanu un maketēšanu, kā arī sagatavo elektroniskos failus. Paredzams, ka no 2001. gada varēs parakstīties arī uz žurnāla elektronisko versiju.

Žurnāls regulāri publicē Latvijas zinātnisko centru un augstskolu, kā arī pārējo Baltijas valstu zinātnieku darbus, 1999. gadā publicēto rakstu autoru skaitā ir arī zinātnieki no Krievijas, Ukrainas, Moldovas, Uzbekijas, Kazahijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Armēnijas, ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Meksikas, Itālijas, Polijas, Izraēlas.

Katru gadu iznāk 12 numuri (144 lpp. katrā). Pagājušajā gadā viens no tiem bija veltīts slavenā zinātnieka, mūsu žurnāla redkolēģijas locekļa prof. H. van der Plasa 70 gadu jubilejai, vēl viens – 100 gadiem kopš akad. A. Ņesmejanova dzimšanas. Akad. Ņesmejanovs bija viens no elementorganiskās ķīmijas pamatlicējiem, tādēļ šajā jubilejas numurā tika skārtas heterociklisko savienojumu elementorganiskās ķīmijas problēmas. Abiem speciālajiem numuriem atsūtīja rakstus pasaules vadošie zinātnieki, pie kam labu rakstu bija tik daudz, ka daļu no tiem nācās publicēt arī nākamajos numuros. Pavisam pagājušajā gadā publicēti 12 literatūras apskati, 193 raksti, 42 vēstules redakcijai, hronika, informācija un bibliogrāfija.

Jāpiebilst, ka LAB nosūta 92 žurnāla eksemplārus apmaiņai pret 32 valstu žurnāliem, bet institūta bibliotēka saņem apmaiņā 11 ārzemju žurnālus.

Jāsaka, ka ziņa par žurnāla populartāti nebija gluži negaidīta. Savā laikā veiksmīgie pētījumi heterociklu ķīmijā deva iespēju Koksnes ķīmijas institūta furfurola sektoram pārtapt par vienu no labākajiem institūtiem Latvijā un visā bijušajā PSRS (vismaz tā institūtu raksturoja PSRS ZA viceprezidents Jurijs Ovčinņikovs Mendeļejeva kongresā), radīt daudzus ārstnieciskus preparātus, tai skaitā pasaulē joprojām plaši pielietojamo pretvēža preparātu ftorafūru. Kad 1999. gada vasarā Vīnē notika XVII Starptautiskais kongress heterociklu ķīmijā, tajā starp apmēram 1700 dalībniekiem bija arī 9 OSI darbinieki. Gan Latvijas karogs plīvoja pie karaliskās Hofburgas pils ieejas, gan pils lieliskajā zālē bieži vien varēja dzirdēt, kā kongresa dalībnieki atsaucas uz mūsu žurnāla publikācijām.

Kādreiz žurnāla galvenais redaktors akadēmiķis E. Lukevics izteicas: “Kāpēc mēs nekad nerunājam par to, ka ir vismaz viena joma, kurā Latvija ieņem ne mazāk kā trešo vietu pasaulē?”

Lai realizētu šķirnes dzīvnieku genofonda saglabāšanu un uzlabošanu, vaislas dzīvnieku novērtēšanu un izlasi vismaz pusei no dzīvnieku kopskaita katrā populācijā, jānodrošina pārraudzība, t.i., dzīvnieku individuālās produktivitātes un izcelšanās uzskaite, kas nodrošina ražības un produkcijas kvalitātes datu ieguvi ganāmpulka racionālai izmantošanai un dzīvnieku ciltsvērtības noteikšanai. Šo darbu praktiski risina šķirņu dzīvnieku audzētāju savienība un Valsts ciltsdarba informācijas datu apstrādes centrs.

Produktīvo dzīvnieku un mājputnu izkopšanas darba zinātniskais un metodoloģiskais pamatojums tiek izstrādāts Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātas valsts pētījumu 13.5 apakšprogrammas “Latvijā audzējamo produktīvo dzīvnieku un mājputnu šķirņu izkopšana, izmantojot pasaulē aprobētas modernas selekcijas metodes” ietvaros, kas diemžēl ir vienīgais finansējums zinātniskiem pētījumiem (grantiem, programmām) produktīvo dzīvnieku un mājputnu selekcijā.

Apakšprogrammas izpildē piedalās LLU Dzīvnieku audzēšanas katedra (prof. J. Sprūžs), LLU Zinātnes centrs “Sigra” (J. Nudiens) un AS Lopkopības izmēģinājumu stacija “Latgale” (G. Norvele).

Pētījumus 1999. gadā veica 1 habilitētais zinātņu doktors, 9 zinātņu doktori, 6 asistenti, 3 doktoranti un maģistri, 6 tehniskie darbinieki.

Apakšprogrammas izstrādes gaitā turpinās liellopu reproduktīvo spēju izpēte un novērtēšanas harmonizācija (D. Strautmanis, ZC “Sigra”). Šīs tēmas ietvaros bija liellopu apaugļošanas, nedzīvi dzimušo teļu skaita un dzemdību norises datu savākšana un apkopošana. Analizējot datus par govju 2165 dzemdībām, konstatēts, ka ir būtiskas atšķirības dzemdību norisē pirmpienēm un pieaugušām govīm. Dzemdību norisi iespaido gan teļa dzimums, gan teļa tēva izcelsme – vaislas bullis. Analizējot starpatnešanās periodu, konstatēts, ka to būtiski ietek mē teļa tēvs un govs šķirne. Visu pētījumu rezultāti ir nodoti ciltslietu organizācijām, lai tos iekļautu liellopu ciltsvērtības noteikšanas instrukcijā.

Pētot govju rezistenci pret mastītiem (A. Petrova, ZC “Sigra”) konstatēts, ka no mastīta un endometrīta visi dzīvnieki necieš vienādi. Ir atsevišķu buļļu meitas, kuras ar mastītiem slimoja tikai 4,6% gadījumos, bet atsevišķu vaislinieku meitas – 27,4% gadījumos. Arī somatisko šūnu skaits pienā ir ģenētiski determinēts no atsevišķiem vaisliniekiem. Konstatēts, ka samazinās veco līniju buļļu izmantošana, kuriem šie rādītāji bija sliktāki.

Analizējot Latvijas brūnās un melnraibās šķirnes govju pārraudzības datus (Z. Grīslis, L. Paura, LLU), lai noskaidrotu piemērotākos liellopu ciltsvērtēšanas modeļus, konstatēts, ka labāko modeļa atbilstību datiem iegūst trijos gadījumos: (1) pagasts* gads* sezona; (2) reģions * ganāmpulka klase* gads* sezona, un augstāko determinācijas koeficients vērtību sasniedz tad, ja izdala divus mijiedarbojošos faktorus; (3) reģions* gads* sezona un reģions* ganāmpulka klase* gads.

Pētījumos par gaļas liellopu produktivitātes novērtēšanu un gaļas produktivitātes izkopšanu piena un gaļas šķirnes jaunlopiem (V. Jaunzems, ZC “Sigra”) konstatēts, ka gaļas produktivitātes izkopšana realizējama ar ganāmpulka pārraudzību un vaislas dzīvnieku izlasi pēc auglības, dzīvmasas piedzimstot, dzīvmasas atšķirot no mātēm, koriģētu uz 200 dienām atkarībā no teļa dzimuma un govs vecuma, un dzīvmasas gada vecumā. Konstatēti vājākie posmi šīs nozares attīstībā: teļu ieguve, teļu saglabāšana līdz atšķiršanai un jaunlopu izaudzēšana pēc atšķiršanas. Izstrādāta indeksācijas metode dzīvnieku efektīvai novērtēšanai.

Analizēta vaislas buļļu sieviešu kārtas priekšteču un pēcteču selekcija (V. Kižlo, LLU), izmantojot svarīgākās genotipisko īpašību vērtības. Latvijas brūnās govju šķirnes buļļu populācijā notiek genotipiskā sastāva maiņa. Visaugstākie izslaukumi bija Dānijas sarkanās šķirnes buļļu mātēm ar Švices un Holšteinas sarkanraibās šķirņu asinību. Noteikti pazīmju atkārtojamības koeficienti.

Pētījumos par Latvijas brūnās govju šķirnes eksterjera uzlabošanas iespējām (D. Kairiša, LLU), kuri veikti LLU MPS “Vecauce”, izmantoti dažādu govju grupu pēc asinības – Dānijas sarkanā, Švices un Angleras pēcteču produktivitātes un eksterjera vērtējumi. Konstatēts, ka turpmākā LB selekcijā galvenā uzmanība jāpievērš govs krustu augstuma palielināšanai, krustu un skausta augstuma savstarpējai attiecībai.

Nozīmīgus pētījumus par krustojuma un tīršķirnes cūku reproduktīvām īpašībām, ātraudzību un kautķermeņu un gaļas kvalitāti (A. Veģe, M. Jansone, Z. Bērziņa, LLU) veica, izmantojot Latvijas baltās, Vācijas Dižciltīgās, Pjetrēnas un Igaunijas bekona vaislas materiālu. Izmantojot triju šķirņu krustojumus (Lb, VD, Pj) iespējams speķa biezumu samazināt par 5,3 mm, palielināt garā muguras muskuļa šķērsgriezumu – par 9 cm² un šā muskuļa garumu – par 6,2 cm.

Latvijas tumšgalves aitu šķirnes gaļas produktivitātes uzlabošana (G. Norvele, AS Latgales LIS, J. Volgajeva, LLU) atrasti labākie krustojuma veidi, kā arī aitu auglības palielināšanas iespējas. Izmantojot Tekselas un Vācijas melngalves aitu šķirnes teķus un Latvijas tumšgalves aitas, iegūtie krustojumi bija ātraudzīgāki. Dati liecina (G. Norvele), ka jēru gaļas kvalitātes uzlabošanai LT šķirnē labāk pielietot Tekselas šķirnes teķus.

Nozīmīga sporta zirgu novērtēšanas (G. Rozītis, LLU) sistēmas izstrāde, atbilstoša ES valstu principiem tiek veikta zirgaudzēšanas saimniecībās – SIA Z/A “Burtnieki”, A/S “Agrofirma Tērvete”, LLU Zirgkopības mācību centrā “Mušķi”. Būtiski ir novērtēt zirga darbaspējas, tā eksterjēra kopnovērtējumu. Ir izstrādāta zirga darbaspēju indeksu vērtēšanas sistēma, kuras ieviešanā jāatceļ iepriekšējie vērtēšanas parametri.

Zināms pētījumu progress veikts arī putnkopībā (J. Nudiens), analizējot importa dējējšķirņu krosu vistu produktivitātes pazīmju variācijas un olu morfoloģiskās analīzes rādītājus. Pētījumi liecina, ka, lai gan abi brūnie krosi ir fenotipiski stipri līdzīgi, to produktivitātes raksturojošās pazīmes ir ģenētiski atšķirīgas. Lai gan valstī stipri samazinājies “Haiseks brūnais” krosa īpatsvars, iegūtie dati liecina, ka šī krosa putnu skaita samazināšana ir bijusi pārsteidzīga.

Apkopojot apakšprogrammā iekļauto zinātnieku veikumu, jāatzīmē lielā aktivitāte dažādās zinātniskās konferencēs un semināros. Ļoti aktīvs visu konferenču apmeklētājs un ziņotājs ir profesors J. Sprūžs. Daudzi zinātnieki iekļauti ZM nozaru konsultatīvajās padomēs. Laba sadarbība notiek ar kaimiņrepublikām gan mājdzīvnieku audzēšanas konferenču, gan Baltijas valstu putnkopības konferenču rīkošanā.

Apakšprogrammas izpildītāji publicējuši 131 rakstu, t. sk. 80 zinātniskus, no kuriem svešvalodā – 32.

Dažādos Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra rīkotajos semināros nolasītas vairāk kā 50 lekcijas, veikta vaislas dzīvnieku pircēju sertifikācija u. c. pasākumi.

Apakšprogrammas ietvaros sekmīgi aizstāvēta viena doktora disertācija (L. Paura).

Lai arī finansiālais atbalsts šīs programmas veikšanai ir nepietiekošs, zinātnieku godaprāts un sirdsapziņa neļauj darbus veikt pavirši, bet liek strādāt pēc labākās sirdsapziņas, tā objektīvi atklājot mājdzīvnieku audzēšanas un selekcijas raksturu valstī.

Dr. agr. J. Nudiens
LLU ZC “Sigra”

Gadsimta inventarizācija

Pagājušā gada pašās beigās iznākušais “Tehnikas Apskata” 135. numurs it kā pakavējas pie zīmīgākiem (es neteiktu – svarīgākajiem) notikumiem un parādībām mūsu tik raibajā XX gadsimtā. Ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa pārdomām par Latvijas zinātnes uzplaukumu un transformācijām dažādu politiku sistēmu valdīšanas laikā, par “lielo zinātni” un mazo valsti “Zinātnes Vēstneša” lasītājiem jau bija iespējams iepazīties pēc Pasaules zinātnes konferences Budapeštā 1999. gada jūnijā un Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulces 5. jūlijā.

Vai pratīsim izmantot tās iespējas, ko dod pasaulē pastāvošais lielais pieprasījums pēc informācijas tehnoloģijas speciālistiem? “Attīstīto valstu informācijas sistēmu izstrādes un uzturēšanas firmām faktiski nemaz nav citas iespējas, kā vien piesaistīt darbaspēku vai nodot pakalpojumus apakšuzņēmējiem citās valstīs. Skandināvijas valstīm pilnīgi dabiski ir šīs “citas valstis” meklēt sev ģeogrāfiski, kulturāli un mentāli vistuvākajās Baltijas valstīs”, rakstā “Vai laidīsim Latvijas iespēju garām?” jautā tā autori prof., Dr. sc. comp. Jānis Bičevskis, Dr. habil. sc. comp. Juris Borzovs, prof., Dr. ing. Edvīns Karnītis un Dr. ing. Gunārs Lauks. Kā iespējamos ieguvumus Latvijas valstij autori min:

* izveidota uz ekspertu orientēta nozare;

* nozare eksportē pakalpojumus vismaz par 4 miljardiem dolāru gadā, tādējādi pavisam konkrēti integrējoties Eiropas Savienībā;

* darba vietas izvietotas ne tikai Rīgā vai dažās lielākajās pilsētās, bet ikvienā vietā, kur ir telefona pieslēgums;

* nozare neprasa izejvielu importu, nerada kaitīgus atkritumus. Katras darba vietas energoietilpība nepārsniedz viena gludekļa jaudu;

* ne mazāk par 200 miljoniem dolāru nodokļos valsts budžetā ik gadu;

* izglītības sistēma tiek būtiski stimulēta strādāt Eiropas līmenī, it īpaši uzsverot nepieciešamību uzturēt augstu apmācības līmeni ne tikai matemātikā, fizikā un informātikā, bet, kas sevišķi svarīgi, arī latviešu, angļu, vācu un citās valodās.

Par vēl vienu problēmu, ar kuru saskaramies datorlaikmetā, raksta Dr. habil. philol. Valentīna Skujiņa (“Nacionālais un internacionālais mūsu datorterminoloģijā”). Viņas secinājums: “Datorterminoloģijas attīstības procesi liecina, ka valodā strauji ienāk gan jaundarinājumi, gan aizguvumi un ka nacionālās un internacionālās attīstības tendences skatāmas mijiedarbībā, nevis pretdarbībā vai pretnostatījumā”.

Detektīvromānu cienīgas intrigas var izlasīt intervijā ar LZA ārzemju locekli, Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas locekli profesoru Daini Draviņu (“Zeme, citas pasaules un astronomija uz tūkstošgades sliekšņa”). Kaut vai par vienu no pēdējiem atklājumiem – lielajiem gamma starojumu uzliesmojumiem. Tā sākums ir patiešām no spiegu filmas – pirms gadiem trīsdesmit amerikāņu spiegu satelīti, kas kosmosā kontrolēja abpusējās atbruņošanas līguma izpildi un novēroja kodolieroču sprādzienus, kuros izdalās gamma starojums, konstatēja, ka šādi “sprādzieni” notiek aptuveni reizi diennaktī! Paldies Dievam – nevis uz Zemes, bet kaut kur tāltālu kosmosā. Slepenības dēļ šī informācija toreiz nenonāca līdz plašākām zinātnieku aprindām, taču joki bija mazi – ja kāds šādu uzliesmojumu uztvertu kā pretinieka ieroču uzbrukumu, sekas varētu būt neprognozējamas. Nu ir noskaidrots, ka uzliesmojumi “nav ne mūsu, ne kaimiņu galaktikās, tie ir miljoniem, miljardiem gaismas gadu attālumā un nāk kaut kur no Visuma agrākās bērnības”. Par lielām un mazām planētām, par to, vai 2000. gads ir kaut kas īpašs, ja daudzām pasaules kultūrām tas jau ir pagājis, bet citām līdz tam vēl ilgi jāgaida, kā arī par daudz ko citu var izlasīt šajā intervijā.

Arī savā avīzē esam rakstījuši, kā Latvijas un Austrijas Zinātņu akadēmiju sadarbības līgums ļāva piepildīt nebijušu projektu – pārrakstīt Latviešu folkloras krātuvē un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu nodaļā glabātās fonogrāfa valces ar teicēju dziesmu ierakstiem.

Kas tad ir tie stingra kartona futrāļi ar īpaša vaska cilindriem tajos, kā uz tiem tika ierakstīta skaņa un kāpēc pārrakstīšana ir tik sarežģīta, ka tā bija jāveic vienā no diviem pašreiz lielākajiem seno ierakstu saglabāšanas un restaurācijas centriem Eiropā – Vīnes Fonogrammarhīvā (Phonogrammarchiv) – prieku to uzzināt es atļauju katram pašam, izlasot Latviešu folkloras krātuves asistenta Alda Pūteļa rakstu “Senākie Latvijas folkloras skaņu ieraksti tehnikas plauktā”.

Valdis Gavars ilgus gadus bijis Salaspils atomreaktora galvenais inženieris. Viņa grāmatas “Blakus dalītam kodolam” ar apakšvirsrakstu “Černobiļas atbalsis. 1986. gads” fragmenti arī atrodami šajā “Tehnikas Apskata” numurā. Saulains un karsts togad nāca 1. maijs. Mēs, peld kostīmos izmetušās, ravējām zemenes un vakarā “Laikā” skatījāmies, kā Kijevā notiek svētkiem veltīti ielu skrējieni un velobraucieni, kurus noskatās tūkstošiem kijeviešu, arī bērni, kas tik jaukā laikā jau nu ne sēdēs mājās. Un kamdēļ lai sēdētu, nekas taču nav noticis. Kādi stulbi ārzemnieki – atsauc no Kijevas diplomātiskos darbiniekus ar visām ģimenēm un, kas vēl stulbāk, liek viņiem pirms iekāpšanas lidmašīnā noģērbt savas drēbes un uzvilkt izsniegtos sporta tērpus. Nu, vai nav ākstīšanās! Tā mēs, nezinīši. Speciālisti skopo un bieži vien melīgo vai tīši uzmundrinošo informāciju uztvēra ar pieaugošām bažām. Kopš 28. aprīļa vakara, kad TV “Laiks” pirmo reizi (!) paziņo par 26. aprīlī notikušo avāriju vienā no Černobiļas AES blokiem, tuvāk to neraksturojot, līdz 15. maijam varam izsekot V. Gavara dienasgrāmatas ierakstos, kas atgādina Erkila Puaro pelēko šūniņu saspringtu darbību, lai apjaustu, kas slēpjas aiz noklusētā un ar ko tas mums varētu draudēt.

Kāpēc cilvēki mīl dokumentālo literatūru? Tāpēc, ka ir iespējams pašam spriest, veidot savu uzskatu par notikušo, neviens nespiež to norīt jau sagremotu. Tāda ir Kalifornijas latviešu arhitekta Stanislava (Stenlija) Borbala sarakste ar “instancēm” un draugiem par Kurzemes krodziņa projektu Tobago salā. Krodziņš nebija domāts kā parasta dzertuve, kompleksā bija paredzēts muzejs, bibliotēka, izstāžu zāle. Pie tam izstāde vēstītu ne tikai par “Hercoga Jēkaba laikiem”, bet arī par tām 8 valstīm, kas kādreiz valdījušas šajā salā. Tika nosprausta un mainīta krodziņa atrašanās vieta, taisīti un pārtaisīti projekti. Vai nav pazīstama situācija – vārdos visi ir par, bet nekas vienalga nekust no vietas. Kopš Kurzemes pieminekļa atklāšanas 1978. gadā, kad vēsturnieks Edgars Andersons izteica domu: lai beigtu Kurzemnieku misiju Tobago salā, vajadzētu vēl kurzemnieku stilā uzbūvēt kādu celtni, līdz kopējām projekta izmaksām 1 450 000 ASV dolāru 1989. gada decembrī…

Atstājot jums iespēju žurnālā meklēt un atrast sev interesējošo,
Zaiga Kipere

1999. gada 19.–28. oktobrī Latvijas un Polijas Zinātņu akadēmiju savstarpējās sadarbības līguma ietvaros man bija iespēja 10 dienas uzturēties Polijā, lai apgūtu materiālus, kas nepieciešami darbam pie doktora disertācijas par tēmu “Jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība Latvijā”. Radošā komandējuma praktisko jautājumu risināšanu bija uzņēmies Polijas ZA Mākslas vēstures institūts, kas ļāva izvairīties no apgrūtinošu sadzīvisku jautājumu kārtošanas.

Braucienam bija divi galvenie mērķi: analoģiju materiāla apzināšana, apsekojot jūgendstila ēkas Varšavā, Lodzā un Krakovā, un materiālu vākšana par vienu no Rīgas pagājušās gadsimtu mijas dekoratīvās tēlniecības darbnīcām – “Otto&Wasill”, kurai pēc gadsimtu mijas periodikā atrodamās informācijas bijuši kontakti ar Poliju. Jāatzīmē, ka pagājušās gadsimtu mijas arhitektūras dekoratīvā tēlniecība Latvijā pieder mākslas nozarēm, par kurām atrodamie dati ir vairāk nekā skopi, tādēļ nozīmīgi kļūst pat šķietami mazsvarīgi sīkumi.

Informācija, kuru par minēto firmu izdevās iegūt Varšavas un Krakovas bibliotēkās, uzskatāma par īpaši svarīgu turpmākajā darba procesā. Visai negaidīts izrādījās fakts, ka viens no šīs tēlniecības firmas īpašniekiem ir bijis poļu tēlnieks Zigmunts Otto, kas vēl gadsimta sākumā ticis ierindots vadošo poļu tēlnieku skaitā. Z. Otto veicis dekoratīvās tēlniecības darbus daudzām Varšavas ēkām ne tikai gadsimta sākumā, bet vēl 20. gados, darinājis stājtēlniecības darbus, piedalījies vairākos konkursos – tai skaitā arī F. Šopēna pieminekļa konkursā. Pakāpeniski tēlnieka vārds bija nogrimis aizmirstībā un tikai pēdējā desmitgadē par Z. Otto darbiem Polijā radusies zināma interese. Darba procesā izdevās uzzināt vairāku Zigmunta Otto Varšavā veikto darbu atrašanās vietas un apsekot tos in situ, veicot fotofiksāciju salīdzinošajai analīzei. Polijas gadsimtu mijas periodiskajos izdevumos izdevās atrast Zigmuntam Otto veltītus materiālus, kā arī viņa darbu fotoreprodukcijas. Turklāt apgūtie materiāli ļauj ieskicēt noteiktu personu loku, ar kuriem Zigmunts Otto uzturēja kontaktus Rīgā, kas ļaus turpināt darbu Rīgas arhīvos.

Nozīmīgu informāciju izdevās iegūt arī Poļu tēlniecības galerijā, par kuru esmu pateicīga 19. un 20. gs. sākuma poļu tēlniecības speciālistei Dr. Marijai Kvjatkovskai.

Par vienu no Polijas jūgendstila arhitektūras centriem tiek uzskatīta Lodza, kuras ēku apdarē plaši izmantota dekoratīvā tēlniecība. Ar Lodzas jūgendstila arhitektūras un dekoratīvās tēlniecības pieminekļiem mani iepazīstināja Lodzas mākslas institūta profesors Kšištofs Stefaņskis. Tas ļāva operatīvi veikt nepieciešamo fotofiksāciju salīdzinošas analīzes veikšanai.

Stilistisko analoģiju un Latvijas materiāla reģionālās specifikas noteikšanas procesā svarīga bija iepazīšanās ar pazīstamo poļu jūgendstila mākslinieku Stanislava Vispjanska un Josefa Mehofera darbiem Krakovas muzejos un katedrālēs. Fotofiksācija tika veikta arī Krakovas gadsimtu mijas ēkās, veicot dekoratīvās tēlniecības un glezniecības apzināšanu.

Tādējādi, pateicoties Polijas un Latvijas Zinātņu akadēmiju savstarpējās sadarbības līgumam, radošā komandējumā laikā man ir izdevies iegūt nozīmīgu informāciju, kas ir nepieciešama turpmākajam pētniecības darbam disertācijas sagatavošanai.

Silvija Grosa,
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta
Tēlotājas mākslas nodaļas pētniece

Latvijas Zinātnes padomē

4. Starptautiskā sadarbība

Pārdomas par Latvijas Zinātnes padomes un zinātņu nozaru
ekspertu komisijas vēlēšanām 1999. gada decembrī

Teiktais liecina par Latvijas zinātnieku interesi ievēlēt darba spējīgu un kompetentu LZP. Pamatā to ievēl attiecīgo zinātņu nozaru ekspertu komisijas.

LZP sekmīgai savu pienākumu veikšanai, tās vadībā darbojas 14 zinātņu nozaru ekspertu komisijas un katra no tām vienu pārstāvi deleģē LZP sastāvam.

Zinātņu nozaru ekspertu komisijas ievēl konkrētajā zinātnes nozarē Latvijas Republikā pastāvīgi strādājošie zinātnieki, kuru kvalifikācija atbilst Latvijas Republikas Ministru kabineta likumā “Par zinātnisko darbību” 17. pantā noteiktajām prasībām.

Pirmo reizi ekspertu komisiju vēlēšanas notika 1990. gadā un pēc tam ik pēc trim gadiem, t.i. 1993., 1996. un 1999. gadā (skat. tabulu).

Latvijas Zinātnes padomes ekspertu komisijas vēlēšanu rezultāti 1990.–1999. gados

No tabulas redzams, ka vislielākais elektorāts bija 1993. gadā, bet arī vismazākais vēlēšanās piedalījušos skaits (63%). Grūti spriest par elektorāta skaitu 1999. gadā. Pavisam tika reģistrēti 1887 Latvijā strādājošie zinātnieki, toties piedalījušos skaits vēlēšanās ir augsts (84%).

Ievēlēto ekspertu skaitā ir 42,6% Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno un korespondētājlocekļu, 17,6% profesoru, 39,7% dažādu institūciju vadītāju un zinātņu doktoru. Pagaidām ekspertu komisijās ir maz gados jaunu zinātnieku: jaunāku par 50 gadiem ir 27%, jaunāku par 40 gadiem 4%. Ekspertu skaitā ir 19,8% zinātnieču.

Ievēlētā jaunā LZP un zinātņu nozaru ekspertu padomes ir pilnas apņēmības attīstīt zinātni un sasniegt Latvijā arvien augstākus rezultātus. Zinātne taču ir valsts attīstības spogulis, jo precīzāks būs tās attēls, jo lielāku atzinību tā gūs visā plašajā pasaulē.

PAZIŅOJUMS

Latvijas Zinātnes padome aicina Nozaru ekspertu komisijas un atsevišķus zinātniekus iesniegt līdz š. g. 15. aprīlim Latvijas Zinātnes padomes sekretariātā (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 334. ist., Dr. Irina Solomenikova, tālr./fakss 7223211, e-mail: irina@ac.lza.lv) ierosinājumus par Izglītības un zinātnes ministrijas balvas piešķiršanu 2000. gadā.

Ar IZM 2000. gada 5. janvāra rīkojumu Nr. 15 “Par nolikumu “Par Izglītības un zinātnes ministrijas balvu 2000. gadā”” un IZM 2000. gada 11. janvāra rīkojumu Nr. 27 “Par kārtību, kādā iesniedzami un izskatāmi ierosinājumi par Izglītības un zinātnes ministrijas balvas piešķiršanu” var iepazīties Latvijas Zinātnes padomes sekretariāta 334. ist. Nepieciešamības gadījumā informāciju var sniegt IZM Administratīvā departamenta direktore I. Vārna (tālr. 7224331) vai IZM Administratīvā departamenta Lietvedības nodaļas vadītāja I. Vīksniņa (tālr. 7221195).

Jānis Kalniņš

4.I 1922–25.I 2000

Ilgus gadus Jānis Kalniņš nostrādāja toreizējā Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, bija līdzstrādnieks, sektora vadītājs, direktors. Mūsu literatūrzinātne un daudzi pētnieki var būt pateicīgi, ka pētniecības iestādi vadīja tāds cilvēks kā Jānis Kalniņš, kas reizēm it kā piesedza līdzstrādniekus un neļāva mūsu literatūrzinātnei gluži padoties tā laika ideoloģiskajiem spaidiem.

Jānim Kalniņam dzīvē bija labs garīgs patvērums – mūsu literatūras dižgari. Kad viņš sāka strādāt toreizējā ZA Valodas un literatūras institūtā, dzima doma par Raiņa kopoto rakstu zinātnisku izdevumu. J. Kalniņš, būdams gan kādreizējā Tekstoloģijas sektora vadītājs, gan institūta direktors, uzmanības lokā ilgus gadus turēja šī izdevuma sagatavošanu un klajā laišanu. Gāja visādi: Raiņa rakstu izdošanu Centrālkomitejas priekšnieki apturēja, un tikai mūsu rakstnieku saimes atbalsta rezultātā rakstu izdošanu tomēr atļāva. Par šo procesu J. Kalniņš paguva pastāstīt grāmatā “Rainis – derīgais un nederīgais”. Tā iznāca pagājušajā gadā un ir pēdējais plašais viņa darbs.

Darbošanās ar Raiņa sacerējumiem, darbu uzmetumiem un vēstulēm nepalika bez atbalss paša J. Kalniņa daiļradē. Viņš bija aizsācis latviešu literatūrā tais gados vēl neizkoptu virzienu – uz dokumentiem balstītu romānu rakstīšanu: 1964. gadā iznāca viņa grāmata “Andrejs Pumpurs”, bet 1977. gadā sekoja biezs sējums ar vienkāršu nosaukumu “Rainis”. Vēstījums tiek balstīts uz dokumentiem un faktiem.

Aizsākto žanru turpināja J. Kalniņa biogrāfiskie romāni “Auseklis” (1981) un “Kalna Kaibēni” (1991).

Līdzās biogrāfiskam žanram Jānis Kalniņš kopa gluži pretēju virzienu – tās bija teiksmas, teiksmaini stāsti, līdzības, un tās iegūla grāmatās “Mūžība” (1971), “Hronists un velns” (1985), taču arī šāda žanra izvēle nebija nejaušība: to, ko tajos gados nevarēja pasacīt atklātos vārdos, bija iespējams uzrakstīt līdzībās. Jānis Kalniņš runāja par sava laika problēmām, par nodevību, necieņu, par izlikšanos, par nepatiesību, tik norises laiks un vieta bija citi.

Jānis Kalniņš nemēdza vaidēt un sūdzēties. Viņš bija radis strādāt, ne gausties.

Īsts goda vīrs. Uz viņu varēja paļauties.

Satura rādītājs

Ētikas komisijā

LZP/LZA Ētikas komisija saņēmusi LU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas Seno un Rietumeiropas viduslaiku vēstures katedras lektores Zentas Ķimenes iesniegumu par viņas godu aizskarošu kļūdu prof. Heinriha Stroda sastādītajā izdevumā “Latvijas Valsts universitātes vēsture, 1940–1990”. Ētikas komisijas protokolā 1999. gada 8. decembrī rakstīts:

2. Izskatot Zentas Ķimenes iesniegtos materiālus, kā arī uzklausot viņas personīgi izteiktos argumentus (iesniegums bija sakarā ar prof. Heinriha Stroda sastādīto izdevumu “Latvijas Valsts universitātes vēsture. 1940–1990,” kura 440. lpp. minēts, ka Z. Ķimene piedalījusies LVU kompartijas komitejas sēdē 1959. g. 16. janvārī, kurā apspriesti cīņas uzdevumi pret “buržuāziskajām paliekām”), ka protokolā minētais tov. Kimen nav bijusi Z. Ķimene, bet acīmredzot viņas tēvs, kas toreiz strādājis LVU, LZP/LZA komisija uzskata, ka H. Strodam publiski jāatsauc šis apvainojums “Zinātnes Vēstnesī” līdz 2000. g. 10. janvārim.

LZP/LZA Ētikas komisijas priekšsēdētājai
LZA akadēmiķei Vijai Klušai,
“Zinātnes Vēstneša” redaktoram
prof. Ē. Mugurēvičam.*

Manā sastādītajā un rediģētajā grāmatā “Latvijas Valsts universitātes vēsture. 1940.–1990.” Rīga, 1999. 440. lpp. korektores neuzmanības dēļ politekonomijas docenta Pētera Ķimeņa (1894.–1961.; PSKP biedra no 1911. gada) priekšvārda iniciāļa vietā iespiests Z burts, kas atbilst viņa meitas LVU PSKP vēstures katedras pasniedzējas Zentas Ķimenes vārda burtam, par ko atvainojos.

Ar cieņu!
Prof. H. Strods

* Akadēmiķis Ē. Mugurēvičs ir “Zinātnes Vēstneša” redkolēģijas vadītājs. – Red.

KONKURSS

LLU Skrīveru Zinātnes centrs
izsludina konkursu
uz akadēmiskajiem amatiem sekojošās lauksaimniecības zinātnes apakšnozarēs:

Konkursā uz akadēmiskajiem amatiem var pretendēt zinātnieki, kuru kvalifikācija atbilst likumā “Par zinātnisko darbību” noteiktajām prasībām.

Pieteikumi jāiesniedz līdz 2000. gada 1. martam Skrīveru Zinātnes centrā padomes sekretārei, pievienojot CV un kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas. Pieteikumā jānorāda, uz kādu akadēmisko amatu vēlas pretendēt, kā arī atbilstošā apakšnozare.