Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  3. aprīlis: 7 (194)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

ka saskaņā ar LZA Statūtiem 2000. gada novembrī notiks jaunu akadēmijas īsteno, ārzemju un korespondētājlocekļu vēlēšanas.

Zinātņu akadēmija ir pieņēmusi lēmumu, ka 2000. gada vēlēšanās pavisam būs 4 īsteno locekļu vakances, 4 ārzemju locekļu un 11 korespondētājlocekļu vakances.

Saskaņā ar Statūtiem, vēlot jaunus īstenos un ārzemju locekļus, notiek kopīgs kandidātu konkurss bez priekšrocībām kādai specialitātei.

Vēlot jaunus korespondētājlocekļus, notiek konkurss izsludināto specialitāšu ietvaros. LZA Senāts apstiprinājis korespondētājlockļu vakances šādās spcialitātēs:

Fizikas un tehniskās zinātnes:

fizika – 1
enerģētika – 1
astronomija – 1
informātika/matemātika – 1

Ķīmijas un bioloģijas zinātnes:

ķīmija – 1
ģeoloģija – 1
materiālzinātnes – 1

Humanitārās un sociālās zinātnes:

arheoloģija/vēsture – 1
valodniecība – 1
filozofija – 1
pedagoģija – 1

Tiesības izvirzīt Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu kandidātus ir LZA īstenajiem locekļiem, Latvijas universitāšu tipa augstskolām, ar LZA asociētajām zinātniskajām biedrībām un ar LZA asociētajiem valsts zinātniskajiem centriem. Ja kandidātus izvirza iestādes vai organizācijas, lēmumu jāpieņem zinātnieku koleģiālās institūcijas sēdē, aizklāti balsojot, ar vienkāršu balsu vairākumu.

Piesakot kandidātus, jāiesniedz šādi dokumenti:

• pieteikums: Latvijas ZA locekļa motivēta vēstule vai zinātnieku koleģiālās institūcijas motivēts lēmums ar aizklātās balsošanas rezultātiem,
• pieteicēja apstiprināta kandidāta zinātniskā biogrāfija (Curriculum vitae) rakstītā un elektroniskā formā, norādot dzimšanas gadu un datumu, personas kodu, pašreizējās darba vietas un mājas adresi, tālruņus, faksu un E pasta adresi; 2 krāsainas fotogrāfijas (10x15); kopējo zinātnisko darbu skaitu un līdz 5 galveno zinātnisko darbu bibliogrāfiskos datus,
• autora apstiprināts zinātnisko darbu saraksts, darbus sadalot kategorijās (monogrāfijas, raksti, konferenču tēzes u.tml.), rakstiskā un elektroniskā formā.

Līdz 1. septembrim papildus jāiesniedz:

• vēl divu LZA īsteno locekļu motivētas rekomendācijas,
• citi LZA Senāta norādīti dokumenti.

Dokumenti iesniedzami Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidija jauno locekļu vēlēšanu ekspertu komisijai Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 2. st., 231. istabā līdz 2000. gada 15. jūnijam.

Uzziņas LZA prezidija sekretariātā Akadēmijas laukumā 1, Rīga, LV 1524, tel. 7223931, fakss 7228784, (371)7821153, E pasts: alma@ac.lza.lv, http://www.lza.lv/vel2000.htm

“Valodas normēšanas juridiskie un valodnieciskie aspekti”

ceturtdien, 2000. gada 6. aprīlī plkst. 14.00
Latvijas Zinātņu akadēmijas sēžu zālē
(Rīgā, Akadēmijas laukumā, 1, 2. stāvā)

14.00–14.10 Ievadvārdi

LZA HSZN priekšsēdētājs akadēmiķis V. Hausmanis

14.10–14.30 Valodas standartizācijas juridiskie aspekti

LZA korespondētājlocekle Ina Druviete

14.30–14.50 Izglītības procesa nosacītās valodas parādības

LZA korespondētājlocekle Dace Markus

14.50–15.10 Gramatikas minimums skolā

Dr.philol. Dzintra Paegle

15.10–15.30 Viedokļa un normas valodiskais pamatojums

akadēmiķe Valentīna Skujiņa

Debates

Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša, akadēmiķe Baiba Rivža, LZA korespondētājloceklis Jānis Valdmanis u.c.

LZA Prezidijs

Š. g. 24. martā Latvijas Zinātņu akadēmijā notika sēde “Latvijas zemes dzīļu bagātības, to izpēte un devums tautsaimniecībā.” Tajā zinātnieki analizēja situāciju valstī šajā laukā, kāpēc izejvielas, ko varam iegūt savā zemē, tiek iepirktas no ārzemēm, tādējādi radot ekonomiskos zaudē jumus un veicinot bezdarbu. Turklāt, kaut gan Latvijā ir visas iespējas, lai šeit atsevišķās nozarēs dominētu vietējā produkcija, mūsu būvmateriālu tirgū ienāk ne tikai attīstīto valstu produkcija, bet arī Lietuvas un Igaunijas ražojumi.

Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka Latvijas zemes dzīles ir nabadzīgas un ka mums nav ko piedāvāt pasaulei. Jā, mēs neesam bagāti ar tādām stratēģiskām izejvielām kā akmeņogles, dabasgāze, polimetāliskās rūdas, arī naftas krājumi ir vairāk prestižam nekā ilgstošai rūpnieciskai izmantošanai.

Taču nabadzīgi mēs neesam. Latvijas zemes dzīles ir samērā plaši un vispusīgi izpētītas. Tās satur bagātus augstvērtīgu mālu (aptuveni 60 milj. m³), dolomīta (aptuveni 160 milj. m³), kaļķakmens (aptuveni 80 milj. t), un kūdras (aptuveni 1540 milj. t) krājumus. Ne mazāk kvalitatīvs ir mūsu ģipšakmens (aptuveni 50 milj. t) un kvarca smilts (aptuveni 6.2 milj. t). Protams, vēl daudzkārt lielāku krājumu izpēte sagaidāma nākotnē. Tās ir dabas bagātības, bez kurām nevar iztikt daudzas tautsaimniecības nozares.

Nākotnes izmantošanas perspektīvas ir tādiem grūtāk iegūstamiem derīgajiem izrakteņiem kā stipri mineralizētie pazemes termālie ūdeņi (satur bromu, stronciju, litiju un citus ķīmiskos elementus, bet ekonomiski pamatota ieguve iespējama tikai saistībā ar ģeotermālās enerģijas izmantošanu), dzelzsrūda (ļoti bagātas iegulas atrodas Limbažu rajonā pie Staiceles un Jēkabpils rajonā pie Gārsenes 700 līdz 1000 m dziļumā), smago minerālu koncentrāti (cirkons, ilmenīts u.c., izkliedēti Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē), kā arī sapropelis un nafta.

Cits jautājums – kā mēs izmantojam savas zemes dzīļu bagātības? Līdz šim tas noticis ierobežoti, vienpusīgi un arī nepietiekami racionāli. Pēdējos 50 gados šo bagātību izmantošana aprobežojusies ar klasisko būvmateriālu ražošanu, kā arī kūdras lietošanu lauksaimniecībā un enerģētikā. Būtībā nekas netiek darīts Latvijas derīgo izrakteņu izmantošanai ķīmiskajā rūpniecībā, elektrotehnisko materiālu ražošanā, sorbentu ieguvē un citās nozarēs. Tas nav saprotams arī no ekonomiskā viedokļa, jo vietējo izejvielu lietojums samazina minēto nozaru produkcijas pašizmaksu vismaz par 7 procentiem.

Kā izskaidrot šādu situāciju

PSRS laikos pastāvēja sociālistiskā darba dalīšana un stingra ražošanas centralizācija, kuras ietvaros jaunuzceltās Latvijas apstākļiem milzīgās rūpnīcas Kupravā (drenu caurules, ķieģeļi, keramzīts), Lodē (drenu caurules, ķieģeļi), Kalnciemā (ķieģeļi, minerālvate), Usmā (drenu caurules, ķieģeļi) un citur ražoja vissavienības standartiem atbilstošu produkciju, kas daļēji bija paredzēta šīs valsts patēriņam. Produkcijas sortimentu mainīja reti, un zinātnieku jaunrade nebija vajadzīga. Tāpēc zinātniskajiem pētījumiem par Latvijas derīgo izrakteņu izmantošanu jaunu produkcijas veidu ražošanai bija otršķirīga nozīme un materiālzinātnieki strādāja pie tēmām, kurām ar Latviju bija nosacīta saistība.

Politiskās sistēmas maiņa deviņdesmito gadu sākumā būtiski ietekmēja arī Latvijas tautsaimniecību, tostarp vietējo izejvielu pārstrādi. Īpaši krasi samazinājās celtniecības un lauksaimniecības apjomi, un tikpat strauji kritās pieprasījums pēc ķieģeļiem, drenu caurulēm, kūdras un citas no vietējām izejvielām iegūtās produkcijas. Piemēram, 1987. gadā Latvija ražoja 430 miljonus ķieģeļu un 3,81 miljonu tonnu kūdras, bet 1997. gadā – tikai 38 miljonus ķieģeļu un 0,63 miljonus tonnu kūdras; 60–70 procenti materiālu ražotņu pilnīgi vai daļēji pārtrauca darbu. Piemēram, kūdras ieguvē 1990. gadā darbojās 103 atradnes, bet 1996. gadā – tikai četrdesmit četras. Izdzīvoja uzņēmumi, kas spēja pielāgoties asas konkurences un mainīgu tirgus prasību apstākļiem (a/s “Lode”, “Seda”, “Līvānu stikls”, SIA “Brocēnu keramika”, a/s “Brocēni” u.c.). Izveidojās arī jaunas ražotnes (SIA “Siguldas bloks”), kas, izmantojot modernas tehnoloģijas un iekārtas, izgatavo konkurētspējīgu produkciju. Kopš 1997. gada vietējo derīgo izrakteņu pārstrāde pieaug, taču ražošanas apjomi vēl arvien ir nelieli. Tieši ražošanas apjomu samazināšanās dēļ šī nozare zaudējusi iespējas laikus un pienācīgā apjomā veikt investīcijas ražošanas modernizācijā, līdz ar to uzlabot produkcijas kvalitāti, mainīt sortimentu. Zudusi arī konkurētspēja iekšējā tirgū, nemaz nerunājot par ārējo. Piemēram, mūsu būvmateriālu tirgū sekmīgi konkurē ne tikai attīstīto valstu produkcija, bet arī Lietuvas un Igaunijas ražojumi.

Kāpēc kaimiņi mūs apsteidz

Lietuvā būvmateriālu izlaidi veicināja gan netieši – subsidējot būvniecību, gan tieši – garantējot kredītus vairāku uzņēmumu modernizēšanai. Savukārt Igaunijas valdība aktīvi piedalījās ārzemju kapitāla piesaistē.

Latvijā valsts līdzdalība šajā jomā ir nenozīmīga (ja neņem vērā Privatizācijas aģentūras darbu investoru piesaistē nozares uzņēmumu privatizācijas laikā).

Diemžēl vairumam derīgo izrakteņu pārstrādes uzņēmumu finansiālā un materiāli tehniskā stāvokļa, kā arī noieta tirgus trūkuma dēļ privatizācija bija neveiksmīga, un tie nonāca likvidējamo skaitā.

Šobrīd vietējo derīgo izrakteņu pārstrādi galvenokārt kavē vairāki faktori: investīciju trūkums jaunas tehnikas iegādei un tehnoloģijas ieviešanai, kas nodrošinātu modernas un konkurētspējīgas produkcijas ražošanu; nelielais produkcijas noieta tirgus Latvijā un ārvalstīs; iekšzemes kopprodukta nepietiekamie pieauguma tempi un salīdzinoši nelielie kapitālieguldījumi būvniecībā; pašvaldību iniciatīvas trūkums vietējo derīgo izrakteņu pārstrādes mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanā; informācijas trūkums ražotājuzņēmumiem par perspektīvo produkcijas pieprasījumu iekšējā un it īpaši ārējā tirgū.

Kā atjaunot perspektīvo nozari

Kā, pastāvot būtībā neierobežotiem izejvielu un darbaspēka resursiem, atjaunot vienu no perspektīvākajām mūsu tautsaimniecības nozarēm?

Grūti cerēt, ka ar šodienas ražojumiem nozare iekaros Latvijas un it īpaši pasaules tirgu. Ir jāpiedāvā principiāli jauna produkcija. Diemžēl Latvijas derīgo izrakteņu pārstrādes uzņēmumu finansiālais stāvoklis neatļauj tiem ieguldīt līdzekļus jaunu produkcijas veidu un tehnoloģiju izstrādē. Labākajā gadījumā šie uzņēmumi apmaksā zinātniskos pētī jumus, kas nepieciešami konkrētas ražošanas problēmas atrisināšanai. Valstij ir jābūt ieinteresētai veicināt vietējo derīgo izrakteņu pārstrādi, lai iegūtu konkurētspējīgu produkciju ar lielu zinātņietilpību un mazu enerģijas patēriņu.

Līdz šim par vienīgo valsts līdzdalību var uzskatīt Latvijas Zinātnes padomes nelielās lietišķās programmas – pētniecības programmu “Latvijas dabas resursi un ekoloģiskā stabilitāte” (1995. un 19965. gadā) un “Latvijas zemes dzīļu bagātības un to izmantošana” (1997.). Jāatzīst, ka pētījumu apjoms un efektivitāte nav pietiekami, taču piešķirtais finansējums 80 līdz 90 tūkstoši latu gadā neatļauj paveikt vairāk. Ir izstrādāti teorētiskie pamatprincipi un laboratorijas apstākļos no vietējiem derīgajiem izrakteņiem iegūta virkne oriģinālu konkurētspējīgu produkcijas paraugu. Tie ir šādi:

l videi draudzīgi enerģiju ekonomējoši materiāli, kas atbilst Eiropas valstu standartu prasībām. Šādi materiāli ir paši konkurētspējīgākie sienu materiāli šodienas Eiropā, un pie mums to lietojums varētu būt īpaši daudzsološs, piemēram, ēku siltināšanas tehnoloģijās. Latvijā ēku norobežojošo konstrukciju siltumpretestība ir apmēram 2 līdz 2,5 reizes mazāka par mūsu klimatam nepieciešamo. Tas nozīmē, ka 1 m³ apsildīšanai tērējam 2 līdz 3 reizes vairāk enerģijas nekā, piemēram, Skandināvijas valstīs. Jaunā siltumizolējošā keramika ar siltumvadāmības koeficientu l=0,11–0,12 W/K.m ēku siltināšanas konstrukcijās uz katriem 100 m² sienu laukuma gadā ļauj ietaupīt līdz 200 m³ dabasgāzes un tādējādi būtiski samazināt CO₂ izdalīšanos atmosfērā;

l jauni sorbenti ūdensbaseinu un notekūdeņu attīrīšanai no naftas produktiem. Ūdens attīrīšanas pakāpe ir ļoti augsta, jo organomāli saista arī citus toksiskos piemaisījumus. Izlietotais sorbents kopā ar naftas produktiem ir viegli sadedzināms. Jāatzīmē, ka uz organomāliem sorbētie naftas produkti nenogrimst un ir viegli savācami;

l funkcionālie nanostruktūru materiāli, kuros daļiņu izmēri nepār sniedz vienu simttūkstošo daļu milimetra. Šādiem materiāliem raksturīgi ļoti augsti ekspluatācijas parametri, un tie visā pasaulē tiek uzskatīti par nākotnes produkciju. Šie materiāli paredzēti sensoru, cieto elektrolītu, dzinēju detaļu un citu modernās tehnikas izstrādājumu izgatavošanai;

l jauni polimēru un metālu kompozītmateriāli, kuru struktūra stiprināta ar grūti kūstošu savienojumu (karbīdu, nitrīdu, vai oksīdu) nanopulveriem. Šie materiāli paredzēti darbam paaugstinātas mehāniskās vai termiskās slodzes apstākļos;

l no kūdras iegūti auga augšanas stimulatori un protektori.

Jāpiebilst – diemžēl runa ir par laboratorijās iegūtiem paraugiem.

Lai laboratorijas pētījumiem būtu turpinājums, valstij jāuztic materiālzinātniekiem stratēģisks pasūtījums – valsts programma konkurēt spējīgu materiālu ražošanas tehnoloģiju izstrādei, tai skaitā no vietējiem derīgajiem izrakteņiem. Protams, šā mērķa īstenošanai nepieciešams nodrošināt atbilstošu finansējumu, it īpaši līdzekļus modernas materiālu kontroles aparatūras iegādei.

Jaunie materiāli un to ražošanas tehnoloģijas neapšaubāmi izraisīs ārvalstu firmu interesi, taču, ja Latvijā būs ražošanai labvēlīga investīciju un nodokļu vide, būs arī vietējie uzņēmēji, kas nopirks un ieviesīs šīs tehnoloģijas Latvijā.

LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vārdā akadēmiķis
Viktors Hausmanis

• Skulptūru parks “Ulamula” pie Mārupītes ir LZA goda locekļa gleznotāja un tēlnieka I. O. Rankas lolojums. 16. martā tā ekspozīcija bagātinājās ar skulptūru “Atmiņa”, kuru tēlnieks veidojis kopā ar norvēģu mākslinieci, žurnālisti un kultūras darbinieci Kirsti Grotmolu.

Ar šo skaisto, plastisko, vikingu laivas siluetu atgādinošo skulptūru noslēdzies norvēģu un latviešu akmens tēlniecības simpozijs “5 plus 1”.

Materiāli no Latvijas neorganiskām minerālām izejvielām

Visas Latvijā sastopamās dabas bagātības iedalāmas divās grupās:

• bagātības, kuras atrodamas un veidojas uz zemes virsmas vai nelielā dziļumā un tās ikdienā mēs praktiski iegūstam un izmantojam;
• bagātības, kuras apslēptas zemes dzīlēs, šīs bagātības ne vienmēr viegli atrodamas, to iegūšanai un izmantošanai nepieciešami lielāki līdzekļi.

Pirmajā grupā ietilpst mūsu augu valsts bagātības, tai skaitā meži un uz zemes mītošā dzīvā radība. Šai grupai jāpieskaita arī virszemes (jūras, upju, ezeru) ūdeņi ar tajos mītošo dzīvo radību. Šīs bagātības nepārtraukti un relatīvi ātri atjaunojas.

Otrajā grupā ietilpst cietās neorganiskās minerālās izejvielas, to skaitā rūdu minerālus saturoši veidojumi, pazemes ūdeņi (dzeramie, stipri mineralizētie, termālie), kūdra, sapropelis, nafta, dzintars u.c. Otrās grupas bagātības arī nepārtraukti atjaunojas, bet to veidošanās laiks ir daudzkārt garāks salīdzinājumā ar pirmās grupas bagātībām.

Turpmāk detalizētāk izvērtētas otrās grupas cietās neorganiskās minerālās izejvielas (derīgie izrakteņi) un iegūtie materiāli un izstrādājumi no tiem, akcentējot Latvijas mālu izmantošanas jautājumus.

Pašlaik no izmantošanas viedokļa tautsaimniecībā visnozīmīgākie ir dažādas ģeoloģiskās izcelsmes māli, dolomīts, kaļķakmens, ģipšakmens, kvarca smiltis un smilts-grants. Šīs minerālās izejvielas (derīgie izrakteņi) veidojušās galvenokārt trīs ērās – kainozojā, mezozojā un paleozojā un četros šīm ērām atbilstošos periodos – kvartāra, juras, permas un devona. Dažu minēto derīgo izrakteņu vecums sasniedz pat 400 milj. gadu un to iegulu dziļums mainās robežās no 0–976 m. Praktiski izmantojamo atradņu dziļums ir līdz 20 m.

Daudzveidīgas ir Latvijas mālu izmantošanas iespējas. No ģeoloģiskās izcelsmes viedokļa māls ir sekundārs veidojums. Latvijas apstākļos pašreiz ar rūpniecisku nozīmi ir kvartāra un devona sistēmu māli. Nākotnē praktiska nozīme varētu būt arī juras un triasa sistēmu māliem, kuri sastopami Latvijas dienvidrietumu daļā.

* Latvijas devona māla vidējā ķīmiskā sastāva aprēķinam izmantoti Kupravas un Liepas atradņu mālu ķīmiskās analīzes rezultāti

** Kvartāra māla vidējā ķīmiskā sastāva aprēķinam izmantoti Apriķu, Kaiģu, Livānu, Nīcgales, Padures, Progresa, Spartaka un Usmas atradņu mālu ķīmisko analīžu rezultāti.

Var secināt, ka mālu vidējais ķīmiskais sastāvs ir ļoti tuvs zemes garozas veidojošo iežu vidējam ķīmiskam sastāvam. Zemes garozu līdz apmēram 16 km dziļumam galvenokārt veido magmatiskie un metamorfie ieži, kuros galveno kristālisko savienojumu – minerālu skaits ir apmēram 100. No tā savukārt izriet secinājums, ka no māliem noteiktos apstākļos varētu izveidoties skaitliskā ziņā apmēram tāds pats kristālisko savienojumu skaits, kuri ir atšķirīgi pēc sastāva, struktūras un īpašībām. Māls praktiski ir neaptverams pētniecības objekts no jaunu materiālu un izstrādājumu ieguves viedokļa.

Pētījumu rezultātā noskaidrots, ka no Latvijas māliem var iegūt ne mazāk kā 35 pēc īpašībām, tehnoloģijas un pielietošanas atšķirīgus materiālus un izstrādājumus. Pašlaik mālu izmanto ne vairāk kā 12 veidos, galvenokārt, portlandcementa ražošanā, būv- un mākslas keramikā. No nozīmīgākajiem jaunajiem materiāliem, kas iegūstami no Latvijas māliem pašreizējā izpētes etapā, atzīmējami:

1) blīvā keramika (ūdens vai plašākā nozīmē šķidrumu necaurlaidīgi, termiski izturīgi trauki, kanalizācijas caurules, balzāma krūkas, klinkera izstrādājumi);

2) siltumizolācijas materiāli (enerģijas taupīšana);

3) ugunturīgie materiāli;

4) dolomītkeramika (ražošanas blakus produktu – pārpalikumu realizācija);

5) sorbenti (māls kā sorbents izmantojams pārtikas rūpniecībā, rūpniecisko un lauksaimniecisko notekūdeņu attīrīšanai, kā arī jūras un upju ūdeņu attīrīšanai no naftas un tās produktiem u.c.).

Nākotnes keramiskie materiāli

Klinkera tipa keramika. Klinkera tipa keramika ir augststiprības keramika ar mazu ūdens uzsūci. No tās izgatavo būvju apdares ķieģeļus un apdares plāksnes, grīdas flīzes un kāpņu elementus, dekoratīvos bruģa akmeņus, trotuāra plāksnes, skābes izturīgus grīdas seguma materiālus.

Klinkera tipa keramiskiem izstrādājumiem piemīt šādas īpašības: spiedes stiprība 100–110 MPa (1000–1100 kg/cm²), blīvums 2,36 g/cm³, ūdens uzsūce ,0%, siltumvadāmības koeficients 1,5–2,0 W/m^.K, laba skābes izturība (nosakot svara zudumus pēc graudu metodes, kur graudu izmēri ir 0,5–1,0 mm, pēc 1 h vārīšanas 20% H₂SO₄ ir tikai 2%), klinkera keramikai piemīt arī izcila nodilumizturība. Pašlaik klinkera izstrādājumus Latvijā ieved no Vācijas.

Latvijā šādas keramikas ražošanai ir augstvērtīga izejvielu bāze – devona sistēmas māls. Lietuvā un Igaunijā līdzīga tipa mālu nav. Latvijai šāda keramika ir vajadzīga vecpilsētu un vēsturisko centru atjaunošanai, prestižu ēku celtniecībai. Šī keramika ir augstvērtīgs eksportspējīgs produkcijas veids Baltijas valstīs, Polijā, Skandināvijas valstīs, Krievijā u.c. Potenciālais ražotājs Latvijā – a/s “Lode”. Tirgus pieprasījums varētu būt 20–30 milj. vienību gadā.

Siltumizolējoša keramika. Siltumizolējoša keramika ar siltumvadāmības koeficientu l=0,11–0,12 W/K·m iekļaujas Eiropas valstu programmā par enerģijas ekonomiju un CO₂ daudzuma ierobežošanu atmosfērā.

Šobrīd sagatavota ražošanai lielformāta vieglā keramika no Latvijas minerālām izejvielām ar siltumvadāmības koeficientu 0,19–0,24 W/K·m. Šādi materiāli ir paši konkurētspējīgākie sienu materiāli šodien Eiropā. Latvijā šādu materiālu pielietojums var būt īpaši daudzsološs, piem. ēku siltināšanas tehnoloģijās. Keramiskie siltumizolācijas materiāli ar l=0,11 W/K·m ēku siltināšanas konstrukcijās ievērojami pārspēj stikla vates, arī akmens vates kalpošanas laiku, t.i. ³ 20 gadiem. Siltumizolējošas keramikas grupai pieskaitāma arī dolomītkeramika, ko iegūst no dolomīta (D) (arī dolomītšķembu atsijām, dolomīta ar ģipšakmens piemaisījumiem) un māla (M), mainot komponentu attiecības diapazonā M:D=1:9–9:1. Izstrādājumus gatavo ar pussauso presēšanu un apde dzi na 700–800 °C temperatūrā, kas ir par 200–300 °C zemāka nekā māla ķieģeļu apdedzināšanas temperatūra. Minētajās temperatūrās notiek tikai daļēja dolomīta dekarbonizācija. Izveidojusies materiāla struktūra (deformēta karbonātstruktūra caurvīta ar jaunveidojumiem) nodrošina augstu materiāla mehānisko stiprību, kas, materiālam hidrauliski cietējot, būtiski palielinās, pat par 200%. No dolomītkeramikas iespējams ražot ķieģeļus, blokus, apdares plāksnes ēku iekštelpu izbūvei, kā arī ēku nesošām konstrukcijām.

Potenciālais ražotājs – SIA “Līvānu būvmateriāli”, a/s “Būvmateriāli A.N.”. Tirgus pieprasījums varētu būt 5–10 milj. vienību gadā.

Ugunturīgie materiāli. Augsttemperatūras materiālu izstrādē tehnoloģisko iekārtu aizsardzībai pret paaugstinātas tempratūras iedarbību tiek pielietoti ugunturīgie materiāli ar ugunturību ³1580 °C. Virknē keramikas tehnoloģiju šāds ugunturības nodrošinājums nav nepieciešams un normāls tehnoloģiskais process ir izpildāms, pielietojot ugunturīgos materiālu, kuru ugunturība ir ap 1250–1300 °C. Šādu ugunturīgo materiālu izstrādē var pielietot vietējos mālus ar ~10% kaolinīta saturu (~17% Al₂O₃ saturu), pievienojot papildus sintētiskās un dabas izejvielas ar augstāku Al₂O₃ saturu. Uz vietējo izejvielu, resp., māla bāzes paredzēts ražot ugunturīgos ķieģeļus un blokus, kuri izmantojami dūmvadu būvei, dzīvojamo telpu apkures krāšņu un rūpniecisko krāšņu oderēšanai (maksim. temp. 1300 °C). Potenciālais ražotājs – a/s “Lode”. Tirgus pieprasījums varētu būt 500–700 tūkst. vienību gadā vietējām vajadzībām.

1. Sintēze. Organomāli (OM) ir materiāli, ko iegūst, absorbējot uz mālu struktūrām noteikta tipa virsmaktīvus amonija jonus, kuru sastāvā ir vismaz viens garš alifātisks radikālis. Tā rezultātā mālu sastāvā esošie metalu joni apmainās ar organiskajiem katjoniem, un māli no izteikti hidrofila minerāļa kļūst hidrofobi. Tiem jau piemīt izteikta tieksme pēc ūdenī nešķīstošām organiskām vielām.

OM iegūšanai parasti izvēlas t.s. smektītu mālus, kā arī vermikulītus, kam ir kristaliskā režģa trīsslāņu struktūra jeb oksīdu centru “tetraedriski-oktaedriski-tetraedriskais” kārtojums. Šādu mālu pamatraksturlielums ir t.s. katjonu apmaiņas spēja (CEC), kas raksturo mālu spēju stāties jonu apmaiņas reakcijās; minētajiem māliem CEC ir vismaz 70–150 meq/100 g. Organomālu sintēzei ir šādas stadijas: dabisko mālu šķiro, frakcionē, normalizē; tad apstrādā ar organiskajām virsmaktīvajām vielām un beidzot izveido organomālu tehnoloģiskās formas.

2. Organomālu īpašības. Galvenās OM īpašības ir: spēja uz savas virsmas saistīt citas, parasti nepolāras vai mazpolāras organiskās vielas. Vispopulārākie sorbāti uz OM ir ogļūdeņražu tipa naftas produkti, t.i. vielas ar minimālu šķīdību ūdenī. To saistīšanās ar OM būtībā ir tālāka alumosilikātu slāņu uzbriešanas process. Citi bieži pētītie sorbāti ir, pirmkārt, hlororganiskie savienojumi. Visu šo, kā arī tālāk minēto vielu saistīšana joprojām ir viens no būtiskākajiem apkārtējās vides attīrīšanas uzdevumiem; kā paši toksiskākie jāmin pentahlorfenols, 2, 4, 5-trihlorfenols, 4-hlor-3-metilfenols un citi hlorfenoli.

Cita svarīga absorbējamo vielu grupa ir aromatiskie ogļūdeņraži (OŪ) to faktiskās vai potenciālās kancerogenitātes dēļ. Tos vēl dala (a) vienkāršākos OŪ, kurus iegūst naftas pārstrādes procesos (benzols, toluols, ksilols, etilbenzols), un (b) policikliskajos OŪ. Otra OM īpašība ir spēja uzbriest un iespaidot citu šķidru materiālu reoloģiskās (resp. tekamības) īpašības. Trešā OM īpašība ir kalpot par matricām jaunu katalizatoru ieguvei. Šim nolūkam kalpo speciāls OM tips – t.s. spraišļotie māli, kas satur kovalenti saistītus oksīdslāņus atdalītājus fragmentus. Tie starpslāņu telpā rada lielus tukšumus, kuros ietilpst katalizatoru aktīvās molekulas, policikliskie OŪ un citas vielas.

3. Organomālu praktiskā lietošana un perspektīvas.

A. Notekūdeņu attīrīšana. Šodien pati populārākā OM lietošanas sfēra ir notekūdeņu attīrīšana no minerāleļļu piemaisījumiem. Šim nolūkam radītas īpašas OM formas, kas spēj saistīt minerāleļas 50% apjomā no mālu svara. Nereti OM sajauc ar inertu pildvielu, parasti antracīta smeltni (attiecībā 30:70), kas novērš mālu granulu saķepšanu un filtrslāņa aizsērējumus. Pat šādi maisījumi ir 7x efektīvāki nekā līdz šim lietotie aktīvās ogles filtri. Sorbentus pēc to izlietošanas, it īpaši mālu-antracīta sajaukumus, sadedzina. Tā notekūdeņus, kuru piesārņotība sasniedz pat 200 m.d., attīra līdz līmenim zem 5 m.d., un tos jau izlaiž dabīgajos ūdens baseinos.

Rūpniecībā OM filtriekārtas jau tiek plaši lietotas kreozota (koka darvas) rūpnīcās, kokapstrādes un celulozes fabrikās, kuģu būvētavās un kvēpu fabrikās. Bez tam, OM tiek lietoti metalapstrādes uzņēmumu, naftas rūpnīcu un galvanizācijas-metālslīpēšanas uzņēmumu notek ūdeņos, boileru un citu sild- vai dzesēšanas ierīču ūdeņu attīrīšanai, kompresoru dzesināmo ūdeņu tīrīšanai, automašīnu mazgātavu notek ūdeņu attīrīšanai, arī sadzīves notekūdeņu finālattīrīšanai.

B. Organomāli kā uzbriedinātāji. OM tiek lietoti kā efektīvi koloīdu, klīsteru, mastiku un suspensiju – t. sk. ģeoloģiskās urbšanas duļķu stabilizētāji. OM iesaka un jau lieto arī kā ziežu veidotājus ziepju vietā. Firmas piedāvā ar OM veidotas ziedes, kuru komponenti paaugstinātās temperatūrās nekūst, tāpat ziedes no augu eļļām – farmācijas un kosmētikas vajadzībām. Pēdējās gatavo, sabiezinot piem. sojas, saulespuķu, rapšu u.c. un pat sintētisko ēsterus.

OM plaši lieto kā gellantus, pretsedimentācijas vielas un tiksotropu veidotājus aģentus, kā arī organisko šķīdinātāju biezinātājus. Piemēram, dažu firmu produktus lieto litogrāfisko un tipogrāfisko tintu ražošanā. Dažus OM lieto naftas rūpniecībā kā urbšanas šķidrumu biezinātājus un eļļas bāzes urbšanas duļķu sastāvdaļu un pat dīzeļeļļu biezinātājus.

C. Organomāli pret augsnes piesārņojuma migrāciju. Lai kavētu augšņu potenciālo eļļas caurlaidību vai kavētu jau esošā piesārņojuma migrēšanu dzeramā ūdens slāņos, organomālus veido in situ, dabā. Šim nolūkam zemē veido urbumus un tajos sūknē amonija sāls šķīdumu.

D. Nanokompozītu iegūšana. Mālus lieto kā matricas vai pildvielas organisku monomēru polimerizācijā, lai veidotu t.s. nanokompozītus – alumosilikāta starpslāņu telpā izvietojot tādas makromolekulas kā konstruktīvos polimerus (poliēstersveķus, polistirolus, neilonus u.c.), tāpat peptīdus un proteīnus. Šādiem nanokompozītiem ir palielināta gāzu ne caurlaidība, īpašas konstruktīvas īpašības un optiskās īpašības, un tos autorūpniecībā plaši lieto firma Toyota.

E. Naftas izplūdumu savākšana. Saskaņā ar patentiem, ASV, kā arī Austrālijā OM lieto, lai flokulētu un atvieglotu naftas izplūdumu savākšanu jūras un ostu akvatorijos. OM savāc izplūdušo naftas plēvi gelveidīgos gabaliņos, kuri negrimst ūdenī un ir viegli savācami mehāniskā ceļā un nav arī dabai bīstami, ja tiek izskaloti krasta pludmalēs.

F. Citi lietojumi. Organomālus sāk lietot par katalizātoru matricām. Tāpat interesants ir OM (īpaši mirkoporainu organosmektītu mālu) lieto jums par sorbentiem lineāro ogļūdeņražu hromatografiskajā sadalīšanā.

Jau ir vairāki pētnieciskie projekti par radionuklīdu saistīšanos māla augsnēs, ar mērķi droši deponēt lietoto kodoldegvielu un kodolskaldproduktu atkritumus.

Pēdējos gados pētījumi nanotehnoloģijā un nanomateriālu izstrādē ir kļuvuši par prioritāru virzienu materiālzinātnē un tehnikā. Teorētiski un atsevišķos gadījumos eksperimentāli pierādīts, ka nanotehnoloģijas ieviešana tehnikā būtiski uzlabos materiālu ekspluatācijas parametrus un nodrošinās jaunu unikālu materiālu, tai skaitā mikroelektronikas, izveidošanu. Nanomateriālu tehnoloģija ietver 3 galvenos etapus – vielu nanoizmēru daļiņu izgatavošanu, to īpašību un pārstrādes izpēti, kā arī daļiņu saķepināšanu trīsdimensiju nanomateriālos vai ievadīšanu keramikas, polimēru, metālu matricā, veidojot nanokompozītus.

Tomēr, neskatoties uz pirmajiem daudzsološiem rezultātiem, plašu nanomateriālu izmantošanu kavē mazražīgās nanopulveru sintēzes metodes, augstā pulveru ķīmiskā aktivitāte un tehnoloģisko parametru īpatnības, nepietiekama to īpašību pārzināšana un saķepināšanas metožu nepilnības.

RTU Neorganiskās ķīmijas institūta pētījumi ir saistīti ar šo uzdevumu atrisināšanu. Balstoties uz agrākos gados izstrādāto grūti kūstošo savienojumu sīkdisperso pulveru plazmoķīmisko sintēzi, pilnveidojot izej vielu ievadīšanu un iztvaikošanu plazmā, variējot produktu daļiņu veidošanās un augšanas apstākļus, ir izstrādāta nitrīdu, karbonitrīdu, oksīdu un to kompozītu nanopulveru iegūšanas tehnoloģija un apgūta eksperimentāla pulveru ražošana. Nanopulveru daļiņu vidējais izmērs ir no 20 līdz 160 nm. Sintezēto savienojumu daļiņām ir pareiza forma, bet kompozītiem raksturīga plaķētu daļiņu veidošanās. Izveidoto tehnoloģisko iekārtu ražība 0,6–1,0 kg nanopulveru stundā 5–10 reizes pārsniedz pašlaik izmantoto nanopulveru sintēzes metožu ražību.

Lai uzlabotu pulveru stabilitāti un to tehnoloģisko parametru atbilstību rūpniecības prasībām, izstrādātas atsevišķu pulveru pasivācijas, granulēšanas un suspensiju izgatavošanas metodes materiālu ieguvei ar liešanas paņēmienu. Iegūti alumīnija un oksīda keramikas izstrādā jumi un nanodaļiņas saturoši pārklājumi ar teicamiem parametriem.

Humīnskābju ieguve
no zemo purvu kūdras

Kūdra ir svarīgākais Latvijas degošais izraktenis, kura ieguves tehnoloģija ir labi izstrādāta un krājumi ievērojami (sk. tabulu). Tos veido augsto, zemo un pārejas purvu kūdra, pie kam pēdējās daudzums nav liels. Nelielās ieguves dēļ kūdras kopējie krājumi šodien nevis sama zinās, bet pieaug.

Kūdra līdz šim tikusi izmantota galvenokārt relatīvi lētu produktu ieguvei (kurināmais, pakaiši, substrāts). Tās ieguves kopējais apjoms pēdējos gados tikai nedaudz pārsniedz 50% no 1990. gada ieguves apjoma. Tas liek meklēt citus kūdras izmantošanas veidus, tajā skaitā tās izmantošanu ievērojami dārgāku produktu ražošanai. Zināms, ka kūdru var izmantot siltumizolācijas materiālu izgatavošanai, kā sorbentu un izejvielu ķīmiskai pārstrādei. No kūdras var iegūt dažādas ķīmisko savienojumu grupas, kā arī atsevišķus savienojumus. Viena no praktiski interesantākajām savienojumu grupām ir humīnskābes. Humīnskābes saturošus preparātus izmanto, lai atjaunotu un paaugstinātu augsnes auglību, paaugstinātu ražību un produktu kvalitāti, aizsargātu augus. Humīnskābes patentētas arī kā ārstniecisku līdzekļu, pārtikas produktu un parfimērijas līdzekļu sastāv daļas.

Šajā darbā pētīta humīnskābju ekstrakcija no “Kačoru” zemo purvu kūdras (sk. shēmu).

Kūdras krājumi un sastāvs

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 2000. gada  23. marta lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

Ko izgudrojam un kā izgudrojumus aizsargājam

Patents ir ekskluzīvas īpašuma tiesības, kas izdotas uz izgudrojumu, kas var būt gan produkts (ierīce vai viela), gan paņēmiens un kurš dod iespēju izdarīt kaut ko jaunā veidā vai piedāvā jaunu problēmas tehnisko risinājumu. Patenta funkcija ir apliecināt tā īpašnieka tiesības uz izgudrojumu. Izgudrojuma aizsardzība tiek piešķirta uz ierobežotu laiku – parasti 20 gadiem. Aizsardzībai ir teritoriāls raksturs, tā darbojas tikai tās valsts teritorijā, kur šī aizsardzība tiek prasīta. Patenta aizsardzība nozīmē, ka izgudrojumu nedrīkst izgatavot, izmantot, izplatīt vai pārdot komerciālos nolūkos bez patenta īpašnieka piekrišanas. Iepriekš minētos patenta tiesību pārkāpumus parasti izskata tiesā, kurai ir tiesības nepieļaut patenta tiesību pārkāpumus. Iespējami gadījumi, kad pēc trešo personu sekmīga iebilduma iesniegšanas tiesā tā var pieņemt lēmumu atzīt patentu par spēkā neesošu.

Patenta īpašniekam ir tiesības pieņemt lēmumus par to, kurš drīkst vai kurš nedrīkst izmantot patentēto izgudrojumu tā aizsardzības perioda laikā. Patenta īpašnieks drīkst dot atļauju un izdot licenci citām personām izmantot izgudrojumu uz savstarpēji saskaņotiem noteikumiem. Īpašnieks var arī pārdot savas tiesības uz izgudrojumu jebkurai personai (fiziskai vai juridiskai), kura pēc tam kļūst par jauno patenta īpašnieku. Pēc patenta darbības laika beigām aizsardzība beidzas un izgudrojums kļūst pieejams visai sabiedrībai. Patenta īpašniekam vairs nav ekskluzīvu tiesību uz izgudrojumu, un to komerciāli var izmantot jebkura persona.

Visiem patentu īpašniekiem apmaiņā pret tiem dotajām ekskluzīvajām tiesībām ir pienākums publiski atklāt informāciju par viņu izgudrojumu, lai papildinātu visas pasaules kopējo tehnisko zināšanu krātuvi. Tāda nepārtraukta šīs zināšanu krātuves papildināšana kalpo tālākai radošās inovācijas darbības attīstībai. Tādā veidā patenti ne tikai apliecina aizsardzību tās īpašniekam, bet arī satur vērtīgu informāciju un ir iedvesmas avots nākošajām pētnieku un izgudrotāju paaudzēm.

Pirmais solis, lai iegūtu patentu, ir patenta pieteikuma iesniegšana. Tā galvenās sastāvdaļas ir:

1) iesniegums par patenta izsniegšanu, kurā ir norādīts izgudrojuma nosaukums un visas nepieciešamās ziņas par pieteicēju un izgudrotājiem;

2) izgudrojuma apraksts, kurā tiek atspoguļota tehnikas nozare, uz kuru attiecas izgudrojums, zināmais tehnikas līmenis, kā arī skaidrā tehniskā valodā un pietiekami pilnīgi tas aprakstīts, lai speciālists varētu izgudrojumu īstenot bez izgudrotāja papildu jaunrades;

3) rasējumi, shēmas vai diagrammas, kas vizuāli papildina aprakstu un labāk atklāj izgudrojuma būtību;

4) izgudrojuma formula vai pretenzijas, kas satur informāciju, kas tieši nosaka izgudrojuma aizsardzības apjomu, ko dod patents, un tāpēc ir juridiski nozīmīgākā patenta daļa;

5) izgudrojuma kopsavilkums, kurā īsā veidā atspoguļota izgudrojuma būtība informācijas nolūkiem.

Lai iegūtu patenta aizsardzību, izgudrojumam jāatbilst šādiem trijiem nosacījumiem:

1) tam jābūt rūpnieciski izmantojamam;

2) tam jāsatur jaunuma elements, t.i., tam jābūt apveltītam ar kādu jaunu īpašību, kas pieteikuma iesniegšanas brīdī nav atrodama starp esošajām zināšanām izgudrojuma tehnikas nozarē (tādas esošās zināšanas sauc par “zināmo tehnikas līmeni”);

3) tam jāatbilst izgudrojuma līmenim, t.i., kritērijam jābūt tādam, lai attiecīgās nozares speciālists nevarētu konstatēt, ka tas acīm redzami izriet no iepriekšējā tehnikas līmeņa.

Vēl ir viens nosacījums – izgudrojuma objekts, ko pieteicējs vēlas aizsargāt, nav starp Patentu likumā aizliegtajiem. Objekts nedrīkst būt atklājums, zinātniska teorija, matemātiska metode, dizaina konstruēšanas rezultāts, plāns, spēļu un uzņēmējdarbības noteikumi un metodes, informācijas sniegšanas paņēmieni, augu un dzīvnieku šķirnes, kā arī tāds izgudrojums, kas ir pretrunā ar sabiedrības morāli.

Ja pieteikums atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, pieteicējs, samaksājot attiecīgās nodevas, var kļūt par patenta īpašnieku.

Patentu izsniedz katras valsts nacionālā patentu iestāde (Latvijā – Latvijas Republikas Patentu valde) vai arī reģionāla patentu iestāde, kas veic šo uzdevumu vairāku valstu interesēs, kā, piemēram, Eiropas patentu iestāde (18 dalībvalstis + 6 asociētās valstis). Kopš 1995. gada 1. maija, ja pieteicējs to vēlas, Eiropas patentu var attiecināt arī uz Latviju. Vēl viena iespēja iesniegt patenta pieteikumu ir – izmantot Patentu kooperācijas līgumā paredzēto ceļu (Latvija ir dalībvalsts kopš 1993. gada 7. septembra). Šīs sistēmas ietvaros pieteicējs, iesniedzot pieteikumu, parasti prasa aizsardzību vienā vai vairākās valstīs, pēc tam starptautiskā organizācija veic iesniegtā pieteikuma ekspertīzi, bet katra izvēlētā valsts atsevišķi pēc tam pieņem lēmumu par patenta izsniegšanu.

Lai pieteikums tiktu iesniegts atbilstoši visām prasībām un iz gudrojuma aizsardzības apjoms būtu optimāls, vēlams izmantot patentu pilnvaroto pakalpojumus, kuri ir profesionāļi tieši rūpnieciskā īpašuma aizsardzības jomā.

Latvijas Patentu valde savu darbu sāka 1992. gadā, un kopš tā laika ir saņemti apmēram 4000 patentu pieteikumi, to skaitā arī bijušās PSRS pārreģistrētās autorapliecības. Šajā pašā laikā ir izsniegti ap 2700 patenti, no kuriem ap 2000 pašlaik ir spēkā Latvijas teritorijā.

Latvijas pieteicēju iesniegto pieteikumu skaits šajos gados daudz nav mainījies, izņemot nelielo kritumu pēdējā gada laikā, kas daļēji varētu būt saistīts ar nodevu pieaugumu 1998. gada beigās, bet varbūt arī ar intereses zudumu par sava izgudrojuma aizsardzību. Salīdzinot 1998. gada datus (iepriekšējā gada dati citās valstīs vēl nav zināmi), kad Latvijā tika iesniegti 195 pieteikumi, ar iesniegto pieteikumu skaitu Lietuvā (134) un Igaunijā (58), varam būt apmierināti, ka mūsu izgudrotāji ir bijuši nedaudz aktīvāki. Taču, salīdzinot iesniegto pieteikumu skaitu ar Somiju vai Šveici, ko pieņemts uzskatīt par banku valsti, redzams, ka pieteikumu skaits tajās ir 10 reizes lielāks (1998. gadā – attiecīgi 2484 un 2025). Vēl lielāka atšķirība ir starptautisko pieteikumu iesniegšanā no šīm valstīm 1999. gadā. No Latvijas 1999. gadā tika iesniegti 5 starptautiskie pieteikumi, no Lietuvas un Igaunijas – attiecīgi 2 un 1, bet no Šveices un Somijas – attiecīgi 1564 un 1269. Kā redzams, mūsu pieteicēji savas tiesības aizsargāt savus izgudrojumus ārzemēs izmanto vēl retāk. Šādai lielai starpībai var būt vairāki iemesli:

1. Vāja rūpniecības attīstība valstī. Izgudrojumu patenti ir viens no rādītājiem, kas atspoguļo valsts rūpniecības stāvoklis, atšķirībā no preču zīmēm, kas vairāk raksturo tirdzniecību valstī. Pašlaik, ievērojot jaunu tehnoloģiju straujo ieviešanu ražošanā, valstī ar attīstītu rūpniecību ir vērojams patentu pieteikumu skaita ikgada pieaugums, kas veidojas gan no vietējo pieteicēju iesniegumiem, gan no ārvalstu pieteicēju pieteikumiem. Ja kopējais pieteikumu skaits pieaug uz ārvalstu pieteicēju rēķina, tad tas raksturo ārvalstu ivestīciju ienākšanu valstī ar nolūku izmantot tās lēto darbaspēku, bet – vismaz sākumā – neradot jaunu vietējo tehnoloģiju izstrādi. Pie mums nav ieviesies neviens no šiem mehānismiem.

2. Pieteicēju ierobežotā maksātspēja, jo patenta iegūšana vairākās valstīs ir samērā dārga, turklāt mūsu bankas kredītus šādiem mērķiem neizsniedz, jo ieguldījumi patentēšanā, resp., izgudrojuma aizsardzībā, ir saistīti ar lielu risku un parasti tas neatmaksājas viena vai divu gadu laikā, bet gan peļņa varētu parādīties pēc sešiem septiņiem vai vairākiem gadiem (protams, var būt izņēmumi). Vēl jāņem vērā, ka peļņu dod tikai apmēram 25% no izsniegtajiem patentiem, jo iespējami gadījumi, ka šo sešu gadu laikā, piemēram, tiek izgudrots kas labāks.

3. Pieteicēju mazā informētība par patentēšanas procedūru, iespējām un rezultātiem vispār.

Mūsdienās izgudrojumu patentu jomā attīstītajās valstīs patentu valžu uzdevumi mainās tajā nozīmē, ka līdzās to galvenajai funkcijai – ekspertēt un reģistrēt patentu pieteikumus – attīstās sabiedrības informēšanas funkcija. To labi raksturo īss Japānas Patentu valdes lomas raksturojums: “Valdes loma ir būt par saikni starp jaunradi un sabiedrību.”

Mēs arī cenšamies ņemt vērā šīs jaunākās tendences pasaulē, rasta iespēja sākt tulkot Latvijas pieteicēju patentu pieteikumu kopsavilkumus angliski, un tagad tie ir atrodami mūsu biļetenē un būs arī pie eja mi Eiropas Patentu valdes datu bāzē esp@cenet, kur ar tiem varēs iepazīties visa pasaule. Šajā gadā ir sākusi veidoties arī sadarbība ar Latvijas Republikas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, piedaloties tās rīkotajās izbraukuma sanāksmēs un iepazīstinot ar rūpnieciskā īpašuma aizsardzības problēmām mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvjus reģionos.

Mums ir padomā arī citi iespējamie pasākumi, sniedzot dažādus pakalpojumus mūsu pieteicējiem, piemēram, meklējumu veikšana, salīdzinot iesniegtos pieteikumus ar jau pasaulē zināmajiem, dažādas konsultācijas rūpnieciskā īpašuma izmantošanas jautājumos. Bez tam pasaulē tiek strauji ieviestas jaunākas elektroniskās komercijas metodes patentu valžu darbībā, resp., pilnīga pieteikumu elektroniska iesniegšana un visas sarakstes organizēšana elektroniski. Starptautisko pieteikumu iesniegšana elektroniski internetā paredzēta jau 2001. gadā. Tas viss prasa speciāli sagatavotus kadrus un līdzekļus, kas netiek prasīti no nodokļu maksātāju kabatas. Visi šie pasākumi var izrādīties tikai ieceres, ja mūsu finansējuma sistēma nebūs tāda kā Rietumeiropas valstīs, kur visi patentu valžu ienākumi paliek to rīcībā un tiek izmantoti tieši rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai. Piemēram, ASV pagājušajā gadā tika pieņemts speciāls likums, kas aizliedza Valsts kasei ieskaitīt valsts budžetā naudu, ko Patentu valde ieņem, pārsniedzot tās gada budžetā paredzēto. Tika noteikts, ka tā izmantojama tikai Patentu valdes darbību apmaksai. Ja ieņēmumi sāk ievērojami pārsniegt paredzēto budžetu, tiek samazināta maksa par Patentu valdes sniegtajiem pakalpojumiem, jo valsts ir ieinteresēta saņemt iespējami vairāk pieteikumu. Tas, ka visi maksājumi ir nosaukti par valsts nodevām, daudzos radījis neizpratni. Būtībā tā ir maksa par Patentu valdes darbībām. Izgudrotājam nav jāmaksā īpaša valsts nodeva, ko viņš ir samaksājis, atklājot savu izgudrojumu sabiedrībai, tādējādi veicinot sabiedrības progresu. Latvijas Patentu valde visā tās pastāvēšanas laikā nav saņēmusi neko no nodokļu maksātāju naudas, bet izmantojusi tikai par savām darbībām ieņemto naudu, vēl vairāk – tā ir daudz ieskaitījusi budžetā.

Satura rādītājs

10.00 Par līdzdalības iespējām Eiropas Savienības 5. Ietvara
programmā informācijas tehnoloģiju jomā.

Referents – Kārlis Čerāns – atbildīgs par tematisko programmu “Patērētājam draudzīga informācijas sabiedrība”, eksperts un konsultants, ES 5-IP NKP.

11.00 Eiropas Savienības Informāciju Tehnoloģiju Balva 2001 (IST Prize 2001).

Referents – Georgs Grunbergs (Georges Grunberg)

Sīkāka informācija par “IST Prize 2001” internetā: http://www.innovation.lv/femirc

12.00 Diskusijas, individuālas konsultācijas.

Dalība bezmaksas un bez iepriekšējas pieteikšanās.

Uzziņas:

ES 5-IP Kārlis Čerāns tel.: 7213716

IST Prize 2001 Dzintars Lukjanskis tel.: 7540703

1) pirmais diploms un balva – Janīnai Briedei, Mārai Stivriņai, Egilam Biseniekam, Jānim Uldriķim, Natālijai Makārovai, Jānim Poikānam, Gunāram Duburam, Kārlim Heidemanim par izgudrojumu “Antidiabētisks līdzeklis”;

2) otrais diploms un balva – Sergejam Matasovam par izgudrojumu “Endoskops ar vienreizējas lietošanas patronām endoskopiskās cauru lītes invaginācijai”;

3) trešais diploms un balva – Anitai Lielpēterei par izgudrojumu “Gumibaktēriju celms Rhizobium galegae 7 un gumibaktēriju celms Rhizobium trifolii 8”;

4) diploms – Jānim Greivulim, Robertam Bubnovam, Aleksand ram Terebkovam par izgudrojumu “Dīzeļa palaišanas iekārta”;

5) diploms – Ludmilai Savenkovai, Andai Dzenei, Mārtiņam Kalniņam, Veltai Tupureinai, Zojai Gercbergai par izgudrojumu “Agroķimikālijas saturošas biokompozītu matricas”;

6) diploms – Jānim Valbim, Ilmārai Vīnai par izgudrojumu “Sulas iegūšanas paņēmiens”;

7) diploms – Dainai Zicānei, Irisai Rāviņai, Inesei Rijkurei, Zentai Teterei par izgudrojumu “3,5–Di–terc–butiltirozīna iegūšanas metode”;

8) diploms – Staņislavam Miropolecam par izgudrojumu “Rotordzinējs”.

Rīgā 2000. gada 21. martā

1. Pamatojoties uz LR MK 1995. gada 7. novembra “Nolikumu par valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanu” un 1997. gada 11. februāra grozījumiem šajā nolikumā, saskaņā ar aizklātās balsošanas rezultātiem VEZ (valsts emeritētā zinātnieka) nosaukumu piešķirt 20 zinātniekiem:

1. Dr.h.inž. Arnoldam Alksnim

2. Dr.h.biol. Mārtiņam Beķeram

3. Dr.h.med. Antoņinai Bergmanei

4. Dr.lauks. Irmai Celmai

5. Dr.h.vēst. Raisai Denisovai

6. Dr.h.med. Ernestam Gaudiņam

7. Dr.h.med. Haraldam Jansonam

8. Dr.h.ģeol. Visvaldim Kuršam

9. Dr. ekon. Georgam Lībermanim

10. Dr.h.inž. Jāzepam Ločmelim

11. Dr.ķīm. Jānim Polim

12. Dr.h.lauks. Arturam Priedītem

13. Dr.h.ķīm. Bruno Puriņam

14. Dr.h.ķīm. Uldim Sedmalim

15. Dr.h.med. Tamārai Sorokinai

16. Dr.h.inž. Jurijam Tarnopoļskim

17. Dr.h.inž. Gundarim Teteram

18. Dr.inž. Alfrēdam Vācietim

19. Dr.h.filol. Verai Vāverei

20. Dr.h.ķīm. Nikolajam Vederņikovam

Noteiktajā kārtībā no 2000. gada 1. aprīļa sākt mūža granta izmaksu augstāk minētajiem zinātniekiem.

Konkursi

izsludina konkursu uz institūta direktora vietu. Dokumentus iesniegt institūta sekretariātā Kronvalda bulvārī 4 mēneša laikā no šī paziņojuma publicēšanas dienas.

LU Cietvielu fizikas institūts

izsludina konkursu uz vadošā pētnieka amatiem šādās nozarēs:

Cietvielu radiācijas fizikā – 5 štata vietas;

Pusvadītāju materiālu fizikā – 3 štata vietas;

Kristālu fizikā – 3 štata vietas;

Virsmas fizikā – 3 štata vietas;

Jonu materiālu defektu fizikā – 1 štata vieta;

Segnetoelektrisko ierīču fizikā – 1 štata vieta;

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Ķengaraga ielā 8, 338. istabā. Tālrunis uzziņām 7-260556.

Pieteikumā jānorāda nozare, kurā vēlas pretendēt.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;

2. CV;

3. Publicēto darbu sarakstu;

4. Citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles.)