Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  22. maijs: 10 (197)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

IV kongress

Pārskata ziņojums Latvijas Zinātnieku savienības  IV kongresā

2000. gada 5. maijā

Latvijas Zinātnieku savienība, kuras izveidošana un darbība cieši saistīta ar Latvijas Trešās Atmodas un neatkarības centieniem, ir pirmā tik plaša Latvijas radošo zinātnieku organizācija, kuras mērķis ir apvienot visas Latvijas zinātnieku saimi, lai kopīgi risinātu plašai sabiedrībai un zinātniekiem svarīgus jautājumus. Šie svarīgie uzdevumi piesaistīja daudzu Latvijas zinātnieku interesi, un savienība sākotnēji bija viena no lielākajām radošajām savienībām*. Pamazām gan biedru skaits saruka, un patlaban LZS ir 346 biedri, kuri aktīvi darbojas un ir nomaksājuši biedru naudas. Jāatzīmē gan, ka viens cits skaitlis ir palicis nemainīgs – LZS biedru skaita attiecība pret kopējo zinātnieku skaitu Latvijā. Šis skaitlis ir 1 pret 5.

LZS skaita sarukšanai bijuši vairāki objektīvi iemesli. Pēcatmodas gados uz zinātnieku pleciem gūlās arvien lielāka zinātniskā un psiho loģiskā slodze. Bija pieaudzis risināmo problēmu skaits un sarežģītība, bet valsts atbalsts un finansējums pastāvīgi samazinājās, un patlaban zinātne ir kļuvusi par vienu no viszemāk finansētajām nozarēm. Šādos apstākļos spēja izturēt tikai paši spēcīgākie, nodrošinot savu stāvokli ar ārkārtīgi intensīvu darbu – bieži vien vairākās darba vietās un pat ārpus Latvijas. Tad sabiedriskajām aktivitātēm laika paliek visai maz. Aktīvos cilvēkus no LZS atsijāja Sestās Saeimas un pašvaldību vēlēšanas, jo daļa aktīvo zinātnieku iesaistījās un palika politikā. Turklāt šodien zinātnes un jo īpaši augstākās izglītības jomā strādājošiem, lai paliktu augstā profesionālā līmenī, jāveltī daudz vairāk laika un pūļu savu zināšanu papildināšanai nekā tas bija PSRS laikā, kad mēs dzīvojām ierobežotā informācijas telpā. Uz mūsu, nu jau vairs netik jaunu un skaitliski nedaudzo zinātnieku pleciem gulstas arvien pieaugošo studentu skaita mācīšana ar jaunām metodēm.

Tomēr LZS darbību arī laikposmā no 3. līdz 4. kongresam raksturo virkne pasākumu, kas veicinājuši Latvijas zinātnes attīstību, zinātnieku sadarbību.

Galvenais aktīvo LZS biedru uzdevums bija cīņa, un nav jākautrējas lietot šo vārdu, cīņa par zinātnes un augstākās izglītības finansējuma palielināšanu. Cīņa kopā ar Latvijas Zinātnes padomi, Zinātņu akadēmiju un Augstākās izglītības padomi. Tika veidotas koncepcijas, organizētas darba grupas, tikšanās ar valdības locekļiem, piemēram, tikšanās ar tālaika premjeru A. Šķēli, gan paplašinātās LZS padomes sēdēs, gan šaurākā lokā (A. Buiķis, E. Grēns, I. Knēts, J. R. Kalniņš, U. Raitums, B. Rivža, A. Siliņš, J. Stradiņš). Latvijas Zinātnes padomē kā LZS pārstāvji darbojās E. Grēns, J. R. Kalniņš, H. Zenkevičs. Ļoti atbildīgs te bijis H. Zenkeviča darbs, vadot zinātnieku kvalifikācijas vērtēšanas komisiju un cenšoties noturēt augstu mūsu zinātnisko darbu līmeni, kaut tas arī izraisījis dažkārt nepatiku no atsevišķu zinātnieku puses. No zīmīgs bijis U. Raituma darbs un E. Gudrinieces prasmīgais darbs LZP vēlēšanu organizēšanā. LZP arī sekmēja Latvijas zinātnieku piedalīšanos ES 5. Ietvara programmas izcīņā. Ļoti aktīvi šo darbu veica E. Grēns, bez viņa līdzdalības diezin vai mēs būtu šīs programmas dalībnieki. Tas bija darbs visos līmeņos – ministrijas, Saeimas, Ministru kabineta, ES. Mums gan neizdevās panākt finansējuma palielināšanu zinātnei, kaut arī šai jomā LZS, LZP, ZA un AIP darbojās kopīgiem spēkiem. Tie, kas piedalījās koncepcijas aizstāvēšanā, varēja vērot ministru attieksmi pret zinātni un augstāko izglītību Latvijā 21. gadsimta sākumā. Kāda tā būs turpmāk?

Nozīmīgas pārskata periodā bijušas arī citas LZS aktivitātes. LZS bija viena no aktīvākajām Latvijas Inteliģences apvienības rosinātājām; šī apvienība joprojām rīko nozīmīgas konferences, kurās aplūko valstiski visaktuālākos jautājumus. (Pēdējā no tām 3. maijā atcerējās un vērtēja Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas nozīmi). LZS biedri aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā.

LZS ir Latvijas Radošo savienību padomes locekle, kur mūs pārstāv R. Bebre, A. Blinkena, J. R. Kalniņš. Esam ar saviem priekšlikumiem piedalījušies LRSP Plēnumā 1999. gadā.

LZS organizējusi arī vairākas paplašinātas LZS padomes sēdes un konferences un seminārus. Īpaši piemināms A. Blinkenas darbs Latvijas Valsts valodas likuma veidošanā un apspriešanā. Notika LZS konference “Valoda, izglītība un zinātnes un sabiedrības integrācija” 1999. gada jūnijā. Valsts valodas likuma sakarā LZS delegācija tikās ar EDSO pārstāvjiem. LZS rīkoja semināru ar Izglītības un zinātnes arodbiedrības vadošo darbinieku piedalīšanos par izmaiņām pensiju likumā un izteica savu nostāju pieņemtajā deklarācijā. Diemžēl likumdevēji mūsu domas neuzklausīja, kaut arī šodien tās izrādījušās pareizas. Šis darbs mums jātur pina un jāaktivizē darbība pret aizliegumu pensionāriem saņemt pensiju un algu.

Vairāku LZS biedru darbība bijusi nozīmīga jaunu zinātniski oganizatorisku veidojumu radīšanā. Kā piemēru var minēt R. Bebres un J. R. Kalniņa izveidoto “Kreativitātes centru”, E. Meļķiša dibināto žurnālu “Likums un tiesības”, V. Ivbuļa organizēto periodisko izdevumu “Humanities and Social Science Latvia”, ka arī “Revue Baltique”, ko aprūpē U. Sūna. Ļoti liela nozīme bijusi LZS dibinātajam laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”, ko teicami veido redaktore Z. Kipere un redkolēģija: M. Beķers, J. Ekmanis, J. Graudonis, Z. Goša, J. Štrauhmanis, E. Mugurēviča vadībā. Šis izdevums informē par Latvijas zinātnes aktualitātēm un palīdz vienot zinātniekus. Izdevuma izplatīšanā un sagādē aktīvi piedalījās I. Kupčs un I. Kupča.

Pēdējos gados pavājinājusies koordinātoro darbība, daži padomes locekļi faktiski nepiedalījās LZSP darbā, LZS biedru iniciatīva varētu būt lielāka. Jāatzīst, ka vienu laiku LZS vadībā valdīja diezgan liela neziņa par to, kā veidot darbu nākotnē, dažas pesimistiskas atziņas varam izlasīt “Zinātnes Vēstnesī”. Līdzīga situācija ir arī mūsu kaimiņu zināt nieku savienībās. Jautājumā par LZS darba virzību tika rīkotas tikšanās ar LZS biedriem gan RTU (E. Gudriniece, U. Raitums), gan Lauksaimniecības universitātē (I. Gronskis, U. Raitums) u. c., diskusiju par LZS vietu, domājams, aizskarsim arī šodien.

Ja mēs atskatāmies pagātnē un vērtējam, kas tad ir bijis galvenais LZS darbā, tad jāsaka: LZS vajadzīgā brīdī ir iestājusies par visai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Tā tas bija savā laikā ar “Lattelekom” līgumu, pret ko krasi protestēja LZS eksperti. Šo aktivitāšu rezultātā tika izveidota Valdības komisija, kuras sastāvā bija LZS biedri E. Beķeris un J. Bārzdiņš. Zinātnieku protesti pienācīgi netika uzklausīti. Tagad pierādījies, cik miljonu zaudējumu ir nesis šis līgums, un Satversmes tiesa ir to atbilstoši novērtējusi. Taču punkts te vēl nav liekams. Pirms vairākiem gadiem LZS uzrakstītais (M. Rikmanis) likuma projekts “Par obligāto valsts ekspertīzi” tā arī neieraudzīja dienas gaismu, jo tur tika runāts par īstu, profesionālu ekspertīzi. Vai kāds var aprēķināt zaudē jumus? Ar šī likuma projektu mēs apgādājām 5. un 6. Saeimas deputātus. Atbilde – klusums. Apspriežot “Radio un TV likumu”, LZS pieņēma rezolūciju, kurā starp citu bija teikts “LZS Padome pieprasa atlikt šī likuma izskatīšanu Saeimā līdz tā apspriešanai plašās sabiedrības masās”. Šos piemērus varētu turpināt. Šodien šī problēma, varas nevēlēšanās apspriest visai sabiedrībai svarīgākos jautājumus, klaja sabiedrības ignorēšana, turpinās. Tālredzīgākie politiķi gan sākuši par to šodien runāt. Bet kā būs ar “Latvenergo” privatizāciju, ar referendumu?

Ar šiem piemēriem mēs gribam uzsvērt, ka LZS arī turpmāk ir jā darbojās līdzīgi. Jārunā par to un tur, kur to nevar izdarīt citi. Tas ir LZS uzdevums.

Varbūt nepietiekami esam darbojušies zinātnieku sociālās aizsardzības jomā, taču domāju, ka mums nav jākļūst par zinātnieku arodbiedrību, jo vairāk tāpēc, ka mums tāda ir un mēs atbalstam tās pasākumus un sadarbojamies ar A. Harbacēviču. Viņa arī ir mūsu referentu vidū šodien. Pieminēšu, ka ar LZS ierosinājumu un atbalstu Kultūrkapitāla fonda mūža stipendijas saņēmuši J. Rudzītis un H. Strods.

Par vienu no tuvākajiem mērķiem mēs uzlūkojam ZA ierosināto ideju par II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu – šoreiz ar citu ievirzi un noskaņu: tajā mēģināsim apzināt un iepazīt tos jaunos zinātniekus, kuri šodien strādā ārpus Latvijas.

Apzinoties to, ka šodien gan LZS padome, gan valde noliek pilnvaras, izsaku lielu pateicību valdes un padomes vārdā visiem tiem, kuri daudz darījuši Latvijas Zinātnieku savienības un līdz ar to zinātnieku labā – gan tiem, kurus es pieminēju, gan tiem, kurus es nenosaucu. Jūs šodien vēlēsiet jauno padomi un valdi, un gribētos, lai jūs ievēlētu tos zinātniekus, kuri ir pierādījuši, ka viņi ir arī pilsoniski drosmīgi un kam ir “pulveris mucā”. Paldies visiem!

Latvijas Zinātnieku savienības valdes un padomes vārdā,
valdes priekšsēdētājs J. R. Kalniņš

AICINĀJUMS

LR Saeimai un valdībai

– zinātne kā cilvēces kultūras neatņemama sastāvdaļa ir galvenais sabiedrības materiālās un garīgās attīstības virzītājspēks;

– zinātniskais potenciāls ir nacionāla bagātība un viens no valsts neatkarības priekšnoteikumiem.

Pastāv sakarība – jo attīstītāka zinātne, jo augstāks valsts labklājības līmenis.

Pēcatmodas gadu valdības politika nenovērtē zinātnes lomu. Zinātnes pastāvēšana Latvijas valstī ir apdraudēta. Ir mazinājusies Latvijas tautsaimniecības konkurētspēja pasaulē, un Latvija pārvērtusies par importētājvalsti; samazinājusies mūsu eksportpreču intelektuālā vērtība, un par to Latviju pamatoti kritizē Eiropas Savienība. Katastrofāli samazinājies zinātnieku skaits, un palikušo darba alga krietni atpaliek no vidējās darba algas valstī. Tas notiek mūs dienu tehnoloģiskās sabiedrības apstākļos, kad pa saulē pieaug starptautiskā konkurence, kurā Latvija var sekmīgi piedalīties tikai ar jauniem oriģināliem risinājumiem.

Lai novērstu zinātnes lejupslīdi, nodrošinātu zinātnes pēctecību un turpmāko attīstību, kā arī zinātniskā potenciāla saglabāšanas un zināt nes normālas funkcionēšanas interesēs Latvijas Zinātnieku savienības 4. kongress aicina LR Saeimu un valdību:

1) zinātnes finansēšanai ar īpašu likumu nekavējoties atvēlēt vismaz 1% no iekšzemes kopprodukta (IKP), lai Latvijas zinātni izvestu no dziļas krīzes situācijas, bet nākošo piecu gadu laikā paredzēt zinātnes finansējuma pieaugumu vismaz līdz 2% no IKP. (Igaunijā zinātnei un tehnoloģijai veltītā daļa Igaunijas valsts budžetā ir vismaz divas reizes lielāka nekā Latvijā, bet 2002. gadā Igaunija paredz palielināt šo daļu līdz 2,2–2,4%, no kuras aptuveni 1% varētu nonākt tiešajai pētnieciskajai darbībai. Latvijā šī daļa patlaban ir 0,22%);

2) tā kā ilgstošā nevērība pret jauno zinātnieku un docētāju sagatavošanu radījusi augstākās kvalifikācijas speciālistu trūkumu, lai kaut daļēji likvidētu šādas rīcības sekas, ar 2000. gada 1. septembri atcelt:

a) vecuma ierobežojumu vēlētos akadēmiskos amatos, ja amatu ieņem atklāta konkursa kārtībā, aizklāti balsojot; te kritērijam jābūt pretendenta kvalifikācijai un individuālajām darba spējām;

b) ierobežojumu darba algas un pensijas saņemšanai strādājošiem.

3) nodrošināt tādu zinātniskās pētniecības finansējumu, lai zinātniskos projektos darba samaksa būtu atbilstoša tajos nepieciešamajai kvalifikācijai (ne zemākai par valstī vidējo darba algu) un veicinātu talantīgāko jauno speciālistu palikšanu Latvijā;

4) palielināt valsts finansēto doktorantu skaitu un noteikt stipendiju, kas nav zemāka par asistenta minimālo algu; veicināt graduēto jauno speciālistu iesaistīšanu augstskolu pedagoģiskajā darbā;

5) nepieņemt noteikumus par studējošo skaita ierobežošanu (250) katrā studiju virzienā;

6) mācību kvalitātes saglabāšanai nepalielināt normu studentu skaitam uz vienu docētāju, resp. skolotāju;

7) būtiski samazināt pie vienotās vērtības nodokli zinātniskās pētniecības projektiem, kas tiek veikti par firmu un uzņēmumu līdzekļiem, kā arī firmām, kas finansē šos projektus.

 1. Aivars Āboltiņš

 2. Arturs Balklavs–Grīnhofs

 3. Māris Baltiņš

 4. Rita Bebre

 5. Aina Blinkena

 6. Ināra Bondare

 7. Jānis Graudonis

 8. Uldis Grāvītis

 9. Elmārs Grēns

10. Imants Gronskis

11. Emīlija Gudriniece

12. Jānis Kaktiņš

13. Juris Roberts Kalniņš

14. Sarma Kļaviņa

15. Oļģerts Krastiņš

16. Jānis Kristapsons

17. Ivars Kupčs

18. Andrejs Lūsis

19. Juris Pommers

20. Uldis Raitums

21. Vera Rudzīte

22. Jānis Rudzītis

23. Andrejs Spektors

24. Jāzeps Sprūžs

25. Anna Stafecka

26. Jānis Stradiņš

27. Ivars Šmelds

28. Jānis Štrauhmanis

29. Agris Timuška

30. Vilnis Zariņš

31. Henriks Zenkevičs

Latvijas Zinātnieku savienības revīzijas komisija,
ievēlēta 2000. gada 5. maijā, LZS IV kongresā

1. Linards Laucenieks

2. Valts Loža

3. Andris Morozovs

4. Tālivaldis Purītis

5. Baiba Rivža

1. Aivars Āboltiņš

2. Aina Blinkena

3. Uldis Grāvītis

4. Imants Gronskis

5. Emīlija Gudriniece

6. Juris Roberts Kalniņš

7. Jānis Kristapsons

8. Uldis Raitums – priekšsēdētāja vietnieks

9. Jānis Štrauhmanis – priekšsēdētājs

Šķiet, taisnība tiem, kuri teica – ja Zinātnieku savienības kongress būtu noticis pirms gada, varbūt ka šobrīd mums vairs nebūtu Latvijas Zinātnieku savienības, tāpat kā vairs nav Tautas frontes. Pacēlusies uz tautas nacionālās atmodas viļņa, uzbangojusi visā krāšņumā, tūkstošbiedrīgā Zinātnieku savienība jutās spēka un enerģijas pilna. Darbojās komisijas, darba grupas, domas sprēgāja, idejas virmoja, dzīve mutuļoja. Bija sakari ar kaimiņu lietuvju un igauņu biedrībām, cita pie citas tās brauca uz konferencēm. Notika Pirmais pasaules latviešu zinātnieku kongress. Skaisti! Tad entuziasms arvien vairāk noplaka. Katrs savā personīgajā karjerā risināja smagus “būt vai nebūt” jautājumus, zinātniskie institūti atdalījās (pareizāk sakot – tika atdalīti) no Zinātņu akadēmijas un stipri reducētā veidā nonāca augstskolās. No savienības ar troksni aizgāja vairāki plaši pazīstami aktīvi zinātnieki, uzskatīdami to par pārāk inertu, jaunām vēsmām neatvērtu. Pārējie apvainojās, bet saglabāja lepnu stāju. Un tad kā čūskulēni sāka lodāt tādi teicieni kā – kam gan tā savienība vajadzīga, neko taču, viena alga, tā nespēj ietekmēt. Nu, uztaisīja “Lattelekom” ekspertīzi, izsūtīja savu negatīvo nostāju Saeimai, valdībai. Vai kāds to ņēma galvā? Pašmāju pravieši taču nevienam nav vajadzīgi…

Grūti pateikt, no kura brīža centrbēdzes spēks mazpamazām sāka pārtapt par centrtieces spēku. Kad tika izsludināta Zinātnieku savienības biedru pārreģistrācija, kas izpaudās biedru naudas nomaksā, un ar piecīti rokā nāca cilvēki, kas jau piecus gadus nebija sevi vairs uzskatījuši par savienības biedriem (gan turpinot saņemt “Zinātnes Vēstnesi”, kas visus šos gadus īstenībā bija gandrīz vai vienīgais savienības biedru kopāsaturētājs, jo, kā zināms, katrs LZS biedrs to saņem bez maksas), radās cerība, ka ir cilvēki, kas gribēs un spēs darboties. Šie 357 biedri (precizētais skaitlis), kas ir šodien, kā savā referātā asprātīgi bija aprēķinājis LZS valdes priekšsēdētājs Juris Roberts Kalniņš, attiecībā pret kopīgo zinātnē strādājošo skaitu ir procentuāli pat vairāk nekā kādreizējais pusotrs tūkstotis.

“Neatkarīgās Rīta Avīzes” korespondente kongresa zālē bija ievērojusi vecākus ļaudis. Ko lai dara, vidējais zinātnieku vecums arvien palielinās. Taču es cerīgi redzēju arī jaunus, paguruma nenomāktus cilvēkus un simptomātisks bija uzdotais jautājums – kas pēc statutiem var kļūt par Latvijas Zinātnieku savienības biedru? Vai jaunam zināt niekam, iekams viņš nav ieguvis doktora grādu, ceļš uz savienību ir liegts? Tūdaļ tika atvērti statuti un nolasīts – arī tad, ja ar savu darbību esi apliecinājis vēlmi būt zinātnē.

Nacionālā botāniskā dārza brīnišķīgie ziedi (paldies Inārai Bondarei) piedeva citkārt necilajai LZA kinozālei svētku noskaņu, arī 216 kongresa delegāti bija ieradusies uz svētkiem. Priecīgi, pacilāti. Jā, tika runāts arī par bēdīgām lietām, jo abi apspriežamie jautājumi – kā par augstākās izglītības un zinātnes stāvokli valstī, tā par zinātnieku sociālo aizsardzību (jeb neaizsardzību) paši par sevi nevieš optimismu, taču par tiem tika runāts lietišķi, ar skatienu nākotnē, bez mazākās vaimaņu pieskaņas. Tas atspoguļojās arī pieņemtajās rezolūcijās. Tā, piemēram, J. Danoss ierosināja strādāt pie jautājuma par Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu tās pilnajā sākotnējā variantā – kad sabiedriskām organizācijām, arī Latvijas Zinātnieku savienībai, būtu iespēja nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvām, iesniegt likumu projektus. U. Raitums, informējot par 2001. gada 14.–15. augustā paredzēto Otro pasaules latviešu zinātnieku kongresu, aicināja aktīvi piedalīties tā sagatavošanas darbā. I. Šmelds ierosināja pasludināto izglītības prioritāti pārfrazēt kā izglītības un zinātnes prioritāti, jo bez zinātnes nav iespējams nodrošināt izglītību, sevišķi augstāko. V. Lapsa oponēja referentam par to, ka darbību pārtraukusi jauno zinātnieku sekcija. Tas nav vienkāršs pārtraukums, bet paaudžu pārrāvums zinātnē. Tāds jau bija 1945. gadā, kad liela zinātnieku daļa bija emigrējusi un studentiem bija jāklausās no savienības iebraukušu pasniedzēju lekcijas krievu valodā. Toreiz ar saviem kadriem “palīdzēja” PSRS. Kura valsts tagad palīdzēs? Ķīna? Āfrika? Kas aizpildīs paaudžu pārrāvumu? Šie jautājumi jāliek pie sirds jaunajam Ministru kabinetam. Kā teica J. Graudonis, jāiet un jāprasa, citādi zinātnieku balsis neviens nedzirdēs. A. Āboltiņš aicināja iestāties Zinātnieku savienībā jaunos zinātņu doktorus, ar kuru zinātnisko grādu aizstāvēšanas paziņojumiem tik pilnas “Zinātnes Vēstneša” lappuses.

J. Prikulis aicināja Zinātnieku savienību īpaši pievērsties t. s. informācijas sabiedrības veidošanai Latvijā, lai mūsu valsts spētu sekmīgāk konkurēt ar saviem ražojumiem un pakalpojumiem pasaules tirgū mūsdienu globalizācijas apstākļos.

Ar ārkārtīgu uzmanību tika uztverts Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājas B. Rivžas referāts par augstākās izglītības problēmām. Atcerējusies skaisto laiku mūsu dzīvē, kad tika dibināta Latvijas Zināt nieku savienība – kā nekā šajās dienās mēs visi dzīvojam 4. maija Deklarācijas pieņemšanas atmiņu jutoņā, B. Rivža raksturoja gan to, ko esam sasnieguši, korelējot mūsu augstāko izglītību ar UNESCO dokumentiem un Baltijas valstu vienoto telpu, gan mūsu īpatnības. Pozitīvi vērtējot reģionālo augstskolu izveidošanos, kas paver ceļu uz augstāko izglītību lauku rajonu jauniešiem, referente atzīmēja, ka studentu skaita pieaugums Latvijā diemžēl notiek uz ģimenes bāzes, nevis ar valsts atbalstu.

Tālāk B. Rivža analizēja, cik tad studentu pēc bakalaura grāda sasniegšanas tālāk studē maģistratūrā un doktorantūrā. Maģistratūrā pārsvars ir pedagoģijai un sociālajām zinātnēm. Savukārt doktorantūrā virsroku gūst dabaszinātnes un inženierzinātnes. Somijā, piemēram, līdzās inženierzinātnēm augsts doktorantu skaits ir veselības zinātnēs. Atzīstot, ka tikai doktorantūra ir ceļš, kā atjaunināt zinātnieku vidējo vecumu, B. Rivža aicināja sabalansēt iekšējās un starptautiskās vajadzības.

Izglītības un zinātnes ministrijai ir vairāki priekšlikumi, kā 2001.–2003. gadā uzlabot stāvokli augstākajā izglītībā un zinātnē. Pēc prioritāšu principa sagrupēts gan emeritēto zinātnieku skaita pieaugums, gan zinātnieku reemigrācija, gan doktorantu papildināšanās ārzemēs. Tālāk sekotu bibliotēku fondu atjaunināšana, modernizācija, valsts pārvaldes pasūtītie pētījumi, ES 5. Ietvarprogramma, studentu transporta izdevumu segšana utt.

E. Grēns, runājot par stāvokli zinātnē, bez mums jau zināmiem faktiem par zinātnei atvēlētajiem mizerablajiem 0,24–0,22% no iekšzemes kopprodukta, vērsa vērību uz to, ka jau pieminētajos uzlabošanas projektos zinātniskās aparatūras atjaunināšana nobīdīta tālajā galā (III prioritāte), tātad – bez īpašām cerībām, bet tieši novecojusī aparatūra gan pētniecības darbu, gan studentu apmācību padara par konkurētnespējīgām. Darbu Latvijas Zinātnes padomei apgrūtina arī tas, ka no jauna jāpārliecina katra nākamā Latvijas valdība. Tikko tiek panākta kāda vienošanās, tā valdības mainās un viss jāsāk no gala. Apšaubīdams zinātnes lietderību Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā (pašu ministriju jau parasti sauc tikai par Izglītibas ministriju), E. Grēns par cerīgu uzskatīja ieceri izveidot Zinātnes attīstības un inovāciju stratēģisko komisiju pie premjera. Tagad drīzak izskatās, ka tā varētu būt Informācijas sabiedrības nacionālā padome, kurai 1.VI būtu jāsāk strādāt premjera vadībā. Vai sāks? Taču skaidrs ir arī tas, ka šobrīd nedrīkst atraut zinātni no augstākās izglītības, jo tās viena otru uztur. Runājot par jauno zinātnes budžetu, E. Grēns teica, ka tas paliek pašreizējā līmenī, bet papildus klāt nāk 2 faktori – zinātnes un augstākās izglītības darbinieku atjaunināšanas valsts programma, kas ietver doktorantūras studijas, pēcdoktorantūras grantu piešķiršanu un reemigrācijas programmu. 5. Ietvarprogrammā mūsu zinātnieki šobrīd ir atpelnījuši vairāk nekā iemaksāts, bet ar katru turpmāko gadu mūsu dalībmaksa pieaugs – no līdzšinējiem 40% uz 60%, 80% un 100%. Mēs atpelnām ne tik daudz, cik gribētu jauniem zinātniskiem projektiem, aparatūras iegādei, infrastruktūras izdevumu segšanai. Pie tam 5. Ietvarprogramma neaptver visas fundamentālās zinātnes, tātad diez vai to varētu uzskatīt par īpaši lielu ieguldījumu zinātnē, turklāt naudu, ko iegūstam par tās zinātnisko projektu izpildi, nedrīkst izmantot infrastruktūrai un aparatūrai. Tā jānodrošina katrai nacionālajai valstij. Tas mūsu valstī prasītu papildus klāt pašreizējam zinātnes budžetam 2 miljonus latu. Tāds ir projekts.

Par zinātnieku sociālo aizsardzību ziņoja LIZDA pārstāve A. Harbaceviča un O. Krastiņš. Abi atzina, ka, lai cik tas nebūtu dīvaini, nav statistikas datu par zinātnē strādājošajiem. A. Harbaceviča atzina, ka darba aizsardzības jautājumus apgrūtina tas, ka zinātnieki saņem naudu tikai uz granta izpildes laiku, tātad iespējami tikai īstermiņa darba līgumi – uz laiku, kad ir garantēts finansējums. Tāpat, sadalot trūcīgo finansējumu nepieciešamākām vajadzībām, darba aizsardzība paliek maliņā, taču darba aizsardzības iespējas sāktas pētīt un risināt Fizikas institūtā, un tas ļauj cerēt, ka ar laiku būs iespējams atgriezties ne nu gluži pie tā darba aizsardzības līmeņa, kāds bija pirms 15 gadiem, bet vismaz kaut ko darīt. Runājot par pensijām, A. Harbaceviča teica, ka no valdības ir solīts atcelt pensijas ierobežojumus strādājošajiem, taču nebūtu par ļaunu pieņemtajos dokumentos un rezolūcijās to valdībai visu laiku atgādināt. Ierobežojumu atcelšanai ir gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Negatīvās ir tās, ka nebūs iespējama pirmstermiņa pensionēšanās un pensijas vecums pieaugs līdz 65 gadiem.

O. Krastiņš pieminēja emeritēto zinātnieku loka paplašināšanas nepieciešamību un īpaši atbalstu tiem zinātniekiem, kas pensionējušies pirms 1965. gada un nav saņēmuši jauno pensiju. Šādas prasības Zinātnieku savienības padome varētu izstrādāt un iesniegt Pensionāru federācijai, kur darba grupa strādā pie pensiju reformas.

Debatēs interesantu viedokli izteica P. Guļāns – jaunās celulozes rūpnīcas celtniecība būtiski neuzlabos Latvijas ekonomiku, tikai noplicinās mežus un, iespējams, tomēr piesārņos Daugavu, kaut arī tās autori solās ievērot visas modernās vides aizsardzības normas. Mūsu izpratne par to, ka izdevīgāk ir eksportēt produktu nevis izejvielas, bazējas uz pirmskara ekonomiku. Šodien jāskatās, kam pieder ražotājs – pašu valstij vai ārzemēm. P. Guļāns ierosināja Zinātnieku savienībai nestāvēt malā, kad valstī tiek risināts jautājums par celulozes rūpnīcas celtniecību.

J. Dzelme, pārstāvot jauniešus, aicināja maksimāli savienot augstāko izglītību ar zinātni. Studenti, strādājot un “piemācoties” (nevis mācoties un piestrādājot), nav spējīgi sagatavoties darbam ar pasaules labākajiem speciālistiem, nav konkurētspējīgi. J. Dzelme neprasīja izglītību uzdāvināt, bet ātrāk radīt kredītu piešķiršanas un dzēšanas sistēmu, kas ļautu pilnvērtīgi iegūt izglītību. Tāpat valstij ir jābūt skaidrībā, kādus speciālistus mums vajag. Jauniešu viļņveidīga mešanās uz sociālajām zinātnēm pēc kāda laika var radīt nevajadzīgu speciālistu pārprodukciju. Daudzi dabaszinātņu speciālisti ir kļuvuši par speciālistiem citās nozarēs, bet otrādi nav. Eksaktās metodes un matemātika kā valoda ir lietojama ļoti daudzās vietās, ar šiem “darba rīkiem” var strādāt gandrīz jebkurā nozarē, tādēļ galvenā uzmanība jāpievērš dabaszinātņu nozarēm, kas dod iespēju orientēties mainīgajā pasaulē. Tāpat viņš izteicās par to, ka mums visās zinātnes nozarēs jābūt saviem ekspertiem, kas dotu pamatotu slēdzienu jebkuram valdības izvirzītam projektam vai pasākumam.

Pētījumi par tiesību, integrācijas un drošības stratēģiju

Latvijas ceļu uz pilnīgu neatkarību un atgriešanos Eiropā, no kuras tā savulaik vardarbīgi tika izspiesta, kā arī visaptverošu padomju tiesību sistēmas nomaiņu aizsāka Atmodas procesi un tiem sekojošā Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Šī Neatkarības deklarācija un procesi, kas ar to saistās, pievērsa pētnieku uzmanību un atspoguļojas gandrīz 800 lappušu biezajā, dokumentiem un ilustrācijām bagātajā krājumā “4. maijs”. Zinātniski analītiskus rakstus šajā grāmatā papildina atmiņas par šo laiku. Autoru vidū lielākoties sabiedrībā pazīstami cilvēki – Dītrihs Andrejs Lēbers, Egils Levits, Romāns Apsītis, Jānis Freimanis, Juris Bojārs, Jānis Peters, Eduards Berklavs, Mavriks Vulfsons u. c. – kopumā vairāk nekā 30 rakstu un atmiņu autori. Krājuma priekšvārdu un ievadu sarakstījuši akadēmiķi Jānis Stradiņš un Maija Kūle.

Daudzi krājumā publicētie dokumenti atgādina jau piemirstus faktus un brīdina būt modrākiem, vērtējot šodienas norises un domājot par nākotni. No starptautiskā viedokļa krājums uzskatāms par mācību grāmatu, kā atgūt neatkarību nevardarbīgā un demokrātiskā ceļā. No šī aspekta vērā ņemami būtu priekšlikumi par krājuma saīsināta varianta tulkošanu un izdošanu angļu valodā.

Krājums “4. maijs” ir organisks turpinājums jau agrāk (1998. gadā) izdotajai grāmatai “Latvijas valsts atjaunošana”, kuras izdevēju vidū arī bija Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. Šī grāmata deva plašu ieskatu par laika periodu no 1986. līdz 1993. godam un uzskatāma par pirmo vispusīgāko un dziļāko Atmodas laika un neatkarības atjaunošanas perioda pētījumu. Interesenti abas grāmatas var iegādāties mūsu centrā. Jau tuvākā mēneša laikā minētajām divām grāmatām pievienosies vēl viena apjomīga grāmata “Latvijas tiesību vēsture”, kuras autoru vidū būs arī Baltijas stratēģisko pētījumu centra pārstāvji kopā ar Latvijas Universitātes mācībspēkiem. Tā iecerēta kā mācību grāmata augstskolu juridisko fakultāšu (programmu) studentiem un hronoloģiski aptver visu nu jau aizvadīto XX gadsimtu, ieskatoties arī šī gadsimta sākuma tiesību attīstības perspektīvēs.

Integrācijas procesu analīze

Teorija apgalvo un prakse pierāda, ka mazo valstu izdzīvošana un attīstība grūti iedomājama bez iekļaušanās plašākās starptautiskās struktūrās vai piesliešanās kādai no lielvalstīm. Latvija tāpat kā pārējās Baltijas valstis par savu prioritāti izvirzījusi uzdevumu integrēties Eiropas Savienībā un NATO. Ceļā uz šiem mērķiem svarīgi stiprināt arī pašu Baltijas valstu vienotību un attīstīt sadarbību ar Skandināvijas valstīm pazīstamās formulas “3+5” ietvaros, kas veicinātu reģionālo stabilitāti un drošību.

Integrācijas problemātikai veltīts mūsu centra sagatavotais rakstu krājums “Baltijas valstis likteņgriežos”, kas iznāca 1998. gadā par godu senatora Augusta Lēhera piemiņai un sakarā ar profesora Ditriha Andreja Lēbera 75. gadu jubileju. Šajā apjomīgajā vairāk nekā 700 lappušu biezajā krājumā pirmoreiz tik dziļi un vispusīgi analizētas Baltijas valstu politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautiskās sadarbības problēmas uz XXI gadu simteņa sliekšņa. Šis krājums var lepoties ar plašo un augsti kvalificēto autoru loku, kas pārstāv Latviju, Lietuvu, Igauniju, ASV, Austrāliju, Izraēlu, Lielbritāniju, Krieviju, Somiju, Vāciju un Zviedriju. Īpašu ievērību guva krājuma izdevums angļu valodā, par kuru esam saņēmuši daudz pateicības vārdu un lūgumus to izdot atkārtoti, jo visa tirāža tika izpirkta īsā laikā. Ņemot to vērā, esam jau uzsākuši darbu pie krājuma jaunas pārstrādātas un papildinātas redakcijas sagatavošanas un tā jauno angļu versiju lasītājiem piedāvāsim šī gada rudenī.

Latvijas integrācijas centieniem Eiropas Savienībā būtu grūti atrast alternatīvu, raugoties no Latvijas ekonomiskās attīstības, stabilitātes un drošības viedokļa. Tomēr skeptiķu skaits mūsu sabiedrībā pieaug un integrācijas procesu vērtējums prasa arvien dziļāku analīzi un jaunus argumentus. Šajā ziņā Baltijas stratēģisko pētījumu centrs devis savu ieguldījumu. Esam sagatavojuši izdošanai un publicējuši Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Eduarda Bruno Dekšņa grāmatu “Eiropas Savienība: mīti un īstenība” (1995. g.) un šī paša autora sarakstīto pirmo apjomīgāko darbu latviešu valodā par šo tēmu “Eiropas integrācija un suverenitāte” (1998. g.). Turpinot sadarbību ar šo un citiem autoriem, izskatam iespējas sagatavot izdošanai mācību grāmatu augstskolu studentiem “Eiropas Savienības tiesības”, kā arī plānojam sarīkot starptautisku konferenci par tēmu: “Globalizācija, integrācija un reģionalizācija”.

Pārējo Baltijas valstu vidū Latvija aizvadītajos neatkarības gados nav varējusi lepoties ar atbilstošu militāro budžetu, taču tā vienmēr bijusi priekšgalā drošības stratēģijas formulēšanā un tās tiesisko pamatu nodrošināšanā. Savu ieguldījumu šajos procesos kopš 1993. gada centies dot arī Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. Mēs esam vienīgie šajā reģionā, kas pētījuši mazo valstu drošības specifiku, balstoties uz teorētiskiem atzinumiem un izmantojot visu trīs Baltijas valstu pieredzi. Mēs esam veikuši vienu no pilnīgākajām drošības risku analīzēm, balstoties uz pašu izstrādātu metodiku, kuru pēc tam izmantojuši arī citi pētnieki ārzemēs. Pētījumu rezultāti izmantoti gan pašu mājās pie ņem tajās koncepcijās, likumos un lēmumos, gan darīti zināmi starptautiskajās konferencēs, kuru skaits jau sniedzas pāri piecdesmit. Iepriecinošs un gribētos ticēt – simbolisks ir fakts, ka mūsu centrā sagatavotā monogrāfija “Latvijas drošība un aizsardzība” kā vienīgā no Baltijas valstīm izlikta apskatei kopā ar citu valstu pētnieku svarīgākajām publikācijām NATO ģenerālštāba vestibilā Briselē. Tagad turpinās darbs pie jaunas monogrāfijas “Mazo valstu drošība: teorija un Baltijas valstu pieredze”, kuru paredzēts publicēt angļu valodā ar NATO Aizsardzības koledžas atbalstu Romā.

Drošība ir īpaši jūtīga pret globalizācijas procesiem. To svarīgi ņemt vērā arī organizējot zinātniski pētniecisko darbu. Pēc ASV iniciatīvas pāris gadus atpakaļ izveidots drošības pētījumu institūtu un nacionālo aizsardzības akadēmiju starptautisks konsorcijs, kas jau apvieno gandrīz 50 Eiropas un Āzijas valstis. Arī mēs esam aktīvi šī starptautiskā foruma dalībnieki un esam iekļāvušies vienotas datu bāzes izveidošanā, kas kalpotu drošības politikas pētījumiem, ko veic konsorcijā iesaistītās valstis. Esam iesaistījušies arī citos starptautiskās sadarbības projektos un turpinām sadarbību ar radnieciskām struktūrām Lietuvā un Igaunijā, Somijā, Zviedrijā un Dānijā, kā arī Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Itālijā un Šveicē. Mūsu sadarbības partneri ir ASV, Kanādā un Ķīnā. Ar zināmām grūtībām izdevies nodibināt kontaktus arī ar Krievijas pētniekiem un viņu publikācijas jau izmantotas mūsu izdotajos krājumos.

Desmit aizvadīto gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas arī Latvijā vairāki zinātnieki un praktiķi dažādās valsts struktūrās, zinātniskajās un mācību iestādēs pievērsušies drošības politikas pētījumiem, piedalījušies konferencēs un publicējuši rakstus par šo tematiku. Lai arī vairāk vai mazāk visi šie cilvēki ir zināmi un atsevišķos projektos esam sadarbojušies, tomēr svarīgi būtu panākt lielāku vienotību, pētī jumu koordināciju, vienotas datubāzes izveidošanu un sistemātisku informācijas apmaiņu. Šajā ziņā zināms darbs uzsākts kopā ar Aizsardzības ministriju, un tā rezultātā varētu rasties jau minētā starp tautiskā drošības pētījumu institūciju konsorcija Latvijas nacionālais centrs.

Pielikums
LZP ZSKK 2000. gada 27. aprīļa lēmumam

1. Dalības maksas starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Atvadu vārdi rakstniekam
Gunaram Janovskim

Kad 1989. gada oktobrī žurnāls “Karogs” publicēja Janovska ro mānu “Uz neatgriešanos”, atšķirtības siena sagruva un lasītāji arī Latvijā satikās ar plaši atzītu un mīlētu latviešu rakstniecības meistaru, kura vārdu pārstāvēja jau vairāki desmiti grāmatu.

G. Janovska darbiem piemīt vārdos grūti formulējama pievilcība. Viņš piesaista ar stāstījuma tembru, viņš prot negaidīti kārtot sakarības un radīt gaisotni – ar trijiem vārdiem pateikt vairāk, nekā dažs labs ar trijām lappusēm. Kā cilvēks viņš likās iznācis no Re marka romānu lappusēm. Varētu sacīt – nesa sevī neatkarības gadu studentu un “zelta jaunatnes” labākās īpašības: vīrišķīgu iznesību, draudzības, goda, solidaritātes un humora izjūtu. Janovskis bija patiesi inteliģents cilvēks, labi sagatavots rakstnieka darbam: klasiskā ģimnāzija, Latvijas Universitātes filoloģijas fakultāte, studijas Bonnas universitātē. Viņa latviešu valodas sakņaino mīlestību balstīja svešvalodu zināšanas – angļu, vācu, krievu, latīņu, grieķu.

Janovska devuma kopumu raksturo pamatīpašības, kas mūsu pašreizējā situācijā, manuprāt, vērtējamas kā sevišķi nozīmīgas. Viņa darbiem līdzība ar pulētu tēraudu. Bez vieliskā apveida tiem vēl piemīt spoguļojums, vīdoši netverams, zemtekstā nojaušams, taču pastāvīgi jūtams – latviešu tautas milzīgā traģēdija gadsimtā, kura slieksni nule atstājam. Un līdzās jūtu plūsmas, kas literatūrā pēdējā laikā kļuvušas par retumu – gaiša cilvēcība, ētiska pasaules uztvere, mīlestības imperatīvs. Viņa rakstītais apziņā nesaber gružus, viņa rakstītais sniedz garīgu atbalstu un stiprina. Nav šaubu, te arī meklējams viens no Janovska darbu popularitātes galvenajiem nosacījumiem.

Ir kāds zīmīgs fakts, kas stāv pretī skumjajai vēstij par rakstnieka, Latvijas ZA goda locekļa, nāvi – viņa Kopotie raksti turpina iznākt. Daudziem rakstnieks Gunars Janovskis šobrīd un, jādomā, arī turpmākajos gados vēl tikai piedzims.

Kā zināms, iestāšanās ES un NATO notiek pakāpeniski, politiskā līmenī Latvija vēl tikai iet pa šo ceļu, bet zinātnē mēs jau esam gan Eiropas Savienībā (kā 5. Ietvarprogrammas dalībvalsts), gan NATO – kā partnervalsts zinātniskajos projektos. Šis stāvoklis mums pat ir izdevīgāks nekā dalībvalstīm, jo par partnerību nav jāmaksā dalībmaksa.

NATO zinātniskie projekti, atšķirībā no 5. Ietvarprogrammas, ir daudzpusīgāki, aptver praktiski visas zinātnes jomas un nozares – tehniskās, dabaszinātnes, humanitārās un sociālās zinātnes, taču konkurence ir ārkārtīgi liela un atbalstu var iegūt tikai aptuveni katrs 10 projekts no iesniegtajiem. Šobrīd Latvijas zinātnieki piedalās 4 NATO projektos, Lietuvas – 5, Igaunijas – 1 projektā. Latvijas zinātnieki prof. O. Neilands (RTU), Dr. habil. chem. A. Zablotska (OSI) un Dr. habil. chem. I. Liepiņa (OSI) šajos projektos sadarbojas ar Francijas, ASV, Vācijas un Polijas zinātniekiem (projektā obligāti jāpiedalās ne tikai partnervalsts, bet arī dalībvalsts zinātniekiem). Dr. habil. phys. L. Skuja (LU Cietvielu fizikas institūts) ir š. g. aprīlī Itālijā organizētās NATO zinātniskās konferences līdzdirektors, bet LU profesors M. Auziņš kopš 2000. gada piedalās NATO Fizikas un inženierzinātnes paneļa projektu izvērtēšanas darbā. Vides aizsardzības programmās, kur gan netiek piešķirta nauda, bet kuru dalībniekiem ir nodrošināta līdzdalība starptautiskās konferencēs, piedalās Dr. I. Druvietis no LU Bioloģijas institūta (pilotu pētījums “Nitrātu piejaukumu klātbūtnes modelēšana un ietekmēs konstatēšana upēs un to ietekās jūrā”, projektu vada ASV un Lietuvas zināt nieki), LR Satiksmes ministrija (pilotu pētījums “Civiliedzīvotāju aizsardzība no toksisko vielu noplūdes militāro produktu pārvietošanas laikā”, projektu vada Kanādas zinātnieki), piesārņojumu novērošanas seminārā piedalījās pārstāvji no LR Aizsardzības un Vides un reģionālās attīstības ministrijām.

Informacionālie pakalpojumi

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā

Bibliotēkas informatīvo materiālu klāstā būtisku vietu ieņem lasāmatmiņas kompaktdisku (CD-ROM) un tiešsaistes (on-line) bibliogrāfiskās, faktogrāfiskās un pilno tekstu datu bāzes. Bioloģijas un medicinas disciplīnās bibliotēka piedāvā plašu datu bāzu skaitu. Tās ir liela apjoma informācijas krātuves, kurās meklēto materialu var atrast dažu sekunžu laikā, to var lasīt datora ekrānā, saglabāt disketē vai arī izdrukāt.

LAB piedāvā saviem lietotājiem izmantot “Universālās darba vietas” – datorus ar INTERNET pieslēgumu un ieinstalētu MS OF FICE programmatūru. Izmantojot šīs darba vietas, lietotājiem tiek dota iespēja neierobežoti lietot INTERNET (izmantot WWW pārlūkprogrammas, piekļūt pasaules lielāko bibliotēku on-line katalogiem, publiski pieejamām datu bāzēm, arhīviem u. c.), izmantot CD-ROM datu bāzes, strādāt ar lokālajiem bibliotēkas informācijas avotiem (LAB veidotās un uzturētās datu bāzes http://www.acadlib.lv/database/on-line/savas.htm) vai arī izmantot datora programmatūru (MS WORD, MS EXCEL).

1. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā pieejamās CD-ROM datu bāzes

2000. gada maijā Latvijas Akadēmiskā bibliotēka piedāvāja saviem lietotājiem 37 dažādu nosaukumu CD-ROM datu bāzes. Kā nozīmīgākās CD-ROM datu bāzes varētu minēt:

• Science Citation Index with Abstracts. Šī datu bāze aptver praktiski visas zinātņu nozares un ir raksturīga ar plašajām meklēšanas iespējām: bez tradicionālajām meklēšanas funkcijām iespējams meklēt autorus un avotus pēc to citējamības, pēc valsts un citiem parametriem. Materiāls datu bāzē ir pieejams no 1992. gada.
• COMPENDEX-PLUS. Datu bāzē ir apkopota informācija galvenokārt par eksaktajām zinātnēm. Datu bāzē ir iekļauta plaša informācija ne tikai no periodiskajiem izdevumiem, bet arī no konferenču materiāliem. Pieejama informācija no 1990. gada.
• ABI/INFORM Global Edition. Šī ir universāla datu bāze, kurā bez zinātniska satura informācijas ietilpst arī informācija par biznesa, tūrisma tēmām. Pieejama informācija sākot no 1992. gada.

2. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā pieejamās on-line datu bāzes

Nozīmīgs un ērts pakalpojums ir LAB CD-ROM servera izmantošana, kas dod iespēju pieslēgties un izmantot daudzās CD-ROM datu bāzes attālinātā (on-line) režīmā caur INTERNET tieši no lietotāju darba vietām. Minētais pakalpojums ir bezmaksas un ir pieejams jebkuram Latvijas zinātniekam.

Sadarbībā ar Vācijas grāmatizdevniecības firmu “Lange & Springer” lietotājiem ir iespējams pieslēgties attālinātā režīmā Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas on-line serverim, kurā ir pieejamas datu bāzes par medicīnas un bioloģijas tēmām – MEDLINE, AIDSLINE, CANCERLIT, EMBASE Alert, COHRANE LIBRARY.

Skat.: http://www.acadlib.lv/various forms/kh user/kh user info. htm

No 1993. gada LAB noslēdza lietotāju līgumu ar zinātnisko datu bāzu sistēmu STN International. Rūpniecības ielā 10 lasītājiem ir pieejama šī nozīmīgā pasaules zinātniskā informācija, kas ir apkopota 200 dažādās datu bāzēs. Ar pilnu STN International datu bāzu sarakstu var iepazīties: http://www.fiz-karlsruhe.de/stn.html

No 2000. gada ar “Sorosa fonda Latvija” finansiālu atbalstu pieejama arī EBSCO Online datu bāze, kur atrodami arī žurnālu rakstu pilni teksti. Viena no šīm bāzu sadaļām EBSCO med sniedz plašu informāciju medicīnā, ko sevišķi vērtīgu padara pieejamie rakstu pilnie teksti, kurus tūlīt var izdrukāt, ierakstīt disketē vai arī pa elektronisko pastu aizsūtīt uz savu darbavietu.

Arī Latvijas Akadēmiskā bibliotēka veido savas lokālās datu bāzes. Jebkuram zinātnē aktīvi strādājošajam noderīga var būt on-line datu bāze “Ārzemju periodiskie izdevumi Latvijas bibliotēkās”, kas ir kopkataloga elektroniskais variants. Lielu interesi izpelnījusi Latvijas “pelēkās literatūras” datu bāze, kas ir veidota tiešā sadarbībā ar “Sorosa fondu – Latvija” un sastāv no disertāciju, programmu, atskaišu pilnajiem tekstiem dažādās nozarēs. LAB mājas lapā var iepazīties ar visām piedāvātajām datu bāzēm:

http://www.acadlib.lv/database/on-line/savas.htm

3. Dokumentu kopiju piegādes pakalpojumi

Latvijas Akadēmiskā bibliotēka ir noslēgusi līgumus ar 3 pasaulē atzītiem dokumentu kopiju (periodisko izdevumu rakstu, konferenču materiālu) piegādes centriem. Tas dod iespēju LAB lietotājiem saņemt praktiski visu pasaulē izdoto periodisko izdevumu rakstu kopijas (praktiski tiek izpildīti 98% no veiktajiem pieprasījumiem). Kopijas tiek piegādātas 1–10 dienu laikā. Iespējams pasūtījumu veikt tieši no lietotāja personīgās INTERNET darba vietas (mājās, darbā).

4. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas informacionālie (uzziņu) pakalpojumi.

LAB uzziņu nodaļā ir apkopota plaša informācija par internetā pieejamiem materiāliem medicīnas un bioloģijas nozarēs. Nodaļas darbi nieki vienmēr ir gatavi sniegt Jums vajadzīgās konsultācijas. Tālāk uzskaitīti daži populārākie informācijas avoti internetā par attiecīgajām nozarēm. Vairākās adresēs tiek pieprasīta reģistrācija, bet tā ir bez maksas:

• internetā MEDLINE pieejams – http://www.ncbi.nlm.nih.gov/PubMed/
• http://www.expasy.ch/ – serveris molekulārajā bioloģijā
• http://www.biomednet.com/
• http://www.medscape.com/ – medicīnas datu bāze, kur atrodami arī rakstu pilni teksti
• http://www.farma.com/index uk.htm  http://www.cato.com/biotech/ – virtuālā bibliotēka biotehnoloģijā
• http://www.scicentral.com/B-02bios.html – ceļvedis Internet resursos bioloģijā
• http://www.bioscience.org/
• http://www.bio.com/os/start/home.html
• http://www.microbiol.org/
• http://www.genome.ad.jp/kegg/kegg.html – enciklopēdija molekulārajā un šūnu bioloģijā.
• http://connect.isihost.com/ccctrlfm.html – “Current Contents” signālinformācija, daļēji izmantojama arī bez maksas
• http://gb.espacenet.com/ ;  http://www.uspto.gov/patft/index.html – iespēja iepazīties ar pasaules patentiem

Bieži zinātniskos darbiniekus interesē instruktīvi materiāli par žurnālu prasībām rakstu iesūtīšanā. Par jaunākajiem noteikumiem autoriem rakstu iesūtīšanā bioloģijas un medicīnas žurnālos var meklēt: Uniform requirements for manuscripts submitted to biomedical journals:

• http://www.acponline.org/journals/resource/unifreqr.htm
• http://www.thelancet.com/newlancet/any/au thor//uniforml.html

LAB lietotāju rīcībā ir interaktīvās bibliotēkas pakalpojumi. Izmantojot šo servisu, lietotājs no savas INTERNET darba vietas var iegūt dažādas uzziņas, pasūtīt rakstu kopijas no savas INTERNET darba vietas.

Uzziņu un SBA nodaļas vadītāja Inta Šmitiņa,

tel.: 7106289, e-pasts: ismitina@lib.acadlib.lv

par tēmu “Ūdrs Lutra lutra (L., 1758) saldūdeņu un to piekrastes ekosistēmās Latvijā”.

Recenzenti: Dr. h. biol., prof. P. Cimdiņš, Dr. h. biol. T. Zorenko, Dr. biol. O. Opermanis.

Ar promocijas darbu var iepazīties Akademiskajā bibliotēkā Rūp niecības ielā 10 un LU Bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

Š. g. 19. jūnijā, plkst. 16.15 RTU Mašīnu zinātnes nozares Mēraparātu un metroloģijas apakšnozarē promocijas padomes P-16 atklātā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā 6–408 promocijas darbu aizstāvēs:

par tēmu “Virsmas raupjuma parametru precizitāte”.

Recenzenti: prof. Dr. lng. J. Tarnopoļskis, Dr. lng. E. Tjuņina, Dr. lng. R. Dorošenko.

* * *

2000. gada 27. jūnijā plkst. 14 LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā (LU BMC), Rātsupītes ielā 1 notiks LU promocijas padomes atklāta sēde bioloģijas zinātņu nozarē, kurā promocijas darbus aizstāvēs:

“Bakulovīrusu un augu kaitēkļu populāciju ekoloģiskā mijiedarbība un loma bioloģiskajā kontrolē”.

Recenzenti: prof. Pauls Pumpēns (LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, Rīga), prof. Aleksandrs Rapoports (LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūts, Rīga), Dr. biol Ināra Rituma (Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Jelgava);

“Izmainītās asins antioksidatīvās sistēmas loma anēmijas izraisīšanā hemoblastožu slimniekiem, antioksidantu lietošanas perspektivitāte”.

Recenzenti: Dr. biol. Viesturs Baumanis (LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs. Rīga), Dr. med. Vera Bondare (Latvijas Medicīnas akadēmija, Rīga), Dr. biol. Dace Tirzīte (Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Rīga).

* * *

Balsošanas rezultāti: par – 13, pret – 1, atturas – nav.

* * *