Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  19. jūnijs: 12 (199)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

un kultūrvēstures jautājumi

Tā bija nosaukta Latvijas Zinātņu akadēmijas un Bauskas pilsētas Domes kopsēde, kas š. g. 9. jūnijā notika Bauskas pilī.

Cilvēki, kas vairākus gadus nav bijuši Bauskā, izlasot par sēdes vietu, pārjautās – vai tiešām Bauskas pilī? Nevis Rundāles pilī? Livonijas ordeņa pils taču ir drupās, to zina katrs. Kāda tur var būt sēde? Ja nu zaļā mauriņā. Bet rīdziniekiem tika pieteikts paņemt līdz siltas drēbes, jo pilī būs auksti.

Piebraucot pie Bauskas pilsdrupām, ieraudzījām, ka tur tiešām ir pils! Priekšējā, Kurzemes un Zemgales hercogistes pils ir pilnībā atkaluzbūvēta, tās ārsienu apdare tiek veikta ar čehu sgrafito meistaru padomu un palīdzību, iekštelpās vēl nav ieklātas grīdas, veikta sienu un griestu apdare, bet tajās jau ir pilij veltīta ekspozīcija un sēde notika landtāga zālē. Nekas no solītā nebija “falšs”.

Pēc ekskursijas pa Bauskas pils senāko un jaunāko daļu, ko veicām Bauskas pils muzeja direktora Jāņa Skaņa vadībā, un rīta kafijas, par kuru bija rūpējušās muzeja darbinieces, ar LZA prezidenta Jāņa Stradiņa ievadvārdiem sākās kopsēdes, tā sakot, teorētiskā puse. Zemgalē, kādreizējā lepnajā Latvijas “maizes klētī”, šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Kamēr nav īsti skaidra Latvijas ekonomiskā tālākvirzība un lauksaimniecības liktenis, cukurbietes gan sēj, gan atkal iear zemē, zemnieki dumpojas, un kā ne, ja izmaiņas lauksaimniecības “stratēģijā” notiek biežāk nekā pogu modē. Vai Zemgalē lauksaimniecībai ir kāda alternatīva? Bauskas rajonā ir Bauskas pils, ir Rundāles pils, Mežotnes pils, tās pievilina tūristus, gan sitoties ar savām naudas grūtībām, kā mēs to dzirdējām Latvijas televīzijā no I. Lancmaņa teiktā. Bet paliek rajona otrs gals, austrumpuse, ar kuru iepazināmies pēcpusdienas ekskursijā un par ko jārunā atsevišķi. Vairākus pārdomu vērtus jautājumus – gan organizatoriskā, gan kultūras aspektā, prezidents izvirzīja apspriešanai, kuru uzsāka Bauskas pilsētas Domes priekšsēdētājs Jānis Teikmanis un turpināja Bauskas rajona valsts kultūras pieminekļu galvenā inspektore Mārīte Putniņa. Baušķenieks LZA akadēmiķis Imants Matīss informēja par Eiropas standartiem, kādi tiek pieprasīti no produkcijas ražotājiem, Jānis Skanis plašāk un uzskatamāk izvērsa jau ekskursijā ieskicētās Bauskas pils izpētes un muzeja izveides problēmas. Cienījamā Tautas daiļamata meistare Ilga Madre, “atsperoties” no slavenās Kaucmindes mājturības skolas, stāstīja par to, kas labs un kas slikts mūsdienu mājturības apmācības programmās, kā arī par absurdo situāciju, ka laikā, kad vārdos tiek rosināts lauku tūrisms kā bezmaz vai panaceja Latvijas lauku attīstībai, ir iecerēta lauku māju saimnieču (ar specializāciju lauku tūrismā) specialitātes likvidēšana lauksaim niecības skolās. Vēstures maģistrs Aigars Urtāns bija pētījis ebreju un latviešu kopdzīvi Bauskā līdz Otrajam pasaules karam.

Pēc pārrunām, kurās piedalījās bijušie baušķenieki un citas ieinteresētas personas, pēcpusdienā notika ekskursija pa Bauskas rajona tūristiem mazākpopulāro daļu – autobuss pa Mēmeles krastu mūs izvizināja cauri abām Saulēm – Vecsaulei un Jaunsaulei uz Skaistkalni, kur vienīgais skaistais kalns Zemgales plakanumā ir Baznīckalns ar slaveno katoļu baznīcu – par tās un klostera vēsturi interesanti stāstīja vietējais ārsts – daiļamatnieks – novadpētnieks Uldis Mantons, uz ne mazāk slavenajām (ģeogrāfu aprindās) Skaist kalnes karsta kritenēm, kurām vietējie devuši vienkāršu vārdu “dobes,” piemēram, Siena dobe, un uz Bārbeles sēravotu, kas diemžēl zaudējis lielu daļu no savas sērainības un tagad ir tāds patīkams vēss padzērienūdentiņš. Pliki tajā nemazgājāmies un neapģēr bušies uz māju nebraucām, kā to skaistuma saglabāšanai silti ieteica mūsu pavadone Veronika Puķe. Droši vien nebijām īsti droši, ka tur vēl ir kas saglabājams.

Braucot pa pagaidām tūrisma maz skarto, kā teica pavadone, Bauskas rajona daļu, atcerējos rakstu “Dabas un vēstures kalendārā” 1998. gadam, kuru man bija tas gods sastādīt. Tas saucās “Divi kompleksie dabas liegumi Bauskas rajonā”. Darbs pie šiem liegumiem tika aizsākts 1996. gadā un viens no tiem bija balneoloģiski rekreatīvais kompleksais dabas liegums “Bārbele–Skaistkalne–Stelpe” ar galveno mērķi izmantot teritoriju atpūtai un ārstniecībai ar minerālūdeņiem, jo šī objekta galvenā vērtība ir trīs minerālūdeņu avoti – Bārbeles, Ozolaines un Stelpes–Nizeres (no pēdējā iegūst galda minerālūdeni “Stelpe”). Pagaidām redzējām tukšus, putekļainus ceļus, sagruvušu šķūni pie Bārbeles sēravota un autobusu piestātni “Putni” pie nolikvidētās Skaistkalnes putnu fabrikas, kas savā laikā deva maizi lielai daļai Skaistkalnes iedzīvotāju. Rietumos Ziemassvētkos galdā ceļ tītaru. Vai mūsu kuņģi būtu sliktāki vai arī Skaistkalnes tītari neattaisnoja apēsto barību. Vai arī trūka uzņēmīgu cilvēku, kas meklētu noietu. Lai vai kā, Skaistkalnē darba vairs nav, pašu tītaru gaļas arī vairs nav. Nav arī tās “infrastruktūras,” kāda bija vēl gadsimtu mijā, kad zirdziņu un braucēju ik pēc noteikta kilometru skaita gaidīja krogs, kur ieturēties un atpūsties. Nav ne DUSu, ne moteļu. Grūti būs ar to tūrismu.

Problēmu kā pilsētās, tā “uz zemēm” ir daudz, tās prasa gudru galvu, enerģisku un apsviedīgu raksturu. Lai veicas!

Z. Kipere

Visbijas tikšanās

Tikšanos Gotlandes salas pilsētā Visbijā bija organizējis Starptautiskais praktiskās sistēmanalīzes institūts jeb IIASA. Tas ir nevalstisks institūts, dibināts 1976. gadā ASV un PSRS sadarbībai, taču šajā laikā tas ir stipri attīstījies un tajā vairs nedominē divas valstis, bet ir 15 nacionālie biedri no dažādām valstīm, kurās katram ir sava nacionālā komiteja. Šīs valstis finansē institūtu ar lielām biedru naudām, kas ir diferencētas. Ja Latvija kļūtu par šī institūta dalībnieci, tai tas izmaksātu ap 20 000 dolāru gadā. Pats institūts atrodas Austrijā.

Sistēmanalīze pasaulē ir ļoti populāra. Tā mēģina no globāla skatījuma saprast dažādu problēmu attīstības tendences. 1999. gada sākumā institūta pārstāvji atbrauca uz Rīgu (pirmo reizi viņi jau bija 1998. gadā) un piedāvāja Latvijai piedalīties institūtā kā novērotājai vai arī dibināt nacionālo iniciatīvas grupu. Šo darbu uzņēmās Latvijas Zinātņu akadēmija un izveidoja iniciatīvas grupu, kurā iesaistījās akadēmiķi J. Stradiņš, T. Millers, A. Siliņš, J. Ekmanis, R. Valters, U. Viesturs. Saņēmām uzaicinājumu piedalīties gadskārtējā programmu prezentācijā, kas notika 3.–4. maijā Visbijā, jo institūta dalībvalsts Zviedrija bija uzaicinājusi noturēt šo pasākumu pie sevis.

Mūsu saimniece bija Zviedrijas zinātnisko pētījumu koordinācijas padome, ļoti īpatnēja organizācija, kas nenodarbojas tikai ar sistēmpētījumiem, bet lielu naudu – aptuveni 90 miljonus kronu tērē šādiem mērķiem: 1) analizējot pasaules tendences, meklē un finansiāli atbalsta savu lokālo problēmu pētījumus; 2) ir speciāls fonds dārgas aparatūras iegādei, lai to savām vajadzībām kopīgi lietotu vairākas Zviedrijas pētniecības iestādes; 3) izplata informāciju – izdod žurnālus, grāmatas, arī speciālu populārzinātnisku literatūru skolām.

Sistēmanalīzes institūts prezentēja divas lielas pētniecības programmas:

I Pasaules enerģētikas attīstība.

II Mežu un koksnes izmantošana globālā kontekstā.

Sistēmanalīze kā metode plaši izmanto datormodelēšanu, kas ļauj analizēt visdažādākos aspektus un salīdzināt tos ar citām valstīm. Tā, piemēram, enerģētikā analīzi var veikt pēc 76 dažādiem parametriem. Baltijas valstīm var pielietot gandrīz visus parametrus, savukārt Krievijai nevar pielietot nevienu parametru. Kā tika teikts, haoss nepadodas analīzei un prognozēšanai. Baltijas valstis ieiet Sistēmanalīzes institūta analītiskajā sfērā, tām seko ļoti rūpīgi. Baltijas jūra tiek uztverta kā Eiropas iekšējā jūra ar lielu finansu gradientu abos krastos. Skandināvijā un Vācijā ir milzum daudz naudas, savukārt Baltijas jūras austrumu daļas krastos ir iespēja to ieguldīt labāk nekā, piemēram, kaut kur Āfrikā. Krieviju kā tādu ne sevišķi uztver kā Baltijas jūras valsti, atskaitot Pēterburgas apgabalu.

Ko no Visbijas tikšanās varam mācīties? Latvijā ir pašiem jāmācās vākt informāciju un to apstrādāt. Patlaban katra nozare taisa savu analīzi un prognozes, dati nav salikti kopā, nav apkopoti, tie ir grūti pieejami. Pat Nacionālajā enerģētikas konfederācijā gāzei, siltumam un enerģētikai katrai ir savi dati un prognozes, kas nav apkopotas. Varbūt tas būtu jādara Zinātņu akadēmijai?

Vēl smagāka problēma ir tā, ka nav profesionāļu globālajā sistēmanalīzē. IIASA piedāvā sūtīt no Baltijas valstīm jaunus cilvēkus uz Austriju, kur tos apmācītu uz institūta rēķina. Pēdējos trīs gados no Baltijas valstīm ir mācījies viens cilvēks no Igaunijas, toties no Somijas – 150!

Šis ir tikai viens no piemēriem, ka praktiski ir iespējams saņemt jebkuru naudas summu, tikai ir jāprot projektus rakstīt viņu terminoloģijā, paskaidrojot, ko esam gatavi darīt. Kāpēc tik grūti top Latvijas nacionālās attīstības plāns, kura 1. variantu Brisele “izbrāķēja”? Tādēļ, ka tam trūka sistēmanalītiskas pieejas.

J. Ekmani uzklausīja Z. Kipere

LZA goda doktors

Dzimis 1921. gada 15. maijā Rīgā redaktora un publicista Roberta Jāņa Dēliņa (dz. 1875) un skolotājas Emīlijas (dzim. Vizānes, 1893) ģimenē. Beidzis Franču liceju (1940), studējis lauksaimniecību Latvijas lauksaimniecības akadēmijā (1940–41), ķīmiju Latvijas universitātē (1941–43) un Štutgartes tehniskajā augstskolā (1946–47). 1943. g. iesaukts Latviešu leģionā, par varonību apbalvots. Kopš 1948. gada dzīvo Melburnā, Austrālijā.

Žurnālista gaitas sācis Latvijas Kareivī (1939), Vācijā strādājis Libekas Vēstneša un Latviešu Ziņu (Eslingenā) redakcijās. Melburnā (1949) nodibinājis laikrakstu Austrālijas Latvietis. Daudz rakstījis latviešu un ārzemju presē, referējis par literatūru, tulkojis lugas no franču un vācu valodas.

Latvijas goda vicekonsuls (1979), goda konsuls (1982) un ģenerālkonsuls (1992) Austrālijā, kopā 1993 arī Jaunzēlandē. Divas reizes saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu publicistiskā. Par nopelniem latviešu sabiedrības labā apbalvots ar Daugavas vanagu nozīmi zeltā, Karalienes Elizabetes II sudraba jubilejas medaļa un Austrālijas ordeni (OAM). Par nopelniem Latvijas labā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku (1997).

Godātais profesor Bervald,

Jūs jau droši vien zināt, ka Lielbritānijas valdība nesen slēdza Karalisko Griničas observatoriju Kembridžā, kura bija darbojusies vairākus simtus gadu (tā gan atradās Kembridžā tikai pēdējos gadsimtos). Es zinu, ka daudzi, ieskaitot mani, bija saniknoti par tādu barbarismu. Es esmu pārliecināts, ka daudzi vēlētos, lai astronomu sabiedrībai tas tiktu kādā veidā kompensēts. Domāju, ka Jūsu gadījums būtu ideāla iespēja to izdarīt.

Lai gan mūsu kompānija ir vēl pavisam jauna ( http://www.aminocom.com), mums ir lieliski kontakti ar finansu aprindām. Ja Jums vēl arvien ir nepieciešami līdzekļi (es gan nevaru garantēt pozitīvu rezultātu), es būtu priecīgs, ja varētu ieinteresēt šīs organizācijas un cilvēkus.

Vēlos Jums darīt zināmu, ka pats neesmu ieinteresēts gūt kādu finansiālu labumu. Es to uzskatītu par vēl vienu barbarismu, ja pasaule zaudētu arī VIRAC.

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta Domes atklāta vēstule

Laikā, kad notiek Latvijas zinātnes pārstrukturēšana un finansēšanas avotu pārvērtēšana, nākas izvērtēt zinātņu nozaru līdzšinējo attīstību un noteikt prioritātes zinātnes nākotnei. Latvijas zinātnei jāiet kopsolī ar pasaules zinātni. Plaši zināms ir tehnisko zinātņu nozaru augstais attīstības līmenis, un Latvijas nākotnei ir svarīgi, lai tas nodrošinātu vietējo uzņēmumu ražošanas tehnoloģijas un produkcijas kvalitātes atbilstību pasaules standartiem. Tomēr ir svarīgi, lai par prioritārām tiktu uzskatītas arī tās zinātnes nozares, kas īpaši nozīmīgas ir tieši Latvijai un pilnvērtīgi un vispusīgi var attīstīties tikai Latvijā – nozares, kas pētī Latvijas vēsturi, latviešu valodu, literatūru, folkloru, mākslu.

Nosakot zinātnes nozaru finansēšanas pamatprincipus, svarīgi izstrādāt tādus projektu pieteikumu vērtēšanas kritērijus, kur tiktu ņemta vērā arī projekta nepieciešamība tieši Latvijai. Turklāt svarīgi, lai, veidojot kompleksu projektu finansēšanas sistēmu, kopējā humanitāro zinātņu finansējuma summa nesamazinātos. Tā kā Latvijai nozīmīgās humanitārās zinātnes aptver atšķirīgas sabiedriskās dzīves jomas un to izpētes objekti ir dažādi, nepieciešams paredzēt no teiktu finansējumu katrai humanitāro zinātņu nozarei – valodniecībai, vēsturei,  literatūrzinātnei, mākslas zinātnei u. tml.

Valodniecība ir viena no Latvijai nozīmīgākajām humanitāro zinātņu nozarēm, jo latviešu valodas vispusīga izpēte veido pamatu latviešu valodas, tātad arī latviešu tautas, nākotnes nodrošināšanai. Latviešu valodniecība mūsu dienās aptver visdažādākos pētījumu virzienus. Daudzveidīgi lingvistiskie pētījumi ir nepieciešami gan valodas vēstures, gan latviešu valodas paveidu apzināšanai, gan valodas vispārteorētisko jautājumu risināšanai, gan Latvijas sabiedrības integrācijas veicināšanai.

LU Latviešu valodas institūta Dome ir apstiprinājusi svarīgākos latviešu valodas pētīšanas virzienus. Turpmākajos gados paredzēts īpaši attīstīt šādas nacionālās zinātniskās pētniecības jomas:

1) sociolingvistika; valodas politikas teorija, Latvijas valodas politikas teorētisko pamatu izstrāde,

2) latviešu terminoloģijas zinātniska izpēte un terminu avotu veidošana,

3) leksikogrāfisko darbu sagatavošana, leksikogrāfijas teorijas jautājumi,

4) latviešu valodas gramatiskās sistēmas izpēte; latviešu gramatikas izdošana angļu valodā,

5) latviešu valodas leksiskās un stilistiskās sistēmas izpēte,

6) latviešu valodas dialektu izpēte,

7) latviešu valodas fonētiskās un fonoloģiskās sistēmas izpēte,

8) latviešu valodas vēstures, latviešu valodas dialektu un latviešu literārās valodas vēstures pētījumi,

9) latviešu valodniecības vēstures pētījumi, valodnieku manto juma apkopošana,

10) latviešu literārās valodas standartizācija un normu avotu veidošana,

11) latviešu valodas arhīva saglabāšana un modernas datu bāzes veidošana,

12) sastatāmās valodniecības pētījumi.

Minētie pētījumu virzieni ir nepieciešami latviešu valodas un valodniecības ilgtspējas nodrošināšanai, tomēr tie nesīs augļus tikai tad, ja ar zinātnieku paveikto tiks iepazīstināta plaša sabiedrība gan Latvijā, gan ārvalstīs. LU Latviešu valodas institūta Dome uz skata, ka nepieciešams izdalīt īpašu finansējumu projektu ietvaros sagatavoto pētījumu apstrādei un publicēšanai.

Ja latviešu valodniecība negūs pietiekamu finansiālu atbalstu, tiks apdraudēta ne tikai šīs nozares attīstība, bet pat pastāvēšana.

LU Latviešu valodas institūta Domes priekšsēdētaja
Dr. habil. philol. Ina Druviete

Atklātā vēstule apspriesta un pieņemta LU Latviešu valodas institūta Domes sēdē 2000. gada 15. maijā.

Pasaules zinātnieku forumā

No 14. līdz 19. maijam Tokijā notika pasaules zinātņu akadēmiju konference par problēmām saistībā ar pāreju uz līdzsvarotu attīstību 21. gadsimtā (Transition to sustainability in the 21 st century). Tajā pie dalījās 58 valstu zinātņu akadēmijas pārstāvji, tajā skaitā 20 akadēmiju prezidenti, kā arī Starptautisko zinātnisko apvienību komitejas (ICSU) vadība, vairāku reģionālo (arī Eiropas) zinātņu akadēmiju apvienību delegācijas. Par šī zinātniskā foruma prestižu liecina tas, ka atsevišķos pasākumos piedalījās Japānas imperators ar kundzi, kā arī premjers Joširo Mori, vairāki Nobela prēmijas laureāti. Ar plašāku runu par līdzsvarotas attīstības mērķiem un ceļiem uzstājās 1998. gada Nobela prēmijas ekonomikā laureāts prof. Amartija Sens. Apsveikumu konferences dalībniekiem bija atsūtījis ANO Ģenerālsekretārs.

Konferences gatavošanās laikā tika izstrādāts Paziņojums (Statement), kuru konsensus veidā akceptēja dalībvalstis. Šajā dokumentā, kuru parakstīja arī LZA prezidents, akcentēta zinātnes loma sabiedrības attīstībā. Šis paziņojums tapa apmēram gada laikā, pie daloties daudzu zinātņu akadēmiju speciālistiem. Atsevišķus priekšlikumus izvirzīja arī mūsu ZA.

Faktiski šī konference aplūkoja visus svarīgākos globālos zināt nes aspektus tūkstošgadu mijā. Tas bija viens no sagatavošanās posmiem ANO tūkstošgades noslēguma Asamblejai, kas notiks šī gada septembrī. Bet Paziņojums ir tikai konferences papilddokuments –“ inventerizācija” tūkstošgadu mijā, zinātņu akadēmiju spriedums par zinātnes un tehnoloģijas stāvokli un perspektīvām. Šī Paziņojuma sagatavošanu koordinēja starpakadēmiju organizācija InterAcademy Panel, kura organizēja arī divus iepriekšējos starpakadēmiju forumus par iedzīvotājiem un pilsētām, attiecīgi Ņjūdeli un Stambulā 1993. un 1996. gadā.

Kā būtiskākie apspriežamie jautājumi gan konferencē, gan Pazi ņojumā bija sekojoši:

iedzīvotāju veselība un demogrāfiskā attīstība,

pārtika,

ūdens,

enerģētika,

patēriņš,

zināšanas un izglītība.

Viena no sesijām bija veltīta arī citu problēmu (overarching themes) apspriešanai.

No referātiem, diskusijām un Paziņojuma izriet, ka zinātnieki ir norūpējušies par straujo iedzīvotāju skaita (“demogrāfiskās eksplozijas” jaudas) attīstību mūsdienās un perspektīvā, par nabadzības un bezdarba izplatību, par vides stāvokli un nesaprātīgām  patēriņa tendencēm. ASV, kuras iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5% pasaules iedzīvotāju, lieto gandrīz trešdaļu no Zemes resursiem. Piektdaļa bagātāko cilvēku tērē 86% no privātā kopapjoma, kamēr piektdaļa trūcīgāko – tikai 1,3% no šī patēriņa kopvērtības. Palielinās atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Šodien iedzīvotāju skaits pār sniedzis 6 miljardus un vēsturiski īsā laikā, apmēram pēc 50 gadiem, tas būs pieaudzis vēl pa trim miljardiem. Tas ļoti kontrastē ar demogrāfisko līkni Eiropā un depopulācijas situāciju Latvijā. Saskaņā ar prognozēm, trūkumā un pat badā dzīvojošo cilvēku kopskaits pasaulē pieaugs. Par smagu problēmu izvēršas tīrā ūdens trūkums. Ja šo dien tā ir nopietna problēma pusmiljardam laikabiedru, tad prognozē, ka pēc 25 gadiem jau 3 miljardiem jeb trešdaļai cilvēku rūpe par tīru ūdeni būs galvenā.

Nav šaubu, ka tuvākajās dekādēs pieaugs iedzīvotāju vidējais mūža ilgums, tomēr liela daļa zinātnieku ir pesimistiski noskaņoti attiecībā uz progresu to objektīvajā un subjektīvajā veselības stāvoklī.

Zinātnieku forums bija pārliecināts, ka uz zināšanām balstīta sabiedrība ir būtisks faktors ceļā uz progresu. Svarīga nozīme ir zināt nes atziņu izplatīšanai, tajā skaitā attīstot globālus informatīvos tīklus, kā arī pilnveidojot izglītības sistēmu, to zinātniskojot. Paziņojumā uzsvērta nepieciešamība pievērst lielāku uzmanību starp tautiskās kooperācijas jautājumiem zinātnē un tehnoloģijā, zinātnes atziņu izmantošanai praksē, arī cilvēku dzīves stila koriģēšanai. Tā, piemēram, ļoti daudz enerģētisko resursu jātērē tikai tāpēc, ka prāvai daļai cilvēku ir lieks svars.

Lai sekmīgāk koordinētu zinātņu akadēmiju pūles prioritāro zināt nes uzdevumu risināšanā, Tokijas forumā ar ANO atbalstu nodibināja starpakadēmiju Padomi. Pirms konferences vairākas ZA gan apšaubīja tās dibināšanas lietderību, jo līdzīgas funkcijas jau pilda ICSU. Arī LZA vadības viedoklis šajā jautājumā nav viennozīmīgs. Tomēr jaunā organizācija ir izveidota un cerams, ka globālās zināt nes politikas veidošana ar to uzlabosies.

Lielā foruma noslēgumā tika ievēlēta starpakadēmiju organizācijas vadība. Par līdzpriekšsēdētājiem kļuva Francijas un Brazīlijas ZA prezidenti. Par šīs organizācijas rezidences vietu cīnījās Londona, Stokholma un Trieste. Pēc sīvas cīņas otrajā balsošanas kārtā uzvarēja Itālijas pilsēta.

Viens no šīs organizācijas tuvākajiem uzdevumiem ir noteikt prioritārās tēmas, kuru izpildē varētu piedalīties dažādu pasaules reģionu zinātņu akadēmijas. Par vienu no tādām vispārējām jomām konferences dalībnieki sazīmēja iedzīvotāju veselību, īpaši saistībā ar mātes – bērna problemātiku. Citas prioritārās tēmas var piedāvāt nacionālās zinātņu akadēmijas.

LZA akadēmiķis Pēteris Zvidriņš

Andra Kalnača, Ilze Lokmane, Dr. philol. Laimute Balode (Somija/Lat vija), Mg. philol. Mirja Itkonena (Somija) 2000.–2001. gadā uzsākušas kopīgu zinātnisku projektu “Baltu un somugru valodu atbilsmju un kontrastu pētījumi” (“Studies of correspondencies and contrasts between Baltic and Finno-ugric languages”). Šī projekta mērķis ir fiksēt un analizēt baltu un somugru valodu gramatiskās un semantiskās sistēmas attieksmes un savstarpējo mijiedarbību.

Tā kā Ilzes Lokmanes un Andras Kalnačas pētnieciskās intereses ir saistītas ar latviešu valodas gramatiskās sistēmas izpēti, tad Helsinkos bija nepieciešams iepazīties ar jaunākajām teorētiskajām atziņām, pētnieciskajām metodēm un jau agrāk veiktajiem pētījumiem par baltu un somugru valodu saiknēm. Līdz šim pētnieki pievērsušies galvenokārt leksisko aizguvumu meklējumiem, taču latviešu valodā ir virkne gramatisku īpatnību, kas to atšķir no tuvākās radu valodas – lietuviešu valodas – un kur varētu būt meklējama somugru valodu ietekme. Projekta sākuma posmā uzmanības centrā izvirzītas divas problēmas – datīva gramatisko nozīmju sistēma, kā arī veida kategorijas realizācija latviešu valodā. Helsinku universitātes un Somijas valodu institūta (Kotimaisen kielten keskus) bibliotēkās bija iespēja iepazīties ar teorētisko literatūru, kas diemžēl nav pieejama Latvijas bibliotēkās (šis fakts attiecas ne tikai uz pētījumiem somugristikā, bet arī uz nozīmīgiem konceptuāliem darbiem teorētiskajā gramatikā). Literatūras studijas ļāva padziļināt zināšanas arī jautājumos, kas saistīti ar LU Filoloģijas fakultātē docējamiem studiju kursiem.

Tādējādi Somijas Zinātņu akadēmijas finansētā zinātniskā vizīte Helsinkos bija ļoti vērtīga pieredzes apmaiņas, zinātnisko kontaktu un teorētiskās literatūras studiju ziņā. Cerams, ka šādas zinātnieku apmaiņas kļūs regulāras.

18.–20.05. Nansī universitātes Ziemeļvalstu studiju institūts bija organizējis starptautisku kolokviju par tēmu “Reģionālās dinamikas aspekti Ziemeļvalstu sadarbībā”.

Kolokvijā piedalījās Francijas, Norvēģijas, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Latvijas, Polijas, Lietuvas zinātnieki un diplomātisko dienestu pārstāvji, savos referātos aptverot plašu jautājumu spektru par Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību gan diahroniskā aspektā (sākot no viduslaikiem līdz mūsu dienām), gan sinhronā plānā (politiskās, ekonomiskās, kultūras sadarbības projekti).

Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Francijā piedalīties konferencē deleģēja Ventspils Augstskolas (VeA) Ārējo sakaru nodaļas vadītāju Dr. philol. Astru Skrābani, kura uzstājās ar referātu “Sadarbības projekti ar Ziemeļu valstīm kā Ziemeļkurzemes attīstību veicinošs faktors.” Tajā analizētas Latvijas un Ziemeļvalstu sadarbības prioritāte politikā, izglītībā, investīciju un tirdzniecības jomā. Kā konkrēts piemērs minēta VeA sadarbība ar Agderas universitāti un Savonlinnas starpkultūru komunikāciju institūtu salīdzinošās tulkošanas studijās un CoCoNet projekts. Abi projekti liecina par intelektuālās telpas vienotību ap Baltijas jūru. Referāts izraisīja dzīvu interesi par VeA, Ventspili un Latviju.

Konferences gaitā tika nodibināti vairāki kontakti un apzinātas iespējas sadarboties ar Nansī universitāti.

LZA Starptautiskā daļa

Bulgārija no Latvijas atrodas samērā tālu, tāpēc arī izskaidrojama mūsu ierobežotā informētība par šo seno kultūras zemi, caur kuru no vissenākiem laikiem gar Balkānu kalnu grēdu gāja viens no nozīmīgākajiem tirdzniecības ceļiem, kas savienoja Austrumu zemes ar Eiropu. Līdz pat mūsdienām Bulgārijas valsts teritorijā ir saglabājušies dažādu laika posmu arhitektūras pieminekļi, kas tapuši daudzus gadsimtus vēl pirms bulgāru atnākšanas. No Romas impērijas laikiem bulgāri ir mantojuši izbūvētos ceļus, romiešu arēnas un amfiteātrus, kā arī akvaduktus.

Bulgāru tautas vēsture Balkānu pussalā aizsākās 7. gs. (679. g), kad viņi šeit ienāca it kā no Pievolgas. Ir dažādas versijas par viņu pirmdzimteni, bet joprojām zinātnieki nav nonākuši līdz vienotam viedoklim. Šai teritorijā bulgāri, dzīvojot kopā ar slāvu ciltīm, zināmā mērā ietekmē jās, un nākamos gadu simteņos kopā veidoja bulgāru tautas daudzveidīgo garīgo un materiālo kultūru. Balkānu tautu dzīvē svarīgs notikums bija 964. gadā pieņemtā pareizticība, kas līdz pat mūsdienām spēlē ļoti būtisku lomu tautas psiholoģijas un tradīciju veidošanā. Tāpat šodien bulgāriem svarīgākie tautas svētki nav Ziemassvētki un Vasaras saulgrieži, kā tas ir pie mums, bet gan pavasarī – pirmās ražas svētki – Sv. Georga diena (06.05.) un rudenī – rudens ražas svētki – Sv. Martina diena (26.10). Kā smagu slogu un tautas nelaimi bulgāri uzskata 500 gadu ilgo (1389.–1878.) atrašanos turku jūgā, no kā smagi cietušas 25 paaudzes. Visu šo laiku tautas masas kā mācēja, tā pretojās saviem apspiedējiem. Interesanti, ka šajā ilgajā laika posmā bulgāru tradicionālais tautas tērps neko nav pārmantojis no turkiem, tas palika uzticīgs savām tradīcijām. Turku ietekme vairāk bija vērojama pilsētās, augstāko slāņu sadzīvē. No turku laikiem bulgāru ēdienkartē ir saglabājušies vairāki austrumnieciski ēdieni, īpaši populāri ir austrumu saldumi. Tautā naids pret turkiem bija tik liels, ka, viņiem aizejot, tika nopostīti daudzi interesanti turku celtie arhitektūras pieminekļi – dzīvojamās mājas, mošejas, pirtis, u. c. Pēc manām domām, vislielākais zaudējums bulgāriem, ir nojauktās turku pirtis. Arī Bulgārijas teritorija, tāpat kā Ungārija, ir bagāta ar karstajiem minerālūdeņiem, ko tauta varēja izmantot ārstniecības nolūkos, un šīs vecās turku pirtis būtu bijušas ļoti piemērotas šim nolūkam, kā tas ir Budapeštā, bet diemžēl bulgāriem ir palikusi tikai viena iespēja – iet ar ūdens traukiem pēc dzeramā ūdens uz dažām publiskām minerālūdens izliešanas vietām Sofijas ielās.

Tūlīt pēc atbrīvošanās no turku jūga (1878. g.), 1892. gadā Sofijā kā viens no pirmajiem kultūras un izglītības centriem tika izveidots Nacionālais muzejs, kurā viena nodaļa bija atvēlēta etnogrāfijai. 1906. gadā uz šīs nodaļas bāzes tika izveidots atsevišķs Nacionālais Etnogrāfijas muzejs, kurš jau 1920. gados materiālu ziņā bija viens no bagātākajiem muzejiem Balkānos. 1947. gadā Sofijā pie Bulgārijas ZA tika nodibināts Folkloras institūts, kurš pāris gadus vēlāk apvienojās ar Nacionālo Etnogrāfijas muzeju, no tā laika (1949. g.) Sofijā ir apvienots Etnogrāfijas institūts un muzejs, kas kopīgi veic tautas materiālās un garīgās kultūras izpēti un lietisko priekšmetu saglabāšanu. Bulgāru etnogrāfijas institūtā – muzejā ir 5 nodaļas:

1) tradicionālā tautas kultūra un lietišķā māksla,

2) tradicionālā garīgā kultūra,

3) mūsdienu etnogrāfija,

4) etnogrāfisko avotu izpēte,

5) etnogrāfiskais muzejs.

Pašlaik minētās institūcijas darbinieki strādā pie 8 problēmu lokiem: bulgāru tradicionālās kultūras vieta un loma Balkānu pussalā; etniskās problēmas starp bulgāru kristiešiem un musulmaņiem, kā arī šai teritorijā dzīvojošiem turkiem un čigāniem; bulgāru etnogrāfisko avotu izpēte un publicēšana; pilsētu kultūra, ģimene un cilvēku savstarpējās attiecības; mūs dienu kultūras procesu izpēte; ārzemēs dzīvojošo bulgāru tradicionālā un mūsdienu kultūra; bulgāru tautas lietišķās mākslas ekspozīciju veidošana, katalogu un albūmu publicēšana. Bulgārijas Etnogrāfiskā institūtā – muzejā ir 13 dažādu etnogrāfisko materiālu fondi un arhīvi, ļoti plaša bibliotēka, foto un mākslas studija. Muzejā strādā restaurācijas un konservācijas laboratorija. Institūtam – muzejam ir sava izdevniecība.

Neskatoties uz pašlaik grūtajiem ekonomiskajiem apstākļiem valstī, institūts – muzejs izdod virkni periodisku izdevumu, monogrāfijas, albūmus un arī lielus apkopojošus pētījumus.

Iepazīstoties ar muzeja tekstīliju – tradicionālā tautas tērpa un izšuvumu fondiem, jāsaka, ka pārsteidza to bagātība un īpaši tas, ka Bulgārijas muzejā glabājas pilni apģērbu komplekti, kas piederējuši vienai personai un ir nēsāti konkrētā laikā. Bet tai pašā laikā Etnogrāfijas muzeja pastāvīgā ekspozīcija šķita pamaza. Arī paši muzeja darbinieki atzina, ka viņu darbība ir galvenokārt vērsta uz materiālu saglabāšanu, nevis uz izstādīšanu.

Aizbraucot tik tālu no Latvijas, uzskatīju par savu pienākumu iepazīstināt bulgāru kolēģus arī ar latviešu tradicionālās kultūras norisēm. Vienu pēcpusdienu institūta zālē pulcējās krietns pulks bulgāru etnogrāfu, kuri ar lielu interesi klausījās manu stāstījumu par Latviju, kā arī noskatījās divas videofilmas – vienu par latviešu tradicionālā tautastērpa skati – konkursa XXII Vispārējos Latviešu dziesmu un XII Deju svētkos (1998. g.), otru – par latviešu lietišķās mākslas izstādēm dziesmusvētku laikā. Bulgāru kolēģu interese bija neviltoti liela, jo mūsu tradicionālās kultūras ir ļoti atšķirīgas. Necerēti lielu iespaidu uz viņiem atstāja mūsu tematisko lietišķās mākslas izstāžu veidošanas un eksponēšanas pieredze.

Šo trīs nedēļu ilgajā darba vizītē Sofijā, izveidojās labas koleģiālas attiecības ar bulgāru etnogrāfiem, kuras, domājams, sekmīgi turpināsies arī nākamos gados. Ļoti būtiska ir arī zinātniskās literatūras apmaiņa. Iespēju robežās es aizvedu latviešu etnogrāfu publikācijas un savukārt pārvedu bulgāru kolēģu pētījumus par visdažādākajām etnogrāfiskajām tēmām, kas varētu interesēt mūsmāju speciālistus. Bulgārijas Etnogrāfijas institūtā – muzejā strādā liels, radošs zinātniskais kolektīvs, ar kuru ļoti būtiski būtu turpināt zinātniskos kontaktus.

LU Latvijas vēstures institūta
Etnogrāfijas nod. pētniece
Dr. hist. Aija Jansone

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs.

Atvadu vārdi Miervaldim Birzem

Mūžībā aizgājis ļoti godīgs, ļoti būtisks latviešu rakstnieks, kurš ļoti daudziem bija kaut kas vairāk nekā rakstnieks – viņš bija sirdsapziņa, ļoti objektīvs, gandrīz nemaldīgs XX gadsimta notikumu un cilvēku vērtētājs. Viņš turpināja to, ko bija sākuši klaušu laiku pasaku teicēji, brāļu draudžu tētiņi, Reinis Kaudzīte, Eduards Veidenbaums, Rūdolfs Blaumanis – pasacīt to, kas mūsu dzīvē ir labojams.

Miervaldim piemita kāpinātā sociālā un nacionālā taisnīguma izjūta, ļoti smalka gaume, tieksme atrast būtisko pat sīkās lietās, nemaldīga ētika, “absolūtā dzirde”, spēja izprast cilvēkus, arī piedot tiem, taču nepiemirstot neģēlības. Viņš bija traģiskā XX gadsimta hronists Latvijai...

Piedod, ja ne vienmēr esam saklausījuši Tevi. Tavi darbi dzīvos, kamēr būs dzīva mūsu tauta. Vita brevis, ars longa est. Sit tibi terra levis.

LZA prezidents Jānis Stradiņš

Konkurss

Latvijas Universitāte izsludina konkursu klātienes doktorantūrā 2000. gadā šādās zinātņu nozarēs:

bioloģijā – 2 vietas doktorantūrā;

datorzinātnēs – 2 vietas doktorantūrā;

demogrāfijā – 2 vietas doktorantūrā;

ekonomikā – 2 vietas doktorantūrā;

filozofijā – 2 vietas doktorantūrā;

fizikā – 2 vietas doktorantūrā;

ģeogrāfijā – 2 vietas doktorantūrā;

ģeoloģijā – 2 vietas doktorantūrā;

juridiskajās zinātnēs – 2 vietas doktorantūrā;

komunikācijas zinātnē – 1 vieta doktorantūrā;

ķīmijā – 2 vietas doktorantūrā;

literatūrzinātnē, folkloristikā – 4 vietas doktorantūrā;

matemātikā – 2 vietas doktorantūrā;

medicīnā – 2 vietas doktorantūrā;

pedagoģijā – 2 vietas doktorantūrā;

psiholoģijā – 2 vietas doktorantūrā;

politikas zinātnēs – 2 vietas doktorantūrā;

socioloģijā – 2 vietas doktorantūrā;

teoloģijā – 2 vietas doktorantūrā;

vadības zinātnēs – 3 vietas doktorantūrā;

valodniecībā – 2 vietas doktorantūrā;

vēsturē – 2 vietas doktorantūrā;

vides zinātnēs – 2 vietas doktorantūrā.

Doktorantūras pretendentiem jāiesniedz šādi dokumenti:

• iesniegums;
• izvēlētā zinātniskā darba pamatojums un iestrāde (3–5 lpp.);
• curriculum vitae;
• akadēmiskās izglītības dokumenta un sekmju lapas kopija;
• rekomendācijas studijām doktorantūrā (ja ir);
• divas fotokartītes (3x4);
• anketa.

Dokumenti iesniedzami Raiņa bulv. 19, Doktorantūras daļā no 25. augusta līdz 25. septembrim, tālr. 7034311.

* * *

Prasības:

• pieredze augstfrekventu analogo un diskreto shēmu izstrādē
• angļu valodas zināšanas darbam ar tehnisko dokumentāciju

Piedāvājums:

• interesants, radošs darbs
• ārzemju komandējumu iespējas
• konkurētspējīga alga

Ieinteresētajām personām sūtīt CV pa faksu 7555337 vai uz adresi Dzērbenes ielā 14, Rīgā, LV-1006.

Mana sirsnīgākā vēlēšanās būtu, lai grāmatiņa izskatītos pēc iespējas neparasta.

Veronika Janelsiņa

Mēs vienmēr domājām, ka dzīvosim kopā ilgi ilgi un mirsim vienā dienā un stundā. Tādus vai līdzīgus vārdus par savu dzīvi ar Anšlavu Eglīti raksta gleznotāja Veronika Janelsiņa. Taču nu jau septiņus gadus viņa ir viena un joprojām jūtas, it kā dzīvam ķermenim būtu nogriezta puse. Eglīšu ģimenes draugs un aktīvs epistulārā žanra piekopējs profesors Viktors Hausmanis ierosināja uzrakstīt atmiņu grāmatu par šiem garajiem kopīgi ar Anšlavu Eglīti pavadītajiem gadiem, pie tam piekodināja nenodarboties ar hronoloģisku biogrāfijas pārstāstu, bet, ak, laime katram atmiņu rakstītājam!, brīvi rakstīt visu, kas ienāk prātā. Momentus, asociācijas, atgadījumus. Ļāva pašai uzzīmēt vāku. Tā arī tapa grāmatas motīvs – lai tā izskatītos pēc iespējas neparasta. Jo neparasts bija pats šīs grāmatas varonis.

“Dzīve ar Anšlavu bija skaista. Katrā dienas vai nakts stundā mēs bijām gatavi dēkot. Sēdāmies ratos. Braucām vienalga uz kurieni. Uz Lasvegasu vai Havaju salām. Anšlavs šos izlēcienus iemūžināja savos darbos. Tie jaunie cilvēki, kas kādreiz uzvedās neprātīgi, bijām mēs paši. Pusmūžnieki. Dēku kāri dzīvotgribētāji. Latvieši bija apdomīgi, mēnešiem ilgi plānoja izbraucienus. Mēs izplānojām pusstundas laikā. Un tie bija jaukākie braucieni. Anšlavam acīs iezibējās, un viņš bija gatavs braukt vai uz Mēnesi.”

Bija jau tādas aizdomas, bija, ka savu grāmatu varoņus Anšlavs Eglītis lielā mērā “norakstījis” no sevis un Veronikas. Ne jau tos apdomīgos, dzīvesgudros, tos, kuri strādā trijās darba vietās, lai varētu uzbūvēt lielāku māju un nopirkt lielāku “kāru”. Kaut vecu, bet lielu! (Atcerēsimies romānu “Cilvēks no Mēness”). Arī Anšlavam Eglītim Kalifornijā bija māja – ne šāda tāda standarta ēka, bet arhitekta projektēta. Par to Veronika Janelsiņa raksta: “Viņam patika svaigas mājas un svaigi rati. Latvieši mūs uzlūkoja par ķertiem. Cilvēki bez kārtīga darba pērk māju. Nē, mēs ķerti nebijām. Tikai drusku vieglprātīgi. Pusķerti.”

Grāmata ir par, es teiktu, dzīves garšu, par to, kā dzīvot ar “smeķi”, nevis drūmi vilkt dzīvi. Vienā naktī Berlīnē nobumboti pliki, palikuši ar to, kas mugurā, bet priecīgi, jo viņi taču bija palikuši dzīvi. Prast visu mūžu priecāties par to, ka esi dzīvs – tā māksla nav dota katram. Bet tā ir milzīga laime.

Z. K.

P. S. Veronikas Janelsiņas grāmata “Atceroties” “Zinātnes” grāmatnīcā Akadēmijas laukumā 1 maksā Ls 2,20.

Katru gadu Literatūras, folkloras un mākslas institūts rīko konferenci “Meklējumi un atradumi”. Pagājušajā gadā konference notika 20. un 21. aprīlī, un pēc gada dienasgaismu ieraudzīja konferences rakstu krājums, pēc skaita jau vienpadsmitais. To ievada Anitas Rožkalnes “Veltījums kolēģiem jeb Eseja par čūsku, kas kož pati savā astē”. Vairāki raksti veltīti latviešu tautasdziesmām, to autori ir Elga Melne, Vilis Bendorfs un Māra Vīksna. Jaunāko latviešu mitoloģiju aplūkojis Aldis Pūtelis. Rīgas 800. jubilejas priekšvakarā interesanti izsekot bijušā Rīgas galvenā arhitekta Johana Daniela Felsko (galvenais arhitekts viņš bija 35 gadus) projektētajām baznīcām, arī ārpus Rīgas. Šī bagātīgi ilustrētā raksta autors ir Jānis Zilgalvis. (“Johans Daniels Feksko: baznīcu arhitektūra”). Varbūt jūs ieinteresēs tādi raksti kā Veltas Knospes “Anna Brigadere – Grosvaldu biktsmāte”, Birutas Gudriķes “Ieskats Aīdas Niedras personībā”, Arno Jundzes “Edgars Alans Po un Latvija”. Vai arī Kristiānas Ābeles “Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi. Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā”.

Šis nebūt nav pilns krājums rakstu uzskaitījums. Samaksājot “Zinātnes” grāmatnīcā vienu latu un divdesmit santīmus, varēsiet saukt grāmatu par savu un pētīt paši.

13. aprīlī notika LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta kārtējā “Meklējumu un atradumu” konference. Gaidīsim nākamo rakstu krājumu.

Ar jauno gadsimtu un gadu tūkstoti, t. i., ar 2001. gadu izmaiņas skars savulaik ļoti populāro un visai lielas tirāžas pieredzējušo (90-to gadu sākumā sasniedzot pat 14 000–15 000 eksemplāru) izdevumu “Astronomiskais Kalendārs” (“AK”). Šo izmaiņu iemesls ir jau līdz banalitātei pazīstamais līdzekļu trūkums, ar kādu mūsdienu Latvijas apstākļos neizbēgami jāsastopas visiem uz fundamentālo zinātņu atziņu popularizēšanu orientētiem izdevumiem, jo tie, neskatoties uz lielā sabiedrības daļā vēl neizskausto interesi par dabas zinātnēm un tajās gūtajiem sasniegumiem, tomēr nevar sasniegt tādas tirāžas, kādas nepieciešamas, lai šādi izdevumi pašapmaksātos. Diemžēl, to vienā no savām pēdējām sēdēm nācās konstatēt arī “AK” redakcijas kolēģijai un izdarīt secinājumu, ka turpmāka šī kalendāra izdošana tā tradicionālajā, jau kopš pirmā numura (1953. gads) iedibinātajā un uzturētajā veidolā vairs nav iespējama.

Protams, samierināties ar šāda solīda, jau 47 gadus veca un, galvenais, arī dažādām praktiskām vajadzībām nepieciešama kalendāra zaudējumu bija ne tikai ļoti grūti, bet zināmā mērā pat apkaunojoši, un tādēļ tika izteikti dažādi “AK” saglabāšanas priekšlikumi. Starp tiek bija arī priekšlikums – to izvirzīja “Astroloģiskā Kalendāra” pārstāvis – “AK” kalendāro, resp., tabulas daļu ievietot “Astroloģiskajā Kalendārā”, izdodot apvienotu “Astronomisko un Astroloģisko Kalendāru”. Astronomi šo priekšlikumu, protams, noraidīja kā galīgi nepieņemamu un nolēma lūgt “Zvaigžņotās Debess” (“ZvD”) redakcijas kolēģijai apsvērt iespēju “AK” izdot kā “ZvD” pielikumu, saglabājot tikai “AK” tabulu daļu, t. i., atsakoties no tā sauktās literārās sadaļas, kurā faktiski jau visu laiku ir tikuši publicēti ZvD” populārzinātniskiem rakstiem līdzīga satura raksti.

Šis priekšlikums tika izskatīts “ZvD” redakcijas kolēģijas sēdē 2000. gada 6. janvārī un, neraugoties uz visai nestabilo finansiālo situāciju, kādā visu laiku atrodas arī pati “ZvD”, tomēr tika pieņemts lē mums censties saglabāt AK”, nedaudz paplašinot “ZvD” publicēto astronomisko datu daļu iedaļā par zvaigžņotās debess apskatu attiecīgajā gadalaikā un izdodot “AK” kā “ZvD” nelielu, tikai tabulas saturošo pielikumu ZvD” rudens laidienam.

Tātad, turpmāk “AK” tiks mēģināts izdot kā “ZvD” rudens laidiena pielikumu atsevišķā nelielā (32 lpp. biezā) brošūriņā, un pirmo šāda kalendāra numuru – “Astronomiskais Kalendārs 2001”, kas, kā jau raksta sākumā atzīmēts, būs arī jaunā gadsimta un gadu tūkstoša pirmā gada kalendārs, mūsu žurnāla abonētāji saņems ar ZvD” 2000. gada rudens laidienu kā šī numura bezmaksas pielikumu. Pārējiem “ZvD” lasītājiem, kas šo izdevumu ir paraduši iegādāties veikalos, “ZvD” 2000. gada rudens numurs būs jāpērk par paaugstinātu cenu, lai daļēji tiktu segtas ar “AK” izdošanu saistītās papildus izmaksas.

Tā kā “AK” turpinās iznākt kā “ZvD” pielikums, to atsevišķi iegādāties nebūs iespējams. Diemžēl, ar 2001. gadu nedaudz pieaugs arī “ZvD” gan abonēšanas, gan pārdošanas cena veikalos, tomēr “ZvD” redakcijas kolēģija cer, ka tas neatbaidīs “ZvD” pastāvīgos lasītājus, bet piesaistīs mūsu žurnālam arī ne vienu vien līdzšinējo “AK” lietotāju.

A. Balklavs,
“Zvaigžņotās Debess” atbildīgais redaktors

Šīs vizītes laikā tika veiksmīgi uzsākti iepriekš ieplānotie ekspe rimenti, lai noteiktu augsti ierosinātu kālija atomu F – stāvokļu spontānos, radiatīvos dzīves laikus un ierosmi “dzēsošu” atomu sadursmju efektīvos šķērsgriezumus. Pie kam arī praktiskās realizācijas ziņā šie eksperimenti bija patiešām kopīgs projekts, jo daļa no eksperimentā nepieciešamās iekārtas nāk no Rīgas. Mūsu iespējās bija izgatavot Rīgā kālija tvaiku fluores cences caurulīti, tāpat arī dažas mūsu komponentes lāzera inducētās fluorescences spektra kinētikas reģistrēšanai izrādījās labi piemērotas eksperimenta realizēšanai Varšavā.

Kālija F – stāvokļi tika ierosināti sarežģītā, divpakāpju ceļā. Vispirms K atomi pusvadītāju diodes lāzera starojuma absorbcijas rezultātā tika ierosināti labi zināmā 4P – līmenī. Tālāk krāsvielu lāzera jaudīgi impulsi tika izmantoti, lai realizētu vāju kadrupola pāreju uz pētāmajiem F – līmeņiem. Šādā veidā ierosinātie kālija atomi spontānā pārejā uz D – līmeņiem dod infrasarkanās fluorescences spektrālās līnijas, intensitātes kinētiskie mērījumi ļauj noteikt līdz šim nezināmus atomu ierosināto stāvokļu raksturlielumus.

Šis darba brauciens pie kolēģiem Varšavā notika Latvijas un Polijas Zinātņu akadēmiju apmaiņas programmas ietvaros, t. i., attiecīgais institūts saņēma no PZA līdzekļus, lai segtu manas uzturēšanās izdevumus. Šajā sakarībā gribu izteikt pateicību abu Zinātņu akadēmiju starptautisko sakaru organizētājiem, jo visas vizītei nepieciešamās formalitātes tika ļoti ātri nokārtotas.

Vēl nobeigumā jāatzīmē poļu zinātnieku daudz plašākas pētījumu iespējas, saņemot valsts finansējumu, atšķirībā no situācijas Latvijā. Piemēram, institūta bibliotēkā abonēto zinātnisko žurnālu klāsts ir pat plašāks nekā dažā labā Rietumeiropas universitātē. Ir saglabāta un attīstās cita pētnieciskam darbam nepieciešamā infrastruktūra. Tajā pašā laikā vispārējā ekonomiskās attīstības līmeņa atšķirības starp Poliju un Latviju nebūt nav milzīgas.