Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  25. septembris: 15 (202)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

sēde

"Latvijas elektronikas rūpniecības inovatīvās attīstības problēmas un iespējas"

notika š. g. 22. septembrī. Par a/s ALFA ražošanas problēmām un perspektīvām ziņoja a/s ALFA prezidents A. Kuzņecovs, par elektroniskajām tehnoloģijām un inteliģentajām sistēmām kā Latvijas ekonomiskās izaugsmes pamatu (stāvokli un iespējām) referēja Dr. phys. A. Lūsis, kurš pārstāvēja Latvijas Elektrotehniskās un elektroniskās rūpniecības asociāciju, bet par izglītības, zinātnisko pētījumu un ražošanas integrācijas iespējām un ceļiem Latvijā – akad. I. Tāle no Latvijas Universitātes. Ar radioelektronikas studiju programmu Rīgas Tehniskajā universitātē iepazīstināja prof. I. Slaidiņš.

Ziņojumiem sekoja debates.

Piektdiena, 29. septembris:

Sēdi vada Dr. habil. Benedikts Kalnačs

10.00–10.30 Nijole Laurinkiene (Viļņa)
Kalvis – Saules veidotājs baltu mitoloģijā

10.30–11.00 Rūta Muktupāvela (Rīga)
Lielā Pirmmāte un 21. gadsimts

11.00–11.30 Janīna Kursīte (Rīga).
“Tukšie – pilnie laiki” folklorā un literatūrā gadsimteņu mijās

Pārtraukums 15 minūtes

Sēdi vada Dr. habil. philol. Janīna Kursīte

11.45–12.15 Daiga Lapāne (Rīga)
Anakreontiskās vērtības arhaiskajā un mūs dienu pasaulē

12.15–12.45 Māra Zirnīte (Rīga)
Kultūridentitātes dzīvesstāsti

12.45–13.15 Pāvels Klubkovs (Sankt-Pēterburga)
“Pribalt” (baltietis): vārds un tēls

Pusdienu pārtraukums 1,5 stundu

Sēdi vada Dr. habil. philol. Vera Vāvere

14.45–15.15 Māra Grudule (Rīga)
Trīs jātnieku interpretācija 17.–18. gs. mijas latviešu literatūrā

15.15–15.45 Fjodors Fjodorovs (Daugavpils)
E. T. A. Hofmanis Eiropas kultūrā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā

15.45–16.15 Benedikts Kalnačs (Rīga).
H. Ibsens Baltijas 19. gs. un 20. gs. sākuma kultūrā

16.15–16.45 Jana Vērdiņa (Rīga)
J. Steika dadaisms un sirreālisms Eiropas poētisko eksperimentu kontekstā

Diskusija

Sestdiena, 30. septembris:

Sēdi vada Dr. habil. philol. Fjodors Fjodorovs

09.30–10.00 Irīna Belobrovceva (Tallina)
Metropole un province: modernisma iespējas Igaunijas literatūrā 19. un 20. gs. mijā

10.00–11.00 Vera Vāvere, Ludmila Sproģe (Rīga)
Latviešu rakstnieki Krievijas modernisma periodā 20. gs. sākumā

Pārtraukums 15 minūtes

Sēdi vada Dr. philol. Ludmila Sproģe

11.15–11.45 Marija Zadencka (Stokholma, Čikāga)
Nacionālā identitāte un Eiropas literatūras

11.45–12.15 Aleksandrs Belousovs (Sankt-Pēterburga)
Starp Eiropu un Krieviju: Ļ. Dobičina Dvinska

12.15–12.45 Eduards Mekšs (Daugavpils)
I. Zavolokas poētiskie mēģinājumi vecticībnieku laikrakstā “Rodnaja Starina”

Pusdienu pārtraukums 1 stundu

Sēdi vada Dr. habil. philol. Dace Markus

13.45–16.30 Informatīva sēde “Baltistika pasaulē”:
Lalita Muižniece (Kalamazū) – Baltistikas studijas ASV: pagātne un tagadne

Jana Tesaržova (Bratislava) – Slovakijā, Pāvels Štolls (Prāga) – Čehijā, Ušangs Sahlthucišvili (Tbilisi) – Gruzijā, Alvīds Butkus (Kauņa) – Lietuvā, Guntars Godiņš (Tallina, Rīga) – Igaunijā, Laimute Balode (Helsinki, Rīga) – Somijā,  Pēteris Vanags (Stokholma, Rīga) – Zviedrijā

Konferences organizācijas komiteja:

A. Belousovs (Sankt-Pēterburga)
A. Butkus (Kauņa)
J. Kalnačs (Rīga)
J. Kursīte (Rīga)
V. Muktupāvels (Rīga)
L. Sproģe (Rīga)
J. Tesaršova (Bratislava)

Konferenci atbalsta:

Hidroarheoloģijas aizsācēja jubileja

(Dr. hist., Dr. hist. h. c. Jānim Apalam – 70)

Strādājot par skolotāju, J. Apals sāka apmeklēt nodarbības profesionālo ūdenslīdēju vadītajos kursos, lai uzsāktu hidroarheoloģisko pieminekļu meklējumus Latvijā. Ierosinājumu tam deva Eiropas, īpaši franča Ž. Ī. Kusto u. c. zemūdens pētnieku sensacionālie atklājumi.

Iepazīstoties ar latviešu vēsturiskajām teikām, J. Apala uzmanību saistīja tas folkloras materiāls, kas vēstīja par ezeros nogrimušām mājām, pilīm, baznīcām u. c. būvēm. Lietojot akvalangu, varēja ūdenī ienirt uz ilgāku laiku, un liekot lietā labo peldēšana prasmi, radās iespēja pašam pārliecināties par tautas teikās sniegto informāciju. Ar šādu stingru apņemšanos noskaidrot vēsturisko īstenību J. Apals 1958. gadā uzsāka hidroarheoloģisko pieminekļu apzināšanu Latvijā. Viņa vadītā LZA Vēstures institūta hidroarheoloģiskā ekspedīcija vēlāk 15 gadu laikā (1959–1973) pār meklēja vairāk nekā 100 ezeru, 15 purvus, arī virkni upju, galveno vērību pievēršot senu dzīvesvietu konstatācijai.

Rūpīgas apzināšanas rezultātā J. Apala vadītā ekspedīcija atrada deviņu I g. t. 2. puses ezerpiļu paliekas Vidzemē un vēlreiz guva apstiprinājumu par tādas senmītnes esamību Āraišu ezerā.

Atsedzot piecas apbūves kārtas, noskaidroja, ka Āraišos bijusi 9.–10. gs. latgaļu apdzīvota ezerpils. Laukumus līdz pamatzemei varēja izpētīt tikai ar Gaujas meliorācijas sistēmu pārvaldes atbalstu, kas par saviem līdzekļiem Āraišu ezera līmeni pazemināja par 1 m. Tomēr kultūras slāņa izpētē vajadzēja strādāt poldera apstākļos, kad ap izrakumu laukumiem no caurskatītās zemes uzbēra garus aizsargdambjus. Viss šis ar Āraišu ezerpils izrakumiem saistītais pasākumu komplekss no J. Apala prasīja daudz laika un organi zatoriskā darba. Taču šo lielo piepūli atsvēra izrakumos iegūtie unikālie atradumi. Patei coties organiskās izcelsmes materiālam labvēlīgajiem apstākļiem, Āraišu ezerpils kultūras slānī zem ūdens bija labi saglabājušās koka celtņu paliekas, kā arī no organiskas izcelsmes materiāliem darinātas senlietas. Āraišu ezerpils kļuva par pirmo plašāk pētīto šīs kategorijas arheoloģijas pieminekli ne tikai Latvijā, bet visā Ziemeļaustrumeiropā ar izcilu zinātnisku un kultūrvēsturisku nozīmi. Ņemot vērā koka celtņu labo saglabāšanās pakāpi, J. Apalam jau 60. gados dzima ideja par šīs ezerpils rekonstrukcijas celtniecību, ko izdevās realizēt tikai 90. gados. J. Apala autoruzraudzībā strādāja ar seno darbarīku (šaurasmens cirvju, koka ķīļu u. c.) kopijām, visus darbus veicot ar 9.–10. gs. celtniecības tehnoloģijai tuviem paņēmieniem. Šai ziņā J. Apalam ir lieli nopelni kā eksperimentālās arheoloģijas aizsācējam Latvijā.

Nepieciešamo pieredzi J. Apals ieguvis, studējot etnogrāfisko celtņu īpatnības Baltijas reģionā un Rietumeiropā (Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā), kur iepazinies ar brīvdabas arheoloģisko un etnogrā fisko muzeju iekārtojumu un praktisko izmantošanu.

Ilggadīgais arheologa darbs, konkrētā materiāla studijas Latvijā un ārpus tās robežām fokusējās J. Apala doktora disertācijā “Āraišu ezerpils izpēte un rekonstrukcija” (1993), kurā rezumēts trijos gadu desmitos zinātniskajā izpētē ieguldītais darbs. Autora svarīgākais nopelns, kā to atzīmēja oponenti, bija ezerpils plašā izpēte, atsegto ēku konstruktīvo īpatnību atšifrēšana un rekonstrukcijas izstrāde, atbilstoši tām prasībām, kādas ir jāievēro starptautiskajā praksē. Disertācijā svarīgs bija ezerpils iedzīvotāju dzīvesveida un kultūras raksturojums, unikālu atradumu ar kultūrvēsturisku nozīmi (cietās zirgu sakas, vēršu jūgs, dzeinis, ragavu sliece u. c.) skaidrojums un analoģijas.

90. gados J. Apals ar referātiem daudz uzstājies ne tikai dzimtenē, bet arī aiz tās robežām (ASV, Kanāda, Lielbritānija, Lietuva, Vācija, Zviedrija), kur iespiestas viņa publikācijas par Āraišu ezerpili un kapulauku materiālu no Cēsu novada (kopā ar dzīvesbiedri Zigridu Apalu). Par Āraišiem ir parādījušās populāras brošūras, enciklopēdiski raksti latviešu, vācu un angļu valodā.

90. gadu otrajā pusē J. Apals ir saņēmis pašaizliedzīgā un grūtā darbā nopelnītos apbalvojumus – par darbu Āraišu ezerpils izpētē un rekonstrukcijā Latvijas Kultūras fonds viņam piešķīra Spīdolas balvu (1995). Pēc LU Latvijas vēstures institūta ierosinājuma LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa viņu nominēja par LZA goda doktoru (1997), bet Latvijas Kultūrkapitāla fonds viņam piešķīra mūža stipendiju (1999).

Suminot darbabiedru jubilejā, LU Latvijas vēstures institūta kolektīvs š. g. 19. septembrī Jānim Apalam novēlēja labu veselību, vienmēr možu garastāvokli un veiksmi savu radošo ieceru īstenošanā.

Ēvalds Mugurēvičs

17. oktobrī plkst. 15 notiks LZS Valdes un Padomes apvienotā sēde.

Dienas kārtībā:

1. LZS aktualitātes
2. Par II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa organizēšanu
3. Dažādi jautājumi

J. Štrauhmanis
LZS Valdes pr-js

Lielākās vēsturnieku sanāksmes pasaules mērogā notiek starptautiskajos vēstures zinātņu kongresos, kas simts gadu laikā sasaukti 19 reizes (I kongress Parīzē, 1900).

XIX kongress notika Oslo 2000. gadā no 6. līdz 13. augustam un bija pulcinājis ap 2000 dalībnieku no 75 valstīm. No šīm valstīm 56 vēsturnieku nacionālās komitejas (t. s. Latvijas) ir uzņemtas Vēstures zinātņu starptautiskajā komitejā (Comité International des Sciences Historiques – CISH), kas ir kongresu galvenā organizētāja.

Atklāšanas ceremonijā kongresa dalībniekus sveica Norvēģijas parlamenta prezidents, Oslo pilsētas mērs, Oslo universitātes rektors un Norvēģijas vēsturnieku asociācijas prezidents. Pēc tam vēsturnieki no CIHS vadības – prezidents I. Bērends (ASV), ģenerālsekretārs F. Bedarida (Francija) u. c. diskutēja par to, kā 20. gs. ar saviem dramatiskajiem notikumiem ir iespaidojis vēsturnieku pētījumus.

Kongresa darbība notika pēc iepriekš apstiprinātām tēmām, ko izskatīja trijās plenārsēdēs, 20 sekciju un 25 apaļā galda sēdēs. Svarīgāko referātu un ziņojumu tēzes publicētas atsevišķā grāmatā. Ņemot vērā daudzo sēžu vienlaicīgumu, referātu lielo skaitu, īsā informācijā nav iespējams dot pat referātu nosaukumus, tāpēc te tiks skartas tikai tās tēmas, kas attiecas uz Baltijas reģionu.

Sēdē, kur aplūkoja Eiropas kristianizācijas gaitu ap 1000. gadu, tika raksturota kristīgās ticības izplatība, ko veicinājusi valdnieku un misionāru aktivitāte. Ar kristīgās ticības pieņemšanu valdnieki centušies nostiprināt savu monarha varu. Kādas valsts iedzīvotāju kristietības reālā pieņemšana atspoguļojoties apbedījumu tradīciju izmaiņās.

Vistiešāk ar mūsu zemi bija saistīti sēdē “Baltijas reģions vēstures gaitā” nolasītie referāti. Tēmas koordinātors H. Sārinens (Somija) atzīmēja, ka beidzamajā gadu desmitā Baltijas austrumu daļā ir notikušas nopietnas politiskas izmaiņas, kas veicinājušas arī vēstures notikumu objektīvu izpēti. M. Norts (Vācija) referēja par reģionālajām īpatnībām ģermāņu, slāvu, baltu un Baltijas somu zemēs, kā arī par tām internacionālajām parādībām, kuras viduslaikos un jaunajos laikos ienesa vācu un holandiešu kultūra. Diskusijā referentam tika aizrādīts par zviedru kultūras iespaida nenovērtēšanu. H. Samsonoviča (Polija) referāts bija veltīts Hanzas tirdznieciskās aktivitātes raksturojumam Baltijas reģionā. Tai laikā ap 5 milj. km² lielā teritorijā par saziņas līdzekli kalpojusi viduslejasvācu valoda. Īpašs referāts bija veltīts Somu jūras līča ģeostratēģiskās lomas raksturojumam, tuvāk pakavējoties pie Zviedrijas (17. gs.) un Krievijas (18. gs.) impēriskās politikas analīzes. I. Feldmaņa (Latvija) referāta tēzes par Baltijas valstu sadarbību starpkaru periodā bija iespiestas, taču pats autors kongresā nebija varējis ierasties.

Kongresā aktīvu dalību ņēma LZA ārzemju loceklis A. Plakans (ASV), kas vēsturiskās demogrāfijas komisijas sēdēs referēja par iedzīvotāju migrāciju Baltijas guberņās 19. gs. un ģimeņu dzīvesveidu laukos.

Kongresa plenārsēdēs tika uzsvērts, ka vienīgi faktu salīdzinošā metode varot nodrošināt, lai vēsture kļūtu par zinātni, tādējādi atsvabinoties no sentimentāliem priekšstatiem par savas tautas pagātni. Izmaiņas vēstures pētniecībā esot notikušas vairākos virzienos. Esot cēlies vēsturnieku profesionālisms, ko veicinājusi stingra balstīšanās uz kritiski izvērtētiem vēstures avotiem. Pieaugusi vēsturnieku sociālo funkciju atbildība. Notikumi liecinot, ka nevis likumsakarības, bet dažādas nejaušības esot ietekmējušas vēstures gaitu, tāpēc lielāka vērība pievēršama faktu analīzei un izklāstam. Ievērojami paplašinājusies pētāmo notikumu vēstures skala gan senatnes virzienā, pateicoties sekmīgajiem arheoloģiskajiem pētījumiem, gan mūsdienu virzienā sakarā ar sociālo zinātņu attīstību, arhīvu atvēršanu un interneta izmantošanu. Tā rezultātā vēsture esot globalizējusies, veicinot pasaules vēsturnieku kopību, tāpēc esot jāvēršas pret nacionālo noslēgtību. Notiekot strauja dažādu metodisko līdzekļu ieviešana, jaunās vēsturnieku paaudzes un sieviešu-vēsturnieču lomas palielināšanās.

Plaša bija kongresa dalībniekiem veltītā grāmatu izstāde, kurā piedalījās desmitiem izdevniecību. Iepazīšanos ar jaunākajām publikācijām vēstures jomā atviegloja dalībniekiem piedāvātie šo izdevniecību grāmatu katalogi. Baltijas valstu vēsturniekus īpaši varēja saistīt Skandināvijas (Oslo un Kopenhagenas universitāšu) un Vācijas (Matthiesen un Monu menta Germaniae historica) izdevniecību publikācijas. Plaši bija pārstāvēta Lielbritānijas “Ashgate Publishing” izdevniecība, kas specializējusies Tuvo Austrumu, Bizantijas un Romas katoļu baznīcas vēstures pētījumu izdošanā.

Kongresa dalībnieki varēja noskatīties speciāli sagatavotas populārzinātniskas filmas par Norvēģijas vēsturi un kultūru pēdējās tūkstošgades laikā. Atzīmējams, ka šogad norvēģi sāk svinēt savas galvaspilsētas 1000 gadu jubileju, kas atspoguļojas muzeju ekspozīcijās. Kongresa dalībniekiem bija iespēja apmeklēt Oslo muzejus, no kuriem lielu iespaidu atstāj vikingu kuģu muzejs ar unikālajiem 9. gs. Ūzebergas un Goksta des kuģiem un tajos atrasto inventāru (rati, ragavas u. c.) Brīvā dabā varēja vērot slavenā norvēģu mākslinieka Vīgelāna skulptūras un pasaulē lielāko ziemas sporta tramplīnu Holmenhollā ar tam blakus esošo muzeju.

Divās Ģenerālās asamblejas sēdēs, kur piedalījās CISH ietilpstošo valstu pārstāvji, izlēma jautājumus, kas attiecas uz šīs starptautiskās vēsturnieku organizācijas tālāko darbību. Dalībnieki noklausījās CISH ģenerālsekretāra un mantziņa atskaites par darbu 1995.–2000. gadā un pašreizējo finansu stāvokli. Notika jaunu biedru, resp. atsevišķu valstu nacionālo komiteju uzņemšana CISH. Tika ievēlēta jaunā CISH vadība – prezidents J. Kocka (Vācija), viceprezidentes E. Osterberga (Zviedrija) un R. Tapare (Indija), ģenerālsekretārs Dz. Roberts (Kanāda), mantzinis P. Djukrejs (Šveice). CISH birojā vēl ievēlēja pa vienam pārstāvim no ASV, Francijas, Izraēlas, Japānas, Krievijas un Spānijas. Par nākošā 20. starptautiskā CISH kongresa vietu 2005. gadā tika izraudzīta Sidneja, atsaucoties uz Austrālijas vēsturnieku asociācijas, Jaundienvidvelsas štata valdības un Jaundienvidvelsas universitātes Sidnejā ielūgumu.

Informācijas autors izsaka pateicību Latvijas Zinātnes padomei un Latvijas Kultūlrkapitāla fondam par sniegto finansiālo atbalstu, kas deva iespēju piedalīties šajā kongresā.

Ēvalds Mugurēvičs,
Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās
komitejas prezidents

Arheoloģija un termoluminescence

Jaunas atziņas arheologiem atnesa LU Cietvielu fizikas institūta rīkotā 4. Eirokonference “Luminescences detektori un jonizētās radiācijas transformatori”, kura notika šī gada 14.–17. augustā Lielupes Zinību namā. Šīs konferences organizēšanai atbalstu bija devusi kā Eiropas komisijas augsta līmeņa zinātnisko konferenču humānā potenciālā programma, tā arī Latvijas Zinātnes padome. Šajā konferencē, kuru vadīja profesors Ivars Tāle, būdams arī Starptautiskās zinātniskās komitejas vadītājs, izskanēja skaudra nepieciešamība arī Latvijas arheoloģijas zinātnei iesaistīties luminescences datēšanas lietošanā. Šīs konferences 8. sesijas vadītāja Gaļina Hutta (Igaunijas Tehniskās universitātes Ģeoloģijas institūts) bija veltījusi savu referātu termoluminescences datēšanas pilnveidošanas pasākumiem pēdējos gados. Optiski stimulētā luminiscence (OSL), lietojot kvarca un alkālija laukšpata OSL stimulētos spektrus kā paleodozimetrus, tiek pielietota ģeoloģiskajos un arheoloģiskajos pētījumos Igaunijā, tāpat kā citās aizrobežu valstīs. Pirmā grāmata par šīs metodes pielietojumu arheoloģijā izdota 1985. gadā, un tās autors ir Oksfordas profesors Martins Aitkens.

Igaunijas kolēģi šajā jomā ir tikai ieguvēji, jo kā ģeologu, tā arī arheologu vajadzībām ir pieejama pašiem sava laboratorija. Šīs pašas Eirokonferences sesijas ietvaros H. Y. Goesku (Staru aizsardzības institūts Neuherbergā, Vācijā) referēja par no māla ķieģeļiem atdalīta kvarca 210 grādu pīka lietošanu retrospektīvajā dozimetrijā, uzsverot šīs metodes lietošanas nozīmi arheoloģijā. Savukārt norādītā referente sadarbībā ar Pīteru Švenku (Schwnk) (Bavārijas zemes pieminekļu aizsardzības inspekcija, Minhene) demonstrēja stenda referātu par vienu no visvecāka vācu klostera terrazzo grīdas komponentu izmantošanu termoluminiscences datē jumiem. Šis objekts – Tagernsee klosteris, kurā notika restaurācijas darbi un ar tiem saistītie arheoloģiskie izrakumi dažus gadus atpakaļ, ir dibināts 746. gadā. Šī terrazzo grīda saturēja sīku ķieģeļu gabaliņu komponentu javas masā, kas atļāva to datēšanai izmantot tieši šo metodi. Var arī piezīmēt, ka šajā gadījumā TL datējumam tika lietots labu datētu ķieģeļu 210 grādu C kvarca pīks, kuru izmantoja kā kritēriju mērījumu un tehnikas akurātības pārbaudē. Terrazzo grīdas javā esošo ķieģeļu drumslu TL vecumu noteica, izmantojot 280 grādu C pīku.

Termoluminiscences datēšana tiek plaši lietota ne tikai celtniecības palieku datējumam. Tā īpaši ērta seno arheoloģisko kultūru keramikas datējumiem, kuras māla masai pie jaukts sasmalcināts kvarcs vai granīts. Līdz šim Latvijas teritorijā ar termoluminiscences palīdzību nav datēts neviens no arheoloģiskajiem paraugiem, lai gan arheologu fondi ir pārpilni ar šāda tipa keramikas fragmentiem, kuri ir iegūti stabili fiksētos seno apmetņu un pilskalnu kultūras slāņos arheoloģisko izrakumu laikā.

Pasaules prakse rāda, cik izdevīgi ir izmantot šī datēšanas metodes priekšrocības salīdzinājumā ar radioaktīvā oglekļa metodi, kas strādā tikai ar organiku. Nevar šajā sakarībā nepiezīmēt, ka šī gada maija vidū notikušajā Arheometrijas (zinātņu kopa, kura nodarbojas ar arheoloģijas rīcībā esošo faktu analīzi un interpretāciju atbilstoši šo zinātņu rīcībā esošajām mūsdienu metodēm) 32. internacionālā simpozija laikā Mehiko pilsētā, Meksikā tika ziņots par termoluminiscences lietošanu arheometalurģisko šlagu datēšanā (TU Freibergas Kalna akadēmijas Neorganiskās ķīmijas, kā arī Arheometalurģijas institūts, Saksijas ZA Kvartārģeoloģijas sekcija, Vācija). Tas liecina par lielām šīs metodes potenciālām iespējām tuvākā nākotnē, jo senās metalurģijas pirmsākumu un attīstības gaitas hronoloģija nebūt nav vienmēr viegli no sakāma. Tiek pilnveidota arī lauku špata IR–radioluminiscence, kurai atšķirībā no termiski un optiski stimulētās luminiscences ir savas lielākas priekšrocības arī arheoloģisko paraugu datēšanā. Ir konstruēts radioluminiscences lasītājs, kurš dod IR – radioluminiscences emisijas sevišķi augstas precizitātes rezultātus (Heidelbergas ZA Kodolfizikas institūta Arheometrijas dienests, Vācija). Šī metode pasaules arheoloģijā tiek pielietota jau sākot ar paleolīta jeb vissenāko akmens laikmeta paraugu datēšanu, par ko bija runa arī augšminētajā arheometrijas simpozijā Mehiko pilsētā Meksikā, par kura goda prezidentu joprojām bija ievēlēts tieši Oksfordas universitātes profesors, jau iepriekš pieminētais profesors Martins Aitkens par tā lielajiem nopelniem termoluminescences ieviešanā arheoloģijas jomā.

Termoluminiscences datējumu intervāls ir visai plašs – līdz pat miljona gadu viena ceturkšņa diapazonam. To lieto cilvēka sākotnējās aizvēstures un paleovides rekonstrukcijā Āfrikā un citos kontinentos, kā norāda Cilvēka paleonto loģijas un cilvēka bioloģijas dubultkongresā Sansitijā, Dienvidāfrikā 1998. gadā demonstrētie materiāli. TL datēšanas metodi uzskata pat par daudz efektīvāku salīdzinājumā ar viena kristāla 40/A 39/Ar datēšanas tehniku (Oksfordas universitātes Ģeogrāfiskās skolas arheoloģiskās pētniecības laboratorija). Šī datēšanas metode savu revolucionāro ienākšanu arheoloģijā uzsāka 1980. gados, kad tika ieviestas optiskās datēšanas tehnikas, kuras joprojām tiek pilnveidotas.

Ņemot vērā faktu, ka termoluminiscences jautājumi, tajā skaitā arī jautājumi par TL datēšanas metožu pilnveidošanu ir tik aktuāli Baltijas valstīs, kā arī to faktu, ka Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta rīcībā atrodas vajadzīgā aparatūra TL laboratorijas noorganizēšanai, kā arī to faktu, ka arheologiem, kā senās keramikas, tā arī viduslaiku mūra piļu pētniekiem, kuri savākuši savos fondos īstas nacionālās bagātības, ir īpaša nepieciešamība izmantot šīs metodes priekšrocības hronoloģijas izstrādē, ir jāvaicā, vai nebūtu iespējams LU un LZP padomāt par šīs starpnozaru laboratorijas organizēšanas priekšdarbiem kā administratīvajā, tā arī tīri finansiālajā plāksnē.

Ilze Loze,
LZA korespondētājlocekle

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 2000. gada 24. augusta lēmumam

1. Dalības maksas starptautiskās organizācijās

 2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

Latvijas lauksaimniecības kolektivizācija. 1944-1956

Jānis Labsvīrs. Ph. d. The Sovietization of the Baltic States: Collectivization of Latvian Agriculture. 1944 –1956. Izdevniecība “Zinātne”, Rīga, 2000, 215 lpp.

Jānis Labsvīrs, LZA Dr. h. c. hist., zinātnieks, tautsaimnieks, sabiedriskais darbinieks, zinātnes mecenāts, devis nozīmīgu pētījumu Latvijas lauksaimniecības vēsturē. Piecdesmitajos gados ASV aizstāvēto doktora disertāciju tulkojušas U. Maizīte un A. Dūmiņa, rediģējis Dr. I. Dūmiņš.

Autors aplūko situāciju lauksaimniecībā laika posmā starp abiem pasaules kariem, pirmās padomju okupācijas laikā, bet visplašāk – notikumus pēc Otrā pasaules kara, kolektivizācijas sagatavošanu un vienlaidu kolektivizācijas sekas.

Ikviens vēsturnieka darbs ir tieši atkarīgs no izmantotās avotu bāzes. Tēmas risinājums “uz karstām pēdām” (doktora grāds aizstāvēts Indianas universitātē 1959. g.), tolaik pieejamās avotu bāzes godprātīgs izmantojums, tautsaimnieka pieredzes diktēta analīze, uz tās balstītās prognozes, plašā bibliogrāfija, 27 tabulās ietver tais statistikas materiāls – tas ir fundamentāls darbs, ne no droša attāluma labklājības zemē raugoties uz padomju eksperimentu izmocīto Latvijas lauksaimniecību un nabadzībā slīkstošo tautu, bet zinoša un dziļi ieinteresēta pētnieka devums.

Sadalot grāmatu 6 nodaļās, autors panācis tēmas vispusīgu atklāsmi. To aizsāk “Īss pārskats par Latviju pirms kolektivizācijas” (I daļa). II daļa “Latvijas lauksaimniecības pārejas periods un vispārējā kolektivizācija”, sadalās apakšnodaļās – “Pārejas periods 1944-1948”, “Kolektivizācijas norise”. Trešā daļa “Paplašinātā atražošana LPSR lauksaimniecībā” dod ieskatu jautājumos: “Investīciju virzieni, ražošanas plānošana un mehanizācija” un “Kolhozu ienākumi, to sadale un kolhoznieku ienākumi”. Par pēdējo runājot, atzīts, ka “relatīvi lielās finansu investīcijas lauksaimniecībā bija iespējamas tikai, ierobežojot ražošanā iesaistīto cilvēku ienākumus un to patēriņu” un “pat pēc piektās piecgades beigām (t. i. 1956. g.) lopu skaits un kopējā sējumu platība joprojām bija mazāka nekā pirmskara Latvijā”. IV daļa ar tēmas “Ražīguma paaugstināšanas līdzekļi” analīzi lūko saskatīt dažādus faktorus, t. i., “Mēģinājumi palielināt cilvēku un pārējo faktoru ieguldījumu ražīguma kāpināšanā” un “Nodokļu un cenu politika”. V daļa, pretstatot kolektīvo un privāto saimniekošanu, atzīst, ka visi eksperimenti skaidri atklāj, ka kolhozi ne tikai nav atrisinājuši ražošanas pamatproblēmas, bet joprojām paši atrodas pārmaiņu stāvoklī. Nobeiguma daļa “Neapmierinošas ražošanas cēloņi kolhozos un padomju lauksaimniecības nākotne”, atzīstot kolhozu sistēmas neefektivitāti, stāvokļa uzlabošanu saskata vienīgi tās iznīcināšanā vai arī valdības politikas maiņā. Raugoties turpmāko 20 gadu perspektīvā, autors neredz iespēju atgriezties pie privātās saimniekošanas. Tur viņam bija taisnība – bija jāsagaida Trešā Atmoda.

Ikviens no mums, kurš sociālistiskās lauksaimniecības “uzvaras gājienu” izbaudījis savas ģimenes un savā liktenī – vai tas būtu 1949. gada 25. marts, lopu vagonu ešeloni Latvijas stacijās, dzelzceļa uzbērumu malās izsviestie papīra gabaliņi ar aizvesto lūgumiem un sveicieniem, vai arī mūžīgais vaicājums rindā stāvošajiem pārtikas veikalā “ko šodien dod?”, ir kolektivizācijas seku eksperts.

Zinātniekam jāzina un jāliek lietā iespējami plašāka avotu bāze. Mūsu rokās nu ir pētījums, kuru savās bibliogrāfijās nevarēja ierakstīt pēckara lauksaimniecības vēstures pētnieki. Gluži kā profesionāli izveidota mozaīkas detaļa, kura piesakās uz savu paliekošo vietu kopīgā, dažādu paaudžu pētnieku uzrakstītā Latvijas lauksaimniecības vēsturē.

Dr. hist. I. Tālberga

TERRA, bet ne INCOGNITA

Tikko iznācis jauna populārzinātniska žurnāla “TERRA” pirmais numurs, kura galvenais redaktors ir pazīstamais debesu speciālists Ilgonis Vilks. Savā uzrunā pirmā numura lasītājiem viņš raksta:

“Cienījamais lasītāj!

Tavās rokās ir žurnāla Terra pirmais numurs. Terra – tā ir planēta Zeme, kas mūsdienās kļuvusi globāli pieejama un pārskatāma. Tehnoloģiju attīstība mums devusi plašas iespējas – sākot ar lidojumiem kosmosā un beidzot ar lietām, kas palielina mājas komfortu. Šobrīd cilvēks dzīvo gan dabasvidē, gan tehnovidē ar visām no tā izrietošajām priekšrocībām un problēmām.  Ko jaunu šajā ziņā atnesīs 21. gadsimts? Vai tas būs informācijas, ģenētikas vai ekoloģisku katastrofu gadsimts? Tūkstošgades slieksnis ir piemērots laiks šo jautājumu uzdošanai un atbilžu meklēšanai. Nāc un piedalies šajā piedzīvojumā arī tu, lasītāj!

Mēs plānojam publicēt materiālus, kas būtu interesanti ne tikai jauniešiem, bet arī viņu vecākiem un skolotājiem, vārdu sakot, žurnāls Terra domāts dažādām paaudzēm. Žurnāla lappusēs centīsimies atspoguļot jaunākos zinātnes un tehnoloģijas sasniegumus, analizēt to ietekmi uz dabu un sabiedrību. Izmantojot Latvijas vadošo speciālistu un ārvalstu populārzinātnisko izdevumu viedokli, sniegsim pārskatu par dabaszinātnēs un tehnikā paveikto, kā arī analizēsim attīstības tendences. Regulāri rakstīsim par augstā kās izglītības iegūšanas iespējām Latvijā un citur. Pārcelt zinātni ikdienā palīdzēs rubrika “Mājas laboratorija”, bet atrast interesantus Internet tīkla portālus – rubrika Terranet. Lai nekļūtu pārāk nopietni, publicēsim arī pa kādam jokam un kuriozam faktam.

Mums ir ļoti svarīgas tavas domas, cienījamais lasītāj, tāpēc gaidīsim vēstules ar jautājumiem un ieteikumiem.

Uz tikšanos žurnāla lappusēs!

Ilgonis Vilks”

Žurnāla redkolēģijā sastopami tādi pazīstami vārdi kā prof., Dr. habil. phys. Mārcis Auziņš, Dr. phys. Vitolds Grabovskis, prof. Dr. habil. chem. Māris Kļaviņš, prof., Dr. habil. biol. Indriķis Muiž nieks.

Pirmajā numurā var lasīt gan par “Marsa bāzi” Kanādas Arktikā, genoma tūkstošgades sākumu, Eiropas Savienības jauno zinātnieku konkursu, varavīksnes rašanos un citām interesantām parādībām.

Nākamais žurnāla TERRA numurs gaidāms jau oktobrī. Un tā – katru mēnesi. Pagaidām to pirksim Preses apvienības kioskos, RIMI un J. Rozes grāmatnīcās. Par iespējām žurnālu pasūtīt var interesēties E-pastā: terra@lielvards.lv

Konkurss

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publi cēšanas brīža Rīgā, Ķengaraga ielā 8, 338. istabā.

Tālrunis uzziņām 7-260556.

Pieteikumā jānorāda nozare, kurā vēlas pretendēt.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas,
2. CV,
3. Publicēto darbu sarakstu,
4. Citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Pils Arpads Danoss (dzīv. Meldru ielā 58–402, Rīgā, LV–1015), vairākkārt vērsies Izglītības un zinātnes ministrijā un citās institūcijās ar lūgumu popularizēt viņa sagatavoto informāciju par alkohola iedarbības dažādiem aspektiem. šāda publikācija varētu veicināt Latvijai aktuālas sociālās problēmas risinājumu.

Lūdzam veicināt A. Danosa k-ga sagatavotā materiāla (pēc tā iesniegšanas redakcijā) publicēšanu Jūsu laikraksta attiecīgā rubrikā, vai arī publicēt šīs vēstules pielikumā pievienoto īso informāciju.

Pielikumā: Īsa informācija, ar kuru attiecīgais

atklājums tiktu fiksēts Latvijai uz 1 lp.

Ierindnieka adrese speciālistiem

Konstatēts, ka viena daļa ķermenī uzņemta alkohola pārvēršas CO²+H²O un ka otrā daļa nepārveidota atstāj ķermeni ar elpu.

Nepārveidota ķīmiski, bet fizikāli palielinājusies sava apjomā apmēram 1:1000 kura ekspansija notiek orga nisma ietvaros, kurš apstāklis līdz šim nav ņemts vērā.

Tiek likts priekšā Rīgas speciālistiem šo parādību zinātniski izpētīt.

Redakcijas piezīme. Vai tagad skaidrs? Institūti ir divi. Bet cik akadēmiju? Latvijas Zinātņu akadēmija un vienkārši Zinātņu akadēmija?

2000. gada 9. oktobrī plkst. 15.00 LU Elektronikas un datorzinātņu institūtā (Dzērbenes ielā 14, Auditorijā A) notiks LU Datorzinātņu promocijas padomes PP-10-2-2 atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu par tematu “Neregulāri diskretizētu signālu rekonstrukcija” datorzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. sc. ing. G. Strautmanis, Dr. sc. ing. E. Beķeris, Dr. sc. ing. A. Krauze.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Elektronikas un datorzinātņu institūta bibliotēkā.

* * *

2000. gada 12. oktobrī RTU padomē ar promocijas tiesībām zinātņu nozarē “Ķīmija” atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 14, 271. telpā promocijas darbus ķīmijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 14.30

par tēmu: “Cefalosporīna un penicilīna strukturālā transformācija”.

Recenzenti: prof. O. Neilands, Dr. h. ķīm. L. Ignatoviča, Dr. ķīm. V. Dirnēns;

par tēmu: “Sintētiskie cefalosporīni – elastāzes inhibītori”.

Recenzenti: prof. F. Avotiņš, Dr. h. ķīm. L. Leitis, Dr. ķīm. M. Katkevičs;

par tēmu: “7-Alkilidēncefēmu un 6-alkilidēnpenāmu sintēze un to bioloģiskās īpašības”.

Recenzenti: prof. Ē. Gudriniece, Dr. h. ķīm. L. Ignatoviča, Dr. ķīm. M. Katkevičs.

* * *

2000. g. 24. oktobrī pulksten 12.00 Akadēmijas laukumā 1, Akadēmijas sēžu zālē LU Filozofijas nozares promocijas padomes atklātajā sēdē

aizstāvēs disertāciju par tēmu “Vasarsvētku kustība Latvijā: reliģijpētnieciska analīze” filozofijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. phil. J. Vējš, Dr. habil. phil. V. Klīve, asoc. prof. J. Cālītis.

Ar disertāciju var iepazīties Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā 10.

Ar darbiem var iepazīties RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes bibliotēkā Āzenes ielā 14.