Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2000. gada  4. decembris: 20 (207)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


. Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce

Š.g. 23. novembrī Zinātņu akadēmijas Konferenču zālē notika Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, kuras galvenie notikumi bija 2000. gada LZA Lielās medaļas pasniegšana akad. Mārtiņam Beķeram, Lielās medaļas laureāta akadēmiskā lekcija “Biokonversija tautsaimniecībai un veselībai” un jaunu LZA locekļu vēlēšanas.

Kā zināms, katru gadu ar LZA Lielo medaļu apbalvo divus zinātniekus – Latvijā un ārzemēs dzīvojošu. Arhitekts profesors Gunārs Birkerts savu medaļu par ieguldījumu 20. gs. pasaules arhitektūrā jau saņēma š.g. 18. maija pilnsapulcē. LZA Senāta sēdē š.g. 21. martā par LZA Lielās balvas laureātu līdzās G. Birkertam tika no saukts arī akadēmiķis Mārtiņš Beķers, un nu bija pienākusi tradicionālā reize viņam šo medaļu pasniegt, kā arī noklausīties viņa akadēmisko lekciju. Apsveicēji un ziedu sniedzēji ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu priekšgalā bija sastājušies tik garā un krāšņā virknē, kādu atceramies tikai no nu jau pasenajām aktieru godināšanām jubilejās. Varbūt savā ziņā Latvijas biotehnoloģijas tēvs Mārtiņš Beķers arī ir tāds zinātnes aktieris vārda vislabākajā nozīmē, jo ilgus gadus viņš atradies uz zinātnes “bīnes”, t.i. skatuves, nemitīgi cīnīdamies par savu ideju praktisku realizāciju. Un ja paskatās, kas no tā iznācis, tad – oho, retais to ir spējis!

Taču pilnsapulces sākumā parasti ir uzrunas. Tās teica LZA prezidents Jānis Stradiņš, Karaliskās Zviedrijas Inženierzinātņu akadēmijas (IVA) prezidenta v.i. Dr. Enriko Deiako un Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns. LZA Goda mecenāta nozīmi un apsveikumus saņēma arī “Grindeks” padomes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons.

Pēc M. Beķera akadēmiskās lekcijas sākās ikrudens intriga – jaunu Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu vēlēšanas. Bažas, ka varētu atkārtoties ASV prezidenta vēlēšanu farss, par laimi, bija bez pamata. Ievēlētie tika ievēlēti ar pirmo piegājienu, bez balsu pārskaitīšanas. Šogad neievēlētajiem jāpaciešas līdz nākamajam rudenim. Vārdu sakot, viss notika ar glanci.

Z. Kipere

zv207-2.jpg (21613 bytes)

LZA Lielās medaļas laureāts akadēmiķis Mārtiņš Beķers

zv207-1.jpg (12436 bytes)

LZA goda mecenāta diplomu saņem Valdis Jākobsons

Satura rādītājs


2000. gada 23. novembra LZA pilnsapulcē ievēlēti:

ĪSTENIE LOCEKĻI:

Jānis BĒRZIŅŠ (vēsture),
Tālavs JUNDZIS (politoloģija),
Ivars LĀCIS (fizika),
Dace MARKUS (valodniecība),
Indriķis MUIŽNIEKS (bioloģija),
Rafails ROZENTĀLS (medicīna).

Korespondētājlocekļi:

Edgars BERVALDS (astronomija),
Brigita BUŠMANE (valodniecība),
Ruvins FERBERS (fizika),
Jānis GRABIS (materiālzinātnes),
Tatjana KOĶE (pedagoģija),
Pēteris ŠIPKOVS (enerģētika),

Igors Šuvajevs (filozofija),
Andrejs vasks (arheoloģija),
Grigorijas VEINBERGS (ķīmija),
Vitālijs ZELČS (ģeoloģija),
Aivars ZEMĪTIS (matemātika).

Goda locekļi:

Ilmārs BLUMBERGS,
Jāzeps LOČMELIS.

Ārzemju locekļi:

Maikls BRĀNČS (valodniecība),
Georgs Pauls KREIŠMANIS (ķīmija),
Jarls VIKBERGS (medicīna un farmakoloģija),
Regīna ŽUKA (ķīmija).

Satura rādītājs


Vai būs sadarbības līgums
ar Zviedrijas Karalisko
Inženierzinātņu akadēmiju?

Zviedrijā ir vairākas zinātņu akadēmijas. Karaliskās. Latvijas Zinātņu akadēmijai ir noslēgti sadarbības līgumi ar Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju (1992) un Zviedrijas Karalisko Humanitāro zinātņu, vēstures un senlietu akadēmiju (1996). Kad pirms vairākiem gadiem Zviedrijā aizsākās pārrunas par iespējamo sadarbību ar Zviedrijas Karalisko Inženierzinātņu akadēmiju (IVA), atbilde bija neizpratnes pilna. Vai tad pie jums Latvijā ir arī tādi zinātnieki? Savukārt jābrīnās bija mums – kas tad, interesanti, ir tie mūsu Dr.sc.ing. un Dr.habil.sc.ing.?

Lai nu vecie pārpratumi paliek. Šī gada 23. novembrī Latvijā ieradās jaunais Zviedrijas Karaliskās Inženierzinātņu akadēmijas prezidents jeb, pareizāk, prezidenta vietas izpildītājs Dr. Enriko Deiako kopā ar akadēmijas ārlietu sekretāri Ullu Svantesoni. Tieši no lidostas uz Latvijas Zinātņu akadēmiju, kur viņus uzņēma LZA prezidents J. Stradiņš, viceprezidenti T. Millers un J. Ekmanis, ģenerālsektetārs A. Siliņš, Rīgas Tehniskās universitātes rektors I. Knēts, zinātnieki R. Karnīte, U. Viesturs, A. Treimanis, I. Matīss, kuri pārstāvēja savas zinātniskās iestādes, kā arī Latvijas Tehnoloģiskā centra darbiniece G. Lapiņa.

Viesus interesēja gan topošo inženieru izglītošana, gan zinātniskās iestrādes un izstrādnes, līdzdalība starptautiskos projektos, savukārt Latvijas puse uzzināja, ka IVA ir 700 individuālo biedru, no kuriem aptuveni 400 ir jaunāki par 65 gadiem, kā arī 190 kolektīvo biedru (lielākās kompānijas un rūpniecības uzņēmumi) un 200 ārzemju biedru. Vārdu sakot, tā ir liela un darbīga akadēmija ar plašiem līdzekļiem un iespējām, ar kuru sadarboties būtu ne tikai gods, bet arī ļoti izdevīgi, ja ņemam vērā, ka zinātnieku apmaiņas kvotas parasti tiek izmantotas diezgan vienpusīgi – galvenokārt braucēji ir mūsu zinātnieki.

Dr. Enriko Deiako ar pateicību pieņēma uzaicinājumu teikt dažus vārdus Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē.

Nākošajā dienā viesi apmeklēja Rīgas Tehnisko universitāti un Rīgas Tehniskās universitātes Tehnoloģisko parku.

Cerams, ka ielikts labs pamats turpmākajai sadarbībai, un divām Zviedrijas Karaliskajām akadēmijām kā LZA sadarbības partnere netālajā nākotnē pievienosies arī Zviedrijas Karaliskā Inženierzinātņu akadēmija.

Z. Kipere

Satura rādītājs


Pirmais paziņojums un uzaicinājums

II Pasaules latviešu zinātnieku kongress

Rīga, 2001. gada 14.–15. augusts

II Pasaules latviešu zinātnieku kongress ir iecerēts kā Vispasaules latviešu zinātņu kongresa (Rīga, 1991. gads) tradīciju pārņēmējs un turpinātājs. II kongresa galvenais mērķis ir padziļināt Latvijas sabied rības izpratni par pašreizējām zinātnes, tehnoloģijas un augstākās izglītības attīstības tendencēm Latvijā un pasaulē.

Kongresā aicināti piedalīties Latvijas un ārzemēs strādājošie Latvijas izcelsmes zinātnieki, kā arī visi, kuri ir ieinteresēti Latvijas zinātnes attīstībā.

Kongresa moto: Uz zināšanām balstīta sabiedrība Latvijā.

Kongresa laiks un vieta: Kongresa laiks ir izvēlēts, ievērojot, ka 2001. gada 10.–12. augustā Rīgā notiks III Pasaules Latviešu biedrību konference un ka 17.–19. augustā būs Rīgas 800.gadadienas svinības, kas dotu kongresa dalībniekiem iespēju piedalīties arī šajos divos pasākumos. Kongresa darbs noritēs Rīgas Latviešu biedrības, Latvijas Universitātes un Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās.

Kongresa iniciatori:

Latvijas Zinātnieku savienība
Latvijas Zinātņu akadēmija
Latvijas Universitāte
Rīgas Tehniskā universitāte
Latvijas Lauksaimniecības universitāte
Latvijas Medicīnas akadēmija
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija
Rīgas Latviešu biedrība
Latvijas augstskolu profesoru asociācija

Kongresa Organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētāji:

Juris Ekmanis – Latvijas Zinātņu akadēmija
Imants Freibergs – Latvijas Universitāte
Uldis Raitums – Latvijas Zinātnieku savienība.

Kongresa Programmas komiteja:

Imants Gronskis, Dr.agr. – lauksaimniecības un mežzinātnes
Jānis Grundspeņķis, Dr.habil.sc.ing. – informātika un datorzinātnes
Emīlija Gudriniece, Dr.habil.chem. – dabas zinātnes
Andris Krēsliņš, Dr.habil.sc.ing. – inženierzinātnes, arhitektūra
Juris Krūmiņš, Dr.habil.oec. – sociālās zinātnes, ekonomika
Janīna Kursīte-Pakule, Dr.habil.philol. – humanitārās zinātnes
Indriķis Muižnieks, Dr.habil.biol. – dabas zinātnes
Aija Žilēviča, Dr.habil.med. – dzīvības zinātnes.

Kongresa tematika un sekcijas:

Kongresa tematika aptver visas zinātņu nozares, kuras nosacīti var iedalīt četros blokos:

Humanitārās un sociālās zinātnes (Humanities and Social Sciences)
Dabas zinātnes (Natural Sciences)
Dzīvības zinātnes (Life Sciences)
Tehniskās zinātnes (Engineering and Technology).

Referātus (30 min.) un ziņojumus (15 min.) vēlams saistīt ar Latvijas zinātnieku iestrādēm, ar Latvijas sabiedrībai vitāli svarīgiem jautājumiem vai ar Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Kongresā prioritāte tiks piešķirta referātiem un ziņojumiem, kuri orientēti uz plašāku interesentu loku, analizējot viena vai vairāku savstarpēji saistītu zinātnes virzienu attīstības tendences un mijiedarbību ar augstāko izglītību.

Kongresa darbs iecerēts sekcijās pa zinātņu nozarēm. Paredzētas paneļdiskusijas un apaļā galda sarunas, piemēram, investīciju piesaiste zinātnei, Latvijas sievietes zinātnē, Latvijas zinātnieku reemigrācija u.c.

Kongresa laikā paredzēta ar Rīgas 800.gadadienas svinībām saistīta kultūras programma, kā arī specializētas ekskursijas un izstādes.

Kongresa valodas: latviešu, angļu.

Kongresa dalības maksa: 30 latu (50 USD) – līdz 2001. gada 31. maijam

35 lati (60 USD) – no 2001. gada 1. jūnija.

Kalendārs:

2000. gada 1. februāris – līdzdalības pieteikums, referāta vai ziņo juma tēzes

2001. gada 1. marts – referātu un ziņojumu akceptēšana

2001. gada 31. marts – otrā paziņojuma izsūtīšana.

Tēzes: Apjomā ne mazāk kā 1800 zīmes (1 lpp.) un ne vairāk kā 3600 zīmes (2 lpp.) latviešu vai angļu valodā nosūtāmas Kongresa Informācijas centram līdz 2001. gada 1. martam. Tēžu tekstu vēlams atsūtīt elektroniskā formā MS Word formātā.

Programmas komitejas akceptēto referātu un ziņojumu tēzes tiks publicētas.

Reģistrācija sāksies 13. augustā no plkst. 14.00

Kongresa Informācijas centrs:

Anita Draveniece

Latvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas laukumā 1
LV-1524 Rīga, Latvija
Tel.: 371 7225361 vai 7227391, Fax: 371 7821153,
E-mail: kongress@latnet.lv

Kongresa mājas lapa http://www.lvzs.lv

Satura rādītājs


Profesors Sakoda no Industriālo zinātņu institūta apciemo Koksnes ķīmijas institūtu un ekoloģiski tīras ražotnes

29. oktobrī Rīgā ieradās Tokijas universitātes Industriālo zinātņu institūta profesors Akijoši Sakoda. Tā jau bija otrā ievērojama japāņu zinātnieka vizīte LV KĶI pēdējo divu mēnešu laikā.

30. oktobrī mēs kopā ar Dr.sc.ing. Jāni Zandersonu un Dr.sc.ing. Aivaru Žuriņu Zeltiņos, kas atrodas pie Alūksnes, apskatījām SIA “KRK Vidzeme” jauna tipa kokogļu ražotni (8 izceļamas retortes, enerģētiski pašapgādājoša ražotne ar kopēju krāsni visām retortēm). Jaunās ražotnes idejas un projekta autors ir Zandersona kgs. Ražošanas jauda ir 1000–1300 t augst vērtīgu kokogļu gadā. Augsts negaistošā oglekļa saturs – 82,5% (vācu DIN prasība ir 80%). Uzņēmums ir patiesi ekoloģiski tīrs, un arī ražošanas kultūra ir atzīstama. Lai gan uzņēmums darbojas ar pilnu jaudu, no dūmeņa dūmus nemanī ja. Praktiski izmešos aiziet tikai H2O, CO un CO2. Ogleklis, protams, atgriežas augu biomasā. Jānovēl biznesa veiksmi uzņēmējam Helmutam Kalniņa kungam, kurš šajā pasākumā ir ieguldījis apmēram 200 000$, un jāvēlas, kaut Latvijā šādu Kalniņu būtu pēc iespējas vairāk. Apmeklējumam nāca klāt savs “eksotikas” moments. Uzņēmums atrodas bijušajā padomju armijas raķešu bāzē. Atliek piebilst, ka šis nav slikts militāristu mantojuma pielietojums.

31. oktobrī prof. Sakoda apmeklēja Koksnes ķīmijas institūtu. Viņam bija pārrunas ar institūta ZP priekšsēdētāju Dr.chem. Bruno Andersonu un institūta direktoru Dr.sc.ing. Aivaru Žuriņu. Tām sekoja Sakodas kunga vairāk kā stundu garā lekcija par Japānas sabiedrības un ražošanas pārorientāciju uz bezatkritumu sabiedrību (nulles emisija; Zero Emissions). Galvenais dzinulis šeit ir zinātne un industrija (bizness), un lokālās kopienas (mūsu izpratnē, pagasts, pilsēta, rajons, utt.). Profesors demonstrēja konkrētus piemērus, kā arī japāņu centienus aizstāt naftas produktus un materiālus ar analogiem, kas iegūti no biomasas. Pēcpusdienā prof. Sakoda apmeklēja vairākus KĶI vadošos zinātniekus. Īpašu interesi viņš izrādīja par formaldehīda izdalīšanās kontroli (Andersons), jaunajiem tvaika sprādzienā un sekojošajā karbonizācijā iegūtajiem oglekļa materiāliem (Zandersons, Grāvītis), biodegradablajām putām (Stirna) un furfurola iegūšanas tehnoloģiju (Vedernikovs).

1. decembrī mēs kopā ar profesoru Māri Daugavieti un viņa līdzstrādnieku Ernestu Moiseju braucām uz Pilteni skatīt no skujām iegūtu fizioloģiski aktīvu vielu ražotni. A/S “Biolat” prezidents ir Daugavieša kungs, bet Moiseja kungs ir šīs sabiedrības tehnologs. Vienlaicīgi viņi ir arī Mežsaimniecības problēmu institūta līdzstrādnieki. Tātad te nu ir vēl viens pozitīvs piemērs: zinātne ražošanai. Jāatzīmē, ka pašlaik Japānā ir atļauts strādāt par universitātes profesoru un vienlaicīgi būt ražotnes īpašniekam vai kompānijas līdzīpašniekam.

Piltenes uzņēmums gada laikā pārstrādā apmēram 400 t zaļeņa (uzstādot papildus ekstraktorus, pārstrāde var sasniegt 1000 t). Tikai 7–8% no pārstrādātās zaļās masas izmanto 5 pamatproduktu ražošanai. Atlikums, 92–93% no izejasmateriāla, nezūd, bet veido augstvērtīgu, sliekām bagātu kompostu. Šis komposts ir patvērtīgāks nekā kūtsmēsli un to tirgo siltumnīcu īpašniekiem vai vietējiem zemniekiem par 40 Ls/t (salīdzinājumā izejas materiālu iepērk par 60 Ls/t). Taču tas sastāda tikai dažus % no apgrozījuma, ko dod (apmēram 30 tonnas) 5 pamatprodukti pēc zaļeņa ekstrakcijas. Tiem piemīt augu augšanas stimulatoru, antikancerogēnas, baktericīdas u.c. īpašības. Šis uzņēmums ir bezatkritumu. Šeit no cirsmu atkritumiem kā izejvielas iegūst augstvērtīgus, cilvēkam un augiem derīgus savienojumus un organisko mēslojumu, uzlabo augsnes kvalitāti.

2. decembrī mēs pārrunājām iepriekšējās dienās redzēto. Profesors, rūpīgi pētīdams savus pierakstus, precizēja dažādus jautājumus. Vēl iedevu Mežsaimniecības problēmu institūta zinātnieku sagatavotos paraugus, parādīju Vecrīgu, un tad devāmies uz lidostu.

Pēc japāņu standartiem profesors Sakoda ir ļoti jauns profesors. Viņš bija profesors jau 40 gadu vecumā. Tokijas universitāte 99 nacionālo universitāšu vidū neoficiāli ir universitāte nr. 1. Savukārt Industriālo zinātņu institūts (IIS) ir visspēcīgākais un vecākais akadēmiskais institūts Japānā ar 100 profesoriem un apmēram 500 studentiem. No šī institūta nākušas pirmās japāņu raķetes, dziļūdens tehnoloģijas, jaunie materiāli, roboti, elektronika un daudz kas cits. Prof. Sakodas grupa sastāv no 10 līdzstrādniekiem un 15 studentiem. Pēdējā gadā Tokijā es pusi sava darbalaika strādāju kā Prioritāro pētījumu institūta viesprofesors un pusi – kā viesprofesors Tokijas universitātes Industriālo zinātņu institūtā, kur tieši sadarbojos ar Sakodas grupu. Kā savā lekcijā pieminēja Sakoda, biju pirmais latviešu zinātnieks Industriālo zinātņu institūtā. Prof. Sakoda vienlaicīgi ir arī Japānas nacionālā nulles emisijas (Zero Emissions; bezatkritumu ražošana) projekta, kurā piedalās apmēram 80 profesoru grupas, sekretārs.

IIS mēs apstrādājām biomasu t.s. kaskādes variantā, t.i., kombinējām tvaika sprādziena autohidrolīzi ar sekojošu superkritisko ūdens apstrādi. Reakciju kinētiku un produktu struktūru pētījām ar pašreiz modernākajām instrumentālajām metodēm. Japāņu mērķis ir iegūt pilnīgu (bezatkritumu) biomasas sadalīšanu vērtīgos produktos. Prioritāro pētījumu institūtā izstrādāju biomasas rafinēšanas pieeju kā alternatīvu pasauli “uzsildošās” fosilās naftas rafinēšanai. Viens no prof. Sakodas vizītes mērķiem bija pārrunāt, kā Japānas nulles emisijas projektu vairāk pārorientēt uz biorafinēšanu. To prasa globālā klimata dramatiskā maiņa un siltumnīcas efekts, kā arī atkritumu kalni ap mums. “We have to eliminate all the waste before the waste eliminates us” – “mums jālikvidē atkritumi, pirms atkritumi likvidē mūs”.

Profesors, Dr.habil.chem. Jānis Grāvītis

Satura rādītājs


LLMZA – Eiropas Lauksaimniecības, dabas un pārtikas zinātņu akadēmiju savienībā

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija ir iestājusies Eiropas Lauksaimniecības, dabas un pārtikas zinātņu akadēmiju savienībā. Šāda savienība ir tikko kā izveidota un dibināšanas konference notika Florencē, Itālijā. Vēlmi iestāties savienībā ir izteikušas vairāk nekā 20 valstis. Savienība par saviem galveniem darbības virzieniem ir noteikusi informācijas apmaiņu, ikgadējus seminārus, darba grupas un konferences reizi divos gados, kā arī zinātnieku un doktorantu apmaiņas. Konferenču tēmas būs starpdisciplināras. Nākošā tikšanās notiks Francijā un tad Krievijā.

Tēmas tuvākajiem semināriem varētu būt: pārtikas drošība, vide, globalizācija, lauku attīstība, Eiropas Savienības lauku politika u.t.t.

Savienības dibināšanas konferencē piedalījās arī tie Eiropas komi sijas pārstāvji, kuri kurē lauksaimniecības, vides un pārtikas zinātnes. Viņi uzsvēra jaunās savienības uzdevumus dialoga veidošanā ar Eiropas Padomi, UNESCO, FAO, dalībvalstu politiķiem, universitātēm un sabied rību kopumā. Diskusiju vadīja Itālijas Ģeografīlijas akadēmijas prezidents profesors Franko Skaramuzi (Franco Scaramuzzi), kas ir viens no akadēmiju savienības veidošanas idejas autoriem. Diskusija ietvēra problēmas, kas saistītas ar lauksaimniecības uzdevumiem un tās lomu XXI gadsimtā. Konferencē piedalījās arī Vāgeningenas Universitātes bijušais rektors V. Karsens, kas ir Pasaules Lauksaimniecības universitāšu apvienības prezi   dents. Jaunajai akadēmiju savienībai tika ievēlēts prezidijs, kura sastāvā ir Itālijas, Francijas, Horvātijas, Vācijas, Krievijas, Polijas un Latvijas zināt nieki. Latviju pārstāvēt uzticēts šo rindu autorei kā Latvijas LMZA prezidentei.

Pēc spraigām diskusijām jaunās zinātņu akadēmiju savienības zināt nieki iepazinās ar slaveno Toskanas reģionu, kur ražo labi pazīstamo Chianti vīnu. Mūs pieņēma Itālijas akadēmijas loceklis diplomēts agronoms barons Bettino Ricasoli savā milzīgajā pilī, kas celta 12. gadsimtā. Baronam pieder 250 ha lielisku vīna dārzu (vidējais vīna dārza lielums Florences apkārtnē ir 5 ha), vīna fabrika, vīns tiek pārdots ar barona Ricasoli vārdu. Bijām lauksaimniecības uzņēmumā, kur arī audzē vīnogas un iegūst vīnu. Patlaban vīna ieguvei Itālijā ir ziedu laiki, un tiekoties ar zemniekiem, viņi iezīmēja šodienas saimniekošanas efektīvāko modeli – ne tikai audzēt vīnogas un tās pārdot, bet arī spiest sulu un pildīt pudelēs ar Chianti tirdzniecības marku.

Atziņu ir daudz: gan par Eiropas zinātņu akadēmiju misiju un lomu sabiedrībā, gan par akadēmiju praktisko darbību. Sākums ir daudzsološs.

Baiba Rivža,
LLMZA prezidente

Satura rādītājs


Rīgas Latviešu biedrībā notika starp tautiska konference “Latviešu grāmata un bibliotēka: 1525.–2000.”, kas veltīta pirmās latviešu grāmatas 475 gadiem un grāmatu gadam Latvijā (2000). Viena no galvenajām diskusiju tēmām bija iespiestās literatūras un bibliotēkas loma pieaugušajā elektroniskās informācijas plūsmā.

Šogad aprit 475 gadi, kopš tika izdota pirmā grāmata latviešu valodā – luterāņu mise, kas, Latviju tā arī nesasniegusi, tika pakļauta cenzūras iznīcībai. Par to savā ievadlekcijā runāja LZA prezidents Jānis Stradiņš.

Konferencē, ko atklāja un noslēdza UNESCO ģenerāldirektora vietnieks Henriks Juškēvičs, piedalījās speciālisti no Baltijas, ASV, Islandes, Vācijas, Norvēģijas un citām valstīm.

Jānis Stradiņš

Latvijas un Rīgas intelektuālā vēsture 16. gadsimtā:

pamatmeti un pretrunas

Pirmās latviešu grāmatas, kaut arī virtuālas, līdz mūsdienām nenonākušas grāmatas, jubilejas reizē ieskatīsimies, kāds ir bijis 16. gadsimts Rīgas, Latvijas un latviešu tautas politiskajā un intelektuālajā vēsturē. Millennium aspektā konferences organizatori lūdza mani ieskatīties, ko nesis ne 20., bet 16. gadsimts. Atkārtošu gan triviālas patiesības, gan mēģināšu pasacīt varbūt kaut ko jaunu.

Tas bija traģisks laikmets, bez šaubām. Tas bija “būt vai nebūt” laikmets, tas bija ārkārtēja apdraudējuma, totālas nebrīves, bet arī zināmu cerību un tālas nākotnes nojausmu gadsimts. Tas bija arī laikmets, kad izšķīrās mūsu piederība latīniskajai vai bizantiskajai pasaulei, kaut gan šī izšķiršanās nepavisam nebija atkarīga no “nevāciem” un pat ne no Livonijas pašas. Tas bija gadsimts, kad turpat kaimiņos nebūtībā aizgāja mūsu brāļi senprūši un vienlaikus izveidojās Prūsijas valsts, kad savu lielāko varenību – taču polonizējoties – sasniedza Lietuva, kad sākās Maskavas valsts ekspansija uz Rietumiem. Bet tas bija arī laikmets, kad, iespējams, savā klasiskajā veidā galīgi izveidojās latvju dainas (kā domā Pēteris Šmits), un laikmets, kad tapa latviešu rakstītā litera tūra, grāmata.

Atgādināšu politiskās vēstures pamatmetus. 16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas konfederācija, teokrātiskā valsts stabilizējās ordeņa mestra Valtera Pletenberga vadībā. Sekojot daudzām Vācijas pilsētām, Rīgā un citās Livonijas pilsētās visai radikālā, pat agresīvā veidā ienāca Mārtiņa Lutera reformācija. Valters Pletenbergs negāja Prūsijas ceļu, kur vācu ordeņa mestrs Albrehts Hohencollerns 1525. gadā likvidēja Vācu ordeni un pasludināja sevi par protestantiskās Prūsijas hercogu. Livonijā būtībā izveidojās protestantisma un katolicisma divvaldība, ko noteica sarežģītās attiecības starp feodāļiem, bīskapiem, ordeni un pilsētām. Šī reliģiju dilemma neatrisinājās līdz pat lielā Livonijas kara sākumam. 1558. g. Livonijā iebruka Ivans Bargais jeb Jānis Briesmīgais, tad bruņotajā konfliktā iesaistījās Zviedrija, Dānija, apvienotā Lietuva–Polija. Pakļaušanos Krievijai, kas draudēja Livoniju izraut no Rietumu kultūras sfēras un vēstures perspektīvā pilnīgi rusificēt, izdevās novērst, taču Livonijas konfederācijai bija jāiet bojā. 1562. gadā Rīgas pilī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers padevās Polijas karalim, saņēma lēnī Kurzemes un Zemgales hercogisti, kamēr pārējā Livonijas latviskā daļa un daļa Igaunijas ar Tērbatu Pārdaugavas hercogistes veidā tika tieši inkorporēta Polijā. Rīga 20 gadus saglabāja brīvpilsētas statusu, taču 1582. gadā arī tā padevās Stefanam Batorijam. Rīgas vēstures kontekstā būtu interesanti izsekot iekšējās cīņas Rīgas pilsētā starp “patriciešiem” un “plebejiem”, kuru spilgtākā izpausme bija Kalendāra nemieri, saistot tos ar tirdzniecības ceļiem un partneriem Baltijas jūras reģionā, ar tranzītu, dažādu valstu un pilsētu interešu sadursmi, bet tas mūs aizvestu pārāk tālu. Turklāt Rīgas vēsture īsteni nav Latvijas vēsture, tādēļ pievērsīsimies intelektuālās dzīves, kultūras faktoriem, jo 16. gadsimts un varbūt pat 15. gadsimts bija arī laikmets, kad viduslaikus Rietumeiropā nomainīja jaunie laiki, kuru sākums – vai, varētu arī sacīt, starpposms starp viduslaikiem un jaunajiem laikiem, – ir bijusi renesanse.

Tiesa, vēstures pētnieki vairumā šodien noraida viedokli, ka starp vēlajiem viduslaikiem un jaunajiem laikiem būtu krasa šķirtne, kāds gluži unikāls posms cilvēces vēsturē, kad būtiski mainījies viss – politika, ekonomika, reliģija, māksla, zinātne. Par renesansi tagad vairāk runā kā par plašu pakāpeniskas pārejas posmu – noteiktu tendenču iezīmētu laikmetu, kas jau no 14. gadsimta vidus līdz 16. gadsimta vidum dominēja Itālijā, bet 16. gadsimta sākumā tendenču veidā ienāca arī Ziemeļeiropā, Vācijā, Skandināvijā, Polijā, ar vācu, poļu un zviedru starpniecību skarot arī Livoniju īpatnējā kārtā kā atbalss.

Renesanses laikmetā uzplauka mākslas un sāka veidoties zinātne modernā izpratnē, Gūtenberga izgudrojums deva Eiropai un pasaulei iespiestu grāmatu. Mainījās arī izglītības saturs. Viduslaiku universitātēs un skolās dominēja reliģijas mācīšana, antīko autoru darbos meklēja g. k. pamatojumu kristietības dogmām. Renesanses laikā pasaule kļuva laicīgāka, no katedrālēm, bīskapiem un mūku ordeņiem zinības pārgāja pilsētu ziņā. Itāļu pilsētvalstu (Florence, Venēcija, Roma) attīstība veici nāja pilsētu izvirzīšanos politiskajā un kultūras dzīvē, kultūra zaudēja savu tīri reliģisko orientāciju.

Zinātnē un ideālos renesansi pārstāv humānisms – kultūras kustība, kas pievērsās antīkās pasaules mantojumam nevis lai to atdarinātu, nevis lai pamatotu kristietības dogmas, bet lai apliecinātu cilvēka potences, kas bija spilgti izpaudušās antīkajā pasaulē un tikušas nomāktas reliģijas kulta pārsātinātajos viduslaikos. Humānisma pamats ir arī cilvēka pašcieņa. Humānisms radās Itālijas pilsētās un cildināja pilsētas kā cil vēka radošo spēju izpausmi. Bet līdzās tam kultūras apziņā ienāca arī garīgās dzimtenes jēdziens, klasiskā senatne, Eiropas garīgā pirm dzimtene. Sholastiskās loģikas un metafizikas vietā universitātēs un skolās izvirzījās valodu, literatūras, vēstures un ētikas studijas, “humanitārās zinātnes”.

No itāļu universitātēm Boloņā un Padujā plūda studentu un ideju straume uz ziemeļiem. Ziemeļos, Vācijā un Nīdelandē, renesansei nepiemita tik laicīgs raksturs, te bija citas sociālās un kultūras tradīcijas. Ziemeļos renesanses ietekmju strāvojums bija kristīgais humānisms. Jā, arī ziemeļu humānisti uzskatīja, ka viduslaiku sholastika nav ceļvedis ikdienas norisēs, taču sholastikas vietā piedāvāja tīri reliģiskus, Bībelē rodamus morāles principus. Arī Ziemeļos meklēja gudrību antīkajā un agrīno viduslaiku kultūrā, bet tur uztvēra nevis pagānisko, bet īsteni kristietīgo, Jauno derību un baznīctēvu mācību atjaunotā, modernizētā, attīrītā variantā. Te minams Roterdamas Erasms ar savu ironiju un satīru par viduslaiku morāli un arī ar savu Jaunās derības attīrīto versiju. Taču mūs pirmām kārtām interesē Mārtiņš Luters ar saviem sekotājiem, kas satricināja Vāciju un kaimiņu zemes, arī Livoniju.

Daļēji pareizi būtu sacīt, ka kristietis, reliģiskais ideālists Luters pret Romu sacēlās tālaika kristietības sagrozījumu dēļ, jo tolaik plašumā bija vērsušās māņticība, krāpšana, tirgošanās ar grēku atlaidēm. Patiešām, Luters uzskatīja, ka nevar pirkt Dieva labvēlību, nepieņēma mācību par pestīšanu caur ticību, viņš paļāvās uz Dieva žēlastību kā iepriekšēju dotumu. Taču Lutera panākumi Vācijā lielā mērā izrietēja no tā, ka reliģiskais dumpis tur pieņēma nacionālu nokrāsu, tā bija nicināto un mazievēroto Ziemeļu sacelšanās pret bagātiem un augstprātīgajiem Dienvidiem, pret Romu, kur rezidēja pāvests, pret bagātajiem itāļu tirgo tājiem. Un Luters saņēma vācu firstu atbalstu viņu centienos nostiprināt savu varu neatkarīgi no pāvesta un Sv. Romas imperatora. Pēc Viten bergas tēžu pasludināšanas 1517. gadā nepagāja ne 10 gadu, ka Viten bergas profesors un oficiāli nosodītais pāvesta pretinieks Mārtiņš Luters valdīja pār daudzu, daudzu vāciešu prātiem.

Vācijas universitātes, tādas kā Vitenberga, arī Rostoka, Leipciga, kļuva par luteriskās reformācijas idejiskiem centriem. Dienvidu humā nisms bija kosmopolitisks, tas balstījās uz latīņu valodu. Humānisms ziemeļos balstījās uz vietējo nacionālo pašapziņu. Mārtiņš Luters vienkāršā, tautai saprotamā valodā un kaismīgā stilā pārtulkoja visu Bībeli vācu valodā. Līdz tam dažādi Vācijas novadi runāja visai atšķirīgi, iedzī votāji ar grūtībām saprata viens otru; Luters iedibināja valodas standartu visai vācu nācijai. Tas, saprotams, veicināja vācu nacionālo pašlepnumu. Politisko vienotību Vācijā reformācija un humānisms gan neveicināja, jo nevācietis un katolis imperators Kārlis V luterānismu neatbalstīja, Vācija drīz izrādījās sašķelta luterāņu un katoļu reģionos, kas vēlāk izraisīja 30 gadu karu. Turpretī Anglijā, Holandē, Skandināvijas zemēs protestan tisms saistījās gan ar nacionālas valsts pakāpenisku veidošanos, gan ar pilsētu lomas nostiprināšanos (pēdējais faktors bija nozīmīgs arī Baltijā).

Jāpiemin arī Maksa Vēbera, vācu sociologa, pirms 100 gadiem izvirzītā “protestantiskā darba ētikas” teorija. Tā kā ekonomiski attīstī tākajās valstīs valdošā ir protestantiskā konfesija, Vēbers izvirzīja domu, ka protestantisms īpaši veicinot saimniecisko darbību, sankcionējot uz peļņu orientētu tirdzniecību, augļošanu, ētisko vērtību skalā iekļaujot darījumu cilvēkam nepieciešamās īpašības – čaklumu, taupību, iekrā šanas kaisli. Šis viedoklis varbūt nav absolutizējams, taču savā ziņā tas raksturo ziemeļu tautu mentalitātes īpatnības. Lielā mērā drīkst sacīt, ka protestantisms, luterānisms bija dzimstošā kapitālisma reliģija (kaut gan kapitālismu ne mazāk veicināja itāļu pilsētvalstis, arī lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kurus iniciēja Spānija un Portugāle un kurām tikai vēlāk pievienojās Holande un Anglija).

Bet kā viss tas izpaudās Latvijā un Rīgā, šajā teritorijā, ko 16. gs. Rīgas humānists Augustīns Eicēdijs raksturo kā “kristīgās pasaules robežu” (limes christiani orbis)? Vispirms jau jāmin, ka viduslaiku Livo nija, kaut arī attāla Eiropas nomale, tomēr nebūt nebija tik atpalikusi, kā to bieži iztēlojamies. Daudzi Rietumu civilizācijas tālaika sasniegumi – klosteru un piļu bibliotēkas, latīņu skolas, aptiekas, torņu pulksteņi, stikls, šaujampulveris, koloniālpreces, mēri un svari bija sasnieguši Livoniju. Rīgas arhibīskapu skaitā ir bijuši īsti izglītoti cilvēki – Vācijas universitāšu profesori, viens pat bēdīgā kārtā piedalījies Jana Husa tiesāšanas disputā, cits bija atbildīgs par to grēku atlaižu masveida drukāšanu, kas izraisīja Lutera protestu. Rīga bija ļoti rosīga tirdzniecības pilsēta, kas viena no pirmajām pieņēma luterticību, kuras rātskungiem Luters adresējis vēstules un kurp 1524. gadā atsūtījis arī savu slaveno cirkulāru par kristīgu skolu un bibliotēku ierīkošanu.

No vienas puses, tas bija sākums – pēc Lutera sekotāju svētbilžu grautiņiem baznīcās un klosteros, kas neapšaubāmi bija bar bar isms, – Rīgas bibliotēkas (Bibliotheca Rigensis), tag. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas dibināšanai 1524. gadā. Tā pastāv joprojām un ir viena no senākajām Ziemeļaustrumeiropā, šo gadaskaitli esam plaši atzīmējuši 20. gadsimtā dažādu jubileju reizēs, tas iesakņojies mūsu apziņā. No otras puses, cirkulārs deva impulsu luterāniskas pilsētas skolas – Dom skolas organizēšanai likvidētās katoļu Domskolas vietā. 1528. gadā pēc Melanhtona un Lutera ieteikuma Rīgā ieradās humānists Jakobs Batuss no Nīderlandes, Roterdamas Erasma tuvs draugs un vēstuļu korespon dents, kas kļuva par jaundibinātās Domskolas pirmo rektoru. Šī skola atbilda ģimnāzijas līmenim, gatavoja jauniešus luterāņu mācītāja amatam, resp. tālākām studijām g. k. Vitenbergas universitātē. Batusa paša bibliotēkā bija Aristoteļa, Ptolameja, Herodota, Cēzara, Homēra, Plīnija, Plutarha, Hipokrāta, Galēna, Lutera, Roterdamas Erasma sacerējumi.

Tieši 16. gadsimtā Livonija un Rīga parādījās uz ģeogrāfiskajām kartēm. Līdz 16. gs. sākumam Livonijas attēlojums bija nepilnīgs, taču ar lielo ģeogrāfisko atklājumu sākšanos un vispārējo situāciju Livonijā (arī Livonijas kara dēļ, kas šai vietai pievērsa visas Eiropas uzmanību) radās pietiekami adekvātas Livonijas kartes; pirmo no tām sastādīja Antverpenes astronoms un matemātiķis Jans Portancijs ap 1570. gadu un tā publicēta Ortēlija un Merkatora atlantos. Pirmais Rīgas apraksts sniegts Sebastjana Minstera Kosmogrāfijā Bāzelē 1544., 1550. g., kur starp citu publicēta arī Hāzentētera pierakstītā tēvreize latviešu valodā.

Rietumeiropas uztverē tālā un mīklainā Livonija bija vilkaču un raga nu zeme. Jāsaka, ka tieši 16. gs. otrajā pusē Eiropā izveidojās baismīgā raganu mānija, burvju un raganu dedzināšana, kas paradoksālā kārtā viduslaikiem bija mazāk raksturīga nekā 16. un 17. gs. Agrāk dedzināja reliģiskus ķecerus, nevis pārstāvjus no tautas, īpaši sievietes, kuras ap vainoja burvestībās. Uzskata, ka šo raganu histēriju izraisīja 16. gs. raksturīgā neziņa, nedrošība, postošie kari, epidēmijas, nemieri. Kad piemeklēja kārtējā nelaime, cilvēki domāja, ka to izraisa tumsas spēki, burvji, kas spēj dziedināt, nolādēt, burt, izraisīt vētras, karus, nomaitāt labību un lopus. Eiropā izplatījās viedoklis, ka noslēpumainajā Livonijā šādu burvju, raganu, vilkaču ir vairāk nekā citur, un tālaika zinātniskā literatūrā figurē piemēri iz Baltijas. Diemžēl gan Rīgas Domskolas skolo tāji, gan pirmais jaundibinātās (1631.) Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas profesors Hermanis Samsons savu zinātnisko darbību lielā mērā veltīja demonoloģijai, nereti paužot tumsonīgus, kaut arī diemžēl laikmetam atbilstošus uzskatus. Šo jomu sīkāk analizējis prof. K. Straubergs. Starp citu, ar barbariskiem līdzekļiem vērsās pret tautas medicīnu, dažā ziņā – arī pret tradicionālām tautas ieražām (gan arī māņticībām, buram vārdiem utml.).

Taču visumā Rīgas intelektuālo līmeni noniecināt nevar, kaut arī te bija jūtams pārlieku merkantīls gars. Ar Zahariju Stopiju, Rīgas ārstu un astrologu, Rīgā ienāk kalendāri (pirmo kalendāru Rīgas horizontam Stopijs sastādījs 1565. g., bet vēl pirms viņa bijis kalendārs 1554. gadā, kurš nav saglabājies), ienāk astronomija, astroloģija, meteoroloģiski novērojumi, kaut cik zinātniska pieredze racionālā lauksaimniecībā un mājturībā, kas apkopota slavenajā Stopija rokraksta grāmatā “Lieflaendische Oekonomie”.

Zīmīgākie momenti Rīgas un Latvijas vēsturē 16. gs. nogalē ir: t. s. Kalendāra nemieri, neizdevies mēģinājums izveidot Rīgā īstu universitāti 1583. gadā un Rīgas humānistu kustība, kā arī vietējās (Mollīna) tipogrāfijas nodibināšana Rīgā 1588. gadā, baznīcu celtniecība Kurzemē. Visās šajās norisēs izpaudās luterāņu reformācijas un katoliskās kontr reformācijas sadursmes, tādēļ arī šis aspekts ir jāpiemin konferences kontekstā.

Mūsu literatūrā maz ir akcentēts fakts, ka bez luteriskās baznīcas re formācijas un pat agrāk par to aizsākās arī katoliskās baznīcas reformācija. Būtībā par katoliskās baznīcas reformatoriem būtu jāuzskata arī Erasms vai Tomass Mors, kuri uzskatīja, ka, saglabājot Romas pāvesta vadību un katoļticības pamattēzes, katoļu baznīcā nepieciešams tomēr īstenot zināmas iekšējas reformas. Pēc luterānisma uzvaras gājiena šī katoliskā reformācija kļuva par kontrreformāciju, kuras priekšgalā stājās Ignacija Lojolas dibinātais jezuītu ordenis. Jezuīti sludināja “īsto ticību”, dibināja skolas, sprediķoja, darbojās kā rafinēti diplomāti, aptverot vai visu Eiropu. Viņiem izdevās atkarot katoļticībai daudzas zemes, kur bija izplatījies protestantisms, īpaši Polijā, Vācijā, Francijā, bija pat mē ģinājumi katoliskot Krieviju. Kur vien parādījās jezuīti, viņi dibināja skolas un koledžas, jo ticēja, ka katolicisma dzīvotspēju var nodrošināt tikai lasīt un rakstīt protoši cilvēki. Tā bija “katoļu atmoda”, kas īpašas sekmes guva lauku apvidos. Tās rezultātā radās, piemēram, Viļņas universitāte 1579. gadā.

Pievienojot Rīgu Polijai, 1582. gada pavasarī te ieradās Stefans Batorijs, viens no visizcilākajiem Polijas karaļiem. Viņš deklarēja ticības brīvību Augsburgas konfesijai (luterāņiem), bet tādas pašas brīvības pieļāva arī katoļiem. Luterāņu rīcībā karalis atstāja lielākās viņu jau pārņemtās katoļu baznīcas – Doma, Pētera baznīcu, taču atsavināja priekš katoļiem Jēkaba baznīcu līdz ar bijušo cisterciešu klosteri. Ar Stefanu Batoriju Rīgā ieradās arī Viļņas universitātes rektors jezuīts Petrs Skarga, ieradās Antonio Posevino, īpašais pāvesta Gregora XIII legāts. Kad Rīga kategoriski, ar diezgan īpatnējiem argumentiem, noraidīja piedāvājumu dibināt pilsētā katoļu universitāti (šo epizodi es nesen izpētīju, drīz par to būs publikācija), tika dibinātas jezuītu kolēģijas Rīgā, Tērbatā, kuru uzdevums bija Vidzemes rekatolizācija. Piebildīsim,  ka jezuītu kolēģijas pāteri bija g. k. katoļticīgi vācieši, nevis poļi, un ka kolē ģijai bija ļoti bagāta bibliotēka, domāju, bagātāka nekā Bibliotheca Rigensis. Viņi guva samērā labus panākumus, un ja ne Gustava Ādolfa veiksmīgais karagājiens un Rīgas krišana 1621. gadā, Latvija droši vien būtu kļuvusi katoliska.

Katoļu reformācijas ietvaros ietilpa jaunā Gregora kalendāra ievešana, pāvesta Gregora XIII kalendāra reforma, astronomiski pama tota un principā progresīva lieta. Stefans Batorijs bija licis to īstenot visā savā valstī, arī Pārdaugavas hercogistē un Rīgā, taču reformu bija izsludinājis pāvests, tādēļ luterāņi to noraidīja kā katoļu baznīcas viltīgu izdomājumu, neraugoties uz zinātnisko ekspertu, arī luterāņu atzinu miem. Rīgā izraisījās Kalendāra nemieri (1584–1589), kuri beidzās ar zināmu kompromisu. Pēc šī incidenta Rīgā aktivizējās gan jezuītu kolē ģija, gan humānistu kustība, gan arī tika dibināta Nikolaja Mollīna vadītā Rīgas tipogrāfija, gan reorganizēta Rīgas Domskola. Tieši luteriskās un katoliskās reformācijas sadursme katalizēja nopietnus kultūras pa sākumus.

Tātad jau agrāk pieminētā humānisma strāva Rīgu sasniedza g. k. 16. gs. beigās. Protams, humānistiem piskaitāmi jau Batuss, Pistorijs un Eicēdijs, taču visspilgtāk šī strāva izpaudās poļu laikos, un centrālā figūra te bija Dāvids Hilhens, ļoti pretrunīga, pat avantūristiska personība, kuru ne bez pamata var dēvēt arī par vienu no nozīmīgākajiem Bibliotheca Rigensis dibinātājiem. Arī Rīgā humānisma strāva pamatā bija vāciski protestantiska, taču Hilhena personā tā iegāja tālu ejošos kompromisos ar Poliju, bija kosmopolitiskāk orientēta un ne pārāk krasā opozīcijā pret katolicismu. Hilhens pats bija poļu augstmaņa un zinātņu mecenāta kanclera Zamoiska uzticības persona, viņš piedalījās Zamoiska akadē mijas (pie Ļubļinas) idejiskā izveidē un pat beidza savu mūžu Polijā, neatgriezies Rīgā.

No Rīgas humānistu sacerējumiem vislielāko ievērību līdz pat mūsdienām ir saglabājusi Rīgas ārsta un dzejnieka, medicīnas doktora Bazī lija Plīnija poēma “Slavas dziesma daudzinātajai pilsētai Rīgai” (1595. g. Leipcigā), kurā ne tikai cildināta Rīga, tās tirdzniecība, turība, Daugavas zivju bagātība un pat alus, ziedi Rīgas dārzos, bet arī sniegtas dab zinātniska un vēsturiska rakstura ziņas. Bez tam Plīnijam pieder poēma par vēju, poēma par baudu un ciešanām, arī par “gallu slimību”, t. i. sifilisu, veltījums astronomam Tiho Brahem. Cits humānists Daniēls Hermanis, poļu vietvalža Radzivila sekretārs un padomnieks, Rīgā publicējis filozofisku diskursu par dzintaru, bet Pētera baznīcas mācītājs Pauls Oderborns – ļoti interesantus sprediķus par varavīksni, izskaidrojot šo parādību no teoloģijas, dabzinātnes, valodniecības un citiem aspektiem.

Vairums šo sacerējumu publicēti latīņu valodā, taču Oderborna varavīksnes sprediķi ir vāciski. Jo tā ir raksturīga protestantisma iezīme – nacionālās valodas, šajā gadījumā – vācu valodas – izkopšana. Rīga – kaut arī būdama brīvpilsēta vai atrazdamās Polijas virskundzībā – pieskaitīja sevi vāciskās kultūras lokam. Te nu nonākam pie humānistu un vispār vācu intelektuāļu attieksmes pret nevāciem, vietējām tautībām, šajā gadījumā latviešiem, kas tikko sāka konsolidēties nācijā.

Jāatzīst, ka kopš Pistorija, resp. Bekera, Rīgas humānisti ir nicinoši izturējušies pret zemniekiem, latviešiem un lībiešiem. Savā piemiņas dzejolī minētajam Jakobam Batusam (1548. g.) Pistorijs saka, ka nožēlojamās ārienes dēļ izglītotā sabiedrība (gens culta) šos zemniekus tikko varot atzīt par cilvēkiem. Bazīlijs Plīnijs par latviešu zemniekiem runā vārdiem: stulbā zemnieku cilts (gens rustica stulta), rijīgais vergu bars (vorax servorum turba), zemnieku pūlis (rustica turba) utml. Tas izrietēja no humānistu pārspīlētā antīkās senatnes slavinājuma, kur taču vergus arī neuzlūkoja īsteni par cilvēkiem. Un liela taisnība ir vēstur niekiem Robertam Viperam, Marģeram Stepermanim u. c., kuri apgalvo, ka tieši Rīgas humānists Dāvids Hilhens ir bijis viens no galvenajiem dzimtbūšanas kodifikatoriem Vidzemē, kurš pārnesis seno romiešu tiesības uz Livonijas īstenību, nostādījis juridiski latviešu zemniekus par vergiem. Tieši pēc postošajiem Livonijas kariem, epidēmijām vietējie muižnieki ir laupījuši pēdējās zemnieku brīvības paliekas, kas vēl bija raksturīgas Livonijas valstij, pierakstījuši tos muižai, zemei, atņēmuši jebkuras cilvēktiesības. Šajā laikmetā top Sigismunda Augusta privilēģijas, Hilhena kodekss, tie ir tumši laiki latviešiem.

Tādēļ mums ar īpašu pateicību jāpētī tie luterāņu un katoļu garīdz nieku darbi, kuri tomēr centās humānisma, reformācijas strāvu attiecināt ne tikai uz vietējiem vāciešiem, bet arī uz latviešu zemniekiem. Turklāt – īpaši 16. gs. beigās – itin kā risinājās abu konfesiju cīņa par zemnieku dvēselēm. Tā nav nejaušība, ka 1585, gadā Viļņā iznāca pirmais latviešu katoļu katķisms, bet 1586. g. Kēnigsbergā – Johana Rīvija tulkotais mazais latviešu luteriskais katķisms. 16. gadsimts, reformācija, Vācijā izgudrotā grāmatiespiešanas māka, mazliet vēlāk – arī Rīgas tipogrāfija arī latviešus nostādīja uz šīs rakstītās kultūras, grāmatniecības ceļa.

Latviešu katoļu katķisms, kā zināms, ir vācu jezuīta Petra Kanīsija, katoliskās kontrreformācijas galvenā darbinieka Vācijā un Polijā, grā matas tulkojums (grāmatā Kanīsijs atestēsts kā “thaes Schvetes rakstus Doktor”, un pirmoreiz latīniski kā jēdziens minēts “daba”, gan latinizētā tekstā – “Bausles taes Natures”). Tulkotājs ir Rīgas jezuītu kolēģijai piede rīgais pāters Ertmanis Tolgsdorfs, pēc dažām hipotēzēm, senprūšu cilmes, kas no 1590. g. darbojās kā mācītājs Sv. Jēkaba katoļu baznīcā. Zīmīgi, ka šī pagaidām pirmā zināmā latviešu grāmata atrasta 1911. gadā Upsalas universitātē tur esošajos ļoti bagātos Rīgas jezuītu kolēģijas fondos (kurus bija licis pārvest uz Zviedriju Gustavs Ādolfs pēc Rīgas ieņemšanas 1621. gadā).

Gadu vēlāk nekā katoļu katķisms, tomēr, iespējams, pat vienlaicīgi ar to, iznāca Johana Rīvija luterāņu katķisms, kas neapšaubāmi iekļaujas ļoti dievbijīgā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera programmā reāli pie vērst jauno hercogisti kristīgajai ticībai, protestantismam, ceļot baznīcas, izdodot reliģiskas grāmatas, audzinot mācītājus. Katoļu katķisms bija vairāk domāts zemniekiem, kamēr Rīvija tulkojums – vairāk Kurzemes mācītājiem. Pēdējo grāmatu, kā zināms, izplatīja gan pa Kurzemi, gan pa Zemgali ar hercoga pavēli viņa padomnieka Solomona Heninga uzraudzībā. Te vietā būtu jautājums, kur un kā vairāk izplatījusies latviešu garīgā literatūra – Kurzemē vai Vidzemē, bet tas jau vairs neskar mūsu aplūkojamo laiku – 16. gadsimtu, taču viens ir skaidrs – top vienota literatūra latviešu nācijai – Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē.

Pirmā grāmata, kuru mēs šodien godinām, bija luteriska, un embrionālā veidā arī Livonija sekoja Lutera paraugam – līdzīgi tam, kā Luters veidoja vācu valodas normatīvus, pamazām (g. k. sākot ar Manceli) sāka veidot latviešu valodas normatīvus. Jāpiebilst, ka brīvie latvieši Rīgā bija kaismīgi luterāņi. To gan nevar pilnā mērā apgalvot par latviešu zem niekiem, kuri kontrreformācijas gados sliecās uz katolicismu ar tās daudzajiem svētkiem, ar Māras kultu.

Katrā ziņā sarežģītā un kontrversālā vēsture jau 16. gadsimtā lika pamatus latviešu tautai kā multikonfesiju tautai, kas ieaugusi gan protestantismā, gan katolicismā. Lielā mērā šajā gadsimtā sākas īstenā latviešu kristianizācija – gan minētās jezuītu kolēģijas materiāli, gan ceļotāju piezīmes, gan mazliet vēlāk Kurzemes superintendenta Paula Einhorna grāmata liecina, ka latviešu zemnieki spītīgi turējušies pie senču pagānisma tradīcijām. Tas varētu nozīmēt, ka mūsu tautas mentalitātē valdījis zināms sinkrētisms, kura iezīmes ir arī mūsdienu latviešos. Un ar gandarījumu var sacīt, ka jau tajos ļoti grūtajos, tumšajos laikos latviešu tautā likti pamati lasītprasmei un grāmatas atzīšanai, tās ieiešanai mūsu kultūrā, kas sākās ar reliģiju, pievēršanos kristietībai, kura sadzīvoja ar mutvārdu folkloru, tautas daiļradi, līdzās tam kā šodien grāmata sadzīvo ar telekomunikāciju līdzekļiem un internetu.

Tātad pretrunas bija starp pilsētu (Rīgu) un zemi, pretrunas bija starp reliģiskajām konfesijām, pretrunas bija starp svešzemniekiem, kas cīnījās par kundzību Baltijas telpā, un vietējiem feodāļiem. Pretrunas bija starp ļoti nedaudzajiem augsti mācītiem vīriem pilsētās un arī uz laukiem, hercoga galmā, muižās un baznīcās, un neizglītoto vairākumu, vai tas piederētu muižnieku, pilsētnieku, pat mācītāju kārtai, vai zemniekiem. Un pavisam būtiskas pretrunas bija starp vācu kungiem un nevācu (latviešu) zemniekiem, – tās bija ne tikai pretrunas, bet ārkārtīgi dziļa, šķietami nepārvarama plaisa. Un tomēr zinības, kultūra, inovācijas iesūcās arī zemniekos, darīja tos izglītotākus, līdzās tradicionālai mutvārdu jaunradei latvieša sētā ienāca grāmata, nākamā Latvija eiropeizējās. Ja vienīgi šis pozitīvais fakts iezīmētu 16. gadsimtu Latvijā, arī tad to nevarētu “norakstīt” kā nelaimīgu ne Latvijai, ne topošajai latviešu tautai. Arī Latvijā, Rīgā sāka iespiest grāmatas, un drīz vien, nākamajā gadsimtā, dažas no tām tika iespiestas latviešu mēlē. Nāca Glika Bībele, nāca Stendera “Augstas gudrības grāmata”, nāca avīzes un grāmatas latviešu valodā, un te nu mēs šodien esam – Latvijā, Eiropā, pasaulē. Ir pārsteidzoši daudz analoģiju starp šīsdienas un 16. gadsimta Eiropas attieksmi pret Latviju, Latvijas vēstures norisēs, tā  vien liekas, ka esam spēļulietas lielajā vēsturē, bet ir arī virzība un atšķirības.

Un nobeigumā gribu vēl piemetināt – Latvijas vēsture ir pilna ar slepeniem protokoliem. Molotova – Ribentropa slepeno papildprotokolu izdevās atrast Maskavā. Ceru, ka pēc Branda protokola* izdosies reāli atrast arī pirmo latviešu grāmatu un varbūt vēl vienu otru 16. gadsimta latviešu grāmatu, par kuras eksistenci mēs varētu nojaust pēc Antonio Posevīno mājieniem un citām norādnēm. Pasaulē notiek daudz neparasta, un nav izslēgts, ka 2005. gadā mēs varēsim arī reāli redzēt pirmo latviešu grāmatu. Vēlreiz sirsnīgs sveiciens no Latvijas Zinātņu akadēmijas skaistajā Grāmatu gadā visiem grāmatniekiem, bibliotēkām, mums visiem.

* J. Branda protokols ir Lībekas Doma dekāna Johanesa Branda parakstīts 1525. gada 8. novembrī datēts protokols par luterāņu grāmatām igauņu, latviešu un parastā livoniešu valodā, kas aizturētas no tālāksūtīšanas uz Livoniju un, domājams, iznīcinātas. Šis 1958. gadā atrastais protokols ir vienīgā ziņa, uz kuras balstās pirmās iespiestās latviešu grāmatas datējums.

zv207-4.jpg (75982 bytes)

Pirmais M. Lutera vēstījums rīdziniekiem.
Vitenbergas 1523. gada izdevums

zv207-5.jpg (34556 bytes)

M. Lutera vēstule Rīgas pilsoņiem (1540)

Attēli no O. Zandera grāmatas "Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā"

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 1999. gada  22. novembra  lēmumam

LZP Starptautisko pasākumu finansējums 2000. gadā (12. pielikums)

N. p.k. Organizācija Projekta nosaukums, izpildītāji Finansējums, Ls
pieprasītais   /   piešķirtais

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

1. Latvijas Organiskās sintēzes institūts OSI biedra maksa Amerikas Peptīdu biedrībā par 2000. un 2001. g. I. Liepiņa 182 USD 115
2. RTU Materiālzinātes un lietišķās ķīmijas fakultāte RTU biedra maksa Amerikas keramikas biedrībā par 2001. g. (t. sk. AKB žurnāls). U. Sedmalis 351 USD 220
3. LU Elktronikas un datorzinātņu institūts LU biedra maksa “The Institute of Electrical and Electronics Engineers” biedrībā par 2000. g. V. Zagurskis 431 USD 250
4. LV Koksnes ķīmijas institūts KĶI biedra maksa Vācijas Koksnes pētīšanas biedrībā par 2000. g. B. Andersons 70 70
5. RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte RTU biedra maksa Amerikas ķīmijas biedrībā par 2001. g. O. Neilands 178 USD 110
6. LU Filozofijas un socioloģijas institūts LU biedra maksa Starptautiskajā fenomenoloģijas un dzīvības zinātņu biedrībā par 2000. g. M. Kūle 30 USD 20
7. RTU Humanitārais institūts RTU biedra maksa Starptautiskajā fenomenoloģijas un dzīvības zinātņu biedrībā par 2000. g. E. Buceniece 30 USD 20
8. LU Filozofijas un socioloģijas institūts Biedra maksa Starptautiskajā fenomenoloģijas un dzīvības zinātņu biedrībā par 2000. g. E. Freiberga 30 USD atteikt
9. LU Filozofijas un socioloģijas institūts Biedra maksa Starptautiskajā fenomenoloģijas un dzīvības zinātņu biedrībā par 2000. g. R. Kūlis 30 USR atteikt
10. LU Filozofijas un socioloģijas institūts LU biedra maksa Starptautiskajā Huserla un fenomenoloģisko pētījumu biedrībā par 2000. g. M. Rubene 30 USD 20
11. LU Filozofijas un socioloģijas institūts Biedra maksa Starptautiskajā Huserla un fenomenoloģisko pētījumu biedrībā par 2000. g. V. Vēvere 30 USD atteikt
12. Liepājas Pedagoģijas akadēmija Biedra maksa American Biographical Institute izdevumā “Who’s who” 2000. g. L. Pavlovska 125 USD atteikt
13. RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultāte RTU biedra maksa “The Institute of electrical and electronics engineering” par 2001. g. J. Jankovskis 260 USD 165
14. LV Koksnes ķīmijas institūts KĶI biedra maksa Amerikas lauksaimniecības inženieru biedrībā par 2001. g. G. Šuļga 95 USD 60
15. Latvijas Organiskās sintēzes institūts OSI dalības maksa Starptautiskajā elektroķīmijas biedrībā par 2001. g. B. Turovska 300 225

2. Starptautisko konferenču organizēšana

1. LU Ķīmiskās fizikas institūts Jauno fiziķu starptautiskais fizikas seminārs un seminārs “Kvantu mehānikas simtgade” (28.–29.12.2000., Rīga). B. Zapols 200 150
2. LU Medicīnas fakultāte Profesora P. Sniķera 125-gadu jubilejai veltīta starptautiska konference (04.–08.12.2000., Rīga). A. Miltiņš 300 150

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

1. LV Koksnes ķīmijas institūts 6. Eiropas Lignocelulozes materiālu konference (03.–06.09.2000., Francija). B. Andersons 2000 FRF 165
2. LLU Skrīveru zinātnes centrs Starptautiska konference “Potassium and phosphorus” fertilisation effect on soil and crops” (23.–24.10.2000., Lietuva). S. Būmane 35 USD 20
3. LLU Skrīveru zinātnes centrs Starptautiska konference “Potassium and phosphorus: fertilisation effect on soil and crops” (23.–24.10.2000., Lietuva). A. Jermušs 35 USD 20
4. LLU Skrīveru zinātnes centrs Starptautiska konference “Potassium and phosphorus: fertilisation effect on soil and crops” (23.–24.10.2000., Lietuva). J. Vigovskis 35 USD 20
5. RTU Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte Papildfinansējums 20. Starptautiskajai SGES konferencei “Knowledge based sustems and applied artificial in tel li gence – ES2000” (11.–13.12.2000., Lielbritānija. A. Takahaši 406 GBP 240
6. Daugavpils Pedagoģiskā universitāte 6. UNESCO-ACEID Starptautiskā izglītības konference (12.–15.12.2000., Bangkoka). A. Vorobjovs 300 USD 190
7. LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūts SITE 12. Starptautiskā konference par Informācijas tehnoloģiju izglītības sistēmā (5.–10.03.2001., ASV). S. Cakula 200 USD 125
8. Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts Apvienotā Vācijas un Skandināvijas fiziologu konference (10.–13.03.2001., Vācija). P. Ozoliņš 165 DEM 50
9. Latvijas Universitāte Konference “Bird numbers 2001: monitoring for nature conversation” (26.–31.03.2001., Ungārija). I. Vilka 150 GBP 135
10. Valsts Stendes selekcijas stacija Starptautiskais kviešu ģenētikas un selekcijas simpozijs (09.–12.05.2001., Ķīna). V. Strazdiņa 350 USD 220
11. LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte 44. gadskārtējais Starptautiskās veģetācijas zinātnes asociācijas simpozijs “Veģetācija un ekosistēmu funkcionēšana” (29.07.–04.08.2001., Vācija). M. Laiviņš 470 DEM 135
12. LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte 44. gadskārtējais Starptautiskās veģetācijas zinātnes asociācijas simpozijs “Veģetācija un ekosistēmu funkcionēšana” (29.07.–04.08.2001., Vācija). S. Jermacane 280 DEM 90
13. LU Bioloģijas fakultāte 44. gadskārtējais Starptautiskās veģetācijas zinātnes asociācijas simpozijs “Veģetācija un ekosistēmu funkcionēšana” (29.07.–04.08.2001., Vācija). D. Ofkante 280 DEM 90
14. LLU Skrīveru zinātnes centrs Starptautiska konference “Daudzgadīgo stacionāro lauku izmēģinājumu rezultāti Baltijas valstīs” (23.–24.11.2000., Latvija). Ģ. Siliņš 145 atteikt
15. LU Bioloģijas fakultāte 8. starptautiskais terioloģijas kongress (13.–17.08.2001., Dienvidāfrika). Ž. Andersone 375 USD 200

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

Satura rādītājs


Jauna grāmata

Millennium. Skats uz Latviju II, 2001

Grāmatu apgāds “Madris”

Latvijas Zinātņu akadēmija
Rīga

zv207-3.jpg (14554 bytes)

Laikā, kad zinātnieki joprojām nevar vienoties par to, kur zaķis lec, kad ir gadu vecs – vecajā gadā vai jaunajā, ir tapis lielisks vilka paēdināšanas un kazas saglabāšanas piemērs – iznākusi grāmatas “Millennium. Skats uz Latviju” otrā daļa. Tātad – divtūkstošajam un divtūkstoš pirmajam gadam – katram pa vienai.

21. novembrī Rīgas Latviešu biedrībā notika jaunās grāmatas atvēršanas svētki, kurus vadīja dzejnieks Jānis Peters, kā pats sacīja, lai atkalpotu Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa titulu. Sarīkojumu kuplināja salonmūzikas ansamblis “Optimisti”, ar vieglām melodijām cenšoties padarīt optimistiskāku gaisotni, kāda tā ne vienmēr ir zinātņu vīru pulcēšanās reizēs.

Skaisti restaurētas Biedrības nama telpas, skaista mūzika, skaista grāmata. Bez tā pašmērķīgā manierisma, kas zināmā mērā piemita pir mās grāmatas noformējumam. Šī ir atturīgi eleganta izskatā, pārdomāta jautājumos un atbildēs. Gan žurnālisti Helēna Grīnberga (viņa ir arī krājuma sastādītāja un idejas autore), Ina Eglīte, Andris Sproģis un Egīls Zirnis, gan divdesmit viens intervējamais – pazīstami zinātnes, valsts, diplomātijas, literatūras, biznesa darbinieki acu priekšā ir turējuši Millennium pirmo grāmatu un no tās mācījušies. Intervijām seko apskati par tūkstošgades piemiņas zīmēm (Andris Caune), Latviju integrācijas procesos (Tālavs Jundzis), statistiku Edvīns Vanags). Veiksmīgas fotogrāfijas, sākot ar smaidošo Valsts prezidenti, LZA akadēmiķi Vairu Vīķi-Freibergu pirmajā intervijā. Daudz “bilžu” no intervējamo personīgajiem foto albūmiem.

Daudzi no grāmatas varoņiem bija atraduši laiku savā aizņemtajā ik dienā, lai pagodinātu šo notikumu. Pat Rīgas pilsētas galva Andris Ārgalis noturēja negaru priekšvēlēšanu runu, pirms, grāmatas pasniegšanu nesagaidījis, aizsteidzās savās saimnieka gaitās.

Jānis Peters aicināja neaprobežoties ar divām grāmatā, bet interviju sēriju turpināt, jo mums vēl ir bezgala daudz interesantu cilvēku ar ne mazāk interesantām domām. Un, lai kattreiz nebūtu jāstaigā ar izstieptu roku pie potenciālajiem sponsoriem, ierosināja izveidot īpašu fondu vērtīgu grāmatu izdošanai, piedāvājot to nosaukt Jāņa Stradiņa vārdā. Savukārt Jānis Stradiņš teica, ka “miera tūkstošgades” – Millennium maiņa tā kā nu jau būs notikusi, tad varbūt uz nākamā gada nogali varētu plānot izdot grāmatu Rīga–800. Post scriptum, jo arī Rīgas jubileja būs ar troksni un dipoņu nosvinēta un varēs mierīgi palūkoties Rīgas un tās cilvēku likteņos. Lai gan Helēna Grīnberga Jānim Peteram kuluāru sarunā esot teikusi kaut ko līdzīgu: “Ne mūžam, runčuk!” (atcerēsimies filmu “Dāvana vientuļai sievietei!), tad pret akadēmijas prezidentu viņa tik noraidoša acīmredzot nav bijusi, un, kad būs mazliet norimis Millennium drudzis, Latvijas Zinātņu akadēmijas enerģiskā preses sekretāre atrotīs piedurknes, un taps ne viens vien interesants projekts. Lai sokas!

Z. Kipere

Satura rādītājs


Kas ir
Pielietojamo sistēmu analīzes institūts
(International
Institute for Applied Systems Analyses)?

Šis institūts atrodas Austrijā un ir dibināts 04.10.1972. g. rietumu-austrumu sadarbības veicināšanai. Kaut aukstais karš ir beidzies, institūts joprojām ir aktīvs. Institūtā strādā līdz 150 darbinieku, zinātniskais personāls 40–50, galvenokārt no dalībvalstīm. 2001. gadam budžets sagaidāms ap 120 miljonu Austrijas šiliņu; tās ir dalībnieku iemaksas.

IIASA nacionālie dalībnieki šobrīd ir Austrijas Zinātņu akadēmija, Somijas, Ungārijas, Japānas IIASA komitejas, Nīderlandes Pētījumu organizācija (NOW), Norvēģijas Zinātnes padome, Polijas, Krievijas Zinātņu akadēmijas, Zviedrijas Pētniecības plānošanas un koordinācijas padome (FRN), ASV Mākslas un zinātnes akadēmija. Bulgārijas, Kazahstānas, Slovākijas, Ukrainas, Vācijas organizācijas ir asociētie locekļi.

2001. gada pētniecības plāna galvenās sadaļas:

Problēmas vispārzināmas, taču šādu lielu sistēmu analīzei IIASA izstrādā un pielieto īpašas metodikas. Darba rezultāts ir grāmatas, raksti, dažāda cita veida publikācijas (www.iiasa.ac.at/Publications/Catalog/Pub_Project_FOR.html). Valstis/reģioni var pasūtīt īpašus pētījumus.

Liekas, ka Latvijai kļūt par pilnu IIASA locekli tuvākajos gados būs par dārgu. Mūsu devums šādu pasaules sistēmu analīzē nebūs būtisks. Taču sekot publikācijām, piedalīties jauno zinātnieku vasaras programmās un lasīt mājas lapu (http.//www.iiasa.ac.at) vēlams jau šobrīd. Latvijas IIASA nacionālās komitejas iedīgļi pagaidām asociēti LZA paspārnē, sarakste notiek caur LZA Starptautisko daļu. Tur lasāms IIASA 2001. gada pētniecības plāns un daži citi dokumenti.

U. Viesturs

Satura rādītājs


Konkurss

LATVIJAS UNIVERSTĀTES HIDROEKOLOĢIJAS INSTITŪTS

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem šādās nozarēs:

hidrobioloģija – asistents – 1 vieta
jūras mikrobioloģija – asistents – 1 vieta
jūras fitoplanktons – asistents – 1 vieta
jūras zooplanktons – asistents – 1 vieta
ekotoksikoloģija/bioķīmija – pētnieks – 1 vieta
jūras fitoplanktons – vadošais pētnieks – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Salaspilī, Miera ielā 3, 225. kab. Tālrunis uzziņām: 2945405.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātnisko grādus apliecinošo dokumentu kopijas.
2. CV
3. Publicēto darbu sarakstu.
4. Citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Satura rādītājs


Sludinājumi

Pērku “Dabas un vēstures kalendāra” sekojošu gadu izdevumus: 1962–1980, 1982, 1997–1998.

Mākslas vēsturnieks Ainārs Ikstens, tālr. 9425557

Tām zinātniskajām organizācijām un mācību iestādēm, kuras līdz šim nav saņēmušas “Zinātnes Vēstnesi”, bet nākamajā gadā vēlētos to darīt, lūdzam atsūtīt savu pieteikumu pa E-pastu, faksu vai zvanīt pa tālruni 7227391 Anitai Draveniecei, lai vienotos par saņemšanas kārtību. Ir iespējams saņemt arī pilnu “Zinātnes Vēstneša” 2000. gada komplektu.

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

Ķīmijas nozares promocijas padome RTU P-01 2000. gada 12. oktobra sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr. chem.) organiskās ķīmijas apakšnozarē Danam MUSELAM par promocijas darbu “Cefalosporīna un penicilīna strukturālā transformācija”.

Balsošanas rezultāti: par – 15, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Ķīmijas nozares promocijas padome RTU P-01 2000. gada 12. oktobra sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr.chem.) organiskās ķīmijas apakšnozarē Norai GRIGANEI par promocijas darbu “Sintētiskie cefalosporīni – elastāzes inhibitori”.

Balsošanas rezultāti: par – 15, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Ķīmijas nozares promocijas padome RTU P-01 2000. gada 12. oktobra sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr. chem.) organiskās ķīmijas apakšnozarē Maksimam VORONAM par promocijas darbu “7-Alkilidēncefēmu un 6-alkilidēnpenāmu sintēze un to bioloģiskās īpašības”.

Balsošanas rezultāti: par – 15, pret – nav, atturas – nav.

* * *

2000. gada 15. decembrī plkst. 15.00 Latvijas Medicīnas akadēmijas (AML) Internās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

INĀRA ĀDAMSONE

aizstāvēs promocijas darbu “Intracelulārā kalcija homeostāzes traucējumi hroniskas nieru mazspējas slimniekiem hemodialīzes laikā un pēc nieres transplantācijas” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšana.

Oficiālie recenzenti: Dr. habil. med. asoc. profesors A. Martinsons (AMI), MD.PhD profesors J. Almens (Zviedrija), Dr. habil. biol. N. Bērziņa (LU).

Ar promocijas darbu var iepazīties AML bibliotēkā un Akadēmiskajā bibliotēkā.

Satura rādītājs


Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 18. decembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

LZA sākumlapa

Pēdējās izmaiņas: 2000.gada 1. decembrī