Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  8. janvāris: 1 (209)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Akceptētie darbi pa universitātēm sadalās sekojoši: LU – 11, RTU – 9, LLU – 1, AML – 1.

Lielākā daļa akceptēto promocijas darbu ievērojami pārsniedz prasības par publicēto darbu skaitu, īpaši dabas zinātnēs, kur Latvijas biologiem, fiziķiem un ķīmiķiem tradicionāli ir bijušas labas iestrādes un labas publicēšanās iespējas. Sliktāka situācija ar publicēšanās iespējām ir humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjiem, kaut arī kopumā ņemot tā nav bezcerīga.

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtajiem datiem 1999.–2000. akadēmiskajā gadā doktorantu apmācības studiju programmās studē:

Latvijas Universitātē – 216,
Rīgas Tehniskajā universitātē – 352,
Latvijas Lauksaimniecības universitātē – 147,
Latvijas Medicīnas akadēmijā – 68,
Liepājas pedagoģiskajā universitātē – 18,
Daugavpils pedagoģiskajā universitātē – 18,
Policijas akadēmijā – 6,
Kultūras akadēmijā – 5,
Transporta un sakaru institūtā – 6 doktoranti.

Doktorantu skaitu papildina arī nepilna laika studiju (neklātienē) studējošie:

Latvijas Lauksaimniecības universitātē – 30,
Policijas akadēmijā – 31,
Rīgas Tehniskajā universitātē – 17,
Latvijas Universitātē – 209,
Daugavpils pedagoģiskajā universitātē – 28.

Lielais doktorantūras studiju programmās studējošo skaits ļauj cerēt, ka tuvākajos gados izstrādāto promocijas darbu skaits ievērojami pieaugs.

Latvijas Zinātnieku savienībā

2000. gada 19. decembrī notika Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde – pēdējā aizejošajā tūkstošgadē. Par 5. decembrī notikušo Radošo savienību padomes plenārsēdi informēja LZS valdes priekšsēdētājs J. Štrauhmanis un valdes locekle A. Blinkena. Tika nolemts LRSP plenārsēdes rezolūciju publicēt “Zinātnes Vēstnesī”.

J. Štrauhmanis pastāstīja par Neformālo organizāciju iecerēm vei dot ekspertu grupas un kļūt par starpniekiem informācijas iz platīšanā.

U. Raitums iepazīstināja ar jaunizdoto prospektu par II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu. Tālāk tika debatēts par iespējām samazināt dalības maksu atsevišķiem Latvijas zinātniekiem vai grupām, kā arī par citiem organizatoriskiem jautājumiem.

Iededzinot svecītes adventes vainagā, atdeva godu aizejošajam gadam.

Z.K.

II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa
(2001. gada 14.-15. augusts)
referātu tēžu noformēšanas prasības

Kongresa dalībnieki aicināti kongresam iesūtāmās referātu tēzes noformēt, izmantojot ne vairāk kā 3600 zīmes uz 2 lapām (Microsoft Word; Times New Roman; 11; atstarpe 1). Tabulas un zīmējumi vai kartes jāiekļauj kopējā apjomā. Kartes var ieskenēt “jpg”; “bmp”, “tiff”. Literatūra un izmantotie datu avoti norādāmi referāta tēžu beigās.

Tēzes vērtēs kongresa Programmas komitejas locekļi – tās paredzēts nosūtīt izvērtējumam vismaz diviem ekspertiem.

Referāta tēžu sākumā jābūt norādēm:

referāta virsraksts (16 punkti),
vārds, uzvārds, zinātniskais grāds,
ieņemamais amats,
darba vieta,
adrese, ietverot pasta indeksu un valsti,
tālrunis (ja ārpus Latvijas, lūdzu norādīt valsts kodu),
fakss (ja ārpus Latvijas, lūdzu norādīt valsts kodu),
E-pasts.

Referātu tēzes iesniedzamas kongresa organizētājiem līdz 2001. gada 1. martam:

pa e-pastu: kongress@latnet.lv,

pa pastu, ar autora parakstu: Anitai Draveniecei,
Latvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas laukumā 1,
Rīga, LV-1524

Ja referāts nav nosūtīts pa e-pastu, referāta tēzēm, kas nosūtītas pa pastu, lūdzu pievienot disketi ar referāta tēzēm.

Kongresa Organizācijas komiteja

Zinātnes perspektīvas Centrālajā
un Austrumeiropā

Bukarestes Humanitāro zinātņu koledžas rektors Andrei Plesu detalizētā pārskatā nonāca pie secinājuma, ka pārejas periodā daudzi zinātnieki, sevišķi sociālo un humanitāro zinātņu pārstāvji, saskaras ar psiholoģiska rakstura problēmām, t. i. viņi ar grūtībām spēj iekļauties jaunajā zinātnes organizatoriskajā sistēmā, kur jāparāda spēja definēt aktuālas problēmas un aktīva rīcība šo jautājumu risināšanā un aiz stāvēšanā. Analizējot zinātnes stāvokli Krievijā, Ņujorkas universitātes pārstāvis Carsten Heide, kurš pats ir strādājis Sanktpēterburgā, nonāca pie secinājuma, ka Krievijai galvenā problēma ir zinātnes potenciāla sarukšana un novecošana. Materiālu zinātnes forumā, kuru vadīja Richard Brook no Anglijas, diskusijas dalībnieki secināja, ka šajā nozarē, kura joprojām pasaulē strauji attīstās, galvenās problēmas ir dārgās eksperimentālās aparatūras un tehnoloģisko iekārtu iegāde, kā arī kvalificētu kadru sagatavošana, un ka šīs problēmas ir līdzīgas kā Rietumvalstīs, tā Centrālās un Austrumeiropas valstīs.

Atzinību guva Baltijas valstu pieredze universitāšu zināt nes attīstībā, par kuru referēja Tartu universitātes pārstāvis. Pēc referāta diskusijā vairāki konferences dalībnieki uzsvēra, ka mazās valstīs zinātnes cieša sasaiste ar augstāko izglītību ir pats optimālākais zinātnes attīstības ceļš. Kā pozitīva tika novērtēta arī Baltijas valstu zinātņu akadēmiju pāreja uz personālo akadēmiju statusu.

Noslēguma sesijā, runājot par Centrālās un Austrumeiropas valstu zinātnes nākotnes attīstības iespējām, tika uzsvērta ES kandidātvalstu pilnvērtīga iesaistīšana kopējā Eiropas zinātnes telpas izveidē un līdzdalība lēmuma izstrādē un pieņemšanā. Polijas Zinātņu akadēmijas pārstāvis Jerzy Langer uzsvēra, ka kandidāt valstis dod daudz lielāku ieguldījumu ES zinātnes attīstība nekā dalībmaksa Zinātnes un tehnoloģijas attīstības ietvarprogrammā, jo, pēc viņa vērtē juma, arī ikviens kandidātvalstu zinātnieks, kurš pārgājis strādāt kādā ES dalībvalstī, dod ieguldījumu apmēram 100 tūkst. USD apmērā, kas patērēti kandidātvalstī viņa sagatavošanā par augstas klases zinātnieku. Diskusijā tika arī aktualizēts jautājums par Rietumvalstu firmu, kuras investē Centrālās un Austrumeiropas valstīs, nevēlēšanos atbalstīt zinātni šajās valstīs, un šāda situācija tika uzskatīta par nepieņemamu.

Noslēgumā žurnālā “Nature” un NATO Zinātnes programmas pārstāvji uzsvēra minētā pasākuma augstvērtīgo norisi un lielo nozīmi Eiropas zinātnes attīstības stratēģijas izstrādē un informēja, ka konferences materiāli tiks publicēti NATO zinātnisko rakstu sērijā.

LZA un a/s “Grindeks” balvas

Vitautam TAMUŽAM – par izcilu devumu polimēru un kompozītmateriālu mehānikas attīstībā un visaugstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanā,

Ojāram NEILANDAM – par nopelniem augstas kvalifikācijas ķīmiķu organiķu sagatavošanā un nozīmīgiem pētījumiem teorētiskajā organiskajā ķīmijā,

Valdim BĒRZIŅAM – par izcilu devumu 20. gs. Latvijas vēstures pētniecībā un kā kolektīvā darba “Latvijas 20. gs. vēsture” I sējuma autoram, sastādītājam un atbildīgajam redaktoram.

2000. gada LZA un a/s “Grindeks” balvas labākajiem jaunajiem zināt niekiem tiek piešķirtas:

Ansim MEŽULIM – par darbu “Masas pārneses parādības neizotermiskajos magnētiskajos koloīdos”,

Jeļenai SULOJEVAI – par darbu “Fluoru saturošu 2,3-dihidrogēni midazo [1,2–a] piridīnu sintēze un īpašības”,

Lindai KLIMAVIČIUSAI – par darbu “Jauna tipa neiroprotektantu darbības pētījumi in vitro modeļsistēmā”,

Ilzei VANCĀNEI – par darbu “Sistemātiskums latviešu datorterminoloģijas izstrādē”.

Balvas zinātniekiem 16. decembrī pasniedza Rīgas Latviešu biedrībā a/s “Grindeks” gadskārtējā sarīkojumā, kuru uzņēmuma vadība velta saviem darbiniekiem, teicot paldies par darbu un rezumējot kopā nostrādāto gadu. Silti vārdi, skaisti ziedi, skanīgs un sirsnīgs Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu kora koncerts, omulīga saviesīgā daļa – “Grindeks” prot sagādāt svētkus!

Vai bioetanols ir tikai
piedeva degvielai?

Ar lielu interesi izlasīju Aigas Pelānes rakstu “Degvielas piedevu varētu ražot paši” (Diena, 26.10.2000). SIA Jaunpagasts Plus iecerējis ražot degvielai domāto bioetanolu no graudiem. Šī iecere atbalstāma – ne tikai bioetanola kā piedevas ražošana degvielai, bet arī kā izejviela jauna veida dīzeļdegvielas iegūšanai no taukvielām, galvenokārt no augu eļļām.

Pasaulē arvien vairāk sāk ražot biodīzeļdegvielu (saīsināti biodīzeli), alternatīvu fosīlajai (no naftas iegūstamai). To parasti iegūst no augu eļļām, arī taukiem (galvenokārt pārtikā nelietojamiem), tos apstrādājot ar metanolu vai etanolu.

Raksta autore atzīmē, ka etanols būs piedeva motoru degvielai (benzīnam). Biodīzelī tas nebūs piedeva, bet izejviela tā ražošanai. Taukvielās tas aizstās glicerīnu un veidosies augstāko taukskābju etilesteri – biodīzelis (REE).

Pasaulē biodīzeļa ražošana ieņem arvien redzamāku vietu dīzeļdegvielas rūpniecībā un jau sasniedz 700.000 tonnu gadā. Vācijā benzīna uzpildes stacijās jau ir atsevišķas tvertnes ar uzrakstu “Biodiesel”.

Biodīzeļa iegūšanai izlieto dažādas augu eļļas, galvenokārt sojas, rapšu, saulespuķu, nedaudz (ap 1%) jau izmantotās eļļas (kulinārijā u. c.), pārtikai nederīgās eļļas un taukus (kažokādu dzīvnieku taukus, zivju eļļas u. c.).

Daudzās valstīs, sevišķi tajās, kurās nav savu naftas resursu – Vācijā, Francijā, Itālijā u. c. biodīzeli iegūst no sojas vai rapšu eļļas un metanola. Rīgas Tehniskajā universitātē izstrādāta biodīzeļa ražošanas tehnoloģija no rapšu eļļas un etanola. No 1 tonnas rapšu eļļas un 0,270 tonnām etanola iegūst 1 tonnu biodīzeļa un 0,200 tonnas jēlglicerīna.

Latvijas apstākļos no 1 ha rapšu sējuma var iegūt 1 tonnu biodīzeļa. Tā kā rapši ir pilnīgi izmantojami augi, biodīzeļa ražošana ir bezatkritumu tehnoloģiskais process.

Ja rapšu sēklu cena, sējumiem paplašinoties, būs zemniekiem un biodīzeļa ražotājiem pieņemama, biodīzeļa izmaksas varētu būt 0,36 Ls/l. To varēs sasniegt, izmantojot visus produktus, kas rodas rapšu sēklu pārstrādes procesā. Eļļu spiežot, rodas spraukumi, kas ir vērtīga piedeva lopbarības raušiem. Biodīzeļa iegūšanas procesā kā blakusprodukts rodas jēlglicerīns, no kura var iegūt tīru glicerīnu, kā arī to var izmantot polimēru rūpniecībā. Rapšu zie di bagāti ar nektāru, kuru labprāt bites pārvērš medū. Tomēr rapšu audzēšanai pagaidām jāparedz valsts dotācija.

Biodīzeļa ražošanai izvēlējāmies etanolu, jo tas ir mazāk toksisks nekā metanols. Bez tam etanolu ražo un ražos Latvijā. Domāju, ka SIA Jaunpagasts Plus ražotais etanols būs ne tikai piedeva degvielai, bet vērtīga izejviela biodīzeļa ražošanai.

Esmu pārliecināta, ka Latvijā var ražot biodīzeli no vietējām izej  vielām, pie tam no atražojamiem dabas resursiem un lietojot bez atkritumu tehnoloģiju. Mēs tikai nedrīkstam vilcināties kā ar bioetanolu, tā arī biodīzeļa ražošanu Latvijā. Pretējā gadījumā tirgū parādīsies svešs biodīzelis, bet Latvijas cilvēkiem zudīs darba vietas.

Biodīzelim ir daudz vērtīgu īpašību: motoru izmešos nav sēra dioksīda, samazināts oglekļa oksīda un kvēpu daudzums. Tam ir būtiska nozīme tīras apkārtējās vides saglabāšanai. Biodīzeli var lietot maisījumā ar fosīlajām degvielām, tā uzlabojot to kvalitāti (fosīlās degvielas pilnīgāk sadeg). Pagaidām vienīgais trūkums ir biodīzeļa augstāka cena, salīdzinot ar parasto dīzeļdegvielu. Pa saules cena tiek lēsta ap 400 Ls par tonnu. Tomēr, nokārtojot valstī biodegvielas ražošanas jautājumus, arī biodīzeļa cena samazināsies. Katrs pasākums ir grūts, bet pareizi risināts, atmaksājas.

Ja šodien Latvijā biodīelis ir eksotisks un daudziem varbūt nezināms produkts, tad nākotnē noteikti kļūs par vienu no svarīgākajiem dīzeļdegvielas veidiem. Latvijā to var ražot no vietējiem dabas atražojamiem resursiem, pie tam lietojot bezatkritumu tehnoloģiju. Ja šodien tas vēl ir tikai sapnis, ka pa Latvijas ceļiem ripo mašīnas, bet laukos strādā traktori, kuru dīzeļmotori pildīti ar pašu zemē ražoto degvielu, tad jau tuvākajā nākotnē tas var kļūt par īstenību. Tas gan prasīs lielu darbu, zināšanas, neatlaidību un līdzekļus. SIA Jaunpagasts Plus ir sākums tālākai biodegvielas ražošanas attīstībai Latvijā. Biodīzeli paredzēts ražot eksperimentālā ražotnē p/s “Naukšēni”. Arī šeit dzīvo radošas domas cilvēki, kuri seko visam progresīvajam pasaulē un cenšas rast jaunas darba vietas mūsu zemes iedzīvotājiem.

Profesore Emīlija Gudriniece

P. S. Kopš profesore E. Gudriniece pagājušā gada 6. novembrī šo rakstu nosūtīja “Dienai”, kur tas tā arī neieraudzīja dienas gaismu, daudz kas ir noticis. SIA “Jaunpagasts Plus” valdes priekšsēdētāja Daiņa Peimaņa nelietīgā noslepkavošana, apjukums un vilcināšanās ar valsts garantiju piešķiršanu kredītam. Tas pierāda, cik nozīmīgs šis projekts Latvijai un cik bīstams – spirta un degvielas importētājiem. Atbalstot profesores lūgumu, publicējam “Zinātnes Vēstnesī” “Dienas” redaktorei S. Elertei adresēto rakstu.

Skatoties un klausoties “Indriķa hroniku”

Indriķa hronika ar savu skaudro vēstījumu par to, kā 13. gs. Latvijas iedzīvotāji tika pakļauti svešai varai, bija atstājusi dziļas pēdas inteliģences apziņā jau sākot ar tautiskās atmodas laikmetu. Lielā pacilātībā latviešu sabiedrībā tika paustas idejas par tautas brīvības alkām, par uzupurēšanos cīņā pret krustnešu militāro pārspēku. Tapa jūsmīgi un aizkustinoši Ausekļa un Raiņa dzejoļi, Blaumaņa “Tālavas taurētājs”, Pumpura “Imanta” u. c. Indriķa un Atskaņu (Rīmju) hronikās minētais personāžs noderēja par prototipiem daudzos vēsturiskajos romānos. Starp drošiem vēsturiskiem notikumiem parādījās arī vēstures avotos neminētas leģendas, kas, pateicoties populāru rakstnieku darbiem, tika pieņemtas par vēstures faktiem, piem., A. Grīna “Nameja gredzens” kļuva par simbolu un atdarināšanas cienīgu rotu pēc 11.–13. gs. izrakumos atrastiem gredzeniem.

Saprotams, ka rokoperas “Indriķa hronika” scenārijā nevarēja iestrādāt visu plašo un daudzpusīgo vēstures materiālu, tāpēc Māra Zālīte ir izvēlējusies būtiskāko, kas raksturo tā laika cīņu par tirdzniecības ceļiem un kristīgās ticības izplatīšanas paņēmienus. Uzvedums iedalīts trijos cēlienos, kur tikai dažiem galvenajiem varoņiem ir jādarbojas visos svarīgākajos notikumos. Tie ir hronists Indriķis, bīskaps Alberts, klostera abats Teoderihs un, atkarībā no situācijas, – tirgotāji, krustneši, mūki un vai nu līvi, letgaļi vai zemgaļi. Bīskaps Alberts ir tā persona, kuras uzdevums ir sagraut vietējo tautu valstisko organizāciju, lai uz tās drupām veidotu katoļu baznīcai pakļautu valsti ar tās jauniem centriem – mūra pilīm, pilsētām ar baznīcām, klosteriem u. c. Tā kā Alberta priekšgājēju mierīgais misijas darbs bija cietis neveiksmi, viņš jau no paša sākuma jauno ticību nolemj uzspiest ar varu, organizējot krusta karu. Šajos notikumos autore ir akcentējusi būtisko – tirgotāju interešu apmierināšanu, kas panākts ar jauna tirdzniecības centra – Rīgas – atbalstu, bet aizliedzot vietējo tautu Zemgales ostu. Šo vācu tirgotājiem nozīmīgo aktu gan realizēja nevis ar Alberta rīkojumu, kā tas ir scenārijā, bet ar pāvesta bullu, nepakļāvīgajiem piedraudot ar baznīcas lāstu. Kā rāda arheoloģiskie atradumi un rakstīto avotu analīze, Zemgales osta atradās nevis Lielupes grīvā, kā to sapratusi autore, bet gan iepretim Salaspilij un Ikšķilei – pie Daugmales pilskalna.

Lai salauztu lībiešu (līvu) pretestību, Alberts pielieto viltu. Saaicinājis līvu valdniekus it kā uz dzīrēm, viņš tos liek atbruņot un piespiež izdot savus dēlus par ķīlniekiem, kurus pāraudzināšanai nosūta uz Vāczemi. Rokoperas sākumā klausītājiem var palikt neskaidra tur demonstrētā teatralizēta aina, kur gudrajam Bībeles Zālamanam jānosaka kāda bērna māte. Pēc hronikas stāstījuma Rīgā pilsētas pastāvēšanas sākuma gados notikusi teātra izrāde, kur pēc Bībeles sižeta attēlota karadarbība, lai pagāni saprastu, ka kristīgās ticības ieviešana notiks” ar uguni un zobenu,” pie tam Zālamans vispār nav minēts. Vai autorei bērna tēma te bija nepieciešama kā skatītāja savlaicīga noskaņošana operas beigu daļai, kur “bērniņš no kara” liek aizdomāties par sievietes-mātes lomu savas cilts tālāksaglabāšanā, neraugoties uz to, ka tas ieņemts varmācīgi?

II cēlienā labi atsegta hronikā minētā divu svešu lielvaru (vācu un krievu) vienošanās 1210. gadā, lai, pretēji vietējo tautu interesēm, tikai saviem tirgotājiem nodrošinātu brīvu Daugavas ceļu. Šīs vienošanās sagatavošanas gaitā bija jāiznīcina letgaļu Jersikas valsts, kas krustnešiem “allaž bijusi cilpa un kā liels velns”. Gūstā uz Rīgu aizveda Jersikas ķēniņa Visvalža sievu, kas bija lietuvju kunigaiša Daugerūša meita. Šajā skatā efektīgi būtu bijis to pasvītrot ar dziedājumu lietuviski, kā tas vietām atsevišķos gadījumos veiksmīgi darīts latīniski, lībiski, vāciski vai krieviski.

III cēliens, kas iezīmē galvenā personāža vecumdienas, izceļas ar pārdomām par Baltijas krusta kara pirmo desmitgažu sasniegumiem un neveiksmēm kā scenārija tekstā, tā, iespējams, arī skatītāju un klausītāju vidū. Bīskaps Alberts ir lielā mērā veicinājis vācu Livonijas izveidošanos, taču šo jauno valsti satricina iekšējie un ārējie ienaidnieki. Ar bīskapa politiku neapmierināts ir Zobenbrāļu ordenis, Rīgas pilsēta ar tās rāti un tirgotājiem. Zemgale ar tās valdnieku Viestardu ir nepiekāpīga pretiniece krustnešu tālākajiem tīkojumiem dienvidu virzienā. Nemitas lietuvju iebrukumi Livonijā, kas vēlāk, jau pēc Alberta nāves (1229), noved pie krustnešu iznīcinošās sagrāves Saules kaujā (1236). Jāatzīmē, ka Indriķa hronikā notikumu apraksts Baltijā noslēdzas ar 1227. gadu, tāpēc scenārija autorei nevar pārmest to, ka šie nozīmīgie vēstures fakti nav guvuši atspoguļojumu. Vēsturiski gan nav attaisnojama 13. gs. pirmo gadu desmitu notikumu tieša sasaiste ar 13. gs. beidzamā ceturkšņa zemgaļu cīņām Nameiša (Nameja) vadībā. Viestards un Nameisis nav laikabiedri, tāpēc kā anahronisms uzlūkojams skats (4. aina), kur Viestards savu valdnieka gredzenu nodod Nameisim. Jādomā, ka šāds priekšstats autorei radies A. Grīna līdzīga nosaukuma romāna iespaidā… Arī Indriķa un Atskaņu (Rīmju) hroniku autori vēsturiski nevarēja darboties vienlaicīgi kaut vai 13. gs. 30. gados, jo Atskaņu hronikas autors Livonijā ieceļoja tikai 13. gadsimta 70. gados un savu hroniku sacerēja pēc 1290. gada notikumiem.

Rokoperas scenārijā ieskicēta arī Indriķa hronikas autora izcelsmes problēma, kas vēsturniekiem jau kopš hronikas pirmās publikācijas ir bijusi strīdus objekts. Tas izskaidrojams ar to, ka hronikas senākajiem rokrakstiem nav minēts ne nosaukums, ne teksta autors. No hronikas teksta izriet, ka tā autors bijis Indriķis, kas kā priesteris piedalījies pagānu kristīšanā. No hronikas teksta var secināt, ka viņš nav vietējās izcelsmes, lai gan daži vēsturnieki to apgalvo. Ticamāks ir uzskats, ka Indriķa dzimtene ir Centrālā Eiropa, kur bija ģermāņu un slāvu tautu saskares zona, kurā vērojamas arī seno baltu apdzīvotības saliņas. Viņa vecāki, liekas, bijuši zemākas sociālas kārtas Svētās Romas impērijas nomales iedzīvotāji. Izglītību Indriķis ieguvis kādā baznīcas skolā, iespējams, Magdeburgā, nevis Romā, kā tas teikts rokoperas scenārijā. Indriķis Līvzemē ierodas ap 1203. gadu, kur kristīšanas gaitā saskata no Baznīcas mācības viedokļa daudz nelikumību. Šo vērojumu iespaidā iespējama viņa uzskatu transformācija no kristieša-ideālista uz garīdznieku, kas simpatizē vietējās izcelsmes iedzīvotājiem.

Augšminētās atkāps no visumā precīzi attēlotā laikmeta nav būtiskas un tās netraucē vispārējā priekšstata iegūšanai par 13. gs. pirmā ceturkšņa politiskajām norisēm Latvijas teritorijā. Iepriecina rokoperas izpildītāju – aktieru aizrautīgā spēle, ko labi papildina notikumu dramatismam atbilstoša melodiska Jāņa Lūsēna mūzika, kas reizēm gan tiek izpildīta pārāk skaļi. Var apbrīnot aktieru (I. Stonina, I. Pugas, K. Tatarinovas, I. Puķes u. c.) labo tēlojumu un dziedāšanas prasmi.

Ir neapšaubāms, ka rokopera “Indriķa hronika” ir svarīgs notikums mūsu kultūras dzīvē un var labi kalpot kā emocionāls māksliniecisks darbs 13. gs. krusta karu pareizai vēsturiskajai izpratnei.

LRSP plenārsēdes rezolūcija
2000. gada 5. decembrī

Latvijas Radošo savienību padomes Plenārsēdes dalībnieki, iepazinušies ar pārskata ziņojumiem un uzklausījuši debatēs izteiktos viedokļus un priekšlikumus, uzskata, ka pārskata periodā LRSP aktīvi turpinājusi profesionālās jaunrades interešu aizstāvību Saeimā, valdībā un valsts institūcijās, veidojot konstruktīvu dialogu un izmantojot radošo savienību intelektuālo potenciālu.

Latvijas Radošo savienību padome ir nostiprinājusi savu organizatorisko struktūru, tomēr plašākai darbības izvēršanai jāpiesaista papildu finansu līdzekļi.

Plenārsēde uzskata, ka turpmākajā LRSP darbībā nepieciešams:

1. Visiem iespējamiem līdzekļiem veicināt radoši, organizatoriski un tiesiski labvēlīgu klimatu ap KKF – vienu no galvenajiem profesionālās jaunrades procesa atbalstītājiem.

2. Sekot Nacionālās programmas “Kultūra” pieņemšanas gaitai Ministru kabinetā un tās realizācijai.

3. Nodrošināt likuma “Par profesionālās jaunrades statusu un organizācijām” tālāko sagatavošanas gaitu. Pievērst sabiedrības uzmanību profesionālismam mākslā un profesionālisma saglabāšanai un attīstībai piešķirt attiecīgu finansējumu.

4. Sekot iespējamām likumdošanas un normatīvo aktu izmaiņām, nepieļaujot radošo profesiju pārstāvju tiesiskā stāvokļa pasliktināšanos un sarežģījumus nodokļu uzskaitē un sociālā apdrošināšanā.

5. Izstrādāt konceptuālu dokumentu par valsts funkciju deleģēšanu radošajām savienībām un kultūras organizācijām, veicinot visaptverošas un sakārtotas kultūras sistēmas izveidošanos.

6. Aktīvi turpināt sadarbību ar Kultūras ministriju un citām organizācijām, kuras ieinteresētas profesionālās jaunrades procesu attīstībā.

7. Turpināt līdzdarbību Eiropas Mākslinieku Padomē, sadarboties ar visām starptautiskajām institūcijām, kuru intereses saskaras ar profesionālās jaunrades jautājumiem.

8. Izveidot vienotu profesionālo mākslinieku reģistru: veicināt sākotnējo reģistru tālāku attīstību radošajās savienībās.

9. Aktivizēt pūliņus Nacionālās balvas iedibināšanā Latvijā.

10. Atbalstīt ierosinājumu iekļaut kultūras budžetā iedaļu starptautisku projektu subsīdijām.

11. Atbalstīt Latvijas aktierus viņu pamatotajās prasībās pēc profesionalitātei atbilstoša atalgojuma.

12. Atbalstīt ierosinājumu, plānojot 2002. gada budžetu, iedalīt Kultūrkapitāla fondam noteiktu līdzekļu procentuālo apjomu no akcīzes nodokļa par izlozēm un azartspēlēm.

13. Aicināt valdību tos līdzekļus, kas tiks iegūti par trešo mobilo sakaru operatora licenci, ieguldīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecībā.

* * *

Daudzus gadus vērojot valsts varas attieksmi pret kultūru, sabiedrību un cilvēku, secinām, ka izsīkst varas demokrātiskie laikmetīgu valsti un nāciju veidojošie resursi. šajā sakarā uzskatām par nepieciešamu:

– Sasaukt plašu radošo savienību sanāksmi, kurā iztirzāt valsts politiku, varas attieksmi pret tautu un kultūru;

– Kultūras, intelekta, izglītības un stabilas cilvēka vērtību saglabāšanas un attīstības labad ar atbilstošām rīcības formām apelēt ne tikai pie varas kā līdz šim, bet arī pie sabiedrības;

– Aicināt sabiedrību kopīgi meklēt ceļus, kā vēlētājiem Saeimas vēlēšanu starplaikā juridiski kontrolēt un ietekmēt deputātus.

Latvijas Radošo savienību padome

LZA goda locekļi

Ilmārs BLUMBERGS – mākslinieks.

Dz. 6.09.1943. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (1972). Darbības lauks: grafika, glezniecība, scenogrāfija, kostīmi, plakāts, grāmatu grafika, keramika, zīmes. Piedalījies starptautiskās scenogrāfijas izstādēs, rīkojis scenogrāfijas izstādes Latvijā, Baltijā un ārzemēs, laikā no 1974. gada sarīkojis 20 personālizstādes Latvijā un pasaulē. Daudzu starptautisku balvu, t. sk. Grand Prix Baltijas republiku miniatūrgrafiku trienālē Rīgā (1987), Prix Octogones, Octogones d’Ardoisse, Ardeni, Francija, (1992), Grand Prix Baltijas republiku grāmatu mākslas triennālē Viļņā (1992), Latvijas Mākslinieku savienības Gada mākslinieka Zelta medaļa par scenogrāfiju un kostīmiem Verdi operai “Aīda” Latvijas Nacionālajā operā (1998), vairākkārtējas balvas par grāmatu dizainu un ilustrācijām, t. sk. Latvijas Izdevēju asociācijas konkursa par skaistāko grāmatu 1. prēmija 2000. gadā u. c. Viens no izcilākajiem Latvijas māksliniekiem minētajās nozarēs. Domātājs mākslā.

Jāzeps LOČMELIS – profesors, Dr. habil. sc. ing. (1998).

Dz. 12.09.1928. g. Beidzis Ziemeļrietumu neklātienes politehnisko institūtu 1960. gadā ar radioinženiera kvalifikāciju. Rīgas Telefonu tīkla laboratorijas vadītājs (1960–1965), RPI Radiotehnikas un sakaru fakultātes dekāns (1980–1990), kuram ir lieli nopelni šīs nozares speciālistu sagatavošanā. Starptautiskās telekomunikācijas akadēmijas akadēmiķis (1996). Izcils speciālists telekomunikāciju tehnikas vēsturē, daudzu grāmatu par radio, telefonijas, telegrāfa vēsturi un rūpnīcas VEF vēsturi autors, izveidojis un vada Telekomunikāciju muzeju (1995–2000). Iedibinājis Lintera balvu izcilāko radioinženierijas nozaru speciālistu novērtēšanai. Valsts emeritētais zinātnieks un RTU emeritētais profesors, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta pakāpes Goda zīmes laureāts (1997). Publicējis ~ 350 zinātniskus, metodiskus un zinātniski populārus  darbus, to skaitā 10 grāmatas.

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās.

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

* * *

Kad Gunāra Priedes sirds par daudz bija rūgtuma pielijusi, viņš izlēja to vairākās no savām lugām, un pats tad arī dabūja ciest: pirmā no tām bija “Smaržo sēnes” – lugu aizliedza, uz skatuves tā parādījās tikai vairāk nekā pēc divdesmit gadiem, bet autoru toreiz atbrīvoja no Kinematogrāfijas savienības valdes locekļa pienākumiem. Lugu “Zilā” aizliedza, luga “Jāņi slimnīcā” uz skatuves ilgus gadus neparādījās, jo Gunārs Priede to uzrakstīja tad, kad vajāti tika paši Jāņi jeb Līgo svētki. Šīs lugas apliecina patiesību, cik daudz var pateikt ārēji it kā klusā un mierīgā balsī. Ne vienmēr jākliedz.

Pēc manas svētākās pārliecības, Gunārs Priede bija Trešās atmodas garīgs sagatavotājs, viņa lugas – manis minētās – un tāda kā “Sniegotie kalni” radināja skatītājus pie citāda domāšanas veida. Dzīvē notika gan paradokss. Tad, kad Trešā atmoda atnāca, Gunārs Priede tā kā nemanot tika atbīdīts sānis – no amatiem viņš bija aizgājis, mēs viņu gan ievēlējām par Zinātņu akadēmijas goda locekli, pa reizei rakstnieks atnāca uz mūsu sēdēm augstceltnē, taču no runām atturējās. Teātriem viņa lugas pēkšņi šķita nevajadzīgas, un vienīgi Dailes teātris iestudēja viņa viencēlienus ar kopīgu nosaukumu “Mēļš frotē dvielis”. Gunāram Priedem vairs nebija tādas īstas, savas vietas, kādreiz mēdz teikt – savas nišas. Par ko rakstīt tagad, ko skatītājiem sacīt šodien? Gunārs Priede spēja runāt tikai patiesību, bet varbūt tā būtu bijusi pārāk skarba? Melot Gunārs Priede vienkārši neprata. Tad labāk klusēja.

Jaunais Rīgas teātris janvārī sola pirmizrādi – Gunāra Priedes “Jaunākā brāļa vasaru”. Rakstnieks gaidīja šo izrādi, iekšēja nemiera pilns. Tikāmies ar viņu tepat mūsu augstceltnē, abi prātojām par gaidāmo izrādi, tik daudz gadu aiztecējis kopš tās pirmizrādes. Kā tā izskatīsies tagad – jauna gadu tūkstoša sākumā? Atbildi uz šo jautājumu Gunārs Priede nesagaidīja. Aizsteidzās par ātru. Nu viņš apklusis uz visiem laikiem. Bet es ticu, ka runās viņa darbi un stāstīs par paaudzi, kas dzīvoja divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Es ticu, ka tie palīdzēs labāk saprast mūs un aizvadīto laiku.

Viktors Hausmanis

Ko gaidām no Latvijas, Lietuvas un Taivānas savstarpējās zinātniskās palīdzības fonda?

Stāsta Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs
Dr.habil.sc.ing. Juris Jansons

Šāds savstarpējās zinātniskās palīdzības fonds kļuva iespējams, Latvijas Zinātņu akadēmijai 1997. gadā martā noslēdzot divpusēju sadarbības līgumu ar Taivānas (Ķīnas Republika) Nacionālo zinātnes padomi, kas savā valstī izpilda zinātnes ministrijai līdzīgas funkcijas un nodarbojas ar zinātnes budžeta sadali. Līdzīgu sadarbības līgumu Taivāna noslēdza arī ar Lietuvas ZA. Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes delegācijas vizītei Taivānā 1997. gadā nākamajā, t.i. 1998. gadā sekoja Taivānas NZP priekšsēdētāja vizīte Latvijā un Lietuvā. Sadarbības līguma ietvaros Taivānu jau apmeklējuši vairāki Latvijas zinātnieki.

Paralēli arvien konkrētākas kļuva Latvijas, Lietuvas un Taivānas savstarpējās zinātniskās sadarbības fonda aprises, līdz šī gada sākumā līgums bija gatavs un augustā arī parakstīts. Dažādu iemeslu dēļ mūsu puses oficiālā vizīte Taivānā bija iespējama tikai novembrī, kad uz turieni devās izglītības un zinātnes ministrs K. Greiškalns, IZM valsts sekretāra vietnieks Dr. V. Egle un es – tobrīd Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieka statusā.

Tas, ka delegāciju vadīja ministrs, noteica mūsu apmeklējuma oficiālo jeb protokola sadaļu. Otrs apmeklējuma mērķis bija iepazīšanās ar zinātni universitātēs, kur, acīmredzot ne bez akadēmiķa I. Kalviņa nopelna – viņš Taivānu jau bija apmeklējis, mēs pārsvarā tikāmies ar ķīmiķiem un farmakologiem. Savukārt, fantastiskais zinātnes parks parādīja tādu zinātnes un tehnoloģijas sazobi, kas diemžēl mums nav “pa zobam”. Tur ieguldītais kapitāls ir tik liels, ka par kaut ko līdzīgu mēs pat sapņot nevaram.

Bet tagad tuvāk lietai. Ko šis jaunais fonds var dot mūsu zinātniekiem?

Pirmkārt, tie ir kopīgi pētījumu projekti. Trīspusīgi, kur būtu pārstāvēta kā Latvija, tā Lietuva un Taivāna. Projektos paredzētas mobilitātes programmas, no kurām labums jāiegūst jaunajiem pētniekiem, nodrošinot viņiem iespējas strādāt pārējo valstu institūtos. Kopprojekti palīdzēs dibināt kontaktus ar industrijas pārstāvjiem.

Otrs sadarbības veids ir kopīgu simpoziju organizēšana, lai šādā veidā atrastu domubiedrus un iespējamos partnerus turpmākajiem sadarbības projektiem. Šādos simpozijos aicinās piedalīties arī rūpniecības pārstāvjus.

Trešais sadarbības veids ir attiecināms uz tādām zinātnēm, kur trīspusīgai sadarbībai partnerus nevar atrast, piemēram, vēsture. Tās ir vieslekcijas, kur tiek apmaksāts ceļš un uzturēšanās. Arī šeit lekciju tēmai jābūt plašākai par vienas zemes lokālām interesēm, taču vairs nav vajadzīgi sadarbības partneri no visām trim valstīm.

Kas jādara praktiski un drīz? Visi projektu sagatavošanas noteikumi atrodami interneta mājas lapā:
http://lms.pfi.lt/taiwan

Tur var meklēt arī sadarbības partnerus Taivānā. Laika nav daudz, jo projekti jāiesniedz līdz 2001. gada 28. februārim. Komitejas sēde notiks 2001. gada maijā vai jūnijā Rīgā, projektu sākums – 2001. gada 1. augusts.

Pieteiktos projektus izvērtēs visu trīs valstu neatkarīgie eksperti, rezultātus apspriež komitejas gadskārtējā sanāksmē, kura pieņem galīgo lēmumu. Komiteja ir sadarbības administrācija, kas sastāv no 9 locekļiem – pa trim no katras valsts. Latvijas koordinators ir LIZM valsts sekretāra vietnieks Dr. V. Egle (tālr. 7223425, e-pasts: eglev@lanet.lv), arī es labprāt atbildēšu uz jautājumiem. (tālr. 7551145, e-pasts: jansons@edi.lv).

Ar LZP priekšsēdētāju Dr.habil.sc.ing.
Juri Jansonu runāja Z. Kipere

Latvieši Brazīlijā

KONKURSI

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendentam vai institūcijai, kas viņu ieteikusi, jāiesniedz padomei šādi dokumenti 2 eksemplāros:

• Attiecīgās institūcijas lēmums
• Pretendenta biogrāfija (Curriculum vitae)
• Doktora diploma kopija
• Pretendenta zinātnisko darbu saraksts, kurā atsevišķi norādītas zinātniskās monogrāfijas, zinātniskās publikācijas, konferenču tēzes, autorapliecības un patenti. Šo sarakstu var aizstāt publicēta biobibliogrāfija, kas papildināta ar jaunāko darbu sarakstu.
• Publicēto pretendenta izstrādāto mācību grāmatu un metodisko līdzekļu saraksts
• Pretendenta vadībā izstrādāto zinātnisko disertāciju un to autoru saraksts
• To starptautisko organizāciju saraksts, kuru darbā pretendents pie dalījies vai piedalās, citas aktivitātes.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendenta atbilstību vērtē pēc šādiem kritērijiem:

• Zinātņu doktors vai habilitēts zinātņu doktors
• Latvijā ieviestas nozīmīgas izstrādnes
• Zinātniskā skola, kuru pārstāv pretendenta sagatavoti zinātņu doktori
• Patenti un pārdotas licences
• Augsts citējamības indekss
• Sarakstītās monogrāfijas un/vai mācību grāmatas
• Publikācijas starptautiskos žurnālos
• Ilgstoši sekmīgi vadīts liels zinātnieku kolektīvs (universitāte, institūts, laboratorija).

Dokumenti jāiesniedz 2 mēnešu laikā no paziņojuma publicēšana dienas.

Dokumentus pieņem Latvijas Zinātņu akadēmijā. Akadēmijas laukumā 1, 235. kab.
pirmdienās 15.00–18.00, trešdienās 9.00–11.00.

Padomes sekretāre Baiba Ādamsone (tālr.: 7220725).

* * *

izsludina konkursu uz direktora vietu.

Pieteikums un CV iesniedzami konkursa komisijai mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas:

LVMI “Silava” Rīgas ielā 111, Salaspilī, LV-2169.

Sīkāka informācija pa telefonu 942549

20001. gada 16. janvārī plkst. 16.00 RTU Promocijas padomes P-03 atklātā sēdē Rīgā, Kaļķu ielā 1, 119. telpā

VIKTORS FILIPENKOVS

aizstāvēs disertācijas darbu par tēmu “Uz biokompozītu bāzes izgatavotu kaulaudu aizvietotāju deformēšanās un stiprība” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. ing. sc. A. Krēgers (RTU), Dr. habil. med. H. Jansons (AML), Dr. sc. ing. E. Jākobsons (LU PMI), starptautiskais eksperts – profesors A. Natali (Padovas universitāte, Itālija).

Ar disertāciju var iepazīties Rīgas Tehniskās universitātes bibliotēkā.

* * *

2000. gada 19. janvārī plkst. 13.00 Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, O. Vācieša ielā 4, LU Medicīnas un bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē notiks grādu nostrifikācijas:

JĀNIM SĪPOLAM

par filozofijas doktora disertāciju “Y neiropeptīds – barības uzņemšanas stimulētājs un garšas nepatikas izraisītājs”.

Recenzenti: Dr. med. V. Pīrāgs, prof., Dr. h. med. R. Ligere, prof., Dr. h. med. V. Kluša;

IRĪNAI HOLODŅUKAI

par bioloģijas zinātņu kandidāta disertāciju “Augsti jūtīgas hepatīta B vīrusa virsmas antigēna noteikšanas metodes, izmantojot poliklonālās, monoklonālās un antiidiotipiskās antivielas”.

Recenzenti: prof., Dr. h. med. A. Žilēvica, Dr. h. med. A. Ferdats, prof. Dr. h. med. V. Kluša;

MIHAILAM BARIŠEVAM

par bioloģijas zinātņu kandidāta disertāciju “Bacillus stearother mophilus restrikcijas – modifikācijas sistēmas BstN1 bioķīmiskā izpēte”.

Recenzenti: Dr. h. med. A. Ferdats, prof., Dr. h. med. N. Sjakste, prof., Dr. h. med. I. Taivans.

Ar darbiem var iepazīties LU un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

RTU promocijas padomes P-04 atklātajā sēdē 2000. g. 12. decembrī, pamatojoties uz Latvijas zinātniskā grāda pretendenta – tehnisko zinātņu kandidāta O. Rumjanceva 1970. g. aizstāvētās disertācijas “Augstražīgo salikšanas automātu tipveida transporta mezglu pētījums” un citu viņa zinātnisko darbu novērtējumiem, recenzentu aizklātās balsošanas rezultātiem, recenzentu komisijas lēmumu un padomes aizklātās balsošanas rezultātiem, tika nolemts pielīdzināšanas kārtībā piešķirt inženierzinātņu doktora grādu mašīnzinātnes nozarē Oļegam RUMJANCEVAM.

No septiņiem klātesošiem balsstiesīgajiem padomes locekļiem par zinātniskā grāda piešķiršanu nobalsoja 7, pret – neviens.

* * *

Izskatot Aigara Jirgensona disertāciju par tēmu “Karbociklisko amīnu – potenciālo NMDA receptora antagonistu sintēze un īpašību izpēte”, un pamatojoties uz recenzentu atzinumu par veiktā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, Padome aizklātas balsošanas rezultātā (par 7, pret nav, nederīgu biļetenu nav), piešķīra Aigaram Jirgensonam doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares organiskās ķīmijas apakšnozarē.