Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  5. februāris: 3 (211)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Latvijas ilgtspējīgas
attīstības un inovāciju koncepcijas

Darba kārtībā:

* Latvija: no vīzijas uz darbību – Latvijas ilgtspējīgas attīstības koncepcija
Dr. Uldis Osis (LR Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības padome)

* Nacionālā inovāciju koncepcija
Dr. Jānis Stabulnieks (Latvijas Tehnoloģiskais centrs)

Debates

Latvijas Zinātņu akadēmijas
gada pilnsapulce

Darba kārtībā:

LZA prezidenta Jāņa Stradiņa ievadvārdi

Ministru prezidenta Andra Bērziņa uzruna

LZA balvu un diplomu pasniegšana

Zinātnes stāvoklis Latvijā
Akadēmiķis Juris Ekmanis

ZA prezidenta amata kandidāta runa
Akadēmiķis Jānis Stradiņš

Pārskats par LZA darbību 2000. gadā

Par Inženierzinātņu komitejas dibināšanu

Par LZA fonda dibināšanu
LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš

LZA Uzraudzības padomes ziņojums
Akadēmiķis Kalvis Torgāns

Diskusija

Galavārdi

Pārtraukums

LZA prezidenta, amatpersonu, Senāta un Uzraudzības padomes vēlēšanas

LU Cietvielu fizikas institūtam –
Ekselences centra statuss

Runa LU Cietvielu fizikas institūta Ekselences centra perspektīvo materiālu pētniecībai un tehnoloģijām atklāšanā 12.01.2001.

Ļoti cienītā prezidente, ekselences, dāmas un kungi!

Man ir tas gods Eiropas Komisijas pārstāvniecības Rīgā vārdā jūs šodien uzrunāt Ekselences centra perspektīvo materiālu pētniecībai un tehnoloģijām atklāšanas svētkos. Vispirms, es gribētu apsveikt Cietvielu fizikas institūtu par sasniegumiem un atbilstību visiem kritērijiem, kas bija nepieciešami, lai iegūtu šo Eiropas Komisijas zinātnes programmas piešķirto nosaukumu.

Latvijas piedalīšanās Eiropas Komisijas programmās ilustrē paplašināšanās reālo procesu un iezīmē Eiropas pētniecības telpas izveidi, kas ir Eiropas Savienības ilgtermiņa mērķis. Mēs sagaidām, ka Ekselences centru sadarbība paplašinātajā Eiropā veicinās Eiropas Savienības gatavību stāties pretim inovācijas izaicinājumiem globālā mērogā.

Zinātne un pētniecība atrodas paplašināšanās procesa priekšplānā. Atbilstošā sarunu nodaļa bez īpašām problēmām tika atklāta un slēgta Portugāles prezidentūras laikā 2000. gada jūnijā. ES likumi un direktīvas šajā sektorā nepieprasa speciālas izmaiņas Latvijas esošajā likumdošanā, tā tikai prasa dalībvalstu atbilstošas spējas programmu izpildē, īpaši 5. Ietvarprogrammā, kas Latvijā darbojas kopš 1999. gada augusta.

Ekselences centru atbalsts nosaka zinātnes un tehnoloģijas sektora restrukturēšanu kandidātvalstīs, kas ir viena no 5. IP pamatprogrammām, kuras uzdevums ir nostiprināt Eiropas Savienības pētniecības starptautisko lomu. Šīs pamatprogrammas filozofija ir veicināt zinātnisko sadarbību, papildināt kopienas iespējas zinātnes un izpētes laukā un sekmēt zinātnisko izcilību ES dalībvalstu un kandidātvalstu starpā. Sagaidāms, ka šādas aktivitātes būs abpusēji izdevīgas un palīdzēs kandidātvalstīm sagatavošanās procesā, lai kļūtu par ES dalībvalstīm.

Jau pašā sākuma fāzē IP mērķis bija virzīties uz tādu pētniecību, kas koncentrētos uz sociāli ekonomiska rakstura problēmām.

Programmas finansētais periods 1998.–2002. gads atbilst kandidātvalstu sagatavošanās periodam dalībai ES. Šajā kontekstā būtu jāpaātrina reformu process Latvijas zinātnes struktūrās.

Eiropas Komisija pēdējā kārtējā ziņojumā par progresu, kas novērots iestāšanās sagatavošanās procesā, vispārīgais novērtējums Latvijas zinātnes un izpētes sektorā bija diezgan pozitīvs. Tomēr tas pasvītroja arī papildus līdzekļu piešķiršanas nepieciešamību zinātnei un izpētei. Ir būtiski palielināt nacionālos līdzekļus zinātnei un attīstībai, kas Latvijas gadījumā sastāda mazāk nekā 0,5% no iekšzemes kopprodukta, un tas ir daudz zemāks nekā ES vidējais (1,9% no IKP). Kopumā sektors cieš no resursu nepietiekamības un nākotnē noteikti būtu definējams kā prioritāte. Specializēšanās aktuālu jaunievedumu laukā būtu impulss attīstībai turpmākajos gados. Lai uzlabotu Latvijas laboratoriju stāvokli, piesaistītu ārvalstu zinātniekus un atrastu savu nišu Eiropas izpētes laukā, zinātnei Latvijā būtu piešķirams papildus finansējums.

Kārtējais ziņojums aicināja stiprināt saites starp pētniecību un attīstību rūpniecības politikas laukā. Šajā kontekstā es īpaši gribu uzsvērt faktu, ka viens no Ekselences centra noteiktajiem mērķiem ir atbalstīt augstvērtīgu produktu ar lielu pievienoto vērtību ražošanu.

Eiropas paplašināšanās procesā, kas joprojām turpinās, šāda Ekselences centra atvēršana kā kvalitātes zīmes apliecinājums uzliek savus pienākumus. Tas ir sākums jaunai auglīgai sadarbībai ar rietumu partneriem, kas nākotnē kļūs par Latvijas zinātnieku ikdienu. Pateicoties sadarbībai un divpusējiem līgumiem, tiks uzlabota pētnieku apmācība, no zinātnisko apmaiņu pieauguma iegūs arī Latvijas Universitātes izglītības kvalitāte. Aktivitātes pasvītros arī centra pārreģionālo nozīmi, tādējādi piesaistot kaimiņvalstu interesi. Es arī gribētu piezīmēt, ka Ekselences centra mērķis ir atbalstīt reģionu specifiskās ekonomiska un sociāla rakstura vajadzības.

Nobeigumā es gribu vēlēt Centram veiksmi funkcionālās materiālzinātnes un tehnoloģijas sektora restrukturēšanā Latvijā, kam būs nepieciešams arī citu pētniecības un ražošanas sektoru atbalsts. Esmu pārliecināta, ka Centra aktivitātes dos ieguldījumu kā Latvijas, tā Eiropas pētniecības telpas izveidē un attīstībā.

Hella Gertha,
Eiropas Komisijas pārstāve Latvijā

Akadēmiski izvērtēt
barikāžu laiku

Šogad atskatāmies uz atjaunotās Latvijas valstiskās neatkarības pirmajiem 10 gadiem. No vēstures skatuves pamazām noiet paaudze, kura ir dzīvojusi padomju režīmā un rosinājusi “Trešo atmodu”, kura izdziedājusi “dziesmoto un karogoto revolūciju”, kura izcīnījusi brīvību. Latvijas neatkarības atgūšanas vēsture pamazām gūst tāluma, laika perspektīvu, gan vēl ne pārāk izteiktu, taču pienāk brīdis, kad var jau sākt pietiekami objektīvi un distancēti izvērtēt procesus, cilvēkus, vadītājas organizācijas un institūcijas, to savstarpējās attiecības, zemstrāvas. Tieši tādēļ Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar 1991. gada Barikāžu atbalsta fondu Ministru kabineta aiz gādībā šodien var rīkot starptautisku konferenci “Janvāra barikādes kā tautas pretestības forma totalitārajam režīmam un tās mācības”.

Konference iekļaujas janvāra barikāžu 10 gadu atceres norisēs kā šo norišu analītiskā, intelektuālā, ja tā drīkstētu sacīt, sastāvdaļa, papildinot daudzos emocionālos pasākumus, ar kuriem pārbagāta ir šī nedēļa. Kā, kādēļ, kas organizēja janvāra barikādes, kāda bija to nozīmība Latvijai un pasaulei?

2001. gads ir arī Rīgas 800 gadu jubilejas gads, un barikāžu nedēļa ir pirmais lielākais pieturas punkts šajā gadā. Rīgas gadsimtu vēsturē barikāžu nav bijis pārāk daudz, Rīga tomēr nav Parīze. Tādēļ jo nozīmīgāki ir momenti, kad tik spilgti izpaudusies pilsoņu, tautas vienota nostāja, kad plecu pie pleca ir stāvējusi gan Rīga, gan Latvija, pilsēta un lauki. Vēsture atceras rīdzinieku cīņas par pilsētas tiesībām pret Livonijas ordeni, Kalendāra nemierus, Piektā gada 13. janvāri. Visdrīzāk tomēr 1991. gada barikādes varētu salīdzināt ar dramatiskajiem mirkļiem Latvijas Brīvības karā – 1919. g. oktobrī – novembrī, ar bermontiādes dienām, kad visa latviešu Rīga, visdažādākie iedzīvotāju slāņi patiešām lielā vienotībā stājās pretī bermontiešiem un pārlauza šī reakcijas spēka mugurkaulu.

Neparastais, netipiskais barikāžu dienu garīgais pacēlums, iespējams, pats dižākais, pats būtiskākais latviešu nācijas un Latvijas tautas vēsturē, ir nepārvērtējama morāla vērtība. “Trešā atmoda” kopumā un barikādes kā tās augstākā izpausme ir bijusi mūsu zvaigžņu stunda, skaistākais, būtiskākais, ko savā mūžā esam pieredzējuši, mūsu dzīves kulminācija.

Jā, ir tiesa, ka mehānismi, kā tapušas barikādes, nav gluži skaidri, vēsturniekiem vēl jāvāc dokumenti, jādod analīze. Dažādi cilvēki, dažādi politiskie spēki tos interpretē atšķirīgi. V. Daugmaļa apkopojumā šonedēļ iznāca grāmata, kas vēstī par šo laiku ar tā dalībnieku – ierindnieku dienasgrāmatām, atmiņām, attēliem, barikāžu folkloru. Daudzi no barikāžu cīnītājiem šodien ir bezdarbnieki un pauž zināmu vilšanos par savu ideālu nepiepildījumu, savukārt viens otrs, kurš bija barikāžu otrā pusē, šodien sēž ienesīgos amatos. Ārpus šī krājuma ir palikusi galveno personāžu – iedvesmotāju, organizatoru, ideologu analītiski vērtējumi, dokumenti, lai tos izanalizētu vispusīgāk, vēsturiskāk. Katrā ziņā Latvijas Tautas frontes valdes, koordinatoru, Augstākās Padomes Aizsardzības štāba loma bija izšķirīga, un arī te nebija anonīmu cilvēku, bet bija konkrēti darītāji un rosinātāji. Taču izvērtēt to vajadzētu korekti, vairoties no subjektīvisma un no personīgiem apvainojumiem.

Šīsdienas konferences uzdevums ir aizsākt šo grūtāko, analītisko darbu – iztirzāt tautas pretošanās koncepciju un tās zemstrāvas, atklāt galvenās personības. Latvijas notikumos ievijas pavisam globāli motīvi – PSRS sabrukuma iekšējie un ārējie momenti, Gorbačova ”perestroikas” pretrunas un krīze, Līča karš pret Sadamu Huseinu, dažādu spēku darbība PSRS, ārvalstu žurnālistu un izlūkdienestu aktivitātes, dažādu Latvijas politisko spēku darbības, arī pretrunas, par ko nebūt ne visi dokumenti ir pie ejami un par ko versijas ir dažādas, bieži vien pārāk politizētas. Visu apstākļu apzināšana, pārbaude, izvērtējums prasa profesionālu vēsturnieku, sociologu, filozofu, publicistu, politologu pētniecisku darbu, un tāds ir jāsāk. Un droši vien jāsāk ar notikumu tiešu līdzdalībnieku viedokļu fiksēšanu, “oral history”, diskusijām, ko šajā konferencē arī esam iecerējuši darīt. Ja arī konferenci varbūt vēl nevarēs apzīmēt par gluži akadēmisku, tad tā tomēr ir jau ceļā uz akadēmisku, tad tā tomēr ir jau ceļā uz akadēmismu.

Domāju, šodien vairākos konkrētos norišu atainojumos dažādiem referentiem varētu nebūt vienots viedoklis, pretrunas jau iezī mējās diskusijās par Daugmaļa grāmatu, būs viens otrs pamatots tīri personisks sarūgtinājums, taču tie tomēr ir mazāk būtiski momenti, pamatlietas ir traktējamas viennozīmīgi, neatkarīgi no tā, kā vēlāk veidojusies Latvijas, Baltijas, Austrumeiropas vēsture.

Pirmais. Janvāra barikāžu akcijas Rīgā bija visas tautas, vismaz tās lielumlielā vairuma, arī dažādu tautību cilvēku kopēja vienota rīcība, kopsaucējs. Tās bija Latvijas demokrātijas nosargāšanas un valstiskās neatkarības atjaunošanas simbols, Latvijas jaunāko laiku vēstures atskaites punkts. Visus, kas piedalījās cīņā, vienoja apziņa, ka šo cīņu nedrīkst zaudēt, jo ja, piemēram, 15. janvāra Interfrontes akcijas būtu sekmīgas, to sekas Latvijai un demokrātijai būtu neatgriezeniskas un šodien mēs te nepulcētos.

Otrs. Janvāra barikādes Rīgā, notikumi Viļņā bija paraugs barikādēm Maskavā Augusta puča laikā, katalizators un detonators, kas tieši izraisīja PSRS impērijas sabrukumu. Janvāra notikumi Viļņā un Rīgā veido tiešu tiltu ar augusta notikumiem Maskavā, tās veicināja PSRS sabrukumu un pavēra iespēju pilnā mērā atjaunot Baltijas valstu neatkarību, iniciēt demokrātijas iedīgļus Krievijā.

Trešais. Janvāra barikādes bija izteiksmīgs nevardarbīgās pretestības paraugs Eiropas un pasaules mērogā, vēršanās “ar gara spēku pret kara spēku”, kā toreiz rakstīja. Visā pasaulē izraisījās milzu cieņa pret Baltijas nāciju morālo spēku, un šis uzticības kredīts nav gluži pazaudēts. Atcerēsimies, ka toreiz laikrakstā “Atmoda” lasījām amerikāņu profesora Džīna Šārpa 1990. g. grāmatas nodaļas par nevardarbīgo pretošanos, kas deva vadlīnijas darbībai “X stundā”. Ar gandarījumu šodien redzam Bostonas Alberta Einšteina institūta dibinātāju (1983), profesoru un direktorāta locekli Džīnu Šārpu kā mūsu šīsdienas lektoru, kurš runās par nevardarbīgās pretošanās teoriju un tās starptautisko pieredzi.

Mēs sveicam šodien kolēģus no Lietuvas un Igaunijas, toreizējo Lietuvas Augstākās Padomes priekšsēdētāju Vitautu Landsberģi un lietuvju demokrātisko politiķi Egīdiju Bičkausku (Viļņas notikumi katalizēja Rīgas barikādes). Sveicam toreizējo Igaunijas Ministru Padomes priekšsēdi Edgaru Savisāru – Igaunijai janvārī gan izdevās izvairīties no asinīm, taču tā bija solidāra ar mums, atcerēsimies, ka Tallinā Jeļcins parakstīja toreiz un vēlāk daudz diskutēto Baltijas vēl neatzīto valstu līgumu ar atjaunoto un arī vēl neatzīto Krieviju, kas lielā mērā aizkavēja impērijas spēku masivētu prettriecienu. Mēs sveicam toreizējo Grūzijas tautas frontes priekšsēdētāju No daru Natadzi, atceroties 1989. gada asiņainos notikumus Tbilisi. Diemžēl no mums neatkarīgu apstākļu dēļ nav varējis ierasties pazīstamais krievu demokrāts Aleksandrs Jakovļevs, kurš savulaik ir veicinājis reformas un "Trešās atmodas" pirmos soļus Baltijā un kurš vēlējās konferencē piedalīties. No Latvijas puses konferencē uzstāsies notikumu tiešie dalībnieki un vadītāji, Latvijas Tautas frontes aktīvisti, katrs atgādinās savu darbošanās iecirkni, to, kurā viņš vistiešāk piedalījies, savu notikumu redzējumu. Un šajās nedaudzās stundās mēģināsim izdzīvot tās dramatiskās nedēļas hroniku, “pie pleca plecs, kā ierindnieki”, kā “brīvībai nolemtie”.

Ir iecerēts šīs konferences referātus līdz ar citiem, jau uzrakstītiem analītiskiem materiāliem izdot grāmatā, analītiskā, akadēmiskā izdevumā, kas būtu papildinājums jau pieminētajai Viktora Daugmaļa emocionālajai “mīlestības grāmatai”. Referātu teksti tiek ierakstīti un autori aicināti tos izveidot grāmatai piemērotā formā. Tādēļ mēs ceram, ka šī konference bagātinās mūsu vēsturisko apziņu un dos pamatu akadēmiskiem pētījumiem par 1991. gadu Baltijā, par pāreju no totalitārisma uz demokrātiju un jau tagad dos zināmu objektivizētu kopainu. Īpašu pateicību gribas izsacīt akadēmiķim Tālavam Jundzim, kurš bija viens no šīs konferences koncepcijas izstrādātājiem un daudz darījis, lai konference notiktu.

Barikādes un to piemiņa nedrīkst kļūt par pamatu nostaļģijai vien, kaut arī šajās dienās dziļā godbijībā pieminām mūsu leģendāros upurus – kinooperatorus Slapiņu, Zvaigzni, policistus, šoferus, skolniekus, mazāk varbūt tos, kuri tika ievainoti un zaudēja darba spējas, atceramies Juri Podnieku, kurš riskējot ar dzīvību atveda Viļņas vizuālos materiālus uz Rīgu un tādējādi lielā mērā novērsa te vēl traģiskāku notikumu scenāriju. Konferencei jākļūst par pamatu mūsu jaunākās vēstures pareizai izpratnei, jādod mācības. Ar šo domu lai man ļauts konferenci pasludināt par atklātu.

Sēdes dalībnieki apsprieda nodaļas darba plānu 2001. gadam.

Pilnsapulcē par nodaļas priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja R. Valteru.

Sēdes dalībnieki noklausījās arī korespondētājlocekles Jekaterinas Ērenpreisas referātu “Evolucionāro un bioloģisko procesu nozīme vēža izcelsmē”. Tajā tika aplūkotas galvenās vēža izcelsmes teorijas – filoģenētiskā (no vienšūnu organismiem), ontoģenētiskās – no dzimumšūnām un embrionāliem aizmetņiem (cilmes šūnām), mutācijas (onkogēnu) teorija un holistiskā (adaptācijas) teorija. Ir izmēģināts atrast kopsaucēju visām teorijām, pieņemot hipotēzi, ka striktas genoma kontroles atcelšana vēža šūnai ir nevis novirze, bet cits regulācijas princips, kas veicina šūnu selekciju. Ir pieņemts, ka šāda veida regulācija darbojās gan filoģenēzē, gan embrioģenēzē, gan stresa situācijā.

Šie uzskati ir tuvi Martina Raff (Raff, 1991 un vēlāk) idejai, ka onkogēnas mutācijas nebojā šūnu bet, tieši otrādi, dod tai izdzīvošanas priekšrocības, kas turpmāk tiek izmantotas vēža šūnu selekcijai.

Izteikta doma, ka kanceroģenēzes vai tumoru progresijas laikā tiek palaisti nelegitīmi konservatīvie mehānismi, kas piemīt primitīvākiem organismiem (Protozoa) un/vai agrīniem ontoģenēzes posmiem (gametoģenēzei un embrioģenēzei), kas nodrošina striktas genoma kontroles un proliferācijas ierobežošanas atcelšanu.

Daži fakti un pārdomas par
vasaras laiku

Vl, kas ieviests daudzās pasaules valstīs, var zināmā mērā uzskatīt kā reliktu, kurš saglabājies saistībā galvenokārt ar kara laikā veiktajiem elektroenerģiju taupošajiem pasākumiem. Vēlāk gan izrādījās, ka enerģētiskais ieguvums, ko dod šī dienas vienas gaišākās stundas it kā labāka izmantošana, ir visai neliels pat ekvatoram tuvās zemēs, kur dienas un nakts garuma atšķirības vasarā un ziemā ir nelielas, bet tālāk uz ziemeļiem tas, kā parādīja pētījumi, vispār kļūst neievērojams. Tiešām, par kādu elektroenerģijas ietaupījumu var būt runa, piemēram, Sanktpēterburgā, kurā vasarā iestājas gaišās naktis? Taču, kā katrai sistēmai, arī šai laika maiņu sistēmai piemīt noteikta inerce, kas ir jo lielāka, jo lielāka, jo masīvāka ir vai top pati sistēma. Galvenie sistēmas uzturētāji bija transportnieki.

Pulksteņu rādītāju grozīšana šurpu turpu bijušajā Padomju Savienībā (PS) sākās jau divdesmitajos gados. Tikai 1930. gada rudenī pāreju atpakaļ uz ziemas laiku vairs neizdarīja, un PS tika ieviesta laika skaitīšanas sistēma, ko nosauca par dekrēta vai Maskavas laiku. Šis laiks par vienu stundu atšķīrās kā no Maskavai, tā arī no Latvijai piedabīgā joslas laika, jo Maskava un Latvija atrodas vienā, resp., otrajā laika joslā, tikai pretējās šīs joslas malās. Kara gados, kad britu ekonomika pārdzīvoja ievērojamas grūtības, Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vl (double summer time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika pat par divām stundām. Līdzīga situācija izveidojās arī Latvijā, kad PS ar 1980. gada 1. aprīli, pieskaņojoties lielai daļai pasaules valstu, atkal ieviesa vl.

1988. gadā, kad Latvijā sākās tautas kustība par atsvabināšanos no okupācijas un savas identitātes atgūšanu, ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs lēmumu (27. oktobrī) tika izveidota komisija, kuras uzdevums bija izpētīt jautājumu par Latvijas PSR ģeogrāfiskajam stāvoklim atbilstošā joslas laika noteikšanas lietderību. Komisijas izveidošana un vadība tika uzticēta Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai (ZA) un tā paša gada 9. novembrī šāda komisija 11 cilvēku sastāvā arī tika apstiprināta. Pieci no šīs komisijas locekļiem – biol. zin. doktors H. Zenkevičs, Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Sanitāri epidemioloģiskās pārvaldes priekšniece A. Auziņa, prof., medic. zin. doktors A. Krauklis, lauks. zin. kand. V. Klāssens, biol. zin. kand. A. Kožuhovs, – bija bioloģijas, medicīnas un lauksaimniecības zinātņu speciālisti, tātad kompetenti dot ekspertu slēdzienu par iespējamo laika skaitīšanas izmaiņu medicīniski bioloģiskiem aspektiem (sīkāk var skatīt Latvijas laika atgūšanas desmitās gadadienas atzīmēšanai veltīto publikāciju žurnālā “Zvaigžņotā Debess”, 1999. gada rudens, nr. 165, 82.–88. lpp.).

Viens no komisijas būtiskākiem secinājumiem bija:

“Sabiedriskā prakse, fizioloģijas, psiholoģijas un medicīnas dati liecina, ka starpība starp dekrēta laiku un ģeogrāfisko jeb joslas laiku nelabvēlīgi ietekmē cilvēka organisma norises, jo izjauc šo norišu dabīgo jeb bioloģisko diennakts, t. i., nomoda un miega ritmu. Bioloģisko dien nakts ritmu veido centrālās nervu sistēmas laika atskaites un laika refleksu mehānismi, kas reproducē Saules gaismas un nakts tumsas savstarpējās nomaiņas vidējo ritmu un aptuveni sakrīt ar joslas pulksteņlaika diennakts ritmu. Laika refleksi sagatavo organismu gulētiešanai un iemigšanai vakaros, bet no rītiem sagatavo pāreju nomoda stāvoklī un pie celšanos. Bioloģiskais diennakts ritms sāk veidoties cilvēka embrionālās attīstības posmā un tiem, kas dzīvo noteiktā ģeogrāfiskā joslā, bērnībā un jaunībā nostiprinās tādā mērā, ka nepakļaujas apziņas kontrolei un nav ne dzēšams, ne koriģējams. Bioloģiskam diennakts ritmam tādējādi ir fundamentāla nozīme veselības, psiholoģiskā komforta un darbaspēju uzturēšanā, jo tas regulē audu, orgānu, kā arī psihiskās aktivitātes krasu kāpumu un energorezervju patēriņu nomoda stāvoklī un sekojošu aktivitātes samazināšanos un patērēto rezervju atjaunošanu un uzkrāšanu miegā. Dzīvojot dekrēta laika apstākļos, līdzās šim dominējošam dabīgam diennakts ritmam, kas ieprogrammēts dziļi zemapziņā, veidojas apziņas līmenī ieprogrammēts dekrēta noteiktais pulksteņlaika ritms, kas nespēj nomākt bioloģisko ritmu, tomēr pastāvīgi traucē tā norisi un izjauc miega fāžu, t. i., “lēnā” un “ātrā” miega optimālu samēru un secību, kādēļ samazinās miega kā garīgo un fizisko rezervju atjaunotāja un sakārtotāja efektivitāte, un līdz ar to cieš arī cilvēka nomoda aktivitāte. Ir zināms, ka pilnvērtīgai atpūtai īpaši nozīmīgi ir miega posmi laikā no 22^iem līdz 24^iem, t. i., pirms astronomiskās pusnakts, kā arī divas stundas no rīta starp 6^iem un 8^iem. Dekrēta laika apstākļos notiek šo miega posmu hroniska pārbīde, kas izjauc miega fāžu optimālo ritmu. Rezultātā liela daļa bērnu un arī pieaugušo nepagūst pilnvērtīgi atpūsties un iegūt nepieciešamo možumu un psihofizioloģisko komfortu. Bērni neierodas bērnu dārzā fizisko spēju optimumā, bet pieaugušiem augstvērtīgs un kvalitatīvs darbs sākas ar pārāk garu iestrādāšanās posmu un vēlāk tiek sasniegts arī darba ražīguma maksimums (rūpnīcās tikai ap plkst. 9.30).

Dekrēta laika nobīde, salīdzinājumā ar joslas laiku, Latvijā ir visai ievērojama. Tā, piemēram, plkst. 6.00 pēc Maskavas laika, bioloģiskais pulkstenis Latvijā rāda 4.30 ziemā vai 3.30 vasarā. Tātad darba diena tiek uzsākta, kad garīgās un fiziskās darba spējas ir viszemākās (mūsu laika joslā šis periods ir starp plkst. 3^iem un 6^iem no rīta). Šajā laikā ir viszemākā smadzeņu apgāde asinīm. Īpaši nelabvēlīgi tas iespaido garīgā darba darītājus, jo iznāk, ka viņiem jāuzsāk darbs pazeminātu darba spēju apstākļos un jābeidz, kad darbaspējas ir optimumā. Ar diennakts ritma nobīdi saistās Saules gaismas un nakts tumsas periodu nobīde, kas negatīvi ietekmē organisma hormonālo regulāciju un var izraisīt atsevišķu endokrīno funkciju traucējumus, it īpaši sievietēm. Tā var izsaukt noturīgas izmaiņas gan hipofīzē producējamo hormonu (gonadotropīni, somatotropīns, prolaktīns), gan dzimumsteroīdu (androgēni un estrogēni) biosintēzē un bioloģiski efektīvajā koncentrācijā asinis.

Rezumējot jāsecina, ka joslas laika ieviešana ļaus atjaunot stabilu bioloģisko diennakts ritmu, kas sekmēs veselību, psiholoģisko komfortu, darbaspējas un darba produktivitāti, kā arī dos iespēju visai efektīvi kompensēt tos garīgās un fiziskās aktivitātes traucējumus, kas eventuāli var rasties, pārejot uz sezonas jeb vasaras laiku”. (Izcēlumi autora).

No šīs analīzes un slēdzieniem loģiski izrietošais priekšlikums vispār atteikties no pārejas uz “vasaras” un, līdz ar to, “ziemas” laiku, t. i., izbeigt gadskārtējās manipulācijas ar pulksteņiem, tomēr neguva komisijas vienprātīgu atbalstu, galvenokārt, Latvijas PSR Valsts Darba un sociālo jautājumu komitejas pārstāvja, kurš aizstāvēja transportnieku intereses, visai kategorisko iebildumu dēļ.

Viens no galvenajiem argumentiem, ko lieto valdība, lai pamatotu vl ieviešanu, ir it kā lielākās iedzīvotāju daļas neapmierinātība ar garajām gaišajām, bet neērti izmantojamām rīta un īsajām vakara stundām. Diemžēl mazāk vai vairāk reprezentatīvas aptaujas par to tik izteikti tomēr neliecina. Tā, piemēram, laikraksta “Rīgas Balss” sarīkotā aptauja par šo jautājumu rādīja, ka lielākā daļa aptauja dalībnieku iebilst pret vasaras uz ziemas laika atkalieviešanu. Vēl interesantāku rezultātu uzrādīja Ekonomikas ministrijas uzdevumā veiktā aptauja, ko izdarīja firma “Datu serviss”, un kurā jau tika ievērota šādām aptaujām izstrādātas zinātniskas metodikas principi. Šajā aptaujā, kā jau bija gaidāms (jo “pūču” un “cīruļu” skaits sabiedrībā ir aptuveni vienāds), apmēram puse respondentu, proti, (36,  2%) ziemas/vl maiņu vērtēja pozitīvi, bet otra puse (31, 0%) – negatīvi, taču tikai 27% respondentu atbalstīja laika pārejas, nevarot minēt nekādus negatīvus aspektus. Tas liecina, cik dzīvelīga tomēr ir jau padomijā varas orgānu bieži izmantotā metode, kad bieži vien nepopulāri lēmumi arīdzan tika pieņemti, balstoties uz darbaļaužu it kā vienprātīgu vai to lielākās daļas vēlēšanos.

Un, visbeidzot, par Eiropas Savienības (ES) direktīvām. Pašlaik darbojas Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 22. jūlijā pieņemtā Astotā direktīva (97/44/EC) par vl pasākumiem (arrangements), kas pieņemta, lai veicinātu iekšējā tirgus funkcionēšanu, un attiecas, protams, tikai uz ES valstīm. Un galvenais, ko satur šī direktīva, ir fiksētie datumi, kādos jāizdara šīs laika izmaiņas, 2001. gadu ieskaitot, kā arī noteikumu (4. punkts), ka par iecerētiem pasākumiem attiecībā jau uz 2002. gadu atbilstošā komisija bija jāinformē divus gadus iepriekš, t. i., līdz 2000. gada 1. janvārim.

Ir sagatavota (bet vēl nav pieņemta) līdzīga satura direktīva nākošajam periodam, 2006. gadu ieskaitot.

2001. gadā uz vl nepāriet vesela rinda ne ES valstu: Albānija, Andora, Bosnija, Hercegovina, Igaunija, Islande, Kipra, Lietuva, Lihtenšteina, Maķedonija, Malta, Moldovas Republika, Monako, Sanmarino, Turcija, Ukraina un Ungārija.

Pulksteņu gadskārtējās grozīšanas sagādā veselu rindu neērtību, nerunājot jau par vieglāku vai smagāku stresu, kam tiek pakļauti mūsu organismi. To saprot daudzi, un ES valstīs aktīvi darbojas pat speciāli šim nolūkam izveidojusies sabiedriska organizācija – ASTA (Anty Summer Time Association), t. i., Asociācija pret vasaras laiku.

Ir izdarīti arī plaši pētījumi un aptaujas, kas parādījuši, ka nav iespējams sasniegt universālus un visus apmierinošus slēdzienus. Taču jāuzsver, ka pētījumu, kas veikti Eiropas valstīs, lai noskaidrotu laika maiņu iespējamās ietekmes uz veselību, lauksaimniecību u. c. sfērām, rezultāti sakrīt ar tiem, uz kuriem savulaik balstījās arī mūsu komisija, iesakot Latvijai atgriezties savā laika joslā.

Diemžēl, kā jau iepriekš atzīmēts, laika gaitā ir radīta milzīga, tagad jau datorizēta sistēma, kas šīs pārmaiņas automatiski ievēro, nodrošinot tirgu un transporta saskaņotu darbību globālā mērogā. Kā katra sistēma, arī šī, lai cik tā šķistu aplama un nomaināma, cenšas sevi saglabāt, jo tās uzturēšanā ir iesaistīti lieli cilvēku un materiālie resursi. Tādēļ visi racionālie priekšlikumi, kā, piemēram, pāriet uz vl (Latvijas gadījumā, tātad, uz agrāko Maskavas dekrēta laiku) un to vairāk nemainīt, vai pavasaros un rudeņos izmainīt darba laiku, ja, protams, korekti noorganizētas aptaujas rādītu, ka iedzīvotāju lielāka daļa vienu vai otru no šīm izmaiņām vēlas, vai, vēl vienkāršāk, pavasaros un rudeņos izmainīt transporta kustības sarakstus, ņemot vērā, ka galvenie šīs sistēmas uzturētāji ir transportnieki, vismaz pagaidām tiek noraidīti.

Visa augstāk minētā kontekstā ir grūti nepieminēt arī Latvijas brīvvalsts laiku, kad valsts, no 1920. līdz 1940. gadam dzīvodama sev piedabīgā joslas laika apstākļos, sasniedza vislielāko ekonomisko uzplaukumu un vismazāko psihisko saslimšanu, tostarp, depresiju gadījumu. Ņemot vērā to, kā arī iepriekš atzīmēto par viennozīmīga slēdziena attiecībā par vl lietderību vai nelietderību neiespējamību, jo dažādi cilvēki un dažādas iedzīvotāju grupas uz šo jautājumu atbild dažādi, loģiski ir grūti piekrist masu saziņas līdzekļos izskanējušām domām, ka vasaras laika atjaunošana varētu būt vērā ņemams līdzeklis depresiju novēršanai.

Saka, ka Dievs mums ir devis iespēju izvēlēties dzīvot gudri vai dzīvot negudri. Kā rāda pieredze, mūsu izvēle bieži vien ir pakļauta acumirklīgām vai ikdienišķām iegribām vai arī izteikti utilitāriem mērķiem. Te varētu minēt neskaitāmus piemērus, sākot ar dzīves vides (zemes, ūdeņu, atmosfēras) piesārņošanu, tropisko (un arī Latvijas) mežu pastiprinātu izciršanu, ozona slāņa noārdīšanu un beidzot ar atkarību izraisošu vielu (tabakas, alkohola, narkotiku) lietošanu. Manuprāt, arī manipulācijas ar laiku ir viens no šādiem negudras rīcības piemēriem, un agrāk vai vēlāk tās tiks izbeigtas. Šajā ziņā iepriecinošs ir Igaunijas un Lietuvas rādītais piemērs.

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Konkurss

izsludina konkursu uz Latvijas Akadēmiskā datoru tīkla
laboratorijas vadītāja vietu

Personai, kas vēlas piedalīties konkursā, jāiesniedz “Nolikumā par vēlēšanām administratīvajos amatos Latvijas Universitātē” noteiktie dokumenti:

• institūta direktoram adresēts pieteikums par piedalīšanos konkursā,
• dokumentu noraksti, kas apliecina zinātniskos grādus,
• dzīves un darba gājums (curriculum vitae),
• publicēto darbu saraksts,
• laboratorijas turpmākās darbības programma,
• citi dokumenti, ko pretendents vēlas pievienot pieteikumam, lai pilnīgāk raksturotu savu kvalifikāciju.

Dokumenti konkursam iesniedzami LU Matemātikas un informātikas institūta Personāla daļā (Rīgā, Raiņa bulvārī 29, 240. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas. Uzziņu tālr. 7229213.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

LU Astronomijas un fizikas zinātņu nozaru promocijas padome 2001. gada 25. janvāra sēdē piešķīra Dr. phys. zinātnisko grādu optikas apakšnozarē LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētniecei Olgai Nikolajevai par promocijas darbu “Štarka spektroskopija un polarizācijas efekti sārmu metālu divatomu molekulās”.