Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  5. marts: 5 (213)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Par nodaļu priekšsēdētājiem apstiprināti:

Juris EKMANIS FTZN
Raimonds VALTERS ĶBMZN
Tālavs JUNDZIS HSZN

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS SENĀTS

Jānis Stradiņš
Andrejs Siliņš
Juris Ekmanis
Raimonds Valters
Tālavs Jundzis
Ivars Kalviņš

No Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas

Mārcis Auziņš
Ivars Biļinskis
Andris Buiķis
Ivars Knēts
Ivars Lācis
Vitauts Tamušs

No Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas

Mārtiņš Beķers
Elmārs Grēns
Vija Kluša
Māris Kļaviņš
Ilmārs Lazovskis
Tālis Millers
Indriķis Muižnieks

No Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas

Jānis Bērziņš
Viktors Hausmanis
Maija Kūle
Dace Markus
Baiba Rivža
Valentīna Skujiņa

Senāta locekļi ar padomdevēja balsstiesībām

Edvīns Bērziņš
Juris Jansons
Raita Karnīte

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS UZRAUDZĪBAS PADOMES LOCEKĻI

Jānis Stradiņš

LZA – ZINĀTNES VĒRTĪBU SARDZĒ

Regulāri piedaloties Eiropas un pasaules zinātnes organizācijās ISCU, ALLEA, Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju regulārajās konferencēs, vērojot ārvalstu zinātņu akadēmijas, tā sakot, no iekšpuses, iepazīstoties ar dažādu ZA gadagrāmatām, varu secināt, ka mūsu Zinātņu akadēmija darbojas pietiekami efektīvi, dažā ziņā pat dinamiskāk nekā ārzemju akadēmijas, īpaši ievērojot to, ka mums jādarbojas nelabvēlīgākos apstākļos, nesakārtotākā zinātnes vidē, ka mūsu Zinātņu akadēmijas finansējums patiešām ir tas niecīgākais. Protams, iespēju, līmeņa, tradīciju ziņā nevaram salīdzināt sevi ar lielajām pasaules zinātņu akadēmijām, tomēr darbības principi mums ir samērā līdzīgi. Prātā nāk kāda vēstu riska analoģija, proti, Napoleons savulaik Viļņā nicīgi vaicāja vietējam ķīmijas profesoram: “Kādu ķīmiju tad te māca?”, uz ko sekoja atbilde: “To pašu ķīmiju, ko Parīzē, majestāte”. Līdzīgā situācijā bijām pirms nedēļas, kad te viesojās Francijas institūta (visu 5 Francijas ZA) prezidents Tjerī de Monbriāls. Domāju, ka retais viesis varēja pārliecināties, ka Latvijā joprojām dzīva ir laba zinātne un kādi ir tās partneri Ziemeļos, Austrumos, Rietumos.

Šāds varbūt provinciāls optimisms un ticība Latvijas zinātnei lika man piekrist savas kandidatūras atkārtotai izvirzīšanai par ZA prezidentu, gan apzinoties, ka veselības un dažu citu apstākļu dēļ man šos pienākumus veikt nebūs viegli un varbūt pat būs jāatkāpjas, pirms amata pilnvaru beigšanās. Gribētos tomēr vēl pavirzīt vai novest līdz loģiskam no slēgumam aizsāktās un pirms trim gadiem solītās ieceres ZA dzīvē (ne viss laikā ir paveikts, toties klāt nākušas dažas jaunas idejas) un tad nodot ZA vadību nedaudz jaunākas akadēmiķu paaudzes, manu tagadējo kolēģu, pārziņā.

Laika trūkuma dēļ nesniegšu pārskatu par paveikto, šāda informācija ir trijās pēdējās gadagrāmatās, par aizvadīto gadu detalizēti runās ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš. Ieskicēšu tikai atsevišķas problēmas, kas man šķiet Akadēmijas dzīvei būtiskas. Jau iepriekš atvainojos, ka nerunāšu par zinātni uz 21. gs. sliekšņa, par būtiskām zinātnes tendencēm un parādībām, bet par triviālām, piezemētām lietām, ar kurām tieši Zinātņu akadēmijas ikdienas darbībā iznāk saskarties visvairāk.

Domāju, ka ZA darbībā vai būtībā nākamajos trijos gados kardinālas izmaiņas vai satricinājumus plānot nevajadzētu, Hartā un Statūtos noteiktie mērķi ir jāīsteno, aizsāktais jāturpina un jāpadziļina, taču arī dažas iekšējas reformas saistībā ar zinātnes tālākattīstību Latvijā jāparedz un jārosina.

Atšķirībā no Latvijas Zinātnes padomes, Zinātņu akadēmijas funkcijas nav pārāk stingri definētas, tā nav struktūra, kas dala naudu, un varbūt tas nav slikti, jo dod zināmu manevra brīvību. Zināmam laika posmam varam noteikt prioritātes. Pilnsapulcei un jaunajam Senātam jāizspriež, kādā mērā tuvākajos gados akcentēt tehnokrātiska rakstura problēmas (lietišķā zinātne un inovācijas, mazie uzņēmumi, augsto tehnoloģiju popularizēšana, informācijas sabiedrības veidošana, vietējā ražošana un dabas bagātību izmantošana), moderno ģenētiku un gēnu banku veidošanu, reģionālo zinātni, humanitāro zinātņu modernizāciju un letoniku, Latvijas vēsturi plašās līnijās, politoloģiju, socioloģiju. Vai akcentēt fundamentālās zinātnes – fiziku, ķīmiju, molekulārbioloģiju, moderno mehāniku, būtiskākās saduru problēmas aplūkojot starpdisciplināri? Vai izcelt Zinātņu akadēmiju kā sabiedriski nozīmīgu faktoru Latvijas dzīvē un kultūrā, Akadēmiju darot atraktīvāku, varbūt agresīvāku, iesaistot aktivitātēs, kas iekustina sabiedrību, stājoties kopā ar Baznīcu, kultūras institūcijām aktīvā polemikā ar varu par nebūšanām valstī, par ētikas problēmām?

Manuprāt, Zinātņu akadēmijai jābūt polifunkcionālai, katras darbības jomas īpatsvars atkarīgs no atsevišķu nodaļu, individuālu akadēmiķu vai akadēmiķu grupas iniciatīvas, aktivitātes. Tomēr Akadēmijai jāpaliek vairāk vai mazāk akadēmiskai, varētu sacīt – pārlaicīgai un pāri ikdienas kņadai stāvošai. Akadēmiķa galvenā sūtība nav būt par akadēmiķi, bet būt par zinātnieku, radošu darbinieku, profesionāli, akadēmiķis ir viņa blakus pienākums, vaļasprieks, arī nopelnu vērtējums. Un tomēr – arī liels morāls pienākums pret zinātni un tēvzemi.

Kam un kāpēc prioritāri ir vajadzīga Zinātņu akadēmija? Latvijas sabiedrībai, zinātnei, augstākajai izglītībai, sev pašai, t. i., akadēmiķu kopai? Laikam jāatbild atkal – gan, gan. Tā vajadzīga Latvijas zinātnes veicināšanai un zinātnieku kopā saturēšanai. Pētniecisko institūtu kopā saturēšana – šī joma pēc gadiem pieciem galīgi pāries universitāšu ziņā, bet inerces pēc tā vēl pastāv, un Zinātņu akadēmijai jāatrod niša, kurā arī turpmāk saturēt institūtus, varbūt arī vienot universitātes pašas, piemēram ar svarīgāko projektu un jomu izvērtējumiem, ar augsta līmeņa publiskām lekcijām u. tml. Ekspertīzes valstij un zinātnei no Zinātņu akadēmijas varētu tikt pieprasītas biežāk, tāpat arī līdzdalība visas valsts, augstākās izglītības, inovatīvo tehnoloģiju stratēģijā. Varbūt Zinātņu akadēmijai, tās locekļiem sava līdzdalība pašiem jāpiesaka biežāk? Tātad, Latvijai nozīmīgu zinātnes nozaru un potenciālu tautsaimniecības jomu izvērtēšana varētu palikt viena no ZA pamatprioritātēm arī turpmāk. Atgādināšu, ka iepriekšējā posmā ZA sēdēs izvērtēta elektroniskā rūpniecība, datorlingvistika, Latvijas zemes bagātību pētniecība, ģeoloģija, materiālzinātnes, zinātniskā terminoloģija, biotehnoloģija u.c. Jau martā iecerēta ZA pilnsapulce par Latvijas iedzīvotāju gēnu bankas veidošanu ar akadēmiķa E. Grēna un prof. A. Krūmiņas referātiem, kas reizē būtu Latvijas Republikas Saeimas komisijas izbraukuma sēde. Paredzētas arī sēdes par Radioastronomijas centra reāli iesāktās darbības perspektīvām, par materiālzinātnēm, par netradicionālām parādībām fizikā, un droši vien ZA nodaļu līmenī vajadzētu iesākties jauno valsts nozīmes zinātnes centru un potenciālo valsts nozīmes zinātnisko programmu saturiskai apspriešanai. Tāpat sistemātiski būtu jāiztirzā arī citu pētniecības nozaru stāvoklis – paveiktais un perspektīvas. Pārāk maz mēs Akadēmijā runājam par lielajām zinātnes problēmām. Tiesa, par jaunatklājumiem zinātnē vispār ziņo starptautiskos simpozijos, pavisam reti – lielo zinātņu akadēmiju sēdēs, tomēr atsevišķi zinātniski ziņojumi un problēmu pārskati pasaules jaunatklājumu recepcija arī pie mums būtu rosinoša.

Nupat LZA sēdē apsprieda Latvijas ilgtspējīgas attīstības “No vīzijas uz darbību” un inovāciju koncepcijas, kuru veidošanā bija piedalījušies vairāki mūsu ZA locekļi. Ievērojot diskusiju, kas izraisījās, ievērojot to, ka koncepcijās akcentēta gan zinātnes loma, gan augstās tehnoloģijas, bet varbūt novārtā atstātas sabiedrības ētikas, vērtīborientāciju, arī sociālās problēmas, acīmredzot šīs koncepcijas pēc kāda laika vajadzētu iztirzāt plašāk un atkārtoti.

Tāpat sadarbībā ar LZP, IZM, AIP būtu jāatgriežas pie augstākās izglītības un zinātnes vienotas koncepcijas izstrādāšanas, lai to apstiprinātu Saeimā, iekļaujot koncepcijā arī “augsto tehnoloģiju”, modernās ražošanas komponenti, veidojot vienotu ERTDI kompleksu, ko īpaši popularizējis akadēmiķis U. Viesturs. Igaunijā lietas iet tieši šādā virzienā, ar parlamenta, valdības, Zinātnes padomes un Zinātņu akadēmijas līdzdalību, un kaimiņi gatavo politiskus lēmumus, kas pasludinātu zinātni un uz zinātnēm balstītas tehnoloģijas par valsts prioritāti, jau 2002. gadā paredzot zinātnei 1,2% no IKP. Saprotu, ka šādu stratēģiju un koncepciju rakstīšana, bieži vien aizejošas Saeimas vai valdības “zināšanai” t. i., atvilknei, nedrīkstētu kļūt par sliktu, notrulinošu ieradumu. Taču privatizācija Latvijā reiz beigsies, beigsies dalīšana un sāksies reizināšana vai saskaitīšana, valsts kļūs bagātāka, augstākā izglītība, zinātne un arī medicīna sakārtosies, un tad pamazām šo jomu finansējumam jāpalielinās līdz civilizētas, attīstītas valsts līmenim, īpaši kontekstā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja mēs neklauvēsim, neargumentēsim, tad lietas ies vēl sliktāk. Par valsts nozīmes centriem politisks lēmums pieņemts jau 1997. gadā, bet virzības nav. Vismaz zinātnieku viedoklim, kādiem jābūt šādiem potenciālajiem centriem, arī letonikas centram, būtu jābūt vairāk vai mazāk vienotam vai ar skaidri noformulētām alternatīvām. Akadēmiķa E. Grēna vadībā šāds darbs pērn bija iesākts LZP. Zinātņu akadēmijai tajā jāpiedalās, lai novestu darbu līdz galam.

Saturīgas izbraukuma sēdes notikušas Latvijas novados – Cēsīs, Alūksnē, Bauskā, Jēkabpilī, Jelgavā. I Sēlijas kongress, kas risinājās 1999. gada rudenī Aknīstē un Viesītē sadarbībā ar LLMZA, piesaistīja daudz vietējo iedzīvotāju, izraisīja rezonansi arī Lietuvā. Šoruden iecerēts II Sēlijas kongress Ilūkstē un Neretā. Vairākas akad. S. Cimermaņa rosinātas lībiešu izpētei veltītas LZA sēdes guva rezonansi arī Somijā un Igaunijā. Šogad iecerēta LZA izbraukuma sēde par Vidzemes lībiešiem Staicelē. Šīs sēdes, bieži vien Latvijas depresīvos rajonos rīkotas, pozitīvi iekustina vietējo sabiedrību, veicina kultūrvēsturisku un ekonomisku izvērtējumu, dara populārāku arī zinātni un Zinātņu akadēmiju plašā sabiedrībā Latvijas novados.

Jāmin būtu arī ZA rīkotās konferences, akcijas, projekti. Domāju, ka pēdējos gados veiksmīgas bija konferences par Latvijas neatkarības atjaunošanu un 4. Maija deklarāciju (šajā zālē, kur savulaik pati deklarācija arī tika izstrādāta), konference par nevardarbīgo pretošanos Baltijā saistībā ar 1991. gada janvāra barikādēm, ar Einšteina institūta vadošā pētnieka, šīs jomas galvenā teorētiķa prof. Džīna Šārpa, izcilu igauņu, lietuviešu, krievu, gruzīnu sabiedrisko darbinieku līdzdalību, konference par Paulu Šīmani un etnisko saskaņu Latvijā. Arī nākotnē ZA iesaistīsies konferencēs, piemēram, starptautiskā konferencē par okupācijas fenomenu 20. gs. pasaulē, 21. Baltijas zināt ņu vēstures konferencē sakarā ar vienīgā Rīgā dzimušā un strādājušā Nobela prēmijas laureāta V. Ostvalda 150. dzimšanas dienu (2003) un Ziemeļaustrumeiropā pirmās, D. H. Grindeļa dibinātās Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrības 200 gadiem. Šī konference būs veltīta tēmai: ar ko Baltijas zinātne var būt interesanta reģionam un pasaulei? Uz konferenci iecerēts aicināt ar lekciju kādu Nobela prēmijas laureātu. Š. g. 22. jūnijā šajā zālē paredzēta cita Nobela prēmijas laureāta – Dalai Lamas uzstāšanās, diskusija par ētikas, filozofijas, astronomijas un fizikas problēmām. Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas annāļu sērijās izdoti mūsu sastādīti krājumi: “Nacionālā identitāte un Eiropas vīzija Latvijā”, “Ceļā uz Baltijas Eiropu”.

Zinātņu akadēmija ir izdevusi divas īpatnējas grāmatas – interviju kopas “Millennium – skats uz Latviju”, pašreiz kā ZA projekts top trešā grāmata “Rīga 800. Post Scriptum”, kur akcentēta Rīgas kultūras un intelektuālā vēsture, ZA goda locekļu devums Rīgai. Aprīļa beigās paredzēta ZA pilnsapulce, veltīta Rīgas 800-gadei, kur noklausīsimies mūsu šī gada Lielās medaļas laureāta A. Caunes akadēmisko lekciju par viņa mūža darbu senās Rīgas vēsturē un arheoloģijā. ZA paredzējusi vēl piedalīties vairākos ar Rīgas jubileju saistītos pasākumos, grāmatās, akcijās. Mūsu partneris – publiskā a/s “Grindeks” kā velti Rīgas 800-gadei atklās pieminekli V. Ostvaldam Vērmaņ dārzā, ko čugunā veido tēlnieks Vārpa. Pieminekļa atklāšana notiks laikā, kad Rīgā darbosies II Pasaules latviešu zinātnieku kongress, ko rīko LZA kopā ar LZS, kur līdzpriekšsēdētāji ir kolēģi Imants Freibergs, Juris Ekmanis, Uldis Raitums. Šis kongress, kas arī ietverts Rīgas 800-gades pasākumos, dos ne tikai priekšstatu par to, ko dara mūsu emigrējušie zinātnieki ārzemēs (un arī Latvijā!), bet ir jau devis otru elpu Latvijas Zinātnieku savienībai. Ceram, ka pēc kongresa aktivizēsies komisija “Latvija un latvieši pasaulē”, lai sistemātiski uzkrātu informāciju par latviešu zinātniekiem pasaulē, veidotu jaunus kontaktus. Tāpat ceram, ka LZA locekļi un nodaļas sniegs kvalitatīvu un reālu palīdzību topošajai (topošajām) Latvijas enciklopēdijai.

Vēl vienu akciju iecerēts veikt kopā ar LU ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāti un a/s “Aldaris”, proti, akcijas “57. paralēle – Latvijas pamatparalēle” ietvaros (man ir gods šogad skaitīties par šīs akcijas patronu) iezīmēt Latvijas ģeogrāfisko centru (pie Lēdmanes vai Madlienas).

Šādas akcijas un projekti, kopā ar ZA sēdēm, ar Lielās medaļas un vārdbalvu pasniegšanas ceremonijām, popularizē zinātni (kaut vai “mazo zinātni”). Aizvadītajā laikā skeptiskajā Latvijas sabiedrībā lielā mērā atjaunojies zinātnes prestižs, un šajā ziņā LZA sadarbojas ar LZP un LU (TV raidījums “Gadsimts kopā ar zinātni”, daudz plašāks zinātnes atspoguļojums laikrakstos, ZA mājas lapa internetā, Latvijas izgudrotāju un patentu konkurss). Tas, cerams, piesaistīs zinātnei jaunos cilvēkus, jo drīz taču dzīve Latvijā ieies normālās sliedēs.

Ir reāli attīstījies zinātnes mecenātisms, esam guvuši labus sadarbības partnerus – veiksmīgas firmas. Kopš 1998. gada ZA piešķir kopējas balvas ar firmām “Grindeks”, “Aldaris”, “Dati”, “Latvenergo”, “Alfa”, parakstīts līgums ar “Itera”, tiek gatavoti līgumi ar firmām “Gaisa satiksme”, “Lattelekom” – tās ir balvas gan pētniekiem par izcilu darbu vai mūža devumu, gan arī jaunajiem zinātniekiem – un šīs balvas tiek pasniegtas pietiekami atraktīvās ceremonijās. Daudzu firmu vadītājiem, balvu rosinātajiem piešķirts ZA Goda mecenāta nosaukums, arī tiem cilvēkiem ārzemēs, kas ir devuši mērķziedojumu Zinātņu akadēmijai (prof. A. D. Lēbers Vācijā, J. Sadovskis Zviedrijā, M. Štaudingere Vācijā, J. Labsvīrs ASV, nupat arī mūsu ZA Dr. h. c. K. Poča atraitne Erna Počas kundze vēlas ziedot 15 tūkst. dolāru kādam jauna zinātnieka projektam fizikā). Visi šie ir mērķziedojumi, jo ziedo nevis ZA vispār, bet noteiktai jomai. Ir izveidojusies sadarbība ar prof. I. Meirovica vadīto Izglītības fonda mērķprogrammu zinātnei, izglītībai un kultūrai, kura sākusi piedalīties dažu ZA vārdbalvu finansēšanā un gatava finansēt arī labākos jaunos doktorantus. Līdz ar to rodas nepieciešamība izveidot īpašu LZA fondu. Šī fonda vadību uzņemties būtu gatavs pašreizējais viceprezidents T. Millers, kurš vairs nekandidē uz amatiem ZA vadībā, bet kura pieredze un rakstura īpašības joprojām būtu izmantojamas ZA labā.

1998. gadā ir sakārtota pašas ZA vārdbalvu sistēma, iedibinātas daudzas jaunas balvas (kopskaitā 20) un nupat panākts arī neliels šo balvu finansējuma palielinājums. Jau piešķirtas Raiņa, K. Mīlenbaha, Arv. Kalniņa, E. Āriņa, Alfr. Vītola, E. Siliņa balvas, arī jaunajiem zinātniekiem domātās Z. Mauriņas, M. Straumaņa – A. Ieviņa, L. un M. Jansonu balvas. Sāksim piešķirt arī P. Bola, T. Celma, M. Skujenieka, T. Vilciņa balvas, un centīsimies, lai balvas vērtība būtu ne mazāka par 400–600 Ls (apm. 1000$), lai katrai balvai būtu arī atbilstoša medaļa. Pašlaik veidojam balvu hierarhiju, precizējam pie šķiršanas noteikumus, darbu šajā virzienā domāts turpināt. Protams, zinātnes un jauno pētnieku materiālo atbalstu šīs balvas nespēj būtiski ietekmēt, tomēr tās ir morāls stimuls gan vecākās, gan jaunākās paaudzes pētniekiem. Var gan jautāt, vai balvu nav par daudz, vai to piešķiršana nenotiek par biežu, vai šī tēma pārāk nedominē masu saziņās līdzekļos, kur kāds asu mēli apveltīts žurnālists jau rakstījis, ka Akadēmija ir vieta, kur šad tad vecāki ļauži sanāk kopā, lai apmainītos balvām un medaļām. Tas nav taisnīgi, tomēr par psiho loģisko momentu jādomā.

Līdzīga devalvācijas problēma skar arī ZA locekļu skaitu. Ik gadus rīkojam jaunu akadēmijas locekļu vēlēšanas, un labu kandidātu joprojām netrūkst. Domāju, ka visas pēdējo gadu vēlēšanas ir bijušas veiksmīgas. 1999. gadā par mūsu īsteno locekli – akadēmiķi ievēlējām toreizējo ārzemju locekli Vairu Vīķi-Freibergu. Valsts prezidente ir piedalījusies vairākos ZA pasākumos, ar rakstu arī krājumā “Millennim”, iestājusies par zinātni savā akadēmiskajā LU lekcijā. Zinātņu akadēmija var būt lepna un pagodināta, ka tās locekle tik perfekti pārstāv mūsu valsti; tas vien jau vien apliecina intelektuālo vērtību pakāpenisku godā celšanu Latvijā.

Arī šoruden gaidāmas jaunas akadēmijas locekļu vēlēšanas, tiek apsvērtas cienījamas kandidatūras. Taču 1998. g. sākumā ZA bija 280 locekļi, 2000. g. beigās to skaits jau 330. Protams, kādreiz varēja domāt par relatīvi nelielas akadēmijas veidošanu, bet ja jau esam virzījušies uz universālismu, tad saprāta robežās tas jāturpina. Protams, ir vairāki “vienreizējas lietošanas” ZA locekļi, īpaši ārzemju locekļu vidū. Izvirzītājus vajadzētu lūgt apsvērt, vai reflektants reāli darbosies Akadēmijā, bet nodaļas – jaunievēlētos locekļus vairāk iesaistīt Akadēmijas lietās. Jālūdz arī ZA locekļus “neatražot sevi”, domājot tikai par tradicionāliem virzieniem, virzot savus skolniekus, bet pamanīt arī jaunos un jauno vārda plašā nozīmē. Jāatrisina Statūtos sāpīgā korespondētājlocekļu problēma, nosakot kopējo korespondētājlocekļu skaitu – 100 (līdz 65 g. vecumam) un izbeigt viņu ievēlēšanu uz pieciem gadiem ar sekojošu pārvēlēšanu. Zinātņu akadēmijas locekļi noveco vēl ātrāk nekā zināt nieki Latvijā kopumā, tādēļ jāturpina ievēlēt jaunus locekļus, tomēr visus cienījamos pētniekus ZA tik un tā ievēlēt nevar. Viens no alternatīviem ceļiem būtu pastāvīgu komisiju veidošana ZA paspārnē, vai ZA sadarbībā ar universitātēm un citām organizācijām (piem. biedrībām, ministrijām), ar laiku paredzot šādu komisiju finansēšanu ZA budžetā. Šodien paredzēts principā izlemt Inženierzinātņu komitejas nodibināšanu (par to ziņos ģenerālsekretārs), aizsāktas sarunas arī par pedagoģijas un izglītības satura komisijas dibināšanu. Komisijas varētu kļūt par vienu ZA darbības formām, lūdzu nodaļu ierosinājumus.

Taču, kā jau sacīju, Latvijas zinātnē veidojas bīstams paaudžu pārrāvums, un viens no priekšlikumiem varētu būt “Jauno pētnieku akadēmijas” izveidošana. Proti, perspektīvākiem doktorantiem, kuri saņēmuši ZA prēmijas un kuri nodomājuši mūžu saistīt ar zinātni, varētu nokārtot regulāru papildus pie maksu doktorantūras laikā, ierosinot, lai viņi piedalītos šādā klubā, sniegtu tur darba pārskatu reizi pusgadā vai gadā, iepazītos ar kolēģiem, veidotu starpdisciplinārus kontaktus, paplašinātu redzesloku. Tie varētu būt nākamie potenciālie asociēties profesori un profesori. Šāda “mazā akadēmija” nesen nodibināta Vācijā, Berlīnes-Brandenburgas zinātņu akadēmijai kooperējoties ar Vācu Dabas pētnieku akadēmiju “Leopoldina”, kaut kas mehānismā līdzīgs bija Latvijas Kultūras fondā ar “Spīdolas” stipendiātiem. Šādu mūsu ierosmi atbalstīja prof. I. Meirovics, arī AIP priekšsēdētāja akad. B. Rivža, varbūt pie saistīt varētu lielākās Latvijas universitātes un augstskolas. Tad ZA daļēji varētu aizstāt jauno zinātnieku balvas ar jauno zinātnieku grantiem, paredzot reālu atskaitīšanos par savu darbu. Tas, protams, prasītu daudz nopietnāku konkursu, nekā tiek praktizēts jauno zinātnieku balvām, plašāku publicitāti, bet arī ļautu jaunajiem iepazīties ar to, ko dara Zinātņu akadēmija. Varētu pamazām veidot nākotnes zinātnisko eliti. Taču mums vajadzētu atrast atbildīgu akadēmiķi vai personu grupu, lai šo lietu neizgāztu.

No otras puses, ZA rūpju lokā ir arī emeritētie zinātnieki. Pašreiz tādu ir 142, bet šogad martā paredzēts VEZ nosaukumu piešķirt vēl 15–16 zināt niekiem, apmēram 1/3 no tiem saistīti ar LZA. 1999. gadā nodibināts Emeritēto zinātnieku klubs, kuru dažādos veidos atbalsta LZA, tās Lietu pārvalde. Emeritzinātniekiem ir liels potenciāls, gan pētniecības turpināšanai, gan tradīciju uzturēšanai, domāju, ka viņi būtu iesaistāmi vēl plašāk ZA aktivitātēs, arī zinātnes vēstures materiālu un atmiņu vākšanā.

Varbūt arī pašā ZA dzīvē vispār vairāk būtu ieviešamas kluba funkcijas, pulcējoties neformālā gaisotnē, pēc sēdēm, ar īpašām kaklasaitēm, rituāliem u. tml. Arī goda locekļu saieti, papildinot mūsu goda locekļu korpusu ar jaunām prominencēm. Daļēji tas jau aizsākts, rīkojot gleznu izstāžu atklāšanu ZA vestibilā, pieņemšanas pēc ZA pilnsapulcēm. Protams, tas prasa attiecīgus līdzekļus, ko daļēji varētu atlicināt no LZA fonda un LZA Lietu pārvaldes līdzekļiem, bet arī tam jāveido akadēmiķu iniciatīvas grupa, lai lieta kļūtu pievilcīga, ne formāla.

Pēdējā gada laikā valde, prezidijs un Senāts vairāk pievērsušies LZA saimnieciskajām struktūrām. LZA valdījumā ir nodota Augstceltne un Lielupes Zinātnes nams, pēdējais pēc Krievijas krīzes ir nesis prāvus finansu zaudējumus, nupat stāvoklis nedaudz stabilizējies. Vēl lielākas grūtības ZA sagādāja veco parādu nomaksa par Salaspili, Augstceltnes torņa smailes atjaunošana un siltumtrases rekonstrukcija. Lielu pateicību esam parādā gan lietu pārvaldniekam V. Kozlovskim, gan bijušajam prezidentam T. Milleram par neskaitāmo “vecās” Akadēmijas objektu privatizēšanas sakārtošanu, neiesaistot ZA skandālos un mahinācijās.

Nupat saimnieciskā ziņā ZA Lietu pārvalde sāk atgūt elpu. Panākta vienošanās par jaunas Senāta zāles izveidošanu, sadalot otru ZA konferenču zāli, par palīgtelpu daļēju sakārtošanu visos Augstceltnes stāvos, par līdzdalību izcilo ZA zinātnieku portretu galerijas veidošanā (jau nopirkts U. Zemzara gleznots akad. J. Endzelīna portrets, pasūtīts akad. L. Liepiņas portrets), par finansiālu līdzdalību LZA vārdbalvu finansēšanā (domāts par T. Celma balvas finansēšanu), par finansiālu līdzdalību ZA Vēstu A daļas jaunā vāka dizaina izveidošanā (blakus minot, A daļa ar 2001. g. iznāks citā formātā un tiek domāts par saturu; 2000. g. pēdējā, 5./6. numura iznākšanu sola vēl šomēnes, tātad vismaz hronisko nosebošanos ceram daļēji novērst, bet par žurnālu, īpaši saturiski, būs vēl daudz jārunā).

Tātad, mēs plānojam saimniecisko struktūru aktīvāku iesaistīšanos zinātnisko pasākumu finansēšanā. Saprotu, ka zināmas pretrunas starp ēkas administrāciju un Augstceltnē dislocētiem visai trūcīgajiem humanitārajiem institūtiem pastāv, taču nepieciešama savstarpēja izpratne un laba griba. Augstceltne ir grūti apsaimniekojams, arī ugunsnedrošs objekts, tas prasa rekonstrukciju. Ir ievadītas sarunas ar Rīgas domi un arī ar Reģionālās arhitektūras akadēmiju par šīs ēkas sakopšanu, ar laiku tās “negatīvā aura” mazinās un tā kļūst par vienu no Rīgas dominantēm, ko atzina arī arhitekti šīs ēkas autora prof. O. Tīlmaņa 100-gades sēdē. Katrā ziņā, Zinātņu akadēmija tuvākajā laika posmā nevar domāt par šīs ēkas atstāšanu, drīzāk būtu jādomā par telpu radikālāku modernizāciju, par projektējamo inovāciju produktu un procesu izstāžu kompleksu ZA skatuves daļā (1500 m²) u. tml. Kad valsts kļūs bagātāka, varbūt varēs rekonstruēt kādu nelielāku prestižu ēku arī tieši priekš ZA, bet tas ir tālas nākotnes jautājums.

Tuvākās nākotnes jautājums ir nepazaudēt jau esošos ZA īpašumus vai valdījumus, racionāli apsaimniekojot tos. Privatizācija Latvijā iet uz beigām, savā beigu posmā tā var skart, tā sakot, arī mūs. Ministru prezidents Andris Bērziņš principā neiebilda par ZA ēku nodošanu Akadēmijas īpašumā, nākamās ZA vadības pienākums būtu sākt apdomīgi risināt šo jautājumu. Mums bija pozitīva saruna ar izglītības un zinātnes ministru K. Greiškalnu, taču gribu brīdināt ZA locekļus, ka šajā jomā varbūt nav izslēgti negaidīti pavērsieni (atcerēsimies RAU īpašuma lietas!); tikai zinātnieku elites un visu pārējo zināt nieku vienotība un saskaņa, diplomātija, pārdomāta īpašumu apsaimniekošana spēs pasargāt mūs no zinātnei nelabvēlīgiem risinājumiem.

Vairāk mums ir jāapzinās ZA kā sabiedriska nozīmīga faktora vērtība. Akadēmijai in corpore, manuprāt, jāpaliek ārpus aktīvas politikas, taču drīkstam izteikt savu viedokli Latvijai un zinātnei nozīmīgos jautājumos. Esam atkarīgi no Ministru kabineta, no Saeimas, konstruktīvs dialogs jāuztur ar visām partijām. Būtībā LZA ir izcilākā nevalstiskā organizācija Latvijā. Taču, ja arī vienā vai otrā jautājumā esam ar savu īpašu viedokli, varbūt opozīcijā, tai jābūt konstruktīvai, nevis destruktīvai. Latvijas valsts un sabiedrības ilglaika intereses jāstāda pāri grupu, resoru interesēm un simpātijām kādam politiskam spēkam. Debatēs HSZN tika rosināts, lai ZA vairāk iesaistītos sabiedriskās aktivitātēs, vairāk runātu par nebūšanām valstī. Domāju, ka daļēji jau tas tiek darīts dažādos ZA paziņojumos un arī inteliģences konferencēs, kurās kopā ar LIA un RLB piedalās arī LZA pati, kolēģi Maija Kūle, Tālis Millers, Raita Karnīte, Tālavs Jundzis u. c. Varu atgādināt diskusijas Baltijas jūras naftas jautājumā, par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, par latviešu valodu, par “Latvenergo” privatizēšanu, par pensijām. Esam saņēmuši priekšlikumu iesaistīties nacionālajās TV debatēs, kas sāksies un kļūs regulāras pēc mēneša. Taču LZA nedrīkst, manuprāt, būt populistiska, tai jārunā profesionāļu līmenī. Turklāt zinātnei ir raksturīga viedokļu dažādība, tādēļ ne allaž ZA var būt vienots viedoklis, kā tas izpaužas Celulozes kombināta celtniecības piemērā, salīdzinot kolēģu P. Guļāna un A. Treimaņa viedokļus. Pēdējās dienās lasu ārkārtīgi plašu literatūru par Andreju Saharovu, ko man piesūtījis Saharova fonds no Maskavas, es saskatu tur daudz ļoti pretrunīgu momentu, kas citā griezumā aktuāli arī mums.

Vēl mazliet par starptautisko sadarbību. ZA ir līgumi ar 25 ārvalstu akadēmijām, ne visi tie, saprotams, darbojas, bet ir ļoti pozitīvi sadarbības pie mēri. Pēdējos gados esam noslēguši sadarbības līgumus ar Izraēlas Zinātņu akadēmiju, ar Somijas Zinātņu akadēmiju, ar Itālijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju, kas ir senās Galileja “Lūšu akadēmijas” (Accademia dei Lincei) pēctece. Īpaši labi veidojas sakari ar abām pēdējām akadēmijām, somi pieņēmuši vairākus mūsu speciālistus, itāļi uzaicinājuši vairākus Latvijas speciālistus iepazīties ar Itālijas travertīnu sakarā ar Brīvības pieminekļa rekonstruēšanu. Tiek gatavoti līgumi ar Šveices Dabaszinātņu akadēmiju, Baltkrievijas ZA, atjaunots līgums ar Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju, ievadīti kontakti ar Krievijas, Vācijas, Atēnu akadēmijām, attīstās sakari ar Taivanu, vizītei ZA pieteicies arī Ķīnas vēstnieks. Nesen man bija saruna ar jauno Zviedrijas ZA ģenerālsekretāru E. Norbiju viņa rezidencē, aprīlī vizītē būs jaunais Somijas ZA prezidents R. Nētanens, – ja arī šādās sarunās ne allaž panākts kaut kas konkrēts, šķiet, par mūsu ZA radies labs iespaids. Sakari ar Baltijas zinātņu akadēmijām ir ļoti cieši, ik gadus rīkojam konferences, šogad jūnijā tāda notiks Tallinā (reizē ar 8. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci), nākamgad būs kopīga 5. Baltijas un Ziemeļvalstu ZA konference Stokholmā. Ir iedibināta Baltijas valstu ZA medaļa kā labas sadarbības apliecinājums, to veidojis mūsu goda loceklis J. Strupulis. Laba sadarbība ir ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju Vīnē, šogad tās prezidents F. Ungers paredzējis Latvijā pirmoreiz pasniegt viņa iedibinātās Eiropas–Latvijas zinātnes (Fēliksa) balvas. Viss tas ir būtiski veicinājis Latvijas zinātnieku iekļaušanos Eiropas un starptautiskajā zinātnieku kopībā.

Akadēmija noslēgusi arī sadarbības līgumus ar LU, RTU, LLMZA, LRAA, LKF, konsolidējot šādu organizāciju tīmekli Latvijā, kas nav tikai formāls, bet izpaužas kopējos pasākumos. Domāju, ka varētu slēgt līgumu ar Daugavpils universitāti (līdz šim ZA saites ar Latgali bijušas relatīvi vājākas), ar Latvijas Medicīnas akadēmiju, tāpat līgumus ar Rīgas, Ventspils, Jūrmalas, Jēkabpils, Viesītes, Cēsu u. c. pilsētām.

Domāju, ka rudens pilnsapulcē būtu jāpieņem daži nepieciešami grozījumi ZA statūtos: pārskatīt ZA amatpersonu loku, pilnsapulču termiņus (varbūt oktobris, aprīlis), korespondētājlocekļu statusu, Senāta pilnvaru loku, varbūt arī Senāta un vadības ievēlēšanas termiņus, Statūtos neparedzētu gadījumu risināšanas kārtību u. tml. Pilnsapulce varētu uzticēt Senātam izveidot un apstiprināt darba grupu Statūtu jautājumā; attiecīgus ierosinājumus, arī par kandidatūrām, varētu iesniegt jaunajam prezidijam.

Domāju, ka zināmā mērā vajadzētu arī palielināt Senāta lomu, uzliekot katram Senāta loceklim pienākumu savā noteiktā jomā, izstrādāt Senāta nolikumu. Mēs diskutējām par Senāta locekļu skaitu. Liels Senāta locekļu skaits rada plašākas iespējas dažādu nozaru akadēmiķu pārstāvībai šajā institūcijā, jo liela ir pati akadēmija. No otras puses, debates bieži ieilgst, un vecajā Senāta (Karoga) zālē senatoriem var nepietikt krēslu. Varbūt komisija varētu piedāvāt balsošanai variantus, ko pilnsapulce vēl apspriestu. Akadēmiķis var būt aktīvs ZA dzīvē arī ārpus Senāta, meklēsim jaunas formas, jo ZA var būt darbīga tikai tad, ja darbīgi ir tās locekļi.

Ja mani ievēlētu par ZA prezidentu, tad gribētu pilnsapulci lūgt par ģenerālsekretāru ievēlēt akadēmiķi Raimondu Valteru, kurš saglabātu arī Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas priekšsēdētāja amatu. Raimonds Valters aizvadītajos gados apliecinājis savas spējas konstruktīvi domāt administratīvās kategorijās, ļoti precīzi un apzinīgi veikt pienākumus. Viņš labi varētu vadīt ZA valdi.

Par viceprezidentu ierosinu ievēlēt akadēmiķi Andreju Siliņu, kurš varētu labi uzturēt saikni ar Saeimu, valdību, ministrijām, pārzināt starptautiskās lietas Briselē, saistībā ar ES un NATO, veikt arī vairākus citus pienākumus Akadēmijas vadīšanā.

Pastiprinot zinātņu nodaļu lomu, plašākus pienākumus visas ZA vadībā vispār, ne tikai nodaļā vien gribētu lūgt joprojām uzņemties akadēmiķim Jurim Ekmanim, Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājam. Akadēmiķis Juris Ekmanis reāli veic pienākumus kā ZA vadības pārstāvis Latvijas Augstākās Izglītības padomē (kur ir priekšsēdētāja vietnieks) un Ministru kabineta Informāciju sabiedrības padomē; abās viņš ir apstiprināts ar Saeimas un Ministru prezidenta rīkojumiem. Viņš ir arī II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa līdzpriekšsēdētājs un pārstāv ZA vairākās citās atbildīgās padomēs, ir LZP priekšsēdētāja vietnieks un nākamgad būs šīs Padomes priekšsēdētājs. Saskaņā ar Statūtiem, Juri Ekmani trešo reiz nevar ievēlēt par ZA viceprezidentu, bet līdz šim viņš ir atbildīgs par akadēmijas budžeta finansējuma izmantošanu un faktiski vadījis akadēmijas administratīvo darbību. Uzskatu viņu par savu tuvāko palīgu un cilvēku, kurš pieredzes un rakstura īpašību ziņā potenciāli varētu pārņemt ZA vadību. Tādēļ ļoti vēlētos ar viņu sastrādāties arī turpmāk, Senāts J. Ekmani varētu ievēlēt par priekšsēdētāja vietnieku.

Statūtos paredzēto gadu limita dēļ viceprezidents Tālis Millers nav tiesīgs kandidēt par viceprezidentu nākamajam amata posmam. Ierosinu viņu ievēlēt par Senāta locekli un uzticēt pārzināt LZA fondu, ko veido ziedojumi. Arī akadēmiķi Uldi Viesturu diemžēl nevar trešo reizi ievēlēt par akadēmiķi – mantzini. Mantziņa amatu ierosinu atstāt vakantu, jo ZA budžeta līdzekļus var pārzināt ZA valde. Domāju, ka akad. U. Viesturam būtu jāturpina darbs kā valdes loceklim. Šīs pārmaiņas un paralēlu amatu vienošana ļautu ietaupīt LZA līdzekļus, kuri mums ir visai pieticīgi.

Par ZA Bibliotēku padomes priekšsēdētāju un Senāta locekli ierosinu ievēlēt akadēmiķi Ivaru Kalviņu.

Ieteikumus Senāta locekļu vēlēšanām sniegs amatpersonu vēlēšanu ko mi sijas priekšsēdētājs. Man ir patīkami atzīmēt, ka par kandidātu ZA Uzraudzības padomei atkal ir izvirzīts akad. K. Torgāns, kurš kā pieredzējis jurists ir bijis aktīvs, prasīgs un prasmīgs sava amata veicējs. Par jauno Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāju ievēlēts akadēmiķis Tālavs Jundzis, viņa vietnieki ir akad. V. Hausmanis, D. Markus un J. Bērziņš. Vēlos šajā pilnsapulcē izteikt pateicību Viktoram Hausmanim par ilggadīgo nodaļas vadību un paust cerību, ka līdzās iezīmētajai humanitāro zinātņu līnijai nodaļas darbā iezīmēsies arī jauni meti – politoloģija, sociālās zinātnes u. tml. Tāpat kā līdz šim Zinātņu akadēmijas vadību – prezidiju, valdi, nodaļas gribētos veidot demokrātijas un pašiniciatīvas garā. Mūsu Akadēmijai jābūt demokrātiskai, rādot šajā ziņā priekšzīmi visai Latvijas sabiedrībai.

Satura rādītājs

LZA pilnsapulcē 2001. gada 22. februārī tika pasniegtas LZA 2001. gada balvas.

Laureātu īsas biogrāfijas

– Raiņa balva par izcilu devumu latviešu literatūrā un iniciatīvām Latvijas kultūrā, kas sekmējušas nacionālās identitātes saglabāšanu.

Imants Ziedonis dzimis 1933. gada 3. maijā Slokas pag. Beidzis Tukuma I. vidusskolu (1952), LU Vēstures un filoloģijas fakultāti (1959), mācījies Augstākajos literatūras kursos Maskavā (1964). Strādājis par skolotāju, bibliotekāru, redaktoru izdevniecībā “Liesma”. Bijis RS valdes sekretārs, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs. Viens no Latvijas institūta idejas rosinātājiem un institūta veidotājiem.

Rakstnieku savienības biedrs (1961)

Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks (1995).

Publicējas kopš 1956. gada. Pirmie dzejoļu krājumi “Zemes un sapņus smilts” (1961), “Sirds dinamīts” (1963), “Motocikls” (1965, P. Pētersona iestudēta dzejas kompozīcija Dailes teātrī, 1967). 60. gados izveido jās I. Ziedoņa dzejas stils – dinamisks, aktīvās, pat uzbrūkošās intonācijās, ar visai atturīgu lirismu, tieši uzrunājot lasītāju. Dzeju krājumi “Es ieeju sevī” (1968), “Kā svece deg” (1971) veltīti cilvēka personības unikalitātes apziņai un šīs personības nemieram ar pasaules diktētajiem ap stākļiem. Eksistenciālisma filozofiskā atklāsme turpinās dzejoļu krājumos “Caurvējš” (1975) un “Man labvēlīgā tumsā” (1979). Dzīves jēgas un stabilitātes meklējumos parādās tautas vēsturiskā atmiņa, ielikta asociatīvos folkloras tēlos. Izprast pasauli, būt un dzīvot saskaņā ar to – to vēlas jaunais liriskā varoņa tips.

80. gadu krājumos “Re, kā” (1981) un “Taureņu uzbrukums” (1988) vientuļas būtnes tieksme pēc garīgajām vērtībām, dvēseles atbrīvotības idejas sāk pāraugt tautas atbrīvošanas idejās. Sociāli filozofiskās poēmas “Poēma par pienu” (1977), “Viddivārpa” (1982) apvienoja pilnīgi konkrētus iespaidus no tālaika Latvijas kolhozu dzīves ar radošas personības mūžīgajām, bieži vien mokošajām pārdomām par dzīves filozofijas izpratni un māku. Dzejoļi prozā “Epifānijas” (1–2, 1971–1974) savulaik bija jaunatklāsme lasītājam visai neparastā esejiski apcerīgā un asprātīgi, rotaļīgi tvertā īstenības mirkļu uzplaiksnījumā.

I. Ziedoņa publicistikas darbi jau 70. gados pievērsa lasītāju kultūrvides saglabāšanas, morāles un ētikas problēmām. Tā bija novitāte “sociālistiskā reālisma” tēlotajā vispārējā bezkonfliktu “augšupejā”, kad īstenība pilnīgi atšķīrās no ideoloģijas sludinātā. Šādai uztverei lasītāju bija sagatavojušas ceļojumu dienasgrāmatas “Dzejnieka dienasgrāmata” (1965), “Pa putu ceļu” (1967), “Perpendikulārā karote” (1972, kopā ar V. Korotiču un G. Janaiti). Izcilu popularitāti piedzīvoja aprakstu grāmata “Kur zemīte” (1–2, 1970–1974, apbalvota ar E. Veidenbauma prēmiju), arī mēģinājums parādīt personību – vadītāju, personību – darba darītāju Latvijas laukos – grāmatā par Madlienas padomju saimniecību “Tik un tā” (1985).

I. Ziedonis ir literāro pasaku meistars: “Krāsainas pasakas” (1973), “Lāču pasaka” (1976), “Blēņas un pasakas” (1980). Radošā darba būtībai veltītas aprakstu grāmatas: “Garainis, kas veicina vārīšanos” (1976), “Mūžības temperaments” (1991), bet dziļajai ieinteresētībai folklorā – izlases ar attiecīgiem ievadiem “Kas jāzina meitiņām” (1981) un “Puisīts augu” (1984).

I. Ziedonis ir sarakstījis scenārijus dokumentālajai filmai “Gada reportāža” un mākslas filmām “Pūt, vējiņi!” un “Puika”, kā arī libretu I. Kalniņa operai “Spēlēju, dancoju”. Atdzejojis A. Puškina, A. Bloka, V. Majakovska, V. Lugovskoja, E. Bagricka, L. Damianu, J. Moricas darbus.

Iznākuši I. Ziedoņa Kopotie raksti 10 sējumos.

zinātniskā sadarbība ar kodolpētniecības centriem Francijā un Vācijas Federatīvajā Republikā, kas tā laika apstākļos ir jāvērtē kā ievērojams Latvijas kodolfiziķu darba starp tautiskās atzinības apliecinājums. P. Prokofjeva vadībā izveidojās Latvijas eksperimentālās kodolfizikas skola, tika aizstāvētas 8 zinātņu doktora (kandidāta) disertācijas un 5 Kodolreakciju laboratorijas līdzstrādnieki ir ieguvuši Latvijas habilitētā zinātņu doktora grādu. Paralēli tiešajam zinātniskajam darbam P. Prokofjevs ir bijis LZA Fizikas institūta direktora vietnieks – kodolreaktora priekšnieks (1983–1989) un LZA Kodolpētniecības centra Kodolreakciju laboratorijas vadītājs (1992–1997), LZA korespondētājloceklis (1978–1992) un kopš 1992. g. – LZA īstenais loceklis.

Austra Āboliņa – Dr. biol. – Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece, – Heinricha Skujas balva par vienotas tematikas zinātnisko darbu kopumu “Latvijas sūnas (flora, ekoloģija, aizsardzība)”.

A. Āboliņa (dz. 01.11.1932) jau kopš 1953. gada visu aktīvo zinātnieka mūžu veltījusi Latvijas sūnu izpētei. Viņa ir vadošā zinātniece-bioloģe, kas apkopojusi datus par Latvijas sūnu floras pētīšanas vēsturi, apkopojusi un izanalizējusi savāktos sūnu materiālus, kā rezultātā uzrakstīta monogrāfija par Latvijas sūnām, veikusi pētījumus par sūnu ģeogrāfisko izplatību Latvijā, arī daudzās aizsargājamās teritorijās – Teiču rezervātā, Moricsalā, Gaujas, Ķemeru un Slīteres Nacionālajos parkos un vairākos liegumos. Pētījumu gaitā ievākts herbārijs ar ~21 000 paraugiem, sastādīta kartotēka pa sugām, kas uzskatāma par Latvijas sūnu datu bāzes pirmsākumu. No 508 Latvijā konstatētajām sugām 130 ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā, 54 sūnu sugas Latvijā konstatētas pirmo reizi.

Publicējusi 159 zinātniskus darbus, t. sk. 4 monogrāfijas, kopā ar ārzemju autoriem izdoti darbi par reto sūnu izplatību Ziemeļeiropā.

Valentīna Skujiņa – LZA īst. loc., profesore,

– Jāņa Endzelīna balva par veikto darbu latviešu valodas terminoloģijā un tās izstrādes principu pētniecībā.

V. Skujiņas (dz. 02.10.1937) zinātniskā darbība kopš 1961. gada saistīta ar valodas kopšanu un terminoloģijas izstrādi. Tām veltīta zinātņu kandidāta disertācija “Tehnisko zinātņu terminoloģijas veidošana latviešu valodā” (1969) un doktora disertācija “Latviešu terminoloģijas izstrādes principi” (1993). Pēdējā, savulaik par novitāti uzskatītā, tagad īpaši noderīga valodas praksē, kad jautājumi par valodas izkopšanu un latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanu aktualizējas. Te ieguldījumu devusi arī LZA Terminoloģijas komisija, kuras līdzpriekšsēdētāja (kopš 1994. g.) un priekšsēdētāja (no 1999. g.) ir V. Skujiņa. Pētījumu ciešā saistība ar valodas praksi, jaunvārdu darinājumi (“tirgzinība”, “programmatūra”, “tiešraide”) atbilst J. Endzelīna darbības principiem. V. Skujiņas publikācijas (~600), darbība Valodas prakses dienu konferenču, Valodas nedēļu organizācijā, APP Valsts valodas komisijā, pedagoģiskais darbs LU, LPA, LLU, DPU, kā arī starptautiskās aktivitātes liecina par J. Endzelīna kā valodas kopēja pārmantotību.

Juris Gelfgats – profesors, Dr. habil. phys.

2001. gada 8. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmija un a/s RD ALFA piešķīra profesoram Jurijam Gelfgatam gada balvu fizikā un tās inženierpielietojumos – par būtiskiem izgudrojumiem un izciliem sasniegumiem lietišķajā magnetohidrodinamikā un materiālzinātnē.

J. Gelfgats (dz. 30.11.1936) beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Mehānikas fakultāti (1959). Habilitētais fizikas doktors (1984). Strādā Fizikas institūtā kopš 1964. gada (aspirants, jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, vadošais zinātniskais līdzstrādnieks, no 1986. gada – laboratorijas vadītājs, profesors).

J. Gelfgats personīgi un viņa vadībā Fizikas institūtā veica teorētiskus un eksperimentālus pētījumus teorētiskajā un lietišķajā magnetohidrodinamikā (MHD). Zinātnisko pētījumu rezultāti hidrodinamikā, siltuma un masas pārneses jomā, vienkomponentu un daudzkomponentu šķidrās elektrovadošās vidēs, ja uz tām iedarbojas ar dažāda veida elektromagnētiskiem laukiem, ieguva starptautisku atzinību.

J. Gelfgats ir trīs jaunu zinātnisku virzienu autors lietišķajā magnetohidrodinamikā:

– šķidru metālu plūsmu vadīšanas un droselēšanas MHD metodes;
– kosmisko tehnoloģiju modelēšana un realizēšanas MHD metodes uz Zemes (kvazibezsvara apstākļu realizēšana uz Zemes);
– MHD metodes pusvadītāju monokristālu audzēšanas procesa vadīšanai.

J. Gelfgata zinātniski pētnieciskie rezultāti atspoguļoti 3 monogrāfijās, 235 zinātniskās publikācijās, vairāk nekā 100 patentos. Par sekmīgu zinātnisko darbību J. Gelfgatam piešķirts “Latvijas nopelniem bagātā izgudrotāja” nosaukums (1988), LZA Fridriha Candera balva (1991), piecas LZA prezidija prēmijas un Latvijas un PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādes zeltas medaļas un diplomi.

Latvijas Zinātnieku Savienībā

A. Blinkena iepazīstināja ar jaunumiem Radošo savienību padomes darbā, kurā galvenās aktivitātes saistās ar Leļļu teātra problēmām, kā arī dokumenta, kas reglamentētu valsts funkciju deleģēšanu sabiedriskajām organizācijām, sagatavošanu. LRSP plāno arī rosināt Izglītības un zinātnes ministriju slēgt ar LZS līgumu par sadarbību, līdzīgi kā tas ir starp LRSP un Kultūras ministriju.

U. Raitums, II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa orgkomitejas līdzpriekšsēdētājs, ziņoja valdei par pēdējām aktualitātēm. Saņemti pieteikumi no gandrīz 300 zinātniekiem, bet starp tiem tikai pāris desmiti ir no ārzemēm; pilnīgi klusē mūsu biologi, fiziķi, diemžēl arī citu eksakto zinātņu pārstāvju pieteikumu ir ļoti maz. Ir saņemts finansiāls atbalsts no UNIBANKAS, KRĀJBANKAS, ZINĀTNES PADOMES. Būs iespējams reāli izpildīt valdes solījumu par atlaidēm Latvijas zinātniekiem kongresa dalībmaksā, bet, protams, katrs iesniegums tiks skatīts atsevišķi. Lūdzu, kolēģi, neatliekiet savu iesniegumu nodošanu uz pēdējo brīdi, bet galvenais – gaidām referātu tēzes!

Valde atbalstīja priekšlikumu 2002. gada sākumā kopā ar citām organizācijām rīkot starptautisku konferenci “Mazās ostas – attīstības iespējas un problēmas”.

Tātad, tiekamies LZS padomes sēdē 22. martā.

LATVIJAS ZINĀTNES PADOMĒ

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

* * *

Rīgā, 2001. g. 30. janvārī

Latvijas Zinātnes padome nolemj:

Darbībai pilnvarotu promocijas padomju un grupu ekspertiem pēc trim gadiem no to tiesību apstip rināšanas datuma LZP Promocijas padomju komisijā atkārtoti iesniedzamas zinātniskās kvalifikācijas anketas.

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, LZA kor.loc. J. Jansons

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Privāttiesību ģenēze un evolūcija Latvijā (X–XX gs.)” tiesību doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti. Dr. hab. iur. D. A. Lēbers, Dr. hab. sc. pol., Dr. iur. T. Jundzis, Dr. iur. R. Apsītis.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2001. gada 6. aprīlī plkst. 15.00 LU Juridiskās zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē Raiņa bulvārī 19, 355. telpā.

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Valsts un baznīcas attiecības: teorija un Latvijas valsts pieredze” tiesību doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. hab. iur. E. Meļķisis, Dr. iur. J. Načisčionis. Dr. iur. G. Robbers.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

* * *

š.g. 9. aprīlī pulksten 14.30 Meža ielā 1, 3. korpusa 400. auditorijā notiks RTU inženierzinātņu nozares promocijas padomes P-07 sēde.

Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Promocijas darba temats – “Nelineāru stohastisku laikrindu K-soļu prognozēšana, izmantojot lokālo regresiju un simulāciju”.

Recenzenti: Dr.h.dat. J. Merkurjevs, Dr.h.inž. P. Rivža, Dr. A. Ogrēns (Upsalas universitāte, Zviedrija).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *

Balsošanas rezultāti: par – 14, pret – 1, atturas – nav.

LZA, Akadēmijas lauk. 1.
Reģ. Nr. 40008033226