Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  27. augusts: 13 (221)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Rīga, 2001. gada 14.–15. augusts

Jūsu ekselences, izglītības un zinātnes ministra kungs, godātā akadēmiķu un zinātnieku saime!

Ir apritējuši desmit gadi kopš Pasaules latviešu zinātnieku I kongresa, kad pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām Latvijā sapulcējās latviešu zinātnieki no visām pasaules malām. Tas bija unikāls un dziļš emocionāls pārdzīvojums visiem tiem, kam bija izdevība piedzīvot šo skaisto Latvijas intelekta kopā saplūšanu vienotā saimē. Toreiz mēs, zinātnieki, tāpat kā visa pārējā sabiedrība, jutāmies patriotiska pacilājuma un nākotnes cerību pilni. Mēs varējām priecāties par to, cik liela un plaša ir latviešu zinātnieku saime, un domāt par to, kā vislabāk šos intelektuālos resursus izmantot neatkarīgas Latvijas nākotnes celšanai.

Pagājušie desmit gadi nesuši līdzi lielas un radikālas pārmaiņas. Tos milzīgos zinātnieku štatus, kādus varēja uzturēt padomju impērija savā kolonijā, mazā neatkarīgā Latvija nevarēja cerēt ilgstoši uzturēt. Veseliem zinātnes laukiem, kā sociālām zinātnēm, bija jārodas pilnīgi no jauna, citiem – kā humanitārajām zinātnēm – bija jāmeklē jauni pamati ārpus marksistiskās ideoloģijas.

Uz atkal apvienotās Eiropas fona Latvija sevi pieteikusi kā tāda valsts, kuras lielākā bagātība ir tās cilvēki ar saviem talantiem un spējām, kā tāda valsts, kuras vērtīgākais kapitāls ir tās iedzīvotāju intelektuālais potenciāls un radošu jauninājumu spējas. Ir skaidrs, ka izglītībai un zinātnei šajā koncepcijā pieder svarīga un neatvietojama loma. Ir skaidrs, ka šie valsts politikas līmenī izvirzītie mērķi prasa atbilstošu taktiku un stratēģiju, lai tos īstenotu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka šo mērķu īstenošana no valsts puses prasa gan politisko gribu, gan līdzekļu ieguldījumu. Pie tam ir jāuzsver atkal un atkal: ieguldījumi zinātnē un izglītībā – tie nav tikai parastie ikdienas tēriņi. Tas ir vārda burtiskā nozīmē ieguldījums valsts nākotnē, viens no tādiem, kas visātrāk un visdrošāk nes augļus.

Taču kāds reāli šobrīd ir valsts atbalsts zinātnei un pētniecībai, kāda ir jauno zinātnieku piesaiste un zinātniskās jaunās paaudzes audzināšana?

Zinātnes finansējums no valsts budžeta, kas Latvijā sastāda 0,21% no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2000. gadā, ir viszemākais Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu vidū. Mēs šeit izvirzāmies kaunpilnā pēdējā vietā valsts atbalsta ziņā. Ar šādu atbalsta līmeni nav pat cerības saglabāt līdz šim sasniegto līmeni, kur nu vēl runāt par nākotnes attīstību un perspektīvām. Nevaram aizbildināties ar to, ka esam maza valsts un ka mums kā postkomunistiskai valstij tam vienkārši pietrūkst līdzekļu. Salīdzinājums nav ar esošām ES dalībvalstīm, bet gan ar kandidātvalstīm. Un šo valstu vidū pat kaimiņzeme Igaunija ar 0,6% no IKP zinātnē iegulda proporcionāli trīs reizes vairāk par Latviju, neraugoties uz to, ka tā ir mazāka par Latviju. Slovēnija iegulda 1,2%, Čehija – 1,4%. Un Latvija – 0,21%.

Zinātnes attīstībai vienādi svarīgi un savstarpēji cieši saistīti ir tie līdzekļi, kas tiek atvēlēti pašiem pētniecības darbiem, un tie, kuri tiek ieguldīti jauno zinātnieku izglītībā un profesionālā izaugsmē. It sevišķi tādu vēsturisku pāreju posmā, kādas pārdzīvotas pēdējo desmit gadu laikā, paaudžu maiņa un jaunu zinātnieku iesaistīšana būtu uzskatāma kā fundamentāli svarīga valsts prioritāte. Tā vietā konstatējam, ka doktorantūras studentu un iegūto zinātnes doktora grādu skaits nemitīgi turpina sarukt, līdz šobrīd tas sasniedzis jau kritiski līmeni. Profesoru un citu zinātnisko darbinieku vidējais vecums Latvijas augstskolās ir 56 gadi. Akadēmiskajam personālam ar doktora grādu vidējais vecums ir vēl lielāks – 59 gadi. Šobrīd Latvijā ik gadu doktora disertāciju sekmīgi aizstāv vairs tikai kādi 20 kandidāti, kur varbūt kādi 30 ik gadu būtu nepieciešami pat elementārai personālsastāva atjaunošanai un kur būtu jādomā par vairākiem simtiem gadā, ja mērķis tiešām būtu attīstība un zinātniskās inovācijas spējas valsts mērogā. Nespēja piesaistīt jaunos zinātniekus līdzekļu trūkuma dēļ ar laiku arvien vairāk zinātnes nozaru vienkārši izdzēsīs no Latvijas zinātnes kartes.

Daļēja atbildība par jauno zinātnieku trūkumu tomēr jāuzņemas arī pašai zinātnieku saimei. Tā, piemēram, promocijas kritēriji un promocijas komisiju darbība ir pašu zinātnieku rokās. Izvēle par to, vai paturēt darbinieku, kas pārsniedzis pensijas vecumu, vai atbrīvot vietu jaunam iesācējam, līdz šim ir bijusi koleģiāli izveidotu lēmējgrupu rokās. Galvenie lēmēji tajās, protams, ir vecākie zinātnieki!

Ja paraugāmies, kāds ir zinātnieku skaits uz 10 000 valsts iedzīvotāju, tad 1998. gadā Latvijai šis skaitlis bija 18,6, Igaunijai gandrīz divreiz lielāks – 34,8, Zviedrijai – 78,0, bet Eiropas Savienībā vidēji – 49,0. Te atkal parādās Latvijas gluži dramatiskais atpalicības līmenis, kas draud ar ļoti nopietnām sekām. Vispirms – kritiski apdraudēta ir kļuvusi augstskolas pasniedzēju kadru atjaunošana, kas nozīmē, ka nākotnē nevar būt nodrošināta pat vispārējā augstākā izglītība, par zinātnieku izaugsmi nemaz nerunājot. Taču tieši zinātnes un zinātnieku izaugsme ir Latvijai vairāk nekā vajadzīga. Zinātnes attīstība veido pamatus, uz kuriem izglītības sistēma var audzināt modernai demokrātiskai sabiedrībai sagatavotus valsts iedzīvotājus – tādus, kas spēj uzņemt un izvērtēt informāciju, tādus, kam ir pamata izpratne par civilizētu sabiedrību un kultūras vēsturi, tādus, kas spēj sekmīgi darboties un izturēt konkurenci globalizētas ekonomikas kontekstā. Bez tam zinātne nav tikai būtisks civilizētas sabiedrības komponents, savā ciešā sasaistē ar tehnoloģijas attīstību tā veicina arī valsts ekonomisko attīstību un nozīmīgā veidā palīdz celt vispārējo labklājības līmeni.

Latvijas tagadējā atpalicība savas zinātnes atbalstā ir vēl jo nožēlojamāka tamdēļ, ka mūsu zinātnei ir jau pāri par simt gadu vecas tradīcijas un mūsu līdzšinējo zinātnisko sasniegumu kopējā bilance tālu pārsniedz to, ko varētu loģiski sagaidīt no tik maza iedzīvotāju skaita.

Protams, ne visas Latvijas zinātnes nepilnības iespējams izskaidrot ar nepietiekamu valsts finansējumu. Arī pašiem zinātniekiem, kā jau teikts, ir jānes sava daļa atbildības. Nopietna loma zinātnes attīstībā ir arī dažādo institucionālo struktūru sakārtošanai. Tas, ka panākta 20 no 34 zinātnisko institūtu integrācija augstskolās, uzskatāms par soli pareizā virzienā. Tas, ka šobrīd Latvijā studējošie aptuveni 100 000 studentu ir izkaisīti pa kādām 34 augstskolām, nav laba zīme. Tas liecina par sadrumstalotību un eventuālu funkciju dublēšanos, kas nav savienojama ar resursu maksimāli ekonomisku un lietderīgu izmantošanu. Sīkas iestādes nevar nodrošināt ne pilnīgas un pilnvērtīgas akreditētas programmas, nedz arī atļauties algot vienādi augsti kvalificētus mācībspēkus. Tas, ka vieni un tie paši mācībspēki jūtas spiesti strādāt vairākās augstskolās savu mazo algu dēļ, arī nav nekāds ilgtermiņa risinājums. Nevienai no savām darbavietām tāds cilvēks nevar ziedoties 100%, un tas nevar neiespaidot pedagoģiskā darba kvalitāti. Nopietnam, konkurētspējīgam pētniecības darbam tādos apstākļos ir tikpat kā neiespējami nodoties. Beigu beigās taupības vietā iznāk izšķērdība: cilvēki nelietderīgi izšķiež savus spēkus, un valsts nelietderīgi izšķiež savus resursus.

Pārāk lielā augstākās izglītības iestāžu skaita dēļ būtu svarīgi skaidrāk atšķirt tehniskās arodskolas no koledžām un koledžas no universitātēm, kur notiek arī pētniecība. Būtu vajadzīgs uzlikt augstākas prasības mācību kvalitātei un ciešāk kontrolēt no studentiem iekasēto mācības maksas izlietojumu. Pašām iestādēm ir jāatbild par to, ka izglītības iestādes nekļūst par profesionālu izspiedēju darbavietu. Situācijas, kur dekāni ņem kukuļus par studentu uzņemšanu vai departamentu direktori pārdod nepelnītus diplomus, pat zinātniskos grādus, ir absolūti un kategoriski jānovērš, pirms mēs pievienojamies kopējai ES izglītības telpai.

Nevaru neminēt problēmas, kas saistās ar dažādām iestādēm piederošo īpašumu juridiskā statusa sakārtošanu, privatizāciju vai apsaimniekošanu. Ja daudzus miljonus vērtus īpašumus nepārdod par naudu atbilstoši to tirgus vērtībai, bet gan privatizē par sertifikātiem, tie ir miljoni, kas pazūd izglītības un zinātnes attīstībai, tie ir miljoni, kas tiek zaudēti mūsu valsts attīstībai.

Pēdējo gadu laikā Latvijas zinātnieki ir spējuši izturēt sīvu starptautisko konkurenci un regulāri izcīnīt atbalstu no Eiropas Savienības fondiem, it sevišķi no piektā ietvara programmām. Atliek tikai cerēt, ka nākotnē būs iespējams šo atbalsta līmeni vēl uzlabot. No Latvijas puses katrs Eiropas projektos ieguldītais lats ir dubulti atmaksājies. Būtu nopietni jādomā par to, kā kaut vai daļu no šādi atpelnītiem līdzekļiem novirzīt zinātnes attīstībai domātiem fondiem.

Kad pirms desmit gadiem Pasaules latviešu zinātnieku kongresa atklāšanā kā zinātniece stāvēju šīs pašas auditorijas priekšā, es runāju par augstiem un abstraktiem principiem – par zinātnes filozofiju un zinātnes un tehnoloģijas saitēm ar sabiedrību. Šodien kā Valsts prezidente jūtos spiesta runāt par zinātnes elementāru izdzīvošanu. Taču, neraugoties uz šodienas situācijas smagumu, es palieku optimiste. Latvija patiešām ir bagāta ar savu cilvēcīgo un intelektuālo potenciālu. Latvija ir izaudzinājusi daudzus jo daudzus cienījamus un pat izcilus zinātniekus. Spējas mums ir, talanti mums ir. Latvijas nākotnei viņi visi ir vajadzīgi. Mums vienkārši ir jāatrod risinājumi, lai valsts savā politikā nenogalinātu šo nabaga vistiņu, zinātni, kam nākotnē vajadzētu dēt zelta oliņas.

Vēlos no sirds apsveikt visus zinātniekus – kā jaunus, tā vecus, kuri piedalās šai Pasaules latviešu zinātnieku kongresā. Novēlu jums visiem radošu spēku, gandarījumu par to, kas paveikts, un izturību, piepildot savus nākotnes sapņus un ieceres. Lai jūsu darbs un jūsu ieguldījums vainagojas ar spožām sekmēm, kas nesīs godu un slavu gan tēvzemei, gan zinātnei!

II Pasaules latviešu zinātnieku kongress ir noticis

Ir norimušas kaislības, noplacis uztraukums, palicis padarīta darba gandarījums – tā šobrīd varētu raksturot kongresa organizatoru, kā arī daudzo brīvprātīgo un piesaistīto palīgu izjūtas. 1999. gadā izskanējusi kā iespējamība, ideja sarīkot kongresu kādu brīdi pieklusa, par ko LZA prezidents J. Stradiņš 2000. gada 18. februāra LZA pilnsapulcē teica: “Pērn izskanēja ierosinājums 2001. gada vasarā sarīkot II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu Rīgā, orientējoties ne tik daudz uz trimdas vecākās paaudzes zinātniekiem, cik uz tiem zinātniekiem, kas emigrējuši no Latvijas (vai atrodas ilgākā prombūtnē) pēc 1991. gada, tāpat uz Latvijas mazā un vidējā biznesa pārstāvjiem ārzemēs. Pagaidām kongresa lieta nav reāli pavirzījusies. Vajadzētu izlemt, vai vispār spējam un gribam “šo lietu pacelt”[..]” (“Z.V.” 2000. g. 6. marts). Pēc valdes sēdes 2000. gada 23. februārī darbā iesaistījās Latvijas Zinātnieku savienība, un kongresa sagatavošanas spara rats, sākumā lēni, bet tad arvien straujāk sāka uzņemt apgriezienus, lai pierādītu, ka mēs spējam un gribam “šo lietu pacelt”, un ne tikai pacelt, bet arī noturēt, bez kā svarcēlājiem rezultātu neieskaita.

13. augusta pusdienas laikā viss sakārtots reģistrācijai. Un jāsaka – pašā laikā, jo kongresa delegāti jau sāk nākt, nenogaidot programmā paredzēto laiku – plkst. 14.00. Laukā līst kā ar spaiņiem, tādēļ daudzi, saņēmuši savu “dalībnieka maisiņu”, nesteidzas prom, bet sāk lēnā garā ar to iepazīties. Oho, tēžu sējums ir īsti svarīgs – vairāk nekā 600 A-3 formāta lappušu. Var izvēlēties tēzes arī CD formā. Vai abās. Nāk jauni ļaudis. Vai tie dosies uz liftiem, kas ved uz augšējos stāvos mītošajām firmām? Nē, iet pie reģistratoriem. Tie ir doktoranti, kuri kongresā grib “sevi parādīt un uz citiem paskatīties”. Vēlāk kongresa nobeigumā viens otrs teiks – vai vajadzēja saskaldīties tik daudzās sekcijās un apakšsekcijās? Pirmajā kongresā sekciju bija mazāk, bet dalībnieku vairāk. Pie tam gribējās arī ieskatīties, kas notiek citās sekcijās. Tā Dainis Draviņš no Lundas observatorijas par sev vērtīgāko ieguvumu atzina nevis astronomijas sekcijā, bet izglītības un zinātnes plenārsēdē dzirdēto. Astronoms Jānis Balodis lieliski pavadījis laiku kopā ar ģeologiem un ģeogrāfiem. Vai šie fakti apstrīd dažādu nozaru sekciju nepieciešamību, vai arī runā par labu “krustenisko saišu” veidošanai, jauniem kontaktiem, kas var izvērsties par jauniem pētījumu virzieniem? Kongresa organizācijas komitejas līdzpriekšsēdētājs Juris Ekmanis nenoliedz, ka varētu notikt arī vispārīgāku, kopēju zinātnes problēmu apspriešana un diskusija, bet tad kongresam būtu vajadzīga vēl viena diena. “Kopš vairs nav atskaišu, es kā institūta (Fizikālās enerģijas institūta – red.) direktors ar lielu interesi savā sekcijā uzzināju, ar ko nodarbojas mana paša institūta darbinieki”, teica J. Ekmanis.

Tās ir atziņas jau kongresa beigās, bet divās piesātinātās darba dienās bija gan sirdi pacilājoši brīži, kad Rīgas Latviešu biedrības zāle ar pilnu krūti dziedāja valsts himnu un “Gaudeamus”, gan pārdomas pēc Valsts prezidentes rūgtā konstatējuma par zinātnes stāvokli Latvijā un līdz ar to – par Latvijas stāvokli Eiropā un pasaulē. LZA prezidents, kā vienmēr, prata rūgtajam biķerim piešaut klāt kādu šļuciņu optimisma saldvielas. Kas to dzirdēja, tie atceras, kas nedzirdēja – izlasīs abu prezidentu uzrunas kongresam šajā “Zinātnes Vēstneša” numurā. Tika godināts viens no pasaulē izcilākajiem datorzinātniekiem profesors Juris Hartmanis no Kornela universitātes ASV, pasniedzot viņam Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu. Savu akadēmisko lekciju profesors pirmo reizi mūžā lasīja latviski. LZA goda doktora diplomu pasniedza juristam Ādolfam Sprūdžam, kurš ilgus gadus Amerikas Savienoto valstu sabiedrībai un oficiālajām iestādēm skaidrojis Baltijas vēsturi un problēmas, tā tuvinādams mūsu neatkarības atgūšanu un atzīšanu. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora diplomu pasniedza bijušajam LZA Fizikas institūta līdzstrādniekam, vienam no pazīstamās detaļu bezkontakta orientācijas sistēmas EMAGO autoriem, kurš 80. gados ASV saņemot pasi, pieprasīja, lai viņam tajā par dzimšanas vienu tiktu ierakstīta Latvija nevis Padomju Savienība un to izdarītu arī viņa bērniem.

Tiem, kuri mīl statistiku: II Pasaules latviešu zinātnieku kongresā 36 sekcijās pieteicās 960 dalībnieku. Kopā 48 sekcijās un apakšsekcijās 637 referātus noklausījās 1484 dalībnieki. Ja no tiem atskaita kādus pāris simtus brīvklausītāju, tad var pieņemt, ka daudzi paspējuši apmeklēt vairākas sekcijas.

Latvijas Zinātnieku savienības kā vienas no kongresa organizētājas vārdā Uldis Raitums noslēgumā izteica visdziļāko pateicību Latvijas Zinātņu akadēmijai, Rīgas Latviešu biedrībai, Latvijas Universitātei, visiem visiem, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu padarīja šo kongresu par notikumu Latvijas zinātnieku saimei un ārzemēs dzīvojošajiem un strādājošajiem latviešu un Latvijas izcelsmes zinātniekiem.

“Zinātnes Vēstnesis” publicēs sekciju vadītāju secinājumus, kā arī uzklausīs citas idejas.

Fiksēt un analizēt zinātnes problēmas Latvijā

Augsti godātā Valsts prezidente, ekselences, ministra kungs, kongresa dalībnieki un viesi, kolēģi!

Pulcējoties šodien Latvijas zinātnes svētkos šajā Latviešu biedrības zālē, atcerēsimies, ka 19. gs. šeit dzima zinātne Latvijā – dzima reizē ar pirmajām zinātņu komitejām. Tādēļ jo būtiskāk konstatēt, ka uz 21. gs. sliekšņa šodien te pulcējies nama vēsturē lielākais zinātnieku skaits, lai runātu par zinātni Latvijā savā II Pasaules latviešu zinātnieku kongresā.

Šodien, atklājot II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu, vispirms jāuzsver, ka tas ir tiešais tradīciju pārņēmējs pirms 10 gadiem 1991. gada jūlijā notikušam unikālam zinātniskam notikumam – I Vispasaules latviešu zinātņu kongresam, kuram daudzi no mums bijām liecinieki. Jau toreiz mēs konstatējām, ka nav tāda jēdziena kā latviešu zinātne, bet ir zinātne Latvijā un zinātne, saistīta ar Latvijas sabiedrības aktualitātēm, ir zinātne, kurai jāiekļaujās pasaules zinātnes apritē.

10 gadi, kas pagājuši no iepriekšējā kongresa, ir liels vēsturisks periods Latvijas valsts dzīvē. Arī zinātne Latvijā šajā laikā ir gājusi savu ērkšķaino transformācijas ceļu, risinot ne tikai savas izdzīvošanas problēmas mazā valstī, bet arī meklējot savu pielietojumu Latvijā un pasaulē.

Protams, mēs labi zinām – šajā laikā ir bijuši sāpīgi zaudējumi:

a) – aktīvo zinātnieku skaita samazināšanās (dabas un inženierzinātnēs pat 3–5 reizes),

b) – valsts atbalsta un politiķu intereses apsīkums pret zinātni,

c) – zinātnieku vidējā vecuma straujais pieaugums,

d) – jaunās zinātnieku paaudzes pastiprināta emigrācija (1/3 Latvijas zinātnieku šobrīd strādā ārzemēs),

e) – atsevišķu pētījumu virzienu izzušana u.c.

Tomēr ir arī neapšaubāmi ieguvumi:

a) – dzelzs priekškara izzušana zinātnieku sadarbībai visā pasaulē un daudzu ievērojamu zinātnieku atgriešanās dzimtenē,

b) – Latvijas zinātnes līmeņa daudzkārtējā bezprecedenta starptautiskā izvērtēšana, kad secinājumi vienmēr bija pozitīvi un brīžiem varbūt pat iemidzinoši,

c) – Latvijas zinātnieku pilnvērtīga integrācija ES pētnieciskās programmās uz pilnīgas līdztiesības pamatiem, vienota Eiropas pētniecības telpa,

d) – jaunu zinātnes centru veidošanās ar starptautisku skanējumu, kā LU Ekselences centrs fizikā, LU Starptautiskais Biomedicīnas un biotehnoloģijas studiju centrs, Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs par kuru pasaulē jau sacer simfonijas; u.c.

II. Pasaules latviešu zinātnieku kongresa moto ir UZ ZINĀŠANĀM BALSTĪTA SABIEDRĪBA LATVIJĀ. Tas nozīmē ne tikai zinātnes lomas paaugstināšanu sabiedrībā, bet arī konkrētus pasākumus profesūras veidošanai Latvijas augstskolās, augstākās kvalifikācijas nacionālo uzņēmēju un ekspertu kadru veidošanu augsto tehnoloģiju un kultūras jomā, Latvijas intelektuālā potenciāla vairošanu.

Tādēļ būtisks mūsu kongresa uzdevums ir fiksēt un analizēt zinātnes problēmas Latvijā 21. gs. sākumā, vairāk nekā 900 kongresa dalībniekiem strādājot gan mūsu plenārsēdēs, gan 36 zinātņu sekcijās.

Analizējot savus sasniegumus un problēmas šodien mūsu kongresā, Rīgas 800. gadadienas svinību kulminācijas gaidās, atcerēsimies – tikai mūsu garīgās vērtības ir bijušas un būs vienmēr novērtētas, neskatoties uz objektīvām un subjektīvām grūtībām to radīšanā. Tādēļ mums jābūt aktīviem, jo savas problēmas jārisina pašiem – citi mūsu vietā to nedarīs.

Lai mums veicas darbs kongresā!

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Zinātne Latvijā joprojām ir dzīva un iecerēm bagāta

Uzruna II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa atklāšanā 2001. gada 14. augustā Rīgā

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā sirsnīgi sveicu zinātniekus no Latvijas un tālām zemēm un novēlu kongresam sekmīgu darbu, interesantas diskusijas, jaunas idejas zinātnes un Latvijas labā.

Mūsu kongress ir 1991. gada Pasaules latviešu zinātnieku 1. kongresa turpinājums, turpinājums pēc desmit gadiem. Toreiz mēs nācām kopā Dailes teātrī – Rīgas Latviešu biedrības namā vēl saimniekoja padomju militāristi, bet Kongresu namu zinātniekiem neatvēlēja kompartijas centrālkomiteja. Mēs nācām kopā dramatiskā laikā – Latvijas neatkarības reālas atgūšanas priekšvakarā, mēnesi pirms augusta puča un PSRS sabrukuma.

Bija daudz pārdomātu referātu, arī jūsmīgu vārdu, tika pārvarēta atšķirtība starp dzimtenē un ārzemēs strādājošiem latviešu zinātniekiem. Atgādināšu, ka toreiz no ārzemēm ieradās vairāk nekā 200 trimdas latviešu zinātnieku un speciālistu. Cerējām uz zinātnes harmonisku attīstību atjaunotajā Latvijā.

Šodien katrs var izvērtēt, kas desmit Latvijas neatkarības gados zinātnē ir iegūts un kas palicis neīstenots. Katrā ziņā pētniecību skārušas būtiskas pārmaiņas: gan pozitīvas – tematikas izvēles brīvība, pievēršanās Latvijas problēmām, iespēju brīvi kontaktēt ar zinātnes centriem ārzemēs, iesaistīšanās Eiropas Savienības projektos, humanitāro zinātņu atdzīvošanās, zinātniskās pētniecības koncentrēšanās universitātēs, Zinātņu akadēmijas transformācija, gan arī gauži neiepriecinošas – dramatisks zinātnes finansējuma kritums, zinātnieku skaita krasa, turpat pieckārtīga samazināšanās, jauno speciālistu pārāk lēnā ienākšana zinātnē, “smadzeņu noplūde”, zinātnes infrastruktūras akūta nepietiekamība u. tml. Mūsu zinātne pārgājusi no funkcionēšanas lielvalsts apstākļos uz darbošanos nelielā valstī, un šāda transformācija nav viegla. Ne vienmēr manām valsts atbalstu, pat morālu atbalstu ne, un salīdzinājumā allaž atceramies Igauniju, Slovēniju, Ungāriju, Čehiju, kur šie procesi norit daudz harmoniskāk. Kandidātvalstu vidū Latvija atrodas uz pašiem pēdējiem zinātnes autobusa sēdekļiem.

Taču šodien mums Latvijas zinātnē ir svētki, un tādēļ nenodosimies pretenzijām un negaudīsimies – no tā labāk nekļūs. Manuprāt, ļoti pozitīvi vērtējams tas, ka kongresam ir bijusi necerēta atsaucība, vairāk nekā 900 dalībnieku, 650 referātu. Tiesa, tas gan ir mazāk nekā pirms desmit gadiem, arī kolēģu no ārzemēm ieradies četrreiz mazāk. Samērā nelielā skaitā piedalās jaunie pētnieki, taču 85 doktorantu līdzdalība mūs iepriecina. Iepriecina arī tas, ka šī kongresa darbu kopums zināmā mērā gan varētu būt pašreizējās Latvijas zinātnes inventarizācija, taču ne tuvu pilnīga inventarizācija. Rūpīgi izskatot tēzes, secināju, ka mēs varētu dot vēl vismaz divus trīs šāda apjoma tēžu krājumus, ja visi pētnieki celtu galdā pēdējos gados sarūpēto un ja visi ārzemēs strādājošie, no Latvijas izbraukušie zinātnieki (un tādi, postdoktorantu līmenī, lēšami ap 700–1000 cilvēkiem) prezentētos šajā kongresā.

Taču arī šīs kongress ir pietiekami reprezentatīvs, ir tēmu daudzveidība, nozaru daudzveidība, pētnieku daudzveidība, paaudžu daudzveidība. Īpaši vēlamas būtu diskusijas, “saspēle”, sarunas ne tikai par šauri speciāliem, bet arī par vispārējiem jautājumiem – par augstākās izglītības un pētniecības modeļiem mazā valstī, par humanitārajām zinātnēm, nacionālās identitātes, novadu problēmām, Latvijas mezglu problēmām.

Tēzēs atradu divu jauno zinātnieku pārdomas, vai iet pasaulē laimi meklēt – par datorzinātnēm Latvijā un ārzemēs, divu Latvijā izaugušu kodolmagnētiskās rezonanses speciālistu ziņojumus par saviem pasaules mēroga veikumiem šajā nozarē, bet tie ir tikai daži piemēri. Te ir arī Latvijā strādājošo zinātnieku referāti par jaunā Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra iespējām, par iecerēm materiālzinātnēs, biomedicīnā, ķīmijā, informātikā, letonikā, sociālajās zinātnēs – šie virzieni pēdējo desmit gadu laikā ir izauguši, tātad mēs joprojām esam zinātnē gudri un idejām bagāti.

Vēlos vēl sacīt, ka Latvijas Zinātnes padome sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju veido Latvijas zinātnes stratēģiju – Saeimai iesniedzamu dokumentu, kas iezīmētu zinātnes virzību Latvijā ar valsts atbalstu. Šī stratēģija ir jāveido vienlaikus ar Latvijas valsts attīstības stratēģiju, jo nedrīkst būt vienalga, kādā Latvijā mēs dzīvojam. Ir jāatbalsta mazo un vidējo uzņēmumu attīstība uz Latvijā dzimušu ideju, izstrādņu pamata, jaunu materiālu, procesu, medicīnas preparātu izstrāde, produktu izstrāde ar augstu pievienoto vērtību – informācijas tehnoloģiju attīstība. Ir jāpalielina valsts atbalsts vietējai zinātnei. Ja mēs runājam, ka valstij ir jāatbilst Eiropas Savienības kritērijiem militārajā jomā, tad mums ir jāprasa, lai valsts atbilstu Eiropas kritērijiem arī intelektuālajā, zinātnes, augstākās izglītības, modernās medicīnas un veselības aizsardzības jomā.

Kongress noris gadu tūkstošu maiņas gadā, Rīgas 800 gadu jubilejas zīmē, un tas varbūt 2001. gada kongresam piešķir plašāku, gadsimtu skatījuma mērogu. Pēc pāris stundām mēs atklāsim tepat līdzās, Vērmanes dārzā, pieminekli fizikālās ķīmijas pamatlicējam, pagaidām vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Rīgas – Vilhelmam Ostvaldam. Tas liecina, ka liela zinātne var tapt arī vietās, kas tradicionāli neskaitās pasaules zinātnes centri. Lai varētu tapt izcili, pasaulē pamanāmi atklājumi, ir jābūt fonam, gaisotnei, iespējām, iedīgļiem – nemēslotā smilšu augsnē nav labas ražas.

Lai mūsu kongress ir apliecinājums, ka zinātne Latvijā joprojām ir dzīva, tradīcijām un iecerēm bagāta, ka 21. gadsimtā vēlamies ieiet ar savu, kaut nelielu, taču mūsu valstij un starptautiskai zinātnei atbilstoša līmeņa pētniecību. Lai kongress apliecina mūsu kopējo apņēmību – veidot uz zināšanām balstītu Latviju, sekojot Latvijas neatkarības rītausmā izvēlētajai devīzei – “Scientiae et patriae”.

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS KANDIDĀTI

2001. GADA VĒLĒŠANĀM

1. Fjodors Fjodorovs – dz. 1938., LZA kor.loc. (1995), Dr.habil.philol. (1992), DPU Humanitārās fakultātes Krievu literatūras un kultūras katedras vadītājs.

2. Agris Gailītis – dz. 1935., Dr.phys. (1964), LU Fizikas institūta vadošais pētnieks.

3. Juris Jansons – dz. 1939., LZA kor.loc. (1999), Dr.habil.sc.ing. (1998), LU Polimēru mehānikas institūta direktors.

4. Andris Krūmiņš – dz. 1943., LZA kor.loc. (1999), Dr.habil.phys. (1991), LU Cietvielu fizikas institūta direktora v.i.

5. Aris Lācis – dz. 1936., Dr.habil.med. (1977), Latvijas bērnu kardioķirurģijas centra vadītājs.

6. Uldis Raitums – dz. 1940., LZA kor.loc. (1995), Dr.habil.math. (1992), LU Matemātikas un Informātikas institūta vadošais pētnieks.

7. Īzaks Rašals – dz. 1947., LZA kor.loc. (1996), Dr.habil.biol. (1993), LU Bioloģijas institūta Augu ģenētikas laboratorijas vadītājs.

8. Tālis Tisenkopfs – dz. 1957., LZA kor.loc. (1998), Dr.sc.soc. (1992), LU Socioloģijas nodaļas vadītājs, LU asociētais profesors.

9. Arnis Vīksna – dz. 1942, LZA kor.loc. (1995), Dr.med. (1992), LMA Dr.med.h.c. (1994), LU Medicīnas fakultātes medicīnas vēstures profesors.

1. Dzintra Bonda (ASV) – dz. 1940., Dr.philol. (1971), Ohaijo universitātes profesore. Specialitāte – valodniecība.

2. Oļģerts Dumbrājs (Somija) – dz. 1942., Ph.D. (1971), profesors, pētnieks, Somijas Zinātņu akadēmija. Specialitāte – fizika.

3. Kārlis Račevskis (ASV) – dz. 1939., Ph.D. (1971), Ohaijo universitātes profesors. Specialitāte – valodniecība.

4. Juris Svenne (Kanāda) – dz. 1939., Ph.D. (1965), Manitobas universitātes profesors. Specialitāte – fizika.

Māris Ābele – dz. 1937., Dr.phys. (1993), LU Astronomijas institūta vadošais pētnieks.

Leonīds Ribickis – dz. 1947., Dr.habil.sc.ing. (1994), Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors.

Juris Dehtjars – dz. 1947., Dr.habil.phys. (1992), RTU Biomedicīnas inženierzinātņu un mikrotehnoloģiju institūta direktors.

Aleksejs Kuzmins – dz. 1968., Dr.phys. (1992), LU Cietvielu fizikas institūta pētnieks.

1. Ģederts Ieviņš – dz. 1960., Dr.habil.biol. (1996), LU Nacionālā Botāniskā dārza vadošais pētnieks.

2. Viesturs Melecis – dz. 1950., Dr.biol. (1992), LU Bioloģijas institūta direktors.

1. Agris Martinsons – dz. 1962., Dr.habil.med. (1998), P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mācību un zinātnes direktors.

2. Ruta Muceniece – dz. 1954., Dr.habil.biol. (1999), LU Medicīnas fakultātes studiju programmas direktore.

3. Valdis Pīrāgs – dz. 1961., Dr.med. (1995), P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs.

4. Ludmila Vīksna – dz. 1946., Dr.habil.med. (1992), Latvijas Medicīnas akadēmijas Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras vadītāja, Latvijas Infektoloģijas centra direktora vietniece.

1. Bruno Andersons – dz. 1951., Dr.chem. (1981), Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadītājs.

2. Valdis Kaļķis – dz. 1937., Dr.habil.chem. (1998), LU Ķīmijas fakultātes docents.

3. Henns Tuherms – dz. 1939., Dr.habil.sc.ing. (1993), Dr.h.c.silv. (1996), LLU profesors, LLMZA loceklis, Zviedrijas Karaliskās Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis.

Benedikts Kalnačs – dz. 1965., Dr.habil.philol. (1999), LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors.

Aivars Tabuns – dz. 1953., Dr.sc.soc. (1992), LU Socioloģijas katedras asociētais profesors.

Inesis Feldmanis – dz. 1949., Dr.habil.hist. (1994), LU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas vadītājs.

Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs
Raimonds Valters

Kompjūtera izsvītrotais

LZA goda doktors Benjamiņš Joffe

Benjamiņš Joffe, 70 gadus vecs. Dzimis rīdzinieks, kurš Rīgu nebija redzējis vairāk nekā 20 gadus. Daudzu patentu un izgudrojumu autors, viens no trim savā laikā ļoti cildinātā EMAGO (detaļu bezkontakta orientācija elektromagnētiskajā laukā) autoriem – EMAGO uz visiem laikiem ierakstīts kādreizējā Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta labo darbu sarakstā. Tagad institūts stipri sarukušā veidā darbojas Latvijas Universitātē. II Pasaules latviešu zinātnieku kongresā Bens, kā viņu sauc draugi un bijušie darba biedri, gāja, kā saka, no rokas rokā. Apskāvieni, rokas spiedieni, smaidi, sajūsmināti izsaucieni, tādi kā tīri sievišķīgais “mēs tevi institūtā pieminējām katrā iedzeršanā!” līdz nopietniem lūgumiem mēģināt savest kopā Fizikas institūta zinātniekus ar ASV NASA (Nacionālā aeronautikas un kosmosa pētījumu pārvalde), jo viņš taču tik ilgi un sekmīgi bija strādājis šajā zinātnieku sapņu valstī, kur manna birst no debesīm.

Kāds tad bija ceļš uz šo visvareno NASA zinātniekam, kuram tika liegts spert soli pāri Padomju savienības robežām? Klausījos Benjamiņa Joffes uzstāšanos kongresa astronomijas sekcijā, skatījos filmu par kosmosa kuģi Kassini, kurš šobrīd ir ceļā uz Saturnu. Diemžēl filmu par meteoroloģiskajiem pavadoņiem, kas ir viņa pašreizējais darbības lauks, kongresā “nevarēja palaist”. Redzēju diploma pasniegšanu, dzirdēju viņam veltītos vārdus un īso pateicības runu, daudz un ilgi runājāmies. Katra dzīve ir unikāla, katrā nesaraujami savijas “pateicoties tam” un “par spīti tam”, cits citu pamudinot un ierosinot.

Iedomājieties desmit gadus vecu mazu, vāju ebreju zēnu, pieliktu pie arkla tālā Krasnojarskas novada sādžā. Tēvs viņam jau sen nav aizsniedzams, māte ar vecāko brāli apcietināti uz aizsūtīti uz citu vietu. Ir karš, sādžā vīriešu nav, sievām un bērniem jādara vīru darbi. Arklam priekšā zirgs, par kuru nav ne jausmas, kā tāds “agregāts” iedarbināms un apturams. Bens atceras, ka Latvijā tādā gadījumā teica “nū” un “ptrū”, bet zirgs paskatās pār plecu ar baltu aci. Ko tas circenis tur ākstās? Pienāk kāda sieva un saka – vai tad tā runā ar zirgu? Un uzbrēc īstos, “stipros” vārdus. Un zirgs aiziet! Bens krievu valodu vēl tikai mācās – ģimenē visi runāja vāciski vai latviski, tādēļ nesaprot, kāpēc skolā bērni smejas, izdzirdot no viņa mutes tos “stipros” vārdus. Kad tos izdzird Bena tēvocis, kurš pārvalda septiņas svešvalodas un citā sādžā strādā par sovhoza grāmatvedi, viņš saka: “Puisīt, iegaumē un turpmāk nekad nejauc valodas! Lai zirgu valoda paliek zirgiem!”

Astoņpadsmit kilometru pa taigu uz skolu. Ziemā, spelgoņa salā, kad tā gribas apsēsties, bet tā ir nāve. Gāja viens, jo pārējiem sādžas bērniem pietika ar četrām klasēm vietējā skoliņā.

– Ko tas nozīmēja, es īsti sapratu tikai tad, kad man jau pašam bija bērni. Ārprāts! Bet toreiz tā bija realitāte un šķita, ka tā tam arī jābūt, ja reiz gribi mācīties. Labi, ka tajā taigā nebija vilku, un lāči jau ziemā guļ…

Tie astoņpadsmit kilometri līdz kaimiņu skolai bija vienīgais Benam atļautais attālums. Mācīties tālāk? “Atceries, tu neesi nekas, dzimtenes nodevējs, izsūtītais”, viņam teica čekas vietējais “varasvīrs”, bet Bens nedomāja, ka desmit gadu vecumā būtu paspējis nodot kādu “dzimteni”. Ja nevar legāli, mēģināsim citādi. Par spīti… Par spīti pabeidza Krasnojarskā tehnikumu, un vēl kādu – aizsardzības ministrijas sistēmā esošo mašīnbūves tehnikumu, kas īstenībā bija lielgabalbūves tehnikums. Uz valsts sadali atbraukušajam ministrijas pārstāvim, kā saka, atkārās žoklis. Mūsu superslepenajā aizsardzības sistēmā grib iefiltrēties tēvzemes nodevējs?! Kaut ar visiem piecniekiem. Taisies ka tieci! Paldies Dievam, ka tā, jo Staļins vēl bija dzīvs. Par spīti šaubīgajam statusam Benam uzticēja trīs cehu vadību kombainu būves rūpnīcā. Jaunam zēnam, tūdaļ pēc tehnikuma, kurš pie tam godīgi pateica: “Šo ražošanas nozari es nepārzinu, bet es iemācīšos.” “Es iemācīšos” pavadīja Benjamiņu Joffi visu mūžu, gan šinpus, gan viņpus Atlantijas okeānam. Pastāvīga gatavība pilnveidoties. Bet tas jau vairs nav “par spīti tam”, bet “pateicoties tam”.

– Kad es ierados Amerikā un sāku strādāt, es visur, uzstājoties kādas zinātniskas vai tehniskas auditorijas priekšā, teicu, ka par savām zināšanām un visu, ko esmu sasniedzis, man jāpateicas Latvijai un tās Zinātņu akadēmijai. Es rādīju filmiņu par EMAGO, un speciālisti tai aplaudēja, jo ideja tiešām ir ļoti novatoriska. Bet kur tā Latvija ir? Amerikāņi neko nezina par Latviju. Vecākā paaudze miglaini atcerējās pirmskara Latviju. Jaunākie – ak, tā taču ir Padomju savienība. Krievija. Man nācās daudz un pacietīgi skaidrot, līdz secinājums bija: “Ja zinātnes līmenis tur ir tik augsts, kā tu stāsti un rādi, tad tā laikam tiešām nav Padomju savienība…” Par Padomju savienības tehnikas līmeni sprieda pēc vecu marku automašīnām uz ielām… NASA, protams, gluži tādās domās nebija, bet aukstais karš un sacensība par vadošo lomu kosmosa apguvē tai praktiski atvēra neierobežotu valsts finansējumu.

Taču vispirms Amerikā bija jānokļūst. Bens atgriezās no Sibirijas Rīgā, strādāja par konstruktoru Elektromašīnu rūpnīcā, vakaros studēja Politehniskajā institūtā. Pēc tam bija darbs Fizikas institūtā. Interesants darbs, lieliski kolēģi. Arī atzinības netrūka – Latvijas PSR Nopelniem bagātais izgudrotājs, Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts. Tā sakot – strādā un priecājies par dzīvi. Bet – tikai Padomju savienības ietvaros. Kad Joffem delegācijas vai grupas sastāvā bija jābrauc uz kādu ārvalsti, “stūra māja” katrreiz lika viņu aizvietot ar kādu citu.

– Es sapratu, ka tā “dzimtenes ienaidnieka” aste man ir neiznīcināma un pats vairs nekur negribēju braukt. Reiz mani izsauca direktors un teica: “Tev jābrauc uz Bulgāriju”. Nu nebraukšu! “Nē, brauksi, jāapmāca bulgāru kolēģi. Pie tam – tā taču ir Bulgārija…” Tolaik bija tāds krievu teiciens, ka vista nav putns un Bulgārija nav ārzemes. Taču pēdējā brīdī atkal – aizvietojiet ar kādu citu. Nu direktors jutās personīgi aizskarts un devās prasīt atbildi uz vietu, kur nekad atbildes nesniedz. Tikai jautā. “Mūsu kompjūters viņu izsvītroja”. Un viss. Ko tu kompjūteram padarīsi? Es pārgāju mājās un pateicu sievai: “No šī brīža es darīšu visu, lai mēs aizbrauktu. Mums aug bērni, jādomā arī par viņiem”.

Aizbraukt izdevās pirms Maskavas olimpiādes, šķietamā liberālisma motivējums bija apmēram tāds – lai tie dullie skrien, citādi taisīs mēslus mums te uz vietas. Vēl pēc desmit gadiem Benjamiņš Joffe sāk strādāt milzīgajā Kalifornijas tehnoloģiskajā institūtā NASA reaktīvo lidmašīnu dzinēju laboratorijā. (Krietna laboratorija – ap 5000 cilvēku!)

– Tajā laikā laboratorijā strādāja pie unikāla projekta – kosmosa kuģa Kassini, kam bija jādodas uz Saturnu. Priekšnieks, kurš atbild par noteiktu darba lauciņu, izsauc mani, noliek priekšā kaudzi rasējumu un saka – visi šie mezgli un risinājumi ir pārbaudīti sekmīgajā Viking lidojumā uz Marsu, tādēļ, pasarg Dievs, neko nedrīkst izmainīt! Tas būs jādublē viens pret vienu.” Dod man divas nedēļas laika iepazīties. Sāku pētīt rasējumus, un man jau pēc nedēļas kļūst skaidrs, ka vismaz septiņas astoņas vietas ir tādas, kas nav īsti drošas. Eju pie priekšnieka un saku: “Te ir kaut kas jādara”. Tiek saaicināti projekta autori un man, vēl knābi laboratorijā neapsildījušam, jānorāda viņiem uz neprecizitātēm. Sāku runāt, bet redzu, ka viņi manī vispār neklausās, acīs dusmas. Aha, te jārīkojas savādāk! Sāku runāt par to, cik mēs pirms divdesmit gadiem bijām sajūsmināti par Viking sekmīgo misiju, kas tas bija par milzīgu tehnikas progresu, kādi lieliski cilvēki to realizējuši. Skatos, ledus acīs atkūst, sāk ieklausīties. Kam gan negribas dzirdēt labus vārdus. Bet nu, es saku, ir pagājis tik ilgs laiks, un arī Kassini uzdevums ir daudz sarežģītāks, tam jāiztur nevis trīs bet piecpadsmit gadi. Nu vīri ķeras pie rasējumiem, un es dzirdu apmēram tādas sarunas: “Atceries, Džon, šitā vietiņa mums jau toreiz šķita aizdomīga, bet nebija laika kārtīgi iedziļināties un mēs vienkārši aizlējām ar epoksīda sveķiem…” Un tā lieta aizgāja. Šķiroties man teica: “Strādājiet, mēs jums pilnīgi uzticamies!” un, kas man bija ne mazāk svarīgi – nākamajā dienā manam priekšniekam tika paziņots, ka man vairs nekāds trīs mēnešu pārbaudes laiks nav vajadzīgs un mani var noformēt pastāvīgā darbā. “Mēs viņu jau vakar pārbaudījām.”

Atceroties kādreiz Padomju savienībā valdošo milzīgo slepenību, kas apvija visu, kas saistīts ar kosmiskajiem pētījumiem, vaicāju, vai arī Amerikā bija tāpat. Galu galā, kosmosa pētījumi jau nebija tikai nevainīga nodarbošanās ar fundamentālo zinātni, tās mērķi bieži vien bija pat ļoti praktiski.

– Protams, bija jau arī tādas laboratorijas, par kurām bija zināms, ka tur nav ko degunu bāzt, taču principā NASA ir pakļauta ļoti lielai sabiedrības kontrolei, kā jau viss, kas tērē budžeta, tātad – nodokļu maksātāju, naudu. Jāinformē ne tikai kongress un senāts. Katram ir tiesības uzzināt, kur paliek tas 1% no budžeta. Kad man kādreiz teica: “Ārprāts! Šitādu milzu naudu pa tukšo uzspert gaisā!”, es atbildēju tā: “Vienā dolārā ir simts centu. Kas ir viens cents?” “Viens centrs nav nekas. Ahā, nu es saprotu. Varbūt ka tas viens procents tiešām nav tik daudz”. Pastāstīšu vēl kādu piemēru. Kassini ir neliels daudzums kodoldegvielas, kas nodrošina dzinēja gaitu tad, kad kosmiskais kuģis ir attālinājies no Saules un vairs nepietiek ar Saules paneļu ražoto enerģiju. Sacēlās milzīgs troksnis – ja nu kuģis avarē un nokrīt uz Zemes? Vai tas nedraud ar vides piesārņošanu? Bija jāskaidro, cik droša ir tā kapsula, ka no tās nekas neizplūstu pat tad, ja to no milzu augstuma nomestu uz cietiem akmeņiem u.t.t. Pēdējo reizi šis jautājums uzpeldēja dažus mēnešus pirms Kassini starta. Ja neizdotos sabiedrību nomierināt, kosmisko kuģi nevarētu palaist tam piemērotā laikā un tas vispār draudētu ar šī milzu projekta izjukšanu. Vai Padomju savienībā publiski atskaitījās, kur tiek tērēta valsts nauda? Par kosmiskajiem notikumiem jau arī ziņoja kā par nelaiķi – vai nu labu vai neko. Par neveiksmēm un zaudējumiem uzzinājām tikai pēc gadiem vai neuzzināsim nekad. Bet tur visas avīzes un televīzija ziņo – rīt pusdivpadsmitos tiks palaists kosmiskais kuģis. Bet rīt – piedodiet, ir atrastas dažas kļūmes, lidojums atlikts uz parītu. Parīt – piedodiet, kļūdas vēl nav izlabotas, lidojums notiks aizparīt. Cilvēki zina ne tikai labo, bet arī slikto, un iedomājies, kā jājūtas cilvēkam, kura neuzmanības vai neprecizitātes dēļ šī kļūda ir notikusi. Cilvēki strādā ar ārkārtīgi lielu atbildības izjūtu. Tas ir pastāvīgs sasprindzinājums.

Benjamiņa Joffes CV, ko Latvijas Zinātņu akadēmija izplatīja sakarā ar goda doktora grāda piešķiršanu, rakstīts:

“Strādājot ASV, saņēma NASA (Nacionālā aeronautikas un kosmosa pētījumu pārvalde) prēmijas par tehnisko jaunievedumu radošo attīstību: spēka pievads Kassini kosmosa kuģim, daudzfunkcionāla automatizēta sistēma MACS, pjezoelektrisks lieces skrejviļņu sūknis (1996), elektroaktīvi spēka enerģijas pārveidotāji (1997). Grupas veikums godalgots par novatorisku Kassini kosmosa kuģa apakšsistēmas stāvokļa gaisā un šarnīra kontroles izstrādi, pārbaudi un veiksmīgu palaišanu (1998).”

– Kassini palaišanas laikā tu jau vairs NASA nestrādāji. Kāpēc?

– Kad sabruka Padomju savienība un tā vairs nebija Amerikai konkurents kosmosa izpētē, stipri tika samazināts NASA budžets. Ja agrāk nebija īpaši jādomā, cik kas maksā, tad tagad tika pateikts – mīļie, mācieties dzīvot taupības režīmā, ievērot zināmu diētu. Ja varat samazināt izmaksas uz pusi, tad turpiniet, ja ne, tad tēmu slēdziet. Protams, ka tas attiecās arī uz NASA nodarbināto cilvēku skaitu, jo NASA tiešām bija valsts valstī. Man jau bija 65 gadi, un ne tikai pie jums, arī Amerikā jebkura štatu samazināšana pirmām kārtām skar pensijas vecuma cilvēkus. Mans stāvoklis, vismaz manā paša apziņā, bija kļuvis nestabils.

Par tālāko zinu no Bena sievas Frīdas vārdiem. “Piezvanīja viņa aģente un teica, ka par Benu interesējas ITT Aerospace/Communication Division Indianā. Tas atrodas Amerikas vidienē. Līdz tam mēs dzīvojām Kalifornijā. Bens teica, ka diez vai tur kas interesants var iznākt. Viņa gadi, un tā vispār ir pavisam jauna joma – Zemes meteoroloģiskie pavadoņi. Vārdu sakot, visādi spārdījās pretī. Tomēr jābraucot iepazīties. Tad viņš izdomāja vēl vienu argumentu, ka nebrauks bez sievas. Tas nu gan viņiem tā neesot pieņemts, bet ja misters Joffe uz to pastāv, tad lai brauc ar visu sievu. Aizbraucām. Benu intervēja astoņas stundas. Rezultātā mēs pārcēlāmies uz Indianu.”

Kārtējo reizi Benjamiņš Joffe teica: “Šo jautājumu es nepārzinu, bet es iemācīšos”. Kā kongresā sekcijas sēdē teica LZA korespondētājloceklis Jānis Kristapsons, sens kolēģis no Fizikas institūta laikiem: “Benjamiņu Joffi vienmēr aicina talkā tad, kad kaut ko nevar atrisināt. Tā tas bija jau institūtā.” Pats Bens saka: “Reizēm tādus jautājumus var atrisināt ātri, nedēļas vai mēneša laikā, bet reizēm – nekad.” Pašlaik tie ir jautājumi par kvalitatīvu attēlu iegūšanu no Zemes meteopavadoņim. Benjamiņa Jofes darbs gan nav saistīts ar optiku, bet mehānismiem un sistēmām, kas nodrošina attēla kvalitāti neatkarīgi no vibrācijas un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem. Laika prognozes četrām piecām dienām ir galvenā, bet ne vienīgā meteopavadoņu darbības joma. Tie palīdz paredzēt dabas katastrofas, piemēram, vulkāna pamošanos vai viesuļvētru jau tās šūpulī, kā arī ļauj prognozēt tās ceļu. Piecu gadu laikā atrasts vairāk nekā tūkstotis kalnos un citās neapdzīvotās vietās pazudušu cilvēku, arī avarējušas lidmašīnas un kuģi.

Tad nu katrs lai spriež pats, cik tajā, kas saistīts ar Benjamiņu Joffi, ir “pateicoties tam” vai “par spīti tam”.

Latvijas Zinātnes padomē

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

No zinātnei labvēlīgas vides attīstās arī valsts

Uzruna Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšanā Rīgā 2001. gada 14. augustā

Tā ir simboliska laikmetu un paaudžu sasaukšanās, ka II Pasaules latviešu zinātnieku kongress sakrīt ar pieminekļa atklāšanu Vilhelmam Ostvaldam Rīgā.

Nē, Ostvalds nebija latviešu zinātnieks. Viņš bija vācu zinātnieks, viņš bija rīdzinieks, dzimis, uzaudzis, savas karjeras pirmos soļus spēris Rīgā. Rīgā viņš lika pamatus jaunai zinātnei – fizikālajai ķīmijai, te sacerēja tās pirmo monumentālo rokasgrāmatu, te izdeva tās pirmo starptautisko žurnālu, te atklāja homogēnās katalīzes likumības, izgudroja ierīces, kas palikušas laboratoriju arsenālā vēl šodien (Ostvalda viskozimetrs, pilošā dzīvsudraba elektrods), sadarbojās ar saviem pirmajiem skolniekiem, no kuriem īpaši atzīmēsim vēlāko Nobela prēmijas laureātu zviedru Svanti Arrēniusu un latviešu izcelsmes ķīmiķi Paulu Valdenu. Rīgā dzima brīvo jonu teorija, ķīmiskās kinētikas mācība, tieši Rīgā Ostvalds sāka bruģēt ceļu uz savu Nobela prēmiju, kuru saņēma 1909. gadā par katalīzes un ķīmiskā līdzsvara mācības izveidošanu.

Rīgā aizvadītie pieci seši profesora gadi Rīgas Politehnikumā (1881–1887) bija ārkārtīgi raženi gan Ostvaldam, gan ķīmijas zinātnei, gan Rīgai. Tieši šo gadu dēļ Rīgas vārdu godam min pasaules zinātnes annālēs. Un tieši tad likts pamats stabilajām ķīmijas zinātnes tradīcijām Rīgā. No vāciešiem šīs tradīcijas ar laiku pārņēma latvieši, un stafete turpinās jau 120 gadu. Arī šodien Latvijas, Rīgas zinātnieku vārds pasaules ķīmijā ir sadzirdams.

Taču Ostvalds nebija šauras nozares zinātnieks, pat ne ķīmiķis vien, viņš bija pasaules mēroga cilvēks. Pirms simt gadiem šo uzvārdu daudzināja plaša sabiedrība visā pasaulē, pat efektīvā izglītības sistēma Japānā tika pamatota uz Ostvalda atziņām.

Kā filozofs Ostvalds noraidīja matērijas un atomu pastāvēšanu, atzina, ka vienīgā realitāte ir enerģija, bet matērija esot tikai enerģijas kopojums. Šī Ostvalda “enerģētiskā mācība” kopumā neattaisnojās, taču tās elementi modernizētā veidā ir mūsdienu fizikas idejās. Ostvalds radīja jaunu krāsu mācību – koloristiku, izvirzīja ideju par vienotu starptautisku valūtu (eiro?), par starptautiskām mērvienībām, papīra formāta standartiem (ko lietojam šodien), popularizēja pasaules valodu “ido”, skolas reformu, potenciālu ģēniju diagnostiku. Viņš bija viens no pacifisma, miera aizstāvēšanas kustības pamatlicējiem, izvirzīja savu “enerģētisko imperatīvu”: “Neizšķied enerģiju, kāpini to un pārvērt augstākos veidos!” Manuprāt, arī šodien “enerģētiskais imperatīvs” ir jāceļ cieņā.

Dāmas un kungi, šodien notiek izcila rīdzinieka, slavena Rīgas dēla atgriešanās dzimtajā pilsētā. Ostvalda portrets ir reproducēts uz Vācijas, Zviedrijas, Antiļu salu, Antigvas, Barbadosas un Āfrikas valstu pastmarkām, bet šis piemineklis ir pirmais, un par to mums jāpateicas firmai “Grindeks” un Valdim Jākobsonam, kas paši ir Ostvalda izraisītās zinātnes evolūcijas vēlīns produkts. Ostvalds no Rīgas savulaik aizbrauca uz Leipcigu ar zināmu vilšanos, jo tolaik provinciālajā pilsētā neatrada pilnā mērā vidi savu pārāk plašo ieceru piepildīšanai. Domāju, ka bez šī pieminekļa Vērmanes dārzā Ostvaldam Rīgā jāceļ vēl arī otrs – sabiedrības izpratne par zinātnes vērtību, nozīmīgumu, cenšanās uzturēt zinātnei labvēlīgu vidi. Atcerēsimies vienmēr, ka liela zinātne var uzzelt arī vietā, kas varbūt nepieder pasaules zinātņu citadelēm, bet kur ir gudras, talantīgas galvas, iespējas darbam, apņēmība veidot uz zināšanām balstītu valsti.

Sanpaulu deklarācija

Partnerattiecības pasaules okeānu novērošanai (Partnership for Observation of the Global Oceans, POGO) tika izveidotas 1999. gadā. Tajās pārstāvētas pasaules galvenās okeanogrāfijas iestādes, nodaļas, organizācijas un to apvienības, kas saistītas ar kompleksās pasaules okeānu novērošanas sistēmas attīstību, lai atbalstītu pētniecības un darbības nodrošināšanas vajadzības.

Šādas sistēmas attīstība un uzdevumi atzīst (ietver to), ka:

• okeānu kopuma lomas izpratne ir vitāli svarīga tādās jomās kā klimata izmaiņas, droša pārtika, biodaudzveidība un citās;
• valdības un zinātniskās organizācijas ir iesaistījušās svarīgās starptautiskās programmās, kam nepieciešama vispusīga informācija par pasaules okeāniem;
• apmēram 60% no pasaules okeāniem atrodas dienvidu puslodē un ka šīs okeānu teritorijas ir daudz sliktāk novērotas un monitorētas (kontrolētas) nekā ziemeļu puslodes okeāni; un
• dienvidu puslodes novērošanas iespējas ir ierobežotas to sarežģītās pieejamības dēļ un tāpēc, ka finansu, zinātniskie un tehnoloģiskie resursi ir koncentrēti ziemeļu puslodē.

Tāpēc

POGO dalībnieki aicina pasaules valstu valdību, rūpniecības, zināt nes un izglītības vadošos pārstāvjus izmantot savu ietekmi un resursus savās valstīs un attiecībās ar citām, lai pievērstu nepieciešamo uzmanību un atbilstošus līdzekļus dienvidu puslodes okeānu novērošanas sistēmu paplašināšanai, kas ir minimāla prasība pasaules okeānu novērošanas kompleksās stratēģijas ieviešanai.

Mēs, Partnerattiecību pasaules okeānu novērošanai otrās sanāksmes dalībnieki, vienbalsīgi un nepārprotami pieņemam Sanpaulu deklarāciju.

Dalībnieku vārdā parakstījis

Dr. Čarlzs Kenels,
POGO priekšsēdētājs
2001. gada 18. aprīlī

KONKURSS

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts saskaņā ar statūtiem un ievēlētā direktora pilnvaru laika izbeigšanos

izsludina konkursu uz LU Latviešu valodas institūta direktora vietu.

Iesniegums par piedalīšanos konkursā jāiesniedz konkursa komisijai mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

Dokumenti iesniedzami LU Latviešu valodas institūtā Akadēmijas laukumā 1–902, Rīgā, tālr. 7227696.