Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  4. marts: 5 (234)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

21. februārī 17.00 Latvijas Organiskās sintēzes institūts (OSI) Aizkraukles ielā 21 atklāja jaunu Centrālās nervu sistēmas aktīvo savienojumu laboratoriju, kas aizņem 1/6 daļu no institūta pētnieciskā korpusa. Tā ir jau otrā laboratorija, ko pēdējos gados no jauna ir izveidojis OSI sadarbībā ar vācu farmaceitisko firmu Merz & Co GmbH Frankfurtē.

OSI ar šo firmu saista jau vairāk nekā desmit gadus ilga kooperācija jaunu CNS zāļu izstrādē. Kā pirmais tika pētīts vecuma prāta mazspējas ārstēšanas līdzeklis akatinols-memantīns, ko Dr. Nila Porīša vadībā veica OSI Klīnisko pētījumu grupa. Šīs zāles tiek ražotas Vācijā un tās jau ir nopērkamas arī Latvijas aptiekās.

Jaunā laboratorija, kura ir izveidota atbilstoši pasaulē atzītiem labas laboratorijas prakses (GLP) standartiem kapitāli pārbūvētās un ārkārtīgi modernās telpās, ļaus OSI būtiski kāpināt jaunu zāļu izstrādes efektivitāti. Jau šodien otrās paaudzes preparāts vecuma prāta mazspējas ārstēšanai, kas prof. Ivars Kalviņa un laboratorijas vadītāja Dr. Valerjana Kausa vadībā ir izgudrots šajā laboratorijā vēl tās vecajās telpās, atrodas klīnisko pētījumu fāzē Vācijā un paredzams, ka tas aptiekās varētu parādīties ap 2005. gadu.

Ir radītas vairāk nekā 20 jaunas darba vietas zinātniekiem, kā arī ir izveidota pētnieciskā bāze studentu apmācībai. Kopumā šajā projektā ir investēts vairāk nekā 500 tūkst. eiro, bet to avots nav valsts budžeta finansējums. Tie ir līdzekļi, ko OSI zinātnieki ir nopelnījuši paši vai spējuši piesaistīt no pētījumu pasūtītājfirmas. Tiek plānota arī laboratorijas tālāka attīstība, apgādājot to ar modernāko aparatūru ķīmiskajā sintēzē un pētniecībā. Šādu aparatūru ražo arī Latvijas uzņēmēji, par ko var pārliecināties firmas BioSan inovatīvo laboratorijas instrumentu satelītizstādē, ko varēja apskatīt jaunās laboratorijas telpās tās atklāšanas dienā.

Apmeklētājiem bija atvērta arī Bioloģiski aktīvo savienojumu analīzes laboratorija, kas jau šodien ir atzīta par vienu no labākajām visā Baltijā un kas Dr. Osvalda Pugoviča vadībā pēta zāļu vielu un gatavo zāļu stabilitāti un to pārvērtības dzīvajā organismā.

Jaunās laboratorijas atklāšanā piedalījās Vācijas sūtnis Latvijā Ekhars Herolda kungs, Latvijas Zinātņu akadēmijas, universitāšu un pētniecisko institūtu vadība un ievērojamākie Latvijas dabaszinātņu, kā arī masu informācijas līdzekļu pārstāvji.

Ejot ar zinātni Eiropā un pasaulē

Viens no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas nule aizvadītajā sesijā apspriestajiem jautājumiem bija Kultūras, zinātnes un izglītības komitejas sagatavotais ziņojums “Zinātniskie sakari”. Asamblejas rezolūcijā norādīts, ka sabiedrības un politiķu uzmanības lokā aizvien biežāk nonāk zinātnes problēmas. Lēmumi par zinātniskajiem jautājumiem nereti jāpieņem politiķiem, un viņu lēmumiem ir tālejoša ietekme uz mūsu visu ikdienas dzīvi. Pilsoņi par šīm problēmām izvirza jautājumus gan sev, gan viņu intereses pārstāvošajiem politiķiem. Tādēļ politiķiem, kas atrodas sabiedrības un zinātniskās pasaules saskares punktā, jāizprot arī zinātne, lai nodrošinātu pareizu lēmumu pieņemšanu. Politiķiem jārēķinās arī ar to, ka informācija par viņu lēmumiem tiek sniegta gan zinātniekiem, gan plašākai sabiedrībai. Šī iemesla dēļ zinātniskie sakari un zinātnieku paziņojumi kļuvuši par stratēģisku līdzekli sabiedrības un politiķu informētības nodrošināšanai, īpaši eksakto zinātņu nozarēs – kodolenerģētikā, vides piesārņotības novēršanā, gēnu inženierijā un biofizikā.

Sabiedrībai ir tiesības saņemt precīzu informāciju, un galveno informācijas apjomu tā iegūst no plašsaziņas līdzekļiem. Taču žurnālisti, gluži objektīvi, ne vienmēr spēj būt pietiekami kompetenti attiecīgajā zinātniskajā jautājumā, kas jāskaidro sabiedrībai. Tāpēc arī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā rezolūcijā aicinājusi visu četrdesmit trīs dalībvalstu valdības, zinātniekus un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjus veicināt zinātniskās informācijas metožu pilnveidošanu gan nacionālā, gan arī visas Eiropas līmenī.

"L.V."

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas
Rezolūcija 1273 (2002)
Par zinātnisko komunikāciju

1. Daudzas zinātniskās tēmas arvien vairāk nonāk sabiedrības un politiķu uzmanības centrā. Politiķiem ir jāpieņem lēmumi par zinātniskiem jautājumiem, kam ir tālejoša ietekme uz pilsoņu ik dienas dzīvi. Pilsoņi uzdod jautājumus sev un izjautā arī politiķus, kas viņus pārstāv. Politiķiem, kas atrodas saskares punktā starp sabiedrību un zinātnes pasauli, ir jāsaprot zinātne, lai nodrošinātu to, ka viņu lēmumi ir, cik vien iespējams, informatīvi un lai viņi pēc tam var pieņemtos lēmumus izskaidrot sabiedrībai.

2. Zinātniskā komunikācija ir kļuvusi par galveno stratēģisko līdzekli, tāpēc ka tā sniedz informāciju gan sabiedrībai, gan politikas veidotājiem par notikumiem tādās jutīgās jomās kā kodolenerģija, piesārņojums, bioētika un gēnu inženierija, jaunajās informācijas un komunikāciju tehnoloģijās un kosmosa izpētē. Taču to var arī izmantot, lai popularizētu laboratoriju vai piesaistītu finansējumu.

3. Parlamentārās asamblejas rezolūcijā 1083 (1996) jau ir ietverts jautājums par pieņemto zinātnisko un tehnoloģisko lēmumu parlamentāro novērtējumu.

4. Ja sabiedrība ir neadekvāti, nepareizi vai nepilnīgi informēta, tas var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz zinātnes politikas lēmumiem, jo viedokļu kopums, kas ir (pareizi vai nepareizi) izveidojies par kādu noteiktu tēmu, ietekmēs politikas veidotājus, kam ir jāņem vērā sabiedriskā doma vai arī jāsaskaras ar iespēju zaudēt vēlēšanās. Žurnālistiem ir tiesības uzdot jautājumus par zinātnieku vai uzņēmumu sniegto informāciju un veikt patstāvīgus pētījumus.

5. Sabiedrībai tāpat ir tiesības saņemt pilnīgu un precīzu informāciju. Tāpēc ir nepieciešams sabiedrību regulāri informēt par zinātnes un tehnoloģijas jaunumiem. Tas palīdz nodrošināt saprātīgu attieksmi pret jebkuru pētniecību vai attīstību.

6. Kaut gan konferencēm, lekcijām, izstādēm un citiem pasākumiem, ko tieši vai netieši organizē zinātniskā sabiedrība, ir zināma loma sabiedrības informēšanā, lielākā daļa zinātniskās informācijas nonāk sabiedrībā ar masu informācijas līdzekļu palīdzību.

7. Pētniecības žurnālistiem parasti ir laba zinātniskā vai tehniskā sagatavotība. Taču to nevar apgalvot par žurnālistiem, kas nav specializējušies un tikai laiku pa laikam nodarbojas ar zinātniskiem jautājumiem. Ir ļoti iespējams, ka jebkura sniegtās informācijas neprecizitāte vai nepareiza interpretācija (kas radusies tāpēc, ka žurnālists nespēj jautājumu izskaidrot vai tiecas pēc sensācijas) maldinās, satrauks vai izraisīs nemieru sabiedrībā.

8. Zinātniskā sabiedrība un masu informācijas līdzekļi vēl joprojām nesaprot cits citu. Dažiem zinātniekiem ir tieksme izmantot žurnālistus vienīgi, lai popularizētu savu darbu, turpretim žurnālisti kritizē zinātniekus par to, ka viņi nesazinās valodā, ko cilvēki var saprast.

9. Parlamentārā asambleja aicina dalībvalstu valdības, zināt niekus un masu informācijas līdzekļus veicināt piemērotu zinātniskās informācijas komunikācijas līdzekļu izmantošanu gan valsts, gan Eiropas līmenī, lai nodrošinātu atklātību, caurskatāmību un līdzsvaru, sevišķi:

a) mudinot universitātes un zinātniskās biedrības izglītot zināt niekus komunikācijā, izmantojot Apvienotās Karalistes paraugu, kur šādā darbā aktīvi iesaistās britu Psiholoģijas biedrība un Sabiedrības zinātnes izpratnes komiteja;

b) sekmējot regulāru kontaktu veidošanos, pat padarot to s par institūtu, starp pētniecības žurnālistiem un zinātnieku aprindām, lai abas sabiedrības grupas labāk iepazītu viena otru;

c) atbalstot žurnālistu izglītošanu zinātniskajā komunikācijā, it īpaši izveidojot visās žurnālistikas izglītības iestādēs speciālas nodaļas pētniecības žurnālistu izglītošanai;

d) atbalstot nacionālo pētniecības žurnālistu asociāciju izveidošanu un to darbu, un to iesaistīšanos Eiropas Savienības Pētniecības žurnālistu asociācijas darbā;

e) nodrošinot sabiedrības atbalstu specializētajai zinātniskajai presei un veicinot izdevumu apvienošanos, lai uzlabotu to kvalitāti, paplašinātu lasītāju loku un paaugstinātu to reputāciju;

f) izveidojot pastāvīgu tehnisko platformu internetā, izmantojot Amerikas publiskās zinātniskās bibliotēkas modeli, ietverot zinātniskos arhīvus un forumus informācijas apmaiņai par dažādām zinātniski pētnieciskām tēmām;

g) mudinot zinātnieku sabiedrības un masu informācijas līdzekļu pārstāvjus kopīgi organizēt pasākumus, kas varētu izraisīt sabiedrībā interesi par noteiktām zinātnes nozarēm, tādus kā laboratoriju “atvērto durvju dienas”, “zinātnes nedēļas” un tematiskos vakarus televīzijā.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Strādāt mazbērniem

– Mēs jau rakstījām (“Z.V.” 2002. g. nr. 2), ka šī gada 16. janvārī Latvijas Universitātē notika EURATOM Latvijas Asociācijas atklāšana. Vairākas Latvijas zinātnieku grupas jau ilgstoši piedalās kodoltermiskās sintēzes pētījumos – fiziķi no Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas un Fizikas institūtiem, matemātiķi no Matemātikas institūta, radiācijas ķīmiķi no LU Ķīmijas fakultātes. Vai var teikt, ka mūsu zinātniekiem pavērušās jaunas iespējas? Pēc Salaspils reaktora slēgšanas daudziem dzīve jūtami sarežģījās.

– Es nezinu, vai to gluži varētu saukt par jaunu posmu, jo ar kodoltermisko sintēzi saistīti pētījumi jau tiek veikti ilgus gadus, paralēli tiem, kas notika mūsu reaktorā. Lai gan – tur jau liela daļa arī sākās. Protams, bija diezgan liela neziņa, kā būs un kas iznāks. Kad 1999. gadā sākās ES 5. Ietvara programma un mēs izteicām savu vēlmi tajā piedalīties, Briselē guvām diezgan lielu atsaucību. Palīdzēja tas, ka mūs tur pazina, ka bija saglabājušies sakari no agrākajiem laikiem. Nu jau darbi vairāk vai mazāk iegājuši sliedēs, kaut gan savas problēmas ir. Mūsu Asociācija ir tikko nodibinājusies, ir visādas tīri birokrātiskas problēmas.

– Kas tas EURATOM īsti ir par putnu?

– EURATOM atšifrējumā ir Eiropas Atomenerģijas kopiena, un tā darbības lauks ir Eiropas Savienības 5. Ietvara programmas zinātnē un tehnoloģijā Enerģijas programmas sadaļa. EURATOM izveidojās jau 50. gados paralēli daudziem pazīstamajai Starp tautiskajai atomenerģijas aģentūrai IAEA jeb, kā mums no krievu valodas labāk zināms – MAGATE, kuras uzdevums bija kontrolēt un uzraudzīt jau esošos kodolreaktorus un atomelektrostacijas. EURATOM koordinē pētījumus. Gan tos, kas attiecas uz kodoldalīšanos, gan kodolsintēzi. Līdz ar to EURATOM ir divas daļas. Dalīšanās daļa veic pētījumus, kā labāk tikt galā ar radioaktīvajiem atkritumiem, nodarbojas arī ar reaktoru drošības jautājumiem, bet otra, sintēzes daļa ir mazliet īpatnējāka. Vispirms jau ar to, ka tā finansējumu saņem tiešā veidā, ar Eiropas Parlamenta lēmumu. Vispār viss EURATOM finansējumu saņem ar Eiropas Parlamenta rīkojumu un sadala starp savām programmām. Sintēzes daļa saņem savu naudu un paši skatās, kādi pētījumi ir nepieciešami, kādas lielas iekārtas būtu jāuztur. Praktiski jau visās Eiropas Savienības dalībvalstīs un kandidātvalstīs kaut kas notiek. Citur tie ir teorētiski pētījumi, citur arī eksperimentāli. Tuvākajos gados jāuzsāk kodoltermiskās sintēzes reaktora ITER celtniecība, šajā projektā bez Eiropas valstīm piedalās arī Kanāda, Japāna, Krievija, grasās arī Kazahstana. Uz laiku ir aizgājusi Amerika, bet ar domu, ka nāks atpakaļ. Mūs uzreiz pieņēma, bez milzīgu, biezu projektu rakstīšanas, kas ir raksturīgi 5. Ietvara programmai. Te pieteikšanās bija vienkāršāka, taču ne vienkārša, jo mūsu projektu skata vairāku komisiju eksperti un lēš, kā mūsu pētījumi iekļaujas kopīgajā virzienā, cik tie ir noderīgi.

– Ir dzirdēts, ka līdz ar EURATOM Asociācijas nodibināšanu Eiropas Savienības naudas maisam ir gals vaļā.

– Tur sistēma ir savādāka. Tiek uzskatīts, ka tās valstis, kas nodarbojas ar šādiem pētījumiem, ir ieinteresētas šos pētījumus veikt, tām ir pašām savas iekārtas, un, ja tās piedalās Eiropas Savienības programmās, tad Eiropas Savienība daļēji finansē šos projektus. Tas nav kā 5. Ietvara programmā, kur, ja ir pieņemts projekts par 100 000, tad jūs tos 100 000 arī saņemiet. EURATOM gadījumā saņem 25% no projekta izmaksām, pārējais jāsedz pieteicējam. Labums ir tas, ka 75% pašmāju ieguldījuma ir ierēķinātas arī visas esošās iekārtas. Piemēram, hidromagnētiķiem viņu lielās mašīnas ir iekšā tajos 75%. Tur, kur ir lieli projekti, mums viens tāds jau ir apstiprināts un otru droši vien arī apstiprinās, kur jābūvē kādas papildiekārtas, viņi liek klāt vēl 20%. Tas nozīmē, ka kopumā var saņemt 45% no projektu izmaksām.

– Kuriem tad ir tas lielais projekts?

– Profesora Lielauša grupai Fizikas institūtā. Par vienu no tēmām, pie kuras viņi strādā, ir ļoti ieinteresējusies Portugāle, un arī Eiropas Komisija atzina, ka tas ir ļoti svarīgs projekts un to noteikti jārealizē. Ir paredzēts, ka iekārtas tiks būvētas un pārbaudītas Salaspilī un pēc tam vestas un uzstādītas Portugālē, kur tiks izdarīti eksperimenti uz viņu tokomaka. Tas varētu notikt šī gada beigās vai nākamā gada sākumā, atkarībā no tā, cik ātri mūsējie pagūs iekārtu uztaisīt. EURATOM orientācija ir iesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku, ieinteresēt viņus.

– Kāpēc?

– Tādēļ, ka kodolsintēze nodrošinās nākotnes enerģētiku. Tās izejvielas praktiski ir neizsmeļamas, tā nerada siltumnīcas efektu, tās gaitā nerodas ilgdzīvojoši radioaktīvie atkritumi un nav iespējamas atomavārijas.

– Cik tālu pētījumi ir tikuši?

– 2004. gadā ir paredzēts uzsākt pirmā Eiropas starptautiskā kodolsintēzes eksperimentālā reaktora ITER celtniecību. Ūdeņraža bumba ir uztaisīta, ir zināms, kā var atbrīvot milzīgu enerģiju kodolsintēzes ceļā, bet kā šo reakciju uzturēt tā, lai tā būtu pastāvīga un vadāma? Pirmā problēma ir saistīta ar to, ka viss notiek plazmā, tur vajadzīga šausmīga temperatūra – 100 miljonu °K vai, vēl labāk, 200 miljoni °K. Kā ar magnētiskiem laukiem saspiest plazmas strūklu tā, lai tā būtu iespējami tālu no visām sienām un tās neizkustu? 1997. gadā Anglijā, Oksfordas tuvumā izdevās reakciju noturēt uz pavisam īsu brītiņu, dažām sekundēm, un iegūt vairāk nekā 16 megavatus sekundē. Lai reakciju uzturētu pastāvīgi, ir jābūvē milzīgas iekārtas ar jaudām, kas lielākas nekā Ignalinā. Tas tad ir ITER jeb starptautiskais Eiropas kodolsintēzes reaktors, kas projektēts 500 megavatu lielai jaudai.

– Kur to paredzēts celt?

– Par to tagad ir jautājums. Kā jau es teicu, ir sadarbība arī ar valstīm ārpus Eiropas, tādēļ tika izsludināts konkurss. Pirmie pieteicās kanādieši ar ļoti skaistu projektu. Viņiem ir ļoti laba infrastruktūra, jo viņi piedāvā vietu, kur jau ir pāris reaktoru un nav problēmu, kā saražot tritiju un smago ūdeņradi (divu ūdeņraža izotopu deiterija un tritija kodolus savienojot, veidojas helija kodols un atbrīvojas enerģija). Japāņi piedāvā pat trīs vietas, bet, ja jau līdz Kanādai ir tāla braukšana, tad līdz Japānai ir vēl tālāk. Beidzot saņēmās Francija un piedāvāja vietu netālu no Marseļas, kur viņiem ir liels atomcentrs. Šis variants pašlaik izskatās bezmaz vai tas simpātiskākais. Priekšpēdējā konsultatīvās komitejas sēdē spāņi teica, ka arī viņi būtu ar mieru būvēt. Nu notiek sarunas ar visām pusēm. Eiropieši ir noskaņoti būvēt Eiropā.

– Kad tas varētu notikt?

– Sākuma punkts ir, kā jau teicu, 2004. gads. Apmēram ap 2012. gadu reaktors, cerams, būs spējīgs darboties. Paredzams to ekspluatēt gadus desmit un pa to laiku būvēt nākošo pakāpi ar lielāku jaudu. Tā būtu tā saucamā demoiekārta, kas parādītos 2020. gados. Pēc tam tiktu būvēts protoreaktors, tas jau būtu elektrostacijas prototips. Reāli pirmie reaktori strāvu sāks ražot ap 2050. gadu. Mēs jau to nepieredzēsim. Kā saka Briseles kolēģi – strādājam saviem mazbērniem. Bet nav jau citas izvēles. Vienīgā enerģētikas iespēja ir kodolenerģija.

– Sintēze vai dalīšanās?

– Pašlaik dalīšanās. Pēc tam jānāk sintēzei. Nav jau kur to enerģiju ņemt, jo patēriņš pasaulē nepārtraukti aug, viss tiek mehanizēts un modernizēts.

– Kāpēc tad nevar apstāties pie dalīšanās? Vai urāna krājumi arī var izsīkt tāpat kā fosīlās izejvielas?

– Nē, urāna krājumi ir pietiekoši lieli. tur problēmu nebūtu. Bet, kā jau teicu, zinātniskā doma ir vērsta nevis uz jaunu kodoldalīšanās reaktoru izgudrošanu, bet nodarbojas ar drošības un atkritumu problēmām. Tiek uzskatīts, ka reaktoru jomā vairs neko īpaši jaunu ne vajag, tie ir pietiekoši labi. Piemēram, tie kanādiešu reaktori, kādu arī pie mums gandrīz uzsāka būvēt. Sarunas ar kanādiešiem 1987.–1988. – 1989. gadā bija pietiekoši nopietnas. Sāka jau meklēt naudu, lai varētu slēgt līgumu. Bet tad sākās “dziesmotā revolūcija”, pēc kuras rūpniecība panīka un enerģijas patēriņš strauji nokritās. Arī sabiedrība tam nebija gatava. Varbūt, ka savu vārdu teica gāzes monopols vai kas cits, un tā to projektu ātri apraka.

– Ja tas ir tik nevainīgi, tad kādēļ pasaulē tiek likvidētas tik daudzas atomstacijas? Arī Ignalinai noteikti likvidēšanas termiņi – pirmais energobloks jāslēdz līdz 2005. gadam, otrais – līdz 2009. gadam.

– Galvenā problēma jau ir šādu staciju potenciālā bīstamība videi un cilvēkiem, tādēļ to novēršana ir virzieni, kuros zinātnieki šobrīd strādā. Piemēram, par radiaktīvajiem atkritumiem. Kur tos glabāt pēc tam, kad pārstrādes rūpnīca ir no izlietotajām degvielas kasetēm izņēmusi aktīvās vielas pārpalikumu un visu – gan aktīvo vielu, gan atkritumus – akurāti iesaiņotus atsūtījusi atpakaļ valstij, kur tie bija radušies, kā to paredz starptautiskās normas? Atcerieties neseno skandālu, ka zaļie Vācijā negribēja ielaist vilciena sastāvu ar pašu vāciešu atomstacijās “saražotiem” un Francijā pārstrādātiem radioaktīvajiem atkritumiem. Izvest – lūdzu, bet savus netīrumus saņemt atpakaļ – pasarg’ Dievs! Un var jau viņus saprast. Radio aktīvie atkritumi ir bīstami 300 gadus. Bet kā tie betona konteineri, kuros mēs tos liekam iekšā? Mēs zinām, kā izturas betons, kā tas var bojāties un plaisāt, bet kas var pateikt, ko tas var izdarīt 300 gadu laikā? Teorētiskie aprēķini ir viens, bet praktiski to taču nav iespējams pārbaudīt, kaut arī konteineru izgatavotājas firmas ir ar visiem sertifikātiem un garantē, ka tur nekas nenotiks. Mums jau to atkritumu ir maz, bet tur, kur ir lielā kodoldegviela, kur ir lieli apjomi? Ignalinā izveidojuši īpašu konteineru glabātavu stacijas teritorijā. Konteinerus iepērk Vācijā un Kanādā, un tie paredzēti 50 gadu ilgai izlietotās kodoldegvielas glabāšanai, kamēr atradīs citu risinājumu. Karlsrūē apstādināja trīs zinātniskos reaktorus un sāka pa mazām demontēt, jo tur mainījās pētījumu programma. Es redzēju milzīgu betona bloku četrstāvu mājas augstumā, kur viņi ir iekārtojuši savu radioaktīvo atkritumu glabātavu. Parasti jau cenšas tās ierakt dziļāk zemē.

– Fosilo izrakteņu ir maz.

– Vismaz tādu, kam mēs tiekam klāt. Pie tam tur ir problēmas ar siltumnīcas efektu, ar gaisa piesārņošanu. Vēl par kādu šausmīgu problēmu lasīju vācu avīzē. Ķīnā deg ļoti liels apjoms ogļu šahtu, un tas rada tik lielu CO₂ daudzumu, cik visas Amerikas automašīnas kopā. Šahtas praktiski nav iespējams nodzēst, jo tās atrodas dziļi zem zemes. Ogļu slāņi tur ir maisījumā ar piritu un var paši aiz degties. Pie tam daudzās vietās degošās šahtas kaut kā pamanās pašas no virszemes piepumpēt sev skābekli. Ko tik tur nedara – pumpē iekšā slāpekli vai kaut kādas gāzes, mēģina šahtas aizbetonēt, bet apjomi ir tik lieli un prasa tik milzīgus līdzekļus, a nevar saprast, ko darīt. Ogļu slāņi ir ārkārtīgi lieli, un ir bažas, ka viss var nodegt. Es neesmu dzirdējis, ka kaut kāda degšana būtu bijusi Ukrainā vai kur Krievijā. Reižu pa reizei kāda šahta uzsprāgst, tas gan. Amerikā esot degšana bijusi, jo tur pamestā šahtā sagāzuši sadzīves atkritumus, sācies pūšanas process un notikusi pašaizdegšanās. Bijušas lielas problēmas nodzēst. Tā nu iznāk, ka tā pati ogle, kas mums ir, ņem un nodeg, un mēs tai pat netiekam klāt. Kaut kā jau tā enerģijas problēma būs jārisina.

– Daudz runā par alternatīvajiem enerģijas avotiem.

– Tie jau izskatās simpātiski, kaut vai tie paši vēja ģeneratori, piemēram, torņi jūrā pie Kopenhāgenas. Biju konferencē pašos Dānijas ziemeļos. Tāds mazs kūrortiņš, gar visu krastmalu zvejnieku ciemi, pāri šaurumam – Oslo. Tur vēja ģeneratoru bija ļoti daudz. Mazie zvejnieku ciematiņi pilnīgi iztiek ar pašu enerģiju, nav jābūvē lielās pārvades līnijas. Atlantijas okeāns tuvu, vējš pūš vienmēr.

– Arī Vācijā pie Drēzdenes, kā var redzēt garām braucot, visi pauguri pilni ar vēja ģeneratoriem. Ne tur okeāns, ne pastāvīgs stiprs vējš.

– Acīmredzot ir vietas, kur to ir vērts darīt, bet transportam, rūpniecībai patēriņi ir daudz lielāki kā ciemam vai mazam miestiņam.

– Tātad tomēr atomenerģētika?

– Vai ir citi varianti?

Ar Jāni Bērziņu runāja Zaiga Kipere

Zinātne un Sirdsapziņa

Sagatavojusi “Zinātnes Vēstneša” kārtējam numuram interviju ar Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli habilitēto fizikas doktoru Jāni Bērziņu par Latvijas zinātnieku iekļaušanos Eiropas vadāmas kodoltermiskas sintēzes programmā, lai risinātu nākotnes enerģētikas problēmas, atcerējos, ka pagājušā gada vasarā, avīzei priekšlaicīgi aizejot atvaļinājumā, lai atsāktu darbu pirms II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa, nenopublicēta palika LZA prezidenta Jāņa Stradiņa uzruna Andreja Saharova piemiņas pasākumā Latvijas Tautas frontes muzejā 2001. gada 21. maijā.

Andrejs Saharovs bija “padomju ūdeņraža bumbas tēvs”, izstrādājis tokomaka principu, uz ko varētu balstīt nākot nes enerģētiku (par to J. Stradiņš teica, ka šīs milzu perspektīvas vēl šodien nav īstenotas; ka tagad uzzinām, gluži tik bezcerīgi tas tomēr nav). Taču Nobela prēmija A. Saharovam netika piešķirta fizikā. Tā bija Nobela Miera prēmija, jo Saharovs bija ne tikai Zinātnieks. Viņš bija Sirdsapziņa. Varbūt, ka ir interesanti šodien nolikt līdzās abus šos rakstus, lai atgādinātu, ka zinātne nepastāv tikai zinātnes dēļ. Tā pastāv cilvēku dēļ.

Z.K.

Viņš bija Sirdsapziņa

Šodien cilvēce atceras Nobela Miera prēmijas laureātu Andreju Saharovu viņa 80. dzimšanas dienā, un šajā piemiņas pēcpusdienā lai man atļauts izteikt dažas pārdomas par Andreju Saharovu kā zināt nieku, pilsoni, cilvēktiesību cīnītāju, skarot arī problēmu par zināt nes un politiskās varas attiecībām, par Saharova misiju un viņa ieceru likteni.

Andrejs Saharovs bija izcils krievu zinātnieks – fiziķis, viņa skolotājs bija vēlākais Nobela prēmijas laureāts Igors Tamms, par akadēmiķi Saharovs tika ievēlēts 32 gadu vecumā pēc paša Staļina rīkojuma. Viņš bija saņēmis visaugstākās PSRS valdības atzinības – 3 Sociālistiskā darba varoņa zvaigznes, Ļeņina prēmijas, Staļina prēmijas, jo bija veicis teorētiskos aprēķinus, kas ļāva izveidot ūdeņraža bumbu (kā bumba PSRS tā tapa agrāk nekā ASV, 1953). Saharovs bija izstrādājis vadāmās termokodolu reakcijas principu, plazmas stabilizāciju magnētiskā laukā, t. s. tokomaka principu, kas likās paveram milzu perspektīvas nākotnes enerģētikai (diemžēl tās vēl šodien nav īstenotas un nesen pie Oksfordas slēdza attiecīgo eksperimentālo iekārtu). Saharovs deva īpatnēju gravitācijas teoriju, Visuma barionu asimetrijas ideju. Saharovs būtu varējis kļūt par t. s. padomju zinātnes oficiāli atzītu simbolu “vitrīnu”, īpaši pēc I. Kurčatova nāves, par zinātnieku – favorītu, par galminieku. Taču šādu likteni viņš nevēlējās. Līdzīgi Openheimeram viņš juta sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nāvīgo ieroci nodevis cilvēces rīcībā, šajā gadījumā totalitārā režīma rīcībā nodevis universālu iznīcināšanas līdzekli, un centās savu nodarījumu izpirkt, tikai darīja to nesalīdzināmi dziļāk nekā Openheimers. “Velna māceklis” kļuva par “kritušo eņģeli”, kurš vispirms vērsās pret kodolizmēģinājumiem atmosfērā, pret vides piesārņošanu, bet pēc tam iestājās par abu naidīgu sistēmu reālu mierīgu līdzāspastāvēšanu, par tehnikas progresu un atbalstīja divu naidīgo sabiedrisko iekārtu konverģences teoriju. 1968. gadā, Prāgas pavasara laikā radās raksts “Razmišļenija o progresse, mirnom sosuščestvovaniji, intellektualnoi svobodi”.

Ar to sākās Saharova disidenta ceļš, viņš tika atstādināts no padomju zinātniskās nomenklatūras, pakļauts visdažādākām represijām, līdz pat izsūtīšanai uz Gorkiju, mākslīgai piespiedu barošanai. Paradoksāli, Saharovs bija vienīgais, kas toreiz būtu varējis Padomju Savienību glābt, to transformējot, viņš būtībā – pāragri – rosināja vēlākas Gorbačova pārbūves un atklātības principus, taču izkurtējusī sistēma to neizprata un nikni vajāja zināt nieku.

Padomju zinātnē, arī Latvijā, bija raksturīgi ļoti spēcīgi konjunktūrisma, konformisma elementi, atzīšos, arī man personiski toreiz Saharova rakstītais un darītais nelikās racionāls, tas šķita pārāk emocionāls, naivs, neīstenojams, kaut dvēselē varēju visam piekrist. Par to varētu runāt daudz, varbūt kādreiz uzrakstīšu par šo sarežģīto attieksmi, še būtībā izpaudās zinātnes un varas attieksme.

Mums, kādreizējiem padomju zinātniekiem, novēloti jāatvainojas aizgājējam, ka toreiz neizpratām viņa rīcības cildenumu, neatbalstījām viņu, dažkārt pat bijām spiesti piedalīties apkaunojošās nosodījuma kampaņās. Mēs bijām pārāk sīki un pārāk vāji, pārāk gļēvi attiecībā pret Saharovu, – tas mums šodien jāatzīst. Taču neap šaubāmi Saharovs palīdzēja man un mums visiem pamazām atbrīvoties no padomiskās domāšanas, akceptēt humānisma, demokrātijas, liberālisma ideālus.

Zināmā mērā šo ideālu vainagojums bija Saharova darbība PSRS Tautas deputātu kongresā, viņa atbalsts Baltijas suverenitātes centieniem, vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai. Varētu sacīt, ka šī deputāta darbība bija Saharova mūža apogejs, šodien te klāt ir daudzi viņa kolēģi no kādreizējo PSRS Tautas deputātu vidus, tomēr nedomāju, ka tas tā – viņa darbības apogejs, manuprāt, tomēr bija cilvēktiesību aizstāvēšana 1968.–1980. gadā un izsūtījums Gorkijā.

Pārlasot Saharova darbus šīsdienas acīm, redzu, ka vēsture aizgājusi citus ceļus, ne tos, kurus sludināja Saharovs. Būtībā konverģences teorija nav guvusi atzīšanu. Saharova idejas bija tuvas Eiropas sociāldemokrātu idejām, Dubčeka “sociālismam ar cilvēcisku seju”, bet arī šīs visas idejas nav piepildījušās. Katrā ziņā Saharovs arī šodien būtu bijis opozīcijā, viņš nav uzvarējis. Taču grūti apgalvot, vai neierobežotā liberālisma uzvara ir mūžīga, vai Saharova idejas kaut kādā veidā nākotnē negūs uzvaru.

Bet, neatkarīgi no tā, mums šodien jāgodina Saharovs kā humāns un varonīgs cilvēks, kas savu ideju dēļ nebaidījās doties sārtā, kā Džordano Bruno. Viņš sadega pāragri. Es nedomāju, ja Saharovs būtu pirms 12 gadiem palicis dzīvs, Krievijas vēsture un Latvijas vēsture ietu citus ceļus, taču viens otrs trieciens varbūt būtu aiztaupīts, vismaz amortizēts. Viņš bija sirdsapziņa. Sirds apziņa konfrontē ar realitāti, dzīvē ir kompromisi, taču, ja sirds apziņas nav vai tā klusē, tad sabiedrība lemta bojāejai. Tāda ir Saharova mūža galvenā mācība.

Mēs vairāk vai mazāk esam aizmirsuši Saharovu. Labi, ka Rīgā ir Saharova iela (kādreiz es rosināju šo nosaukumu), labi, ka šodien mūs pulcina Tautas frontes muzejs ar fotogrāfa Jurija Rosta izstādi, bet neīstenota palikusi iecere pārtulkot un izdot latviski Andreja Saharova sabiedrisko rakstu izlasi “Bažas un cerības”  ar kādu mūsdienām atbilstošu ievadu. Jo Saharovs ir bijis kūmās arī Baltijas neatkarības atgūšanas centieniem, ar visu savu plašo dvēseli iestādamies arī par mums.

Latvijas Zinātnes padomē

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

Rīgas dome atbalsta pieminekļa uzstādīšanu ķīmiķim
Paulam Valdenam

21. februārī Rīgas domes Pieminekļu padome atbalstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas, firmas “ITERA Latvija” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” priekšlikumu par pieminekļa uzstādīšanu vienam no izcilākajiem XX gadsimta sākuma zinātniekiem Paulam Valdenam. Pieminekli varētu novietot Kronvalda dārzā pie bijušas Ķīmijas fakultātes ēkas. Tā ir patīkama ziņa, jo ideja ar atbilstošu piemiņas zīmi cildināt vienu no pašiem ievērojamākajiem latviešu (nevis Latvijas) ķīmiķiem viņa 140. jubilejā, pie tam pie ēkas, kur veikti P. Valdena klasiskie pētījumi neūdens šķīdumu elektroķīmijā un kur atrodas viņa vārdā nosauktā auditorija, radās pēc tam, kas veiksmīgi bija atrisināta otra, ne mazāk ievērojama 2003. gada jubilāra Vilhelma Ostvalda piemiņas iemūžināšana pie Vērmāņdārza, iepretim vietai, kur kādreiz atradusies pirmā Rīgas Politehnikuma ēka. Materiālās rūpes par to, kā zināms, uzņēmās akciju sabiedrība “Grindeks”. Paula Valdena piemiņa gadījumā lielu atsaucību izrādīja firma “ITERA Latvija” tās prezidenta Jura Savicka personā.

Pieminekli Paulam Valdenam veidos tēlnieks Andris Vārpa. Tas iecerēts pulētā nerūsējošā tēraudā un attēlos ābolskābes konfigurācijas izomerus. Uz pulētās tērauda sienas – Paula Valdena portreta bareljefs.

1999. gada beigās tika noslēgts Latvijas Zinātņu akadēmijas un Somijas Zinātņu akadēmijas savstarpējās sadarbības līgums. Šī līguma ietvaros 14.01.2002.–24.01.2002. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Baltu valodu katedras docētājas Mg. philol. Ilze Lokmane un Dr. philol. Andra Kalnača jau otru reizi bija zinātniskā vizītē Helsinku universitātē. Tāpat kā pirmajā reizē (02.05.2000.–12.05.2000.) Somijas Zinātņu akadēmija nodrošināja visus vizītes izdevumus – ceļu, apmešanos un dienasnaudu.

Andra Kalnača, Ilze Lokmane (Latvija), Dr. philol. Laimute Balode (Somija/Latvija), Mg. philol. Mirja Itkonena (Somija) kopš 2000. gada strādā pie kopīga zinātniska projekta “Baltu un somugru valodu paralēles un kontrasti. Morfoloģija, sintakse, semantika” (Studies of correspondencies and contrasts between Baltic and Finno-Ugrie languages”). Projekta mērķis ir fiksēt un analizēt baltu un somugru valodu gramatiskās un semantiskās sistēmas attieksmes un mijiedarbību.

Projekta sākuma posmā uzmanības centrā bijušas divas problēmas – datīva gramatisko nozīmju sistēma un veida kategorijas realizācija latviešu valodā. Par šiem jautājumiem A. Kalnača, I. Lokmane un M. Itkonena ir referējušas vairākās zinātniskās konferencēs, kā arī sagatavojušas publikācijas. L. Balode savukārt savās publikācijās un referātos analizējusi somu valodnieku pētījumus par baltu valodām. Pašlaik projekta akcents ir latviešu un somu valodu locījumu sistēmas, diskursa modeļu un morfoloģiskās struktūras kopīgās un atšķirīgās iezīmes.

Zinātniskās vizītes laikā Helsinku universitātes bibliotēkā bija iespēja iepazīties ar jaunāko teorētisko literatūru, kas veltīta ne tikai minētajām problēmām, bet arī aktuāliem teorētiskās gramatikas un semantikas jautājumiem. Literatūras studijas ļāva padziļināt zināšanas arī A. Kalnačas un I. Lokmanes LU Filoloģijas fakultātē docējamos studiju kursos – morfoloģijā, sintaksē, semantikā un morfonoloģijā.

Šādas veiksmīgas zinātniskās vizītes Helsinkos nevarētu notikt bez vislielākā Latvijas Zinātņu akadēmijas un Somijas Zinātņu akadēmijas atbalsta. Pieredzes apmaiņa, zinātniskie kontakti un teorētiskās literatūras studijas – svarīgākais ieguvums. Par to paldies!

A. Kalnača

2002. gada 21. un 22. februārī Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā notika akadēmiķa Jāņa Endzelīna 129. dzimšanas dienas atcerei veltīta starptautiska zinātniska konference “Valodas vienību semantika un tās izpētes aspekti”.

Sēdes pirmajā dienā tika nolasīti šādi zinātniskie ziņojumi:

L. Balode (Rīga/Helsinki), O. Bušs, Dz. Hirša (Rīga). Vallija Dambe ( 1912–1995) – akadēmiķa Jāņa Endzelīna līdzstrādniece un vietvārdu izpētes darba turpinātāja;

A. P. Ņepokupnijs (Kijeva). Par J. Endzelīna etimoloģijām: reālais un tēlainais divu putnu nosaukumu semantikā Elbinga vārdnīcā;

J. Rozenbergs (Rīga). Ieskats valodas vienību semantikas terminoloģijā;

V. Skujiņa (Rīga). Vārda semantika objektīvā un subjektīvā   skat ījumā;

E. Kagaine (Rīga). Semantiskā sinkrētisma izpausmes dialektālajos aizguvumos;

V. Ernstsone (Rīga). Semantisko pārmaiņu procesi 90. gadu ikdienas runā.

Pēcpusdienā Rīgas Latviešu biedrības namā notika valodnieces Veltas Rūķes-Draviņas 85. dzimšanas dienai veltīta sēde, kurā A. Blinkenas (Veltas Rūķes-Draviņas devums latviešu literārās valodas izpētē), B. Bušmanes (Veltas Rūķes-Draviņas ieguldījums latviešu dialektoloģijas attīstībā), M. Vīksnas (Velta Rūķe-Draviņa un folkloristika) sniegumu noklausījās daudzi interesenti.

22. februārī konferences darbu turpināja ar šādiem ziņojumiem:

J. Sīlis (Ventspils). Tulkojamības problēma “netulkojamos” tekstos un latviešu folkloras reālijas;

M. Baltiņa (Ventspils). Vārda nozīmes stilistiskie aspekti 17. gs. rakstu valodā;

Z. Cekula (Rīga). Daugavpils rajona Latgales daļas ciemu nosaukumu semantika;

A. Bankavs (Rīga). Eponīmi latviešu valodā;

M. Baltiņš (Rīga). Vārdu invalīds un invaliditāte nozīmes maiņa un ar to saistītās terminoloģiskās problēmas;

B. Bušmane (Rīga). Leksēmas sula(s) semantika latviešu valodā;

I. Ēdelmane (Rīga). Leksēma roze (rozīte) augu vārdkopnosaukumos un salikteņnosaukumos latviešu valodā;

B. Kangere (Stokholma). Sufiksa -k- problemātika deverbālo lietvārdu darināšanā;

A. Holvuts (Viļņa). Denotatīvs un interpretatīvs lietojums: par dažu latviešu valodas verba modālo formu nozīmi.

O. Bušs (Rīga). Komparatīvs ar noteikto galotni vai superlatīvs? (Netradicionāla viedokļa semantiskais aspekts).

Dz. Bonda, D. Markus, V. Stokmala. Fonētisku elementu realizācija otrās valodas semantiskā kontekstā;

I. Šmidebergs (Rīga). Frazeoloģismi skaidrojošajā vārdnīcā;

A. Vulāne (Rīga). Etalonvārdi latviešu frazeoloģismos;

I. Koškins (Rīga). Latviešu tautasdziesmu un slāvu folkloras valodas tradicionālo formulu semantika salīdzināmi vēstu riskā aspektā.

Johana Kristofa Broces
cienītājiem – svētki!

Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, LU Latvijas vēstures institūts un izdevniecība “Zinātne” rīko ievērojamā novadpētnieka Johana Kristofa Broces unikālā materiālu kopo juma “Zīmējumi un ap raksti” 3. sējuma (Latvijas mazās pil sētas un lauki) klajālaišanas svētkus.

Ja atnāksiet 2002. gada 5. martā plkst. 16.00 uz Latvijas Akadēmisko bibliotēku Rūpniecības ielā 10, līdzi ņemot naudu, tad piedzīvosiet patīkamu pārsteigumu – jo vairāk grāmatu pirksiet, jo lētāk maksāsiet! Būs iespējams nopirkt gan atsevišķus sējumus, gan komplektā. Ja nepaspēsiet, nebēdājiet. Tas pats princips ir spēkā arī izdevniecības “Zinātne” grāmatnīcā Akadēmijas laukumā 1.

Par grāmatas klajālaišanas svētkiem lasiet nākamajā “Zinātnes Vēstneša” numurā!

Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonda
līdzekļu izmantošanas noteikumi

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Fonda līdzekļu izmantošanas noteikumi izstrādāti, izpildot LZA 2001. gada 22. februāra pilnsapulces lēmumu par iekšējā Fonda izveidošanu un LZA Statūtu 6.4. punktu. Līdzekļus var izmantot atbilstoši šādiem noteikumiem:

1. Stingri ievērot ziedotāju – privāto vai juridisko personu – norādījumus un vēlmes.

2. Atļauts atbalstīt un veicināt:

* zinātnisko un akadēmisko darbību (stipendijas, pabalsti, balvas u. c.);

* zinātnisku vai sabiedriski nozīmīgu konferenču organizēšanu;

* zinātnisku grāmatu sagatavošanu un izdošanu.

3. Līdzekļus var izmantot LZA locekļu sociālajam atbalstam un citām ziedotāju izteiktajām vēlmēm, kā arī Fonda valdē un LZA Prezidijā akceptētiem mērķiem.

4. Priekšlikumus par kalendārajā gadā izmantojamo līdzekļu mērķiem, apjomu un konkrētajiem saņēmējiem sagatavo Fonda valde un apstiprina LZA Prezidijs.

5. Par līdzekļu izmantošanu Fonda valde atskaitās Senātā, bet to pareizu izlietošanu kontrolē LZA Uzraudzības padome.

Apstiprināti LZA Senāta sēdē 2002. gada 5. februārī

Konkurss

Nepieciešamie dokumenti: zinātnisko grādu apliecinošs dokuments, CV, pēdējo 5 gadu zinātnisko publikāciju saraksts, NBD attīstības un darbības koncepcija – iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas NBD sekretariātā, Miera ielā 1, Salaspilī.

2002. gada 22. martā plkst. 13.00 Liepājas Pedagoģijas akadēmijas 303. auditorijā Liepājā, Lielajā ielā 14, notiks LPA Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes atklāta sēde, kurā

LINDA LAUZE

aizstāvēs promocijas darbu “Vienkārša teikuma dinamika latviešu sarunvalodā: sociolingvistiskais aspekts” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. philol. J. Rozenbergs, Dr. habil. philol. J. Valdmanis, Dr. philol. A. Vulāne.

Ar promocijas darbu var iepazīties LPA Zinātniskajā bibliotēkā Liepājā, Lielajā ielā 14.

* * *

2002. gada 26. martā plkst. 16.00 Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas promocijas padomes atklātā sēdē J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senāta sēžu zālē, Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 1, promocijas darbu mākslas doktora (Dr. art.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

ĒVALDS DAUGULIS

par tematu: “Harmonijas mācības evolūcija 20. gadsimtā un mācību satura intensifikācija Latvijā”.

Promocijas darba recenzenti: Dr. art. Zane Gailīte; Dr. art. Marts Humals, Dr. habil. art. Jānis Torgāns.

KĀRLIS BOGENS

par tēmu “Optimālās frekvenču uzraudzības metodes bezvadu telekomunikāciju sistēmām”.

Recenzenti: Dr. habil. phys. A. Ozols, Dr. habil. sc. ing. A. Ka jackas (Lietuva), Dr. habil. comp. E. Hermanis.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.