Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  18. marts: 6 (235)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Mīlestība pret Dzimteni, Brīvību, Sievieti, Māti. Mīlestība sāpēs, jo tiem, visdārgākajiem, dara pāri. Un aicinājums stāties pretī šiem pāridarītājiem.

Un šis aicinājums Jūsu dzejā varētu būt noderīgs un pamācošs visu tautu lasītājiem visā pasaulē.

Meistara vārdi, ietērpti atmiņā un dvēselē paliekošā ritmā un melodijā.

No sirds sveicam! No sirds vēlam veselību un enerģiju jauniem darbiem.

Sirsnībā un cieņā
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors
Jānis Stradiņš

* * *

Cienījamai akadēmiķei Janīnai Kursītei,
LU Filoloģijas fakultātes dekānei

Jūsu aizsāktā folkloras vērtību apzināšana netradicionālā skatījumā, mitoloģijas atdzemdināšana var nest pētniekiem un plašai sabiedrībai jaunas atziņas. Vēlu panākumus Letonikas centrā, īpaši pievēršot vērību tādām līdz šim mazāk popularizētām un daudzinātām vērtībām kā etnomūzika un tās izpēte, iracionāli elementi tautas daiļradē un pārējais.

Mani allaž sajūsminājusi Jūsu tuvība Latgales novada kultūras vērtībām un interese par tām. Tāpat esmu ļoti iepriecināts par Jūsu līdzdalību Sēlijas novada izpētē un aktivitātēs, kam arī ir nākotne.

Jauki, ka Jūsu dzimšanas diena iekrīt skaistā pavasara laikā, 8. martā, dienā, kura mūsu apziņā vienmēr tomēr saistīsies ar sievišķību un sarkaniem ziediem (neraugoties uz visu Klāru Cetkinu).

Daudz laimes!

Latvijas Zinātņu akadēmijas
GADA PILNSAPULCE

DARBA KĀRTĪBA

Ievadvārdi
LZA prezidents Jānis Stradiņš

LZA Lielās medaļas pasniegšana akadēmiķim Tālim Milleram un
LZA goda loceklim Vladimiram Toporovam

LZA balvu pasniegšana
Nekotorije itogi razitija baltistiki za poslednije polveka
(Pēdējā pusgadsimta baltistikas pētījumu rezultāti)
LZA goda locekļa Vladimira Toporova (Krievijas ZA) akadēmiskā lekcija

Pārtraukums (kafijas pauze)

Pārskats par LZA darbību 2001. gadā
LZA ģenerālsekretārs Raimonds Valters

LZA Uzraudzības padomes ziņojums
akadēmiķis Kalvis Torgāns

LZA Statūtu grozījumu apspriešana
LZA viceprezidents Juris Ekmanis

Valdes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus tagad veic J. KRISTAPSONA kungs.

Apspriedām LZS Padomes sēdes, kas notiks 21. martā 16.00 LZA sēžu zālē, darba kārtību. Pirmkārt, izskatīsim priekšlikumus par iz maiņām Statūtos; otrkārt, plānojam uzklausīt Valodas komisijas locekļus un izteiksim arī savas domas par latviešu valodas stāvokli. Iecerēts apspriest arī situāciju ar žurnālu “Baltic Revue”, kuru pašreiz izdod Lietuvā. Padomes sēde būs atklāta. Aicinām piedalīties visus interesentus.

Valde uzklausīja arī Sociāldemokrātu savienības aicinājumu par atbalstu šai topošajai partijai, bet, kā to nosaka mūsu pamatdokumenti, LZS politikā “neiet”.

Šo rindu autors piedalījās Latvijas Radošo savienību Domes sēdē 4. martā. No jautājumiem, kas tur tika apspriesti, vispirms jāmin likumprojekts par autoratlīdzību; to virza uz otro lasījumu un varētu pieņemt aprīļa sākumā. LRSP atbalsta Valsts prezidentes priekšlikumu mainīt Nacionālās radio un televīzijas padomes veidošanas kārtību. Diskusija izraisījās par Kultūrkapitāla fonda ekspertu kvalitāti, jo jau maijā notiks jaunu ekspertu vēlēšanas. Un te katrai no radošajām savienībām nopietni jāpārdomā, kurus pārstāvjus un cik lielā skaitā virzīt par ekspertu kandidātiem. Par šo jautājumu jādomā arī mums.

Tik viennozīmīgu un lakonisku nosaukumu savai pirmajai personālizstādei Latvijas Zinātņu akadēmijā izvēlējās Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Grafikas katedras vadītājs Valdis Villerušs. V. Villerušs ir daudzpusīga personība – zinātnieks, mākslinieks, pedagogs, kura audzēkņi no kādreizējās LMA Pedagoģijas nodaļas veido mākslas dzīvi un ieaudzina izpratni par mākslu un amata prasmi savos audzēkņos Latvijas mākslas un vispārizglītojošajās skolās.

Toties izstāde atklāj vienu no grūtākajiem grafikas veidiem – kokgriezumu. To kā senāko iespiedtehniku kopš viduslaikiem izmanto grāmatniecībā. V. Villerušs ir viens no labākajiem šīs tehnikas pārvaldītajiem. Tepat izstādē, līdzās grāmatu ilustrācijām, perfektiem kaligrāfijas paraugiem (kāda līnija!), attēliem, kuri liecina par darbu pie grāmatas ārējā ietērpa sagatavošanas, ir redzama neliela, ierāmēta, it kā no dažādiem koka gabaliņiem veidota kompozīcija. Mākslinieki izmanto samšitu – tuksnesī auguša, akmenscieta koka plāksnīti, kurā veido savu zīmējumu. To pārklāj ar krāsu un zem spiedes iegūst attēlu.

Mākslinieks strādā ar grāmatām, veidojot to māksliniecisko ietērpu. Te viņam palīdz erudīta zināšanas un pētnieka aizrautība, jo V. Villerušs ir grāmatniecības pētnieks vārda visplašākajā nozīmē, autoritāte ne vien Latvijas, bet starptautiskā mērogā.

Viņa intereses saistās ar seno grāmatu kaligrāfiju, grāmatu grafikas vēsturi. Kaligrāfija, vinješu veidošanas māksla, perfektā kompozīcija – tā sakot, “no vāka līdz vākam” ir nodrošinājušas V. Villeruša veidotajām grāmatām panākumus, godalgas un atzinību labāko grāmatu skatēs.

Skatītāju uzmanībai tika piedāvātas: Umberto Eko “Rozes vārds” un “Fuko svārsts”, Š. Aša “Nācarietis”, K. Skalbes “Pasakas. Märchen”, K. Draviņa “Kurzemē aizgājušos laikos”, “Latvijas armijas augstākie virsnieki. 1918–1940”, B. Bilenšteina “Bet mājas palika. Die Häuser aber blieben”, A. Ķeniņa “Mājup”, “Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi”, pasakas “Tūkstoš un viena nakts”, rakstu krājums “Grāmata”, veltīts latviešu grāmatas 475 gadu atcerei, J. N. Ramana “Krusta skolas grāmata”, interesantā suvenīrizdevumā izveidotā L. Labrences “Latviešu ābece” un skaistais izdevums “Latviešu tautasdziesmas”, “Latviešu tautas teikas” un “Latviešu tautas mīklas”.

Maza daļa no grāmatu un mākslas zinātnieka Valda Villeruša veikuma. Maza, bet pārliecinoša, ka grāmatu māksla bija, ir un būs – apbrīnojami skaists un demokrātisks mākslas veids, kuram ir gadsimtiem ilga vēsture. Un būs arī turpmāk, neraugoties ne uz kādiem informācijas plūdiem, datoru izplatību un datorgrafikas attīstību. Nekas nevar aizstāt prieku pārlapot un lasīt grāmatu, kuras izveidē ir pārdomāts viss – sākot no papīra un apvākojuma izvēles līdz burtu un attēlu kvalitātei.

No vāka līdz vākam.

4. martā pēc Prezidija ielūguma LZA vizītē ieradās Baltkrievijas pilnvarotais lietvedis V. Ivanovs un padomnieks ekonomikas jautājumos N. Packēvičs, lai vienotos par zinātniskā sadarbības līguma ar Baltkrievijas Nacionālo zinātņu akadēmiju (BNZA) parakstīšanas laiku un vietu. LZA prezidents J. Stradiņš pastāstīja par LZA uzdevumiem, darbību un struktūru, par LZA izdevniecības “Zinātne” zinātniskajiem izdevumiem, kas saistīti ar Latvijas vēsturi, arheoloģiju, valodu, un dažādām terminoloģijas vārdnīcām, kā arī par Latvijas un Baltkrievijas sakariem zinātnē, kultūrā un mākslā.

V. Ivanovs informēja par Baltkrievijas vēstniecības darbību dažādu izstāžu, konferenču un citu pasākumu sarīkošanā Latvijā. V. Ivanovs pastāstīja, ka Baltkrievijas Nacionālās Zinātņu akadēmijas saknes meklējamas 1921. gadā, kad nodibināta baltkrievu valodas terminoloģijas komisija. 1977. gadā Baltkrievijas Zinātņu akadēmija apstiprināta kā augstākā zinātnes institūcija valstī. 1998. gadā pieņemtais likums par BNZA nosaka tās darbību un uzdevumus. BNZA ir sešas nodaļas. 2001. gada oktobrī tika pieņemts Valsts prezidenta dekrēts, kurš nosaka, ka BNZA prezidentu ieceļ Valsts prezidents. Tā rezultātā fiziķi, akadēmiķi A. Voitoviču nomainīja ekonomikas zinātņu doktors M. Mjasņikovičs. Pašreiz A. Voitovičs vada Baltkrievijas parlamenta augšpalātu.

Uz J. Stradiņa jautājumu, cik lielā mērā baltkrievu valoda tiek lietota ikdienā, V. Ivanovs atbildēja, ka diemžēl baltkrievu valodā runā tikai inteliģence.

Sarunu gaitā nolēma, ka LZA delegācija dosies uz Minsku maija vidū, lai parakstītu divpusējo zinātnisko sadarbības līgumu ar BNZA. Līgums starp abām akadēmijām jau saskaņots un arī noskaidroti sadarbības partneri vairākās zinātnes jomās.

Daina Šveica,
LZA Starptautiskā daļa

Johana Kristofa Broces
“Zīmējumu un aprakstu”
3. sējums “Latvijas mazās pilsētas un lauki”

Tāds dīvains radījums ir tas Johana Kristofa Broces “Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Müntzen, Wapen etc.”, īsuma dēļ saukts vienkārši “Monumente…”, kas arīdzan pazīstams kā “Zīmējumi un apraksti”, kā saucas tie pagaidām trīs lielie sējumi. Jau 1969. gadā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas prezidija lēmumu toreizējam Vēstures institūtam tika uzdots sagatavot skolotāja un, ja tā var teikt, novadpētnieka Johana Kristofa Broces (1742–1823) “Monumente…” rokraksta izdošanu. 1992. gadā, sadarbojoties Latvijas vēstures institūtam, Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai un izdevniecībai “Zinātne”, iznāca “Zīmējumu un aprakstu” 1. sējums. 1997. gadā – 2. sējums. Abi veltīti Rīgai. 2002. gadā – 3. sējums par Latvijas mazajām pilsētām un laukiem: Rīgas apkārtni (Dole, Salaspils, Baldone, Ropaži, Allaži, Mālpils, Inčukalns), Siguldu ar Turaidu un Krimuldu, Ogres apkārtni (Ikšķile, Tīnūži, Suntaži, Madliena, Lielvārde, Aizkraukle, Koknese), Limbažiem ar Liepupi, Skulti, Bīriņiem, Valmieru un tās apkārtni. Šī tēma turpināsies arī 4. sējumā, kur būs redzama Ziemeļvidzeme, nedaudz arī Kurzeme un Zemgale.

Sākot izdot “Zīmējumus un aprakstus”, tika solīti 5 sējumi. Kā 3. sējuma klajānākšanas svētkos š. g. 5. martā teica Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš, jaunais Igaunijas prezidents Arnolds Rītels esot gatavs kļūt par piektā, Igaunijai veltītā sējuma patronu. Tad tā kā būtu izpildīts solītais, bet J. K. Broces “Monumente…” desmit sējumos neaizskarta būtu palikusi vēl kāda interesanta tēma – ģērboņi, vapeņi, kapuzīmes. Cik tad kopā to sējumu varētu sanākt? Latvijas Zinātņu akadēmijas fonda vadītājs akadēmiķis Tālis Millers un akadēmijas goda loceklis un Goda mecenāts Dītrihs Andrejs Lēbers, bez kuru morāla un materiāla atbalsta trešais sējums nebūtu nonācis līdz lasītājiem, teica: “Lai mēs aizietu līdz septītajam sējumam!”

Johans Kristofs Broce Latviju un Igauniju zīmēja un akvarelēja trīsdesmit gadus. Akadēmiķis J. Stradiņš novēlēja izdevējiem trīsdesmit gadu laikā tikt galā ar J. K. Broces sazīmētā un sagleznotā iespiešanu.

Izdevniecības “Zinātne” direktore Ieva Jansone ar izjustiem vārdiem pateicās saviem kolēģiem, esošajiem un bijušajiem, par tiešām monumentālo darbu “Monumente…” sagatavošanā izdošanai. Arī Latvijas vēstures institūta direktors akadēmiķis Andris Caune ar dziļu cieņu pieminēja aizsaulē aizgājušos Teodoru Zeidu un Metu Taubi. Pirmais redaktors profesors Teodors Zeids šim darbam veltīja pēdējos divdesmit mūža gadus. Viņš izvadīja tautās pirmo sējumu, pārraudzīja otrā un daļēji arī trešā sagatavošanu, līdz 1995. gadā pats devās tikties ar J. K. Broci… Viņa darbu turpināja vēstures doktore Rita Brambe. Melita Svarāne, Dzidra Liepiņa, Muntis Auns, Gvido Straube un citi – “visi kopā šo lielo darbu ir veikuši,” teica prof. A. Caune, domādams skrupulozo darbu pie Broces tekstu tulkošanas un komentēšanas.

Vēstures doktore Melita Svarāne, uzaicināta teikt klātesošajiem dažus vārdus, iebilda pret laiku pa laikam sastopamo mazvērtības kompleksu – sak, ko tad mēs, kalpu tautiņa, vergu dvēselītes. Jā, Garlībs Merķelis parādīja to postu, ko nesusi gadsimtu ilgā apspiestība. Tā ir tautas melnā puse. Bet J. K. Broce ir gaišs, viņš rāda skaisto, cildeno, stalto. Cilvēki arī smagajos klaušu laikos saglabāja savu dvēseli, tā atrodama tautasdziesmās, nevis stērbeļu bučošanā, kā mums to cenšas iestāstīt. Padevība jau bija tikai ārēja, par to varam lasīt tā laika tiesu dokumentos.

Ar pateicību tika pieminēts Latvijas Kultūrkapitāla fonds, uzņēmums “Latvijas karte” un daudzi citi, pateicoties kuriem arī grāmatas cena ir, kā saka, “normāla” – Ls 16.00.

J. K. Broces unikālo darbu 200 gadu ilgajā mūžā pavadījušas dažādas leģendas, par tām laikrakstā “Diena” stāsta Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājs Valdis Mazulis. Viņš arī informē par J. K. Broces unikālās attēlu un aprakstu kolekcijas otro, no izdotajām grāmatām neatkarīgo dzīvi, proti, par tās interneta variantu, jo Broce, runājot Akadēmiskās bibliotēkas bijušā direktora Edvīna Karnīša vārdiem, ir “sadzīts cietajos diskos”.

Runājot par mūsdienu leģendām, kā vienmēr klausītājus aizrāva kultūrvēsturnieks un pats jau īstens Akadēmiskās bibliotēkas leģenda Ojārs Zanders. 1997. gadā, kad jau iznāca “Zīmējumu un aprakstu” otrais sējums, viņam paveicās apmeklēt J. K. Broces dzimto pilsētu Gerlicu. Grāmatu veikalā O. Zandera uzmanību piesaistījusi grāmata “Gerlicieši, ar kuriem lepojamies”. Nopriecājies un grasīdamies jau maksāt, tomēr nolēmis vispirms sējumiņu pašķirstīt. Liels bijis O. Zandera izbrīns, ka Broces vārdu viņš tajā nav atradis. Jautājis pārdevējam, kā tad tā? Broce Baltijā taču ir tik slavens! “Acīmredzot viņš pārāk agri no Gerlicas aizbraucis”, sekojusi atbilde. Un tā O. Zanders secināja, ka latvieši ir pateicīga tauta, jo te J. K. Broce nav aizmirsts.

Vēl viens dzīvs mūsdienu leģendas radītājs bija profesors Pauls Pumpens. 1976. gadā divi jauni toreizējie Organiskās sintēzes institūta zinātnieki – Viesturs Baumanis un Pauls Pumpens tika apbalvoti ar VĻKJS prēmiju zinātnē un tehnikā.

Un tad notika dīvainas lietas – abi jaunie censoņi vēlējās savu prēmiju ziedot… Johana Kristofa Broces darbu izdošanai! Bija pieņemts ziedot miera fondam. Vai Uzvaras piemineklim. Bet te – grāmatai…

Pauls Pumpens turpināja gaidīt. Viņam, pavisam citas, dabaszinātnes pasaules pārstāvim, šī grāmata bija ļoti nozīmīga. Ne kā izziņas materiāls. Kā mākslas darbs. To kā unikālu parādību novērtē arī viņa ārzemju kolēģi, kuriem profesors sējumus rādījis. Un vēl prof. P. Pumpens iedrošināja izdevējus, ka nav jāuztraucas par to, ka no grāmatas pirmā līdz trešajam sējumam pagājuši desmit gadi. Darbs pie Šekspīra mantojuma turpinās 150 gadus. “Strādājiet pie nākamajiem Broces izdevumiem”, novēlēja zinātnieks.

5. un 6. martā Akadēmiskā bibliotēka, sākotnēji Rīgas pilsētas bibliotēka, atskatījās uz 478. pastāvēšanas gadiem. Septembrī Johanam Kristofam Brocem atzīmēs 260. jubileju. Pirmajam J. K. Broces “Zīmējumu un aprakstu” sējumam – 10 gadi. Otrajam – 5. Trešajam – kristības. Šis gads solās būt notikumiem bagāts.

Valdis Mazulis

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas (bijušās Rīgas pilsētas bibliotēkas) 478 gadu ilgā vēsture glabā interesantas liecības par seno grāmatu un rokrakstu likteņiem. Viena no spilgtākajām lappusēm šajā laikmetu hronikā pieder pedagoga un vēsturnieka Johana Kristofa Broces (1742–1823) kolekcijai.

Čaklais zīmētājs

Avoti vēsta, ka J. Kr. Broce dzimis Gerlicā, studējis Leipcigas un Vitenbergas universitātēs teoloģiju un filozofiju un apguvis tehnisko zīmēšanu. 1768. gadā Broce pārnāca dzīvot uz Rīgu un kļuva par mājskolotāju, bet gadu vēlāk jau strādāja Rīgas Ķeizariskajā licejā.

J. Kr. Broces zīmējumu unikalitāte izpaužas daudzpusīgā un visaptverošā vēsturisko liecību atklāsmē. Ar lielu precizitāti tajos attēlotas visdažādākās laikmeta sadzīves un saimnieciskās dzīves jomas: Baltijas muižu, piļu un apdzīvotu vietu skati, sabiedriskās celtnes, dzīvojamās ēkas, iedzīvotāji, to apģērbs, iedzīve, darba procesi, ģērboņi, monētas, pieminekļi un senu dokumentu noraksti. Šeit sameklējami attēli un informācija par daudzām Latvijas un Igaunijas pilsētām – to plāni un celtnes, ekonomiskais un administratīvais raksturojums, dažādas tehniskās ierīces (ūdensvads, telegrāfs) un cilvēki. Ilustratīvajam materiālam pievienotie komentāri reizēm iekļaujas dažās rindās, bet reizēm aizņem pat vairākas lapas.

Noslēpumainais vīrs

J. Kr. Broces unikālo zīmējumu, kuri apkopoti 10 lielformāta sējumos ar nosaukumu Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente…, saglabāšana radījusi galvassāpes un problēmas ne vienai vien bibliotēkas darbinieku paaudzei. 1823. gadā kā ļoti vērtīgu pirkumu J. Kr. Broces kolekciju ievietoja Rīgas pilsētas bibliotēkas ugunsdrošajā skapī. Diemžēl pēc pāris gadiem atklājas, ka no speciāli iekārtotās krātuves pazudis Monumente… 4. sējums. Un tikai pēc 40 gadu prombūtnes manuskripts atkal nonāca lasītāju rīcībā. Bibliotekārs G. Berkholcs to dienu notikumus apraksta savās atmiņās: “1867. gada vasarā kāds noslēpumains vīrs pilsētas bibliotēkā nodeva man saini un steidzīgi devās prom. Kad to atvēru, ieraudzīju sen pazudušo J. Kr. Broces darbu. Diemžēl 13 lapas bija izplēstas un maz ir cerību, ka tās kādreiz atgriezīsies bibliotēkā.”

Drošībā seifos

1941. gada jūnija beigās, dažas dienas pirms ugunsgrēka Rīgas rātsnamā, J. Kr. Broces zīmējumi un citi vērtīgākie dokumenti no otrā un trešā stāva bibliotēkas telpām tika pārnesti uz rātsnama seifiem un paglābti no iznīcības. Pateicoties bibliotēkas darbiniekiem, kara beigu posmā J. Kr. Broces sējumi tika pasargāti no izvešanas uz Vāciju.

Nemiera pilni senajiem manuskriptiem ir turpmākie gadu desmiti, jo aktīvi rit sagatavošanās darbi J. Kr. Broces zīmējumu izdošanai. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā glabājas 1948. un 1949. gada sanāksmju protokoli, kas liecina, ka darbu sākusi gan Izdošanas priekšlikumu sagatavošanas komisija, gan Galvenās redakcijas kolēģija un J. Kr. Broces mantojumu izdošana tiek apspriesta Zinātņu akadēmijas prezidija sēdēs.

Izmantot grib daudzi

Jau 1926. gadā, lai informētu sabiedrību par J. Kr. Broces veikumu, Senatnes pētītāju biedrība izdeva A. Štāla sastādīto zīmējumu izlasi J. Kr. Broces dažādu Vidzemes pieminekļu skatu krājums. 1992. gadā iznāca Latvijas vēstures institūta, izdevniecības Zinātne un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kopdarbs Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti 1. sējums. Pavisam bija iecerēts izdot 5 sējumus (tagad pirmie 3 jau ir pieejami lasītājiem), kuros ar atlasi būtu publicēti attēli par Rīgu un tās apkārtni (1. un 2. sēj.), par Latvijas novadiem (3. un 4. sēj.) un par Igauniju (5. sēj.).

J. Kr. Broces zīmējumu kolekcija interesē visdažādāko profesiju pārstāvjus. Studenti un zinātnieki, restauratori un arhitekti, muzeju, arhīvu un izdevniecību darbinieki, pētnieki un interesenti no Latvijas un ārzemēm – tie ir ieraksti kolekcijas izmantotāju sarakstā, kur parādās arvien jauni un jauni uzvārdi. Par interesi liecina arī izgatavoto kopiju skaita pastāvīgs pieaugums.

Vēl nesenā pagātnē aktuāla bija J. Kr. Broces oriģinālu saglabāšana, jo intensīva vērtīgo sējumu izmantošana un izsniegšana lasītājiem bija radījusi bojājumus un paātrinājusi to nolietošanos.

Broce internetā

Lai nodrošinātu dokumentu saglabāšanu un vienlaicīgi arī to pieejamību, 1994. gadā Akadēmiskajā bibliotēkā tika uzsākti teorētiski un praktiski pētījumi par unikālo oriģinālu aizstāšanu ar elektroniskajām kopijām.

Turpinot iesākto darbu, 1997. gadā Akadēmiskajā bibliotēkā tika izstrādāts Sorosa fonda – Latvija un Open Society Institute atbalstīts projekts, kura realizācijas gaitā izveidots J. Kr. Broces Monumente… 10 sējumu kolekcijas digitālais arhīvs un bibliogrāfiskā datu bāze, kā arī veikta bojāto sējumu restaurācija.

Digitālais arhīvs ar 30 kompaktdiskos ierakstītiem 3130 lappušu attēlu failiem informācijas patērētājiem nodrošina iespēju iepazīties ar augstas kvalitātes elektroniskajiem attēliem un analizēt J. Kr. Broces fiksēto objektu detaļas daudzkārtējā palielinājumā, kā arī sniedz iespēju tipogrāfiski reproducēt oriģinālam ekvivalentas kopijas.

Lai informācijas patērētājiem nodrošinātu brīvu un demokrātisku pieeju tik pieprasītajai J. Kr. Broces kolekcijai, izveidots šo unikālo attēlu un aprakstu interneta variants – interneta lietotājiem pieejama datu bāze ar iespējām sameklēt un aplūkot manuskripta elektroniskos attēlus, jo, mainoties gadsimtiem, mainās arī informācijas pasniegšanas veids.

J. Kr. Broces arhīvs internetā aplūkojams Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas mājaslapā (www.acadlib.lv).

“Diena”, 2002. g. 5.III.

Jānis BUBENKO (seniors)
(01.10.1911.–24.02.2002.)

Jānis Bubenko dzimis Valmierā 1911. gada 1. oktobrī. Pēc Valmieras ģimnāzijas beigšanas 1929. gadā iestājies Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, kuru beidzis 1936. gadā ar inženiera-elektrotehniķa grādu. Viņa spējas ievērotas jau studiju gados un pēc universitātes beigšanas viņu pieņēma par asistentu Spēkstaciju katedrā, kuru vadīja profesors K. Rezevskis. J. Bubenko habilitācijas darbā bija izvērtēts Ķeguma spēkstacijas saimnieciskais potenciāls. 1939. gadā viņu ievēlēja par LU privātdocentu. Fakultātes mācību plānā viņš aizsāka jaunu priekšmetu – “enerģētikas saimniecība” un tādā veidā lika pamatus savas dzīves darba tēmai – enerģētikas problēmām. Tas bija laiks, kad strauji attīstījās Latvijas tautsaimniecība un bija nepieciešams, lai Latvijas enerģētika neatpaliktu no attīstīto Rietumeiropas valstu enerģētikas. Bija jāizmanto lētie hidroresursi – “Latvijas baltās ogles” un jāveido ekonomiska un droša Latvijas energosistēma. J. Bubenko strādāja kopā ar Latvijas elektrifikācijas veidotājiem profesoriem M. Robu, K. Rezevski, K. Tormani un inženieriem O. Leimani un A. Jagaru. Vienlaikus ar darbu universitātē viņš strādāja arī Rīgas pilsētas Uzņēmumu valdē par speciālo uzdevumu inženieri, piedalījās Rīgas elektriskā tīkla izbūves un citu tolaik aktuālu projektu izstrādāšanā. Vēl šodien Latvijas enerģētiķi ar labu vārdu piemin Jāņa Bubenko darbu Latvijā līdz 1944. gada rudenim, kad viņš ar ģimeni zvejnieku laiviņā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.

Problēmas, ar kuriem J. Bubenko nodarbojās Latvijā, bija svarīgas arī Zviedrijā. Viņu pieņēma darbā Stokholmas Karaliskajā Tehniskajā augstskolā. Vēlāk J. Bubenko strādāja Gēteborgas Chalmera augstskolā un Valsts elektroenerģētikas pārvaldē Vattenfall, kā arī dažādās elektroenerģētikas plānošanas un pārvaldes organizācijās. Viņš bija biroja direktors Karaliskajā Energoapgādes sistēmā (1954–1964), bet kopš 1965. gada – pētniecības grupas vadītājs un profesors Karaliskā Tehnoloģiskā institūta Elektrotehniskajā fakultātē. Profesora un viņa skolnieku daudzās, būtisku nozīmi nezaudējušās zinātniskās publikācijas angļu, vācu un zviedru valodās labi pazīst speciālisti visā pasaulē. J. Bubenko, izmantojot sava zinātniskā darba rezultātus, izveidoja vairākus jaunus mācību kursus un sarakstīja mācību grāmatas. Zviedrijas valdība un augstskola augsti novērtēja Jāņa Bubenko zinātnisko darbību, piešķirot viņam profesora titulu un profesūru (1970)  un goda doktora grādu (1987).

Kopš 70. gadu sākuma Jānis Bubenko uzturēja zinātniskus kontaktus ar LZA Fizikālās enerģētikas institūta zinātniekiem, apmainījās ar zinātniskajiem darbiem energosistēmu analīzes, sintēzes un modelēšanas jomā, bet kopš 1988. gada sadarbojās ar Latvijas Universitāti. Viņš bija tās goda doktors (1991). Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas  zinātniskā sadarbība pastiprinājās. J. Bubenko bija I Vispasaules latviešu zināt nieku kongresa (1991) programmas komitejas loceklis un piedalījās tā darbā. Tas bija pirmais Latvijas apmeklējums  pēc  1944. gada. 1995. gadā. Latvijas Zinātņu akadēmija ievēlēja J. Bubenko par ārzemju locekli. J. Bubenko palīdzēja Latvijas zinātniekiem piedalīties pasaules mēroga zinātniskajās konferencēs, radīja iespēju daudziem Latvijas doktorantiem, jaunajiem mācību spēkiem un inženieriem stažēties Zviedrijas augstskolās, palīdzēja organizēt Eiropas Kopienas finansētus projektus un piedalīties to izpildē.

J. Bubenko publicējis vairāk nekā 300 zinātniskus un problemātiskus rakstus. J. Bubenko bija IEEE (Institute of the Electrical  and Electronic Engineers) mūža biedrs. Viņš bija ne tikai izcils zinātnieks, bet arī aktīvs dažādu sabiedriskās organizāciju veidotājs un dalībnieks. Stokholmas latviešu sabiedrībā J. Bubenko bija pazīstama persona: viņš dibinājis Inženieru-arhitektu biedrību, darbojās Nacionālajā Fondā, Latviešu Palīdzības komitejā un Latviešu Akadēmiskajā organizācijā.

Norimis bagāts, darbīgs un devīgs mūžs. Bet paliek mūžīgais – labi darbi, skolnieku pateicība, laba piemiņa.

ANTONS BREIDAKS

Antona Breidaka  dzīves ceļš aizsākās 1932. gada 25. janvārī Ludzas apriņķa Pilda s pagastā. 1951. gadā viņš pabeidza Ludzas vidusskolu, bet 1956. gadā ar izcilību beidza Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un 11 gadus nostrādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Aglonas vidusskolā, līdztekus pedagoga darbam turpinot studiju laikā iesākto zinātnisko darbu.

1967. gadā Antons Breidaks sāka strādāt ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras sektorā par zinātnisko līdzstrādnieku. Trīspadsmit gadi veltīti tautasdziesmu valodai un izloksnēs pierakstīto tekstu rediģēšanai. 1970. gadā par disertāciju “Augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu dialektālā leksika un tās vēsturiskie sakari” Antonam Breidakam tika piešķirts filoloģijas zinātņu kandidāta grāds.

1981.–1983. gadā Antons Breidaks strādāja izdevniecībā “Zinātne”, viņa rediģēti ir tādi atbildīgi izdevumi kā J. Endzelīna “Darbu izlase” (III sēj. 2. daļa – IV sēj. 2. daļa), arī zinātnisko rakstu krājums “Baltu valodas senāk un tagad”.

Atsākās arī pedagoģiskais darbs – kopš 1983. gada ar nelieliem pārtraukumiem lasītas lekcijas Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā (tagad universitātē), Rēzeknes Augstskolā, Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultātē. Antona Breidaka pedagoģiskais darbs bija saistīts ar valodniecības nozarēm, kuras prasa dziļas un pamatīgas zināšanas – latviešu valodas vēsturiskā gramatika, ievads baltu valodniecībā, vēsturiskās gramatikas elementi vispārizglītojošo skolu programmās, baltu etniskā vēsture un latīņu valoda.

1990. gadā Viļņā tika aizstāvēta otrā disertācija “Latviešu valodas augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu fonētika: diahronija un sinhronija”, par kuru tās autoram tika piešķirts filoloģijas doktora grāds (1992. gadā pielīdzināts LR Dr. habil. philol. grādam).

No 1994. gada Antons Breidaks strādāja Latviešu valodas institūtā, viņš ir rediģējis “Latviešu valodas dialektu atlanta” leksikas daļas galīgo variantu, arī fonētikas daļas kartes un komentārus. Šai laikā tapušas baltistiem noderīgas grāmatas: Augšzemnieku dialekta latgalisko izlokšņu fonētikas atlants (1996), Ievads baltu valodniecībā, 1. daļa (1998), Ievads baltu valodniecībā, 2. daļa (1999). Antona Breidaka zinātnisko devumu raksturo ap 200 zinātnisko publikāciju dažādos izdevumos, viņa darbus atradīsim tādos respektablos ārzemju baltistu izdevumos kā Baltistica (Lietuvā), Linguistica Baltica (Polijā), Lingua Posnaniensis (Polijā), Acta  Balt ico-Slavica (Polijā), Linguistic and Oriental Studies from Poznan (Polijā), kā arī Bulgārijas Zinātņu akadēmijas izdevumā Linguistique Balkanique, Krievijas Zinātņu akadēmijas izdevumā Balto-slavjanskije issledovanija. Antons Breidaks bija  arī starptautisko izdevumu Linguistica Baltica un Balto-slavjanskije issledovanija starptautiskās redkolēģijas loceklis.

Lielu ieguldījumu Antons Breidaks ir devis dzimtās Latgales izlokšņu un vietvārdu bagātības apzināšanā un izpētē, vārdu cilmes skaidrojumos, Latgalei veltīta lielākā daļa viņa zinātniskā devuma.

Kolēģi viņu paturēs atmiņā kā ļoti erudītu, godprātīgu un atsaucīgu zinātnieku, kuram bija augstas prasības pret sevi un citiem, objektivitāte un neiecietība pret paviršību un nekompetenci.

Antonam Breidakam garām pagājuši augsti tituli un nosaukumi, viņa daļa ir bijis darbs, un mūžības svaru kausā tam ir vislielākā vērtība.

Lai mūžīgā gaisma atspīd viņam…

Satura rādītājs

LLMZA Īsteno locekļu un Goda locekļu
vēlēšanu konkursa nolikums

Dokumenti 1 eksemplārā (dokumenti par izvirzīšanu, iesniegums LLMZA prezidijam, CURRICULUM VITAE (CV), pēdējos 3 gados publicēto zinātnisko darbu saraksts, informācija par praktisko devumu nozarē, zinātniskā grāda apliecinošu dokumentu kopija (tikai LLMZA locekļiem), iesniedzami līdz 2002. gada 10. aprīlim Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijā Republikas laukumā 2 (17. stāva 26. kabinetā) Rīga LV-1981.

Ar nolikumu par LLMZA locekļu vēlēšanām vai iepazīties LLMZA prezidijā Rīgā, Republikas laukumā 2, (17. stāva 25. kabinetā).

Konkursa nolikums apstiprināts LLMZA prezidija sēdē 2002. gada 11. februārī, protokols Nr 2.

2002. gada 12.–23. augusts

Programmas saturs:

1. Ievads cilvēktiesību sistēmā.

2. Cilvēktiesību izpratnes vēsturiskā attīstība. Tās būtība demokrātiskā sabiedrībā.

3. Pilsoniskās un politiskās tiesības. Instrumenti, īstenošana un institūcijas ANO sistēmā.

4. Cilvēktiesību komiteja.

5. Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja.

6. Spīdzināšanas novēršanas komiteja.

7. Ekonomiskās un sociālās tiesības. Instrumenti, īstenošana un institūcijas ANO sistēmā.

8. Eiropas Sociālā harta.

9. Mazākumtautību tiesības. Eiropas vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija.

10. Eiropas Padome. Cilvēktiesības Eiropas sistēmā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa.

11. Cilvēktiesības Eiropas Savienībā.

12. Cilvēktiesības EDSO sistēmā.

Lekcijas un praktiskos darbus vadīs Latvijas eksperti – Dr. iur. Ineta Ziemele (Kembridža, Lielbritānija), Dr. iur. cand. Gita Feldhūne (Budapešta, Ungārija), LL.M. Mārtiņš Mits (Notingema, Lielbritānija), kā arī ārvalstu eksperti, tai skaitā no Abo-Akadēmijas Cilvēktiesību institūta (Somija) un Raula Valenberga Cilvēktiesību un humanitāro tiesību institūta (Zviedrija).

Nodarbības notiks lekciju un praktisko darbu veidā. Kursa beigās notiks Eiropas Cilvēktiesību tiesas procesa izspēle. Kursa laikā tiks organizētas vizītes uz valsts un nevalstiskajām organizācijām, kas nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumu risināšanu – Satversmes tiesu, Parlamentu, Ārlietu ministriju, Valsts Cilvēktiesību biroju, Rīgas Juridisko augstskolu un citām.

Darba valoda – krievu valoda.

Dalībnieki – NVS un Baltijas valstu juristi un pēdējo kursu tiesību zinātņu studenti.

Dalības maksa: Ls 15.

Ja vēlaties pieteikties uz vasaras skolu, lūdzu iesniedziet savu CV, motivācijas vēstuli un vismaz 1 rekomendācijas vēstuli līdz 1. maijam personīgi Cilvēktiesību institūtā vai pa pastu.

Satura rādītājs

Pirmais no minētā semināru cikla pasākumiem notika Rīgā 2002. gada 13. martā Reiterna namā.

Par pārējo semināru norises vietām un plānotajiem datumiem informāciju iegūt, kā arī pieteikties uz līdzdalību semināros var, zvanot uz Sabiedrības integrācijas fondu (Lāčplēša ielā 27–7, 4. stāvs, Rīgā) pa tālruni 7281772 Kristīnei Vāgnerei vai sūtot e-pastu: kristine@lsif.lv.

Ar Sabiedrības integrācijas fonda likuma pieņemšanu Saeimā 2001. gada 5. jūlijā un Ministru kabineta 28.08.2001. noteikumu Nr. 390 “Sabiedrības integrācijas fonda nolikums” apstiprināšanu tika izveidots un darbību uzsāka Sabiedrības integrācijas fonds. Sabiedrības integrācijas fonda padome uz savu pirmo sēdi sanāca 2001. gada 25. oktobrī, kad par fonda padomes priekšsēdētāju tika ievēlēta Ramona Umblija. Savukārt 14.11.2001. Sabiedrības integrācijas fonda padome par sekretariāta direktoru apstiprināja Nilu Saksu.

aizstāvēs promocijas darbu “Raugi un smagie metāli: daži fizioloģijas un teorētiskās biotehnoloģijas aspekti” bioloģijas doktora zinātniskā g rāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.h.biol. prof. K. Sasnauskas, Dr.h.biol. prof. I. Muižnieks, Dr. biol. A. Dišlers.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā.

* * *

2002. gada 5. aprīlī plkst. 14.00 Latvijas Medicīnas akadēmijas (AML) Medicīnas nozares ķirurģisko disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Femorodistālo šuntu primārās funkcionēšanas ilguma prognozēšana pacientiem ar kritisku kājas išēmiju” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesors Rafails Rozentāls (AML), profesors Egidijus Barkauskas (Lietuva), Dr. med. Maruta Skujiņa (7. Klīniskā slimnīca).

Ar darbu var iepazīties AML, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotēkā.

* * *

2002. gada 12. aprīlī plkst. 15.00 Latvijas Medicīnas akadēmijas (AML) Medicīnas nozares internās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Magnētiskā rezonanse centrālās nervu sistēmas iekaisīgo un demielinizējošu slimību diagnostikā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore Ģertrūde Eniņa (AML), profesors Viktors Mamontovs (Lietuva), docents Jānis Ozoliņš (7. Klīniskā slimnīca).

Ar darbu var iepazīties AML, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekā.

* * *

* * *