Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  8. aprīlis: 7 (236)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Zinātņu Akadēmijas kārtējā gada pilnsapulce šoreiz notiek nevis februārī, bet tuvāk pavasarim, un, ja tiks akceptēti Pilnsapulcei iesniegtie ZA Statūtu grozījumi, tā rīkoties iecerēts arī turpmāk. Aizvadītais mūsu darba cēliens sīki aplūkots jaunajā, vizuāli savdabīgajā un kompaktāk veidotajā Gadagrāmatā, par kuru esam pateicīgi tās sastādītājiem,  savā pārskatā izvērtējumu sniegs ģenerālsekretārs akad. R. Valters, tādēļ ievadvārdos varu neskart paveikto un nepagūto. Atgādināšu vienīgi, ka 2001. gads pasaulei un Latvijai patiešām ir bijis  pārbagāts, dramatisku notikumu un atceru gads. Mūsu Zinātņu akadēmijā tas aizvadīts Rīgas 800 gadu norišu zīmē, organizējot II Pasaules Latviešu zinātnieku kongresu. Notika piecas saturīgas akadēmijas pilnsapulces, daudz izbraukuma sēžu, ieskaitot II Sēlijas kongresu, Dalai Lamas un UNESCO ģenerāldirektora vizītes, dažādas akcijas, kas guva atbalsi sabiedrībā. Sākās Latvijas iedzīvotāju genoma programmas īstenošana, turpinājās ZA partnerattiecību veidošana ar vadošajām Latvijas firmām, zinātnes mecenātisms.

Taču aizvadītais gads ir bijis arī sāpīgu zaudējumu laiks. Mūžībā aizgājuši daudzi izcili mūsu saimes locekļi. No mums šķīries akadēmiķis Kārlis Arājs, folklorists, pasaku pētnieks, dainu kārtotājs un tautasdziesmu akadēmiskā izdevuma vadītājs. Mūsu ārzemju loceklim, igauņu arheologam prof. Ēvaldam Tinisonam bija lieli nopelni seno Gaujas lībiešu materiālās kultūras apzināšanā. Aizejot akadēmiķim Bruno Puriņam, esam zaudējuši izcilu zinātnieku fizikālās ķīmijas un neorganisko materiālu tehnoloģijas jomā, īpaši elektroķīmiskajā ekstrakcijā. Augstu vērtējama arī viņa darbība Zinātņu akadēmijas prezidenta amatā ļoti sarežģītā mūsu vēstures posmā. ZA goda doktors Helmars Rudzītis varbūt bija visu laiku ražīgākais latviešu grāmatizdevējs, ievērojams avīžnieks un sabiedrisks darbinieks. ZA goda doktors Imants Gronskis specializējās augļkopībā, izstrādāja paņēmienus vietējo dzērveņu kultivēšanai, bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektors. ZA goda loceklis profesors Leonīds Vīgners, Dziesmu svētku virsdiriģents, komponists, Operas un radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents, piederēja latviešu mūzikas kultūras virsotnēm. Patiess un pamatīgs savā glezniecībā ir bijis mūsu ZA goda loceklis Boriss Bērziņš, kurš aizsāka jaunu laikmetu latviešu mākslā un bieži visus pārsteidza ar saviem atradumiem. Ievērojamais elektrotehnikas speciālists LZA ārzemju loceklis Jānis Bubenko seniors, kura mūžs aprāvās Zviedrijā, savu darbību sāka jau pirmskara Latvijas Universitātē, bet pēdējos gadu desmitus daudz palīdzēja savas jomas zinātniekiem Latvijā, organizējot stažēšanos ārzemju augstskolās, līdzdalību Eiropas kopienas finansētos projektos. Un beidzot nupat Pūpolu svētdienā Austrālijā 97 gadu vecumā mūžībā aizgāja LZA goda loceklis Edgars Dunsdorfs, viens no visu laiku izcilākajiem un daudzpusīgākajiem latviešu vēsturniekiem, tautsaimniecības speciālists, 59 grāmatu un nesaskaitāmu rakstu autors, LZA Lielās medaļas ieguvējs. Ar savu kritisko pieeju, erudīciju viņš devis daudz jaunu atziņu un faktu Latvijas vēstures izpratnei; savu nozīmību tas saglabās cauri laikmetiem. Bez šiem 9 mūsu saimes locekļiem Latvijas zinātnē un kultūrā ir bijuši arī citi visai būtiski zaudējumi, kuri liek padomāt, ka ne vienmēr Latvijas Zinātņu akadēmija pietiekami ir godinājusi cienīgus zinātnes darbarūķus. Paturēsim visus aizgājušos zinātnes cilvēkus pateicīgā atmiņā un godināsim viņu mūža veikumu.

Raksturojot vispārējo situāciju Latvijas zinātnē, jāatzīst, ka pagaidām mums labi zināmā situācija nav jūtami mainījusies. Būtībā viss tas, par ko runāju 2001. gada pilnsapulcē, šodien būtu jāatkārto. Kritiskā situācija neizriet no  zinātnes, bet gan no Latvijas vispārējās attīstības. Atkal un atkal  jāvaicā, kas notiek Latvijā? Vai dominē īstermiņa, nevis ilgtermiņa domāšana, vai valsts prioritātes tiek iezīmētas vairāk lozungu līmenī un prioritāšu sarakstā desmit atgūtās neatkarības gados zinātne vietu joprojām neatrod? Zinātnes nozīmība sabiedrības apziņā, tās vērtību sistēmā diemžēl ir turpinājusi sarukt, kaut arī šo procesu izmisīgi cenšamies apstādināt. Dažādos programmatiskajos dokumentos, pat Nacionālās attīstības plāna projektā, zinātne, arī kā līdzeklis inovatīvu tehnoloģiju radīšanai, tiek piesaukta nepiedodami maz. Zinātnieku  argumentus mūsu  elite hroniski ignorē vai arī pieklājīgi uzklausa pēc principa: “Šuneļi rej, karavāna iet tālāk”. Īpaši, ja tie šuneļi ir tādi bezzobaini un rej smalkā balstiņā, tā komiski rej. Iet jau tā karavāna, iet, drīz būsim Eiropas savienībā, NATO, mums saka; tikai jautājums – kādi tur izskatīsimies, kāds būs Latvijas devums Eiropai un pasaules zinātnei, kāds būs pašu zinātnieku, pētniecības devums tēvzemei?  Nemēslotā, neapstrādātā augsnē ražas kļūst pieticīgākas. Minēt augsttehnoloģiju produktu īpatsvaru Latvijas eksporta kopējā struktūrā – tos 6% (ZA preses konferencē minēti 10%), salīdzinot ar Ungārijas 65% vai Igaunijas 43% šķiet pat neērti. Latvijai būtībā ir divas bagātības – ģeogrāfiskais stāvoklis un prāta potenciāls, izglītots darba spēks, bet abas šīs bagātības netiek pilnībā izmantotas, zināmā mērā pat izniekotas.

Neņemos apgalvot, ka palielināts valsts finansiāls un morāls atbalsts zinātnei būtu universāls līdzeklis mūsu tautsaimniecības atveseļošanai, taču bez tāda Latvijas augšupeja ir vēl mazāk varbūtīga. Diemžēl, pēc Pasaules bankas datiem, Latvijas iekšzemes kopprodukta kritums, salīdzinājumā ar 1990. gadu, ir lielākais ES kandidātvalstu vidū: 28%, un tikai pašā pēdējā laikā rāpjamies ārā no  bedres, sasniegtais IKP pieaugums 2001. gadā (7,6%, šoreiz lielākais Austrumeiropā) patiešām iepriecina, bet tas nav sasniegts ar zinātni.

Pagājušajā pilnsapulcē runājām par Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupas izstrādāto dokumentu “Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.-2010. gadam”, izteicām kritiskas piezīmes. Šīs piezīmes lielākoties ir tikušas akceptētas, š.g. 9. februārī Latvijas Universitātē noritēja visai konstruktīva konference – gala diskusija, dokuments, šķiet, pamatvilcienos – “vadlīnijās” – ministrijā ir akceptēts, paldies par to Greiškalna kungam. Ja šīs vīzijas piepildītos, tas būtu zināms pavērsiens Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstībā. Taču, dokuments, šķiet, pagaidām netiek virzīts tālāk, un no tā idejām 2003. gada budžeta projektam, liekas, iet tikai neapšaubāmi izšķirīgi svarīgā pētnieciskā personāla atjaunināšanas programma, kas iepriekšējā gadā – atgādināšu – tika atlikta līdzekļu trūkuma dēļ, tāpat līdzfinansējums Eiropas Savienības projektiem, kā tas jau darīts līdz šim. Joprojām ne nacionālo, valsts nozīmes pētniecības  projektu īstenošanai, ne pētniecības infrastruktūras atjaunināšanai, ne emeritēto zinātnieku atbalsta būtiskai palielināšanai, ne citām jomām, par kurām vienojās zinātnieki  un ministrija, līdzekļi nav iecerēti un netiek meklēti pat budžeta projekta līmenī. Varam bažīties, ka arī šīs “vadlīnijas” tiks pieņemtas zināšanai un ilgāku laiku paliks neīstenotas, tāpat kā iepriekšējie šāda veida dokumenti. Mēs būtu ļoti iepriecināti, ja ministrs Greiškalna kungs gan šodien, gan turpmāk reālā rīcībā  bažas spētu izkliedēt. Gribu arī pateikties Greiškalna kungam par labvēlīgo attieksmi pret Folkloras krātuves,  Dainu skapja telpu iekļaušanu ministrijas investīciju sarakstā. Un tomēr – LZA Uzraudzības padome, akadēmiķis Kalvis Torgāns pamatoti iesnieguši ļoti trāpīgu un asprātīgu ziņojumu, ierosinot sastādīt Latvijā atmirstošo zinātņu nozaru sarakstu, mirstošo nozaru glābšanas programmu,  piedāvājot grantu birokrātijas apkarošanai Latvijā. Gluži pamatoti Latvijas Zinātņu akadēmijai pārmet nepietiekamu dialogu ar politiķiem, konkrēti,  celulozes projekta iztirzāšanā nepieprasot informāciju par izmantojamo tehnoloģiju. Ceru, izraisīsies  reakcija Zinātņu akadēmijā, kļūsim rosīgāki, prasīgāki, jo esošais stāvoklis nespēj apmierināt.

Atkārtoju  jau vairākkārt izsacīto viedokli, ka Saeimai vajadzētu oficiāli akceptēt Latvijas zinātnes attīstības stratēģiju, ar konkrētiem skaitļiem, konkrētiem uzdevumiem, konkrētiem termiņiem, dokumentu kuram  būtu likuma spēks un ko ievērotu nākamās valdības, un pēc tam uz šī pamata varētu veidot rīcības programmu īsākam laika posmam un dažādām jomām. Igaunijas Rīgikogu šādu Igaunijas R&D stratēģiju 2002.-2006.g. “Uz zināšanām balstīta Igaunija” ir akceptējis 2001. gada 6. decembrī, kaimiņvalstī jau  sākusies tās īstenošana, neraugoties uz valdības maiņu. Igaunijai ir savs zinātnes atašejs Briselē. Arī Lietuvā akceptēta “R&D” Baltā grāmata”. Latvija kārtējo reizi triju Baltijas  valstu vidū ir atpalicēja, kaut arī 1998. gadā mūsu Ministru kabinets pieņēmis zināšanai gan Latvijas Republikas zinātnes, gan augstākās izglītības  attīstības nacionālo koncepciju, taču abi pēc ilgām diskusijām pieņemtie dokumenti “nolikti plauktā”, un nav tikuši virzīti tālāk. Līdzekļu trūkuma, valdības maiņas, neticības dēļ.

Protams, tādi paši  procesi kā Latvijā vairāk vai mazāk izpaužas arī citās postsociālisma valstīs, neesam vienīgie.

Nesen Romā, 14.-15. martā, notika kārtējā Eiropas zinātņu akadēmiju federācijas ALLEA ģenerālasambleja, piedaloties dažādu valstu 36 zinātņu akadēmiju vadītājiem vai pārstāvjiem. tajā tika akceptēts dokuments, kas varētu ietekmēt arī mūs: “Pētniecības stratēģijas nelielām Eiropas valstīm”. Tas sagatavots pēc triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju (arī Latvijas ZA) ierosmes, kuru Igaunijas ZA prezidenta J. Engelbrehta darba grupa veidoja 4 gadus. Dokuments definē dilemmas mazo valstu pētniecību sistēmās, īpašās ierosmes mazajām valstīm u.c. Laika trūkuma dēļ nevaru izklāstīt šo pamācošo dokumentu, jo vairāk tādēļ, ka tā pilns teksts tiks publicēts tikai pēc dažiem mēnešiem Amsterdamā; droši vien šodien tas nevarētu būt mūsu apspriešanas pamatobjekts. Dažas tēzes tomēr gribu norādīt:

1) Nacionālo zinātnes un tehnoloģiju smaguma punktu konsolidācija un visas R&D sistēmas finansēšanas sistēmas nostiprināšana ir būtiska gan nacionālo vajadzību, gan Eiropas zinātnes telpas nostiprināšanai; ja nacionālo R&D sistēmu finansē zemāk nekā ar 1% IKP, tā nespēj ietekmēt attiecīgās valsts tautsaimniecību. 2)  Zināšanas mūsdienu pasaulē ģenerē zinātnes virzīta, tehnoloģiju virzīta un mērķtiecīga iznākuma virzīta pētniecība. 3) R&D sistēmai jābalstās uz jau esošo potenciālu, īpaši jāveicina nacionālo ekselences centru veidošana (piebildīšu, ka Igaunijā nupat pēc Somijas parauga izveidoti 7 nacionāli ekselences centri). 4) Pētnieku mobilitāte ir vitāli nozīmīga, lai tos apmācītu, lai attīstītu ekspertīzi un zināšanu pārnesi.

Savu stāstāmo prof. Engelbrehts skaisti ilustrēja ar vairākkārt demonstrētu krāsu attēlu, kurā sasaistīta Roma un Tallina (Sv. Pētera katedrāle un Sv. Olava baznīca), dodams gala slēdzienu: “Not Only”:

1) Ne tikai palielināt R&D finasējumu vispār, bet novirzīt to perspektīvākām jomām;

2) Ne tikai izvirzīt iniciatīvas inovāciju atbalstam per se, bet veidot perspektīvas programmas un formulēt Nacionālo attīstības plānu;

3) Ne tikai izvirzīt iniciatīvu jaunu cilvēku stimulēšanai iet zinātnē un pētniecībā, bet arī izvērtēt konkrēti  ilgtermiņa vajadzību pēc cilvēkiem dažādās jomās  akadēmiskajā dzīvē un sabiedrībā.

4) Ne tikai stimulēt izvērtētu (peer – reviewed) pētniecību, bet arī radīt ekselences centrus un atbalstīt šādu nacionālu klasteru veidošanu.

5) Ne tikai uzlabot pētniecības infrastruktūru, bet arī savienot to ar izglītību un inovāciju.

Lielākais un grūtākais, ar ko mazām valstīm jāsaskaras savā S&T, ir līdzsvara atrašana starp valsts vajadzībām un to cilvēciskā kapitāla un finansējuma iespējām. Šie visai pareizie, taču zināmā mērā abstraktie principi varētu būt pamats arī mūsu Saeimas dokumenta veidošanai. Gribu  piebilst, ka prof. Engelbrehta ziņojums bija vienīgais ES kandidātvalstu pārstāvja ziņojums ALLEA ģenerālasamblejā, taču tas arī izpelnījās vislielāko klātesošo atzinību un, manuprāt, atzīstams par pašu labāko. Šo apstākli vēlos te uzsvērt īpaši, lai rādītu, ka kandidātvalstis sava intelektuālā potenciāla ziņā spēj godam turēties līdzās vecākajām dalībvalstīm, ka spējam daudz paveikt, dot kaut ko jaunu arī Eiropai.

Turpmāko ievadvārdu daļu vēlos veltīt tām ALLEA asamblejā aplūkojamām problēmām, kas saistās ne ar zinātnes attīstību vispār, nevis ar zinātnes ētiku un intelektuālo īpašumu, bet tieši ar zinātņu akadēmijām pašām kā institūcijām, ar to funkcionēšanu Eiropā. Par šīm lietām runāja ALLEA ģenerālsekretārs Johaness Skrots (Schroots), holandietis, balstoties uz aptaujas ziņām, ko sniegušas 33 dažādu Eiropas valstu zinātņu akadēmijas (pavisam ALLEA apvieno 47 zinātņu akadēmijas no 38 valstīm). Tika aplūkoti jautājumi, kādam jābūt zinātņu akadēmijas optimālam lielumam (locekļu skaitam), vai ārpus akadēmijas stāvošu zinātnieku līdzdarbība zinātņu akadēmijā ir vēlama? Vai akadēmijas locekļi drīkst saņemt honorāru, kā tas saietas ar zinātņu akadēmijas kā neatkarīga eksperta loma? Vai šo neatkarīga eksperta lomu nemazina fakts, ka akadēmijas saņem finansu subsīdijas no valdības? Kā akadēmijas spēj sistemātiski izvērtēt un uzlabot savu padomu ietekmīgumu? Kā akadēmijas spēj novērst sabiedrības  nepilnības – fundamentālu zināšanu trūkumu, zinātnes nozīmības, būtiskuma neatzīšanu? Kā akadēmijas spēj pārliecināt sabiedrību par to, ka zinātne un augstākā izglītība ir vienotas, ka vienotas ir dabzinātnes, humanitārās un sociālās zinātnes?

Visi šie jautājumi ir būtiski arī Latvijas Zinātņu akadēmijai, tos atkal un atkal esam apsvēruši, diskutējot par mūsu ZA statūtu grozījumiem, par zinātnes lomu sabiedrībā. ALLEA sanāksmē netika dota kategoriska atbilde ne uz vienu no izvirzītajiem jautājumiem. Rietumu akadēmiskai sabiedrībai raksturīgā demokrātiskā gaisotnē problēmas galvenokārt tikai izvirzīja, bet secinājumus nereglamentēja. Vispārējo atzinumu var summēt vārdiem – cik akadēmiju, tik modeļu, akadēmijai katrā valstī ir sava dzīve, savas īpatnības, savas tradīcijas, savas funkcijas. Arī sava vēsture – 17.g.s. dibinātas zinātņu akadēmijas Eiropā (ieskaitot vēsturisko Accademia dei Lincei, kur notika asambleja), 18.g.s. – 7 akadēmijas, 19.g.s. – 6, 20.g.s. pirms II pasaules kara – vēl 5, pēc II pasaules kara – 12; visjaunākā no pārstāvētajām ir Turcijas Zinātņu akadēmija (dib. 1993). Visu kategoriju ievēlēto zinātņu akadēmiju locekļu skaits ir: 1) zem 50 – 5 akadēmijās (vismazākā ir Armēnijas ZA – 24 locekļi); 2) no 50 līdz 100 – 6 akadēmijās; 3) no 100-200 – 11 akadēmijās; 4) no 201 līdz 300 – 3 akadēmijās; 5) virs 300 – 6 akadēmijās (tajā skaitā Lielbritānijas, Krievijas, Francijas un arī Latvijas zinātņu akadēmijās). Pati lielākā ir Londonas Royal Society – 1200 vai Vācu dabzinātņu akadēmija  Leopoldina – ap 1000, ja neskaita Šveices zinātņu akadēmiju ar 12 000 locekļiem, taču pēdējā īpatnēja ar to, ka par akadēmijas locekļiem Šveicē uzskata visu konfederācijas zinātnisko biedrību biedrus. Daudzās akadēmijās Centrālajā un Austrumeiropā akadēmiju locekļi saņem atalgojumu, toties 25 Rietumu zinātņu akadēmijās nekādu honorāru nesaņem. Visas zinātņu akadēmijas saņem finansējumu no valdībām, taču 20-40% izdevumu sedz pašas. puse zinātņu akadēmiju nav atkarīgas no valdībām, puse – šādā vai tādā veidā atkarīgas, tikai  5 zinātņu akadēmijām valdība ieceļ (vai apstiprina) vadošās amatpersonas.  Rietumvalstis uzskata par būtisku, lai akadēmijas būtu politiski neatkarīgas padomdevējas; tikai vairākās postsociālistiskās zemēs finansējums saistīts ar atkarību no valsts. Izrādās, ka vēlēto zinātņu akadēmijas locekļu starpā visvairāk sieviešu ir visjaunākajā – Turcijas zinātņu akadēmijā (17%), kamēr vairumā zinātņu akadēmiju ir 3-5% sieviešu – akadēmiķu (Latvijas ZA sastāvā ir 12% sieviešu). Cits atzinums, ka palielinot akadēmijas locekļu skaitu, nav panākams nekas būtisks; Norvēģijas ZA prezidents ieteica veidot tematiskas ZA komisijas, dažādu nozaru padomes, turklāt katrā no tām būtu jābūt 50% ārpus akadēmijas stāvošu personu. Tika ieteikts akadēmijām nepārtraukti atjaunoties, spriests, kādā vecumā jāatbrīvo vakance jaunākam kolēģim – kad īstenais loceklis sasniedzis 70, vai 65 gadu vecumu. Taču izskanēja arī skepse, vai gados jaunāki kolēģi vēlēšoties darboties akadēmijās: 42-44 gadu vecumā cilvēki pārāk daudz paši strādājot zinātnē, lai vēl nodarbotos ar padomu došanu un darbošanos akadēmijā, kas esot vairāk  tādu vecāku kungu (un arī dāmu) padarīšana.

Visi šie jautājumi bija aktuāli arī Latvijai, pārspriedām tos ar kolēģiem Romā. Mūsu kaimiņu akadēmijas - Igaunijas Zinātņu akadēmijā ir 60 ZA locekļi un 15 ārzemju locekļi (kopskaitā 75), Lietuvas Zinātņu akadēmijā – 40 īstenie locekļi, 60 korespondētājlocekļi, 50 locekļi – eksperti (ievēlēti uz 5 gadiem) un 25 ārzemju locekļi (kopskaitā – 175). Latvijas Zinātņu akadēmijā pašreiz ir 336 visu kategoriju locekļi. Bez tam LZA  75 cilvēkiem 1990.-2002.g. ir piešķīrusi LZA goda doktora grādu (pašreiz ir 63 Dr.h.c.). Apsvēruši dažādus momentus, nācām pie samērā kategoriskas atziņas, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļu kopskaitu vajadzētu ierobežot ar 350—360 cilvēkiem (100 īstenie locekļi, 100 korespondētājlocekļi, 60 goda locekļi, 100 ārzemju locekļi). Papildus izcilus zinātniekus un speciālistus zinātņu akadēmijai vēl varētu piesaistīt, piešķirot tiem ZA goda doktora grādu (taču arī tas nebūtu jāpārspīlē, veicot rūpīgu atlasi, jo kā redzējām, arī goda doktoru mums nav maz). Toties plašāku vajadzētu veidot Zinātņu akadēmijas ekspertu loku, darbīgākos no tiem turpmāk ievēlot par nākamiem korespondētājlocekļiem un īstenajiem locekļiem. Domāju, ka kvantitatīvā robeža, limits, pašreiz ir sasniegts vai tuvojamies tam, nevajadzētu LZA pieļaut locekļu “inflāciju”.

Statūtu komisijā un ZA Prezidijā tika izteikts viedoklis, ka šogad jaunus ZA locekļus varētu neievēlēt (izņemot varbūt dažus goda locekļus, jo pēdējos gados esam zaudējuši 10 goda locekļus), un pēc Statūtu grozījumu akceptēšanas būtu jāreglamentē arī vēlēšanu nolikums, lai optimizētu nākamo zinātņu akadēmijas locekļu atlasi. Vienlaikus ir domāts par korespondētājlocekļu statusa stabilizēšanu, atceļot normu par ievēlēšanu uz 5 gadiem un atkārtoto pārvēlēšanu, par ko ziņos Statūtu komisijas priekšsēdētājs, ZA viceprezidents J. Ekmanis. Vienlaikus mums kopā jāizdomā mehānisms, kā Akadēmijā tomēr iesaistīt 30–45 gadus vecus cilvēkus, varbūt nefiksējot to statūtos, jo šajā ziņā Akadēmijas locekļu starpā nav konsensa, kā rādīja debates Senātā.

Katrā ziņā, atcerēsimies, ka šogad, 14. februārī aizritēja 10 gadi, kopš mūsu Zinātņu akadēmija darbojas pēc jauniem principiem saskaņā ar jauno Hartu. Jaunajos statūtos aicināts atzīmēt 14. februāri kā “Akadēmijas dienu”. Domāju, ka Akadēmija lielākā vai mazākā mērā atradusi savu vietu Latvijas zinātnisko struktūru hierarhijā, izveidojusi savas tradīcijas un uz pārējo Eiropas zinātņu akadēmiju fona nebūt nav no sliktākajām. Tādēļ arī statūtu grozījumos šodien varam nostiprināt mūsu vēsturisko pieredzi, mūsu tradīcijas, un varbūt vismaz gadus piecus šo ZA struktūru un tās statūtus noturēt stabilus, turpinot  akadēmijas ietvaros veidot komisijas, komitejas, asociācijas, veicinot Latvijas zinātni, meklējot ceļus, kā tomēr Akadēmijai piesaistīt jaunatni, kas – lai kā domātu Akadēmijas locekļi – paaudžu nomaiņai un LZA pastāvēšanai laika perspektīvā ir būtiski.

Gribu pieminēt vēl vienu sarunas tēmu, ko Romā ieskicēja ALLEA prezidents, holandiešu profesors Pīters Drents (Drenth). Jauno ALLEA darba grupu skaitā prezidents minēja tematiskas grupas: “Zinātne un plašsaziņas līdzekļi”, “Zinātņu akadēmijas kā valdību padomdevējas”, ”Rietumeiropas un Austrumeiropas sadarbība zinātnē: pozitīvie un negatīvie aspekti”, bet līdzās šiem akceptētajiem darba virzieniem ierosināja vēl kādu riskantu darba virzienu: “Zinātne un pseidozinātne”. Šīs tēmas nepieciešamību Drents pamatoja ar eksotērisko, okulto zinātņu izplatību sabiedrībā, pat zinātnieku vidē, ar profesionālu viltvāržu izvirzīšanos, izsakot domu, ka šāda tendence īpaši raksturīga Centrālās un Austrumeiro pas valstīm, kur veidojoties dramatisks, pat traģisks stāvoklis, kur zinātnes šarlatāni kļūst par amorālu, pat kriminālu spēku. Daudzi kolēģi prezidentu Drentu dedzīgi atbalstīja, minot, ka problēma tikpat raksturīga ari Rietumiem, kur arvien plašāku izplatību gūstot reinkarnācijas terapija, astroloģija, atdzimstot paranormāli ticējumi- māņticība, maģijas, aizspriedumi. Francijas zinātņu akadēmijas pārstāvis sacīja, ka zinātnieku sabiedrību tur nupat satricinot skandalozs gadījums, ka vienā no Parīzes universitātēm kāda dāma aizstāvējusi doktora darbu praktiskajā astroloģijā un valstij neesot mehānisma,  kā viņai šo grādu atņemt. Turpretī citi Asamblejā atzina, ka temats esot pārāk delikāts, īpaši medicīnas jomā, kur darbojoties homeopāti, tautas dziednieki, pieredzes dziedniecības lietpratēji, arī pašā zinātnē esot vēl daudz neizdibināta, ko nevarētu apriori noliegt. Grupas veidošanu atstāja ALLEA valdes ziņā.

Mūsuprāt, šis temats ir aktuāls arī Latvijai, jo Latvija, ja drīkstam ticēt žurnālam “Labā Vēsts”(2001, Nr.3), esot pirmajā vietā Eiropā to cilvēku skaita ziņā, kas tic astroloģijai un horoskopiem – 58%, daudzās citās valstīs tas ir ap 15-20%; horoskopi tiek pie mums publicēti visās avīzēs, kamēr Eiropā nopietnos laikrakstos tas nav pieņemts. Par to bažas jau izsacījis astronoms A. Balklavs, vairāki citi kolēģi. No otras puses, dzirdami iebildumi, ka zinātnē nepieciešama “cieņa pret laukiem”, neargumentēti asas kritikas pret jaunām teorijām neesot pieļaujamas. Būtībā šāda diskusija Latvijā jau veidojas, par laimi, pietiekami tolerantā toņkārtā, taču galvenokārt fiziķu, astronomu žurnālā “Terra”. Gribētos dzirdēt, vai nebūtu laiks atklātākai un plašākai diskusijai, vai tajā nebūtu jāiesaistās arī Zinātņu akadēmijai, vai parazinātne arī Latvijā apdraud normālo zinātni, atņemot tai finansējumu, varbūt pat prestižu, vai arī viss tas varētu palikt vairāk vai mazāk zinātnieku iekšējo pārrunu lokā. Nez vai šādam tematam vajadzētu dominēt šajā pilnsapulcē, kurai ir citi uzdevumi; taču pievērst tam uzmanību iedrošinos. Ar to varbūt varam pievērst vispārēju uzmanību zinātnei kā sabiedrības virzošam spēkam, saprotams, ja spējam šādu sarunu uzturēt pietiekamā argumentētā un augstā līmenī, principiālu un intriģējošu.

Ar šīm domām, tāpat ar aicinājumu atbalstīt Statūtu grozījumu projektu (pie kura akad. J. Ekmaņa vadītā komisija nopietni piestrādājusi), atļaujos pasludināt šīs dienas pilnsapulci par atklātu.

Man ir liels gods un patīkams uzdevums šajā pilnsapulcē pasniegt LZA Lielās medaļas un vārdbalvas izciliem zinātniekiem, tāpat ZA balvas un prēmijas jauniem pētniekiem.

Ar LZA Lielo medaļu 2002. gadā apbalvots akadēmiķis Tālis Millers par izcilu zinātnisku devumu plazmas ķīmijā un neorganisko materiālu tehnoloģijā, kā arī mūsu Krievijas ZA kolēģis akadēmiķis Vladimirs Toporovs, Latvijas ZA goda loceklis, par izcilu zinātnisku devumu baltu valodniecībā un baltu etnoģenēzes izpētē. Tāļa Millera devumu zemtemperatūras plazmas ķīmijā, jaunu tehnoloģiju izstrādē, tāpat viņa prezidenta nopelnus Latvijas Zinātņu akadēmijas izaugsmē lai man sīkāk atļauts raksturot rudenī, kad profesors Millers lasīs savu akadēmisko lekciju, šodien tikai pasniegšu viņam godam pelnīto medaļu.

Par akadēmiķi Toporovu jāsaka, ka mūsu Zinātņu akadēmija šodien godina vienu no izcilākajiem krievu zinātniekiem humanitāro zinātņu jomā, kura interešu loks ir gandrīz neaptverams – lingvistika, folkloristika, literatūrzinātne, mitoloģija, semiotika, zīmju un simbolu teorija, vēstures zinātne, filozofija, reliģijas vēsture, mākslas vēsture. Dzimis 1928.gadā Maskavā, beidzis Maskavas valsts universitāti un aspirantūru turpat, Vladimirs Toporovs kopš 1954. g. strādā Slāvu pētniecības institūtā Maskavā, kopš 1992. g. arī Krievijas Valsts Humanitārajā universitātē. Vladimirs Toporovs ir Krievijas ZA akadēmiķis (kopš 1991), Latvijas ZA goda loceklis (kopš 1991), Academia Europaea loceklis, Viļņas universitātes un Krievijas humanitārās universitātes Dr.h.c., daudzu Krievijas un starptautisko biedrību un žurnālu redkolēģiju loceklis, pirmais Aleksandra Solžeņicina literārās prēmijas laureāts (1998), Lietuvas Dižkunigaiša Gedimina ordeņa kavalieris (1999). 1990.g. Toporovs bija ticis apbalvots ar PSRS Valsts prēmiju par enciklopēdijas “Pasaules tautu mīti” veidošanu, taču no šīs prēmijas atteicās, protestējot pret varas iestāžu rīcību Viļņā 1991. gada janvāra notikumu laikā.

Vladimirs Toporovs ir 1500 zinātnisku darbu, toskait 30 monogrāfiju autors. No tām mūsu akadēmiju sevišķi varētu interesēt monogrāfija par baltu un slāvu valodu vissenākajiem sakariem (Maskava, 1958, kopā ar Vjačeslavu Ivanovu), “Dņepras augšteces hidronīmu lingvistiskā analīze”(Maskava, 1962, kopā ar O. Trubočovu), “Prūšu valoda, vārdnīca, 1.-5. sēj., Maskava, 1975-1990), “Baltu mitoloģijas ir ritualo tyrimai. Rinktine”( Viļņa, 2002), taču to skaitā ir arī vispārīgākas tematikas darbi, īpaši mitoloģijā, reliģijas un literatūras vēsturē, kas, varētu sacīt, iegājuši pasaules zinātnes  zelta fondā. Tādēļ mūsu Zinātņu akadēmijai ir liels gods piešķirt šīgada Lielo medaļu pētniekam, kura nozīmība sniedzas tālu pāri šai zemei, šai zālei un arī šim laikam.

Ar LZA F. Candera balvu astronomijā apbalvotais darbs ir vienotas tematikas zinātnisku darbu kopums “Zemes mākslīgo pavadoņu redzamā kustība”, kas atspoguļo J. Žagara darba rezultātus šajā nozarē laika posmā no 1973. līdz 1999. gadam. Izstrādātas divas apjomīgas zinātniskas tēmas – analītiskās metodes Zemes mākslīgo pavadoņu un to orbītu redzamības noteikšanai un novērojumu kampaņu optimālai organizēšanai globālā mērogā, kā arī novērošanas tehnisko ierīču (teleskopu un lāzerierīču tēmekļu) vadības analītiskās metodes un datorvadības algoritmi. J. Žagara izstrādes izmantotas LU Astronomis kās observatorijas Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacijā, kā arī Krievijā, Bulgārijā, Čehijā, Vācijā, Somijā u. c. valstīs. Tās kalpojušas par teorētisko pamatu LU Astronomijas institūta vadošā pētnieka M. Ābeles (LZA F. Candera balvas laureāts 2000. g.) konstruētajām Zemes mākslīgo pavadoņu fotokamerām un lāzermēriem. J. Žagars ieguldījis lielu darbu arī LU Astronomiskās observatorijas izaugsmē, vadot tās kolektīvu (1986–1994), un rūpējies par kosmisko pētījumu popularizēšanu F. Candera memoriālā muzeja direktora postenī (1995–2000).

Valērijs Poļakovs – Dr. sc. ing., LU Polimēru mehānikas institūta vadošais pētnieks. Ar LZA F. Candera balvu mehānikā apbalvotais darbs “Slāņaino kompozītu konstrukciju elementu aprēķinu metodes, ievērojot lokālos efektus” ir 28 zinātnisku darbu kopa, kas publicēta laikā no 1965.–2001. gadam. Darbos risināti aktuāli mehānikas uzdevumi, kas saistīti ar kompozītu konstrukciju elementu aprēķiniem. Pētījumu aktualitāte – tendence paplašināt kompozīto materiālu un neviendabīgo slāņaino materiālu pielietošanas sfēras. Galvenais pētījumu virziens saistīts ar sprieguma deformācijas stāvokļu aprēķiniem, ievērojot lokālus efektus slāņainu stieņu un plākšņu robežzonās pie dažādiem slogojumu veidiem. Iegūtas galīgas analītiskas izteiksmes sprieguma deformācijas stāvokļa raksturotājiem, novērtēti parametri, pie kuriem var izmantot klasiskās lietišķās mehānikas modeļus. Liela daļa darbu veltīta lokālo efektu noteikšanai liecē noslogotās slāņainās sendviča tipa plāksnēs. Aprēķinu formulas šķērsspriegumu noteikšanai lokālās zonās nesošos slāņos un pildslānī un galīgas izteiksmes lieces spriegumu noteikšanai nesimetriskas struktūras sendviča plāksnēs paplašina struktūras parametru izvēli, projektējot šīs konstrukcijas.

Māra Skrīvele – Dr. agr., Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas vadošā pētniece. Ar LZA Pauļa Lejiņa balvu apbalvota par intensīvas augļkopības zinātnisko pamatu izstrādi Latvijas apstākļos. Veikusi pētījumus par augļkopības, intensīvo dārzu un atsevišķu šķirņu audzēšanas ekonomisko efektivitāti, pierādot augļkopības nozares augsto rentabilitāti. Zinātniskajā darbībā iegūtie rezultāti, M. Skrīvelei kā izpildītājai piedaloties augļu koku un ogulāju selekcijas pētījumos un kā programmas “Konkurētspējīgas un rentablas dārzkopības sistēmas izveide un realizācija” vadītājai, ir parādījuši, ka Latvijā var izveidot intensīvos dārzus, kas var veicināt Latvijas lauku ekonomisko izaugsmi. Darba rezultāti apkopoti M. Skrīveles vadītā autoru kolektīva 2000. gadā Dobeles DSIS izdotajā “Intensīvas augļkopības rokasgrāmatā” un katalogā “Augļu koku un ogulāju šķirnes”. Publicēti arī 40 zinātnis ki raksti un 54 populārzinātniski raksti. M. Skrīvele aktīvi sadarbojas ar dažāda līmeņa dārzkopjiem – gan mazdārznieki em, gan lielsaimniecību un komercdārzniekiem, regulāri lasa lekcijas, organizē un piedalās augļu izstādēs.

Jānis Volkolākovs – Dr. habil. med., Latvijas Medicīnas akadēmijas Ķirurģijas katedras profesors – konsultants, valsts emeritētais zinātnieks, ievērojamākais Latvijas kardioķirurgs. Apbalvots ar Paula Stradiņa balvu par nozīmīgu ieguldījumu sirds un asinsvadu ķirurģijas attīstībā Latvijā 30 darba gados. Profesors J. Volkolākovs ir Latvijas sirds un asinsvadu ķirurģijas centra dibinātājs (1969), modernās sirds un asinsvadu ķirurģijas pamatlicējs Latvijā, veicis Latvijā pirmās sekmīgās sarežģīto iedzimto sirdskaišu operācijas, sirds vārstuļu protezēšanu un plastiku mākslīgā asinsritē, ieviesis dziļo hipotermiju sirds ķirurģijā, sirds aneirismu rezekciju, sirds elektrokardiostimulatoru implantācijas, vēdera aortas protezēšanu un eversijas trombektomiju, nieru artēriju rekonstrukcijas. Personīgi veicis 5000 sirds, asinsvadu un citas operācijas, bet centrā kopumā 30 gadu laikā izdarītas 12 545 sirds un 7049 asinsvadu rekonstruktīvās operācijas, aizstāvētas 25 habilitētu un medicīnas doktoru disertācijas, izdotas 5 monogrāfijas un 4 mācību grāmatas. Profesors J. Volkolākovs ir 475 zinātnisku rakstu autors, 4 pasaules un Eiropas zinātņu akadēmiju, 7 pasaules un Eiropas sirds, torakālo, asinsvadu un ķirurgu asociāciju loceklis. 1998. gadā par sasniegumiem sirds ķirurģijā profesors J. Volkolākovs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Māris Daugavietis – Dr. sc. ing., Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks.  Arvīda Kalniņa  balva mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē piešķirta par vienotas tematikas darbu kopu “Pētījumi meža izejvielu pilnīgas izmantošanas tehnoloģiju un jaunu produktu izstrādē”. Darbu kopa sastāv no 158 publikācijām un 57 izgudrojumiem un patentiem, kas aptver 36 gadu ieguldījumu meža izejvielu, galvenokārt tā saucamo “mežizstrādes atlieku” un “mazvērtīgās koksnes” jeb mūsdienu terminoloģijā – visas koksnes biomasas izmantošanas jautājumos – to sagatavošanu, pārstrādi, bioloģiski aktīvu vielu ieguvi un izmantošanu dažādās tautsaimniecības nozarēs: farmācijā, kosmētikā, pārtikas rūpniecībā un lauksaimniecībā. Zinātnis ki tehnoloģiskie pētījumi aptver gan mašīnu kompleksu izstrādāšanu mežizstrādes atlieku frakcionēšanai pēc to lietošanas vērtības (atdalot koka zaleni no koksnes un mizas), gan jaunu bioloģiski aktīvu produktu un produkcijas (skuju vitamīnpastas) ražošanas organizēšanu. A/s “Biolat” un SIA “Vecventa” ražo 10 produkcijas veidus. Patērētāju atsaucību ieguvis dzēriens “HO-FI”, pretvīrusu preparāts “Silbiols”, augu aizsardzībā un dārzkopībā darbojas preparāti “Fitoekols IF” un “Fitorodents RF”. 2002. gadā kopā ar ASV firmu “American Nutriceuticals” tiek uzsākta poliprenolu kā pārtikas bagātinātāja pielietošana.

Dzintra Hirša – Dr. philol., Valsts valodas centra direktore. Kārļa Mīlenbaha balva (par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā) piešķirta par devumu latviešu valodas kā valsts valodas statusa iedzīvināšanā un nostiprināšanā. Dz. Hirša bijusi viena no galvenajām par valsts valodas politiku atbildīgajām amatpersonām. Viņas vadībā izstrādāti un aizstāvēti daudzi nozīmīgi tiesībaktu projekti, t. sk. 1992. gada grozījumi un papildinājumi 1989. gada LPSR Valodu likumā, likumprojekts par papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā valsts valodas jautājumos, Valsts valodas prasmes atestācijas nolikums u. c. Skaidrojot un popularizējot valsts valodas politiku, Dz. Hirša referējusi starptautiskās konferencēs, raksti par šo problemātiku publicēti Latvijas un ārzemju izdevumos. Sagatavoti un izdoti vairāki informatīvi izdevumi valodas apguves un praktiskā lietojuma jomā, piem., “Par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā”, “Īpašvārdu rakstība”, u. d. c.

Brigita Zepa – Dr. sc. soc., LU Socioloģijas katedras asociētā profesore, Baltijas Sociālo zinātņu institūta direktore, Baltijas Datu nama sociāli politisko projektu direktore. Apbalvota ar Tālivalža Vilciņa balvu par rakstu kopu “Indivīds un politika pārmaiņu laikā”. Publikācijas apkopo sabiedriskās domas, sociālās identitātes, etnopolitikas, sociālās un politiskās integrācijas u. c. jautājumus, parādot autores pētnieciskās pieredzes un profesionalitātes attīstību, kā arī socioloģiskās domas un pētniecības tradīcijas socioloģijas laukā Latvijā pēdējos desmit gados. B. Zepa ir vēsturnieka un sociologa Dr. habil. hist. T. Vilciņa skolniece.

2002. g. 22. februārī Latvijas Zinātņu akadēmija un a/s RD ALFA piešķīra LZA īstenajam loceklim Andrejam Cēberam Gada balvu fizikā un tās inženierpielietojumos par izciliem darbiem magnētisko koloīdu teorijā. Andrejs Cēbers ir Dr. habil. phys. (1987.), LZA korespondētājloceklis (1992.–1993.), LZA īstenais loceklis (1993.). Strādā Fizikas institūtā kopš 1971. gada (jaunākais, vecākais un vadošais zinātniskais līdzstrādnieks), Latvijas Universitātes profesors (kopš 1988.) un LU Teorētiskās fizikas katedras vadītājs (kopš 1999.). Fizikas institūta Domes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātnes padomes Fizikas, matemātikas un astronomijas ekspertu komisijas loceklis (1993.–1996.; 1998.–), Latvijas Nacionālās mehānikas komitejas viceprezidents (1993–1995) un Valdes loceklis. Žurnāla “Magnētiskā hidrodinamika” galvenais redaktors (no 1989.); ikgadējo Latvijas skolēnu atklāto fizikas olimpiāžu orgkomitejas loceklis.

A. Cēbers personīgi un viņā vadībā Fizikas institūtā veica teorētiskus pētījumus, kas ir saistīti ar šķidru vidi, kas stipri mijiedarbojas ar elektromagnētiskiem laukiem (magnētiskie šķidrumi, magnētiskas suspensijas un emulsijas, elektroreoloģiskas suspensijas, šķidrie kristāli u. c.), kā arī ar to matemātisko modeļu izveidi un novērojamo parādību skaitlisko modelēšanu. A. Cēbers izveidoja magnētiskās kondensācijas teoriju, kura apraksta kondensācijas struktūru veidošanas likumsakarības magnetizējošās vidēs. Izveidojis virkni matemātisko modeļu, kuri apraksta hidrodinamiskās parādības magnētiskos šķidrumos, elektroreoloģiskās suspensijās un membrānās. Pēdējos gados nodarbojas ar bioloģiskās fizikas problēmām, kuras saistītas ar elektromagnētiskām mijiedarbībām šūnās.

A. Cēbera darba zinātniskie rezultāti atspoguļoti 3 monogrāfijās un 130 zinātnisk ās publikācijās.

Jaunie zinātnieki – LZA vārdbalvu laureāti

Jānis Alnis – M. Sc., LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta doktorants, apbalvots ar Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā par darbu kopu “Diožu lāzeru spektroskopija” (vad. LZA īst. loc. M. Auziņš). Pētnieciskā darbība saistīta ar atomu un molekulu spektroskopiju, liela daļa pētījumu veikti LU Atomfizikas un spektroskopijas institūtā, kuru dibināja un līdz sava mūža beigām vadīja profesors Māris Jansons. J. Alnis strādājis arī Kaizeslauternas, Lundas, Oklahomas universitātēs, publicējis 10 zinātniskus rakstus starptautiski recenzējamos žurnālos (Physical Review A, European Physical Journal D, American Journal of Phys ics, Applied Optics u. c.), piedalījies daudzās starptautiskās konferencēs.

Remo Merijs Meri – M. Sc., RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorants. Apbalvots ar Mārtiņa Straumaņa – Alfrēda Ieviņa balvu par darbu “Poliēsteru un poliolefīnu reciklēšana un polimērmaisījumu īpašību izpēte” (vad. Dr. sc. ing. J. Zicāns). Darbā apkopojis poliēsteru un poliolefīnu mehāniskās reciklizācijas paņēmienus, izklāstījis divkomponentu termoplastisku kompozīciju veidošanas principus, heterogēnu sistēmu nesavietojamības problēmas un analizējis šo sistēmu savietojamības uzlabošanas veidus, iesakot radiācijas modificēšanu kā perspektīvāko pētāmo heterogēno sistēmu PET/ABPE un PET/ZBPE savietojamības uzlabošanai. Publicējis 18 darbus, t. sk. 9 publikācijas starptautiska mēroga konferenču tēžu krājumos. Stažējies Dānijas Tehniskajā universitātē, Umeo universitātē Zviedri jā, Stokholmas Karaliskajā Tehnoloģijas institūtā, Karlsrues Tehniskajā augstskolā.

Pie Daugavas

Jurģa Skulmes gleznu izstādi “Pie Daugavas” LZA 2. stāvā atklāja š. g. 2. aprīlī.

Pielikums
LZP ZSKK 2002. gada 22. marta lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

Viņš bija pats ražīgākais Latvijas vēsturnieks, 59 grāmatu, neskaitāmu rakstu autors. Viņš bija pats  daudzpusīgākais  mūsu vēsturnieks, aptverot neiedomājami dažādus tematus un laikmetus – no 12.-13. līdz 20. gadsimtam, līdz mūsu dienām. Viņš bija pats kritiskākais vēsturnieks, apšaubīja itin kā vispārzināmas patiesības, vēstures dogmas, tomēr allaž vadoties no vēstures patiesības un nākotnē dibināta latviešu patriotisma.

Uksenšernas muižu saimniecības grāmatas un lielais zviedru kadastrs Lielvidzemei, monumentālie “Daugavas” apgāda sērijas Latvijas vēstures sējumi – par 16. gadsimtu, 17. gadsimtu, 18. gadsimtu, Latvijas vēstures atlants, Latvijas valsts dibināšanas demogrāfiskie un tautsaimnieciskie aspekti, Kārļa Ulmaņa mūža gājuma analīze – līdzās 30 sējumu rakstu krājuma “Archīvs” rediģēšanai un izdošanai, līdzās mīlestības pilnam veltījumam dzimtajai Saldus pilsētai – visi šie veikumi saistās ar profesora Edgara Dunsdorfa vārdu. Taču tā ir visai nepilnīga aizgājēja zinātniskā devuma uzskaite, - pāršķirstīsim kaut Latvijas vēstures institūta sastādīto (2000.g.) Dunsdorfa biobibliogrāfiju, lai tur sameklētu vēl un vēl. “Deviņvīru spēks”, “Zīle”, “Saktas stāsti ”, “Mūžīgais latviešu karavīrs”, “Trešā Latvija” – populārzinātniskas grāmatas, kas audzinājušas latviešu paaudzes trimdā un turpina to darīt neatkarību atguvušajā dzimtenē. Viss tas paliek mantojumā mūsu valstij, mūsu tautai, mūsu nākotnei. “Kas pagātni pētī, nākotni svētī”, - stāv rakstīts.

Profesors Dunsdorfs bija pati pēdējā dzīvā saite starp laikmetiem – starp vēstures zinātni pirmskara neatkarīgajā Latvijā un to, kas veidojas mūsdienu Latvijā. Aizgājējs ir bijis Latvijas vēstures institūta biedrs jau 1939. gadā, un pēc “trešās atmodas” tika ievēlēts par atjaunotā LVI goda biedru. Arī Latvijas Zinātņu akadēmija ievēlēja profesoru Dunsdorfu par savu goda locekli 1990. gadā un 1995. gadā piešķīra viņam savu augstāko apbalvo jumu – Lielo medaļu, lai šādā kārtā izceltu ne tikai Profesora devumu zinātnei, bet arī paaudžu pēctecību, no kuras veidojas nemirstīgā ķēde, kas satur kopā vēsturi. Zinātņu akadēmijas un Latvijas vēstures institūta vārdā mēs ar profesoru Andri Cauni, ar visu mūsu saimi sūtam pēdējos atvadu un pateicības vārdus aizgājējam, izsakām dziļi izjustu līdzjūtību Lilijai Dunsdorfas kundzei, līdzgaitniekiem Melburnā, Austrālijā, pateicamies tiem, kas balstījuši profesoru Dunsdorfu viņa bagātajā zinātnieka un sabiedriskā darbinieka mūžā, īpaši pēdējos gados.

Ir, saprotams, žēl, ka dižajam Latvijas patriotam mūža lielākā, ražīgākā daļa ir bijusi jāpavada svešumā, planētas viņā pusē, kur mūsu pavasaris sajūk ar rudeni, diena ar nakti, kur ir citi meridiāni un citas paralēles, citi augi un citi dzīvnieki, Terra australis in cog ni ta. Taču latvieši arī tur ir radījuši, uzbūruši Latviju, saglabājuši to, pētījuši to, cēluši tās nākamības grodus. Šo devumu mūsu tauta neaizmirsīs, tā piemiņā un cieņā saglabās diženo hronistu, analītiķi, polemizētāju, nemiera garu Edgaru Dunsdorfu. Daudz no viņa esam mācījušies, daudz vēl mācīsimies. Sit tibi terra laevis.

Konkurss

saskaņā ar statūtiem un ievēlētā direktora pilnvaru laika izbeigšanos

izsludina konkursu uz LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktora vietu.

Iesniegums par piedalīšanos konkursā un citi dokumenti (CV, perspektīvās darbības programma) mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas iesniedzami LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Akadēmijas laukumā 1 – 1306, Rīgā, tālr. 7229017.

* * *

LU Latvijas vēstures institūts,

pamatojoties uz statūtiem un ievēlētā direktora
pilnvaru laika izbeigšanos,
izsludina konkursu direktora vēlēšanām

Nepieciešamie dokumenti:

zinātnisko grādu apliecinošs dokuments,
Curriculum vitae,
pēdējo 5 gadu zinātnisko publikāciju saraksts,
LU LVI attīstības un darbības koncepcija –
iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas LU LVI zinātniskajai sekretārei, Rīgā, Akadēmijas laukumā 1.

Uzziņas pa tālruni 7225948.

* * *

LU CIETVIELU FIZIKAS INSTITŪTS,

pamatojoties uz statūtiem un ievēlētā direktora pilnvaru laika izbeigšanos,

izsludina konkursu uz institūta direktora vietu.

Dokumenti, saskaņā ar nolikumu par konkursu, iesniedzami viena mēneša laikā no šī sludinājuma publicēšanas dienas. Rīgā, Ķengaraga ielā 8, LU CFI Personāldaļā.

Latvijas augstskolu un citu zinātnisko institūciju mācību spēku un zinātnisko darbinieku dalības maksas finansēšanai starptautiskās konferencēs tiek ierobežots piešķirtā atbalsta maksimālais lielums līdz Ls 270,- (iepriekš tas bija Ls 300,-).

izsludina konkursu

2 Gada balvām ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu datorzinātnēs, informātikā vai par nozīmīgu informācijas izstrādes sistēmu veicināšanu.

Gada balvas laureāts saņem speciālu piemiņas medaļu, diplomu un stipendiju.

Pretendentus balvu saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu Padomes, a/s “DATI”, universitāšu Senāti un fakultāšu Domes.

Izvirzot kandidātus LZA, a/s “DATI” un LIF mērķprogrammas balvai, divos eksemplāros iesniedzami šādi dokumenti:

– motivēts izvirzītāja iesniegums,
– ziņas par kandidātu, norādot darba un mājas adresi, telefonu,
– izvirzītāja vai kandidāta pamatota iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā (darba nosaukums arī angļu valodā),
– izvirzāmais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Pieteikumi iesniedzami līdz š. g. 22. aprīlim

Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences

REVIEWS

Eva Johansson, Ramunė Kuktaitė, and Maria Luisa Prieto-Linde: Improving wheat quality by modifying protein composition                                  

Maria Wędzony: Distant crosses for the production of doubled haploids in cereals                                                                                                               

ORIGINAL PAPERS

Natalija Burbulis, Regina Malinauskaitė, and Laima Kott:  Oil quality improvement through in vitro mutagenesis and haploid selection in Lithuanian winter Brassica napus germplasm    

Leonida Novickienė, Danguolė Raklevičienė, Virgilija Gavelienė, and Danguolė Kazlauskienė:  Physiological analogues of auxin: effect on in vitro morphogenesis of rape                                                                                         

Laimutė Balčiūnienė, Aušra Bieliūnienė, Daiva Kazlauskaitė, Virginija Vaitkūnienė, and Vytautas Rančelis:  Barley mutants with phenotypical gradient of spike development                                                               

Donatas Žvingila and Violeta Popendikytė: Genetic diversity of Hordeum vulgare cultivars from Lithuania and contiguous states, as revealed by randomly amplified microsatellite polymorphisms (RAMP)

Bronislovas Gelvonauskis, Vidmantas Stanys, and Tadeušas šikšnianas:  Molecular markers for identification of Ribes species and interspecific hybrids

Dalia Gelvonauskienė and Vidmantas Stanys: In vitro analysis of inheritance of apple scab resistance

Līga Petrēvica: Treatment of strawberry plants affected by the strawberry mild yellow edge virus (SMYEV)

Danguolė Raklevičienė and Ingrida Šaulienė: Morphogenetic competence of tobacco and asparagus in vitro related to phytohormonal treatment and lighting conditions

Gražina Stanienė and Audrius Gradeckas: In vitro propagation of Populus tremuloides Michaux x  P. tremula L. hybrids  

Vidmantas Stanys, Danguolė Kamštaitytė, and Gražina Stanienė: Gynogenesis of onion cultivars

Ramunas Jokubka and Ilona Miceikienė: Polymerase chain reaction and restriction fragment length polymorphism screening for the Hal gene  

Alo Tänavots, Elmo Somelar, Haldja Viinalass, Sirje Värv, Tanel Kaart, Olev Saveli, Kalju Eilart, and Aarne Põldvere: Pork quality and porcine stress syndrome in Estonia  

Rytis Juras, Birutė Boveinienė, and Virginija Jatkauskienė: DNA loci polymorphism in Žemaitukai horses  

Rasa Nainienė, Jonas Kutra, and Violeta Popendikytė: Sex determination of bovine embryos by polymerase chain reaction  

Loreta Šernienė and Henrikas Žilinskas: Qualitative parameters of sperm in boars bred for artificial insemination: influence of age, breed, and season  

Vykintas Baublys, Algimantas Paulauskas, and Aniolas Sruoga: Biochemical genetic differentiation in blood plasma proteins and liver isoenzymes between domestic and wild goose species

Vita Riškevičienė and Henrikas Žilinskas: Relationship between the consistency of the cervix and the plasma oestradiol-17ā and progesterone levels in Lithuanian White sow

SCIENCE LIFE

Resolution on Research of the Biological Diversity of Latvia                                       

Activities of the Latvian Academy of Sciences (LAS) in the year 2001 (January–June)                                                                                    

Index of authors and papers published in this journal in the year 2001                          

Branch index of papers published in this journal in the year 2001          

Ētika zinātnē

Konferences mērķis bija uzsākt dialogu starp Eiropas valstīm un radīt tīklveida sadarbību bioētikas problēmu risināšanā. Konferencē tika daudz diskutēts gan par zinātnieka atbildību, interešu konfliktiem zinātnē, gan ētikas problēmu atspoguļošanu presē un TV, gēnu banku datu aizsardzību, ētikas komisiju lomu un jaunu stratēģiju izstrādāšanu bioētikas apmācībā. Latviju pārstāvēja Dr. Laima Rudze, Centrālās Medicīnas ētikas komisijas priekšsēdētāja, LU asociētais profesors Valdis Pīrāgs, kurš uzstājās ar ziņojumu par situāciju un pasākumiem, kas plānoti Latvijā genoma datu aizsardzībā, un šo rindiņu autore, kurai kā EK ekspertei bija uzticēts “dizainēt” darbības plānu ētikas izglītībā EK ietvaros, un bija iespēja likt priekšā harmonizētas programmas modeli apmācības sistēmai dažādos līmeņos (multi-level education model).

Namatēva lomu uzņēmās Bratislavas Medicīnas ētikas un bioētikas fonds (ko vadīs Dr. Jozefs Glasa), kurš pirmais kandidātvalstīs veido virtuālu Bioētikas informācijas un dokumentācijas centru.

Šī konference, tāpat kā pagājušā gada nogalē Parīzē notikusī UNESCO konference, kurā uzmanība tika fokusēta uz bioētiku kā galveno mūsdienu straujās zinātnes attīstības aktualizētu nepieciešamību, joprojām izraisa vēlēšanos, lai arī Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, universitāšu vadība un citas institūcijas reāli piedalītos bioētikas izglītības jautājumu risināšana, kaut vai izveidojot Bioētikas centru, katedru vai fondu, lai varētu uzsākt Eiropas līmeņa bioētikas speciālistu sagatavošanu.

ZANE  OZOLA

Temats “Privāto skolu struktūras un vadības attīstība”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. I. Žogla, Biznesa augstskolas “Turība” rektors, Dr. paed. A. Baumanis, Dr. paed., PRIVA asoc. prof. I. Muzis;

plkst. 13.00

MĀRA  URDZIŅA-DERUMA

Temats “Tekstils kā mākslas izglītības sastāvdaļa topošo mājturības skolotāju studijās augstskolā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. R. Garleja, Dr. paed., LPA doc. I. Miķelsone, Dr. paed., RPIVA doc. E. Volāne

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4

*

2002. gada 3. maijā plkst. 13.00 Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas nozares promocijas padomes “RTU P-01” atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 14/24, 271 telpā

Dace  ŠANTARE

aizstāvēs promocijas darbu “2(1H)-oksooksazolo [5,4-b] piridīni” ķīmijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai organiskās ķīmijas apakšnozarē.

Recenzenti: Dr. h. ķīm., prof. O. Neilands (RTU), Dr. h. ķīm., prof. G. Duburs (OSI), Dr. h. ķīm., prof. G. Veinbergs (OSI).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskās bibliotekas filiālē Āzenes ielā 14/24, 4. stāvā Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes bibliotēkā.

LU promocija s padome bioloģijas (Nr. 2) zinātņu nozarē 2002. gada 22. marta sēdē piešķīra zinātņu doktora zinātnisko grādu Olgai Muterei bioloģijas zinātņu nozares mikrobioloģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Raugi un smagie metāli: daži fizioloģijas un teorētiskās biotehnoloģijas aspekti”.