Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  6. maijs: 9 (238)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Nikolaju BALABKINU, tautsaimnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli, emeritēto profesoru – ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,

Vladimiru TOPOROVU, valodnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli – ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,

Ojāru Jāni ZANDERU, kultūrvēsturnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru – ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,

Nikolaju ANDREJEVU, medicīnas doktoru, valsts emeritēto zinātnieku – ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,

Gunu DAMBĪTI, profesori, habilitēto medicīnas doktori, valsts emeritēto zinātnieci – ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,

Ansi ZĪVERTU, profesoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, habilitēto inženierzinātņu doktoru – ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni,

Zviedrijas vēstnieka Tomasa Bertelmana vizīte Latvijas Zinātņu akadēmijā

Š. g. 26. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijā ieradās pašreizējais Zviedrijas vēstnieks Latvijā Tomass Bertelmans. Laiks, varētu pat teikt, zīmīgs, jo LZA spice tikko atgriezusies no Stokholmas, kur notika kārtējā Baltijas 3+5 valstu zinātņu akadēmiju vadību tikšanās, savukārt 2. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas pilsapulcē, kas veltīta LR Neatkarības atjaunošanas (4. Maija) deklarācijai un Latvijas demokrātiskās neatkarības kustības vadītāja (LCP priekšsēdētāja) profesora Konstantīna Čakstes 100. dzimšanas atcerei, tiks prezentēta E. Andersona, L. Siliņa u. c. grāmata “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība 1943.–1945.” Tajā piedalīsies viens no grāmatas autoriem, LZA goda doktors Leonīds Siliņš no Zviedrijas. Zviedrijā tika organizēts latviešu bēgļu transports un uzņemšana. Un neatkarīgās Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai tur patvērumu meklējušos latviešu leģionārus…

Katrs jauns ārvalstu vēstnieks, tāpat kā, diemžēl, katra  jauna Latvijas valdība ir sava veida balta lapa, kas jāinformē par visu, kas zinātnē vai zinātniskajās attiecībās līdz tam noticis, un nevar prasīt, lai Bertelmana  kungs par Latviju un tās zinātni būtu jau tagad informēts tik pat labi kā Adāla vai Magnusona kungs, no Latvijas aizbraucot, tādēļ LZA prezidents J. Stradiņš, viceprezidents J. Ekmanis, ģenerālsekretārs R. Valters, starptautiskās daļas vadītāja D. Šveica, Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra direktors E. Bervalds, mākslas zinātniece E. Grosmane iepazīstināja ar konkrētām sadarbības formām, kādas jau pastāv starp mūsu Zinātņu akadēmiju un Zviedrijas zinātņu akadēmijām, par jau īstenotiem un vēl nepabeigtiem projektiem, tostarp par izstādes “Trīs zvaigznes un trīs kroņi” turpinājumu – zinātnisko rakstu sējumu, kura gaitu vēstnieks no savas puses solīja uzraudzīt. E. Bervalda informācija par Latvijas un Zviedrijas sadarbību Ventspils lielo antenu reanimēšanā un ieslēgšanā Eiropas pētījumu tīklā vēstniekā uzšķīla kādu idejas dzirksteli, kuru varētu mēģināt uzpūst svētīgā liesmā. Proti, savulaik Bankā Baltija palika Zviedrijas valdības dotā nauda – 1 miljons dolāru, kas bija paredzēta Krievijas militārā objekta – Skrundas radiolokācijas stacijas likvidēšanai. Ja šo naudu izdotos atgūt, to varētu novirzīt cita bijušā Krievijas militārā objekta – tagadējā Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra pilnveidošanai. Katram gadījumam vēstnieks ieteica VIRAC un arī Akadēmijai sagatavot nepieciešamos papīrus, jo jāizmanto katra, pat vismazākā iespēja, kas tomēr ir lielāka par nulli.

Vēl vēstnieks pieminēja faktu, ka Zviedrijas vēstniecība varētu uzaicināt uz Latviju nolasīt dažas lekcijas Zviedrijā ļoti populāro vēsturnieku un rakstnieku, Zviedrijas karaļu un fortifikāciju speciālistu Peteru Englundu. Viņu ieinteresēja arī J. Stradiņa teiktais, ka mūsu vēsturnieku jaunajai paaudzei derētu specializēties ne tikai XIX un XX gadsimta vēsturē, bet trūkst zinošu speciālistu par XVII gadsimtu, kuri varētu strādāt Zviedrijas arhīvos, kur ir tik daudz materiālu par Latvijas vēsturi. Tāpat apdraudēta ir Broces izdevumu turpināšana. Nenāktu par ļaunu Zviedrijā pamācīties Latvijas zviedru laiku speciālistiem. Vēstniekam tas šķita apsveicami. Savā laikā, kad viņš strādājis Spānijā, vēstniecība veicinājusi zinātniskas konferences par Spānijas un Zviedrijas vēsturi, par kuģniecību, ekonomiskajām attiecībām, kā arī grāmatu izdošanu par šiem tematiem. Šādi abas puses interesējoši temati šeit būtu atrodami ne viens vien, kaut vai par jau pieminēto fortifikāciju būvi.

Vienmēr ir patīkami, kad iepazīšanās nav tikai savstarpēju laipnību apmaiņa, tā sakot – pieklājības vizīte. T. Bertelmana kungs izrādīja sapratni un ieinteresētību, tādēļ varam gaidīt, ka abu valstu zinātnieku sadarbība turpmāk dzīs jaunas atvases un plaucēs skaistus ziedus.

“Zvaigžņotā Debess” (“ZvD”, ISSN 0135-129X) tiek laista klajā ar 1958. gada rudeni iesākumā kā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Astrofizikas laboratorijas populārzinātnisku rakstu krājums. Pirmā izdevuma REDAKCIJAS KOLĒĢIJA: A. Alksnis (atbildīgā redaktora vietnieks), I. Daube, J. Ikaunieks (atbildīgais redaktors), L. Reiziņš (sekretārs) un M. Zepe. 52 lpp. Metiens 2000 eks. Maksā 1 rbl. 10 kap. Latvijas PSRS Zinātņu akadēmijas izdevniecība.

“ZvD” izdošanas iniciators un pirmais atbildīgais redaktors (1958–1969) Zinātņu akadēmijas Astrofizikas laboratorijas direktors Jānis Ikaunieks to bija iecerējis galvenokārt lasītājiem, kam interesē astronomija, taču jau visai drīz tā kļuva par plaša spektra dabaszinātņu sasniegumu popularizētāju skolu un studējošai jaunatnei, kā arī par sabiedrības iepazīstinātāju ar dabaszinātņu atziņām un sasniegumiem, īpaši ar Latvijas zinātnes vēsturi. Pirmie 44 laidieni (Rudens’1958 – Vasara’1969) tika sagatavoti un iznāca atbildīgā redaktora fiz.-mat. zinātņu doktora Jāņa Ikaunieka vadībā. Ar 1986. gadu gadalaiku izdevums kļuvis parakstāms žurnāls, izdevniecība “Zinātne” (līdz 1996. gada vasarai).

Pagājušā gadsimta 70–80. gados “ZvD” tika izsūtīta vairāk nekā 270 astronomiskām iestādēm 45 pasaules valstīs (pašlaik – ap 70 zinātniskām bibliotēkām 43 valstīs), apmaiņai saņemot zinātnisku un populārzinātnisku literatūru. Tā tiek minēta referatīvajos izdevumos dažādos kontinentos – Eiropā, Āzijā, Amerikā. “ZvD” raksti tika atreferēti “Astronomy and Astrophysics Abstracts”, ko līdz 2000. gadam izdeva “Springer Verlag” Starptautiskās Astronomu savienības pārraudzībā.

“ZvD” 175 laidienos 44 gadu laikā ir publicēti arheologu, astronomu, biologu, filozofu, fiziķu, folkloristu, ģeogrāfu, matemātiķu, vēsturnieku un citu ievērojamu Latvijas zinātnieku, mākslinieku, Universitātes maģistrantu un skolotāju raksti. Ir arī ārzemju – Amerikas, Igaunijas, Krievijas, Lietuvas, Spānijas, Vācijas, Zviedrijas – zinātnieku oriģinālpublikācijas. Šis gadalaiku izdevums savā ziņā ir unikāls, jo bija vienīgais šāda veida žurnāls, kas iznāca nacionālā valodā, izkopdams zinātnisko terminoloģiju latviešu valodā laikā, kad dominēja krievu valoda.

Žurnālu finansiāli ir atbalstījusi Latvijas Zinātnes padome, Latvijas Universitāte, Latvijas Zinātņu akadēmija un atsevišķi reklāmdevēji (apgāds “Jāņa sēta”, a/s “Aldaris” u. c.). Redakcijas kolēģija darbojās un darbojas sabiedriskā kārtā, par publicētiem materiāliem autori saņem simbolisku honorāru.

“Zvaigžņotās Debess” 175. numurā:

– padomju periodā nepieejamās lappuses no Jāņa Ikaunieka darba gaitām;

– par pēdējiem citplanētu atklājumiem pie citām saulēm un jaunā gadsimta instrumentu ALMA;

– starptautiskās Marsa biedrības ietvaros Latvijas Marsa biedrības entuziastu rīkotais kārtējais konkurss ikvienam, kas gatavojas apdzīvot vai interesējas par Marsu;

– dažādas liecības par kosmisko katastrofu Sāremā salā, kas notikusi pirms vairākiem tūkstošiem gadu un atspoguļota pat somu eposā “Kalevala”;

– arī par to, ka Izglītības un zinātnes ministrija tīši vai netīši rosina skolēnus uz horoskopticību;

– pēc lasītāju ierosinājuma par to, kā ziemeļblāzma izvēlas krāsas;

– un daudz kā cita, tai skaitā par jauniešu astronomiskajām aktivitātēm.

Latvijas Zinātnieku savienībā

Valde nolēma maijā paredzētajās Kultūrkapitāla fonda ekspertu pārvēlēšanās ieteikt piedalīties R. Bebrei un A. Blinkenai.

Sakarā ar vairākiem rosinājumiem veikt izmaiņas LZS Statūtos, valde nolēma izveidot darba grupu izmaiņu priekšlikumu apkopošanai, lai rudenī varētu kopīgo viedokli izteikt mūsu laikrakstā. Darba grupā ir R. Bebre, A. Blinkena un šo rindu autors. Ļoti gaidām kolēģu priekšlikumus. Statūtu izmaiņas apspriedīsim un lemsim par tām 2003. gada pirmajā pusē, kad sanāks LZS kongress.

Ieskatoties “LZA Vēstu” A daļas 2002. gada 1. numurā

“Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstu” A daļas 2002. gada 1. numura 12 iespiedloksnēs pamatvietu – apmēram 5 iespiedloksnes – aizņem materiāli par zinātnes dzīvi Latvijā un apmēram 3 iespiedloksnes – pedagoģijas problēmām veltīti apcerējumi. Pārējo rakstu autori risina arheoloģijas, bibliotēku vēstures, teātra zinātnes un terminoloģijas jautājumus. Šādu žurnāla satura veidošanu noteica 2001. gada otrā pusgada zinātnes dzīves norises un zinātnes vajadzības.

Kā valstiski nozīmīgas publikācijas šajā sakarā minēsim sekojošās.

1. LZA 2001. gada 29. novembra pilnsapulces ievadrunā LZA prezidents Jānis Stradiņš raksturoja akadēmijas pēdējā gada darbību, kura “cik nu tas ir mūsu spēkos, bijusi veidota, lai saglabātu zinātni Latvijā, parādītu tās noderīgumu sabiedrībai, tautai, valstij, jo desmit neatkarības gados zinātne diemžēl vēl nav īsti atradusi savu vietu sabiedrības apziņā, tās vērtību sistēmā, nav bijusi mūsu valsts prioritāšu sarakstā!” Raksturojis vispārējo stāvokli valstī, prezidents secina: “kamēr nebūs sakārtota pati valsts, uz lielāku valsts atbalstu grūti cerēt” un mudina darīt to, kas pašreizējos apstākļos ir zinātnieku spēkos (saglabāt vismaz līdzšinējo Latvijas zinātnes kvalitāti un, kur iespējams, pakāpties augstāk, uzturēt Latvijas starptautisko prestižu informāciju tehnoloģijās, fizikā, ķīmijā, kur tas sasniegts Eiropas Savienības līmenī, vairāk uzmanības veltīt humanitārajām zinātnēm, kas pēta nacionālo kultūru, sagatavot augsti kvalificētus jaunos zinātņu doktorus, attīstīt starptautisko sadarbību, nodrošināt zinātnes darbību ar reāli nepieciešamu finansējumu u. c.).

2. Atreferēta 2002. gada 29. novembra paneļdiskusija par Latvijas zinātnes visu nozaru virzību, kurā, no vienas puses, īsi, bet vispusīgi izvērtēts Latvijas zinātnes pašreizējais stāvoklis un valsts nodrošinātās visai ierobežotās pastāvēšanas iespējas, no otras puses – parādīta zinātnieku devuma noderība valsts tautsaimniecībai un kultūrai, izteikta neizpratne par šī devuma niecīgo izmantošanu. Devuma stāvokli tautsaimniecībā izteiksmīgi raksturo LZA viceprezidents Juris Ekmanis: “Acīmredzot, ja mūsu valsts pasūtījumu nav, zinātniskais potenciāls strādā citiem, un produkts ar attiecīgu sadārdzinājumu nāk atpakaļ mūsu tautsaimniecībā kā ārzemju produkts.” Atreferējumā visai konstruktīvi runāts par zinātnisko pētījumu stāvokli augstākajās mācību iestādēs, par jauno speciālistu gatavošanu, par pētniecības institūtu juridisko statusu un citiem jautājumiem.

3. Saiknē ar minēto paneļdiskusiju atreferēta 2002. gada 23. janvārī LZA rīkotā preses konference “Par zinātnes virzību Latvijā”. No visa konferencē runātā īpaši gribu izcelt septītās Saeimas deputāta Valda Birkava teikto: “Prioritātes zinātnē ir pareizas, bet politiski nepārliecinošas. Lai tās padarītu pārliecinošas, ir jāatrod skaidrāka sarunas valoda. “Spiediens” no zinātnieku puses ir minimāls. Pagaidām zinātnei finansē tikai vārdus: piemēram, visi nobalsotu par Jāni Stradiņu. Jāsāk veidot sabiedriskā doma, kas rezultātā parādīsies budžetā. Un personāla atjaunošanas un reemigrācijas problēmas jāņem vērā.”

4. Vielu nopietnām pārdomām par zinātnieku tuvākās nākotnes rīcībām sniedz plašās informācijas par otrajā pasaules latviešu zinātnieku kongresā teikto, par Eiropas valodu gada norisu saturu un par valodas jomā nākotnē veicamo.

5. LZA un Latvijas zinātnes dzīves 2001. gada augusta–decembra norišu aprakstā (hronikā) lasām par dažādu līmeņu un satura zinātniskajām konferencēm, jaunu grāmatu atvēršanas svētkiem, zinātnieku paliekošā devuma atzīmēšanu, Latvijas zinātnieku starptautiskajiem sakariem un par daudz ko citu.

6. Īsas informācijas par 2001. gada 29. novembrī jaunievēlēto LZA locekļu radošo devumu.

Kā otra nozīmīgākā rakstu kopa žurnālā atzīmējami ap cerējumi par dažādiem pedagoģiskā darba kvalitātes jautājumiem. Sevišķu interesi izraisa viela par pedagogu un viņu audzēkņu attieksmi pret zināšanām un to ieguvi.

Jānis Ikaunieks – zinātnes popularizētājs

It sevišķi tas, viņaprāt, attiecās uz astronomiem, ņemot vērā astronomijas īpašo vietu zinātnes sistēmā kā šīs sistēmas vainagojumu un sabiedrības lielum lielas daļas visai nepilnīgos un bieži vien pat pilnīgi aplamos priekšstatus par astronomisko pētījumu nozīmi ne tikai kosmiskās pasaules un tajā notiekošo procesu izpratnē, bet arī tīri praktisku vajadzību nodrošināšanā, kā, piemēram, laika dienests, ģeodēzija, fizika, kodoltermiskā sintēze u.c., un kas sevišķi uzskatāmi atklājās, sākoties kosmiskās telpas praktiskai apgūšanai.

Astronomisko zināšanu, sasniegumu un atklājumu popularizē šanā bez galvenās, t.i., tīri izglītojošās misijas Jānis Ikaunieks saskatīja vēl divas iespējas – ieinteresēt un piesaistīt astronomijai jaunatni un, ceļot šīs zinātnes nozares popularitāti, iegūt lielāku atbalstu un līdzekļus pētījumiem.

Šo stratēģisko izpratni, kura, manuprāt, arī šodien ir saglabājusi savu vērtību un aktualitāti, Jānis Ikaunieks ļoti konsekventi un neatlaidīgi centās ieaudzināt, var pat teikt, iepotēt visiem viņa pakļautībā strādājošiem, sākot no zinātn iskajiem līdzstrādniekiem un inženieriem un beidzot ar laborantiem un tehniķiem. It īpaši šī neatlaidība, protams, bija vērsta uz zin. līdzstrādniekiem, kuriem savos darba plānos blakus paredzamajiem zinātnisko pētījumu uzdevumiem un sagaidāmajiem rezultātiem vajadzēja ierakstīt arī ar zinātnes popularizēšanu saistītos pienākumus, t.i., ieplānot publiskas lekcijas vai populārzinātniskas publikācijas, vai, vēl labāk, abas divas.

Jānis Ikaunieks uzskatīja, ka, ja zin. līdzstrādnieks neprot saprotami un saistoši izstāstīt par saviem pētījumiem un visu, kas ar to saistīts, t.i., kāda tiem ir nozīme, kā tie saistās ar citiem pētījumiem un lielākām problēmām un kādu labumu tie var dot, tad acīmredzot viņam pašam kaut kas ļoti būtisks nav skaidrs, un līdz ar to viņš nevar pretendēt uz atzinību un augstāku atalgojumu, bet, ja viņš kaut kādu motīvu dēļ negrib par to citiem pastāstīt, tad viņš ir jāpiespiež, izmantojot arī administrācijas rīcībā esošos netiešās ietekmēšanas līdzekļus. Šo savu nostāju Jānis Ikaunieks ar panākumiem realizēja, jo visi viņa skolnieki to beigu beigās akceptēja vai bija spiesti akceptēt un uzskatu, ka tas bija viens no visai svarīgiem faktoriem, kādēļ pēc Trešās atmodas, kad atjaunotās republikas valdību destruktīvās zinātnes politikas dēļ mūsu valstī sabruka vairāki starptautiski pazīstami institūti, laboratorijas un zinātniskas skolas, astronomija tomēr izdzīvoja, un Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs pat bija viena no pirmajām no jauna organizētajām zinātniskajām iestādēm pēcpadomju Latvijā. Un domāju, ka arī šodien viens no visai būtiskiem iemesliem, kādēļ Latvijā zinātne vēl joprojām ir ļoti sliktā, var teikt, pabērna stāvoklī un ar zemu sabiedrisku reitingu, ir nepietiekami novērtētais un vāji izvērstais zinātnes popularizēšanas darbs, un šajā ziņā patiešām liela ir arī pašu zinātnieku vaina. Esmu pārliecināts, ka, ja būtu dzīvs Jānis Ikaunieks, situācija būtu ne tikai savādākā, bet arī labāka.

Vēlreiz ierosinu Latvijas Zinātņu akadēmiju un tās zinātņu nodaļas kā arī Latvijas Zinātnes padomi apsvērt iespējas atjaunot akadēmiska, starptautiski plaši pazīstamajam žurnālam “Nature” līdzīga populārzinātniska žurnāla izdošanu, kāds bija “Atklājums”. Tā būtu patiesi efektīva un tālredzīga investīcija nākotnei, kas ne tikai informētu sabiedrību par zinātnē notiekošo, tās problēmām, sasniegumiem un atklājumiem un to, kā šie sasniegumi strādā mūsu dzīves kvalitātes uzlabošanai un attīstībai, tā ceļot zinātnes prestižu, kalpotu latviskās zinātniskās terminoloģijas saglabāšanai un izkopšanai, kura šobrīd pamesta novārtā un apdraud valodas pilnvērtīgu funkcionēšanu, bet, galvenais, tas kalpotu jaunatnes piesaistīšanai zinātnei, bez kā zinātnei Latvijā vispār nav nākotnes. Pašreiz Latvijā iznākošie nedaudzie šāda profila  žurnāli vairāk veicina sabiedrības izglītošanu, kas, protams, arī ir ļoti svarīgi, bet mazāk veicina izcili gudru cilvēku atražošanu, kas nav mazāk svarīgi, bet varbūt ir vēl svarīgāk, ja ne pats svarīgākais. Varbūt šāda žurnāla organizēšanu varētu veikt uz pašreiz iznākošā “Tehnikas Apskata” bāzes, un “ZvD” ar “Astronomisko Kalendāru” varētu būt šāda žurnāla gadalaiku pielikums. Ir nepieciešams rast līdzekļus un pārdomāt to efektīvu koncentrāciju šī uzdevuma pēc iespējas ātrākai atrisināšanai.

Taču Jānis Ikaunieks ne tikai aicināja un spieda iesaistīties zinātnes popularizēšanas darbā savus kolēģus, bet arī pats rādīja izcilu piemēru. Viņš neatteica, bet labprāt uzstājās ar referātiem un lekcijām visdažādākajās auditorijās – skolās, kultūras namos, organizācijās un iestādēs, viņš piedalījās jautājumu un atbilžu vakaros, uzrunāja klausītājus pa radio un televīzijā utt., resp., izmantoja jebkuras kontakta iespējas ar sabiedrību, lai stāstītu par astronomiju un zinātni vispār. Viņa nolasīto un reģistrēto lekciju skaits pārsniedza 600, bet šaubos, vai visas bija uzskaitītas, jo speciālajā žurnālā, kas LZA  Astrofizikas laboratorijā bija iekārtots darbinieku aktivitāšu uzskaitei zinātnes popularizēšanas jomā un no kurienes smēlās oficiālus datus atskaites rakstot, ne reti ieraksti tika izdarīti pēc lielākas vai mazākas laika distances, kad viena otra uzstāšanās vai publikācija presē jau varēja būt aizmirsusies.

Jānis Ikaunieks bija spīdošs orators. Viņa uzstāšanās vienmēr bija gan interesantas, jo vienmēr tajās bija ietvertas jaunākās zinātnes atziņas, gan saistošas, gan klausītājiem labi uztveramas un saprotamas, gan idejiski asas, aizstāvot materiālistisko pasaules uzskatu, par kura pārstāvi viņš sevi pēc savas pilnas pārliecības uzskatīja.

Liels ir arī Jāņa Ikaunieka dažādos populārzinātniskos izdevumos, žurnālos u.c. iespiesto rakstu skaits, bet arī tas, diemžēl, nav līdz galam apzināts. Visai pilnīgs Jāņa Ikaunieka spalvai piederošo kā zinātnisko, tā populārzinātnisko publikāciju saraksts ir atrodams “Zvaigžņotās Debess” (“ZvD”) 1969.gada rudens numurā 9.-16. lapaspusē. Tajā uzskaitīta Jāņa Ikaunieka 41 zinātnis ka publikācija, tostarp vairākas monogrāfijas un 121 populārzinātnisks raksts bet, kā jau teicu, nav pārliecības, ka šī bibliogrāfija ir izsmeļoša. Šajā sakarā var atzīmēt, ka viena no Jāņa Ikaunieka monogrāfijām, kas sarakstīta kopā ar Zentu Alksni, pēc viņa nāves piedzīvoja tulkojumu un izdošanu angļu valodā.

Precīzi varam nosaukt vienīgi “ZvD” publicēto rakstu skaitu, t.i., “ZvD” pirmajos 44 numuros, kuri iznāca Jāņa Ikaunieka laikā un kuriem viņš bija arī atbildīgais redaktors, ir publicēti 42 viņa raksti, resp., vidēji gandrīz katrā numurā bija kāds Jāņa Ikaunieka raksts.

Lielu ieguldījumu Jānis Ikaunieks ir devis populārzinātniskās literatūras jomā, sarakstot 5 populārzinātniskas grāmatas, no kurām 4 ir publicētas. Tās ir šajā izstādē redzamās: “Debess spīdekļu pasaulē” (iznākusi 1953.gadā), “Bezgalīgā Visuma tālēs” (publicēta gadu vēlāk), “Zvaigžņotais Visums” (izdota 1958.gadā) un 10 gadus vēlāk kopā ar Viktoru Veldri sarakstītā “Kosmoloģija. Antipasaule. Kvarki”. Neizdota, manuskriptā palikusi Jāņa  Ikaunieka sarakstītā grāmata “Kas ir bezgalība”.

Iepazīstoties ar Jāņa Ikaunieka grāmatām, redzam, ka tās sarakstītas, sekojot noteiktai loģiskai sistēmai, ejot no vienkāršākā uz sarežģītāku. Tā, pirmā grāmata - “Debess spīdekļu pasaulē” – veltīta populāram, ja tā varētu teikt, tuvā kosmosa aprakstam – Saules sistēmas uzbūvei un Piena Ceļa pasaulei, nedaudz skarot arī astrofizikas un kosmogonijas jautājumus.

Otrajā grāmatā - “Bezgalīgā Visuma tālēs”, ko pats autors nosaucis par populārzinātnisku apcerējumu, lai gan saturs ieturēts klasiskās astronomijas garā un iepazīstina lasītājus, galvenokārt, ar Visuma morfoloģiju, t.i., ar dažādiem kosmiskās pasaules objektiem un struktūrveidojumiem, astrofizikas daļa ir ievērojami pieaugusi un saistībā ar kosmoloģijas problēmām skarti arī filozofiski jautājumi.

Trešajā grāmatā - “Zvaigžņotais Visums”, kura arī nosaukta par populārzinātnisku apcerējumu, debess mehānikas, astrofizikas un filozofijas jautājumi, kā arī dažādi kvantitatīvi kosmisko objektu raksturojumi aizņem satura lielāko daļu, bet ceturtā grāmata – “Kosmoloģija. Antipasaule. Kvarki”, kura pieteikta kā Visuma uzbūves populārs apraksts, jau pilnīgi veltīta makropasaules fizikai, t.i., Visuma izcelsmes jeb kosmoloģijas jautājumiem, atbildes uz kuriem meklējamas arī mikropasaules dzīlēs, un šiem jautājumiem tuvām filozofiskām problēmām, pēdējās izgaismojot tolaik par vienīgi pareizo pasludinātā, tā sauktā, dialektiskā  materiālisma garā. Vispār var atzīmēt, ka kopējas pasaules uzbūves un attīstības ainas rekonstruēšana, sākot no elementārdaļiņām un beidzot ar Visumu, bija Jāņa Ikaunieka viena no lielākajām aizrautībām, un viņš vērīgi sekoja visam jaunajam, kas šajās jomās parādījās.

Manuskriptā pabeigtais darbs - “Kas ir bezgalība”, cik atceros, savukārt, jau pilnīgi bija veltīts ar Visuma uzbūvi un evolūciju saistītajiem filozofiskajiem jautājumiem.

Ar šodienu zināšanām bagātinātām acīm pārskatot šīs grāmatas, protams, uzmanību var piesaistīt arī jau iepriekš atzīmētie autora centieni visu skaidrot no tā brīža valdošās marksistiski-ļeņiniskās ideoloģijas uzspiestā, deformētā un primitivizētā materiālistiskā pasaules uzskata pozīcijām un tādēļ tur blakus visnotaļ korektai zinātniskai informācijai var atrast arī tādas rindkopas, kā, piemēram, “ ... A.Einšteins – relativitātes teorijas radītājs, kurš, iegrimis ideālisma un mistikas varā, raksta par galīgo un aprobežoto Visumu, par kosmisko reliģiozitāti un pēdējos 30 gados nav spējis veikt nevienu zinātnisku pētījumu. Metafiziskais domāšanas veids neļauj buržuaziskajiem zinātniekiem cīnīties pret valdošās šķiras reakcionāro ideoloģiju” (“Bezgalīgā Visuma tālēs”, 9.lpp.) u.c. tam līdzīgus, kurus, apzinoties, ka Jānis Ikaunieks, galvenokārt, tomēr bija zinātnieks ar skaidri izteiktu uz realitātes adekvātu atspoguļojumu tendētu domāšanu, lielā mērā jāuzskata kā tolaik neizbēgama nodeva, kā noteiktu meslu maksāšana, lai boļševiku iedibinātās politikas apstākļos īstenotu savu otro mērķi – uzceltu Latvijā modernu observatoriju, kur latvieši, līdzīgi kā citas pietiekamu intelektuālās attīstības pakāpi sasniegušas nācijas (un Jānis Ikaunieks bija pārliecināts, ka latvieši pieder pie tādām nācijām), varētu nodarboties ar objektīvu kosmisku patiesību noskaidrošanu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka bez šādas lojalitātes izrādīšanas nebūtu nedz Astrofizikas observatorija Baldones Riekstukalnā, nedz radioastronomija Irbenē, bet bez tā diez vai kāds būtu ar mieru prognozēt iespējamo šībrīža astronomijas stāvokli Latvijas Universitātē un līdz ar to Latvijā vispār.

Jānis Ikaunieks nebija ne pārcilvēks, ne Rembo un, kur nevarēja ar spēku, lietoja viltību un ielaidās kompromisos, lai sasniegtu viņaprāt galveno – padarītu sabiedrībai pieejamus un saprotamus zinātnes sasniegumus un veicinātu zinātnes uzplaukumu kā patiesu sabiedrības attīstības priekšnoteikumu un dzinējspēku. Neaizmirsīsim, ka daudziem no mums, sevišķi vecākās paaudzes pārstāvjiem arī principā var pārmest zināmu meslu maksājumus, līdzīgus kompromisus, jo ilgus gadus, piemēram, nēsājām gan padomju pases, gan strādājām padomju varai.

Apskatot Jāņa Ikaunieka zinātnes popularizēšanas darbību, nevar paiet garām arī viņa ieguldījumam jaunu izdevumu organizēšanā. Tā, 1953.gadā ar viņa iniciatīvu sāka iznākt "Astronomiskais Kalendārs", bet 1958.gadā “Zvaigžņotā Debess”. Jānis  Ikaunieks bija abu šo izdevumu atbildīgais redaktors līdz pat savai nāves dienai 1969.gada 27.aprīlī. Abi šie izdevumi, pateicoties Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Universitātes un Latvijas Zinātņu akadēmijas morālajam un finansiālajam atbalstam, turpina iznākt, tiesa gan, “Astronomiskais Kalendārs” ir zaudējis savu kādreizējo patstāvību un pašlaik tiek publicēts kā “Zvaigžņotās Debess” pielikums, taču tas nav sliktākais variants.

Jānis Ikaunieks aktīvi darbojās žurnāla “Zinātne un Tehnika” redakcijas kolēģijā, bija Republikas Zinību nama metodiskās padomes un Latvijas Komunistiskās partijas CK Republikāniskās ateistu padomes priekšsēdētājs.

Jānis Ikaunieks bija arī Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļas dibināšanas iniciators un pirmais priekšsēdētājs no 1947. līdz 1961.gadam. No 1960. līdz 1965.gadam viņš bija Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Centrālās padomes loceklis, bet Latvijas nodaļas padomē viņš sastāvēja visu laiku līdz pat savām šīs zemes gaitu beigām. Un arī darbs šajās organizācijās lielā mērā bija saistīts ar astronomijas un zinātnes sasniegumu popularizēšanu. Ar to vistiešākā veidā bija saistīts arī darbs Rīgas planetārijā, kura viens no organizēšanas iniciatoriem atkal bija Jānis Ikaunieks.

Jāņa Ikaunieka aktivitātes un ieguldījumu zinātnes sasniegumu popularizēšanā un propagandā augstu novērtēja PSKP un Padomju Valdība, 1967.gadā apbalvojot viņu ar valsts augstāko atzinības zīmi – Ļeņina ordeni. Šobrīd šo apbalvojumu var vērtēt dažādi, bet viens gan ir nenoliedzams – tāds zinātniskās neizglītotības, vārda pilnā nozīmē, tumsonības līmenis, kāds tagad vērojams satriecoši lielā Latvijas sabiedrības daļa, Jāņa Ikaunieka laikā nebija.

Jānis Ikaunieks ir devis neapšaubāmi ļoti nozīmīgu ieguldījumu zinātnes atziņu propagandā un zinātniskās domāšanas popularizēšanā. Tas ir viņa liels un neapstrīdams nopelns, un tas arī izskaidro, kādēļ mums ir pamats viņu vēl šodien pieminēt un godināt kā vienu no Latvijas ievērojamākajiem šīs jomas pārstāvjiem.

A. Solovjova vārds izskanēja arī Rīgas lielajā jubilejā, kad uz svinībām tika aicināti 800 paši slavenākie rīdzinieki. Par nopelniem kosmosa apgūšanā cilvēces labā LZA prezidents J. Stradiņš pasniedza kosmonautam, Krievijas Dabaszinātņu akadēmijas loceklim LZA Atzinības rakstu un piemiņas medaļu.

Kosmonauta dzīves rīts sākās Bolderājā, strādnieku ģimenē, 1948. gada 16. janvārī, ziemā, kura, kā sacīja A. Solovjovs, pretstatā mūsdienu maigajām ziemām, bija tik auksta un sniegiem bagāta, ka ātrās palīdzības mašīna netika līdz mājai, un jaunais pilsonis pasauli ieraudzīja ar kaimiņienes, latviešu sievietes palīdzību. Pacēlusi jaunpiedzimušo rokās, sieviete noteikusi, ka šis puika, lūk, būšot lidotājs. Skolas gadi pagāja 15. vidusskolā, vakarskolā un aizsākās studijas LU Fizikas un matemātikas fakultātē. Universitātē Anatolijs iepazinās ar jauku meiteni Natāliju Katiševcevu, kura pēc septiņiem gadiem kļuva viņa dzīvesbiedre. Tad “gribējās atrauties no zemes” un sekoja spējš lūzums, interesēm nosveroties uz aviācijas pusi – mācības Čerņigovas augstākajā kara aviācijas skolā. Jauno leitnantu ar kara lidotāja – inženiera diplomu gaidīja dienests Tālajos Austrumos, līdz 1976. gadā teicamais speciālists saņēma uzaicinājumu iestāties kosmonautu sagatavošanas vienībā. Pagāja 12 saspringta darba gadi, gatavojoties divās programmās – “Buran” un starptautiskajā kosmonautu programmā. Daudzkārtēji izmantojamajam kosmosa kuģim “Buran” bija jākļūst par padomju atbildi amerikāņu Space Shutle, taču programmu apturēja. Šo apmācību laikā paātrināti vajadzēja apgūt lidotāja – izmēģinātāja profesiju un ūdenslīdēja iemaņas. Pirmais A. Solovjova 9 dienu un 20 stundu ilgais lidojums notika 1988. gada 7.–17. jūnijā kosmosa kuģī “Sojuz TM-5” un kosmiskajā stacijā “Mir”. Apkalpes komandieris tajā bija paņēmis līdz F. Candera portretu, kuru vēlāk nodeva F. Candera muzejam Rīgā. A. Solovjovs ir lidojis kopā ar Bulgārijas, Sīrijas un, pēc speciālas apmācības L. Džonsona kosmonautu sagatavošanas centrā, ar ASV kosmonautiem. Tas bija jau ceturtais lidojums, startējot no Kenedija vārdā nosauktā kosmodroma kopā ar ASV astronautiem kuģī “Atlantis” uz staciju “Mir”, šajā lidojumā pavadot vairāk nekā 75 dienas un trīs reizes izejot strādāt atklātajā kosmosā. Vēlāk viņam nācās gatavoties kopā ar franču kosmonautiem, taču šo zinātnisko programmu nevarēja izpildīt kosmiskās stacijas “Mir” tehniskā stāvokļa dēļ.

A. Solovjovs sarunā atzina, ka viņam nepatīk vārds “rekords”, tā vietā viņš labāk teiktu – sasniegums. Un tomēr – atklātajā kosmosā nostrādātais laiks ierindo viņu pirmajā vietā. Apgūtas 14 dažādu tipu lidmašīnas, veikti vairāk nekā 140 lēcieni ar izpletni – un tas viss darbā, kurš Rīgas zēnu aizveda “tuvajā kosmosā”.

Simpātiskas ir viņa domas, ka arī katram humanitāro zinātņu pārstāvim vajadzētu iegūt tehnisko izglītību. “Kosmosā man veicās”, – saka A. Solovjovs, “Visi lidojumi bija piepildīti ar labu zinātnisko programmu, bija interesanti eksperimenti materiālu zinātnēs, bioloģijā, mēs vērojām embriju attīstību bezsvara apstākļos, mēģinājām inkubēt paipalu olas, audzējām dažādas kultūras, izdarījām izmēģinājumus, lai izskaidrotu, kā rodas planētas, izdarījām medicīniskus eksperimentus – kā dzīvot kosmosā, jo tā ir ļoti agresīva vide. Izdarot eksperimentus ar embrijiem, noskaidrojās, ka, piedzimstot kosmosā, būs neizbēgami nopietni attīstības traucējumi. Visus asins paraugus vajadzēja ņemt pašiem. Kosmoss veselībai ir ļoti nežēlīga vide, arvien vēl ir ļoti daudz neskaidru jautājumu – kāda ir ietekme uz imūnsistēmu, kauliem, asinīm. Lidojot pāri Krievijas vai ASV teritorijām, varējām konsultēt pētniekus uz Zemes. Lidojumam ir ļoti stingrs saraksts, taču iztikt bez kontaktiem ar cilvēkiem uz Zemes nav iespējams. Tā ir relaksācija. Sarunās ar amatieru radiostacijas palīdzību ieguvām draugus visā pasaulē, saņēmām dažāda satura informāciju. Mums bija kāda ļoti aktīva līdzjutēja Austrālijā, un tā kā viņa zināja, ka esmu rīdzinieks, viņa uzaicināja uz sakaru seansu savu paziņu latvieti Aldu. Liels bija viņas pārsteigums un aizkustinājums, dzirdot kādus vārdus latviešu valodā un latviešu dziesmas melodiju.

Jāatzīmē, ka kosmonauta dzīvesbiedre N. Solovjova strādāja Zvaigžņu pilsētiņā, izdarot nepieciešamos aprēķinus, gatavojot trenažierus, modelējot situācijas uz Zemes.

Jautāts par kosmosa izpētes stacijas “Mir”, kuras korpusu viņš piecās uzturēšanās reizēs vairākkārt pētījis, likteni, kosmonauts atzina – “tā bija kā skaista zvaigzne, kurā ieliktas ļoti daudzu cilvēku ļoti dziļas domas”. Šis objekts tapa daudzu gadu laikā, tā bija lieliska darba vieta zinātniekiem, kuri nodarbojās ar materiālu zinātnēm. Stacijai kādreiz savs darbs bija jābeidz, un to iespaidoja arī jaunās tehnoloģijas, kuras veidojās uz Zemes. Galvenais stacijas iznīcināšanas cēlonis – nespēja finansiāli tikt galā ar divām programmām. Stacija bija riņķojusi orbītā ap Zemi 15 gadus, līdz beidza pastāvēt 2001. gada 23. martā.

Vaicāts par galvenajām izjūtām, A. Solovjovs atklāja – satikos ar daudziem cilvēkiem, izgāju labu skolu. Mēs mācījāmies un gatavojāmies atrast optimālo risinājumu, ja radīsies kāda problēma. Orbīta ir tikai 400–450 km no Zemes, tas ir tuvais kosmoss. Bet Zeme bez robežām – cik skaists un iespaidīgs skats!

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2.  Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

2. Identifikācijas Nr.: LU EDZI-2002/01

3. Iepirkuma procedūra: ATKLĀTS KONKURSS

4. Paredzamā līguma priekšmets: Elektroniskās aparatūras piegāde CPV kods: 31000000-6

Paredzamā līguma apjoms: laboratorijas mēraparāti – 4 gab.

Pretendents var iesniegt piedāvājumus: tikai par visu apjomu

5. Paredzamā līguma izpildes vieta: Rīga, Dzērbenes ielā 14, Latvija, LV-1006.

Paredzamā līguma izpildes termiņš: 15.08.2002.

6. Konkursa nolikumu var saņemt Rīgā, Dzērbenes ielā 14, 17 A. kab. darba dienās plkst. 10–12 līdz 03.06.2002.

7. Pieprasījums par papildu informāciju iesniedzams līdz: 03.06.2002.

8. Piedāvājums jāiesniedz Rīgā, Dzērbenes ielā 14, 17 A. kabinetā līdz 11.06.2002. plkst. 11.00

Konkurss

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem šādās nozarēs:

Siltumenerģētika – vadošais pētnieks – 1 vieta

Elektroenerģētika – vadošais pētnieks – 1 vieta

Alternatīvie enerģijas avoti – vadošais pētnieks – 1 vieta

Elektrotehnika – vadošais pētnieks – 1 vieta
asistents – 1 vieta

Cietvielu fizika – vadošais pētnieks – 1 vieta

pētnieks – 1 vieta

Tehniskā fizika – vadošais pētnieks – 1 vieta

Ķīmiskā fizika – pētnieks – 1 vieta

Vides inženierzinātne – pētnieks – 1 vieta

Iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV (curriculum vitae) un pēdējo 3 gadu zinātnisko publikāciju saraksts mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas iesniedzami LZA Fizikālās enerģētikas institūtā, Rīgā, Aizkraukles ielā 21–233.

Tālrunis uzziņām 7558680.

Latvijas Zinātnes padomes valdes atgādinājums

Pieteikumi iesniedzami divos eksemplāros, kā arī elektroniskā veidā – MS Word formātā. 2002. g. finansētiem projektiem faila nosaukumā jābūt projekta numuriem (piem., projekta nr. 01.0456 failam tiek piešķirts nosaukums 0456.doc). Jauno projektu pieteikumu failu nosaukumos jāuzrāda projekta vadītāja uzvārds (piem., J. Bērziņa projekta failam tiek piešķirts nosaukums jberzins,doc.).

Viņi bija tik jauni...

Zinātne, 2002

“To grupu, kuru tradicionāli apzīmēja par dekadentiem un par kuriem ir runa šajā pētījumā, veidoja iesācēji, kuru mākslinieciskie sasniegumi bija vēl diezgan vārgi. Tie bija šo rakstnieku mācekļu gadi, kad tika kāri tvertas jaunas eiropeiskas vēsmas, kad bieži vien nekritiski tika pieņemtas gan svešas formas, gan saturs.

Tā sauktie dzelminieki, kas savu nosaukumu iemantoja no žurnāla, ko viņi izdeva 1906.–1907. gadā, nebija organizēta, teorētiski sagatavota grupa, bet pret vecām literārām tradīcijām haotiski protestējoša bohēma. Šis bija “Sturm und Drang” – vētru un dziņu periods viņu mākslinieciskajā virzībā, un pēc neilgas apvienošanās šie rakstnieki un dzejnieki (V. Eglītis, J. Akuraters, K. Jēkabsons, P. Gruzna, K. Štrāls, V. Dambergs, A. Bērziņš, E. Vulfs, Zemgaliešu Biruta, K. Skalbe, E. Virza un vēl citi) aizgāja katrs savu radošo ceļu. Atšķirībā no krievu simbolistiem, kas savus galvenos “klasiskos” darbus sarakstīja tieši “sudraba laikmetā”, latviešu dekadentu darbi ar retiem izņēmumiem nesasniedz to gatavības pakāpi, kas ļautu tos pieskaitīt pie latviešu literatūras “zelta” vai “sudraba” fonda. Viņu bargajiem kritizētājiem bija viegli uzrādīt nepilnības šo autoru darbos. “Dzelminieku” uzstāšanās pret novecojušām mākslas normām bija izaicinoša, epatējoša, bet viņi vēl nespēja piepildīt to nedz ar dziļi filozofisku un estētiski pilnvērtīgu saturu, nedz uzrādīt drošus teorētiskus pamatus. Viņu manifestā “Mūsu mākslas motīvi” (1906) nav koncepcijas vienotības, tas ir pretrunīgs, kaut arī apliecina vēlmi cīnīties par individuālo brīvību mākslā. Un tomēr tieši šis laikmets daudziem no viņiem ir izšķirošais solis ceļā uz lielo mākslu. (..) Un tieši šādā izveides un tapšanas laikā saskarsme ar cittautu, pirmām kārtām krievu simbolistu mākslu kļuva par pamatu daudziem turpmākajiem meklējumiem un sasniegumiem.”

Šī grāmata ir veltīta 20. gadsimta sākuma literārajam laikmetam. Pētniecisko problēmu loks koncentrēts ap tā saukto krievu sudraba laikmetu un latviešu agrīno modernismu.

Latviešu trimdas literatūra Vācijā līdz 1950. gadam

Zinātne, 2002

“1944. gada atvasarā daudzi desmiti tūkstoši latviešu pēc ilgas šaubīšanās – palikt dzimtenē, kurai tuvojas padomju karaspēks, vai pamest mājas – izlemj atstāt Latviju. Vairāk nekā 10% latviešu tautas dodas bēgļu gaitās, lielākā daļa uz Vāciju, daudz mazāks skaits laivās mēro bīstamo ceļu pāri Baltijas jūrai un nonāk Zviedrijā, daži par pagaidu mītnes vietu izvēlas Dāniju, Austriju, Beļģiju un citas valstis, bet visur viņi jūtas kā svešinieki. “Vienmēr tāda sajūta, ka atkal būs kaut kur jāpārceļas, jāliek atkal viss kopā, kaut kur jāiet, kaut kur jābrauc, kaut kas jādara. Jā, kad reiz atkal varēsim teikt, ka nu esam mājās, ka vairs nekur nebūs jāpārceļas, ka te varēsim vienmēr palikt?” 1945. gada nogalē savas bēgļa izjūtas dienasgrāmatā pauž rakstnieks Mintauts Eglītis.

Par savdabīgu latviešu kultūras centru bēgļiem kļuva Vācija: gandrīz vai katrā latviešu bēgļu nometnē darbojās kāda dramatiskā kopa, vairākās nometnēs par profesionāli teātri, tika drukātas vai rotaprintētas avīzes, informatīvi biļeteni, lielākajās nometnēs iznāca pat nedēļas laikraksti, žurnāli un literāri mēnešraksti, notika rakstnieku vakari, jaunāko daiļdarbu lasījumi. Nometņu laikā tapusī latviešu literatūra ir svešuma izjūtu, pārdzīvojumu, sāpju un cerību, izmisuma un ilgu, kā arī garīgās pretestības dokuments. Vācijas bēgļu nometnes ar cilvēku un notikumu savdabību un dzīves realitāti bija avots tam, ko vēlākajos gados rakstnieki tēloja literāros darbos. Bēgļu laika literārā dzīve un šajā laikā tapušie daiļdarbi ir daļa no latviešu literatūras vēstures.”

“Vācijā bēgļu nometnēs aizvadītais laiks nav ilgs – no 1944. gada rudens, kad bēgļu straumes sāk plūst uz Vāciju, līdz 1950. gadam, kad nometņu skaits jau strauji sarucis. 1950. gads ir tā nepārprotamā robeža, kad bēglis kļūst par emigrantu, kuram savā jaunajā mītnes zemē jāstrādā, jānodrošina eksistence un kuram atliek daudz mazāk laika sabiedriskām aktivitātēm, nekā tas bija Vācijā.

Tieši Vācijā bēgļu gados bija labvēlīgi apstākļi jaunradei, latviešu rakstniecība varēja attīstīties brīvi, nekalpojot nevienai varai vai diktātam, arī latviešu koncentrēšanās nometnēs veicināja latviskas kultūrvides radīšanu.”

“Šīs grāmatas mērķis ir, pamatojoties uz rūpīgām avotu studijām, sniegt ieskatu latviešu bēgļu nometņu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, rakstnieku un dzejnieku aktivitātēs un līdzdalībā latviešu skolu darbā, literāru vakaru rīkošanā, preses izdevumu organizēšanā un veidošanā, kā arī izvērtēt to latviešu literatūras daļu, kura publicēta literāro žurnālu lappusēs un nereti vēlāk nav izdota grāmatās, kaut arī Vācijā publicēto latviešu grāmatu skaits šajos gados ir visai liels.

Šā pētījuma mērķis nav detalizēti izvērtēt bēgļu laika literatūru, bet gan sniegt ieskatu tālaika literatūras virzībā, literārajos procesos un tematiskajā diapazonā, raksturojot latviešu veikuma daudzveidību un aktivitāti.”

Kādam jābūt Latvijas mākslīgajam Zemes pavadonim?

Tas nekādā ziņā nedrīkstētu būt kaut kas sīks un niecīgs. Gluži otrādi, tam vajadzētu būt tikai nedaudz mazākam par Zemes dabīgo pavadoni Mēnesi, jo uz tā būs jānovieto:

a) Olaines bīstamo atkritumu dedzināšanas krāsns,

b) Audriņu radars,

c) Mangaļsalas mazgadīgo narkomānu rehabilitācijas iestāde,

d) Jēkabpils celulozes kombināts,

e) Preses nama jumts ar zīriņu ligzdām,

f) visas mazās hidroelektrostacijas,

g) hokeja halle, kā arī citi Latvijai nepieciešami iestādījumi, kuriem šeit nevar atrast vietu, jo neviens tos savā tuvumā negrib.

aizstāvēs promocijas darbu “Koherenti procesi sārmu metālu ierosmē un analītiskā spektroskopija, izmantojot diožu lāzerus” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. phys., M. Tamanis (LU ASI), Dr. habil. phys. J. Bērziņš (LU CFI), Dr. Sc. Phys, K. Nasirovs (Krievijas ZA).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

2002. gada 10. jūnijā plkst. 14.30 RTU Mehānikas un mašīnzinātnes nozaru promocijas padomes atklātajā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā 6, 302. auditorijā

ALEKSANDRS  BOIKO

aizstāvēs disertāciju par tēmu: “Ar daudzkārtējas darbības plastiskajiem triecienu slāpētājiem aprīkota dzelzceļa ritošā sastāva dinamikas analīze un optimizācija” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: asoc. prof., Dr. sc. ing., B. Grasmanis, Dr. habil. sc. ing., prof. G. Panovko (Krievijas ZA Mašīnzinību institūts), Dr. sc. ing., G. Šagals (Toronto universitāte, Kanāda).